Cik daudzi darba devēji savus darbiniekus nodrošina ar mobilajām ierīcēm?
Portatīvās ierīces darbam
Žurnāla rubrika: Cilvēki
Valsts pārvaldei vajadzīgas «svaigas asinis»
Sākot jaunu gadu, mēs dažām lietām esam pavilkuši svītru un citas apņēmušies sākt no jauna. Gribu cerēt, ka šis būs kvalitatīvu pārmaiņu gads vienam no lielākajiem (pat vislielākajam) darba devējiem Latvijā – valsts pārvaldei un civildienestam.
2008.gadā tika likvidēta Valsts civildienesta pārvalde un tās funkcijas tika nodotas Valsts kancelejai, Finanšu ministrijai un citām institūcijām. Tā paša gada maijā tika apstiprinātas pamatnostādnes valsts pārvaldes attīstībai nākamajam plānošanas periodam – Valsts pārvaldes attīstības politikas pamatnostādnes 2008.-2013.gadam. Labāka pārvaldība: pārvaldes kvalitāte un efektivitāte. Var plaši diskutēt par to, cik kvalitatīva un efektīva ir mūsu valsts pārvalde, taču, šim plānošanas periodam beidzoties, jādomā par to, kā panākt būtisku grūdienu jaunām reformām valsts civildienestā. Ir vairāki apstākļi, kas šādu jaunu kvalitāti valsts pārvaldē padara kritisku tieši šajā laikā. Pirmkārt, tā ir nepieciešamība no izdzīvošanas un krīzes pārvarēšanas perioda pāriet attīstības periodā – lai panāktu strauju tautsaimniecības izaugsmi, nepietiek tikai ar politisko gribu. Otrkārt, strauji tuvojas laiks, kad Latvijai jāuzņemas Eiropas Savienības prezidējošās valsts loma, kas prasa nopietnu valsts pārvaldes kapacitātes uzlabojumu.
Lai īstenotu šādu kvalitatīvu lēcienu, valsts pārvaldē vajadzīgas «svaigas asinis» – spējīgi un pieredzējuši vadītāji, kā arī jauni un talantīgi speciālisti.
Lai tādus piesaistītu, neiztikt bez būtiskas atalgojuma pārskatīšanas un algu palielināšanas, par ko pēdējā laikā atkal tiek runāts arvien biežāk. Tomēr ar to vien nepietiks, tāpēc es nopietni ierosinātu iespēju atjaunot Valsts pārvaldes reformas biroju, kāds jau darbojās no 1997. līdz 2000.gadam. Šāda struktūrvienība varētu darboties tiešā Ministru prezidenta pārraudzībā, līdzīgi kā Pārresoru koordinācijas centrs. Šoreiz galvenais šādas institūcijas mērķis būtu mazas un iespējami efektīvas valsts pārvaldes un civildienesta struktūras izveide. Lai aicinājums veidot karjeru valsts pārvaldē atkal skan lepni.
Morics Krūmiņš, florbolists Helsinkos
Filmas Sapņu komanda 1935 noskatīšanās. Tāds bija pirmais saliedēšanās pasākums Latvijas florbola izlasei pirms došanās uz pasaules čempionātu. Filma stāsta par Latvijas basketbola izlasi, kas 1935.gadā Šveicē neticami izcīnīja Eiropas čempiona titulu. «Mums gāja gandrīz kā Sapņu komandai, izņemot iegūto vietu,» saka Morics. Līdz Šveicei gan nav braukuši ar vilcienu, taču viesnīcā nakšņojuši divstāvīgās gultās. Pirmajā dienā ēdiens bijis briesmīgs: oranžīga mērce ar mīklas klimpām. Dažiem sportistiem kļuvis nelabi.
Čempionāta sākums bija labs. Pirmā spēle – ar amerikāņiem. Pirmajā periodā Morics guva savus pirmos vārtus pasaules čempionātā. Izdevās pievarēt arī čehus, kas ir viena no pasaules līderkomandām. Līdz šim latviešiem tas nebija izdevies. Tālāk filmas scenārijs nepiepildījās, jo zaudējums vāciešiem neļāva tikt pusfinālā. «Nepaveicās,» komentē Morics. Todien bija viņa 20. dzimšanas diena. Nosvinēja ar kūku, bez šampanieša. Kopvērtējumā latvieši ierindojās 6.vietā, kas ir par vienu vietu zemāk nekā pērn. Par čempioniem kļuva zviedri. Septīto reizi. Iepriekš četrus gadus vinnēja somi. Pagaidām florbols nav olimpiskais sporta veids.
Morics ir no Cēsīm. Četru gadu vecumā vecāki viņu paņēma līdzi uz florbola treniņu. Pirmais ģimenē sāka spēlēt tētis, ievilka arī mammu. «Florbols ir ātrs, dinamisks. Un aizraujošs,» Morics stāsta, kāpēc trenējās kopš 3.klases un spēlēja Latvijas virslīgas klubā Lekrings.
Šogad kādā no Lekringa spēlēm Morica spējas pamanīja Latvijas florbola izlases treneris soms Īro Parviainens un ieminējās, vai puisis vēlas uzkrāt pieredzi Helsinkos. Jāmaksā par visu gan būtu pašam. Morics tikko bija beidzis ekotūrisma programmu Priekuļu un Jāņmuižas Valsts tehnikumā, taču Helsinkos uzņemšana augstskolās jau bija beigusies. Vecāki nolēma, ka dēlu atbalstīs: mamma darbojas mežniecības jomā un audzina Morica brāli un māsu, tētis Norvēģijā stiklo fasādes. Nākamgad Morics meklēs darbu, lai piepelnītos.
Helsinkos Morics dzīvo kopš jūlija. Apgūst zviedru valodu, jo daudzi somi runā zviedriski. Valoda noderēs, kad gribēsies mācīties Zviedrijā. «Vēlos izprast, kāpēc skandināvi florbolā ir tik labi.» Somijā florbolu spēlē vēl viens latvietis: augstākajā līgā ir Aigars Belasovs (Lovissan), taču Latvijas izlasei palīdzēt nevarēja traumas dēļ. «Man traumu nav bijis. Tikai pa zilam bumbas nospiedumam uz rokām, kājām, vēdera. Florbolā nevar tik brutāli kā hokejā gar sienām izlīmēt. Sods ir par atkārtotu sitienu pa nūju, kāju.»
Pie neparastā vārda Morics tika tā: puiku gaidot, mamma lasīja avīzi, kur bija runa par kādu Moricu. Puika iespēra. Mamma jautājusi, vai vārds patika. Puika atkal iespēris.
Brīvībā!
Harija Potera grāmatas ir nopelnījušas miljonus, un to autore Dž.K.Roulinga (47) ir kļuvusi par vienu no bagātākajām sievietēm pasaulē. Šogad viņa izdevusi savu pirmo grāmatu pieaugušajiem. Decembra vidū tā iznāks arī latviski. «Ļaunākais, kas varētu notikt, – ja pilnīgi visi atzīs, ka tā ir šokējoši slikta grāmata»
Jaunā romāna gaidīšana bija tikpat dramatiska un slepena, it kā tās būtu karaļnama troņmantnieka dzemdības. Gaidu datums tika izziņots jau februārī, aprīlī tika izpausts romāna nosaukums – Nejaušā vakance (The Casual Vacancy), un tā nekavējoties kļuva par starptautisku ziņu. Jūlijā tika publiskots grāmatas vāks – Londonas Flītstrītā nolīgtie «dizaina guru» bija parūpējušies, lai tā noslēpumainā estētika neizpaustu nekādas norādes par to, kāds stāsts slēpjas grāmatas iekšlapās. Tas neliedza britu interneta grāmatnīcai Waterstones izteikt prognozi, ka romāns kļūs «par šāgada vislabāk pārdoto daiļliteratūru». Savukārt literatūras kritiķi sāka publicēt recenzijas, izsakot spriedumu, par ko varētu būt jaunais romāns. Protams, neviens no viņiem to vēl nebija lasījis.
Man pirms intervijas apsolīja iedot izlasīt gaidāmās grāmatas manuskriptu, bet vajadzēja parakstīt vairākus līgumus, kuru skaits atgādināja mājas pirkšanu un kredīta ņemšanu. Lasīt drīkstēju tikai izdevniecības Little, Brown and Company Londonas birojā. Manuskripts tur tika pārnēsāts kā dārga Minu dinastijas vāze. Pēc tam tiku piekodināta nevienam neatklāt Roulingas biroja adresi Edinburgā, kur bija paredzēta intervija. Izrādās, pat šis fakts bija ziņas vērts – franču avīze Le Monde speciāli nosūtīja savu reportieri izmeklēt, kādā veidā es tiku pie šīs iespējas. Bija sajūta, ka man ir paredzēta saruna ar Viņas Majestāti, lai gan, kā zināms, Roulinga tagad ir daudz, daudz bagātāka par britu karalieni.
Slavena un cimperlīga?
15 gadu laikā kopš pirmās Harija Potera grāmatas iznākšanas Roulinga ir kļuvusi pazīstama visā pasaulē un izmainījusies līdz nepazīšanai. Pelēcīgā rudmate, kas ar rakstīšanu nodarbojās Edinburgas ziemeļu nomales kafejnīcās, tagad ir pārvērtusies par glancētu blondīni, kuru aizsargā necaursitams turības un kontroles vairogs. Savulaik viņa bija vientuļā māte ar tukšu maku, bet tad kļuva par pirmo personu pasaulē, kas nopelnījusi miljardu dolāru, rakstot grāmatas. Reti parādoties sabiedrībā, viņa ap sevi ir radījusi noslēpumainas būtnes auru – mazāk kā Pelnrušķīte, vairāk kā Sniega karaliene. Reizēm bija sajūta, ka pasakas vērtais dzīvesstāsts viņai ir zināma mocība: komisijai, kas izmeklēja britu dzeltenās preses iejaukšanos dažādu cilvēku privātajā dzīvē, uzlaužot mobilo tālruņu balss pastu, Roulinga sūdzējās, ka vismaz 50 reizes pēc privātas informācijas noplūdes bijusi spiesta nolīgt privātus detektīvus. Viņa arī iesūdzēja tiesā kādu fanu par autortiesību pārkāpumu, jo tas bija izveidojis Harija Potera faktu enciklopēdiju. Prese sāka dod mājienus, ka tagad ir darīšana ar saltu un iedomīgu vienpati.
Slaveni cilvēki, kuri ārkārtīgi cenšas kontrolēt, ko par viņiem domā un raksta citi, parasti dalās divās grupās: atbaidoši megalomāni vai arī negaidīti prātīgas dvēseles, kas cenšas sevi izolēt neikdienišķos apstākļos. Ļoti reti gadās kāds pa vidu. Pirmās norādes par to, kurā grupā atrodas Roulinga, man rodas, kad tikai stundu pirms sarunātās intervijas piezvana viņas sabiedrisko attiecību speciālists un dod jaunas norādes. Es jau sāku gatavoties ļaunākajam. Vai šis būs viens no tiem gadījumiem, kad pēdējā brīdī ietiepīgi tiek izteiktas kaut kādas mirkļa iegribas?
Nē, Roulinga savā birojā pavadot pārāk daudz laika, tāpēc vēlas nomainīt vidi. Vai mēs varam satikties turpat ap stūri? Izrādās, ka tas ir kādas vidusmēra viesnīcas foajē. Vai mēs tiešām runāsim vietā, kur mūs dzird ikviens garāmejošs viesnīcas apmeklētājs?
Taču Roulinga izskatās apmierināta ar to, kas ir. Viņa ir laipna, naski žestikulē, smejas. Aizdomu pilns un nervozs ir tikai sabiedrisko attiecību speciālists, kas iesaka runāt klusāk. «Vai es runāju par skaļu?» pabrīnās rakstniece. «Nu, es nevaru runāt pusčukstus par man svarīgām un emocionālām lietām.»
Kad es atzīstos, ka man patika viņas jaunā grāmata, Roulinga sajūsmā paceļ rokas. «Ak, dies! Esmu laimīga! Ir neticami to dzirdēt. Liels paldies! Jūs mani patiešām iepriecinājāt! Ak, dies!»
No malas tas, visticamāk, atgādina zaļa debitanta pirmo tikšanos ar pirmo fanu.
Nāve mazpilsētā
Savā ziņā viņa ir debitante. Roulinga ir sarakstījusi septiņas grāmatas par Hariju Poteru un visā pasaulē pārdevusi 450 miljonus eksemplāru, taču romāns pieaugušajiem ir kaut kas jauns viņas dzīvē, ja vien neņem vērā vietu, kur radās ideja. «Protams, man atkal bija jāiesēžas kaut kādā transporta līdzeklī, lai rastos koncepcija,» viņa pasmejas. Poteru viņa izdomāja vilcienā. «Šoreiz tā bija lidmašīna. Es iedomājos: vietējās varas vēlēšanas! Mani uzreiz pārņēma sajūta, ka tā ir laba ideja. Bija adrenalīna vilnis, burtiski – ķīmiska reakcija. Līdzīga sajūta mani pārņēma, kad izdomāju Poteru. Tas arī man pašai palīdz saprast, ka tas būs labs darbs.»
Romāna sižets sākas ar pašvaldības domnieka nāvi kādā skaistā Rietumanglijas pilsētiņā Pegfordā. Nelaiķis Berijs bija nācis no Fīldsas, kas ir nolaists padibeņu rajons un kā dadzis svētulīgās Pegfordas vidusšķiras acīs. Ja vien izdotos aizgājēja vietā pašvaldībā iedabūt tādu cilvēku, kas piekrīt pegfordiešu nostājai, tad sanāktu balsu vairākums un Fīldsu varētu nodot kaimiņu pašvaldības pārziņā, tādā veidā atkratoties no nožēlojamās vietas uz visiem laikiem.
Uzpūtīgais pašvaldības vadītājs uzskata, ka pie vakantās vietas tiks viņa dēls jurists. Viņa oponents ir skolas direktores vietnieks, kuram ir sarežģītas attiecības ar paša dēlu – pusaudzi. Aizraušanās puisi aizved uz Fīldsu un bēdīgi slaveno Vīdonu ģimeni.
Terija Vīdone ir prostitūta un narkomāne, kas visu dzīvi ir cietusi no vardarbības. Kamēr viņa cenšas atturēties no apreibinošajām vielām, sociālie dienesti savā apgādībā ir paņēmuši sievietes trīsgadīgo dēlu Robiju. Metadons, kas tiek lietots, lai atradinātos no heroīna, ir viltīga viela, un viss, kas pienāktos mātei, patiesībā nonāk viņas pusaudžu meitas Kristelas rokās. Meitenei līdz šim bijis tikai viens pieaugušais, uz kuru viņa varēja paļauties, – Berijs. Tāpēc vīrieša aiziešana mūžībā satricina zemi zem viņas kājām.
Tad pašvaldības mājaslapā sāk parādīties anonīmas ziņas, kas atmasko dažādus ciema iedzīvotāju noslēpumus – Pegfordu pārņem panika un paranoja, dusmas un traģēdija.
Tiem, kas dzīvojuši Anglijas rietumos, Pegforda liksies uzkrītoši līdzīga reālajai dzīvei, savukārt citiem romāns ir kā gudra komēdija, kuras alegorijas atrodamas arī nacionālās politikas līmenī. «Man interesē, kāpēc cilvēki tik ļoti steidzas izteikt savu spriedumu – šāda nepacietība valda visā mūsu sabiedrībā,» stāsta Roulinga. «Mēs visi zinām, kādu gandarījumu sagādā citu cilvēku nosodīšana. Īstermiņā tā ir ļoti patīkama lieta, vai ne?» Ja līdzīga attieksme ir arī pret tādām ģimenēm kā Vīdoni, tad tas nav nekas vairāk par nevīžību. Grāmata satīriski raugās uz elites iedomām, ka tā visu zina vislabāk.
«Cik daudzi no mums spēj domāt plašāk par savu personīgo pieredzi? Ļoti daudzi cilvēki, it īpaši tie, kas sēž pie kabinetu galdiem, saka – «ziniet, manā gadījumā tas palīdzēja» vai «tādā veidā ar problēmu tika galā mans tēvs». Tās ir banālas frāzes. Pat ļoti gudru cilvēku prātos bieži vien neaizķeras atziņa, ka citiem cilvēkiem ir pavisam citāda dzīves pieredze, ka viņu izvēle, uzskati un uzvedība var krietni atšķirties. Trūcīgie parasti tiek uztverti kā viendabīga masa, kā putra. Pieņemt, ka katrs no viņiem ir indivīds un katru vada ļoti atšķirīgi motīvi, daudziem vienkārši neiešaujas prātā.»
No pelnrušķītes par karalieni
Roulinga izaugusi Anglijas ciemā, kas ir diezgan līdzīgs Pegfordai. «Es labi atceros, kāda bija mana pusaudzes dzīve, un neteikšu, ka tie bija paši laimīgākie manas dzīves gadi. Patiesībā jūs ne par kādu naudu nepierunātu mani atgriezties bērnībā. Nekad. Nē, es to ienīdu.»
Viņas mamma bija skolas laboratorijas tehniskā darbiniece, kurai diagnosticēja izkaisīto sklerozi, kad meitai bija 15 gadi. «Tā nebija vienīgā problēma, lai gan, protams, tā iekrāsoja dzīvi drūmākās krāsās. Man liekas, ka būt jaunam nav nemaz tik patīkami.» Viņai un jaunākajai māsai Diānai bija sarežģītas attiecības ar tēvu, tāpēc «izmisīgi gaidīju to brīdi, kad tikšu prom no mājām». Pēc skolas viņa studēja franču valodu un klasisko mākslu Ekseteras Universitātē, tad devās uz Londonu un strādāja organizācijā Amnesty International. Kad nomira mamma, Roulinga 25 gadu vecumā devās uz ārzemēm mācīt angļu valodu un 28 gados atgriezās dzimtenē ar sešus mēnešus vecu meitiņu Džesiku. Laulība ar portugāļu žurnālistu izrādījās īsa un neveiksmīga. Bez naudas, klīniskas depresijas un pašnāvniecisku domu pārņemta, viņa pārcēlās uz Edinburgu, lai būtu tuvāk savai māsai. Rakstot pirmo Harija Potera grāmatu, Roulinga pārtika no sociālajiem pabalstiem.
Pēc vairākiem atteikumiem manuskriptu par 2500 mārciņām 1995.gadā nopirka izdevniecība Bloomsbury. Tās redaktors ieteica Roulingai meklēt skolotājas darbu, jo ar bērnu grāmatu rakstīšanu viņa izdzīvot nevarēs. Pirmā Potera grāmata iznāca 1997.gadā tikai 1000 eksemplāru tirāžā. Lielais izrāviens sākās pēc dažiem mēnešiem, kad viņai piešķīra Britu grāmatniecības balvu kā gada labākajai bērnu grāmatai.
Pēc 10 gadiem – 2007.gadā iznākušajā dokumentālajā filmā – Roulinga redzama kā persona, kas uzlidojusi gluži vai neiedomājamas slavas stratosfērā. Tajā pašā laikā acīs iekrīt dīvaina pretruna: filmas izskaņa ir kā pompozs punkts apbrīnojamam stāstam, kā Pelnrušķīte kļuvusi par karalieni, tomēr rakstnieces sejā ir nolasāma dīvaina nelaimīguma sajūta – vajāta dzīvnieka acu skatiens, stingums un nervoza runas maniere.
Tagad no tā vairs nav ne miņas, tāpēc pajautāju, kā viņai izdevies tikt ar to galā. Vai vajadzēja daudz laika, lai pierastu pie jaunās dzīves? «Jā, tagad esmu pieradusi. Taču ilgāku laiku bija ievērojama nesaderība. Vairākus gadus es jutos, ka jožu pa psiholoģisku skrejceliņu un nevaru noķert realitāti. Pārmaiņas bija tik straujas, tik dīvainas! Es personīgi nepazinu nevienu, kas visu laiku atrodas sabiedrības acīs. Nepazinu nevienu, kuram varētu pajautāt: «Kā ir vispareizāk rīkoties?» Tas bija pilnīgi dezorientējoši.»
Kad, rakstot pirmo Potera grāmatu, viņa bija iegāzusies «visdziļākajā garīgajā bedrē», Roulinga apmeklēja psihoterapeitu. «Tas pats man bija nepieciešams arī tad, kad dzīvē pēkšņi sākās šīs lielās pārmaiņas. Un tas tiešām palīdzēja.»
Otrs glābiņš bija viņas otrais vīrs ārsts Nīls Murejs, ar kuru Roulinga apprecējās 2001.gadā. Abiem ir deviņus gadus vecs dēls un septiņus gadus veca meita.
«Kad satiku Nīlu, bija sajūta, ka viņš spēj izprast pilnīgi visu, kas ar mani notiek. Viņš izmainīja manu dzīvi. Pirms tam, kad biju viena ar mazu bērnu, bija…» Viņa meklē piemērotu vārdu un galu galā izvēlas atturīgo «grūti».
Jauns izaicinājums bija pēkšņā bagātība. «Jūs parasti nevarat iedomāties, kādas problēmas nāk tam visam līdzi. Es, protams, esmu ļoti pateicīga tam, kas noticis, tāpēc nevajag to uztvert kā žēlošanos, tajā pašā laikā jūs nevarat iedomāties, kas tas par spiedienu. Visu laiku tiec bombardēta ar dažādām prasībām. Man bija sajūta, ka tagad ir jāsāk risināt visu citu cilvēku problēmas. Sākās dažādu lūgumu cunami. Biju tajā noslīkusi un baidījos, ka kaut ko salaidīšu dēlī.»
Viņa jau sen sapņoja par veiksmīgu rakstnieces karjeru, taču tagad viņai arī jāvada biznesa impērija, kas sniedzas līdz Holivudai, jo visas Harija Potera filmas kļuvušas par kino kases grāvējiem. «Tas ir ārkārtīgi garlaicīgi. Vai man vajadzētu izteikties diplomātiskāk? Ai, man vienalga! Biznesa aspektā nav nekā tāda, ko man būtu žēl upurēt, lai atbrīvotu pāris stundu vairāk rakstīšanai. Nekas. Tas droši vien izklausās pēc pretīgas nepateicības, jo tas viss man sagādājis kaudzi naudas. Protams, es esmu pateicīga. Taču biznesa puse mani pilnīgi neinteresē. Ir bijušas vairākas iespējas nopelnīt vēl vairāk, bet es pateicu «nē».»
Reklāmdevēji visu laiku interesējas par Potera grāmatu tēlu izmantošanu, piemēram, McDonald’s vēlējās tirgot Harija Potera Happy Meals. Nekas nesanāca. «Es ienīstu sapulces. Taču tā ir patiesība: ja esi jau nopelnījusi daudz naudas, apkārt sāk grozīties cilvēki, kas piedāvā nopelnīt vēl vairāk un bieži vien ir ārkārtīgi apbēdināti, kad jūs no šīm iespējām atsakāties.»
Vai viņas grāmatvedis jebkad ir ieteicis shēmas, kā samazināt nodokļu maksājumus? Piemēram, kā šogad pieķertais britu komiķis Džimijs Kars, kas apzināti lauza darba līgumus, lai noslēgtu jaunas vienošanās ar ārzonu pastkastīšu firmām? Roulinga izskatās satriekta. «Nē! Dievs pasarg’, nē! Viņš nav tāds grāmatvedis. Neviens neko tādu man nav piedāvājis. Jo no tā nekas nesanāks. Es uz tādām lietām raugos ļoti kritiski. Patiesībā es savu grāmatvedi izvēlējos tāpēc, ka viņš man teica: «Jums ir jāpieņem fundamentāls lēmums: vai nu nauda ir pakārtota jūsu dzīvei, vai arī otrādi – dzīve ir pakārtota naudai.»
Kad palūdzu nosaukt pašu ļaunāko lietu viņas pašreizējā dzīvē, Roulingai nekas nenāk prātā. Pēc ilgas pauzes viņa saka: «Pati ļaunākā lieta šajā brīdī ir fakts, ka neesmu neko nopirkusi vakariņām un ledusskapis ir tukšs. Nu, un? Nē, nekā cita nepatīkama manā dzīvē nav.»
Slavai ir arī gaišās puses. Viņai bijusi iespēja tikties ar ASV prezidentu Baraku Obamu un leģendāro demokrātu partijas runu rakstītāju Bobu Šrumu – abus viņa uzskata par zvaigznēm un bijusi patiesi saviļņota. Tikai vienreiz viņai nācies maskēties, lai izietu uz ielas neatpazīta – kad meklēja kleitu kāzām. «Es vēlējos apprecēties ar Nīlu, izvairoties no visām dzeltenās preses sēnalām.»
Roulinga nestāsta, kā viņai izdevās apmānīt slavenību fotogrāfus. «Ja nu kādeiz man atkal būs nepieciešamība rīkoties līdzīgi,» rakstniece pasmīn.
«Tā nav vīzdegunība»
Viņas emocionālā pasaule tagad, saka Roulinga, ir pilnībā samierinājusies ar ārējo realitāti. «Galu galā, izdodas sasniegt veselīgu punktu, kad ir iespējams atslēgties. Pēdējie pieci gadi man ir bijuši brīnišķīgi. Es esmu brīvākā grāmatu autore pasaulē. Varu darīt, ko vēlos. Mani rēķini ir samaksāti – visi zina, ka man pietiek naudas rēķinu samaksāšanai. Man nav līgumu ar izdevniecībām. Jaunās grāmatas tēli dzīvoja tikai manā galvā, un bija ārkārtīgi patīkami apzināties, ka man tie nevienam nav jāizskaidro, nav jāatskaitās. Tā bija svētlaime. Pegforda bija mana un tikai mana piecus gadus. Romānu uzrakstīju tieši tādu, kādu vēlējos.»
Es atgādinu par frāzi, ko viņa teica kādā 2005.gada intervijā: «Pirmā lieta, ko es uzrakstīšu pēc Harija, var izrādīties pilnīgs mēsls, bet cilvēki tik un tā to pirks. Tas savā ziņā rada nedrošības sajūtu.»
Roulinga māj ar galvu: «Tā taču taisnība, vai tad ne? Pilnīgi noteikti. Tas bija mans ļaunākais murgs. Es zināju: tiklīdz pabeigšu jaunu grāmatu, sāksies vairāksolīšana, un tiesības publicēt nonāks pie tā, kam ir visbiezākais maks. Viņi to nopirks tikai tāpēc vien, ka autore pirms tam sarakstījusi Poteru. Taču man ļoti palaimējās, jo satiku Deividu Šelliju, kas tagad ir mans redaktors. Viņš nemaz nezināja, ka esmu ķērusies pie jaunas grāmatas. Vienkārši pļāpājām, un man radās sajūta, ka abi esam uz vienas un tās pašas stīgas. Es vispārīgi ieminējos, par ko varētu būt romāns, nemaz nepasakot, ka tas principā ir jau pabeigts. Nekādas izsoles nebija. Tas ir lielisks veids, kā atrast savu redaktoru.»
Roulinga uzsver: viņa īpaši neuztraucas, kāda būs grāmatas finansiālā veiksme. «Tā nav vīzdegunība. Vienkārši cenšos atturēties no pārāk lielām cerībām.»*
Nu, labi, varbūt komerciāla veiksme nav svarīga, bet – vai viņai rūp radošā atzinība? Nav noslēpums, ka vairāki kritiķi ir raukuši degunu par Potera literāro vērtību. «Pilnīgi nejauši izvēlētā lappusē pirmajā Harija Potera grāmatā es saskaitīju septiņas klišejas,» savulaik kritizēja amerikānis Harolds Blūms.
Vai, rakstot Nejaušo vakanci, Roulinga paturēja prātā kritiķus? «Nē. Nebija tā, ka es apsēdos pie galda un sāku prātot: tagad ir īstais laiks pierādīt, ko es spēju.» Viņa nopūšas. «Domāju, ka es nemaz nevarētu uzrakstīt grāmatu, ja es tai pieietu no šāda skatpunkta.»
Rakstīt ambiciozu grāmatu bez jebkādām ambīcijām nav nekāda pretruna. Tā pat nav Roulingas izvēle. «Man vienkārši atkal gribējās rakstīt. Man tas patīk, un es ar to lepojos.»
Varbūt viņa apsvēra paslēpšanos aiz pseidonīma? «Drosmīgāk ir rīkoties tā, kā es daru tagad. Vai zināt – kāpēc? Ļaunākais, kas var notikt, – ja daudzi teiks: «Tā ir šausmīga grāmata. Būtu labāk, ja viņa turpinātu rakstīt grāmatas bērniem.» Es ar to spēšu samierināties. Ja cilvēki teiks: «Pilnīgs murgs! Labāk tinies atpakaļ pie saviem burvjiem!», nekādas ballītes, protams, nebūs. Bet es izdzīvošu. Es izdzīvošu.»
Man par to nav šaubu, tomēr pajautāju – kas viņai dod tik lielu pārliecību? «Tas, ka es vairs neesmu tā pati persona, kas es biju pirms dažiem gadiem. Neesmu vis. Es esmu laimīgāka.»
* Nejaušās vakances oriģinālversija angļu valodā iznāca 27.septembrī un dažu stundu laikā kļuva par visvairāk pārdoto grāmatu interneta veikalā Amazon.com. Izdevējs Little, Brown and Company informē, ka pirmajās trīs nedēļās tika pārdots miljons eksemplāru.
Ko saka kritiķi?
«Pamatīgs, tradicionāls un apzināti anglisks romāns, kurā sižets nav pakļauts piedzīvojumu meklēšanai,»
– Teo Taits, The Guardian
«Ir tāda sajūta, ka reālā pasaule ir apslāpējusi Roulingas brīnišķīgo fantāziju lidojumu. Dzīve šajās lapās ir tik apzināti banāla, tik nomokoši klišejiska, ka Nejaušā vakance ir ne tikai vilšanās – tā ir garlaicība. Romāns ir kā dīvains melno ziepju operu sajaukums par dzīves ierobežojumiem mazpilsētās,»
– Mičiko Kakutani, The New York Times
«Vairāk nekā 500 lappušu garš, uzbāzīgs sociālistu manifests, kas paslēpies aiz literatūras vārda un vienkārši iestrēgst jūsu rīklē. [Roulinga] ir kreisi noskaņota demagoģe, kas izsmej vidusšķiras vērtības, tajā paša laikā viņa pati ir pilna ar aprobežotiem aizspriedumiem – tieši to, ko viņa pārmet citiem,»
– Džena Moira, The Daily Mail
«Precīzi atklāj plaisas, kas slēpjas zem mūsdienu Lielbritānijas ārējās čaulas,»
– Kristofers Brukmors, The Daily Telegraph
«Daudz skarbāka, daudz drūmāka (un reizēm arī daudz smieklīgāka) grāmata, nekā tika gaidīts. Šim darbam klātos itin labi, ja tās autores vārds arī nebūtu Dž.K.Roulinga,»
– The Scotsman
«Viena lieta, kas šai grāmatai kopēja ar Hariju Poteru, ir autores spēja virzīt uz priekšu apbrīnojami lielu skaitu personāžu loģiskā stāstījumā,»
– Deivids Sekstons, The Evening Standart
Miljonus vērtā mežu nezāle
Pirms 140 gadiem Rīgā tika uzstādīta pasaulē otrā mašīna, kas grieza bērza skaidu finiera ražošanai. Pirmā bija igauņiem, taču tagad Latvijas finieris jau sen pārtrumpojis ziemeļu kaimiņus
Ar saviem uzņēmumiem ne tikai pašu mājās, bet nu jau arī Igaunijā un Lietuvā Latvijas finieris ir kļuvis par neapstrīdamu saplākšņa ražošanas līderi visā Baltijā. «Kopš seniem laikiem Latvija ne tikai pati daudz patērējusi koku, bet arī pārdevusi to citiem,» saka uzņēmuma padomes priekšsēdētājs Juris Biķis – viena no mūsu valsts biznesa leģendām. Tieši viņam izdevās radīt spēcīgu komandu un ar darbinieku atbalstu no trim nožēlojamā situācijā nonākušiem padomju laika uzņēmumiem radīt Eiropas līmeņa akciju sabiedrību, kas, par spīti dažādām krīzēm un ķibelēm, ik gadu spēj savus ražošanas apjomus palielināt par 15-20%.
«Kādreiz bērzu iepretim skujkokiem uzskatīja par meža nezāli. Tas viegli iesakņojas, ātri aug, bet bērza apaļkoki būvniecībā nav izmantojami, jo klimata ietekmē ātri bojājas,» skaidro Juris Biķis. Toties no bērza finiera līmētais saplāksnis ir daudz vieglāks un izturīgāks par masīvkoksni – tas vienlaikus ir gan cietāks, gan elastīgāks, tāpēc ļoti plaši pielietojams.
Pirmais – Tutanhamons
Finierim ir sena vēsture. Pirmās ziņas par to attiecina uz faraona Tutanhamona valdīšanas laiku aptuveni 3400 gadu pirms mūsu ēras, jo viņa kapenēs atrasta ar melnkoku finierēta lādīte. Arī pēc daudziem gadu simtiem, mūsu ēras 13.gadsimtā, finieris joprojām bija ļoti ekskluzīvs materiāls, ko izmantoja vienīgi mēbeļu inkrustācijām.
Tikai 18.gadsimtā to mēģināja ražot masveidā ar dažādiem rokas darbarīkiem. Līdz beidzot 1819.gadā Rēvelē, ko tagad pazīstam kā Tallinu, izdevās radīt iekārtu, ar kuras palīdzību iegūt pirmās lobītā finiera loksnes, kas, kopā salīmētas, pārtop saplāksnī. Latvijā pirmo finiera lobīšanas mašīnu izmatoja 1873.gadā, lai iegūtu finieri saplāksnim, ko izmantoja koka tāfeļu ražošanai.
Pēc tam iekārtas nepārtraukti pilnveidojās un nozare strauji attīstījās. Pirmskara Latvijas laikā tā bija branga eksportētāja. Kā stāsta Biķis, 1937.gadā kokmateriālu eksports valstij deva aptuveni 150 miljonus latu, no kurim 22 miljoni nākuši no saplākšņa pārdošanas. Salīdzinājumam – slavenais Latvijas bekons togad ienesis tikai aptuveni deviņus miljonus latu.
«Pagājušā gadsimta 20.-30.gados no bērza saplākšņa taču būvēja pat lidmašīnas!» atgādina Juris Biķis. Arī Latvijā tās ražoja VEF. Iespējams, pateicoties tieši lakotajam bērza saplāksnim, Kārļa Irbīša radītā VEF I-16 1939.gadā sasniedza tiem laikiem fantastisku ātrumu – 460 km/h.
Mūsdienu aviācijā alumīnijs izkonkurējis saplāksni. Toties bērza saplāksnis izkonkurējis metālu citās nozarēs. «Tā ir transporta industrija, kuģubūve, arī būvniecība,» skaidro Biķis. Tiešā veidā celtniecībā Latvijā ražoto saplāksni gan neizmanto, jo, ņemot vērā tā augsto kvalitāti, tas šādam nolūkam ir pārāk dārgs materiāls.
Bet padomju laikā, kā atceras Biķis, saplākšņa kvalitāte un izmantošanas iespējas netika pienācīgi novērtētas, lai gan ražošanas apjomi tikuši diezgan strauji audzēti.
«Toreiz tas bija tipisks masveida produkts, ko galvenokārt lietoja tarai – Gruzijas tējas iepakošanai vai labākajā gadījumā pastkastītēm. Tas bija pilnīgi cits izstrādājums nekā pirmās brīvvalsts laikā vai tagad ražotais,» saka Juris Biķis.
Skaidrs, ka šāda lēta produkta ražošana ar zemu pielietošanas vērtību nenāca par labu nozarei. Kaut arī 70.gadu vidū, apvienojot rūpnīcas Lignums, Furniers un Latvijas bērzs, tika izveidots valsts uzņēmums Latvijas finieru ražošanas apvienība un neliela daļa produkcijas pat tika eksportēta, kopaina tomēr bija bēdīga – iekārtas novecojušas, strādnieku trūkst, cenas fiksētas, bet kokmateriālus ieved no Krievijas.
Bija laiks, kad uzņēmumā nodarbināja vjetnamiešu viesstrādniekus. Vienu brīdi kādā no rūpnīcām gribēja ierīkot profilaktoriju – lai alkoholiķi ražo saplāksni. Citubrīd bija doma pārvērst rūpnīcu par cietumu un katastrofālo darbaspēka trūkumu atrisināt uz ieslodzīto rēķina. Gala produkta kvalitāte nevienu īpaši neinteresēja. Un – kā mežā sauc, tā arī atskan.
80.gadu sākumā pēc diezgan lielas pierunāšanas par apvienības ģenerāldirektoru tika iecelts Juris Biķis, kurš bija strādājis uzņēmumā par konstruktoru un galveno inženieri. Laikam situācija patiesi šķitusi bezcerīga, jo padomju laikiem tas bija pilnīgi netipisks risinājums – Biķis ne tikai nebija kompartijas biedrs, bet viņa radinieki dzīvoja ārzemēs. Taisnība varētu būt tiem, kas lēsa – viņš izvēlēts par to, kuram bezcerīgā situācijā jāpiesedz dzota ambrazūra, gluži kā reiz slavenajam padomju karavīram, pašam ejot bojā. Taču Biķis uz ambrazūras lēkt netaisījās, bet sāka veidot komandu un ķērās pie uzņēmumu rekonstrukcijas.
Mīnusi pārvēršas plusos
«Mēs laikam bijām novesti tik tālu, ka nebija citas izejas,» Juris Biķis skaidro, kā no trim panīkušām ražotnēm izdevās radīt modernu uzņēmumu. «Līdzko parādījās kaut mazākā iespēja nestrādāt toreizējā sistēmā, viss kolektīvs jau bija tam pilnīgi gatavs.» Tikko no Krievijas vairs netika saņemti koki, ražotnes pārstāja pildīt piegādes uz plašo PSRS, meklēja kokmateriālus tepat Latvijā un noietu Rietumos, kur varēja pārdot preces par valūtu.
Atšķirībā no tiem Latvijas uzņēmumiem, kuru produkcija bija plaši pazīstama un ražotāji uzskatīja, ka arī pēc privatizācijas cilvēki pēc tās stāvēs rindā, Latvijas finieris no paša sākuma sapratis – izdzīvos tikai tad, ja radīs produktus, kas būs konkurētspējīgi Rietumu tirgos. Tā sācies ceļš līdz saplāksnim, kura kvalitāti augstu vērtē ne tikai Eiropā, bet arī Japānā un Amerikā. Neapstājoties pie sasniegtā, uzņēmums tagad piedāvā arī gatavus saplākšņa izstrādājumus kravas furgonu grīdām, betona veidņiem un citiem mērķiem.
Pērn Juris Biķis nosvinēja 45 gadus, kopš strādā Latvijas finierī. «Patiesībā šeit esmu nostrādājis visu savu apzinīgo darba mūžu,» viņš saka, tomēr atzīst – kad 1964.gadā beidzis LLA Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti, ne prātā nenācis veltīt savu dzīvi saplākšņa ražošanai. Taču tagad akciju sabiedrība ir ne tikai daļa viņa dzīves, bet arī ģimenes – tajā savas darba gaitas sākuši un joprojām strādā abi dēli. Arī Jura dzīvesbiedre Māra Biķe, ar kuru iepazinies un apprecējies, sākot strādāt Furnierī, bija ne tikai ilggadēja valdes locekle, bet arī uzņēmuma mārketinga principu veidotāja.
Iespējams, tieši no viņas Biķis patapinājis vienu no saviem šodienas biznesa principiem – stabilitāti attiecībās ar partneriem un vienas kapeikas vai īslaicīga izdevīguma dēļ nelēkāt no viena pie otra. Toreiz, kad uzņēmums vēl padomju laikā sāka pārdot saplākšņa produktus caur Somiju uz Rietumiem, svarīgs bija katrs ārzemju klients. Pateicoties viņiem, tika nopelnīta pirmā valūta, kas vēlāk ļāva veikt uzņēmuma rekonstrukciju un izveidot finierkluču iepirkšanas tīklu Latvijā no vietējiem mežu īpašniekiem.
Pretēji tam, kā daudzi uzskata, Latvijas finieris nepieder Jurim Biķim vai viņa gimenei. «Latvijas finiera īpašnieki ir vairāk nekā 400 akcionāru, pārsvarā rūpnīcas darbinieki,» saka Juris Biķis. «Tāpat kā visa vadības komanda, lai arī viens no akcionāriem, es esmu tikai viņu algots darbinieks.» Tātad darbinieki var viņu atlaist? «Kāpēc ne, ja slikti strādāšu.»
Lai gan citur pasaulē tas nav nekas īpašs, Latvijas finieris ir vienīgā šāda veida liela akciju sabiedrība valstī. Tas ļāvis, jau kopš dibināšanas brīža 1992.gadā nodrošinot darbinieku sasaisti ar uzņēmumu, panākt viņu ieinteresētību tā attīstībā. «Tas bija mūsu mērķis, veidojot akciju sabiedrību. Lai gan toreiz daudzi, tajā skaitā arī pašu darbinieki, gribēja visu sadalīt un katru daļu privatizēt atsevišķi. Katlumāju par sevi, koka laukumus par sevi un pamatražošanu par sevi. Savukārt no valsts puses bija norādījums nodalīt katru rūpnīcu atsevišķi.»
Tāpēc Biķim nācies krietni pacīnīties, lai pierādītu, ka nepieciešams saglabāt lielu uzņēmumu, ja grib strādāt eksporta tirgos. Šī pieeja ir attaisnojusies – tagad Latvijas finierī strādā vairāk nekā divi tūkstoši darbinieku, apgrozījums sasniedz 127 miljonus latu. Piemēram, šogad, pārstrādājot ap 700 tūkstošiem kubikmetru koksnes, saražoti vairāk nekā 240 tūkstoši kubikmetru saplākšņa.
Bet – vai ar laiku veco labo saplāksni neizkonkurēs jaunāki un modernāki materiāli? Un – ja ražošana turpinās augt šādos tempos, vai Latvijā pietiks bērzu? Juris Biķis uzskata – neizkonkurēs, jo arī sa-plāksni iespējams pilnveidot. Jau tagad viņi ražo produktus, kur starp finieri tiek līmētas plānas metāla loksnes, dažādi sintētiskie un skaņu izolējošie materiāli. Savukārt, lai racionāli izmatotu Baltijas resursus, izveidotas ražotnes Lietuvā un Igaunijā, kur tāpat bērzu netrūkst. Turklāt Latvijā jau 15 gadus eksistē programma, kurā tiek audzēti bērzu stādiņi, iekoptas jaunas audzes.
«Mēs nepretendējam ne uz lauksaimniecības, ne meža zemēm. Latvijā ir ap 300 000 ha, tajā skaitā arī nemeliorētās zemes, kur nekad neaudzēs graudus un kas nekopta aizaug. Tur būtu īstā vieta bērziem, vienīgi jāprot tos pareizi kopt,» saka Juris Biķis.
Latvijas finierim ir astoņas ražotnes un 11 pārdošanas uzņēmumi visā pasaulē, produkciju eksportē uz 50 valstīm
Pareizi kopti bērzi ir izmantojami pārstrādei 40 gadus pēc iestādīšanas, un tajos ir līdz 20% vairāk lietderīgas koksnes. Mežā audzis bērzs izmantojams pēc 70-80 gadiem.
3 biznesa principi
1. Būt gatavam nepārtraukti mainīties
2. Būt pozitīvi noskaņotam, saprātīgam optimistam
3. Saglabāt stabilitāti attiecībās ar partneriem un īslaicīga izdevīguma dēļ nelēkāt no viena pie otra
Saruna ar skatītāju
Jānis Balodis (25)
Dramaturga veikums sadarbībā ar Valteru Sīli jau bijis redzams teātra Dirty Deal Teatro izrādēs Visi mani prezidenti un Mārupīte. Trešdien pirmizrādi piedzīvojusi viņu jaunākā izrāde – Nacionālais attīstības plāns, kurā pats Jānis būs arī vienīgais aktieris.
Vecāki: Una – strādā valsts aģentūrā Kultūras informācijas sistēmas, Zigmunds – Aizsardzības ministrijā.
Kur esi mācījies?
Esmu pabeidzis teātra, kino un TV dramaturģijas kursu Latvijas Kultūras akadēmijā, pašlaik neklātienē studēju filmu scenāriju rakstīšanu Salfordas Universitātē Anglijā.
Kāpēc izvēlies šādas tēmas saviem darbiem?
Tēmas, pie kurām strādāju, man patīk, jo dod iespēju sarunāties par svarīgiem jautājumiem. Izrādē Nacionālais attīstības plāns viens no jautājumiem – vai mums ir nepieciešams iekšzemes kopprodukta pieaugums? Ir uzskats, ka tam jāpieaug, bet varbūt ir labi, ja tas samazinās, un tas, kā politiķi sola, nozīmētu krīzi, bezdarbu, nabadzību un izmisumu.
Kāpēc tā?
Iekšzemes kopprodukta samazināšanās automātiski nenozīmē krīzi. Kopprodukta pieaugums kā valsts labklājības mērītājs ir novecojis un bezjēdzīgs. Tas pieaug arī tad, ja aptuveni 300 000 latviešu dzīvo ārzemēs un pāris reizes gadā izmanto lidostas Rīga pakalpojumus.
Ko vēlies ar izrādi panākt?
Uzdevums ir veidot sarunu ar skatītāju it kā par politiku un ekonomiku, bet patiesībā par vispārcilvēciskām lietām.
Kur rodi iedvesmu saviem darbiem?
Lielākoties ar ideju atnāk režisors, es saku «jā», un sākam taisīt izrādi. Ideja par izrādi Nacionālais attīstības plāns gan radās man, jo šķita, ka materiāls piedāvā daudzus interesantus jautājumus, kurus risināt.
Kas ir būtiskākā izrādes komponente?
Tā ir saruna ar skatītāju.
Vai esi nospraudis mērķi savai karjerai?
Pašlaik mani apmierina tas, ja darbus taisīt ir interesanti.
Kā pavadi adventa laiku?
Pēc pirmizrādes gribētos divas dienas pavadīt laukos kopā ar draudzeni.
Vienādi savā individualitātē
Pārlieku bieži lietotie apzīmējumi, ar kuriem paši savas profesionālās iemaņas apraksta sociālā tīkla LinkedIn lietotāji dažādās valstīs
Kad sākas jauna dzīve?
Es apsolos sev sākt jaunu dzīvi divas reizes gadā – gadumijā un 1.septembrī. Katram skaidrs – tie ir solījumi, kurus nav iespējams turēt ilgstoši, tomēr šī tradīcija katru gadu manā dzīvē ienes ticību tam, ka es varu kļūt labāks cilvēks, mamma, sieva, meita, darba kolēģis un draugs. Vai tiešām varu, vai ir iespējams sevi mainīt?
Kad veicu kandidātu novērtēšanu, klienti bieži vaicā, vai šis novērtējums ir pretendenta «momentuzņēmums», vai arī tā ir «diagnoze uz mūžu»? Pārsvarā personības iezīmes ir noturīgas un dzīves gaitā grūti maināmas, katrā ziņā – ne kardināli. Tas izklausās pēc nolemtības.
Tomēr paradoksālā kārtā un par spīti šai nolemtībai visas lielās lietas pasaulē notiek tikai tādēļ, ka mēs ticam – ir iespējams kļūt labākam. Tieši tas, ka ignorējam realitāti un zinātnes faktus, ļauj mums pārkāpt pašiem savas robežas. Ja mums nebūtu šīs ticības pārmaiņu iespējai, mēs nelasītu grāmatas, neietu uz kino, koncertiem un teātri, neapmeklētu psihoterapeitus un personības izaugsmes treniņus.
Dažreiz maldīgi domājam, ka izmaiņu radīšanai pietiek ar zināšanu, kā ir pareizi. Tomēr prakse rāda ko citu. Mēs zinām, kāds ir pareizs uzturs, bet regulāri pārēdamies. Mēs lasām grāmatas par emocionālo inteliģenci, bet kliedzam uz citiem. Mēs zinām, kādai jābūt uzņēmuma stratēģijai, bet vienmēr ir apstākļi, kas to neļauj realizēt.
Īstais jautājums pārmaiņās ir nevis zināt, kas un kā jādara, bet gan – ko es esmu gatavs darīt. Pārmaiņas nav zināšanas par tām, pārmaiņas ir reāla rīcība, un tās notiek tikai tad, kad esam tām gatavi. Var sākt ar kādu no šādiem solījumiem sev: «Es zinu, ka man būtu vairāk jāsporto, bet pagaidām esmu gatavs to darīt tikai reizi divās nedēļās.» «Es zinu, ka man vajadzētu vairāk plānot, bet esmu tam gatavs atvēlēt tikai divas stundas katra mēneša pirmajā datumā.» «Es gribētu biežāk būt ar saviem bērniem, bet pašlaik esmu gatavs katru vakaru pirms miega nolasīt pasaku.»
Īstas pārmaiņas sākas ar maziem soļiem, kas stiprina mūsu ticību neiespējamajam – mainīties un kļūt labākiem cilvēkiem.
Ernests Barons, dziedājis Oslo teātrī
Ernests ir kolosāls. Viņš droši runājas ar aktieriem, šiverējas. Izrāda Oslo nacionālo teātri: tumši sarkana samta krēsli skatītāju zālē, milzīga mirdzoša lustra. Pirmā izrāde te notika 1899.gadā. Ernestu pavada mamma Aija un brālis Hermanis. Uz mazo Aurskūgas ciemu 50 km no Oslo Baroni pārvācās pirms trīs gadiem, kad tētis Norvēģijā sāka nodarboties ar Latvijā ražotu kāpņu izplatīšanu. Mamma Aija ir viena no Rīgas privātās pirmsskolas Knābis dibinātājām.
Latvijā Ernests kopš septiņu gadu vecuma dziedāja Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu korī, tāpēc arī Norvēģijā gribējās dziedāt. Devās iestāties slavenākajā Norvēģijas korī Sudrabpuikas. «Nodziedāju Virs galvas mūžīgs piena ceļš. Mani uzņēma. Tas nebija grūti,» pārliecinoši saka divpadsmitgadīgais Ernests. Sudrabpuikām ir vīru un zēnu kora sastāvs, kopumā 110 dziedātāju. Arī brālis Hermanis ir «sudrabpuika».
Vienu no pirmajiem koncertiem kopā ar itāļu operdziedātāju Andreu Bočelli Ernests nokavēja. Lielajā arēnā pieskrēja pie kādas dāmas un ar savām toreiz vēl knapajām valodas zināšanām prasīja: «Koris? Kur?» Neapjukt – tas Ernestam raksturīgi. Kad stundā viņš nesaprata, ko skolotāja prasa, datorā atvēra Google tulkotāju un teica, lai uzraksta sakāmo.
Kādu dienu Sudrabpuiku diriģents pastāstīja Ernestam, ka Oslo teātris meklē puiku, kurš varētu krieviski dziedāt izrādē Anna Kareņina. Norvēģiem krievu valoda neesot pa spēkam. Ernests aizgāja uz teātri, nodziedāja Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā. Pēc nedēļas uzzināja, ka uzņemts. Tajā pašā laikā zēnu korim bija iespēja koncertēt Dienvidāfrikā. «Izdomāju, ka ņemšu teātri, jo tādas iespējas otrreiz nebūs. Āfriku gan jau kaut kad.»
«Izrādē biju Serjoža, Annas Kareņinas dēls. Uz skatuves – visu izrādi. Dziedāju trīs dziesmas solo, divas kopā ar visiem,» Ernests stāsta un rāda Annas Kareņinas bukletu: melna, askētiski iekārtota telpa ar dažādu lielumu balalaikām. Bukletā Ernests redzams melnā uzvalkā, blakus dublieris – krievu puika Daņila. Ernests šogad nospēlējis 15 izrādes. Nopelnījis labi: nopircis sev velosipēdu, māsai telefonu, brālim rotaļlietas.
Ernests ir labākais matemātiķis klasē. Nesen ievēlēts skolas padomē. «Eju uz skolotāju sapulcēm, kur prasa viedokli par skolu. Es esmu tāds kā spiedziņš.» Divreiz gadā viņš skolā organizē skolēnu kafejnīcu, kur daļu no nopelnītās naudas skolēni sūta bērniem Āfrikā. Katrs skolēns turot rūpi par vienu afrikāni.
«Un augstskolā mācīšos Ņujorkā vai Londonā,» Ernests nosaka tik pārliecinoši, ka nav pamata neticēt.
Bēg. No Putina
Brīvbiļete ceļošanai Šengenas zonā vai tomēr durvis uz demokrātisku sabiedrību? Kopš likuma grozījumu stāšanās spēkā 2010.gada jūlijā 3619 cilvēki izmantojuši iespēju iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju, iegādājoties nekustamo īpašumu Latvijā. Vairāk nekā 70% no tiem ir Krievijas pilsoņi. Kas un kāpēc Latviju izvēlas par savām mājām?
Milzīgs, manāmi pārbarots kaķis graciozi lavierē pa terases margām aiz Aleksandra Zinkeviča (38) un Annas Logvinovas (33) dzīvokļa lielajiem logiem Pārdaugavā. Kaimiņiem esot divi kaķi, bet šis neizrādot nekādu interesi par dzīvoklī mītošo ģimenes locekli – runātīgo papagaili Oliveru, kas kopā ar citām mantām kravas automašīnā mērojis simtiem kilometru garo ceļu no Maskavas uz Rīgu, stāsta Anna. Latvijā viņi ir salīdzinoši neilgi – kopš 6.jūnija. Krievijas galvaspilsētā ģimenei piederējis dzīvoklītis tipiskā padomju arhitektūras «piemineklī» – deviņstāvīgā ēkā «ar piečurātām kāpņutelpām, šauru un neērtu plānojumu un nikniem kaimiņiem». Pārdodot to, pieticis naudas, lai Latvijā nopirktu plašu dzīvokli jaunbūvē, kuras adrese jaunizveidotā ieliņā pagaidām vecākās kartēs nemaz nav atrodama, smejoties stāsta Anna.
«Daudzi cilvēki, kas dzīvo Maskavā, agri vai vēlu aizdomājas par dzīvesvietas maiņu, bet ne visiem tas izdodas – dažādu iemeslu pēc,» stāsta ģimenes galva Aleksandrs. Pārcelšanās būtiskākais iemesls – bērna drošība. «Mēs nekad nelaidām viņu vienu ārā uz ielas, ne uz veikalu, ne uz skolu. Tas bija būtisks faktors. Latvijā viņš jau no pirmās dienas dodas staigāt viens,» saka Aleksandrs. «Otrs – Krievijā ne visi ir apmierināti ar to, kas notiek politiskajā līmenī. Daudzi cilvēki nav apmierināti ar režīmu. Tagad tur ir ieviesta kriminālatbildība par dalību mītiņos no 12 gadu vecuma. Pēc pāris gadiem viņš turpat var nonākt savas muļķības pēc,» stāsta Aleksandrs.
Kā trešo iemeslu Aleksandrs un Anna nosauc apsvērumus, kas saistīti ar ekoloģiju, veselīgu pārtiku. «Maskavā var iegādāties tikai tādu labu gaļu, kas ir nākusi no Austrālijas vai Jaunzēlandes. Par attiecīgu cenu. Vai arī aizbraukt kaut kur uz laukiem un nopirkt no kādas zināmas vecmāmiņas, ja tāda ir,» abi papildina viens otru, stāstot par to, cik nekvalitatīva un nebaudāma ir pārtika un cik stundas pavadītas rindās pēc tās. Anna smaidot piebilst, Latvijā viss esot tik garšīgi, ka šajos dažos mēnešos pieņēmusies svarā par diviem izmēriem.
«Mēs paši nemaz nebūtu iedomājušies, ka Latvija ir laba zeme, bet sanāca tā, ka Maskavā nopirkām dzīvokli no cilvēkiem, kas pārcēlās uz dzīvi Latvijā,» saka Aleksandrs. Abi stāsta, ka Krievijā tiekot tiražēti daudzi mīti par Latviju, to skaitā tādi, kas neatbilst patiesībai. «Saka – tur esot slikti laika apstākļi, neieredz krievus, godina fašistus, uz durvīm zīmē svastiku. To saka cilvēki, kas skatās televizoru, paši nekur nav bijuši un, kā lai saka, – laikam jau ir atpalikuši. Patiesībā Latvijā ir tieši tāpat kā jebkurā citā Eiropas valstī,» pārliecināta ir Anna.
Aleksandrs piebilst: «Ļoti baidījāmies, ka šeit būs slikts klimats. Maskavā visi, ar ko vien sākām runāt par pārcelšanos, saka – Pribaltikā slikts klimats! Atbraucām uz šejieni – arī vietējie to pašu! Bet patiesībā tas izrādījās kārtējais stereotips, ziema gan vēl nav sākusies, bet varu teikt, ka vasarā un rudenī šeit ir daudz saulainu dienu un nav dubļu, lielisks klimats!»
Maskavieši ir sajūsmā arī par valsts un pašvaldības iestāžu darbu un ir neizpratnē, kāpēc vietējie sūkstās par birokrātiju un korupciju. Salīdzinājumam Aleksandrs min piemēru ar automašīnas reģistrāciju – Latvijas CSDD tas prasījis aptuveni 40 minūtes labos apstākļos «ar kondicionētāju, Maskavā tas prasītu divas dienas, uzturoties mazā iestādē, kas līdzinās cietumam». «Viss strādā ļoti lēni ar mērķi piespiest cilvēkus, kas negrib tur pavadīt divas dienas, uz korupciju – samaksāt kādam 100 dolāru.» Abi skarbi kritizē sistēmu, velkot paralēles ar bijušo Padomju Savienību, un, kaut sakās esot opozicionāru pusē, pārmaiņām Krievijā – vismaz tuvākajā laikā – netic. «Visi varā cits citu piesedz. Daudzi arī ir neapmierināti ar situāciju, bet tā ir morāla rakstura neapmierinātība. Toties gandrīz visiem maskaviešiem par to ir kompensācijas – daudziem ir darbs labos birojos, visi pērk automašīnas, telefonus uz kredīta, jums jau arī laikam tā bija. Sabiedrība patērē un nav gatava riskēt ar savu labklājību, bet visas tās revolūcijas, kas bijušas Austrumos, – tur tautas bijušas ļoti nabadzīgas,» saka Aleksandrs.
Kā pašiem tomēr izdevies tik kardināli mainīt dzīvi? Aleksandra darbu neietekmē dzīvesvieta – viņam ir savs bizness globālajā tīmeklī, Anna gan zaudējusi darbu vīzu izsniegšanas centrā, taču abi mācoties latviešu valodu un Anna nākotnē domā strādāt arī Latvijā. Apmierināts ar pārmaiņām ir arī abu desmit gadus vecais dēls Maksims, viņš iet krievu skolā, bet jau pēc pirmajiem mēnešiem spējis nokārtot pārbaudījumu latviešu valodā ne sliktāk par tiem krievvalodīgo bērniem, kas šeit dzīvo kopš dzimšanas. Savukārt Anna uzsver, ka izglītības sistēma Latvijā esot daudz prasīgāka pret bērniem nekā Krievijā, pretēji dzimtenē valdošajam stereotipam, ka Krievijā ir laba izglītības sistēma – Maksimam esot ko turēt līdzi.
Kā ģimene vērtē Latvijā ik pa laikam aktualizēto jautājumu par uzturēšanās atļauju izsniegšanas lietderību? «Nesaprotu, kā var klausīties tos nacionālistus, ja cilvēki brauc prom uz Īriju, Nīderlandi vai Vāciju, bet te nākam mēs un ejam uz Maksimu pirkt kūkas. Tieši tāpat kā Maskavai ir vajadzīgi melnstrādnieki, lai kāds varētu uz viņu rēķina zagt, arī Latvijai ir vajadzīgi cilvēki, kas šeit dzīvo, bet nepretendē ne uz kādu sociālo palīdzību, neaizņem darbavietas, bet pērk vietējās preces un pakalpojumus,» asi nosaka Aleksandrs.
Kaut Latvijā viņi nodzīvojuši īsu brīdi, daudz pieredzēts pirmo reizi mūžā – pirmo reizi būts Līgo pasākumā, pirmo reizi mūžā ģimene apmeklējusi basketbola spēli un pirmo reizi devušies uz kādas Krievijā populāras grupas koncertu Rīgā. Pēdējie divi pirmo reizi tāpēc, ka Maskavā to nevarēja atļauties galvenokārt personiskās drošības dēļ.
Sapnis Latvijas mežā
Aptuveni 80 kilometrus no Rīgas, netālu no Cēsīm, nogriežamies no šosejas un iebraucam privātmāju ciematiņā – Amatciemā. Maldāmies pa šauriem meža celiņiem, līdz atrodam īsto norādi – ceļmalā uzslietu dekoratīvu sēni – baraviku. Pēdējais līkums ceļā uz maskaviešu Samīra (43) un Marinas (32) Morozkovu ģimenes mājām Latvijā. «Mums bija sapnis dzīvot mežā,» stāsta Samīrs. Sapni piepildījuši 2011.gada augustā, izvēloties guļbaļķu jaunbūvi Latvijā, kā paši saka – vislatviskākajā novadā. Nelielo uzkalniņu no vienas puses ieskauj koki, bet pakājē rāmi izstiepies dīķis. Pagalmā rūpīgi kopts mauriņš, bet dīķmalā svaigā plēsumā – zemeņu dobes.
Pirmoreiz par Amatciemu abi esot uzzinājuši internetā, atverot reklāmas saiti, kas vēstījusi par ekociematiņu Latvijā. «Paskatījāmies uz to kā uz sapni, ka varbūt, kādreiz…» Kad ģimenē pieteikusies pastarīte Ieva, vēl skaudrāk sajutuši vēlmi mainīt vidi. «Nebija vairs kā pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. Daudz mašīnu, cilvēku. Maskava ir milzīga pilsēta, kļuva sarežģīti tur dzīvot,» stāsta Samīrs. Ģimene mitusi vienā no pilsētas centra rajoniem, «kas nozīmē pastāvīgi piesārņotu gaisu, pastaigāties tur nav kur». Abi stāsta pamīšus, brīžiem viens otru papildinādami.
Nav jau tā, ka Krievijā mežu trūktu. Ģimene izskatījusi dažādus dzīvesvietas maiņas variantus, bet tad «atkal uzradās Amatciems un arī likums (2010.gada 1.jūlijā stājās spēkā grozījumi, kas ļauj iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā, iegādājoties nekustamo īpašumu – red)». «Mums likumā patika tas, ka, esot finansiālām iespējām, varēja ne vien nopirkt nekustamo īpašumu un kādreiz atbraukt, bet arī ar bērniem pārvākties, iegūt iespēju viņiem šeit mācīties, apgūt valodu un mums, protams, strādāt,» saka Samīrs. Viņam Maskavā ir bizness, kas nokārtots tā, lai nav jābūt pastāvīgi klāt. Marina savulaik strādājusi bankā, taču pēdējos gados mājās rūpējusies par jaunākajām atvasēm.
Izvēle par labu Latvijai kritusi vairāku iemeslu dēļ – no svara bijuši ne tikai saimnieciski apsvērumi, bet arī tas, ka nav valodas barjeras – ir iespēja tikt uzklausītam un saprastam krieviski, plus arī kopējā situācija valstī. Marina piebilst, ka par politiku neesot gribējusi runāt, tomēr Maskavā pēdējā laikā ģimene vairs nav jutusies droši. «Redziet, mēs Krievijā esam nestandarta ģimene, mums sejas mazliet tādas nesaprotamas. Mēs negribam to uzsvērt, bet tas, kas notiek Krievijā, nav saprotams,» saka Samīrs. «Nav viena iemesla, kāpēc aizbraucām prom, taču mūsu ģimenei ar mūsu bērnu skaitu un skatu uz dzīvi – nu, mums kļuva tur nekomfortabli.» Abu ieskatā Latvija ir maza valsts, «te ir labāk saprotama kārtība, un ir skaidri noteikumi, kas mums ir jādara, un kas – valstij», arī sabiedrība esot daudz atvērtāka. «Man šeit vēl neviens nav prasījis, kāda ir mana nacionalitāte,» saka Marina, norādot, ka Maskavā šajā ziņā situācija ir ļoti saspringta lielā iebraucēju skaita dēļ.
Ar Morozkoviem tikos vasarā, kad nesen aiz muguras bija lielie protesti Maskavā. Samīrs stāsta, ka ir protestētāju pusē, taču nekādu optimismu notiekošais neraisot. «Ja nebūtu bērnu, mēs būtu gatavi vēl kādam eksperimentam ar sevi, bet tagad es vairs nekādus eksperimentus negribu. Negribu minēt, vai šoreiz sanāks vai nesanāks.» No Krievijas pilsonības abi atteikties neplāno, par savas identitātes zaudēšanu latviskajā vidē arī nav uztraukušies, jo ģimenē joprojām runā krieviski, bet latviešu valodu gan mācās – gan paši, gan bērni. Vecākais dēls Timurs to apgūst latviešu skolā, kur mācības sāka uzreiz pēc atbraukšanas, neraugoties uz sākotnēji nelielajām valodas zināšanām, vidējais – Marks – bērnudārzā, savukārt vecāki to mācās, kā paši smejas, Skype.
Proti, pirms pārcelšanās uz Latviju abi sameklējuši latviešu valodas skolotāju Maskavā, bet, kad pārcēlušies uz Amatciemu, turpinājuši mācīties ar Skype palīdzību, jo skolotāja palikusi Krievijā. «Mums iet grūti, bet līdz 2.deklinācijai jau esam tikuši. Tas ir normāli, ja dzīvojam valstī, jāmēģina vismaz apgūt valodu,» saka Samīrs. Viņš vēlas iemācīties latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu šeit atvērt savu biznesu. Pašlaik šādu iespēju liedzot Valsts valodas likums, bet investēt, nesaprotot, ko runā darbinieki, Samīrs neredz jēgu. Citādi Morozkovu ģimene Latvijā jūtoties labi, slavē valsts un pašvaldību iestāžu darbu, pretimnākšanu un atsaucību, palīdzot dažādu sadzīvisku problēmu risināšanā. «Es vēl nejūtu sevi kā Latvijas iedzīvotāju, bet nav arī tāda sajūta kā ārzemēs,» saka Marina, savukārt Samīrs uzsver, ka «Latvijā jūtos labāk nekā Krievijā, un tas nav saistīts tikai ar sadzīves jautājumiem, lai cik tas būtu dīvaini, mani šeit labāk saprot».
Mūziķis par Ģertrūdes baznīcu
«Labdien!» vijolnieks Maksims Novikovs (38) gandrīz bez akcenta latviski sasveicinās ar pārdevēju mazā beķerejā iepretim Vecajai Svētās Ģertrūdes baznīcai Rīgā. Šis ir arī viens no pāris vārdiem, ko Maksims prot latviski. Izmantojot likumā paredzētās iespējas, viņš 2011.gada septembrī iegādājās īpašumā māju Latvijā, līdz ar to ieguva pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Maksims uzaudzis Maskavā, tur beidzis Valsts konservatoriju. Astoņus gadus dzīvojis un strādājis orķestrī Ķīnā, bet pēc atgriešanās dzimtenē vēlējies Maskavā sākt solokarjeru. Diemžēl neveiksmīgi.
«Tev jābūt pie barotnes, lai kaut kas izdotos. Bet, lai tiktu pie barotnes, ar daudz ko jābūt vienisprātis. Es neesmu,» saka Maksims. Detaļās iedziļināties nevēlas – viņa tēvs joprojām dzīvojot Krievijā. «Kad viņš aizies pensijā un mēs visi aizbrauksim, parunāsim par šo jautājumu,» sola Maksims. Viņam mūziķa karjera ļāvusi daudz ceļot, bet Latviju dzīvesvietai viņam ieteikuši tuvinieki. «Mani vecāki ar māsu no sākuma brauca izlūkos. Viņiem viss patika, un viņi man teica – aizbrauc, apskaties! Es atbildēju: labi, bet ko tur darīt? Viņi teica – nestrīdies, aizbrauc! Es visu Eiropu zinu no galvas, bet atbraucu maija beigās un biju apburts – viss plaukst, skaisti,» atminas Maksims. Arī problēmu – ko tur darīt – viņš ātri atrisinājis, iesaistoties labdarības akcijā, kuras mērķis ir savākt ziedojumus Ģertrūdes baznīcas ērģeļu atjaunošanai. Kopā ar ērģelnieci Jevgeņiju Ļisicinu šim mērķim šogad kopīgi ierakstījuši disku.
Maksims īrē dzīvokli Rīgā un iegādājies māju Amatciemā, bet par Jūrmalu nav sajūsmā. «Tā nav Latvija, tā ir dača Maskavas vai Pēterburgas krieviem, bet Amatciems ir Latvija, īsta Latvija,» saka mūziķis. To, kas ir un kas nav īsta Latvija, viņš ātri esot apguvis. «Vainadziņus pie mums pina pirms simt gadiem, bet šeit vēl to dara! Civilizācija nav skārusi Latviju, un paldies Dievam! Lai paliek šeit, kā ir – skaista, eiropeiska lauku nomale. Tas arī piesaista cilvēkus,» saka Maksims. To, cik ilgu laiku plāno pavadīt Latvijā, Maksims vēl nevar pateikt, taču viņam esot skaidrs, ka dzimtenē tuvākajā laikā neatgriezīsies. «Putina dēļ var neatgriezties, bet aizbraucu es – saprotiet, kad tava sieva nemaz neizskatās pēc krievietes un sākas visādas nacionālās kustības, tas viss ir ļoti nepatīkami,» saka Maksims. Dzīvesbiedre Moni ar trīsgadnieku Ņikitu arī apmetušies uz dzīvi Latvijā, taču raksta tapšanas laikā viesojās pie radiem Erevānā.
Dzīvesvietas maiņai par labu nākuši ne vien labvēlīgie nosacījumi uzturēšanās atļauju saņemšanai, bet arī sadzīves apstākļi – Latvijā neesot sastrēgumu, gaiss ir tīrs, bet pārtika – lieliska. Kad iebilstu vismaz par sastrēgumiem, Maksims stāsta piemēru no dzīves – viņš izbraucis no mājām Latvijā, lai lidotu uz Maskavu. Vienlaikus viņa vecāki devušies ceļā no mājām Piemaskavā, lai lidostā sagaidītu dēlu. Maksims ātrāk paspējis aizbraukt līdz lidostai un aizlidot no Rīgas līdz Maskavai, nekā vecāki tikuši līdz lidostai. «Es neredzu, ka man tur būs labāk nekā šeit,» par Krieviju saka Maksims. Latvijā viņu saistot salīdzinoši neskartā daba. «Turklāt daba nav tikai koki. Man patīk, ka cilvēki, kas dzīvo Latvijā – pilsoņi un nepilsoņi -, ir saglabājuši saikni ar dabu, īpaši tas redzams Jāņos. Ir ļoti patīkami redzēt to mūsu senču garu. Var strīdēties par izcelsmi, bet mēs tik un tā esam no vienas indoeiropiešu saimes. Šeit ir saglabāts tas, kas pie mums ir pazaudēts. Tas man ļoti patīk,» saka Maksims.
Viņā klausoties, gribas ticēt arī nostāstam par vietu Amatciemā, kur neatkarīgi no gadalaika un laika apstākļiem vienmēr ir redzams stūrītis zilas debess. «Tur ir zemes lūzums, un tur visu laiku ir gabaliņš, kur spīdēt saulei. Brīnumaina vieta,» saka Maksims.
Latvijā jutīgās «krievvalodīgo problēmas» Maksims plaši iztirzāt nevēlas, tikai uzsver, ka šajā ziņā tomēr esot «riktīgs nacionālists». «Ja man būtu daudz naudas, es varētu izdarīt tā, lai pārliecinātu cilvēkus, ka tā pat ir labāk – zināt divas valodas, varbūt pat trīs.» Vienlaikus viņš atzīst – Krievijai bija un būs interese ietekmēt procesus Latvijā. «Viņiem jau visu laiku gribas atjaunot Padomju Savienību,» saka Maksims un smejoties retoriski vaicā, vai tiešām Krievijai kā trūkst? «Grib nevis pie sevis kaut ko uzcelt, bet paņemt to, ko kāds jau citur ir uzcēlis. 20 gadus naftu par dārgu cenu pārdod, bet uzcelt neko par šo naudu nesanāk, izņemot savas vasarnīcas, mājas.» Tiesa, nesaimnieciskumu Maksims pamanījis arī Latvijā – neviens nerūpējoties par tādiem unikāliem kultūras un vēstures pieminekļiem kā, piemēram, vecās Ģertrūdes baznīcas ērģeles. «Es nemācos valodu, bet cenšos latviešu kultūrai palīdzēt atšķirībā no pašiem latviešiem, kas lepojas ar savu valodas zināšanu. Viņi nez kāpēc savu baznīcu, savas ērģeles restaurēt negrib.»
