Astoņus mēnešus pēc sievas nāves norvēģu bāriņtiesa atņēma Andrim Baltruņķim meitu.
Divām latviešu ģimenēm Norvēģijā atņēma bērnus, jo viņi tos sitot. Andris var satikt meitu sešas reizes gadā, Ieva - vienreiz nedēļā. Kāda poļu ģimene pat nolīga detektīvu, kurš Norvēģijā atņemto bērnu nolaupīja un nogādāja Polijā. Vai austrumeiropieši nemāk audzināt bērnus?
Tā bija jūlija nakts pirms diviem gadiem Norvēģijas ziemeļos. Andra sieva Sigita vadīja automašīnu, kuras bagāžniekā bija flīzes, aizmugurē sēdēja divi puiši, blakus - Andris. Sigita nespēja izvairīties no pretim braucošas smagās mašīnas. Slimnīcā viņa nomira. To stāstot, Andris Baltruņķis ar delnu slauka asaras. Divus gadus vecā meita ik dienu prasījusi, kur mamma. Desmitgadīgais audžudēls, skatoties uz mammas bildi, raudājis un teicis, ka pie visa vainīgs tēvs. Andrim bija depresija, viņš gāja pie speciālista un pirmos divus mēnešus sāpes remdēja alkoholā. Bērnus pieskatīt palīdzēja Andra mamma, kura dzīvo Norvēģijā. Darbu Andris nepameta, turpināja remontēt kuģus, ko dara joprojām.
