Žurnāla rubrika: Cilvēki

Pirms gada prezidents Valdis Zatlers ar rīkojumu nr.2 pieteica karu koruptīvai sērgai Latvijas politikā, bet tagad viņa paša dzīvē ienākusi slimība, kuras uzveikšana prasīs tik pat lielu gribasspēku. Vēzis 

Kādu daļu tomēr atstāšu memuāriem, – trīs dienas pirms operācijas, piekrītot atklātai sarunai, brīdina Valdis Zatlers (57). Kaut augumā raženais eksprezidents pēdējā laikā mazliet notievējis, citādi nekas neliecina par veselības problēmām. Tomēr patiesība ir dramatiska – viņam ir audzējs. Tiekamies piektdien Saeimas namā Zatlera kabinetā. Saules gaisma, balti klubkrēsli, pie sienas Latvijas brīvības cīņu kartes. Pusotru stundu garajā sarunā eksprezidents ir tiešs un atstāj cīnītāja iespaidu. 

Pirmdien, jau pēc operācijas, viņš vēlreiz aicina uz sarunu slimnīcas palātā, jo nolēmis atklāt diagnozi. «Man bija prostatas vēzis, pietiekami nopietni,» saka Zatlers. Iepriekš to nesacīja, cenšoties pasargāt mediķus no liekas uzmanības, kāda iepriekš novērota gadījumos, «kad jāārstē vipi». 

Sabiedrības apziņā prostatas vēzis paliek krūts vēža ēnā, kaut gan attīstīto valstu statistika rāda – tas ir tik pat nežēlīgs slepkava. Latvijā pērn atklāti 996 prostatas, 1254 krūts vēža gadījumi. «Ja jums ir kāda cita vaina – iesnas vai esat nosūtīts uz asins analīzēm, nu, iztaisiet arī tās! Tas neprasīs ne laiku, ne ko citu, – vienu lieku ķeksīti uz analīzēm pievilkt klāt. Lai tas ieietas kā norma,» Zatlers mudina vīriešus būt uzmanīgiem pret veselību, jo prostatas vēzis parasti tiešā veidā neliek par sevi manīt, bet to atklāj analīzes. Par spīti gaidāmajam sarežģītajam ārstēšanas procesam Zatlers šķiet optimistiski noskaņots, joko. Vēl nedrīkst staigāt, taču ir cieši apņēmies uz rudens pusi atkal atgriezties ierindā. 

Vai ārsts ir labāk sagatavots pats uzklausīt dramatisku diagnozi?
Noteikti. Esmu pats operējis audzējus, runājis ar pacientiem. Paziņot nepatīkamas vēstis pacientiem vai viņu radiniekiem – vai tā būtu smaga diagnoze vai nāve – tam savā dzīvē esmu gājis cauri. Parasti tās ir bijušas ļoti atklātas sarunas. Līdz ar to man [pašreiz] simtprocentīgi ir vieglāk. 

Patīkams pārsteigums, ka cilvēki, kam pašiem ir bijusi audzēja ārstēšana pirms vairākiem gadiem, par ko sabiedrībā neviens nezina, pienāk un klusi saka – es tevi varu uzmundrināt. Tas ir ļoti cilvēciski un man devis ļoti daudz. 

Ar kādām emocijām uzņēmāt šo vēsti?
Pirmkārt, es to uzņēmu kā skarbu realitāti. Man nebija tā fāze, kad cilvēks cenšas sevi kaut kā apmānīt. Drusku pajokoju – tas nozīmē, ka 100 gadus jau vairs nenodzīvošu. Bet es stāvu stingri ar abām kājām uz zemes. Es gribu, lai man ir ārsts, kam varu cilvēcīgi un profesionāli uzticēties. Gribu tuvu pie mājām, saviem tuvākajiem, esmu pilnīgi pārliecināts – tas ir tas, kas vajadzīgs. 

Vai ziņa par slimību bija pēkšņa?
Dzīvojot manu samērā dinamisko dzīvi, sevis saudzēšana vai čubināšana nekad nebija raksturīga. Es jau kā vecs ķirurgs – nav sūdzību, nav jāārstē. 

Protams, viens no faktoriem ir tas, ka divus mēnešus biju Černobiļā [glābšanas darbos pēc atomreaktora avārijas 1986.gadā]. Otrs faktors – noteikti ir kāds iekšējs konflikts. Tā ir mana personīgā teorija, ko stāstīju saviem pacientiem: ar jums tagad ir notikusi nelaime, mēs palīdzēsim, bet jums ir jāsaprot, kādas izmaiņas jāizdara savā domāšanā un dzīvē, jo ir kāds iemesls, kāpēc tā ir noticis. 

Es saprotu dzīves pamatus, jo ārsti redz dzimšanu un redz nāvi, un redz stāvokļus, kad cilvēks cīnās par savu dzīvību, un cik trausla tā ir brīžiem, un brīžiem – cik sīksta, pat pārāk sīksta, [liekot ciest] tādas mokas. 

Taču nemirstības faktu es sapratu pirms pāris gadiem. Bijām Pedvālē, [tēlnieks Ojārs] Feldbergs bija uztaisījis akmeņu stādīšanu. Liekas dīvaina ideja – ir vagas, un mēs stādām akmeņus. Bet mēs iestādām kaut ko mūžīgu. Tad man pēkšņi saslēdzās [apjausma], ka īstenībā caur savu gēnu nodošanu nākamajai paaudzei mēs esam nemirstīgi. Man patika [prezidentūras laikā] uzdot vidusskolēniem jautājumu, kas ir dzīves jēga, un patika, ka vienmēr atradās kāds, kurš teica – dzīvot! Nevajag neko sarežģīt. Manuprāt, tā pret dzīvi arī vajag izturēties – kā pret iespēju. 

Vai jums ir skaidrs jūsu iekšējais konflikts?
Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild. Droši vien es tās [atbildes] tuvākajās nedēļās mēģināšu atrast, bet tas nebūt nav simtprocentīgi [droši], ka es šo konfliktu atradīšu, jo var arī sevi tik labi nepazīt. Ar to jārēķinās – ir cīņas, kurās ir simtprocentīgs zaudējums. Cīņa ar sevi. Bet es pacentīšos. 

Kā jūs pašlaik skatāties uz slimību – kā uz netaisnību…
(Pārtrauc.) Noteikti ne. 

… kā uz likteni, ģenētiski iekodētu iespējamību?
Tā ir kombinācija starp to, kas ir ģenētiski iekodēts, un to, kā esmu dzīvojis savu dzīvi. 

Ir kāda ļoti, ļoti bīstama lieta – pateikt, ka tu dzīvē esi visu izdarījis. Rezultāts var būt divējāds – jūs tajā brīdī novecojat vai arī mirstat. Vienmēr ir jābūt nepiepildītiem sapņiem, kādam mērķim un vienmēr jāsaprot, ka tu vēl vari. Ne tikai vari, tu gribi, un tu izdarīsi. 

Kas ir jūsu nepiepildītais mērķis?
Ir sapnis, ko nekad nevar piepildīt, – izveidot ainavu. Latvisku ainavu. Dabisku, nevis skaistumdārzu, bet tādu, kur tu tikai drusku pieliec roku un daba pati veido. Es to daru. 

Protams, ja tāds mērķis sācis rasties pusmūžā, tad var izveidot tikai skici. Visu, ko tu vēlies ieraudzīt, faktiski ieraudzīs citi. Kāpēc es to daru? Mans darbs prasīja kaut ko [kompensējošu], kas veido harmoniju. Kā miegs katru nakti veido mūsu harmoniju un ir absolūti nepieciešams, [lai kompensētu to], ko mēs dienā zaudējam. Tāpat, ja dara tādu darbu, kādu es darīju, tad harmonija ir aktuāla. Atgriešanās pie līdzsvara. Tas vienmēr man ir bijis svarīgi un ir svarīgi arī tagad. Nevis smalkas rehabilitācijas, bet es droši vien gribēšu būt tur, kur jūtos šajā harmonijā. 

Vai tā nav iejaukšanās dabā, veidojot ainavu?
Mēs nedzīvojam atsevišķi no dabas, mēs dzīvojam tās harmonijā. Un Latvija tiešām ir laba, unikāla vieta, kur cilvēkiem ir ļoti tuva saikne ar dabu. Tas ir arī viens no motīviem, kāpēc daudzi cilvēki atgriezīsies. Kad – nevar pateikt, jo materiālā pasaule noteikti mēģinās uztiept kaut ko citu, bet savas mentalitātes dēļ viņi atgriezīsies. Ķīniešiem harmonija ir paēdusi mute – hieroglifs to rāda, bet harmonija tomēr ir daudz kas vairāk, nekā tikai paēdusi mute. 

Par jūsu harmoniju – pēc rīkojuma nr.2, kas apvērsa Latvijas politiku, jūs nonācāt Saeimā. Tas nav Kurzemes katls, tomēr ikdienā esat kopā ar cilvēkiem, kas ļoti personiski un naidīgi to uztvēra. Varbūt šis ir jūsu konflikts?
Nē, šis gan noteikti nav tas konflikts, jo es nevienu neuztveru kā personiski aizvainotu. 

Runājot par konfliktu… Redziet, visi pasmaidīja, kad pateicu, ka neesmu 35 gadus melojis. Tas gan varētu būt konflikts, jo Saeimā tomēr melu ir vairāk nekā citur. Ētikas latiņa ķirurgam ir ļoti augsta. Vajadzīga pilnīgi godīga attieksme pret pacientu, bez meliem – citādi nav kontakta un tev nav panākumu. 

Prezidenta amatā tā latiņa ir drusku citāda. Es izšķīros necīnīties ar sevi un turēties. Protams, ka tas bija gan cilvēciski, gan vēl vairāk «pīāriski»… Ja kāds ir godīgs, tas nebūt netiek vienmēr uzņemts uz urrā! Bet es labi tiku galā. 

Ienākot Saeimā, latiņa ir vēl zemāka. Un atkal ir jautājums – ko darīt? Turēt savu latiņu, vai iet kopējā virtuvē un justies tur kā savējais. Acīmredzot tāds pilnīgi savējais es nebūšu nekad. 

Otra lieta, kas rada disharmoniju, – ļoti daudz enerģijas Saeimā tiek veltīts destrukcijai. Izjaukt kādam kaut ko. Tāda vienkārši ir politika. Visi gaida slēpnī brīdi, kad apstākļi sakrīt tā, lai varētu izbīdīt savu ideju. Tā notiek pat ļoti attīstītās demokrātiskās valstīs, mēs neesam unikāli. Ja kāds kaut ko grib darīt, ir jāpārvar baiga pretestība. Kā karā. 

Vai gribat turpināt šajā karā atrasties?
Esmu modelējis jebkuru citu attīstības modeli. Ja būtu pieņēmis tikai rīkojumu nr.2 un nebūtu pieņēmis nekādus citus lēmumus vai iestājies citā partijā, vai nepiedalījies vēlēšanās… Neesmu atradis nevienu citu modeli, kas būtu vērtīgāks, ar lielāku pozitīvu atdevi. Ne es tad metu plinti krūmos, ne tagad. Protams, ir jābūt ļoti ciniskam, noteiktu laiku no visa jānorobežojas, jo pusbeigti karavīri un pat ģenerāļi nevienam nav vajadzīgi. Ir jābūt atkal formā. Bet mani ļoti pārsteidza reakcija [uz manu slimību], pirmais jautājums: «Vai jūs noliksit mandātu?» Klausieties, kādi tik mums nav bijuši deputāti, ko tik nav darījuši, kad mandāta nolikšana ir vienīgais veids, kā glābt savu godu – japāņi taisa harakiri, deputāts glābj reputāciju un izrāda cieņu pret parlamentu un valsti, noliekot mandātu. Un man uzdod tādu jautājumu! Apmēram tā – nu, ejiet taču malā, jūs te traucējat! 

Daudzi cilvēki ir balsojuši par jums, vai varat atklāt, cik bīstamā situācijā pašlaik ir jūsu veselība un dzīvība?
Saprotiet, nevajag būt pesimistiem. 

Drīzāk reālistiem – ārsti parasti ir ļoti atklāti.
Šajā brīdī gribu būt pozitīvs piemērs tam, kā cilvēks tiek galā ar savu audzēja diagnozi, ar ārstēšanas procesu, kā tajā pašā laikā turpina dzīvi. Dara to, ko viņš ir iesācis, nevis vaimanā. Jūs nesagaidīsit, ka es sākšu vaimanāt. 

Ja jūs man prasāt, vai pateikt svešam cilvēkam par savu slimību ir viegli vai grūti, tur nav ko slēpt – tas ir grūti! Ja es nebūtu publiska persona, es droši vien to neteiktu. Man ir nepatīkami, ka nevarēju izdarīt tā, ka visi mani radinieki uzzina [šo vēsti no manis] – viņi uzzināja to internetā. 

Mēs tomēr vēlamies saprast, ar ko jārēķinās. Jūs izveidojāt partiju un turat to kopā. Tagad jums ir jāatgūst veselība. Jautājums – kas notiek ar partiju?
Viss notiek. Organizācija aug. Es nedibināju partiju, lai kļūtu par jauno Šķēli, Lembergu vai Šleseru. Tā nav mana partija, tā ir biedru partija. Esmu tikai sākumfaktors, kas iedvesmojis cilvēkiem pašiem sev noticēt. Deklarēju mērķi – gribu jaunu paaudzi. Esmu to izpildījis, jo mūsu pieci ministri ir reizē gan simbols, gan efektīvs instruments. Viņi ir vecumā no 31 līdz 41 gadam. Arī deputātu sastāvā ir jauni cilvēki, kas jau pārsteidzoši ātri labi strādā kā parlamentārieši. Tas man rada pārliecību, ka nievājošā attieksme, kas atskan no kādiem pieredzējušajiem politiķiem vai kāda eksperta… Piedodiet, jūs visi bijāt jauni un nepieredzējuši! Brīžiem man ir ķecerīga doma, ka politiskā elite paši sevi pataisa tik nesmuku, tik nepievilcīgu, lai tikai neviens nenāk klāt. Lai nav konkurences, lai visi domā, ka bez viņiem nevar iztikt. 

Taču situācijas dramatisms ir tajā, ka jūs pats personīgi esat zaudējis atbalstu.
Es ar kādu pieredzējušu politiķi runāju par pārmaiņām valstī. Teicu – es saprotu, ka kādam ir jāsadeg. Ja neviens nedegs, nebūs liesmas, nebūs gaismas, nebūs nekā. To nevajag nožēlot, jo katra cilvēka dzīvē, lai cik ilgi dzīvotu, ir aptuveni desmit zelta gadi, kad vari dot visvairāk. Līdz ar to ir naivi domāt, ka cilvēks var būt līderis visas dzīves garumā. Kā līdera, iedvesmotāja laiks – nav svarīgi, vai tā ir viena diena, trīs vai desmit gadi, galvenais, ka viņš savu uzdevumu ir izpildījis. 

Vai jūs pašlaik redzat Latvijā šādu līderi?
Tas ir jautājums, ko parasti uzdodu, – vai Latvijai ir vajadzīgs viens līderis? Noteikti ne. 

Nu, labi – vai ir pieci līderi?
Līderi rodas. Mums jāpadomā, kā attīstām savu demokrātiju, lai tā nenogalina pati savus līderus. No demokrātijas līdz anarhijai ir viens solis, kad iestājas līderu neatzīšana. Vai arī [parādās] prasības pēc līdera, kurš tevi pabaro, apģērbj, nomazgā un vēl izklaidē. Tā jau būtu atgriešanās pie diktatūras. 

Jūsuprāt, tagad ir šāds risks?
Nē. 

Kāds līderis būtu vajadzīgs Latvijai nākamajā periodā?
Mums jāsaprot, ka tuvojas divas problēmas. Pirmā problēma ir tā, ka eiro tiks ieviests. 

Tā ir problēma?
[Te ir jautājums] – kāds ir nākamais mērķis? Eiro ir konkrēts mērķis, kuru mēs faktiski esam nogulējuši, tagad labojam to, ka 2008.gadā nebijām [gatavi iestāties eirozonā], lai arī bija visas iespējas, bet pie tā noveda eiforiska, bezatbildīga politika. Otra problēma – kad attīstīsim ekonomiku, vai spēsim nodrošināt produktivitātes pieaugumu un izglītot visus sen nestrādājošos bezdarbniekus, vai pretējā gadījumā mums būs reāla nepieciešamība pēc imigrācijas. Un diez vai mēs būsim tam gatavi. Tie ir divi riski, par kuriem ir jādomā, atklāti jārunā. 

Vai politiskajai elitei ir kompetence un gatavība nākt ar risinājumiem?
Viss būtu ļoti labi, bet politisko eliti ik pa brīdim satracina kāds pagātnes rēgs. Kāds bija Pasažieru vilciens, kāds bija airBaltic. Tas ir mantojums. Mums no tā ir jātiek vaļā. Ir sarežģīti jautājumi, uzreiz iejaucas tā laika ietekmīgi cilvēki… 

Viņi tagad iejaucas?
Bez šaubām! Tās ir viņu intereses. Nevajag runāt par trim vai četriem, tur ir daudz plašāks loks, arī visādi sīko darbu darītāji, šakālīši – arī viņi ir ieinteresēti. Ar to jātiek galā. 

Par valsts vīziju… Mēs ik pa laikam novirzāmies no tā, ka īstenībā vīzija jau ir – kā vislabāk izmantot iespējas, ko dod valsts konkrētajā vietā. Mums ir resursi – ģeogrāfiskais stāvoklis, meži, ūdeņi, zeme un intelekts. Jautājums, cik saprātīgi uz tās bāzes attīstām, piemēram, tehnoloģijas, arī zinātni. Nav jēgas pētīt lietu, kur mums nav resursu, bet, pieņemsim, mežsaimniecība, koksne – ja tehnoloģiski spētu iet pasaules pirmajās rindās, tad tas mūsu resursus dubultotu. Tās ir ekonomiskās vīzijas, kas noved pie labklājības celšanās. Nevajag meklēt jaunas vīzijas. 

Mēs esam maza, ļoti atvērta ekonomika, un tā mums arī jāuzvedas. Mums blakus ir kaimiņi, un uz to rēķina mēs esam izvilkuši sevi no krīzes. To, cik daudz ir paveicis [premjerministrs Valdis] Dombrovskis, mēs novērtēsim varbūt pēc pieciem vai desmit gadiem. Visas tās stulbās spekulācijas, ka viņš sevi ir izsmēlis… Viņš ir jauns cilvēks. Ļoti liels resurss Latvijas nākotnei – jauns un jau pieredzējis. 

Vai jūs tomēr nepārsteidz tas, ka premjers neredz vai negrib redzēt problēmas? Kaut vai to pašu vilcienu skandālu.
Mēs nevaram prasīt no viņa pilnīgi visu, lai viņš saslauka to, ko citi sastrādājuši. 

Bet cilvēkam, kurš izglābis valsti no bankrota, nepiestāv neredzēt milzīgu zagšanu.
Krīzes laikā varēja būt citas prioritātes. Tagad es domāju, ka viņš tam arī pievērsīsies. Tā ir Dombrovska pozitīvā īpašība – viņš redz prioritāti. Tad, kad aizsākās [vilcienu darījums], tad tā nebija prioritāte, tur kāds varēja paralēli rīkoties. 

Kas notiek Vienotībā? Tie ir jūsu lielākie partneri, taču reizēm izturas tā, it kā viņu galvās oligarhu laikmets nebūtu beidzies.
Domāju, rīkojums nr.2 paglāba Vienotību no bojāejas zaļo zemnieku apkampienos. 

Vai tomēr viņi nav tādā Stokholmas sindroma varā – kā ķīlnieki, kas satuvinājušies ar sagūstītāju?
Es domāju, ka daži ir, ļoti klasiski. (Smejas.)

Varat nosaukt, kuri?
Viņi tāpat sapratīs. 

Kādas ir jūsu attiecības ar Solvitu Āboltiņu pēc balsojuma, kurā izgāza atbalstu jums kā Saeimas priekšsēdētājam?
Man tā nav problēma. Stīvēšanās nav notikusi un nekad nenotiks – tā nav produktīva, nedod nekādu labumu ne valdībai, ne koalīcijai, ne valstij. Godīgi sakot, visu laiku esmu centies to slāpēt, nereaģēt. Lai gan brīžiem liekas – kā var nereaģēt, ja melu robeža ir pārkāpta. Man melu robeža ir ļoti svarīga, esmu gatavs uzklausīt ļoti skarbus vārdus, redzēt nepatīkamas lietas, bet melošana – nu, tu vairs neuzticies tam cilvēkam. Pēdējā laikā ir bijušas vismaz divas epizodes, kur man šī sajūta atgriezusies. Tieši attiecībās pret Āboltiņu. Taču es nekad neesmu presei tik tīkamo konfliktu ne radījis, ne tajā piedalījies un nepiedalīšos. Tas nav mērķtiecīgi, tā ir destrukcija. 

Ar kādām emocijām jūs sagaidījāt rīkojuma nr.2 gadskārtu? Ir dzirdēts, ka ar asarām acīs skatījāties Latvijas televīzijas sižetu par to.
O, kā to varēja zināt, ja es skatījos mašīnā un internetā? Mani tiešām aizkustināja tas, ka sižets bija ļoti tuvs patiesībai. 

Ko šis lēmums jums personiski nozīmēja?
Protams, viens no grūtākajiem un atbildīgākajiem lēmumiem, šaubu nav. Jo tas skāra daudzus cilvēkus. Brīdī, kad ieraugi apstākļus, kuri sarīmējas kaut kādā bildē, un saproti iemeslus, kāpēc tā bilde ir tāda, tad lēmumu pieņemt ir viegli. Saproti, ka nav citas izejas, ka tas ir vienīgais pareizais lēmums. Pēc tam no ļoti daudziem cilvēkiem ir atkarīgs, vai tas nesīs pozitīvo, ko esi iecerējis, jo tas vairs nav atkarīgs no tevis. Ja tā pilnīgi godīgi – tas ir devis vairāk, nekā es cerēju tajā dienā. 

Kur slēpjas mana neērtība politikā – ķirurgiem tomēr ir atšķirīga domāšana. Ļoti racionāla un tāda, kas vienmēr noved pie lēmuma. Tā ir spēja pieņemt lēmumu arī tad, kad nav pilnas informācijas. Visbiežāk Saeimā redzam – ziniet, mums vēl jāpakonsultējas, netiek pieņemti lēmumi, bet tās ir atrunas, lai nedarītu. 

Kandidējot uz prezidenta amatu, jūsu lielākā reputācijas problēma bija pacientu pateicības. Toreiz apņēmāties šo sistēmu mainīt. Ir izdarītas lietas, tomēr šī prakse turpinās. Vai tagad, dodoties uz operāciju, varēsit iztikt bez aploksnes ārstam?
Esmu simtprocentīgi pārliecināts. Redziet, problēma ir daudz sarežģītāka. Tas, ko esam dabūjuši, ir maksas pakalpojumi, kas ir legāli un ļoti dārgi. Otrs punkts – šo darbību kriminalizācija ir izdarīta, bet mēs neredzam nekādu rezultātu. Man toreiz bija ideja par ļoti liberālu ceļu, lai cilvēkam būtu izvēles iespējas, bet tā neguva atbalstu. Vairākuma izvēle bija neko nedarīt, krimināli sodīt vai par visu maksāt. Es paliku mazākumā. 

Jūs uzticaties Latvijas medicīnas sistēmai?
Jā. Nē, sistēmai es neuzticos. (Smejas.) 

Kam jūs uzticaties?
Latvijas mediķiem. Medicīnas līmenis ir ļoti augsts, iet līdzi pasaules atklājumiem. Taču sistēma joprojām ir slikta – ja cilvēks saslimst, viņš nezina, kā nonākt pie šīs labās palīdzības. Pašam jāzvana, jāinteresējas, jāmeklē kāds pazīstams ārsts, viņš nevar paļauties – man ir ģimenes ārsts, es aizeju pie viņa, un tālāk viss ir nokārtots. 

Uz ko jūs pats paļaujaties? Uz medicīnu, likteni, Dievu, tuviniekiem?
Pats uz sevi un medicīnu. Tās ir divas lietas, kas ietver gan likteni, gan Dievu, gan tuviniekus, gan draugus, gan pilnīgi svešus cilvēkus, kas tevi šajā brīdī vienkārši atbalsta.