Es apsolos sev sākt jaunu dzīvi divas reizes gadā – gadumijā un 1.septembrī. Katram skaidrs – tie ir solījumi, kurus nav iespējams turēt ilgstoši, tomēr šī tradīcija katru gadu manā dzīvē ienes ticību tam, ka es varu kļūt labāks cilvēks, mamma, sieva, meita, darba kolēģis un draugs. Vai tiešām varu, vai ir iespējams sevi mainīt?
Kad veicu kandidātu novērtēšanu, klienti bieži vaicā, vai šis novērtējums ir pretendenta «momentuzņēmums», vai arī tā ir «diagnoze uz mūžu»? Pārsvarā personības iezīmes ir noturīgas un dzīves gaitā grūti maināmas, katrā ziņā – ne kardināli. Tas izklausās pēc nolemtības.
Tomēr paradoksālā kārtā un par spīti šai nolemtībai visas lielās lietas pasaulē notiek tikai tādēļ, ka mēs ticam – ir iespējams kļūt labākam. Tieši tas, ka ignorējam realitāti un zinātnes faktus, ļauj mums pārkāpt pašiem savas robežas. Ja mums nebūtu šīs ticības pārmaiņu iespējai, mēs nelasītu grāmatas, neietu uz kino, koncertiem un teātri, neapmeklētu psihoterapeitus un personības izaugsmes treniņus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.