Hariss Hans (16) ir dzimis Pakistānā, bet pirms astoņiem gadiem ar ģimeni pārcēlās uz Cēsīm. Šogad viņš uzvarēja publiskās runas konkursā Latvijas mērogā.
Kad Hariss runāja, vienai no žūrijas loceklēm acīs bija asaras
Hariss to pamanīja. «Tikai nesapratu, kāpēc viņa raud. Es jau neko tādu nepateicu. Mana runa bija tikai trīs minūtes gara,» saka Hariss Hans, Cēsu Valsts ģimnāzijas 9.klases absolvents, kurš uzvarēja 71 skolēna konkurencē publiskās runas konkursā Latvijas mērogā. Tēma: ES piedzimu laikā. Hans stāstīja par sevi. Pašam vislabāk paticis runas pēdējais teikums. Hariss paceļ galvu, ievelk elpu un nodeklamē: «Paldies, ka uzklausījāt cilvēku ar Pakistānu atmiņās, Latviju sirdī un pasauli - sapņos.»
Hansa mamma, dzimusi cēsniece, Rīgā iepazinusies ar puisi - pakistānieti, kurš Latvijā studēja. Apprecējās, pārcēlās uz dzīvi Pakistānā, piedzima Hariss. «Dzīvojām piepilsētā, bet reizēm aizbraucām arī uz laukiem. Skaisti. Zaļa zāle, kalnu galos sniegs. Aiz ielejas augsts kalns, tā galā viena māja un govs. Biju šokā - kā govs tur nokļuva?» Skaista bijusi arī Arābijas jūra, taču pati jūrmala - nesakopta. Mamma tajā bridusi garā tērpā, kas aizklāj arī seju un redzamas tikai acis. Svētdienās visa ģimene braukusi uz tirgu caur pilsētu. Reizēm sajutis izsmējīgu attieksmi no vienaudžiem ādas krāsas dēļ. Gaišāka nekā ierasts. «Bet Latvijā esmu par tumšu. Kur likties!» smejas Hariss.
