Ernests ir kolosāls. Viņš droši runājas ar aktieriem, šiverējas. Izrāda Oslo nacionālo teātri: tumši sarkana samta krēsli skatītāju zālē, milzīga mirdzoša lustra. Pirmā izrāde te notika 1899.gadā. Ernestu pavada mamma Aija un brālis Hermanis. Uz mazo Aurskūgas ciemu 50 km no Oslo Baroni pārvācās pirms trīs gadiem, kad tētis Norvēģijā sāka nodarboties ar Latvijā ražotu kāpņu izplatīšanu. Mamma Aija ir viena no Rīgas privātās pirmsskolas Knābis dibinātājām.
Latvijā Ernests kopš septiņu gadu vecuma dziedāja Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu korī, tāpēc arī Norvēģijā gribējās dziedāt. Devās iestāties slavenākajā Norvēģijas korī Sudrabpuikas. «Nodziedāju Virs galvas mūžīgs piena ceļš. Mani uzņēma. Tas nebija grūti,» pārliecinoši saka divpadsmitgadīgais Ernests. Sudrabpuikām ir vīru un zēnu kora sastāvs, kopumā 110 dziedātāju. Arī brālis Hermanis ir «sudrabpuika».
Vienu no pirmajiem koncertiem kopā ar itāļu operdziedātāju Andreu Bočelli Ernests nokavēja. Lielajā arēnā pieskrēja pie kādas dāmas un ar savām toreiz vēl knapajām valodas zināšanām prasīja: «Koris? Kur?» Neapjukt – tas Ernestam raksturīgi. Kad stundā viņš nesaprata, ko skolotāja prasa, datorā atvēra Google tulkotāju un teica, lai uzraksta sakāmo.
Kādu dienu Sudrabpuiku diriģents pastāstīja Ernestam, ka Oslo teātris meklē puiku, kurš varētu krieviski dziedāt izrādē Anna Kareņina. Norvēģiem krievu valoda neesot pa spēkam. Ernests aizgāja uz teātri, nodziedāja Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā. Pēc nedēļas uzzināja, ka uzņemts. Tajā pašā laikā zēnu korim bija iespēja koncertēt Dienvidāfrikā. «Izdomāju, ka ņemšu teātri, jo tādas iespējas otrreiz nebūs. Āfriku gan jau kaut kad.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.