Sirmais. Kulta ēdieni – ceļojumu raidījumu par dažādu valstu gastronomiskajām vērtībām Latvijas televīzijai atvedusi producente Ilze Lasmane-Brože. Tas ir jau otrais viņas un pazīstamā pavāra Mārtiņa Sirmā kopējais projekts
Pat ja es zinātu, ka rīt pasaule sasķīdīs gabalos, es tik un tā iestādītu savu ābeli – kādā rudens vakarā sociālajos tīklos parādās Mārtiņa Lutera citāts. Ilze Lasmane-Brože, kas to raksta, nav liriskā latviete, daiļu domu graudu virpinātāja.
Ilze patiešām tā dzīvo. Bijusī LNT programmu direktore tūdaļ pēc maģistra grāda iegūšanas Kultūras akadēmijā un mediju projektu prakses Hamburgā aizgāja no darba komerctelevīzijā, lai producētu ēdienu raidījumu ar tolaik plašākai sabiedrībai nezināmu pavāru un paralēli strādātu par oficianti restorānā Istaba.
«Pirms septiņiem gadiem prasīju Mārtiņam Sirmajam, pilnīgi svešam cilvēkam: gribi to darīt? Un tā mēs sākām. Intuitīvi zināju, ka ar šo cilvēku kopā var izveidot tiešām kolosālas lietas,» Ilze atceras.
Mārtiņu viņa bija uzrunājusi, pusdienodama alternatīvajā restorānā virs mākslas galerijas Istaba, kur nebija ēdienkartes tradicionālajā izpratnē, visu noteica pavāra idejas un aizrautība ar vietējiem produktiem. Ilzei pēc garajiem birojā pavadītajiem gadiem esot bijusi sajūta, ka Istabā ir svaigs gaiss, priecīgi cilvēki, pilnīgi jauna pieredze.
Populārais LNT šovs, kurā Sirmais krustām šķērsām izbraukāja Latviju, rādot skatītājiem savus atklājumus, uz ekrāna dzīvoja piecus gadus. Kad tas beidzās, Ilze atrada jaunu izaicinājumu – tieši tāpat kā Mārtiņu, filmēties uzaicināja Tērbatas ielas Kūkotavas saimnieci Lieni Tomsoni.
«Viņa man taisīja kafiju un deva kūciņas, un man bija tik silta sajūta: likās – būtu forši, ja šīs sievišķīgās, mīlestības pilnās rūpes sajustu skatītāji.» Ilzei un Lienei tapa raidījums Lapsa virtuvē, kamēr Sirmais, atvērdams jaunas ēstuves, ierakstīja svaigus vaibstus Rīgas restorānu kartē.
Bet abu veiksmīgā sadarbība nebija aizmirsta. Ilze pēc divu gadu pauzes nesen nāca klajā ar jaunu ideju – ceļojumu raidījumu par dažādu valstu nacionālajiem lepnumiem. Tā darba nosaukums ir Sirmais. Kulta ēdieni. Neviens gan neparedzēja, ka šis ambiciozais projekts no iepriekšējās pieredzes briedināto augļu vākšanas tiešām izvērtīsies jaunas ābeles stādīšanā.
Neprātīgs kredīts
«Vispirms bija ceļojums uz Spāniju. Kāpēc tas bija pirmais? Vienkārši – vajadzēja paspēt uz la tomatina, kas ir tieši augusta pēdējā trešdienā,» Ilze savā kādreizējā darbavietā, Istabas restorāniņā, planšetdatorā man rāda, kā Sirmais airējas pa sarkani notrieptu cilvēku pūli. «Tās ir tomātu kaujas mazā ciematiņā, Bunjolā, 40 kilometrus no Valensijas. Desmitiem tūkstošu cilvēku no visas pasaules pēkšņi sarodas, vienu dienu svaidās ar tomātiem. Gaisā virmo tikai pozitīvas sajūtas, nav ne kripatas no nepatīkamas agresijas. Tā kā tāds bērnu bars, kas filmās laistās ar ūdeni un mētājas ar kūkām.»
Tomātu kaujas bija nepieciešamas viņu iecerētā raidījuma sērijai par Spānijas kulta ēdienu – gaspačo.
Raidījuma formāts, tāpat kā savulaik Sirmā ēdienkaratē, esot cītīgi pārdomāts, uzlikts uz papīra. Katras sērijas centrā ir viens «kulta ēdiens», kura tapšanu tā izcelsmes valstī latvieši pēta trīs līmeņos: kā to taisa labā restorānā, kā – ielu kafejnīcās un tirdziņos, kā – mājās. Tiek ne tikai filmētas šā ēdiena sastāvdaļas, bet ar konkrētā reģiona ēdienu «citātiem» ieskicēta gastronomiskā, vēsturiskā un kultūras vide. Protams, Ilzes un Mārtiņa darba stilu jau veidoja līdzīga pieredze Latvijas reģionos. Arī kopējā izpratne par to, ko nozīmē strādāt: neskatīties pulkstenī, nevis «ievilkt ķeksīšus» standarta shēmās, bet meklēt īpašo, paradoksālo. Latvijas televīziju vidē viņi bija pazīstams zīmols. Tomēr šoreiz komandas plāni bija ambiciozi, bet mediju situācija – tik neskaidra, ka visu nebija iespējams izplānot no A līdz Z. Gastronomisko ceļojumu raidījums LNT bija prezentēts jau kopā ar Lapsa virtuvē, bet tam nebija pietiekama finansējuma.
«Ko es izdarīju? Paņēmu kredītu. Pilnīga psihopāte. Nu, tā nedara!» Ilze smejas sev tik raksturīgos sirsnīgos smieklus. Puiši – tā viņa sauc arī operatoru Edgaru Jākabsonu, kas filmējis arī iepriekšējos Mārtiņa raidījumus, un jauno multimākslinieku Dāvi Doršu – bijuši gatavi izbrīvēt nedēļu piedzīvojumam.
No Latvijas izdziestošās vasaras viņi nokļuva vietā, kur saule un cilvēku temperaments bija zenītā.
«Man izdevās sarunāt, ka tikām filmēt no pilsētas mērijas balkona,» Ilze atstāsta Bunjolā piedzīvoto. «Sirmais dabūja «bietē» ar tomātiem, otrs operators, kas bija pūlī līdzās Mārtiņam, pirmajā minūtē tika pie zilas acs. Drēbes rauj nost, meitenes zina, ka jāiet diezgan stingrā bikini, jo blūzes iet pa gaisu.»
Komandai, kas katru vakaru sanākusi uz smadzeņu vētru pieticīgajās nakstmītnēs (gan ekonomijas, gan vietējās dzīves iepazīšanas nolūkā viņi maksimāli centās palikt pie vietējiem), svarīgi bijis daudz diskutēt, kā saka Ilze, likt kopā astoņas acis, astoņas ausis un četras sirdis. Tā latvieši izlēma doties uz vēl vienu Spānijas vietu – bankrotējušu ciematu, uz kuru tūristi parasti nebrauc. Proporcionāli nelielajam iedzīvotāju skaitam – daudzmiljonu parāds, mērs, kurš pazudis uzreiz pēc tā atklāšanas… «Neko priecīgāku pēdējā laikā neesmu redzējusi!» Ilzes smiekli pieskandina Istabas zāli. «Nejaukās lietas notiek visur, tikai jautājums – kāda ir tava attieksme pret to.»
Uz tuksneša ciematu Estremaduras reģionā Sirmais ar pavadoņiem devās ne tikai turienes īpašā gaspačo dēļ – tas ir tik bagātīgs ar uzturvielām, ka tikai no glāzes tomātu zupas dienā varētu pārtikt mēnesi, viņiem stāstīts. Šejienes pagrabos tiek karināta un vītināta gaļa, slavenais Ibērijas šķiņķis, ko pasniedz tapās pie gaspačo, kombinē arī ar meloni.
«Ar to mēs, latvieši, esam līdzīgi spāņiem: arī mums garšo cūkgaļa. Bet viņu mazās, melnās cūciņas rudenī ēd mazo ozolu mazās zīles ar īpašo, ārkārtīgi intensīvo garšu. Arī gaļa ir ļoti tumša. Cilvēki katrs nokauj savu cūku, iesmērē tās kājas ar sāli un garšvielām, un viss ciemats īpašos pagrabos pakarina cūkas kājas, kuras tur karājas divus, trīs gadus, līdz gatavas. Neviens nestreso, ka kāds tavu kāju paņems,» stāsta Ilze. «Kulinārijas brīnumu rada klimats un cilvēku spēja sadarboties.»
Latvieši pievienojušies vietējiem, kad tie ņēmuši krēslus un ielas malā sēdušies vakariņot kopā ar kaimiņiem. Ievērojuši, ka viss notiek pretēji tam, kā pie mums: vīrieši tur parasti dzer vīnu, sievietes – alu. Vienkāršās sarunas, visaptverošo sirsnību emocionālā Ilze pēc pirmajiem četriem šā raidījuma filmēšanas braucieniem uzskata par savu lielāko privāto ieguvumu. «Mana ticība cilvēkiem, mīlestība un interese par viņiem vienmēr ir bijusi ļoti liela, bet tur bieži vien bija uz apraudāšanās robežas: tu esi tik ļoti, ļoti gaidīts!»
Un «kaimiņu būšanā» viņa ar spāņiem jūtoties tīri vai kosmiski saistīta. «Jau pirms kādiem pieciem gadiem tepat Rīgā, dzīvokļu mājā, sākām taisīt kopēju Ziemassvētku svinēšanu. Trepju telpas eglīti. Pulksten septiņos iznesam kāpnēs krēsliņus un groziņus un pasēžam kopā. Brīnišķīgs vakars, tradīcija jau gadu garumā – vajag tikai pamēģināt!» Ilze saka. «Latvietim patīk būt savā čaulā, bet šis ir tāds laiks, kad tas ir diezgan bīstami. Vajag kooperēties, dalīties, kopā priecāties – tas ir lielāks spēks!»
Dari to, sacīja vīrs
Atgriežoties Latvijā no Spānijas, visi bijuši vienisprātis – ir jāturpina filmēt. Ceļojumā saņemta īsta enerģijas vakcīna, tādas zināšanas, kādas, sēžot mājās, nekad neiegūtu! «Pat Mārtiņš, kas it kā ēdiena jomā ir milzīgs lietpratējs, ārkārtīgi daudz uzzināja. Kaut kādi krikumiņi, pilnīgi jocīgas receptes! Ēdiens ir bezgalība,» Ilzes acis mirdz.
«Mēs to uztveram kā reālu pētniecību,» piebilst Mārtiņš Sirmais, ko sazvanu pēc šīs sarunas. Kad Ilze viņu pirms septiņiem gadiem uzrunāja, viņš nemaz neesot kārojis nonākt kameras priekšā. Viņam pietiek darba un notikumu savos restorānos, arī jaunajā raidījumā viņš nav iesaistījies, lai apmierinātu alkas pēc popularitātes. «Es ienīstu lētu izklaidi. Biju agrāk arī filmēšanās taisījis ēst. Zināju, ka tas nav skaisti, rožaini, ar fona mūziku,» Mārtiņš saka. «Bet Ilze mani paņēma. Tā ir personība, ar kuru man sapas. Vissvarīgākais – lai mēs katrā raidījumā dotu iedvesmu. Lai cilvēki gatavotu mājās, neuztvertu ēdienu tikai kā ikdienas degvielu.»
Tomēr kulta ēdienu tēma, kā izrādās, tā arī varēja palikt tikai viņu privāts piedzīvojums, izklaides brauciens ar mežonīga darba elementiem, celšanos četros naktī nedēļas garumā.
Atgriežoties no la tomatina, dzīve Ilzei bija sarūpējusi īstus amerikāņu kalniņus. Maizes darbs – raidījums Lapsa virtuvē – no viņas neatkarīgu iemeslu dēļ tika slēgts. «Uznāca nomāktība, neskaidrība, vai šādos apstākļos var vēl turpināt kaut ko citu,» viņa neslēpj pārdzīvoto. Vai tiešām cilvēki vairs nespēj ieraudzīt, nespēj noticēt kaut kam, kas ir vērtīgs – viņa aizdomājusies. Vai ir iestājies laikmets, kad griesti ir zemi, sienas ir biezas? Vai viņi ar Sirmo no Spānijas būtu atveduši pasaulē dārgāko demo ierakstu, kas nevienam citam nebūs vajadzīgs?
«Tas bija patiešām riskanti – ir jābūt trakam, lai turpinātu darīt. Apkārt ir tik daudz skepses, ir vajadzīgs atbalsts. Tu jau neesi nekāds kiborgs. Taču ir tik labi, ka blakus ir cilvēki, kas ļauj palikt ar savu pārliecību!»
Sirmais, kad Ilzes kredīts jau bija iztērēts, nopirka biļetes nākamajam, Itālijas braucienam. Abi kolēģi operatori, zinot, ka projekts karājas mata galā, atkal bija gatavi doties ceļā.
«Dari to! Kaut ko izdomāsim,» strikts bijis arī Ilzes dzīvesbiedrs, rotu mākslinieks Valdis Brože. Vienus no viņa filigrānajiem auskariem Ilze uzvilkusi intervijas dienā. Gariem, slaidiem pirkstiem, gulbja kaklu – viņa ir brīnišķīgs ietvars šiem darinājumiem. «Tādam ir jābūt vīrietim. Un arī sievietei. Ja jūti, ka tavam mīļotajam ir sapnis, tad ir jāsaka – dari! Tā ir milzīga vērtība attiecībās,» viņas acīs parādās valgums.
Arī Valdim Brožem šis rudens bija smaga darba periods. Pagājušās nedēļas nogalē galerijā Putti ir atklāta viņa darbu izstāde Plāns plāns. Vairākus no tiem jau ir nopircis Nacionālais Mākslas muzejs, lepojas Ilze. «Vīrs visu mūžu dara to, kas ir bijis viņa bērnības sapnis – būt par rotu mākslinieku. Apbrīnoju, kā viņš strādā. Nedalīta uzmanība, neskaitītas stundas. Cilvēks, kurš zina, kas viņš ir, un ir pārliecināts par saviem mērķiem, pasaules skatījumu, ir pārliecināts arī par otru.»
Protams, tikpat svarīgi viņai bija, ko jaunais, kā Ilze definē, «izklaidējoši informatīvais» raidījums varētu nozīmēt meitai Helēnai, kam tūlīt būs 10 gadi. «Man ir būtiski, lai mans bērns aug labā pasaulē, kur es ar šo raidījumu ielieku savu artavu,» saka Ilze. Uzaugusi kopā ar Sirmā ēdienkaratē, Helēna ne tikai mammas prombūtnes laikā prot uztaisīt brokastis, aiziet uz skolu, bet, ja sakārojas, var uzcept savus iecienītos saldumus pēc kādas no Lapsas receptēm. «Domāju, tas ir labākais, ko vecāki var dot: nevis gatavu lietu, 14 paciņas snikeru, bet zināšanas, kā radīt to, ko gribi,» smaida Ilze.
Gluži kā Sprīdīša atgriešanās
Pēc mūsu tikšanās uzzinu – ir panākta vienošanās, ka sešus Sirmais. Kulta ēdieni raidījumus pavasarī demonstrēs Latvijas televīzija. «Esam priecīgi un gandarīti, ka mūsu projektu raidīs tieši valsts televīzija,» Ilze saka bez uzspēles.
«Ir sajūta, ka tas ir kaut kas pasaulei nozīmīgs,» planšetdatorā uz priekšu rullēdama «latviešu Discovery» kadrus, mana sarunas biedre jau notraususi sāpīgās emocijas. Viņa pašlaik vada raidījuma montāžu, ir sameklējusi tam sponsorus, februāra sākumā komandai plāno pirmo transatlantisko braucienu – uz Sanfrancisko Amerikā, pēc tam uz Meksiku. To organizējot, necerēti atsaucīgas bijušas ārvalstu vēstniecības un kultūras centri. Izrādījies, ka daudzi vēstniecību darbinieki zina Sirmā ēdienkaratē, no raidījuma ir mācījušies latviešu valodu un pētījuši ēdienu vidi Latvijā. Beļģijas vēstnieka kundzes astoņdesmitgadīgā mamma savās mājās Briselē pašrocīgi demonstrējusi, kā gatavot beļģu kulta ēdienu – mīdijas un frī kartupeļus!
Itālijā latvieši dokumentējuši picu, it īpaši klasiko Margaritu. Francijā – kruasānu. Mārtiņu Sirmo interesējot ēdiens visās tā izpausmēs. Pašu Ilzi – cilvēku motivācija. Kā viņi ēd, ko ēd, kāpēc? Kāda ir attieksme pret citiem cilvēkiem, kas ēd citādi? Kas skaitās garšīgs un kas – ne? «Spāņiem, piemēram, izdzirdot vārdu «biete», kļūst fiziski slikti,» viņa min piemēru. «Viņi par mums stāstīja visiem kaimiņiem pēc kārtas: ir atbraukuši trakie, kuri ēd bietes!»
Jā, patiešām – Itālijā un Spānijā bietes atrast ir grūti. Tik interesanti: aizbrauc uz ārzemēm, lai saprastu, kas esi pats. «Sprīdīša stāsts,» secina Ilze. «Paņem savu tarbiņu, cik vien mazu vari, aizbrauc, apskaties pasauli, lai ar to zināšanu bagātību atgrieztos, dotu to cilvēkiem, kas tev ir svarīgi.»
Vēl ļoti laimīga viņa bijusi, kad vīra izstādes atklāšanas vakarā Rīgā uzsnidzis sniegs. «Pēkšņi atcerējos, ko biju lasījusi par senajiem japāņu filozofiem un kas man likās tik iedvesmojoši!» Ilze ieminas. «Viņi lasīšanai pilnīgā tumsā izmantoja sniega gaismu. Cilvēki sēž ārā, aukstumā, lai izlasītu to, kas viņus interesē!»
Patiesībā tavam sapnim šķēršļu nav, viņa esot nodomājusi, saprazdama, ka arī pašas dzīvē būs atrisinājies kāds samezglojums. Var tikai gadīties, ka, lai kaut ko varētu sa-sniegt, būs jāmeklē netradicionāli risinājumi. Un nedrīksti iet pa citu noliktām sliedēm, tās ir bīstamas. Tā vari kļūt manipulējams, nebrīvs. «Brīvība tomēr ir augstākā vērtība. Ja tev tā ir, akceptē arī citu cilvēku brīvību. Un tas ir miers virs zemes, teiksim tā.»
