«Roka strādā, acs mērķi vēl redz, laika izjūta – tikpat precīza, cik jaunībā,» Latvijas pieredzējušākais olimpietis Afanasijs Kuzmins (65) uzskaita kvalitātes, kas jau piekto gadu desmitu palīdz sasniegt pasaules elites klasi ātršaušanā ar pistoli. 2.augustā Kuzmins atkal būs uz olimpiskās starta līnijas
Vecums? Es uzdotu vēlamo par īstenību, ja teiktu, ka jūtos kā 20 gados. Laiku pa laikam kaut kas iesāpas, jābūt uzmanīgam ar treniņu slodzēm – nedrīkst pārcensties, lai cik labi jūtos. Taču – kāpēc tik daudz runāt par tādām lietām? Londonā olimpiskajās sacensībās uz ugunslīnijas visi būsim vienās pozīcijās – debitanti, pieredzējušie favorīti un es savās devītajās, bet, ieskaitot politikas nozagto Losandželosu 1984.gadā, pat desmitajās spēlēs. Un katrs sacentīsies visupirms ar sevi, tikai pēc tam – ar konkurentiem, – viņš runā nosvērti, kā piedienas cilvēkam, kura karjera sportā un dzīvē atkarīga no prasmes savaldīt nervus. Piecas dienas pirms došanās uz Londonu viņā vienlaikus bija nojaušams gan olimpiskais miers, gan īpašā pirmsstarta trauksme.
Odziņas ikdienas kņadā
Kuzmina došanās uz kārtējām – pat rūdītam sporta statistiķim nupat jau rūpīgi jāpiedomā, lai nesajauktu kārtas skaitli – olimpiskajām spēlēm jau kļuvusi par rituālu, bez kura grūti iedomāties Latvijas delegācijas veidošanas procesu.
Reizi četros gados viss notiek pēc labākajiem dramaturģijas likumiem. Pirmā intriga – gribēs vai ne? – tradicionāli atrisinās ātri («veselība atļauj, sportisko formu esmu uzturējis – kāpēc ne?»). Otrā – kvalificēsies vai ne? – tiek uzturēta ilgāk. Gan pirms četriem gadiem, gan tagad to izkliedēja nevis sacensībās sasniegtais rezultāts, bet gan Starptautiskās Šaušanas federācijas lēmums veterānam piešķirt īpašo ielūgumu jeb wild card. Tas darīts, gan ņemot vērā Kuzmina nopelnus, gan vēlmi palielināt karogu skaitu, kas sacensību laikā plīvos pie šautuves.
Latvijai citu starptautiskas klases šāvēju nav, un šis fakts vēl plašāk paver durvis veterānam. Bet pozitīvajam lēmumam kā obligāta piedeva seko ne tikai kārtējā olimpiskā uzvalka pielaikošana, bet arī nokļūšana Latvijas masu mediju uzmanības centrā, ko Afanasijs iztur sev raksturīgajā stilā. Proti, mierīgā labvēlībā atbild uz jautājumiem, bet nelutina medijus ar aizraujošiem mednieku stāstiem vai jauniem biogrāfijas faktiem.
«Par žurnālistu interesi nebrīnos. Visi olimpieši pelnījuši uzmanību, jo tikt cauri kvalifikācijas sietam – tas nozīmē, ka cilvēks kaut ko jau ir sasniedzis. Šaušanu nevar salīdzināt, piemēram, ar vieglatlētiku vai kādu sporta spēli. Ikdienā neesam uzmanības centrā, neviens īsti nesaprot, kas notiek ugunslīnijā. Olimpiskās spēles pievērš uzmanību ne tikai man, bet arī visam sporta veidam, un tas ir labi,» Kuzminā runā misijas apziņa.
Par šaušanas niansēm viņš ir gatavs runāt vēl un vēl, kompetenti un izsmeļoši skaidrojot atšķirības ieročos un vingrinājumos, kā arī saucot senu un jaunu sāncenšu vārdus.
Neizvairās arī no citām tēmām un personiskiem jautājumiem, bet atbildēt pamanās tā, ka sarunas pavediens nemanāmi atgriežas šautuvē. «Dzīve kā visiem – ikdiena, kņada. Darbs un mājas, ģimene un paziņu loks… Kurš visstiprāk turēs īkšķi par mani? Sieva, protams, meitas, mazdēli. Artjomam 14 gadi, divi vēl pavisam maziņi. Lielais jau bija pie manis šautuvē, bet īstas intereses nav. Agrāk šaušana puikām bija kaut kas «super!». Turēt rokā īstu pistoli vai šauteni – tas bija sapņu kalngals. Mani apskauda visa Daugavpils, pats jutos kā izredzētais. Tagad dators aizstāj visu.»
Visas brūces reiz sadzīst
Pie Kuzmina olimpiskajiem rituāliem pēdējā laikā pieder arī nepiepildīto cerību rūgtās mieles un paššaustīšanas rituāls. Pēc starta Pekinas spēlēs tas izpaudās pagarā sev veltītu skarbu apzīmējumu tirādē patālu no žurnālistu diktofoniem. Toreiz pagāja labs laiciņš, līdz veterāns sakopoja spēkus oficiālajam komentāram: «Kauns par to, kā šāvu pirmajā dienā. Šodien arī bija uztraukums un augsts pulss, bet tiku galā ar savām problēmām un sašāvu tik, cik patlaban objektīvi varu. Nebūtu vakar izgāzies, varētu domāt par pirmo sešnieku.»
Sacensību stresā pat milzīgā pieredze nepalīdz kontrolēt rīcību un nepalīdz izvairīties no bērnišķīgām kļūdām. Nelīdzot ne paša dzīves skola, ne psihologu teorijas.
«Tā ir kā apmātība – stāvi ugunslīnijā, saproti, ka dari nepareizi, bet nevari piespiest sevi kļūdu izlabot. Ja kāds tādā brīdī pienāktu un iespertu pa pēcpusi, varbūt pamostos. Trakākais, ka vienā un tajā pašā vietā iekritu arī Atēnās, Sidnejā… Kā būs Londonā? Ar prātu visu esmu izdomājis, salicis pa plauktiņiem. Bet neviens nezina, kas notiks olimpiskajā šautuvē. Spriedzes ziņā ir vienalga – pirmās spēles vai devītās. Tagad pat ir grūtāk nekā jaunībā, jo retāk piedalos sacensībās, nepagūstu iejusties. Stresa situācijās ārā lien visādas muļķības. Gadās, ka pēc tam atceries un nesaproti, kā varēji izdarīt tādas muļķības?! Tik elementāri iekrist!»
Vai tas būtu likteņa mājiens, ka Olimpa dievi savu labvēlīgo vaigu pavērsuši pret gados jaunākajiem konkurentiem un veterānam vajadzētu prasties? Patiesi, Afanasijs nemaz neļaujas ilūzijām, ka varētu atgriezties tur, kur reiz bija teju desmit gadu garumā – pasaules rangu tabulas pašā virsotnē. Taču viņa sportista gaitas un dzīves ritējums savijušies tik cieši, ka atpiņķerēt grūti un laikam nemaz nav vērts sākt to darīt.
«Pirmās dienas pēc neveiksmīga starta gribas pabūt vienam. Urķējos sevī, meklēju atbildes uz jautājumiem. Reizēm dažas dienas, reizēm – mēnešus. Taču pat visrūgtākās neveiksmes iecirstā brūce pakāpeniski aizvelkas. Cilvēki pārstāj kaitināt, atsākas normāla saziņa, dzīvesveids normalizējas. Atgriežos mājās, atgriežos darbā. Ikdiena man paiet (Iekšlietu ministrijas Veselības un sporta centra) šautuvē, kur esmu saimnieks. Sekoju līdzi īres grafikam, pieskatu, vai visas iekārtas darbojas. Un brīvajos brīžos pats varu trenēties. Pēc neveiksmes Pekinā pirmo reizi atkal šāvu 2009.gada pavasarī. Pusgads bija pagājis vai mazliet vairāk. Galva bija izvēdināta, un atkal sailgojos – pēc ierastās vides, konkurentiem. Pēc adrenalīna. Tik ilgi esmu pavadījis sacensību gaisotnē, ka bez tās nevaru dzīvot. Ieradums. Tā ir mana dzīve.»
Vai kādreiz bijusi apņēmība šo dzīves ritmu lauzt? Esot gan – 80.gadu sākumā, kad vairākkārt sabrukušas pamatotas cerības uzvarēt olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā, turklāt vēl padomju valdība piespieda sportistus boikotēt Losandželosas spēles. Sportistu tvaika nolaišanai tika izdomātas sacensības Družba, kas materiālā atalgojuma ziņā pielīdzinātas olimpiskajām spēlēm. Kuzmins tajās uzvarējis, sasniedzot labāku rezultātu, nekā bijis pa spēkam Los-andželosas čempionam. «Tāds ir sports – pirms Maskavas spēlēm biju superformā, bet paliku sestais, 1984.gadā kārtīgi netrenējos, bet sacensībās viss izdevās. Un pēc tam astoņus gadus biju pasaules līderis. Zelts Seulā, sudrabs Barselonā… Šāvējiem pasē jau neviens neskatās. Laikam tikai vienreiz nevarēju startēt kādā PSRS spartakiādē vecuma cenza dēļ.»
Uz mežu ar sēņotāja nazi
Kuzmins ir valkājis padomu armijas majora, pēc tam – Latvijas Valsts policijas pulkvežleitnanta mundieri, neatkarīgi no uniformas palikdams uzticīgs savas dzīves lielajam aicinājumam. Šāvis pats un dalījies pieredzē, mācīdams citus. Viņa milzīgo pieredzi mēģinājuši izmantot Latvijas pieccīņnieki, piesaistot viņu kā treneri vai drīzāk konsultantu, taču sadarbība vairs neturpinās.
Savulaik izmēģināta roka biznesā – izplatījis pārtikas piedevas, taču eksperiments nav bijis pārāk ilgs. «Tas nav domāts man. Katru dienu daudz laika jāvelta, visu laiku jāuzņem kontakti ar svešiem cilvēkiem, daudz iznāk strādāt pa tukšo. Vienkārši piekusu.» Ar algu un pensiju dzīvei pietiek, sponsorus, lai varētu startēt sacensībās, palīdz sameklēt treneris Aleksandrs Leščinskis, neilgi pirms olimpiskajām spēlēm šāvējs saņēmis arī LOK atbalstu vismaz vienam izbraukumam uz treniņnometni un sacensībām Polijā. «Vienmēr gribas labāk un vairāk, bet nesūdzos.»
Kuzmina mednieka pieredze aprobežojas ar dažiem izbraucieniem, bet daba vilina ar makšķerēšanas un sēņošanas priekiem. Klasiskās anekdotes par virtuozajiem šāvējiem kovbojiem parasti izvilina smaidu viņa sejā, taču ne sāncensības garu. Kaut gan, ja labi iekvēlinātu azarta dzirksti… «Mušai? Nē, nu, pa sienu taču nešaušu! Kaut gan, ja ļoti vajadzētu, droši vien trāpītu,» viņš teicis intervijā pirms desmit gadiem un tagad atkārto to pašu. Tūlīt gan atmezdams ar roku, sak, ko te par tādiem niekiem runāt.
Varētu trāpīt arī tumsā
Ātršaušanā nekādu nieku nav un nemēdz būt. Pirms stāties ugunslīnijā, visas kustības tiek noslīpētas līdz automātismam. No mūsu pirmās sarunas, kas notika pirms gadiem 25, atmiņā palicis Afanasija teiktais: ja sērijas pirmais šāviens izdevies precīzs, pārējos varot izdarīt arī ar aizvērtām acīm – roka pati zināšot, kas jādara. Laika izjūta precīza kā Šveices pulkstenim – līdz sekundes simtdaļai. Tikai nezinātājam četras sekundes šķiet īsas. Šāvēji šajos acumirkļos pagūst izstieptajā rokā turēto pistoli pacelt plecu augstumā, notēmēt pirmajā no pieciem mērķiem, nospiest mēlīti, tad citu pēc cita «sameklēt» vēl četrus mērķus.
«Piešaudes laikā parasti speciāli pavilcinos, lai saprastu, kā attiecīgajā šautuvē uzvedas mērķis. Pēc noteikumiem visi ir vienādi, taču dabā katram ir savs «raksturiņš». Bet pieredzējušu šāvēju nepiemānīsi – starp 3,95 un 4,05 sekundēm taču ir vesela bezgalība.»
Kad runā par veselību, Afanasijs vairākkārt rūpīgi piesit pie koka. Dzīve iemācījusi piesardzību, kaut arī paradoksālā kārtā nopietnākās veselības problēmas palikušas pagātnē. Pirms pašām pirmajām olimpiskajām spēlēm Monreālā plecs sāpējis tā, ka bez dārgas pretsāpju injekcijas nav varējis ne kafijas krūzi pacelt, kur nu vēl kilogramu smago pistoli izcilāt. Ārsti ilgi nav varējuši tikt skaidrībā par iemeslu, kaite izārstēta tikai pēc spēlēm. Dažus gadus vēlāk pamatīgas problēmas sagādājis elkoņa locītavas iekaisums. 1987.gadā sezonu nācies izlaist jaunas pleca kaites dēļ. Labi, ka padomju laikos ar elites klases sportistu ārstēšanu nodarbojušies lielvalsts medicīnas spīdekļi. Tagad metodes uzlabojušās, bet ekskluzīvu iespēju vairs nav. Taču Afanasiju sargā liktenis un paša piesardzība.
«Uzturu sevi formā. Skriet man nepatīk, turklāt tas nebūtu veselīgi manai mugurai, toties katru otro dienu labprāt braucu ar divriteni. Protams, zem klajas debess svaigā gaisā, nevis trenažieru zālēs. Dzīvoju Zolitudē, bet tur pa ķērienam ir veloceliņš.»
Ar pistoli nesarunājas
Ugunslīnijā katrs šāvējs ir vienatnē ar sevi un divatā ar savu ieroci. «Nē, ar pistoli sarunāties neesmu mēģinājis. Esmu praktiski domājošs cilvēks,» Afanasijs pasmaida par žurnālista ieteikumu izmēģināt netradicionālas metodes. Pēc neveiksmes pistole netiek mētāta kā ekspansīva tenisista rakete, tiesa, dažs skarbāks vārds ierocim gan tiekot veltīts.
«Visādi gadās. 2010.gadā pasaules čempionātā ierocis divreiz nenostrādāja. Ja nebūtu šo kļūmju, būtu normāls rezultāts – pirmais desmitnieks vai uz tā robežas. Tikko biju paņēmis to pistoli, izmēģinājis, viss strādāja. Nākamajā reizē tāda pieredze sit pa smadzenēm, visu laiku zemapziņā gaidi, ka atkārtosies. Rezultātu tas neuzlabo. Tā jau nav nekāda sagadīšanās, ka spožākos panākumus – zeltu Seulas olimpiskajās spēlēs 1988.gadā vēl PSRS izlases sastāvā un sudrabu 1992.gadā Barselonā jau zem Latvijas karoga – izcīnīju ar Minskas ieroču meistara Vladimira Razarjonova taisīto pistoli, kas nepievīla ne reizi. Tolaik par ieroci vispār nedomāju.» Diemžēl 2004.gadā pēc noteikumu maiņas ātršaušanā sāka izmantot garākas patronas un nācies apgūt jaunu pistoli.
Uzvarēt, sacenšoties ar sevi
Pirms 20 gadiem Barselonā Kuzmins citiem Latvijas olimpiskās delegācijas dalībniekiem bija kā tēvs, tagad – kā vectētiņš. Šajā ziņā no jauniešiem par psiholoģisko diskomfortu nekas nav dzirdēts. No Afanasija – arī ne.
«Dažus atceros no iepriekšējām spēlēm, par citiem esmu dzirdējis. Ikdienā jau neiznāk satikties ar citu sporta veidu pārstāvjiem, tāpēc tuvākas attiecības neveidojas. Arī mans statuss mainījies. Pirms Barselonas 10 gadus biju pasaules līderis, no manis gaidīja medaļu un zināju, ka tas ir svarīgi ne tikai man, bet arī visai mūsu jaunajai komandai.
Tagad ir vienkāršāk, jo no Kuzmina neviens vairs neko negaida. (Smaida.) Taču komandas kopējo garu izjūtu tik un tā, sekoju līdzi, kā jauniešiem klājas.»
Bet ko tagad var paveikt pats Seulas spēļu čempions? «Šaušanā, tāpat kā lielākajā daļā sporta veidu, brīnumi nenotiek, un augstāk par savu, piedodiet, sēžamvietu uzlēkt nav iespējams. Galvenais – sasniegt rezultātu, uz kādu objektīvi esi spējīgs. Stingri ņemot, pēdējo reizi man tas izdevās pirms 20 gadiem Barselonā. Pēc tam gājis visādi, tā ka Londonā ir uz ko tiekties.»
Pirms dažām nedēļām sacensībās Polijā Kuzmins sašāvis 581 punktu no 600 iespējamajiem. Ja tik daudz izdosies Londonā, būšot pat iespēja iekļūt finālistu sešniekā.
Sešu šāvēju un miljoniem TV skatītāju acu priekšā būs pieci melni punktiņi, kā ierasts redzēt biatlonā. Ja no 25 metru distances trāpīsi šajā aplītī – 11 cm diametrā -, mērķis «aizvērsies». Tikai atšķirībā no biatlona piecos mērķos jātrāpa četru sekunžu laikā. Pirmajā kārtā šaus visi seši finālisti, otrajā – pieci, un tā tālāk, līdz būs zināms čempions.
«Skatītājiem, protams, ļoti interesanti, jo viss uzreiz būs redzams. Mums? Sarežģīti… No sestās vietas izredzes uzvarēt būs tādas pašas kā pamatsacensību uzvarētājam. Līderim liels mīnuss, pārējiem – pluss. Neatkarīgi no gadu skaita un iegūtajiem tituliem. Kā kuram kārtis sakritīs.»
