Žurnāla rubrika: Cilvēki

Man patīk uzrakstīt — Made in Latvia*

Posted on oktobris 17, 2012 by - Veiksme

Mēbeļu ražotājs Dižozols Plus dažos gados apgrozījumu trīskāršojis, tomēr tā dibinātājs Ģirts Plakans saka – ražošana nav bizness, tā ir nodarbošanās

Esmu bijis laimīgs – Ģirta Plakana racionālajā un piezemētajā stāstījumā kādā brīdī iezogas sirsnīgas emocijas. Atziņa pašu aizkustina, balss tā kā saminstinās. Laime nav devusies rokā vienkārši, varbūt tāpēc. «Jebkurā biznesā vajadzīga veiksme, un man ir veicies. Paldies tam, kas aiz mākonīša sēž. Ir bijuši daudzi kritumi, bet esam spējuši piecelties, strādāt un neraudāt. Būt optimistam – tas ir mans moto pašā saknē,» Plakans vārdus liek kopā lēni un apdomīgi. Optimisms mēbeļu tehnologu no individuālas prakses ir aizvedis līdz uzņēmumam, kurā strādā septiņi desmiti cilvēku un kura izstrādājumu galvenie noņēmēji ir izsmalcinātie skandināvi. «Un esam lielāki, nekā gribam,» īpašnieks koķeti izmet.

Viss gan sākās nevis ar vieglo skandināvu dizainu, bet ar milzīgām ozolkoka durvīm bankai Olimpija. «Bija tāda banka kādreiz,» Plakans atceras savus biznesa pirmsākumus. Viņš tikko bija pabeidzis Rīgas Valsts tehnikumu un atsaucies uz piedāvājumu īrēt telpas kādā galdniecībā Ikšķilē. Par bankas durvīm jaunais meistars dabūjis «pāris tūkstošus dolāru, kas toreiz bija milzu nauda». «Par to Lietuvā nopirkām kaut kādas iekārtiņas. Mīļi atcerēties, kā tas viss sākās,» viņš konstatē. Kādu brīdi strādājis viens, vēlāk ņēmis talkā otru kolēģi, tad vēl un vēl. «Darbi radīja reklāmu, citas jau toreiz nebija. 10 gadu laikā aizgājām līdz aptuveni 25 cilvēku kolektīvam.» 

Dižozols Plus gatavoja jebkādas mēbeles pēc individuāla pasūtījuma – virtuvēm, guļamistabām, vannasistabām, birojiem un veikaliem. «Visticamāk, visām Latvijas bankām kaut ko esam taisījuši. Prezidenta pilij kādus septiņus gadus kalpojām, vairākām ministrijām.»

Tagadējā veidolā Dižozols Plus pārtapa pirms četriem gadiem, kad Latvijas finieris izlēma aizvērt tam piederošo Latvijas bērza ražotni. To uzzinājis, Plakans nolēma nopirkt daļu iekārtu, ar kurām ražo liekti līmētās mēbeļu detaļas. «Domāju, Latvijas finierim šis bizness bija par sīku – tas pats cilvēku skaits saražo daudz lielāku naudas daudzumu, taisot saplāksni, nekā katram klientam lokot individuālas detaļas,» spriež Plakans.

Tā Dižozolā sākās jauna ēra, kas vairs nebija mēbeles pēc individuāla pasūtījuma tepat Latvijā, bet galvenokārt eksporta tirgum domātās liekti līmētā finiera detaļas, pārsvarā krēsliem. Tā kā šis bizness kardināli atšķīrās un pašam Plakanam zināšanu par to nebija, viņš aicināja uzņēmumam pievienoties partneri, Latvijas bērzā pieredzi guvušo Gati Rudzīti. «Bez viņa nekas tāds noteikti nebūtu noticis,» Plakans slavē kolēģi. Dižozols Plus abiem tagad pieder vienādās daļās. 

Pirms paplašināšanas veikta pamatīga izpēte, jo ar šo soli īpašnieki uzņēmās arī lielu risku – iekārtu daudz, un tās jaudīgas, bija jāmeklē krietni plašākas telpas un nopietns elektrības pieslēgums. Vēl arī vajadzēja, lai kāds tos ražojumus pērk. «Braucām apkārt pa dažādām valstīm, meklējām klientus.» Atsaukušies divi līdzšinējie Latvijas bērza klienti, uz kuriem jaunie īpašnieki sākumā balstīja savu biznesu.

«Draugi, banka, citi uzņēmēji rādīja pirkstu pie deniņiem un teica, ka neesmu īsti vesels. Bija sākusies krīze, visi visu vēra ciet, bet mēs pirkām. Gājām uz banku pēc kredīta, ņēmām lietotas iekārtas, nevis vienu vai divas, bet vairākus desmitus un sākām,» atceras Plakans. «Visu laiku jau kaut kas iekšā urda,» ir viņa atbilde uz jautājumu, kur ņēma drosmi. «Ikšķilē bija tik daudz piedzīvojumu, āda bija kļuvusi diezgan bieza. Vējš bija rullējis nost jaunos jumtus, uguns bija dedzinājusi mājas,» Plakans atceras, kā 90.gados vienā janvāra rītā uguns aprija visu – iekārtas, ēkas, automašīnas un gatavās mēbeles vairāku desmitu tūkstošu latu vērtībā. Tomēr Dižozols saņēmās. Atmaksājās iepriekšējā godīgā biznesa prakse, piegādātāji bija ar mieru iedot iekārtas un materiālus ar pēcmaksu. Tikušas «iesaistītas» arī bankas, un pāris gadu laikā uzņēmums izķepurojās.

Pārdod jaudas
Liekti līmēto mēbeļu detaļu biznesu Dižozols sāka citā vietā – Rīgas malienē, Granīta ielā, ar septiņiem darbiniekiem un diviem klientiem. Tagad uzņēmums tur izpleties četros tūkstošos kvadrātmetru, darbinieku skaits desmitkāršojies un divi sākotnējie klienti vairs pasūta niecīgu daļu no kopējā produkcijas apjoma. «Lēnām, pamazām, prātīgi, te nu mēs esam,» bilst Plakans.

Savu biznesu viņš raksturo kā sarežģītu. Dižozolam ir ap 40 klientu, un «katram ir savs krēsls, citādas prasības, īpaši nosacījumi, lielas un mazas preču partijas». «Katram jāpakārtojas,» Plakans saka. Uzņēmums pats neveido mēbeļu dizainu, tam ir tikai pāris savi krēslu modeļi. Lielākoties Dižozols ražo pēc klientu – lielu ražotāju vai starpnieku – pasūtījuma. «Faktiski esam savas ražošanas jaudas pārdevēji,» skaidro saimnieks. Daļai produkcijas uz iepakojuma ir rakstīts, ka tas ražots Dižozols Plus Latvijā («man patīk patriotiski uzrakstīt Made in Latvia»), citi klienti to neļauj darīt, produkciju rotā viņu logotips, un nevienam nav nojausmas, ka tā tapusi Latvijā. Pierīgas rūpnīcā taisīti arī «ļoti dārgi dizaineru produkti». 95% produkcijas uzņēmums eksportē, no tiem 75% uz Skandināvijas valstīm, vēl arī Poliju, Lielbritāniju, ASV un mazliet uz Austrāliju («lai eksotiskāk skan»). Kā stāsta Plakans, daļa produkcijas caur Zviedriju atgriežas atpakaļ Latvijā, piemēram, Dižozolā ražotās mēbeles ir iespējams pasūtīt AJ mēbeļu tirdzniecības katalogā.

«Solis pa solim, stāsts pēc stāsta,» atbild Plakans, kad jautāju, kā viņi atraduši klientus. Savu artavu dod slava, kas izplatās no esošajiem klientiem. Pāris reizes gadā Dižozols dodas biznesa braucienos uz interesējošajām valstīm, reizi gadā uzņēmēji apmeklē mēbeļu ražotāju un dizaineru izstādi Stokholmā, kurā paši gan nepiedalās, bet tās dalībniekiem stāsta par sevi. «Tagad ir tik daudz darba, ka nevienam nebāžamies virsū, tikai atbildam uz pieprasījumiem un jautājumiem.» Uzņēmējs rēķina, ka nākamgad jau varēs atdot iekārtu pirkšanai ņemto kredītu.

Par globālu tendenci Plakans sauc šīs mēbeļu ražošanas nišas atgriešanos Eiropā. Visi viņu klienti pabijuši Ķīnā, «krustu šķērsu izmaluši Āziju» un nonākuši pie secinājuma, ka izdevīgāk ir ražot Latvijā, lai arī par Dižozolā tapušu krēslu jāmaksā gandrīz tāda pati cena, par kādu Ķīnas preci pārdod veikalā jau ar visiem tirdzniecības uzcenojumiem. «Viņi var iekāpt lidmašīnā un stundas laikā atbraukt šeit, mēs momentā varam angliski atbildēt uz e-pastu. Kvalitāte ir nesalīdzināma ar Āziju, piegādes termiņi ir 2-3 nedēļas pretstatā Ķīnas 4-6 mēnešiem. Lai nevajadzētu noliktavas turēt pilnas, mēs varam piedāvāt pat vienu paleti pretstatā Ķīnas vienam konteineram. To visu saliekot kopā, viņi ir ar mieru maksāt krietni lielāku naudu šeit,» Plakans apraksta sava piedāvājuma pārākumu.

Tā kā tirgus lielākoties ir ārvalstīs, par saviem konkurentiem viņš sauc divus līdzīga profila uzņēmumus Igaunijā un Lietuvā. Arī Latvijā nupat atdzimušas divas ražotnes – dažādu iemeslu dēļ dižķibeli neizturējušās Sāgas rūpnīcu Mālpilī nopirkuši dāņi, bet Tukumā – vietējie uzņēmēji. Arī tās savu produkciju eksportē. «Patiesībā tas ir nišas produkts. Jābūt lielam argumentam, lai klients, ar ko esi strādājis gadiem, ne no šā, ne no tā mainītu piegādātāju. Faktiski katrs ražo saviem klientiem, kuriem ir sevi pierādījis.»

Mēbeļu modes Latvijā nav
Ražotājs stāsta, ka ir domājis arī par dizainētām mēbelēm, tomēr secinājis, ka «tā ir cita pasaule, mēs tai neesam gatavi, un pat īsti vēlēšanās nav». «Tas ir šausmīgi sarežģīts, ilgs, dārgs, nezināms pasākums. Mūsu klienti ar to nodarbojas gadu desmitiem un tikai ar to, viņi paši neražo.»

Kāda pašlaik ir mēbeļu mode? «Manuprāt, Latvijā vispār nav mēbeļu modes,» atbild ražotājs. «Bet Skandināvijā tās ir nemainīgi smalkas līnijas, pēc iespējas vieglāks, gaisīgs dizains. Tajā pašā laikā tam jābūt pietiekami izturīgam, lai uz jebkura krēsla var apsēsties jebkura lieluma cilvēks. Tā ir tā māksla uztaisīt krēslu, kas ir visu šo priekšnoteikumu apvienojums un beigās vēl skaists. Vēl arī jauns un neredzēts. Ir slaveni dizaineri ar lielu vārdu, kam tas tiešām sanāk,» vērtē Plakans. Vispieprasītākā prece, ko Dižozols ražo «daudzos tūkstošos», ir dažādu formu, izliekumu un apdares monobloka krēsli, kuriem sēdīte un mugura ir izliekta no viena koka gabala. Arī šie atsperīgie krēsli ir sena skandināvu tradīcija.

Dižozols vēl joprojām gatavo mēbeles pēc individuāla pasūtījuma (piemēram, to saista ilgtermiņa līgumi ar Tieslietu ministriju un Latv-energo), taču šī biznesa apjoms ir krietni sarucis. Daļēji pieprasījuma apsīkuma dēļ, kaut gan Plakans pamanījis, ka «nupat Latvija sāk mosties un prasīt šīs lietas».

To, ka Latvija mostas, mana arī darbaspēka tirgū, kur kvalificētus profesionāļus dabūt grūti. «Ir taisnība, ko masu medijos runā – tie, kas grib, strādā. Kas nav gribējuši vai varējuši strādāt šeit, ir aizbraukuši. Liela daļa ir tādi, kas vai nu negrib, vai nemāk strādāt. Pašlaik vairāk vai mazāk mums [personāls] ir nokomplektēts, bet tāpat vajadzētu zinošus cilvēkus, kas var strādāt ar programmējamiem darbgaldiem. Kurš katrs nevar atnākt, ieslēgt pogu un sākt darīt, bet tādu, kas gribētu mācīties, ir ļoti maz.»

Līdz šim tas gan nav traucējis Dižozols Plus būt par iedvesmojošu veiksmes stāstu. Pirms pāris gadiem, uzdrīkstoties ielēkt gluži cita mēroga biznesā, tā īpašnieki ir trāpījuši desmitniekā. «Viena lieta ir lēciens skaitļos, otra – caur skaidām, putekļiem un koka gabaliem tikt pie tiem skaitļiem,» Ģirts Plakans gan novelk. «Nav tā, ka nopērc vienu koka gabalu par 100 latiem un par 200 pārdod. Kā smejos, ražošana nav nekāds bizness, tā ir nodarbošanās.» Un tomēr – saruna atstāj iespaidu, ka tā ir patīkama nodarbošanās.

* Ražots Latvijā – angļu val.

3 biznesa principi
1. Godīga un atklāta darbība – lai uz mani var paļauties un es varu paļauties
2. Kvalitāte svarīgāka par kvantitāti – jebkura produkta izpildījumam jābūt virs vidējā līmeņa
3. Būt optimistam – strādāt un neraudāt, lai kādi kritumi gadījušies

Pelnrušķīte ar raksturu

Posted on oktobris 17, 2012 by - Jauna seja

Laura Jeruma (26)

Šo sezonu Liepājas teātrī Laura sāk ar divām galvenajām lomām – Pelnrušķīti muzikālajā izrādē bērniem un Kristīni izrādē Stavangera, kas pirmizrādi piedzīvoja septembrī.

Vecāki: Mārīte – aktīva pensionāre, aizraujas ar keramiku un krustvārdu mīklām, tēvs Eduards – miris.

Kāda bija tava pirmā loma? Pati pirmā bija Lazda 1.klases Ziemassvētku uzvedumā.

Kāpēc kļuvi par aktrisi? Bērnībā gribēju kļūt par balerīnu, lidotāju un sporta žurnālisti. Teātrī daļēji varu piepildīt ikvienu no šiem sapņiem.

Kā sokas ar Pelnrušķītes lomu, spējat abas sadzīvot?  Sadzīvojam ļoti labi. Arī man patīk daudz sapņot, un arī manā dzīvē notiek daudz skaistu brīnumu.

Ko īpašu centīsies ieviest savā tēlā? Mana Pelnrušķīte nav bikla malā stāvētāja, viņai ir raksturiņš, viņa ir vitāla, pilnasinīga meitene ar labu humora izjūtu un zina, kāpēc ir pelnījusi piepildīt savus sapņus.

Kādus raksturus tev visvairāk patīk spēlēt? Man patīk gan dramatiskās, gan komiskās lomas. 

Kādi ir tavi vaļasprieki? Man nav nekādu oriģinālu vaļasprieku. Krievu un franču kino, literatūra, sports – viss, kas tā vai citādi ir saistīts ar manu profesiju. 

Kura izrāde vai tēlojums tevi iedvesmo? Mani iedvesmo lietuviešu režisora Oskara Koršunova izrāde Meistars un Margarita viņa paša teātrī, pēdējā laikā esmu sajūsmā arī par britu aktieri Benediktu Kamberbeču.

Vecāki svarīgāki par skolu

Posted on oktobris 17, 2012 by - Karjera

 

Apbrīnoju veiksmīgas karjeras īpašniekus, kuri spēj uzaudzināt psiholoģiski veselīgus un skolā sekmīgus bērnus. Dienas gaitā bērni tiek izvadāti uz pulciņiem, vecāki palīdz viņiem sagatavot mājasdarbus, gatavoties konkursiem  un sacensībām, rūpējas par tērpiem un ēdienu daudzo nodarbību laikā.

Parasti tie ir vecāki, kuriem ir iespēja pašiem organizēt savu darba dienu. Uzņēmēji vai vadītāji, kuriem nav jāatskaitās par savām dienas gaitām, arī nestrādājošas māmiņas, kuru vīri var uzturēt ģimeni tikai no saviem ienākumiem. Lielu darba daļu izdara arī mūsu uzticamās auklītes. Kā redzams, to var atļauties tikai pārtikušas ģimenes.

Lielākajai daļai Latvijas vecāku diena jāpavada darbavietā. Dažkārt ir problēmas aizvest bērnu pat pie ārsta, kur nu vēl uz privātstundām, pulciņiem un treniņiem. Tā vairojas sociālā nevienlīdzība.

Nesen ASV veikts pētījums (publicēts žurnālā Research in Social Stratification and Mobility), kas aptvēra 10 000 pusaudžu, konstatēja – vecākiem, kas palīdz tikt galā ar atvašu mājasdarbiem un apmeklē skolas pasākumus, ir lielāka ietekme uz bērna eksāmena rezultātiem nekā tam, vai bērns mācās vājā vai labā skolā.

Katram ir skaidrs, ka vecāku nozīme ir neatsverama, bet nebiju domājusi, ka tā ir tik nozīmīga arī pusaudžu vecumā un ka vecāku iesaiste var izkonkurēt profesionālu un izcilu skolu.

Tas liek aizdomāties arī par mūsu izglītības sistēmu. Iespējams, jāmaina ne tikai skolotāju pieeja un mācību programmas, bet arī jāizglīto vecāki, kā iesaistīties mācību procesā. Valsts līmenī būtu jāsniedz iespēja strādājošiem vecākiem izmantot elastīgāku darba laiku, lai atbalstītu savus bērnus. Tas ļautu bērniem no trūcīgākām ģimenēm uzlabot sekmes, iestāties labākās augstskolās un samazināt nevienlīdzības plaisu.

Pētījuma līdzautors Tobijs Parsels no Karolīnas Universitātes saka: «Vecākiem vajadzētu ieguldīt laiku savos bērnos, pārbaudot mājasdarbus, apmeklējot skolas pasākumus un liekot bērniem saprast, ka skola ir svarīga. Tas atmaksājas.»

Juris un Aīda Zviedri, K.Suns vadītāji

Posted on oktobris 10, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

 

Mazā kinoteātra vadītāji par labu filmu dēvē tādu, kurā viņi paši kļūst par skatītājiem – nemana, kurā brīdī būs «līmējums» jeb mainīsies filmas daļas. Juris par labām dēvē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Amadejs, Reiz Amerikā. Aīdu ļoti iespaidojusi filma Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais. «Pēc tam sapnī visu noskatījos pa kadram.» No pēdējā laika latviešu filmām Zviedriem patīk Kolka Cool. «Es turklāt esmu no Kolkas,» saka Juris. Aīda nāk no Vidzemes.

Zviedri bija pazīstami jau pirms tam, kad sāka apmeklēt kinozinātnieces Valentīnas Freimanes lekcijas Latvijas Neprofesionālo kinematogrāfistu klubā Vecrīgā. Kamēr Aīda braukāja pa Latviju, vērtēdama kinoamatieru filmas, kas padomju laikā bija izplatīts valsts finansēts darbaļaužu hobijs, Juris klubā demonstrēja filmas. Kad Latvija kļuva neatkarīga, Zviedri nolēma Vecrīgas telpās darbu turpināt un nodibināja Kinogaleriju. To nācās pamest pēc 11 gadiem – cīņa par telpu nomu bija nebeidzama. Zviedri kļuva par K.Suņa saimniekiem Berga Bazārā, jo iepriekšējie nomnieki pārcēlās uz jaunuzcelto Forum Cinemas. Kinoteātri K.Suns pirmsākumos dēvēja par Andalūzijas suni, taču, kad mainījās nomnieki, pārsauca par Kino Suni. Vēl tagad kinoteātra logotipā redzams Zviedru rīzenšnaucers Rīzenmuiža Nakli Asters jeb Teris, kura gan vairs nav starp dzīvajiem. 

K.Suns sevi pozicionē kā otrā ekrāna kino – atlasa filmas, kas rādītas lielajos daudzzāļu kinoteātros, pārējās iepērk vai, sadarbojoties ar vēstniecībām, veido attiecīgo valstu filmu programmas. Nesen uz Zviedrijas režisoru bezmaksas filmām sabraukuši bērni no laukiem, kuriem tas bijis pirmais kinoapmeklējums. «Sakrājuši naudu popkornam. Jo mazāks bērniņš, jo lielāka turza.» 

Juris smejas, ka reizēm labas filmas paslīd garām. Piemēram, izlasot filmas nosaukumu Asinspirts, viņš nav uzskatījis par vajadzīgu to pat skatīties, taču, kad pastāvīgie kinoapmeklētāji teikuši, ka režisora Polaņska darbs ir burvīgs ģimeņu stāsts un nebūt ne asiņains, filma iekļauta repertuārā.

Pamatauditorija ir studenti. To skaits pēdējo triju gadu laikā krities: jūtams, ka daļa filmas lejupielādē un skatās mājās. Forum Cinemas vadītājs Atis Amoliņš, kurš smalki monitorē kino apmeklētību, izrēķinājis, ka tādu skatītāju, kam patīk K.Suņa repertuārs, Latvijā esot ap 4000. Audzēt auditoriju varētu, rādot izklaidējošas filmas, taču Zviedri negrib piekrāpt pastāvīgos skatītājus. 

Ir arī seansi ļoti šauram lokam: reiz Latvijā dzīvojoša indiete uzaicinājusi vīru uz kino, lai noskatītos kāzu filmu. Tas bijis pārsteigums, un vīrs teicis: «Kāpēc mēs ejam uz kino, ja neviena cilvēka nav?» Sievai līdzi bijis šampanietis un glāzes. Pēc pieciem gadiem atbraukuši ar dēlu un parādījuši kinoteātri, kur toreiz skatījās kino.

Atstāja ļoti daudz vērtīga

Posted on oktobris 10, 2012 by - Dzīve

Vecākiem, kuri zaudējuši bērnus, Annija Logina izlēma palīdzēt, kad pati gada laikā zaudēja divas meitas, – izveidoja biedrību un portālu. Līdzīgu iniciatīvu sācis Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls un Stradiņu slimnīcas kapelāne Lelde Titava. Pirms pusotra mēneša meitu zaudējušais baptistu bīskaps Pēteris Sproģis uzskata, ka valsts atbalsts šādās situācijās ir minimāls un sabiedrības zināšanas, kā vecākiem palīdzēt, – niecīgas

No kristīgās konferences Horvātijā Marta un Pēteris Sproģi augusta nogalē atgriezās ļoti noilgojušies pēc savām trim meitām. Tovakar viņas ilgi sēdēja vecākiem klēpī, runājās, jokoja. Beigās visi pieci aizmiga Sproģu pāra platajā gultā. Nakts vidū, noguris no gulēšanas uz viena sāna, Pēteris vidējo meitu, četrgadīgo Belliņu, novietoja blakus uz matrača. Meita aiz rokas pievilka viņu klāt, un tā, rokās sadevušies, viņi aizmiga. 

Nākamais bija svētdienas rīts, kad Pēteris parasti ir aizņemts domās, jo gatavojas dievkalpojumam. Torīt, 26.augustā, kaut kā viss tika ātri izdarīts. Viņš modināja bērnus, spēlējās ar tiem. Ar Bellu šoreiz vairāk nekā ar abām pārējām meitām. Pēc tam visi pieci brauca uz baznīcu Valmierā – jubilejas dievkalpojumā Pēterim bija jāordinē jauns mācītājs. Belliņa baznīcā pārmaiņus atradās gan pie Pētera, gan pie Martas. Pēterim blociņā zīmēja puķītes, un viņš iečukstēja meitai ausī: es tevi ļoti mīlu!

Tie bija pēdējie skaistie Sproģu ģimenes brīži visiem pieciem kopā. Izejot no baznīcas, Belliņa aizrijās un zaudēja elpu. Medicīniskā palīdzība tika sniegta jau pēc 10 sekundēm. «Ja medicīnai bija paredzēts glābt, tur bija visas iespējas,» saka Pēteris. Arī viņš bija klāt, centās meitu elpināt. «Viņa skatījās man acīs, un redzēju, ka viņa domā – es palīdzēšu. Apkārt bija ap simt cilvēku. Visi lūdza Dievu, kā nu katrs prata. Perfekts scenārijs, lai notiktu brīnums. Bet viņa aizgāja. Redzēja manas acis un nākamās jau Dieva acis.»

Pēc meitiņas aiziešanas Pēteris viņas godam uzrakstīja vēstuli, ko publicēja internetā. Viņš vēlējās, lai cilvēki zina: lai arī viņai bija tikai četri gadi, viņa bija personība – ar saviem jokiem, smiekliem, stāstiem, viedokli un mīlestību. 

«Kad kaut kas tāds notiek, varbūt ir cilvēki, kuriem rodas šaubas, vai Dievs vispār ir, ja to pieļauj? Būtībā sākt domāt par sāpēm tikai tad, kad tās ar tevi pašu notiek, ir ļoti liels egoisms. Katru dienu pasaulē no ļaunuma, bada, vardarbības, slimībām iet bojā tūkstošiem bērnu. Tas jau nesākās ar manas meitiņas nomiršanu. Pie tam viņa nomira man uz rokām, skatoties man acīs. Cik daudz bērnu pasaulē mirst, nejūtot, ka viņus šajā pasaulē kāds mīl,» – tā Pēteris.

Kad tiekamies, pagājis mēnesis kopš notikušā. Bīskaps sēro. Uz darbu Baptistu draudžu savienībā nāk, taču nestrādā kā senāk. «Kolēģi ienāk kabinetā, ir jāpieņem kāds lēmums. Viņi runā, bet es bieži aizslīdu prom. Varu dot atbildi, bet īstenībā man ir vienalga. Sajūta ir tāda: ja iedziļināšos citos jautājumos, būšu spiests iziet ārā no tās [dvēseles] teritorijas, kur man vēl ir piesaiste manai meitiņai. Vēl neesmu gatavs no turienes iet projām. Zinu, ka nevarēšu tur palikt visu laiku, bet aiziet tagad un sākt domāt par dzīves triviālām lietām – tas nav iespējams.» Nespēj iedomāties, kā būtu atgriezies darbā divas dienas pēc bērēm, kā to paredz likums. 

Vecāku pieredzes stāsti liecina, ka valsts atbalsta trūkums bērna zaudējuma gadījumā daudzus iedzen vēl dziļākā izmisumā: bezalgas atvaļinājumu kaut uz mēnesi retais var atļauties, jo kā gan nodrošināt rēķinu samaksu, iztiku. Turklāt arī darba devēji nav gatavi gaidīt, kad cilvēks izsēros un spēs atkal kvalitatīvi veikt darbu. «Atlaida,» saka Arita, kura pirms četriem gadiem dzemdēja nedzīvu puisīti un sēru dēļ vairākus mēnešus nespēja atgriezties darbā. Tagad viņa kopā ar mācītāju Linardu Rozentālu un kapelāni Leldi Titavu veido atbalsta portālu vecākiem, kuri piedzīvojuši bērna zaudējumu. 

Līdzīgs stāsts ir citai uzņēmīgai sievietei Annijai Loginai. Pērn neārstējamas ģenētiskas slimības dēļ viņa zaudēja abas meitas. Mēnesi pēc mēneša ejot cauri neskaitāmām situācijām, kad bēdās ļoti bija nepieciešams garīgs un arī praktisks atbalsts, Annija nolēma – daudz ko šajā ziņā Latvijā var uzlabot. Viņas izveidotā biedrība Alisbetas sirds cīnās par izmaiņām likumā, kas pēc bērna zaudējuma ļautu vecākus ieskaitīt sociāli neaizsargāto grupā. 

Taču runa nav tikai par tiesisko atbalstu. Ļoti nozīmīga ir sabiedrības izpratne, spēja uz līdzcietību. Mācītājs Linards Rozentāls: «Mūsu sabiedrībai, varbūt pat visai civilizācijai ir zināmas problēmas, kā tikt galā ar nāvi, zaudējumu.» Bērnus zaudējušo vecāku pieredze liecina – apkārtējie nezina, kā izturēties, uzzinot par notikušo. Vieni ar neveikliem mierinājuma vārdiem sāpīgi ievaino, citi ir tik ļoti satriekti, ka pašus jāsāk mierināt.

Esmu kopā ar tevi!
Pēteris Sproģis domā, ka vislielāko šoku pēc notikušā kādi cilvēki piedzīvoja tāpēc, ka viņa ģimene bija īsti veiksminieki: bērni veseli, viss izdodas, laimīgi. «Un pēkšņi mums tā notiek. Cilvēki apjauta – ja tas varēja notikt ar mums, tas var notikt ar jebkuru.» Daļai radās milzīgas izbailes, un viņi sāka meklēt notikušā izskaidrojumu. Taču nekādi racionāli vai teoloģiski skaidrojumi no malas šādā brīdī nepalīdz.

Kas palīdz? «Ja pasaka: esmu kopā ar tevi, vai gribi par kaut ko parunāt? Ja pasaka: es varu tikai iztēloties, bet nevaru saprast, man sāp par to, kas notika,» stāsta Sproģis. «Mēģināt racionalizēt šīs sāpes ir bezjēdzīgi. Reizēm kristieši tajā racionalizācijā var aiziet pat tālāk nekā neticīgie, meklējot notikušajam «pareizās» atbildes.» 

Pēteris, tāpat kā Annija un Arita, pēc bērna aiziešanas saskāries ar tādiem skaidrojumiem kā «tāda ir Dieva griba». Ir tādi, kas mēdz runāt arī par Dieva sodu. Citi mierina – gan būs nākamie bērni! Vai arī – nevar jau zināt, kāds būtu bērna raksturs un liktenis, ja viņš turpinātu dzīvot. «Šausmīgi,» saka Arita. Izpratnes trūkuma dēļ bērnu zaudējušie vecāki tiek gandrīz vai «izgrūsti» no sabiedrības. Arita atceras, kā paziņas gājušas uz otru ielas pusi, viņu ieraugot. «Cilvēkiem liekas, ka nelaime viņiem pielips.»

Savukārt Annija spēcīgi izjutusi, kā tika gaidīts, kad viņa beigs sērot. «Visi grib redzēt, ka neizrādīsi sāpes, dusmas, izmisumu. Apspiedīsi šīs emocijas. Mūsu sabiedrībā nav pieņemts par sāpēm runāt. Jābūt pieklājīgai un korektai, ja negribi zaudēt attiecības ar tiem, kuri pēc notikušā vēl ir palikuši tavā tuvumā un sniedz atbalstu.» saka sieviete. Sabiedrības attieksme pēc traģiskajiem notikumiem Annijai lika uzvilkt «smaida masku». Nezinādama, kā tikt galā ar izmisumu, sieviete smaidīja pat meitiņas bērēs. No retas ģenētiskas saslimšanas – sialidozes – Logini astoņu mēnešu laikā zaudēja deviņus mēnešus veco Beāti, tad divus mēnešus jauno Alisi. «Kapu racēji vēl nebija aizmirsuši mūsu pirmdzimto, kad jau raka bedri nākamajai. Mēs ieradāmies smaidīgi, smējāmies par sīkumiem,» Annija atceras. Tā bija šoka izraisīta reakcija.

Par savām meitām Ivars un Annija cīnījās kā lauvas. «Mūsu vienistabas dzīvoklis bija pārvērsts slimnīcas palātā – šļirces, zondes, zāļu kalni, skābekļa aparāts, barošanas sistēma. Meitiņa pati neēda, barojām caur zondi, un pati šo zondi viņai degunā vai mutē arī liku. Katru reizi viņa vēma. Vienreiz meitiņa aizrijās, ēdiens iekļuva plaušās, sākās plaušu karsonis. Kad nokļuvām slimnīcā, meitiņa bija uz nāves robežas,» atceras Annija, kurai tolaik bija 22 gadi. Tā ir tikai mikroskopiska daļa no ciešanām, kam Logini izgāja cauri līdz abu meitiņu nāvei pērn.

Pirmajā nedēļā pēc otrās meitiņas Alises nāves paliatīvās aprūpes speciālisti piedāvāja Annijai un Ivaram apmaksātus psihologa pakalpojumus. Viņi atteicās. «Sākumā vecāki nespēj pieņemt faktu, ka bērns miris, ir nolieguma fāze. Naktīs labi gulēju. Bija sajūta, ka bērnu kāds pieskata, viņš nemaz nav miris. Tikai pēc mēneša, diviem sāku saprast, ka bērns nekad vairs nebūs pie manis. Tad sākās bailes, dusmas,» Annija atklāj.

Palīdzība no valsts puses vecākiem, kuri zaudējuši bērnus, ir skopa: divas apmaksātas darbdienas, bēru pabalsts 135 latu apmērā un psihologa konsultācija, ko nodrošina pašvaldību sociālie dienesti. Realitātē tas ne vienmēr ir iespējams. Veidojot biedrību Alisbetas sirds, Annija sarunājusies ar daudziem vecākiem, kas zaudējuši atvases. Viņu teiktais liecina, ka psihologa konsultācijas ne vienmēr ir pieejamas. «Viss atkarīgs no sociālā darbinieka garastāvokļa tajā dienā, kad pie viņa ierodies,» Annija ir skarba. Ir vecāki, kas saņēmuši strupu atteikumu. Labklājības ministrijā skaidro, ka katrā sociālajā dienestā obligāti jābūt psihologam, taču daudz esot atkarīgs no pašvaldības finanšu līdzekļiem. Jautājums ir arī par psihologa kvalifikāciju, lai sniegtu labāko iespējamo palīdzību tik smagos gadījumos, un arī par ieinteresētību palīdzēt. Jāpiebilst, ka valstī ir izveidota tā sauktā krīzes komanda – pieci psihologi un pieci bērnu tiesību aizsardzības speciālisti, kuri sniedz psiholoģisko atbalstu ārkārtas situācijās un informē par tālākas palīdzības iespējām. Tā var palīdzēt vecākiem, piemēram, situācijā, kad bērns miris avārijā.

Patlaban psiholoģiskās palīdzības vakuumu cenšas aizpildīt dažādas nevalstiskās organizācijas. Piemēram, Grūtniecības krīzes centrs piedāvā rehabilitācijas kursu ar nosaukumu Ceļojums.

Annija vēlētos, kaut Latvijā būtu tāpat kā Anglijā – drošības lokā, savstarpēji koordinējoties, saslēdzas visi iespējamie palīdzības dienesti. Cilvēkam pašam tik smagā brīdī nav jātaustās, meklējot, kurš gan palīdzēs.

Svarīgi ir piebilst, ka pēc bērna zaudējuma Latvijā netiek nodrošinātas psihoterapeita konsultācijas vecākiem. Annija uzskata, ka tas nav jautājums tikai par cilvēcību, bet valsts spēju redzēt tālāk par savu degunu. Vecāki, kam dota iespēja iziet psihoterapijas kursu, ar laiku var veiksmīgi atgriezties darba tirgū, nevis slīgt aizvien dziļāk depresijā un bezdarba pabalstos, kā arī nebaidīties no jauna ieņemt bērnu. «Tas skar demogrāfisko jautājumu valstī,» saka jaunā sieviete.

Tāpēc Annija ir spara pilna rast vecākiem iespēju apmeklēt psihoterapeita konsultācijas, rīkot atbalsta grupas, nometnes, kurās vecāki varētu dalīties pārdzīvotajā un uzmundrināt cits citu. Viņa vēlas arī sadarboties ar Nacionālo operu, teātriem, lai vecākiem, kuri to gribētu, būtu iespēja kaut uz brīdi izrauties no pārdzīvojumiem, baudīt ko skaistu. Annija atceras, kā viņiem ar vīru uzdāvinātas teātra brīvbiļetes meitiņas slimības laikā: «Visu laiku biju dzīvojusi četrās sienās, vīrs ļoti daudz strādāja. Tad mēs divatā aizgājām uz teātri, bet vīramāte pieskatīja bērniņu. Tas bija tik mīļi!» Viņa spriež, ka katrs cilvēks ir atšķirīgs, katram grūtā brīdī vajadzīgs kas cits. Vienam palīdzēs teātris, citam izjāde ar zirgu vai interneta forums, kurā dalīties ar savu sāpi. 

Kopš vasaras darbojas portāls Alisbetassirds.lv. Annija cītīgi strādā, lai labās idejas iemiesotu dzīvē. «Ja kāds grib palīdzēt, laipni lūdzu!» Gribas par visiem kopā pacīnīties, bet tam nepieciešamas daudz lielākas finanses, nekā patlaban ir Annijas rīcībā.

Nebēgt no jautājuma par nāvi
Gandrīz vai atsevišķa tēma ir bērni, kurus vecāki zaudējuši līdz 22. grūtniecības nedēļai. Viņi pēc likuma neskaitās personas. Līdz ar to nav iespējams apglabāt – kapavietu piešķir tikai tad, ja ir personu apliecinošs dokuments. 

Pirms septiņiem gadiem kapelāne Lelde Titava strādāja slimnīcā ASV un tur ievēroja, ka pastāv Dvēseļu dārzs (Soul Garden). Tās ir īpašas vietas, kur iespējams gan apglabāt mirušos bērnus, gan pulcēties viņu piemiņai. Diez, kā ir Latvijā, Lelde prātoja. Un atklāja, ka nedzīvi dzimušo bērnu mirstīgās atliekas, no kurām atsakās vecāki, slimnīca nogādā krematorijā. «Un tur [pelnu] pēdas pazūd,» saka Lelde.

Tas bija signāls izveidot Dvēseļu dārzu. Tika panākta vienošanās ar krematoriju, ka bērniņu pelni tiek atdoti Dvēseļu dārzam apbedīšanai. Par to paziņojumu saņem arī vecāki. «Ja vēlas, viņiem ir vieta, kur atnākt ar puķītēm pieminēt zaudēto,» stāsta Lelde. Kapu kalniņš atrodas Pārdaugavā, līdzās Stradiņu slimnīcai un Sv.Alberta baznīcai.

Lelde vēlas panākt, lai vecākiem, kuri zaudējuši bērnu līdz 22. grūtniecības nedēļai, ir iespēja viņu mirstīgās atliekas apglabāt, un slimnīcās par šādu iespēju informē. «Kapu noteikumos būtu jāmaina daži teikumi, jāieraksta, ka ir tiesības apglabāt arī to bērnu mirstīgās atliekas, kas miruši līdz 22. grūtniecības nedēļai. Ir cilvēki, kuriem šis jautājums ir svarīgs, un viņi kā vecāki jūtas  arī tad, ja bērniņš piedzimis nedzīvs vai sievietei bijis spontānais aborts. Tas ir cieņas jautājums,» kapelāne saka.

Kā kapelāns darbojoties Bērnu slimnīcas projektā Vecāku māja, mācītājs Linards Rozentāls daudz domājis par to, ka nepieciešams sniegt plašāku atbalstu tieši bērnus zaudējušiem vecākiem. Viņa raksti par šo tēmu pieejami Vecakumaja.lv. Vecāku māja nav tikai vieta Bērnu slimnīcas teritorijā, kur pārnakšņot slimo bērnu vecākiem. «Vecāku mājai jākļūst par garīgā atbalsta centru visiem vecākiem, kuru bērni ārstējas slimnīcā, – lai ir kāda vieta, kur atnākt un gūt mieru,» saka Rozentāls. Tas nozīmē speciālistu komandu, kas spēj sniegt psiholoģisko palīdzību. Gluži loģisks liekas nākamais solis: sniegt atbalstu vecākiem, kuri zaudējuši bērnus. Tādēļ tiek veidots portāls Dveseludarzs.lv. 

Lelde Titava, rakstot maģistra darbu saistībā ar šo tematu, lasījusi pētījumus, kuros teikts: ja netiek traucēts sērošanas process, divu gadu laikā cilvēks iekļaujas atpakaļ dzīvē. «Sāpēs to ir ļoti grūti saskatīt. Tādēļ vajadzīgs apkārtējo atbalsts,» viņa pauž. Portāls būs dalīšanās pieredzē, arī praktiskie padomi, kur saņemt palīdzību, uzzināt, kā nokārtot formalitātes. Portāla veidotāji vēlētos arī forumu, kur vecāki cits citam varētu izteikt atbalstu, sarunāties. «Bet forumam ir vajadzīgs administrators. Ja kāds pieteiktos, mēs būtu ļoti priecīgi,» saka Arita. Viņa atceras, cik svarīgi tas bija pašai, kad apglabāja dēlu. Pie dzīves Aritu uzturēja ārzemju portāli, kuros viņa atklāja, cik gan daudz pasaulē ir vecāku ar tādām pašām sāpēm.

«Mums tagad grūti pateikt, ka mums ir divi bērni, jo tas nav tikai jautājums par statistiku, nodokļu atlaidēm,» atklāj Pēteris Sproģis. «Tas ir ļoti emocionāli: sakot «mums ir divi bērni», rodas sajūta, ka trešo, kurš debesīs, sākam atstumt. Belliņa vienmēr būs viena no mūsu meitiņām.» Arī Annija Logina aizvien ir divu bērnu māte, lai gan šajā pasaulē viņas meitiņu vairs nav.

Ir svarīgi nebēgt no jautājuma par nāvi, uzskata Sproģis. «Ja mēs apziņu par laicīgumu, par fiziskās miesas iznīcīgumu no prāta izstumjam, tad diezgan lielu daļu no tā, kas mēs – cilvēki – esam, neattīstām pilnvērtīgi. Spēt par to domāt ir liela mūsu esības daļa.» Bēdās Sproģim ļoti palīdzējusi saruna ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš arī ir zaudējis dēlu. Viņš teicis: cilvēkam nav jānodzīvo gara dzīve, bet visa dzīve.

Pēteris atceras, kā Belliņai patika likt puzles – dažas viņa lika ātri, dažas izrādījās pārāk sarežģītas, un viņa lūdza nākt palīgā. «Tagad man pašam ir puzle, ko nevaru salikt. Varbūt pat līdz galam šajā dzīvē nesalikšu. Bet zinu, ka uz galda ir uzbērti gabaliņi no pareizās kastes. Lai arī visiem gabaliņiem vietu vēl nevaru atrast, zinu, ka katram būs sava vieta. Tas man palīdz iet uz priekšu. Viens no šī lielās puzles neaizvietojamiem gabaliņiem ir, ka Dievs ir labs. Es to zinu, lai arī pašlaik nevaru pilnībā ieraudzīt, kā šīs gabals iederas lielajā bildē, veidojot tās veselumu.»

Pusotrs mēnesis ir pagājis pēc notikušā, un bīskaps saka: «Es redzu, ka tajā bildē ir daudz tumšas krāsas, bet arī redzu, ka šī bilde ir no Dieva un tā tomēr veidojas gaiša. Šajā redzējumā es piedzīvoju Dieva žēlastību. Es saprotu, ka visu atlikušo dzīvi būs tā, ka ik pa laikam būs jāparaud. Būs tā vieta dvēselē, kur es iešu, un tur būs asaras un skumjas. Bet es zinu, ka tā nav tumša vieta. Pienāk dzīvē brīdis, kad patvērums nav aizņemtībā, intelektuālos spriedumos vai jautrībā, bet svētās skumjās. Brīnums ir tumsas vietā šajās skumjās sastapt gaismu.  Runājām ar sievu – viņai ir tāpat. Arī viņa jūt, ka tās nav skumjas, no kurām bēgt, bet skumjas, kas ir labas. Cilvēki reizēm domā, ka labs – tas ir viegls un ērts. Tā mēs sašaurinām savu dzīvi. No sāpēm nevajag bēgt, jo ne jau vieglumā ir jēga.»

Kapelāne Lelde Titava atzīst, ka bērni it kā aiziet, bet vecākiem atstāj ļoti daudz. Gandrīz četrus gadus pēc dēliņa nāves arī Arita var teikt, ka milzīgā sāpe viņas sirdī, gluži kā gliemežnīcā, nu pārvērtusies par pērli – gribas stiept palīdzīgu roku citiem.

Restartējuši dzimtu

Posted on oktobris 10, 2012 by - Personības

Izlasījuši Miķeļa Bērziņa pierakstus, radinieki Ingus, Kristaps un Valdis izdeva tos grāmatā un sarīkoja dzimtas rautu. Nu grāmata nopērkama veikalos

Pēc Dzelteno pastnieku koncerta Ingus Bērziņš (36), portāla Delfi galvenais redaktors, negāja uz Teātra bāru, bet devās uz Aucenieku mājām Kuldīgas novadā un no rīta pļāva mauriņu. Koncertu klausījās arī viņa otrās pakāpes brālēns, Dienas fotogrāfs Kristaps Kalns (31). Arī viņš negāja uz bāru, jo arhivēja koncerta bildes. Nākamajā dienā brauca ciemos pie Ingus. No netālājām Segļu mājām Auceniekos ieradās Valdis Kalns, arī brālēns. Viņa koncertā nebija, jo pirms desmit dienām kļuva par meitas Madaras tēti. Valdis Kalns (31) ir Latvijas valsts mežu jurists un trīs dienas strādā Rīgā, divas attālināti – no Segļiem. 

Tikšanās iemesls ir šis raksts, un raksta mērķis – pastāstīt par trim radiniekiem, kuri restartējuši savu dzimtu, sarīkojot salidojumu un izdodot radinieka Miķeļa Bērziņa pierakstus, kas tapuši 80.gados. Grāmata Manas dzīves apraksts ir par Miķeļa gaitām 20.gadsimta pirmajā pusē.Auceniekos tiekamies tāpēc, ka te savulaik dzīvojis Miķelis Bērziņš un Ingus vectēvs Kārlis ir Miķeļa brālis, savukārt Kristapa un Valda vecmamma Līze ir Miķeļa māsa. Līze Bērziņa apprecēja Albertu Kalnu, viņiem piedzima pieci bērni – četri dēli un viena meita: dēls Dainis Kalns ir Kristapa tēvs, bet Guntis Kalns – Valda tētis.

Dodamies apgaitā pa Aucenieku apkārtni. Nepilnu kilometru no mājām ir dzimtas kapi, kuros Dieva mierā dus Bērziņi un arī ļaudis no tuvējām mājām. Ingus stāsta, ka vēl nesen kapus izpļāvis, un rāda, kur apglabāta vecmamma Malvīne un vectēvs Kārlis, kur viņa māsa Ķērsta, kur brālis Miķelis Bērziņš. «Es arī te gulēšu,» saka Ingus. Prasu, vai Kristaps un Valdis arī te vietu noskatījuši. Viņi atbild, ka pašiem savi dzimtas kapi netālu no mājas. Uz jautājumu, vai nav tā neomulīgi, ka kapsētas tik tuvu mājām, Valdis atbild: «Nemaz nav. Tie tuvie nav tālu.» Kristapa attieksme un noskaņojums ir līdzīgs.

Lauki psihoterapeita vietā
Brienam tālāk – apraudzīt Ingus stādīto mežu. «E, kā man aug!» Ingus lepni nostājas pie priedītēm, kas ir viņa garumā. Iestādījis 2007.gadā, divus gadus nav lāga augušas, tad saņēmušās. «Pēdējie divi pieaugumi labi. Nele varēs uztaisīt pirmo komerciālo kopšanu un pēc 40 gadiem būs mazbērniem studiju nauda,» novērtē Valdis. Nele ir Ingus meita, viņai ir 10 gadi.

Kad esam pārgājuši pāri vecajai Kuldīgas-Alsungas bānīša līnijai, kur palicis tikai ceļš, jo pēdējais kravas vilciens aizgāja 1975.gadā, nonākam pie nesen stādītu eglīšu rindas un kupicas, kur robežojas Īvande ar Paduri. «Tā manis rakta,» Ingus rāda uz kupicu. «Tu man iepriekš prasīji, ko es te laukos daru. To arī daru: roku jaunas kupicas veco vietā, skaldu malku, pļauju zāli.» Dara to jau 20 gadus ar domu, ka kādu dienu apsēdīsies, salūgs Rīgas draugus un baudīs paveikto. Līdz šim vēl nav sanācis.

Par manu interesi, kāpēc Ingus to visu dara, Bērziņš smejas: «Cik žurnālistisks jautājums!» un nododas diskusijai ar radiniekiem, kuri atstutējuši vienu kāju uz kupicas un pieņēmuši zemnieku vaibstus.

Valdis: «Mūsos audzināts diezgan liels patriotisms, spēcīga dzimtas piederības apziņa. Esam vesti uz visām bērēm, kāzām. Ja dzimtai ir īpašums, ko senči nomājuši vairākus gadus, tad izpirkuši – vairs neceļas roka atstāt māju sabrukšanai un kļūt par zemes īpašnieku, kurš iznomā. Gribas arī pašam augļus dabūt.» Kristaps: «Ja mums ir gadu simtiem veci īpašumi un senči, tad ir pašlepnums stāvēt tam līdzās. Ja es lepojos ar tēvu un vectēvu, tad kāpēc man būt lūzerim un Indrānam? Man patīk zāģēt zarus, jo fiziskais darbs ir pārvēršams naudā, ko ietaupītu par psihoterapeita un trenažiera pakalpojumiem.»

Valdis: «Mēs dzīvojam nākotnei. Varēšu izaudzināt savas atvases par krietnākiem un patriotiskākiem cilvēkiem šeit, nevis dzīvojot jaunajā projektā un stāstot, ka man tur pie Kuldīgas ir mežs. Te bērns lasīs sēnes savā mežā. To, ko bērnudārzā panāk ar klucīšiem, iedzīvināsim caur sadzīvi.» 

Ingus: «Kad ar Neli esam labi pastrādājuši pie malkas un vakarā aizbraucam uz dīķi nopeldēties un, braucot atpakaļ, pa miglu pārskrien buki, es jūtu, ka nododu tālāk to, kas ir vērtīgs. Un tas ir arī stāsts par Miķeļa Bērziņa grāmatu. Sadzīviskā vēsture ir daudz labāks, cilvēciskāks un brīvāks patriotisma un piederības audzinātājs nekā Dzintaru Raivja lāpu gājiens.»

Valdis iebilst: «Bet lāpas arī vajag. Un, ja iestādi mežu, tad tev ir par ko iet ar to lāpu.»

Ingus: «Cienu Valda veidokli. Mana lāpa ir šis.» Ingus rāda jaku, ko apdrukājis ar Staburaga bērnu attēlu.

Valdis no visiem ticis vistālāk – lielāko daļu laika pavada Segļos, Īvandes baznīcā apprecējis meldermeitiņu un stāda mežu. Arī Ingus iecerējis strādāt nevis Rīgā, bet šeit, attālināti, kad Auceniekos ierīkos jaudīgu internetu. «Ir iespējams veselīgs vidusceļš starp gandarījumu no tā, ko te dari, un ieiešanu apsēstībā,» Ingus stāsta, ka nav jātur govis, aitas un vistas, bet pietiek izaudzēt dārzeņus pašu vajadzībām; pienu un sieru viņš dabū no kaimiņiem. 

Kristapam vienīgajam nav meža, toties patīk pie Valda lauku mājās strādāt kopā ar bērniem Augustu un Astrīdu. Savai un māk-slinieces Sarmītes Māliņas izstādei Pacieties, kas pavasarī bija apskatāma izstāžu zālē Arsenāls, baznīcas solu prototipi noskatīti Īvandes baznīcā.

Miķeļa errastības
Kad Miķelim Bērziņam bija pāri gadiem 30, tāpat kā tagad Ingum, Kristapam un Valdim, viņš bija izmācījies par mežzini un strādāja Lubānas puses mežos. Miķelim bija dēls Zigurds un meita Astrīda, pēc kuras piedzimšanas nomira sieva Iraīda. Bērnus pēc Miķeļa izsūtīšanas uz Sibīriju uzaudzināja radinieki Auceniekos – Miķeļa brāļa Kārļa un māsas Annas ģimenes.

Par to, ka Miķelis Bērziņš sarakstījis burtnīcas par savu dzīvi, pirmais no «jaunajiem» uzzināja Valdis. Visas 20 rūtiņu burtnīcas Miķelis bija atdevis glabāšanā māsas Līzes dēlam Guntim, Valda tētim. Uzticējās viņam, jo Guntis bija patriotisks un padomju laikos nodarbojās ar pretvalstisku aģitāciju pat svarcelšanas treniņos. Tieši tāpēc Guntim ar onkuli Miķeli bija interesanti. Par savu virpotāja algu Guntis nopirka magnetofonu, ko varēja droši ielikt portfelī, un gāja pie Miķeļa ierakstīt atmiņas. Portfelī tāpēc, lai nepamana kāds padomju laika drošības iestāžu darbonis un nenosūdz. 

Burtnīcas Miķelis sāka rakstīt 82 gadu vecumā, 1982.gadā. Nomira 1988.gadā. Vēl neilgi pirms nāves viņš ar māsu Līzi spriedis, ka, visticamāk, burtnīcas saules gaismu neieraudzīs un Latvija brīva nekļūs, taču sarunās ar Līzes vīru Albertu klusi cerējuši, ka pastāvošā iekārta ilgi nenoturēsies.

Kad 1999.gadā nomira Guntis Kalns, viņa dēls Valdis domāja, ko darīt ar burtnīcām. Apvaicājās onkulim Vilnim. Izlēma nodot Latvijas Okupācijas muzejam. Tur neņēma pretī. Vilnis teica, ka nopirks datoru un pārrakstīs. 

Onkulis Vilnis, Miķeļa māsas Līzes dēls un Valda tēva brālis, ir ap 70 gadu vecs un amizants kungs no Rendas. Viņu sastopu nedēļu vēlāk Miķeļa Bērziņa grāmatas prezentācijā. Vilnis, pensijā aizgājis būvinženieris, stāsta, ka iepriekš ar datoru strādājis nebija, taču iemanījies. Katrā burtnīcas rūtiņā rakstīto tekstu viņš pārrakstījis trīs mēnešos – sanākušas 130 lapas. Tā iedvesmojies, ka uzrakstījis arī savus memuārus šauram radu lokam.

Miķeļa Bērziņa atmiņas aptuveni gadu turpinājumos publicēja Kuldīgas novada laikrakstā Kurzemnieks. Pašam Vilnim interesantākās vietas grāmatā bijušas par Miķeļa dzīvi lēģerī. «Saprotama vēstures izzināšana jaunajai paaudzei,» – tā grāmatu raksturo Vilnis. Arī vēsturnieks Kaspars Zellis grāmatu slavē: «Tā ir nozīmīga un interesanta gan profesionāliem knariņiem, gan vienkāršam lasītājam.»

Līdz grāmatnīcu plauktiem Miķeļa stāsts nonāca tā: Ingus, Valdis un Kristaps pirms pāris gadiem sprieduši, ka 2011.gadā apritēs 100 gadu kopš darījuma, kad Auceniekus dzimta izpirka no barona un tādējādi no rentniekiem kļuva par privātīpašniekiem. Tātad varētu sarīkot radu sanākšanu un uzdāvināt visiem pa Miķeļa Bērziņa grāmatai. Tapa 50 grāmatas tumšzilos vākos, arī auduma maisiņi ar uzrakstu «Aucenieki – 100». 

Augusta dienā mājas pagalmā bija ap 60 cilvēku. No Valmieras Drāmas teātra uzaicinātie četri aktieri nospēlēja pāris ainas no Straumēniem. «Tā bija lielākā sanākšana, kas nav veltīta bērēm vai kāzām. Man jau šķiet, ka sanāca,» saka Ingus. Mazāki radu pasākumi gan esot ik pa laikam. Viens no tiem – šķūņa nojaukšana pie Tāles Kalnas – dokumentēts Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmā Bekons, sviests un mana mamma, kas stāsta par Tāles Kalnas, Miķeļa Bērziņa māsas Līzes meitas, dzīvi.

Pēc salidojuma radi ziņoja, ka grāmata ir laba. Kristaps, Ingus un Valdis bija iedevuši grāmatu izlasīt jeb «patestēt» arī cilvēkiem no malas. Vairāki teica, ka vajagot laist tautās, jo valoda dzīvīga, saturs – ne tikai par dzimtu, bet vairāk par Latvijas vēsturi. Kristaps bija darbojies ar grāmatu ilustrēšanu izdevniecībā Dienas Grāmata un ieminējās tur par izdošanu. 

Rakstnieks Pauls Bankovskis atzīmē, ka ir labi lasīt tādas grāmatas, jo citādi veidojas kolektīvā atmiņa un šķiet, ka visi redzējuši visu vienādi. Toties Miķelis redzējis pa savam. Viņš patētiski neslavē ulmaņlaikus. Brīvības cīņās, kā izrādās, nav bijuši tikai ložmetēji un tanki, bet, kamēr nenotika karadarbība, karojošās puses nodarbojās ar kontrabandu: vienā frontes pusē ir labs konjaks, otrā – sāls un cukurs.

Lasot grāmatu, jūtams, ka Miķelis bijis humorīgs: raksta par gaisā lidojošiem prezervatīviem un aksiomu – jo ilgāk krogā sēd, jo vairāk ķildu un errastību mājās ar sievu. Baiss ir apraksts par izsūtījumu Sibīrijā, kur no bada mirušos apglabāja bez zārka un krāva citu citam virsū. Strādājot pie kartupeļu pārlasīšanas, Miķelim bija tie jāsargā, jo izsalkušie nāca zagt. Bērziņš tēloja, ka atvaira zagli un kaujas, bet pa kluso bāza tam kabatās kartupeļus. Tomēr nevar nepasmaidīt, kad Miķelis piemin savu kartupeļu pārlasīšanas kolēģu uzvārdus: Šķiņķis un Piņķis. 

«Grāmata ir iespaidīga. Tādas atmiņas vajg pierakstīt un izplatīt radiem. Viena lieta – mācīties vēsturi un mīlēt dzimteni caur skolas grāmatām, otra – apjaust un uzņemt sevī caur dzimtas vēsturi,» saka Valdis ar kurzemniecisko «vajg». Ingum žēl, ka viņa runā aprautās galotnes no valodas izrevidējušās. 

Ingus un Kristaps auguši Rīgā. Valdis – Liepājā, taču studējis Rīgā un kopā ar Kristapu trenējušies svarcelšanā, ilgi dzīvojuši vienā dzīvoklī pie Kristapa vecākiem – ķirurga un opermūzikas festivālu rīkotāja Daiņa Kalna un Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas-Kalnas. 

Kristaps ar Ingu sākuši draudzēties pēc Bērziņa kāzām, kurās sapazinušies tuvāk. Līdz tam nebija sanācis radoties. «Mums tā draudzība vairāk pa rokenrola līniju,» saka Ingus. Kristaps papildina: «Ja mūs vienotu tikai radu būšanas un vecvectēvs Fricis, tad diez vai mēs pat par kopējo Frici runātu.»

Ja kāds no viņiem burtnīcās rakstītu savas piezīmes – vai būtu ko teikt? «Būtu, bet ar laika distanci,» saka Valdis. Par to, kā bērnudārzā zīmēja kuģīšus ar sarkanbaltiem karogiem un mammu izsauca uz bērnudārzu, sakot, lai dara kaut ko, citādi jāziņo čekai.

Kā pielāgoties mikimausizācijai

Posted on oktobris 10, 2012 by - Veiksme

16 gadu laikā Datorzinību centrs pierādījis, ka IT jomā mācību programmas ir tikpat ienesīga biznesa niša kā «tīrā» programmēšana

Galvenais bija nebankrotēt līdz Ziemassvētkiem – tā savas sajūtas, kas valdījušas, biznesu sākot, restaurē trīs a/s Datorzinību centrs īpašnieki Signe Bāliņa, Andris Ķikāns un Māris Detlavs. Toreiz, 1996.gada septembrī, visi trīs pamatīgi riskēja – atstāja labi algotu darbu kāda ārvalstu informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmuma Latvijas filiālē un nolēma strādāt «paši sev». Vispirms jau tāpēc, ka darba devējs nesaskatīja perspektīvu datorzinību mācību programmās kā biznesa jomā, un gribējies arī pamēģināt, vai iespējams ar savām zināšanām, entuzias-mu un pašu līdzekļiem izveidot sekmīgu uzņēmumu.

Datorzinību centrs savos pirmsākumos specializējās tieši datorprasmju mācību programmu organizēšanā, tāpēc viens no pirmajiem darbiem bija atrast reprezentablas, mācībām piemērotas telpas pilsētas centrā un iegādāties kursiem vajadzīgo aparatūru. «Mums bija trīs vienādi maksājumi – alga, telpu īre un līzings,» uzņēmuma pirmo gadu bilanci šodien atceras Signe Bāliņa. Toreiz īrējuši biroja telpas Vecrīgā – lai būtu tuvāk klientiem, taču jau pēc pāris gadiem bijis skaidrs – ir jāpaliek centrā, bet jātiek prom no Vecrīgas. «Tehnikas piegāde bija pilnīgs murgs,» skaidro Andris Ķikāns. Un tas nebija mazsvarīgi, jo apgriezienus uzņēma Datorzinību centra pārējie divi darbības virzieni – profesionālās datortehnikas tirdzniecība un programmatūras izstrāde. 

Tagad tehnikas tirdzniecība ir mazākā no jomām, taču pirms kāda laika «bijām labākais IBM partneris serveru pārdošanā», stāsta Andris. Tāpat savulaik viņi pirmie piedāvāja datorzinību grāmatas latviešu valodā. «Tobrīd grāmatu latviski gandrīz nebija, tāpēc tas bija ļoti labs, lai arī neliels bizness,» saka Signe. 

Turpmākajos gados uzņēmums attīstījis programmatūras izstrādi, piemērotus tehnoloģiskos risinājumus piedāvājot gan biznesa klientiem, gan valsts iestādēm. «Tas tomēr ir ar augstāku pievienoto vērtību,» specializācijas maiņu pamato Signe.

Jāmācās arī pašiem
Pirmajā brīdī viss šķiet vienkārši – atrod telpas, datorus, pāris labus pasniedzējus, un uz priekšu! Ko gan citu datorzinību mācībai vēl vajadzētu? Izrādās, viss ir sarežģītāk.

Vispirms, lai tirgū noturētos ilgāk par pāris gadiem, uzņēmuma īpašniekiem kā aksioma bija jāpieņem fakts, ka ar esošajām zināšanām nepietiks – katru gadu būs jāapgūst jauna programmatūra, jauni tehniskie risinājumi, jāiepazīst jauni, tirgū tikko ienākuši produkti.

«Ja nemācies, esi ārā no tirgus,» rezumē Andris. Signe, viņu papildinot, nosauc otru būtiskāko principu, kuru ievēro ikdienas darbā – ir jāpiesaista ļoti profesionāli pasniedzēji. «Jāpiedāvā tāda kvalitāte, lai klients pie tevis atgrieztos, nevis ātri sarīko kursiņus un pēc tam nozūdi,» skaidro Signe. Viņa zina, cik svarīgi un arī ekonomiski izdevīgi ir noturēt tā sauktos lielos ilgtermiņa klientus, jo darbinieku zināšanu atjaunošana un jauno darbinieku mācīšana ir faktiski bezgalīgs process. 

Lai pavisam droši noturētu «lielos klientus», Datorzinību centra piedāvāto pakalpojumu klāstā uz palikšanu noenkurojās uzņēmumu darba organizācijai nepieciešamo programmatūru izstrāde un adaptācija. «Šis darbs ir dinamisks. Ideja, kas bija ļoti laba pirms pieciem gadiem, šodien vairs nederēs,» saka Māris, kuram tieši mainīgie darba uzdevumi ļauj saglabāt interesi par programmēšanu jau vairāk nekā 20 gadus pēc kārtas.

«Programmu izstrādes lielākais pluss ir tas, ka mēs mainām biznesa praksi. Faktiski izjaucam veco pasaules kārtību,» skaidro Māris. Taču otrā pusē ir pasūtītājs, kurš vēlas, lai «jaunradītā kārtība» ir «intuitīva» – ērta un saprotama lietošanai. Turklāt gan priekšniekam, gan grāmatvedei; gan sagādniekam, gan personāldaļai. «Agrāk visa programmatūra bija profesionalizēta un orientēta uz konkrētiem darbiniekiem, kas ar to strādās, bet tagad notiek tas, ko saucu par mikimausizāciju,» IT jomas izplešanos raksturo Māris. 

Viņam tas nozīmē radīt ātri uztveramu risinājumu sistēmiski sarežģītai problēmai, savukārt mācību procesā «mikimausizācija» nozīmē maksimāli vienkārši un loģiski izstāstīt sarežģīto.

Tā kā arī pašas elementārākās biroja programmas (Excel, Word, PowerPoint) piedāvā gana plašu iespēju klāstu, uzņēmums pēdējos gados nopietni strādājis arī pie tā sauktajām e-mācību programmām. Proti, tie ir digitāli mācību kursi, kuros ātri var sameklēt atbildes uz specifiskiem jautājumiem. Piemēram, kā prezentācijas materiālos panākt «glītu» pakāpenisku teksta parādīšanos vai kā veikt noteiktus aprēķinus. Tāpat uzņēmums piedāvā izstrādāt e-mācību programmas, piemēram, kāda liela uzņēmuma jauniem darbiniekiem, lai tie ātri apgūtu iekšējo informācijas un biznesa procesu sistēmu. «Strādājam Microsoft tehnoloģijās,» uzņēmuma specializāciju precizē Andris. Viņš paskaidro – šī programmatūra izvēlēta, jo maziem nacionālajiem uzņēmumiem ir precīzi jānosaka sava ekspertīzes joma, kurā jāspēj piedāvāt labāko.

Pēdējos gados uzņēmums līdztekus klasiskajām datorzinību un uzņēmuma procesu apguves programmām piedāvā arī digitālu svešvalodu apguvi. Piemēram, adaptējot krievu valodas mācību programmu, pašiem īpašniekiem, kā jau labiem valodas pratējiem, gribējies daudz ko pieslīpēt un pielabot. Savukārt pēc sadarbības partneru lūguma veidoto mācību programmu turku valodā izstrādāt izdevies pavisam ātri. «Paši to valodu nezinām, klientam godīgi pasakām, ka šajā pudelē ielīst nevaram, tāpēc arī ātri izveidojām programmatūru,» atceras Andris. Šis projekts arī pierādījis uzņēmuma profesionālo varēšanu, jo klients ar izstrādāto programmu bijis ļoti apmierināts.

Humanitarizācijas robs
Pašlaik Datorzinību centrā strādā 50 darbinieki – programmētāji un pasniedzēji. Turklāt, lai gan bezdarba rādītāji valstī joprojām ir augsti, uzņēmēji atzīst, ka darbinieku trūkst. «Labu programmētāju nepietiek,» saka Māris. Viņaprāt, tam ir divi iemesli. Vispirms pamatīgu robu programmētāju saimei iecirtusi vidējās izglītības «humanitarizācija» – ja bērns skolā nesaņem kārtīgas pamatzināšanas algebrā, ģeometrijā un fizikā, turpmākais ceļš uz datoriķiem ir faktiski slēgts. 

Signe gan steidz nedaudz «mīkstināt» Māra teikto – augstskolas, piemēram, Latvijas Universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte izglītības kvalitātes latiņu ir noturējušas. «To redzam pēc saviem darbiniekiem,» paskaidro Signe, kura, tāpat kā Māris, savulaik beigusi LU Fizikas un matemātikas fakultāti. Diplomā gan toreiz bija rakstīts «matemātiķis», nevis datoriķis, taču abi nosmej – visu studiju laiku esot domājuši, ka mācās datoriku.

Otrs būtiskākais iemesls, kāpēc IT uzņēmumi saskaras ar darbinieku trūkumu, ir daudz plašākas iespējas, kādas šodien ir programmētājam. «Daudzi labi programmētāji strādā kā brīvie strēlnieki – programmē kontrakta darbus ārzemniekiem,» saka Andris. Savukārt Māris papildina: «Daudzi aiziet spēļu biznesā, aplikācijās, jo strādāšana ar datu bāzēm jau nemaz nav tik interesanta.» Tieši tāpēc, lai noturētu labākos programmētājus, uzņēmums izstrādājis savdabīgu «rotācijas sistēmu». Ik pēc diviem, trim gadiem tiekot kardināli mainīts projekts, pie kura programmētājs strādā. Tas darbiniekam nozīmē jaunus profesionālos izaicinājumus, bet uzņēmumam – ieinteresētu programmētāju, kas nav zaudējis motivāciju. 

«Ir mums viens gadījums, kad spējīgs programmētājs aizgāja strādāt pie konkurentiem, bet pēc brītiņa atnāca atpakaļ – izrādās, jaunais projekts, ko viņam varējām piedāvāt, bija profesionāli daudz interesantāks,» saka Andris. Savukārt Māris uz darbinieku, it īpaši programmētāju, «staigāšanu» skatās filozofiski: «Programmēšana ir amatniecība – vienā virzienā tā robežojas ar mākslu, otrā ar rūpniecisku ražošanu. Lai labākos noturētu, jāmeklē vidusceļš.»

Lai gan tradicionāli IT tiek uzskatīts par vīriešu biznesu, Datorzinību centrs šo stereotipu pārliecinoši apgāž. «No pieredzes zinu – bieži tieši pašas skaistākās meitenes ir labākās programmētājas,» pārliecināts Māris. Turklāt dzimumu proporcija uzņēmumā esot gandrīz precīzi uz pusēm. Andris vēl atgādina, ka «ilgus gadus tieši Signe bija mūsu valdes priekšsēdētāja». 

Savukārt Signe, jautāta, kā jūtas, strādājot «vīriešu biznesā», vispirms ietur pauzi. Tad pasmaida un paskaidro: «Kā sievietei tev sevi profesionāli ir jāpierāda. Reizēm pat vairāk nekā vīrietim. Taču, kad esi pieņemta, tevi vienmēr novērtēs.» Viens gan esot jāņem vērā – uz biznesa konferencēm nekādu melnu vai pelēku uzvalku, jo «tur jau pilna zāle ar tādiem». 

Taču viņa ir pārliecināta – lai gan pašlaik vairāku ietekmīgu IT jomas uzņēmumu vadībā ir sievietes, arī Latvijā, līdzīgi kā «vecajās Eiropas valstīs», jāveido sociāla kustība, lai pievērstu sievietes IT jomai. «Mēs kursā bijām puse uz pusi, bet tagad dēla kursā (viņš arī studē datoriku) ir tikai pāris meitenes,» saka Signe. Atvadoties visi trīs gan atkal ir vienisprātis – svarīgākais šajā jomā būs ne jau dzimums, bet tehniskā varēšana, apvienota ar radošumu.

3 biznesa principi
1. Kvalitāte, ko piedāvā profesionālu un gudru darbinieku kolektīvs
2. Biznesa ētika – godīga un profesionāla attieksme pret sadarbības partneriem un pasūtīto produktu
3. Saprātīgi konservatīva finanšu plānošana – pirms katrām būtiskām izmaiņām matemātiski jāaprēķina sava finansiālā varēšana

Elektronikas Platons

Posted on oktobris 10, 2012 by - Jauna seja

Platons Buravickis (23)

Laikmetīgās elektroniskās mūzikas komponists, kas festivālā Skaņu mežs sagatavojis īpašu mehānismu, lai nodrošinātu nepārtrauktu klavieru skanēšanu. Studē 4.kursā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Vecāki: Svetlana Budjaškina – kodolfiziķe, agrāk strādāja Salaspils reaktorā; Nikolajs Buravickis – miris, bijis inženiera asistents rūpnīcā Sarkanā zvaigzne.

Kas ir raksturīgākais mūsu laikmeta mākslai? Ir izgudrojumu laikmets – skaņdarbs vairs netiek veidots pēc tādiem objektīviem noteikumiem kā harmonija, forma un sērija. Komponistam jāizdomā savi noteikumi, kas ir ne mazāk objektīvi. Tas ir bīstami, jo teorijas zināšanu trūkumu var pasniegt kā savu kompozīcijas tehniku.

Kādi ir tavi nozīmīgākie sasniegumi? Pavasarī ieguvu 2.vietu Pētera Vaska fonda rīkotajā klavierdarbu kompozīciju konkursā, bet nozīmīgākā ir uzstāšanās festivālā Skaņu mežs. 

Kas tev sniedz iedvesmu komponēt? Pamatā tā ir kāda konstruktīva ideja, dažreiz kaut kas skan galvā, laikam īstā iedvesma.

Kā notiek komponēšanas process? Instrumentālo mūziku rakstu pie klavierēm, jo man nav absolūtās dzirdes, elektroakustisko – pie datora, bet skaņdarbs parasti top garāku pastaigu laikā.

Ko tu gribētu sasniegt? Es gribu uzrakstīt mūziku, kas apvienos pasauli. Gribu, lai cilvēki aizmirst par ģeogrāfiskajām robežām, labi zinot ģeogrāfiju, aizmirst valodas, labi zinot literatūru, un nodarbojas ar mākslu, nevis karo. Tajā pašā laikā negribu zaudēt nacionālo izpratni.

Vai zini, kāpēc vecāki tev izvēlējušies tik interesantu vārdu? Mamma nolēma mani nosaukt sengrieķu filozofa vārdā.

Atgriezeniskā saite: individuāli vai grupā?

Posted on oktobris 10, 2012 by - Karjera

 

Pastāv priekšstats, ka vadītājam atgriezeniskā saikne jeb novērtējums jāsniedz darbiniekiem individuāli. Protams, ir daudzas situācijas, kad tā ir jādara. Piemēram, sarunās par būtiskiem darba izpildes un darba attiecību jautājumiem. Tomēr ikdienā noder arī saruna grupā – tas ietaupīs laiku, veicinās kolektīvā atklātību un sadarbību. Kas jāņem vērā šādās situācijās?

Pirmais – jātiek skaidrībā, kuri darbinieki ikdienā visvairāk strādā kopā. Ja darbiniekiem ir sadarbības pieredze, viņu teiktais balstīsies uz konkrētiem novērojumiem, faktiem, piedzīvotām emocijām. Piemērotākais grupas lielums, lai pārrunātu darba jautājumus, ir 5-6 kolēģi. Nav obligāti jāņem vērā formālais dalījums struktūrvienībās vai pēc projektiem, jāuzdod vienkāršs jautājums – kuriem 5-6 kolēģiem (un, iespējams, arī kādam sadarbības partnerim vai klientam) būtu visvērtīgāk kopīgi izvērtēt noteiktu sadarbības posmu?

Otrais – jāizvēlas piemēroti apstākļi, katram jāsagatavojas. Jānosaka laiks un vieta. Jālūdz sagatavoties, padomāt par katru sarunas dalībnieku. Ieteicams atbildēt uz diviem jautājumiem – kādu pozitīvu pieredzi vai ietekmi kolēģis radījis, un kādi ir ieteikumi nākamajam laika posmam vai projektam, kas ir jāpilnveido? Ideālā situācijā var aizpildīt vienkāršu tabulu, katram dalībnieka vārdam pretim uzrakstot vismaz vienu pozitīvu novērtējumu un vienu ieteikumu.

Trešais – saruna jāvada strukturēti un pozitīvā gaisotnē. Vajadzēs vismaz stundu, pusotru. Sākam ar jebkuru kolēģi. Pēc kārtas katrs par viņu izsaka pozitīvo novērtējumu un ieteikumus, kamēr aplis noslēdzies. Katrs piefiksē par sevi izteiktos komentārus – rezultātā katram būs saraksts ar pozitīvo novērtējumu un konkrētiem ieteikumiem. Ko ar šo sarakstu darīt pēc grupas sarunas, ir personīgs lēmums. Varam pieņemt zināšanai, varam pacensties, lai vismaz dažus ieteikumus īstenotu.