Žurnāla rubrika: Cilvēki

Nē — alkoholam, cigaretēm, vēlām izklaidēm

Ernests Gulbis (24) skaidro savu straujo lēcienu no 130. uz 55.vietu pasaules labāko tenisistu rangā

Pāris stundu pēc jaunā pāvesta Franciska ievēlēšanas Vatikānā ap četriem naktī pēc Latvijas laika zemeslodes otrā pusē Indianvelsā, ASV, sākās kāds cits «konklāvs»: Masters 1000 turnīrā Ernests Gulbis spēlēja pret Rafaelu Nadalu. Pasaules ceturtā rakete Nadals nebūt neizskatījās tā, it kā būtu septiņus mēnešus ārstējis ceļgala traumu. Spēle bija spraiga, fantastiska. Pirmais sets – Ernesta labā (6:4), otrais – Rafaela (4:6) un trešais – pēdējās minūtēs tomēr par labu Nadalam (5:7). Spānis lēca gaisā un medijiem teica, ka «uzvarēt tādu spēli kā šodien man ir svarīgāk nekā jebkad agrāk, tāpēc esmu apmierināts ar kortā paveikto». 

Tikmēr sociālajos tīklos Latvijā rindojās uzslavas: «Piedodiet kaimiņi, es ceļos kājās», «Nu nekas… Bet Ernests ir supervaronis jebkurā gadījumā!» Tikai Nadals spēja apturēt 13 uzvaru sēriju, ko Gulbis šomēnes bija smagi izcīnījis divos turnīros, bez izņēmuma uzveicot visus pretiniekus, to skaitā arī pirmā desmitnieka spēlētājus.

Pirms diviem gadiem Gulbis sasniedza savu augstāko virsotni – ATP ranga 21.vietu, taču tad izkrita no labāko simtnieka un pērn oktobrī bija 159. Šāgada februārī – 109. Taču martā Ernests palēcās par 42 vietām vienas nedēļas laikā – no 109. uz 67.vietu – un tika pie sava trešā ATP titula karjerā Delribīčas ATP World Tour 250 sērijas turnīrā.

Pats 24 gadus vecais sportists labo formu skaidro ar to, ka atmetis smēķēšanu, dzeršanu un vēlu iešanu gulēt. Pēc Delribīčas sekoja dalība Indianvelsas turnīrā un mačs ar Nadalu. Tagad Gulbis ATP reitingā jau pakāpies uz 55.vietu. Pēc cita reitinga, Race to London, kur vērā ņem rezultātus no gada sākuma un nosaka astoņus labākos spēlētājus sezonas noslēguma turnīram, Gulbis ir 20.vietā. Arī bez piedalīšanās janvāra turnīros un Australian Open.

Unikāls panākums ir tas, ka Delribīčā un Indianvelsā 19 dienās no 14 spēlēm Gulbim bija 13 uzvaras. Pēc desmitās uzvarētās spēles Gulbja spējas novērtēja The New York Times, nosaucot Ernestu par «vairāk nekā bīstamu spēlētāju». Intervijā laikrakstam marta sākumā Gulbis atklāj savus turpmākos mērķus. Pārpublicējam šo sarunu. Cerējām paši intervēt Ernestu, jo pēc 14 spēļu sērijas viņš nedēļas nogalē uz dienu bija iebraucis Latvijā, taču laiku veltīja ģimenei. Mediju interese pēdējā laikā esot bijusi tik liela, ka patlaban runāt nevēlas. Viņa tēvs Ainārs Gulbis teica – gan jau šopavasar būs vēl citi aprakstīšanas vērti sasniegumi. 

Aprīlī Ernests piedalīsies Deivisa kausā, pārstāvot Latvijas izlasi cīņā ar Monako. Biļetes uz mačiem Eiropā var sākt pirkt, jo Gulbis plāno piedalīties Monte Carlo Rolex Masters, Barcelona 500, Minhenes BMW Open, Madrides Open, mačos Romā, Roland Garros Parīzē, Vimbldonā. Plāni var mainīties, tāpēc jāseko informācijai Atpworldtour.com.

Uzvarētas desmit spēles pēc kārtas – riktīgi labi. Kā tagad jūties?

Noguris.

Spēlēt kvalifikācijas kārtās abos turnīros – vai tas nav par daudz tik īsā laikā?

Vispār spēlēt kvalifikācijas spēles nav diez kāds prieks. Tās tikai nogurdina, jo spēles ir tikpat saspringtas kā pamatturnīrā – daudzi spēlētāji  ir patiešām labi. Ir smagi, taču ir tā, kā ir. Pašlaik es rāpjos augšup rangā, cerams, ka drīz atkal tikšu uzreiz iekļauts pamatturnīrā.

Pirms izkriti no ranga pirmā simtnieka, droši vien neplānoji spēlēt Challengers spēlēs, kvalifikācijas kārtās. Kā tev šķiet – vai tiec ar to galā?

(Smejas.) Ziniet, es parasti saku, ka ir patiešām grūti izkrist no simtnieka. Tādēļ es visiem pierādīju, ka tas nav nemaz tik grūti, patiesībā diezgan viegli. (Smejas.)

Kas bija svarīgākais, kas noveda pie izkrišanas no simtnieka?

Galvenie faktori? (Smejas.) Netrenējos pietiekami labi, mainīju trenerus, man nebija sistēmas. Parastās lietas. Patiesībā nav nekāds lielais noslēpums. Ja trenējies labi, strādā smagi, tad rezultāti būs. Ja ne, tad arī rezultātu nebūs. Tieši tik vienkārši. Es nestrādāju pietiekami labi un izkritu.

Kā tas bija – netrenēties labi? Kas vispār ir slikts treniņš?

Kad esmu kortā, vienmēr trenējos smagi. Mana atdeve ir simtprocentīga. Taču, ziniet, visu izšķir veids, kā trenējaties, izvirzītie mērķi. Var sarīkot vienu labu treniņsesiju, taču tas neko nedos. Jābūt stabilitātei, labām treniņsesijām nedēļām, mēnešiem ilgi. Man tādas ir tagad, jo es nespēlēju Austrālijā un varēju labāk sagatavoties. Man patiešām bija labs, sistemātisks darbs mēneša garumā, un tagad tas atmaksājas. Esmu labā formā. Es spēlēju labu tenisu. Taču joprojām jūtu, ka varu uzlabot savu sniegumu. Es domāju – ja man izdotos gūt dažas lielas uzvaras pār labiem tenisistiem, es varētu spert soli, pēc kura vairs dažiem spēlētājiem nezaudētu.

Izskatās, ka Austrālijas izlaišana atmaksājas, lai gan tas bija pārsteidzoši, jo tu biji to spēlētāju vidū, kas kvalifikācijas turnīrā būtu izsēti un saņemtu vājākus pretiniekus. 

Protams, tagad atskatoties, ir skaidrs, ka tas palīdzēja. Tas bija smags lēmums, jo karjera ir tik gara, cik tā ir, un izlaist Grand Slam turnīru ir nozīmīgs lēmums. Taču Austrālija ir tālu, tur nokļūt ir dārgi, un, spēlējot kvalifikācijā, tu nesaņem neko. Kādēļ tad ieguldīt 10 000 dolāru savas naudas, lai tur tikai nokļūtu? Nav zināms, vai tas vispār atmaksāsies. Tādēļ es izlēmu investēt savas spēles uzlabošanā, nevis braukt uz Austrāliju, un kas zina, kā man tur būtu klājies.

Vai esi pārsteigts, ka tagad panākumi nākuši tik ātri?

Jā, mans treneris teica, ka man būtu jāiekļūst ranga pirmajā simtniekā aprīlī. Viņš ir ļoti priecīgs, ka tas noticis tik ātri. Protams, es esmu mazliet pārsteigts, jo spēlēju Marseļā un zaudēju maču, labu maču Berdiham. Nākamajā dienā pulksten četros no rīta man bija jādodas uz lidostu, lai lidotu uz Ameriku. Vienreiz patrenējos, un nākamajā dienā jau bija kvalifikācijas spēle. Tas bija murgs. Spēles bija smagas, man bija jāuzvar pretinieki. Bet es biju labi sagatavojies, un, paldies Dievam, izdevās izdarīt, kā iecerēts.

Tu runā par to, cik īsa ir karjera, cik grūti bija izlaist Grand Slam turnīru. Vai tu nožēlo pagātnes notikumus, vai nav sajūta, ka esi izniekojis laiku, savas karjeras gadus, ko varēji aizvadīt labāk?

Jā, taču tas man ļāva gūt tādu pieredzi, kādas nebūtu bez šāda posma dzīvē. Es šo pieredzi nemainītu ne pret ko. Kamēr esi jauniņais, visi pret tevi ir ļoti laipni. Kas zina, varbūt izaugsi par kaut ko varenu. Tādēļ visi grib būt tuvumā – aģenti, draugi un citi. Vispirms es biju jaunpienācējs, tad «aizejošais spēlētājs». Tagad esmu atgriezies, un tā ir laba pieredze. Esmu bijis te un tur. Neesmu bijis pirmajā desmitniekā, taču man ir bijušas labas spēles, esmu diezgan tālu ticis lielos turnīros – ceturtdaļfināli Grand Slam, pusfināli Masters. Esmu bijis tuvu virsotnēm. Šoreiz es gribu spert soli uz priekšu un tur palikt.

Redzēju interviju Roterdamā, kur stāstīji, kā tev palīdzējusi smēķēšanas un dzeršanas atmešana. Kā tev šķiet – cik ļoti tas traucēja?

Nu, nevar teikt, ka es būtu pamatīgs pīpmanis vai dzērājs. Vienkārši esmu parasts jauns čalis. Taču profesionāls sportists nevar būt parasts čalis. Tev ir jāpiedomā, ko dari, bet es nepiedomāju. Es varēju iekrist izklaidēs, piedzerties un šo to uzpīpēt. Cigaretes, ne jau narkotikas. Diemžēl smēķēt marihuānu tenisistiem nav atļauts, kaut gan es, godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc. Bet tas ir mans personīgais viedoklis. Taču tagad esmu visu atmetis, dzīvoju veselīgi. Tikai nezinu, cik ilgi tā darīšu. (Smejas.) Ja būs rezultāti, tā turpināšu. Pašlaik rezultāti ir. Un es saku – tas atmaksājas.

Vai smēķēšana un alkohola lietošana bija problēma arī citiem spēlētājiem?

Nē. Paraugoties apkārt, neviens cits to nedara. Patiešām.

Tikai tu?

Tagad no manis uztaisa turnīra alkoholiķi. (Smejas.) Nē, arī tā nav tiesa. Protams, cilvēkiem patīk izklaidēties. Taču katram ir sava pagātne – kā esi uzaudzis, ko darījis, kādās kompānijās bijis. Manā kompānijā ir daudz jautru čaļu, kas nav saistīti ar sportu. Ja esi vienīgais pionieris, nedzer un esi gultā 11 vakarā, drīz vairs nebūsi kompānijā. Jāpaliek ar visiem kopā līdz trijiem no rīta.

Tātad tu nebiji izolētā vidē, kur visu laiku ir tikai sports, sports, sports?

Nē, es biju Minhenē, Nikija Piliča tenisa akadēmijā. Taču tur trenējās ļoti sakarīgi jaunieši. Ja mēs trenējāmies, tad trenējāmies, bet tas bija jautrības laiks, sākot no 16 gadu vecuma, kad sāc iepazīt daudzas lietas. Tas nav nekas slikts, tikai svarīgi ir atrast līdzsvaru. Daži joprojām to dara. Kādam ir vīna pudele, kāds neguļ visu nakti, tā nav liela muiža. Jautājums ir tikai par to, ko tu gribi dzīvē sa-sniegt, kādi ir tavi mērķi. Es tagad to saprotu. Manuprāt, es vēl esmu jauns, man ir tikai 24 gadi. Citi to nesaprot visu dzīvi. Tāpēc domāju, ka esmu pieņēmis pareizu lēmumu.

Vai bija kāds konkrēts brīdis, kad sekas tavai rīcībai bija tik sliktas, ka nostrādāja kā modinātāja zvans?

Nē, vienkārši tas ir frustrējoši. Esmu turnīros jau diezgan ilgi, lai arī esmu jauns. Es sāku spēlēt agri, tādēļ jūtos jau kā veterāns. Ir nomācoši katru gadu braukt uz vieniem un tiem pašiem turnīriem. Es redzu čaļus, kuri spēlē, kuri iegūst galvenās balvas, un es zinu – ja es spēlēju labi un visu daru pareizi, es varu uzvarēt to čali, kurš vinnēja turnīru. Jo es tiešām ticu, ka esmu labāks nekā daži no tiem, kuri uzvar turnīros un ir augstākā vietā rangā. Es tam ticu un saprotu, ka ir pienācis laiks to pierādīt, vispirms jau pašam sev. Tas bija kā klikšķis. Vai nu es daru, vai nedaru. Mans mērķis nav būt 50.vietā pasaulē vai visu karjeru mētāties kaut kur no 50. līdz 100.vietai. Kādēļ? Mani tas neinteresē. Tādēļ es centīšos spēlēt, nezinu, nākamos četrus, piecus gadus. Pēc tam, kad metīšu mieru, man nebūs ko nožēlot.

Vai bija kāds zaudējums, kas bija īpaši sāpīgs un motivēja?

Nē, nē, tā nebija. Vienkārši sezonas beigās es aplūkoju rangu un ieraudzīju sevi 130.vietā. Sezonas beigās spēlēju dažos Challengers turnīros visdepresīvākajās vietās, piemēram, tumšā Vācijas ziemā. Tas ir smagi, jo ir liela atšķirība starp ATP Tour un Challengers turnīriem – ļoti atšķiras attieksme pret sportistiem. Joprojām ir liela atšķirība attieksmē pret spēlētāju arī tad, ja viņš spēlē kvalifikācijā vai pamatturnīrā. Man nepatīk šī atšķirīgā attieksme. Ja esi turnīrā, ja tu esi spēlētājs – tas ir jāciena. Vajag visiem vienādus noteikumus, vai arī rīkojiet dažādus pasākumus!

Vai tev šķiet, ka ir viegli būt tavam trenerim?

Nevēlos izklausīties iedomīgs, bet mans treneris apgalvo, ka viņš ir patiešām laimīgs trenēt mani, jo nav nemaz tik daudz spēlētāju ar tādu potenciālu un spēli kā mana. Skaidrs, ka mani nav viegli trenēt, jo man nav viegls raksturs. Varbūt reizēm man pa galvu maisās šizofrēniskas domas. Taču mani ir interesanti trenēt, jo es varu gūt lielas uzvaras. Es tā domāju, un arī mans treneris tā domā.

Ko tu domā ar lielu uzvaru – vinnēt Grand Slam? Vai tas tev joprojām ir padomā?

Tas ir mans sapnis, protams. Pilnīgi noteikti tas ir mans lielākais sapnis tenisā – uzvarēt Grand Slam.

Redzot, cik dominējoši ir četri pasaules labākie tenisisti, varētu šķist, ka spēlētāji, kuri rangā ieņem 5.-20.vietu, reizēm ir atmetuši sapni par lielo uzvaru. Vai varētu būt tā, ka citi ir pārstājuši ticēt, bet tu tici joprojām?

Tas ir labs jautājums. Es patiešām nezinu. Skaidrs, ka mani māc šaubas, paskaties uz mani – es taču neko lielu vēl neesmu vinnējis. Man ir tikai trīs tituli, un mana karjera iet kā pa viļņiem. Taču patiesībā var uzreiz redzēt, kurš māk spēlēt un kurš ne. Var redzēt, kā spēlētājs sit bumbu treniņos. Kā viņš kustas un triec bumbu pēc bumbas, kā iegriež, kādu spēku ieliek. Un ir tādi, kuri tikai sit bumbu, skraida un neko nedara. Manuprāt, šie čaļi nekad negūs lielas uzvaras. Bet dažu spēlētāju sistās bumbas ir tik smagas! Un labāko četriniekam tās ir vissmagākās. Tāpēc viņi ir pašā augšā.

Viens elements, kas tagad šķiet citāds, ir tavs sitiens ar labo roku. 

Jā, tas ir ļoti mainījies.

Kādēļ nolēmi to mainīt?

Kad sāku strādāt ar tagadējo treneri Ginteru Brešņiku no Vīnes, vēlējos to mainīt. Es viņam teicu, ka gribu spēlēt tā, kā agrā jaunībā – ar atbrīvotāku atvēzienu un daudz agresīvāk. Viņš piekrita, un mēs sākām pie tā strādāt. Man tas nenākas viegli, jo manā dabā ir variēt ar sitieniem. Piemēram, ja es nespēlēju vienu nedēļu un tad paņemu rokās raketi, sāku sist citādi. Tāpēc man visu laiku ļoti jākoncentrējas uz to, ko daru.

Kādi plāni nākamajiem mēnešiem? Šīs divas nedēļas bijušas neticamas, bet kādu tu redzi nākotni?

Godīgi sakot, man nepatīk šī sajūta. Es zinu, ka varu vinnēt spēles. Un man šī sajūta nepatīk, jo kortā kļūstu pārāk nervozs un emocionāls. Es gribētu nedomāt par to un vienkārši darīt, ko esmu darījis pēdējos trīs mēnešus, un redzēt, kur tieku. Ja tā turpināšu, man būs daudz iespēju. Es negribu uzkraut sev pārāk lielu spiedienu, jo es vienmēr tā esmu domājis – labi, šī nedēļa ir izšķirošā. Un tad manas ekspektācijas uzkāpj pārāk augstu. Kad daudz gaidi, vilšanās ir dziļa. Esmu daudz vīlies, tāpēc vairs negribu no nākotnes neko gaidīt. Kā būs, būs. Es būšu laimīgs ar to.

Tu izjūti lielāku spiedienu, kad spēlē labi. Taču nevarēji to izjust, spēlējot Challengers turnīros un esot ārpus TOP 130. Tātad tas ir labi, ja jūti, ka vari uzvarēt vairāk?

Tas ir labi, jā, taču es vēlos to uztvert vieglāk. Negribu nervozēt un vilties. Man nepatīk lauzt raketes, nepatīk kortā uzvilkties. Tā vienkārši notiek, un man jāiemācās tikt ar to galā.

Tu gan esi īsts meistars rakešu laušanā. Tikai nomet, un tā salūst.

Tas skaidrs, šajā ziņā esmu labākais turnīros. Speciāla tehnika un mazliet spēka.

Vai to var uztrenēt?

Es no Wilson saņemu kādas 50 raketes un tik turpinu tās lauzt.

10 gadus priekšā konkurentiem

Kā uzadīt kleitu visu uzreiz? Ne katra rokdarbniece zinās atbildi, bet jēkabpilieši Juris un Jeļena Bružuki to prot – viņu uzņēmums Viola Stils jau desmit gadus izmanto unikālu tehnoloģiju, kas ļauj ražot apģērbus bez vīlēm

Ja vajag, varu uzņemt arī prezidentu, lepni nosaka Juris Bružuks, kura uzņēmumā Jēkabpils apmeklējuma laikā šāgada janvārī patiešām viesojās Valsts prezidents Andris Bērziņš. Ar ko lepoties viņam ir. Savulaik nolaista sadzīves pakalpojumu kombināta ēka, kur pat kārtīgas tualetes nebija, tagad ir pilnībā atjaunota, ielas pusē pirmajā stāvā atrodas veikals, bet adīšanas cehā – vācu kompānijas Stoll iekārtas, kas izgatavotas speciāli jēkabpiliešiem. 

Juris Bružuks pašlaik ražo vienu no inovatīvākajiem trikotāžas izstrādājumiem Eiropā, ja ne visā pasaulē. Formāli Viola Stils ir tipisks ģimenes uzņēmums, bet praktiski ļoti moderna ražotne, kurā strādā 40 darbinieku un top unikāli trikotāžas izstrādājumi, pēc kuriem pieprasījums eksporta tirgos ir lielāks nekā uzņēmuma pašreizējās jaudas.

Pēc profesijas Juris ir mehāniķis, kādu laiku strādājis uz kuģiem, vēlāk remontējis automašīnas. Viņa dzīslās sajaukušās latviešu un armēņu asinis, bet ģimenes vēsture raiba kā dzeņa vēders. Vectēvs bijis strēlnieks un Maskavā apsargājis Ļeņinu, bet vēlāk atgriezies dzimtajā Jēkabpils pusē. Savukārt tēvs Otrā pasaules kara beigās iesaukts padomju armijā un pēc kara dienējis Armēnijā, kur arī apprecējies. Pēc dienesta atgriezies dzimtenē, taču specialitātē darba nav bijis, tāpēc kopā ar ģimeni piekritis braukt strādāt uz Čečeniju.

«Mājās es runāju latviski, bet, aizbraucis uz Grozniju, vispār pārstāju runāt,» par savu agrīno bērnību stāsta Juris. Vecāki veduši pie ārstiem – velti. Runāt viņš atsācis, bet jau krieviski, neilgi pirms bija jāsāk iet skolā. Groznijā Juris pabeidzis pamatskolu un, kad 1965.gadā ģimene atkal atgriezusies Latvijā, iestājies Rīgas jūrskolā.

«Tāpēc ne man, ne sievai, kura pēc izglītības ir juriste, ar adīšanu, šūšanu un trikotāžu, vēl jo vairāk modelēšanu, iepriekš nebija nekāda sakara,» saka Juris. Tagad viņi abi ar sievu modelē visus izstrādājumus, ko ražo Viola Stils.

Adītāji sēž tirgū

Viss sācies 80.gadu beigās ar kooperatīvu Kamols vecā šķūnī, kur viņi sākumā īrējuši telpas. Nopirkuši adāmmašīnas un pievērsušies trikotāžas izstrādājumu ražošanai. «Gada laikā nopelnījām miljonu rubļu, bet Jēkabpils sadzīves pakalpojumu kombināta adīšanas cehs, kas arī nodarbojās ar trikotāžas ražošanu, tajā pašā laikā strādāja ar divu miljonu rubļu zaudējumiem,» atceras Bružuks.

Jēkabpils privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, saprazdams, ka tik nerentablu ražotni agrāk vai vēlāk nāksies likvidēt, piedāvājis Bružukiem to nomāt ar tiesībām vēlāk privatizēt.

Tā 90.gadu sākumā kooperatīvs Kamols nonāca smagas izvēles priekšā – vai nu kļūt par komercsabiedrību un pārņemt paputējušo Jēkabpils sadzīves pakalpojumu adīšanas cehu, vai arī sadalīt nopelnīto naudu un mest ražošanai mieru.

Juris ar sievu Jeļenu gribējuši nopelnīto ieguldīt ražošanas attīstībā, bet kooperatīva līdzīpašnieki teikuši, ka tādā gadījumā tam nekad nebūs gala, tāpēc labāk «zīle rokā nekā mednis kokā». Bružukiem neatlicis nekas cits kā izmaksāt bijušajiem partneriem viņu daļu un pusi no kopīgi nopelnītajiem 10 000 dolāru, bet tālāk darboties pašiem. 

Pārņemtajā adīšanas cehā strādājuši kādi 70 cilvēki. Juris atceras, ka pirmajā dienā, ienākot desmitos no rīta, darbavietā saticis tikai dažus. «Kur pārējie?» vaicājis. «Kā – kur? Uz tirgu aizgāja.» Redzot viņa neizpratni, tūlīt sekojis pretjautājums: «Vai tad no rīta uz tirgu vairs nevarēs aiziet, vai?» Tāpēc sākums bijis grūts. Daļa uzrak-stījusi atlūgumu, citus, kas uzņēmuma iekārtas izmantojuši, lai adītu sev un pēc tam uzadīto realizētu tirgū, Bružuks atlaidis. 

Kad ražošana daudzmaz normalizējusies, sākušās problēmas ar pārdošanu. Kooperatīva Kamols nedēļas produkciju izpirka dienas laikā, bet 90.gadu vidū, kad tirgū parādījās dažādi importa izstrādājumi, pieprasījums pēc pašmāju trikotāžas strauji kritās.

«Vedām savus izstrādājumus uz Krieviju, bet Krievijā nebija naudas. Tad mainījām trikotāžu pret metālu, ko turpat pārdevām,» atceras Bružuks. Cits pēc cita darbu pārtrauca Latvijas lielie trikotāžas uzņēmumi, kas savulaik bija slaveni visā PSRS. Tika slēgtas arī mācību iestādes, un kļuva skaidrs – ja arī nozare izdzīvos, tad ar darbiniekiem būs problēma. Tas bijis ne tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski smags laiks. Juris Bružuks sapratis, ka ar līdzšinējiem izstrādājumiem tirgu nesaglabās. Bija nepieciešams kaut kas jauns. Jauns produkts vai, vēl labāk, pilnīgi jauna tirgus niša.

50 000 kleitu, vīles nevienas

Ap to pašu laiku, kad Bružuks meklēja jaunas iespējas, viens no lielākajiem adāmmašīnu ražotājiem Vācijas kompānija Stoll uzkonstruēja pirmo eksperimentālo bezvīļu trikotāžas adāmmašīnu. Tā bija pilnīgi jauna tehnoloģija, kas atbilstoši programmai, kurā modelis izstrādāts trīs dimensijās, adīja uzreiz visu apģērbu (svīterus, kleitas, svārkus), nevis atsevišķas tā daļas, ko pēc tam sašuva kopā. Iekārtas bija ļoti komplicētas, ārkārtīgi precīzas, un sērijveidā tās paredzēja sākt ražot 2000.gadā. 

Diemžēl situācija globālajā tirgū tādai inovācijai nebija piemērota. Trikotāžas izstrādājumu ražošana no Eiropas lielā mērā bija pārcēlusies uz Ķīnu un citām Āzijas valstīm. Nozare jau labu laiku strādāja pēc principa – lēti, ātri un daudz. Iekārtas, kuru cena bija ap 130 000 eiro un kuras diennaktī spēja noadīt maksimums 20 izstrādājumu, tobrīd nebija vajadzīgas.

«Parēķiniet, cik jāmaksā šādam izstrādājumam, lai varētu atpelnīt ieguldītos līdzekļus!?» skaidro Bružuks, kurš ar Stoll sadarbojās jau kopš kooperatīva laikiem un kuru jaunā tehnoloģija ieinteresēja tīri praktisku apsvērumu dēļ. «Es sapratu – līdzko mēs iestāsimies Eiropas Savienībā, cilvēki masveidā sāks aizbraukt no Latvijas. Problēmas ar darbaspēku, kuru jau tā netrūka, saasināsies vēl vairāk. Jaunā tehnoloģija, lai arī dārga, ļāva ietaupīt uz vesela ražošanas cikla – šūšanas – rēķina.»

Tā deviņas no desmit Stoll pirmās sērijas mašīnām ar numuriem 1, 2, 3 un tā tālāk nonāca Jēkabpilī. Tagad tehnoloģija pilnveidota un cehā izbrīvēta vieta vēl divām jaunām.

Protams, šo gadu laikā līdzīgas adāmmašīnas izmēģinātas arī citur pasaulē. Tajā skaitā Ķīnā, bet nekur tā īsti nav iedzīvojušās.

«Bezvīļu apģērbu, kas ir ļoti ērts, ideāli pieguļ ķermenim un neprasa īpašu kopšanu, nevar ražot no sliktas dzijas,» ienākusi kabinetā, sarunā iesaistās arī Jeļena Bružuka. «Tāpēc mēs izmantojam tikai visaugstākās kvalitātes vilnas, kokvilnas dzijas vai zīda diegus, ko pārsvarā pērkam Itālijā.» Par izejvielu kvalitāti vēlāk cehā pārliecinos arī pats, redzot dziju kastes ar iztālēm atpazīstamo Pjēra Kardēna zīmolu. «Dārgas ir ne tikai iekārtas, dārga ir pati tehnoloģija,» sievas sākto turpina Juris. Katra atsevišķa modeļa programmas izstrādāšanai vien esot nepieciešama vismaz nedēļa. Turklāt lielos uzņēmumos ar to vienlaikus vajadzētu nodarboties vismaz četriem cilvēkiem – programmētājam, mehāniķim, dizaineram un tehnologam. Jēkabpilī to darot divi. Juris vai Jeļena, kuri rada modeļa koncepciju, un programmētājs, ko vienlaikus var uzskatīt arī par mehāniķi. Pašlaik uzņēmumā ir divi programmētāji, no kuriem viens tur strādā jau trīspadsmito gadu.

Vaicāts, kā viņi ar sievu, nebūdami profesionāli dizaineri un tehnologi, spējuši to visu apgūt, Juris atbild: «20 gadu laikā var iemācīties visu.» Un acīmredzot viņam taisnība, ko apliecina arī raksts pagājušā gada rudenī Eiropā ietekmīgā trikotāžas nozares žurnāla Knitting Industry interneta versijā. Tajā teikts: «Plašais tehniski sarežģīto Viola Stils izstrādājumu klāsts atstāj brīnišķīgu iespaidu, un ir neparasti redzēt kaut ko tik profesionālu ārpus Itālijas. Viola Stils ir lielisks piemērs tam, ko spēj neliela Eiropas privātkompānija.»

Bet – ja nu, šai tehnoloģijai attīstoties, tai pievēršas citi trikotāžas ražotāji? «Kā nesen teica Stoll menedžeris, mēs visiem tik un tā būsim desmit gadus priekšā, jo atšķirībā no mums tie sāks no nulles,» smejas Bružuks. 

Pašlaik 90% no visas produkcijas tiek pārdoti Krievijā. Konkrētāk – Maskavā. Pārējā – Zviedrijā, Somijā, ASV.

Latvijā Viola Stils izstrādājumi ir mazāk pazīstami, un Jeļena atzīst, ka daļēji paši vien vainīgi, jo neesot sevi piedāvājuši vietējā tirgū. Pašlaik situācija mainās. Lai gan – pērn spējuši izpildīt tikai 30% no Maskavas tirgū pieprasītā apjoma.

Galvenā problēma joprojām esot darbaspēks. «Ir tādi, kuri negrib mācīties, bet grib, lai viņiem uzreiz maksā algu, kaut darīt neko neprot. Un ir tādi, kas mācās labprāt, samierinās ar minimālo algu, ko maksājam praktikantiem, bet, tikko jāsāk strādāt patstāvīgi, tā aiziet. Uz kurieni – nezinu. Tāpēc es ļoti lepojos ar tiem 20 darbiniekiem, kas šeit strādā jau kopš uzņēmuma dibināšanas,» saka Juris Bružuks.

3 biznesa principi

1. Vienmēr censties būt pirmajiem.
2. Kvalitāte un nepārtraukta kontrole, lai to nodrošinātu.
3. Cienīt cilvēkus, ar kuriem kopā strādā.

Visgrūtāk ir uztaisīt easy*

Katrīna Albuže (27)

Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente veidojusi horeogrāfiju izrādei Daugava, kuras pirmizrāde būs skatāma Valmieras Drāmas teātrī.

Vecāki: Anda – Liepājas teātra aktrise, folkloras kopas Atštaukas dalībniece, Aivars – savulaik bijis Liepājas teātra gaismotājs, TV Dzintare operators.

Kur līdz šim esi mācījusies? Pabeidzu Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolu, tad Latvijas Kultūras koledžu, pēc tās Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvu bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijā.

Kādām izrādēm esi veidojusi horeogrāfiju? Pašlaik sadarbībā ar režisori Paulu Prozaroviču top dejas izrāde Nobiedē mani. 2012.gadā projektā Jaunie nāk 3 tapa mana solo dejas izrāde Kurp es. Savu artavu esmu ieguldījusi arī laikmetīgās dejas izrādēs Rezervisti  un Pietiekami labs. Vairākkārt esmu sadarbojusies ar LU amatieru teātri, neatkarīgo teātri Kabata un Liepājas Leļļu teātri.

Kur rodi iedvesmu izrādes horeogrāfijai? Varu iedvesmoties no jebkā – braucot autobusā Rīga-Liepāja, klausos mūziku, skatos tālē. Iedvesma rodas arī pašai dejojot, improvizējot, domājot.

Kas līdz šim bijis tavs lielākais profesionālais izaicinājums? Visgrūtāk ir uztaisīt ko vienkāršu. Strādāju bērnudārzā un zinu – uztaisīt easy deju nepavisam nav easy.

Kā saprati, ka vēlies nodarboties ar horeogrāfiju? Sāku dejot 16 gadu vecumā, mācījos vidusskolā, un vārda tiešā nozīmē man «aizgāja ciet». Paldies dejas grupas Crazy vadītājai Ainai Apenei par kankāniem, rokenroliem un seksīgām dejām.

Vai ir kādi horeogrāfi, kurus ņem par paraugu? Man nav elku, iedvesmojos no redzētajām izrādēm, meistarklasēm, personībām, privātām sarunām. Patīk skatīties izrādes, kas sajūsmina, un izrādes, kas nepavisam nepatīk, tas arī iedvesmo. Drosmi darīt smeļos Džonatana Barouza grāmatā Choreographer’s Handbook.

Kādi ir tavi vaļasprieki? Man patīk taisīt konfektes, cept kūkas, šūt maciņus, iesaiņot dāvanas, dāvināt, pastaigāties, salabot saplēstas lietas, taisīt klipšu auskarus, fotografēt.

* Vienkārši –  no angļu val.

Cilvēks — arī darbā

 

Intervijās kandidāti apgalvo, ka spēj nošķirt savu privāto no darba dzīves. Vēl pirms dažiem gadiem biju pieradusi pieņemt šādas atbildes, neiedziļinoties to būtībā. Tagad aptveru, ka tie ir absurdākie meli, kādiem esmu ticējusi.

Cilvēks ir vienota personība, un nav iespējams nošķirt privāto no lietišķā. Mēs darbā esam tās pašas personas, kas mājās – ar tiem pašiem pārdzīvojumiem, pieredzi un domām. Mēs nevaram ierasties darbā un «izslēgt» nesaskaņas ar mīļoto, bažas par slimu mazuli, kā arī uzvedības un domāšanas modeļus, ko neapzināti izmantojam ik dienu un esam ieguvuši tālā bērnības pieredzē.

Daži saka – mēs darbā nerunājam par savu privāto dzīvi un neizrādām emocijas, kas attiecas uz problēmām mājās. Atzīsimies, ka mēs to darām – katrs zina, cik kolēģim ir bērnu, ka viņš ir šķīries un nesen paņēma suni, jo jūtas vientuļš.

Veselīga saskarsme darbā ietver arī citam cita iepazīšanu personiskā līmenī. Tas veicina sadarbību un ļauj mums justies pieņemtiem visā mūsu personības veselumā – mani pieņem ne tikai kā izcilu ekspertu, bet arī kā cilvēku, kuram reizēm vajadzīgs atbalsts personiskās likstās un priekos. Pētījumi apstiprina, ka psiholoģiska pieņemšana veicina darbinieku iesaistīšanos darbā, turpretim bailes to mazina. Arī vadītāja personība ietekmē uzņēmumu, it īpaši, ja vadītājs ir arī biznesa īpašnieks. Komunikācijas stils, «dīvainības», viņa bailes un kompleksi – viss iespaido atmosfēru un pat biznesa stratēģiskos lēmumus. Vadītājs īpaši lielā mērā ienes personisko darba vidē. Ne vienmēr tas ir par labu biznesam un darbiniekiem. Tādēļ ļoti svarīga ir spēja sevi apzināties un attīstīt kā personību, ko nedod ne biznesa skolas, ne menedžmenta treniņi.

Droši vien veids, kā kaut nedaudz kontrolēt savas personības stihijas, ir atzīt, ka tās pastāv, pieņemt un iepazīt ar iekšēju vērojumu. Šādas prasmes attīsta dažādi terapiju virzieni un garīgās prakses, kas diemžēl lielākajā daļā gadījumu nav vadītāju iecienīts pašattīstības veids. Iespējams, ir laiks pamēģināt.

Ēvalds Edvīns Rītiņš, atvērs restorānu Riodežaneiro

 

Brazīlijā gribu atvērt restorānu, ko sauks tāpat kā mana radinieka Mārtiņa Rītiņa māju Baltezerā. Viņš sacīja, ka vārds «ataugas» nozīmē atdzimšanu – tieši tas notiks ar mani. Pašlaik esmu apdrošināšanas brokeris, restorāns man būs jauns sākums, angļu valodā stāsta 36 gadus vecais vīrietis. «Es zinu latviešu vārdus, bet nemāku izveidot teikumus. Reiz tēvam taisīju Ziemassvētku kartīti: uzrakstīju portugāļu valodā, pārtulkoju angliski un ar angļu-latviešu vārdnīcu tālāk pārtulkoju latviski. Tēvs sāka smieties. Tur nekas nebija rakstīts par Ziemassvētkiem.»

Ēvalds zināja, ka tēvs Jānis, Mārtiņa Rītiņa onkuļa Konstantīna dēls, 1940.gadā ir nācis pasaulē Rēzeknē. No vecmāmiņas bija dzirdējis – trīs dienas pēc dēla dzimšanas slimnīca tika sabumbota, un vectēvs bēga, nesot mazuli uz rokām. Tas, ka Jānis Rītiņš dzimis pēdējais no trīnīšiem un vienīgais izdzīvojis, Ēvaldam nav stāstīts. Tikai pagājušogad viņš to izlasīja portugāļu valodā iztulkotā dzimšanas apliecībā, ko vecāku mājās uzgājis dokumentu kaudzītē līdzās vecām fotogrāfijam. Ēvalda tēvs Jānis ieguva maģistra grādu pedagoģijā, veidoja tālmācības metodes nomaļu Brazīlijas apvidu iedzīvotājiem. Ir sarakstījis grāmatas par darbinieku profesionālo izaugsmi uzņēmumos. 1991.gadā viņš steidzās uz neatkarību atguvušo Latviju, gribēja dalīties pieredzē ar Rīgas Tehnisko universitāti un, protams, satikt tuviniekus.

Uzvārdu «Rītiņš» Dienvidamerikā vēl nes Ēvalda mamma brazīliete, viņš pats un brālis Jānis, kā arī Jāņa dēls. «Četri cilvēki. Ekskluzīvi.»

«Vienmēr ir paticis taisīt ēst. Gatavoju pat banketos mūsu kompānijas klientiem! Cilvēki teica – sanāk garšīgi, tev kaut ko vajadzētu darīt ar šo lietu,» Ēvalds stāsta. Pēdējos divus gadus viņš apņēmīgi iet uz šo mērķi. Vakaros pēc darba ir pabeidzis pavāra programmu Brazīlijas servisa darbinieku skolā Senai, turpat sāks studijas šefpavāra līmenī. Gada sākumā uz diviem mēnešiem ieradies praksē Vincentā – redzēt, kā darbojas īsts restorāns. «Mārtiņš nav parasts pavārs, viņam ir sava filozofija – no kurienes nākusi katra ēdiena sastāvdaļa, kāds ir labākais veids, kā to sagatavot un pasniegt. Te es iemācījos, ka ēdiens var būt kā glezna. Uzliec to uz šķīvja kā krāsas uz audekla,» saka Ēvalds.

Restorānā, ko Ēvalds grasās atvērt daudzmiljonu pilsētā Riodežaneiro, gan būšot tradicionālais brazīliešu ēdiens. Piemēram, zupa Feisoada ar melnajām pupām, bekonu un desu. «Es tādu uztaisīju arī šeit. Darbiniekiem garšoja.» Ēvalda nākotnes vīzija ir skaidra. Viņš grib nākamgad redzēt pasaules meistarsacīkstes futbolā – sporta arēna ir 10 minūšu gājienā no viņa mājas Rio. 2015.gada vidū Rītiņš cer atkal apciemot Latviju, bet tūdaļ pēc tam vērt vaļā savu restorānu. «2016.gadā Rio būs vasaras olimpiskās spēles, un Rīgā es tikos ar Latvijas Olimpisko komiteju – spēļu laikā mans restorāns varētu būt latviešu māja. Katrs varēs tur ierasties, lai iegūtu Latvijas sajūtu.»

Kājas mazgāšu es rīt. Alu dzeršu tagad

Beidzot, nu, tad beidzot rokgrupa Inokentijs Mārpls ieguvusi Mūzikas ierakstu gada balvu. Grupas sarkanbikšainā sirds Dambis jeb Raimonds Lagimovs (44) ir īsta manta

Pieklusināts un rāms. Dambis dzīvoklī nemaz nelīdzinās savam skatuves tēlam – kājas nostieptas taisnā trijstūrī, šņorzābakos, mati uz visām pusēm. Lūk, basām pēdām viņš viegli staigā pa māju un stāsta par lielo kaktusu, kas mantots no vectēva. Par krūzīti, kas rotāta ar paša zīmētām cūkām.

Mūziķim kājās tikpat sarkanas bikses kā uz skatuves, tikai tās ir parastas bikses. Bez rokmūziķa rakstura. Rūpējot tēju, viņš pastumj malā sirdsdrapes. Prasu, vai lieto. Dambis atmet ar roku: «Ārsts teica, ka man asinis par biezu, lai ēdu šīs. Apēdu vienu, sāka sāpēt galva, vairs neēdu.»

Mēs tiekamies pāris dienu pēc tam, kad Inokentija Mārpla albums Pupu mizas ieguvis Mūzikas ierakstu gada balvu kā labākais roka albums. Grupa bija nominēta arī pirms pieciem gadiem ar savu otro albumu Ķeras pie sirds, taču toreiz balvu neieguva. «Inokentija Mārpla trumpis pārējo nominēto priekšā ir sociāli aktīvi un elpojoši, nevis no pirksta izzīsti, grupas līdera Dambja teksti un paša autora leģendām apvītā personība,» toreiz Dienā rakstīja mūzikas kritiķis Uldis Rudaks.

Dambja pirmā grupa bija Aklā zarna, kuru 1985.gadā izveidoja kopā ar Māri Švernu (tieši viņš Raimondu iesauca par Dambi). Tai sekoja Inokentijs Mārpls. Grupas nosaukums, Dambja vārdiem, ir iztēles auglis, kas nu jau apaudzis ar pseidovēsturi. Pērn grupa nosvinēja 25 gadu jubileju. Pankroks 80.gadu beigās bija sava veida pagrīdes mūzika, ko klausījās tikai zinātāji. Pirmais Inokentija Mārpla oficiālais albums Spēks no tētiem iznāca 2000.gadā, 13 gadus kopš grupas pastāvēšanas. Patlaban pamatsastāvā spēlē Dambis, Ivo Stankēvičs jeb Skrips un Ēriks Lizbovskis. Grupas zināmākajās dziesmās ir vārdi – «eu, priekšniek, es tevi sabradāšu», «kājas mazgāšu es rīt, alu dzeršu tagad», «asins līst, asins līst». Vēl padomju laikā Dambja protests pret pastāvošo iekārtu izpaudās dziesmā Āmuris un sirpis, Draugi un citas.

Albumu vāciņus Dambis dizainē pats. Saprotami, jo vectēvs Aleksandrs Lagimovs bija mākslinieks, šogad viņam būtu 110 gadu. Raimonds ir vienīgais bērns ģimenē, uzaudzis Iļģuciemā un bieži ciemojies darbnīcā pie vectēva Bulduros. Dambis apprecējies agri, izšķīries. Dēlam Elvim tagad ir 26 gadi.

«Inokentijs Mārpls vienmēr bijusi viena no vislabākajām rokgrupām,» saka mūzikas izdevēja Micrec repertuāra direktors Guntars Račs, kuram albums Pupu mizas paticis. Viņaprāt, Inokentijs Mārpls spētu piepulcināt Palladium un iederētos arī kādā starptautiskā festivālā. «Tā ir īsta manta,» Račs stāsta, ka tieši to cilvēki meklē mūzikā, jo noguruši no lietām, kas nav patiesas. Kritiķis Uldis Rudaks domā līdzīgi. To apliecinot tas, ka patlaban underground jeb pagrīdes mūzika ir saplūdusi ar populāro. Kā apliecinājums tam – Mūzikas ierakstu gada balvā beidzot sava nominācija tikusi arī metālam.

Pirmā grupa, kura Raimondam iepatikusies jau piecu gadu vecumā un kuru viņš spēja atšķirt no citām, ir Mungo Jerry. Dambis nevēlas teikt, ka ir tikai rockabilly stila mūzikas piekritējs, jo klausās un arī kā dīdžejs atskaņo ļoti dažādus ierakstus. Viņam ir arī otra grupa Amorālā psihoze, kas atskaņo eksperimentālu un nepieradinātu mūziku. Dambis uzskata, ka grupa spēlē atonālo kubismu.

«Viņam sanāk, tāpēc ka viņš ir brīvs. Jebkurā lietā, darbībā – kā ģērbjas, kā dzīvo. Viņš nedara to, ko neuzskata par vajadzīgu,» saka Račs. «Tas, ko Dambis sasniedzis, ir paša spēkiem,» saka Rudaks un atceras, ka Inokentijs Mārpls iesildīja pat pankroka leģendu Igiju Popu, kad tas pirms dažiem gadiem koncertēja Rīgā. 

Pavārs Mārtiņš Sirmais, sākot dzīvot un strādāt Rīgā, kā uz vienu no pirmajiem devies uz Inokentija Mārpla koncertu. Puisim no laukiem uzreiz bija skaidrs, ka tā ir manta. Kaut kas īsts. Drīz vien viņš sapazinās ar solistu. Sirmais uzteic Dambja veselīgos spriedumus. «Dambim ticu vairāk nekā prezidentam un kultūras ministrei kopā, jo viņš zina, ko runā. Pārbaudījis uz savas ādas. Viņš ir gudrs, neliekuļo. Es ļoti cienu to, ko viņš dara. Viņa attieksmi pret dzīvi.»

Tuvāk Dambi pazīst viņa draugi Uldis Rudaks un mūziķis Juris Kulakovs. Abiem ir daudz kopēju piedzīvojumu, un, klausoties tajos, šķiet, ka Dambis ir dēkainis. «Viņš ir lielisks, hmhaahhahha,» omulīgi saka Kulakovs. «Spēlēju akordeonu. Ienāca ciemos Dambis un teica, ka akordeons piešķir skaņdarbam revolucionāru noskaņu.» Tā Kulakovs jaunākajā Inokentija Mārpla albumā iespēlējis dziesmu Brīvību Latvijai! Kulakovs turpina. «Vēl tāds smieklīgs atgadījums. Mums aptrūkās dzeramais, un devāmies tā meklējumos. Aizgājām šķērsām. It kā vajadzēja būt vienam veikaliņam, bet nebija necik. No vārt-rūmes iznesās cilvēks un uz Dambi teica: «Ti horošij čelovek.» Uz mani: «Ti plohoj.»* Tad viņš dabūja no manis pa pieri. Esmu mazliet trenējies Austrumu cīņās.» Dambis tikmēr skatījies, kā Kulakovs atvaira svešinieku. Kad viss beidzies, noteicis: «Ja tev ietu slikti, es aizstāvētu.» Reiz Dambis esot rūpējies, lai Kulakovs neieslīgst alkoholā. «Viņam pašam šīs problēmas nav,» nosaka Kulakovs.

Draugs Uldis Rudaks sāk kādu teikumu, tad apraujas. Lielāko daļu piedzīvojumu nevar stāstīt, «citādi meitenes vēl apvainosies». Tad Uldis izvēlas nekaitīgāku stāstu. «Kad Dambis izķemmēja matus, viņš tos izņēma no ķemmes, savēla bumbiņās un glabāja burkā. Viņš reiz rādīja, ka no tām var uztaisīt arī gredzenu.» Draugi teikuši, ka tādus Dambja gredzenus vajag pārdot.

Rudaks nekad nav novērojis, ka Dambim «sakāptu galvā». Pateicoties par Mūzikas ierakstu gada balvu, viņš uz skatuves teicis: «Paldies, ka izpelnījušies esam tādu slavu.»

Tev plauktā divas statuetes – Mūzikas ierakstu gada balva un Alternatīvā gada balva. Tā ir slava?

Iegūt balvu tas ir forši. Kāds tevi novērtējis, un tas ir svarīgi. Lielās valstīs, Amerikā, ja esi slavens, tad esi arī bagāts. Latvijā var būt tieši otrādi. Tik vien, ka tevi zina.

Pirmo honorāru saņēmām, kad 12 gadus bijām spēlējuši koncertos par velti. Ar rokmūziku jau pelnīt grūti. Šovasar festivālu Zvērā un Fonofest nebūs. Saprotams, kāpēc daudzi mūziķi kaut ko dara arī paralēli muzicēšanai. Pēteris no Skyforger ir santehniķis Dailes teātrī. Rūsas Viesturs ilgtoši bija pastnieks. Es strādāju par dīdžeju, festivālos tirgojos – ar sietspiedi taisu kreklus, apakšbikses, nozīmītes. Radio Naba vadu neatkarīgās mūzikas raidījumu Bitīt matos, bet par to nemaksā. Ko darīt ir.

Alternatīvo gada balvu Inokentijam Mārplam pasniedza kā specbalvu. Par to, ka esmu. Patīkami, protams.

Pirms pieciem gadiem bijāt nominēti, bet neieguvāt balvu. Kā bija ap sirdi?

Toreiz, tāpat kā šogad, arī uzstājāmies. Tas bija Sporta manēžā. Spēlējām dziesmu Eu, priekšniek! Labi, ka bijām nominēti, jo, iespējams, toreiz daudzi mūs pirmoreiz teļļukā redzēja. Un tas arī bija svarīgi.

Šogad dziedāji Brīvību Latvijai, tas nekad nebūs prasīts par daudz. Kāpēc tagad vajag tādu dziesmu?

Dziesma radīta pirms desmit gadiem, pie manis ciemos bija ienācis dzejnieks Imants Vītols. Teicu, ka gribu rakstīt dziesmu Brīvību Latvijai!, viņš palīdzēja ar tekstu. Dziesmai ir daudz blakusslāņu. Latvija varētu atbrīvoties no ienaidniekiem, kaklakungiem, zagļiem. Latvija varētu kļūt labāka. Katrs pats var izdomāt, no kā būtu jāatbrīvojas.

Šķiet, dziesmu vārdiem tagad nav nozīmes. Padomju laikā bija zemteksts, dziesminieki gribēja kaut ko aizliegtu izkliegt. Vai tagad arī tā ir?

Apkārt ir tik daudz melīgā un nepatiesā, daži to izmanto sava labuma gūšanai. Daudzi baidās šīs lietas kustināt, jo tas ir bīstami. Ja apkārt viss būtu sakārtots, cilvēkiem nevajadzētu dzīvot nabadzībā vai braukt prom. Gribētos, lai nav jābrauc strādāt uz ārzemēm, bet varētu palikt Latvijā.

Esi domājis braukt?

Nē, jo neesmu radis pamatojumu, kāpēc man svešumā kaut kas būtu jādara. Esmu te dzimis un te varu sevi realizēt.

Tu esi īstais, kam prasīt domas par Pussy Riot.

(Domā.) Esmu noskatījies video. Iespaidojošs. (Atkal domā.) Noteikti ir arī konteksts, ko mēs nezinām. Saprotu, ka meitenes nav ateistes. Uzņemot video, baznīcā skaņa nav bijusi. Tā pielikta, montējot materiālu. Saprotu, kāpēc viņas tur uzstājās – jo baznīca sadarbojas ar Putina režīmu. Cietumā meitenes nebija jāliek.

Vai tu padomju laikā tā darītu?

(Nopūšas.) Ja es dzīvotu tādā situācijā kā meitenes, varbūt man arī šķistu, ka tā rīkoties ir pareizi. Varbūt. Gan jau viņām ir pamatojums, kāpēc ko tādu darīja. Krievijā ir spiedīgs režīms – tas ir fakts. Kad es saceru dziesmas tekstu, domāju, vai neaizskaršu ko jutīgu. Par reliģiskām lietām man ļoti jādomā. Par to, kas ir Dieva vārds. Ko tas nozīmē. Daudz nezināmā, lielas pārdomas.

Bet muzikāli Pussy Riot bija līmenī?

Tur varētu drusku piestrādāt. 

Tu padomju laikā juti cenzūru?  

Protams! Viss bija iekārtots tā, lai tādām pašdarbnieku grupām kā mūsējā būtu grūti izdzīvot, un noorganizēt savus koncertus bija gandrīz neiespējami. Tagad, kad laiks pagājis, atskatoties uz notikumiem, savelku šādas tādas likumsakarības. To vajag kustināt? (Dambis pieliec galvu un ar bārdas galu rīvē sev pakakli.)

Jā.      

Tas bija 1986. vai 1987.gads. Mācījos poligrāfiķos, mūsu kurss bija aktīvs, neiekļāvās vispārpieņemtos noteikumos. Pēkšņi, kad man bija jāmācās vēl pusgads, saņēmu diplomu par skolas beigšanu un pavēsti, ka pēc četrām dienām skūtu galvu mani iesauc padomju armijā. Domāju, direktore un vēl kādas ieinteresētas personas gribēja, lai nemusinu pārējos, un rūpējās, lai esmu ātrāk prom.

Tās četras dienas pa galvu maisījās cilvēcīgākie varianti, kā izvairīties no armijas. Neatlika nekas cits kā pie Pulvertorņa «taisīt» pašnāvību. Divos naktī. Dabūju «diagnozi», tomēr vazāja mani pa armijas hospitāļiem, jo neticēja diagnozei. Ai, tas ir garš stāsts!

Vēl kāda sakritība – esi pillā, taču neieliek ļurbūzī uz diennakti, lai izgulies, bet aizsūta uz Maskačkas triperbāru, un jādzīvo nedēļu ar cietumniekiem. Nepatīkami.

Uz čeku tevi sauca, lai norātu par kādu dziesmu?

Nē, jo mēs jau bijām underground. Ne teļļukā redzami, ne radio dzirdami. Bija skaidrs, ka esam padomijai nevēlami. Neizskatāmies pēc kārtīgiem komjauniešiem. 

Vecāki gribēja, lai iekļaujos sabiedrībā, taču viņiem, tāpat kā daudziem citiem 1985.gadā, bija skaidrs, kas notiek. Imigrantu dēļ Latvijas vide bija ļoti krieviska. Auga neapmierinātība, kāpēc dzimtenē jārunā krieviski. Jaunieši to izjuta īpaši asi, un neapmierinātība izpaudās ielu kautiņos.

Kad varēja uzkāpt un brīvi nodziedāt, ko domā? 

Nezinu, vai tāds brīdis ir pienācis. (Smejas.) Tagad ir citādu veidu sviras, no kurām iespaidojas mūziķi un kļūst komformisti, ne visi gan, bet pārsvarā tā ir nauda, iespējas. Jābūt politkorektam.

Tie, kuri uz skatuves trakulīgi, dzīvē esot labdabīgi. Aizliegtu vielu lietošanā bieži pieķer ne jau skarbākās mūzikas cienītājus.

Ja solodziedātājs viens nevar fiziski pavilkt koncertu, varbūt viņš arī lieto kādus stimulatorus, lai var pakustēties. Kad sākas izdegšanas sindroms un stress, tad paņem kādas nomierinošas tabletes. Un pēc tam atkal kaut ko stimulējošu. Ar grupām ir citādi: ātri atsijā tos, kuri dzer, jo viņi nevar iekļauties grupas radošajā procesā un gremdē pārējos. 

Kāpēc māksliniekiem piedod dažādu vielu un alkohola lietošanu? Citās profesijās tādus atlaiž vai publiski kaunina.

Mākslinieki ir radošas personas. Dzīves pētnieki! (Dambis smejas.) Vielas maina apziņas stāvokli, tātad kaut kas var ienākt prātā. Mākslu un mūziku tas ietekmējis gadiem, un daudzi izmēģina, lai zinātu, kas tas ir.

Prasu nevis tāpēc, ka tevi tas skar, bet tieši otrādi – neskar.

Ir bīstamas vielas, ko labāk nelietot, jo pietiek ar vienu reizi, lai tās sagrābtu savā varā. Daudz nosaka gēni. Cilvēka attieksme pret dzīvi. Roks ir tas, kur izlādējos, izņemos. Mūzika mani uzmundrina: ja nejūtos vesels, uzkāpjot uz skatuves un sajūtot publikas enerģiju, viss mainās. Dakteris Rokenrols.

Pa skatuvi daudz nelēkā.

Esmu piesiets ar ģitāru pie vada. Spēks sadalās citādi, kad ir 20 vai 40 gadu.

Tu sevi ierobežo?

Noteikti.

Izskatās, ka viss nāk viegli. Dari ko un kā gribi. Kā rodas dziesmas?

Kad bijis kāds dvēselisks pārdzīvojums, vārdus dziesmai uzrakstīt var vieglāk. Enerģētika ir, un teksti nāk. Kad dzīvē viss mierīgi, var darīt konstruktīvas lietas.

Bet dziesma ar vārdiem – «sieviete nāc, kratīties sāc». Tas tomēr nav nekas reāls?

(Smaida, drusku tā kā kautrējas vai arī kaut ko atceras.) Latvijā viss notiek lēni. Tekstu sarakstīju 2003.gadā, dziesmu vēlāk, un, kad sākām to spēlēt, dzīvē daudz kas bija mainījies. (Norādu plauktā uz lielu lāci, ko Dambis šīs dziesmas videoklipā braucīja gar ķermeni, viņš nosaka: «Jā, tas ir tas.» Un izņem no skapja kādu citu lācīti – mazu, brūnu ar dzeltenām ausu vietām un pēdām. Viena no tām ir zaļa. «Kad biju mazs, tas nokrita, un es viņu dakterēju ar zeļonku,» saka Dambis.)

Vai ir dziesmas, par kurām drusku kauns?

Varbūt ne kauns, bet dažkārt šķiet – tā nevajadzēja. Kad dziesma radās, tas bija kāds noteikts posms, taču laika gaitā esmu mainījies un uz daudz ko skatos citādi. Arī klausītāji mainās, un dziesma var nešķist aktuāla. Varbūt izklausās stulbi, taču es pats pie dziesmām tā pierodu, ka nevaru tās objektīvi novērtēt. 

Teici, ka vispirms top teksti, mūzika – pēc tam. Parasti ir otrādi.

Lai sāktu rakstīt dziesmu, man vajag tekstu. Tad saprotu noskaņu. Ir reizes, kad dziesmas motīvs vai teksts iešaujas prātā uzreiz un sitienā viss uzrakstās. Taču tas ir reti. Parasti uzrakstu 2-4 rindiņas un vēlāk sakabinu.

Muzikālās izglītības man nav. Es esmu diletants. Basists māk notis, un, kad nodziedu, viņš pieraksta. Rokenrolā un rokā maz kas pieraksta notis. 

Tu nesmādētu Eirovīziju?

Nē. Bija pat doma šogad piedalīties, bet, lai pieteiktos, tik daudz veidlapu jāaizpilda un tik daudz reveransu jāizdara, ka šķita par sarežģītu. Atradām atbilstošu dziesmu – You Drive Me Crazy. (Dziesmas vārdi: We come from Riga, yes, I feel good. Life is nice. Wait for me, baby, I’m very good red.**) Bet dziesma jau bija izdota albumā, piedalīties var tikai ar iepriekš nepubliskotu un neizdotu dziesmu.

Tu spēj runāt par savu mūziku, neceļot to augstāk, kā ir. Tu nemēdz aprunāt cilvēkus.

Latvija ir maza. Visi sanāk vai nu konkurenti, vai kolēģi, kas jāatbalsta. Intrigas nav domātas man. Komentārus internetā arī baigi nelasu, bet, kad palasu… (Saķer galvu.) Stulbi, ka Latvijā ir daudz nelaimīgu cilvēku, kuri nevar realizēties. 

Man patika Imanta Ziedoņa kādreiz intervijā sacītais, ka viņš ar rakstniekiem netiekas, jo tur nav jaunas informācijas. Viņš gājis tur, kur tā ir. Kur tu ej?

Dzejniekam ir veselīgi būt kopā ar tautu. Es eju uz pasākumiem – kino, teātri, izstādēm, koncertiem. Nesen biju uz Čikāgas piecīšiem. Nobildējos, lai varētu mammai bildi parādīt. Katrs kulturāls apmeklējums atstāj nospiedumus, tad tos akumulē sevī.

Ir jābūt kustībā. Galvenais – nesēdēt mājās, iet ārā. Ja sāks sēdēt mājās pie televizora, depresija klāt. Mūziķus gan pasākumos redzu maz.

Ko patlaban lasi?

Kārļa Zariņa Kauguriešus. Latviešu šūmēšanās par netaisnību 19.gadsimta sākumā. 

No kā tev kļūst labi?

Kas man patīk? Mūzika patīk, bet ar to esmu tik bieži, ka mājās dzīvoju klusumā. Vēl man patīk parunāties un satikties. Kāda laba ballīte, bet ar tām ballītēm jāuzmanās. Ceļot patīk, pēc tam laba sajūta. Smukas meitenes patīk. Pietiek no rīta redzēt smaidīgu meiteni, pašam foršāk paliek.

Ko skaties TV?

Reti. «Animāļus», ģeogrāfiju.

Kas ir satiksmes ministrs?

Nezinu.

Kultūras?

Tā sieviete. (Smejas.) Kā viņu sauca… (Pakasa galvu.) Ja parādītu seju, tad atpazītu. Būtu labi, ja atcerētos cilvēkus, kurus personīgi pazīstu. Viņa nesen par Berlināli izteicās tā jocīgi. Jā, tā pati.

* Tu esi labs cilvēks. Tu slikts – krievu val.
** Mēs esam no Rīgas, jā, es jūtos labi. Dzīve ir jauka. Gaidi mani, mazā, esmu ļoti labs – angļu val.

Labvakar! Ēterā De facto!

LTV raidījuma De facto vadītāji Jānis Geste (30) un Inga Šņore (37) pirms Panorāmas 55.jubilejas vēlas, lai TV māja «sakustas» un jaunajai vadībai svarīgākais kļūst TV saturs

Kamēr Jānis un Inga bildējas, pieredzējusī žurnāliste Maija Migla noskatās uz viņiem un pie sevis smaida. «Nu, smuki viņi un baigie malači,» Maija nosaka. Kad Inga no ziņu aģentūras LETA atnākusi uz Panorāmu, bijusi apaļīgāka un sarkanīgiem matiem, kas krituši uz pieres un vaigiem. «Tagad – uzziedējusi!» Migla uzskata, tas tāpēc, ka Inga augusi profesionāli. Savukārt tas saistāms ar formāta maiņu viņas darbā – no ziņu reportieres Panorāmā viņa kļuvusi par pētniecisko žurnālisti analītiskajā De facto. Tā bija iespēja no ikdienišķas skraidīšanas nopietnāk pievērsties žurnālistikai. Piesēsties un rakt. Abus De facto vadītājus Migla nekad neesot redzējusi sabrukušus. Varbūt uz brīdi sašļukušus, taču ne sabrukušus. Arī ne tad, ka teju vienu sezonu viņi De facto veidoja lielākoties divi vien.

«Vai! Jukām prātā!», to atceroties, saka Inga. Jānis turpina: «Kolēģi televīzijā jau smējās, ka pēc mūsu sejām var nojaust, kāda šodien diena: ja pirmdiena, tad priecīgi, trešdiena – jau tādu skābāku seju, ceturtdiena – jau pavisam skāba. Jukām prātā, jo nebija ko rādīt. Tad piektdien kaut kas uzradās, un svētdien raidījums gandrīz vai par garu.» 

Tie jau neko nemāk

Tāda situācija izveidojās tāpēc, ka vairāku gadu laikā LTV analītisko svētdienas raidījumu De facto pameta vairāki darbinieki. Vispirms 2007.gadā kopā ar režisori Artu Ģigu aizgāja Ilze Jaunalksne un Jānis Krēvics, izveidojot raidījumu Nekā personīga, ko raida TV3. Inga tobrīd bija bērna kopšanas atvaļinājumā un atceras, ka sāpīgi noraudzījusies, kā ģenerāldirektora Jāņa Holšteina un viņa vietnieka Edgara Kota vadītā LTV no Artas Ģigas cenšas atbrīvoties, meklējot vainas – raidījuma hronometrāža pārsniedz atļauto garumu, kādā sižetā izskanējis rupjš vārds. Iemesls, kāpēc centās atbrīvoties, bija tas, ka ziņu dienests «neklausīja» politiskajam spiedienam pirmsvēlēšanu laikā. Daļa darbinieku aizgāja līdzi Ģigai uz Nekā personīga, daļa –  vēl citur, daļa turpināja darbu LTV. «Man žēl, ka teļļuku sacirta divos gabalos: tie, kuri aiziet, ir labie un uzvarētāji, bet tie, kuri paliek, – muļķi. Tā jau īsti nebija,» saka Inga. Jānis piekrīt. Regulāri izjutis attieksmi – tie, kuri strādā LTV, tie jau vispār… neko nemāk, nesaprot, nevar.

Tieši Jāņa sižets bija tas, kurā viņa intervētajam onkulim laukos paspruka rupjība un par tās palaišanu ēterā vainoja Artu Ģigu. Brīdī, kad Jānim būtu bijis jāiestājas pret vadības nesamērīgo rīcību, viņš klusējis. «Un ko es varēju pateikt? Kurš mani, zaļu gurķi, ņemtu vērā? Pēc tam ar Artu esam to pārrunājuši. Tas rupjais vārds bija tikai iegansts, un tā pagadījās, ka tas bija manā sižetā.» Jānis atgādina, ka tieši Arta viņu uzaicināja strādāt Panorāmā. Juristos studējošais Geste tolaik bija brīvprātīgais Eirovīzijā, kuras fināls 2003.gadā notika Latvijā.

Pēc Jaunalksnes un Krēvica aiziešanas De facto sāka vadīt Ilze Nagla un Jānis Siksnis. Komandā bija arī Eva Lūse. Inga Šņore pievienojās 2008.gada augustā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Geste par De facto vadītāju kļuva 2009.gadā, nomainot Ivo Kiršblatu, kurš bija stājies Sikšņa vietā. «Es nealku strādāt šāda veida raidījumā. Nācu kā uz sodu, jo līdz ar to beidzās darbs ziņās, kas man tik ļoti patika – būt klāt vēlajā budžeta pieņemšanā, Parex krīzē.» Tikmēr Inga paliecas uz priekšu un, piemiedzot ar aci, labdabīgi nosaka: «Jānim patīk ēters.» Geste uz to neapcērtas, bet saka: «Jā, man patīk ēters, taču – tiešais ēters. Tāpēc katru gadu labprāt vadu tiešraidi no Likteņdārza. Tiešraide dod to gandarījumu, kura laiku pa laikam pietrūkst.»

Tas bija 2010.gads, kad De facto nāca klajā ar vērienīgu lietu – Neo jeb Ilmārs Poikāns žurnālistei Ilzei Naglai bija atklājis datu noplūdi Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajā sistēmā. Ilzes mājās ielauzās policijas darbinieki, tērpti civilā, paņēma datoru. No LTV viņa aizgāja 2011.gada rudenī. Vairāk nekā pusgadu Jānis raidījumu vadīja viens, Inga kā vadītāja pievienojās pirms gada. Vienu nedēļu sižetus pieteica Inga, otru – Jānis. Divatā arī veidoja sižetus, jo citu žurnālistu komandā tolaik vienkārši nebija. «Regulāri zvanīju Jānim, jo nebija jau ar ko parunāties. Izdomāt tematu viena varu, taču vajag to pārrunāt. Idejas rodas procesā.» «Bet man riebjas runāt pa telefonu,» Geste piebilst. Apkārt dzirdējis vaimanāšanu, ka pēc Naglas aiziešanas jau nu De facto gals klāt. «Zini, kā tas motivēja?! Tāds spīts!» – tā Jānis.

Tas bija laiks, kad trešdienās abiem sejas bija skābas un piektdienās juka prātā. «Un mūs tajā pašā laikā salīdzināja ar Nekā personīga. Artai ir krampis, viņa spēj raidījumu salikt kopā. Mums tāda nebija. Viņiem bija seši cilvēki, mums – divi,» saka Inga. Režisors gan tolaik bijis. Tā izvēlē ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis un LTV galva Edgars Kots raudzījušies ierastajā manierē, pēc stundu skaitīšanas principa – katram jānostrādā noteikts skaits, pārsniegt nevar. Tāpēc iedeva to režisoru, kuram trūka noteikto stundu skaita. Un vai tad labam režisoram ir brīva kāda stunda? Nav.

Divatā Jānis un Inga cīnījās aptuveni gadu. «Interesanti, bet smagi. Vienā ziņā man tas laiks patika, jo bija riktīgs «draivs». Taču arī milzīgs nogurums,» atminas Geste. Kolēģi no Panorāmas ik pa laikam glāba ar kādu sižetu, taču bija nedēļas, kad viņi bija tikai divatā. Piemēram, kad taisīja materiālu par režisora Kristapa Streiča bojāeju. Toreiz deltaplāns iekrita kokos un glābšanas dienesti nespēja cietušo laikus nocelt. «Pēdējā naktī sēdējām ilgi, teksti tapa tā, ka vairs nesapratām, ko rakstām. Nebija laika un citas izejas arī ne, citādi ēterā būtu liels, melns caurums.» Pēc sižeta abi ilgi nav spējuši par to nedomāt. Tas nav tik vienkārši kā izslēgt televizoru. Darbs nāk līdzi uz mājām.

Aptuveni gadu De facto lūdza vadībai vēl kādu žurnālistu. Nedeva. Pērn uz brīdi pievienojās Lauma Spridzāne, nu pāris mēnešus komandā darbojas žurnāliste Linda Bagone un Aculiecinieku veido bijušais Dienas redaktors Guntis Bojārs. «Tik ilgi esam izvilkuši tāpēc, ka mums bija svarīgi pierādīt sev, ka varam. Pierādīt, ka televīzijā nav palikuši tikai muļķi un paklausīgie,» saka Inga. Un piekrīt Maijai Miglai – formāts deva iespēju kļūt pētnieciskākiem, nopietnākiem. «Ir pārliecība, ka varu kaut ko izdarīt ar savu darbu. Tas, ka jautājums par Latvijas valsts mežu ziedojumiem ir sakārtots, zināmā mērā ir arī mans nopelns,» saka Inga.

Ieslēdz kabinetā, tiesājas

Sākot strādāt ziņās 2003.gadā, Jāņa pirmie sižeti bija par Rīgas ostā streikojošiem jūrniekiem un trakām lapsām Imantā. Pirmo sižetu par demogrāfisko situāciju Geste kadrā ierunāja Vērmanes dārzā ar zīdaini rokās. «Visiem patika.» Sižetus viņš atceras tāpēc, ka tie aprakstīti uz zilas krūzes, ko, sākot strādāt Panorāmā, viņam uzmeistaroja draugi un ko Jānis lieto joprojām.

Inga beigusi žurnālistus un 22 gadu vecumā sāka strādāt ziņu aģentūrā LETA. Viena no pirmajām intervijām bija ar kādu pelēko kardinālu. Viņš ieslēdza Ingu savā kabinetā, lai pabiedētu, un zvanīja priekšniekam: «Tāda Šņore pie jums strādā?»

De facto Ingas tēmas ir politika, sociālā joma, iepirkumi, ziedojumi. Jāni saista finanses, bankas, tiesvedības. «Savulaik mani interesēja pensiju otrais līmenis, kas citus – nemaz.»

Inga parausta plecus: «Man būtu interesanti, ko secini, bet temats neaizrauj.» Jānis: «Man tas pats par ziedojumiem. Kas tur tāds, ja dod sportam naudu? Forši! Kādi ir kritēriji – tas man šķiet mazāk būtiski.»

Kad abu diskusija beidzas, Jānis paskaidro, ka šādi viņi darbā mēdzot strīdēties. Pēc tam paklusējot, papukstot. «Mums gan nav citu variantu kā būt cimdiņam ar roku,» saka Jānis. Bet Ingu pakaitināt viņam patīkot. Lai visu laiku nav tikai darbs, darbs.

Raidījumam viņi sāk gatavoties pirmdienā. Izvēlas tēmu, sāk meklēt informācijas avotus. Otrdien «ejam pa pasauli atvērtām ausīm, acīm», saka Inga. «Ko tur liegties – interesējamies, ko taisa Nekā personīga. Ja satieku Ansi [Pūpolu], pārrunājam, ko taisām. Pie sevis domāju: ko viņš būs vairāk dabūjis? Un tas ir neprognozējami, jo varam būt vienā un tajā pašā vietā, bet kādam paveicas vairāk.»

Tikpat labi tematu var atrast arī internetā, ne tikai Saeimā. Reiz Inga veidoja sižetu par dīzeļdegvielu un skrullējās pa Lauku atbalsta dienesta mājaslapu. Pamanīja, ka preses nodaļā strādā kāda Elīna Dūklava. Hmmm! Zemkopības ministra Jāņa Dūklava meita! Un tapa sižets par radinieku darbavietā bez piemērotas izglītības un pieredzes.

Nedēļas sākumā De facto žurnālisti tiekas ar dažādiem cilvēkiem, kas var kaut ko pastāstīt. Abi teju reizē iesaucas, ka jebkuru politiķu piespēlēto informāciju uztver kritiski. Vienmēr padomā, kāpēc viņiem to stāsta. Arī tad, ja stāstītājs ir valsts amatpersona. «Un, kad pārbaudi, izrādās, ka arī viņš, tāpat kā visi citi, to dzirdējis pa ausu galam,» skaidro Inga.

Kur pretī nav faktu, par to sižetu viņi netaisot. Iebilstu. Nācies viņu raidījumā dzirdēt atsauci uz portālu Pietiek.com, kur bieži vien tiek publiskoti vienpusēji pieļāvumi. «Pirms atsaucamies, pārbaudām. Pārrunājam ar pirmatnējo avotu un citiem, kas par to lietu kaut ko zina. Ja Pietiek.com ir vienīgais informācijas avots, tad materiālu netaisām.» Jānis piebilst, ka pēdējā laikā De facto aizvien retāk atsaucas uz neoficiāliem avotiem.

Tomēr arī ar visu pārbaudīšanu žurnālists var kļūdīties. Jānim draudēja vērienīgs tiesas process saistībā ar digitalizāciju, taču tajā panākts mierizlīgums. «Lielā mērā tā bija paša kļūda. Lai cik rūpīgi pārbaudi faktus, vienmēr var atrasties kāds zemūdens akmens, ko pēcāk ļoti viegli var izmantot pret tevi. Jo īpaši ja nejūti spēcīgu vadības aizmuguri, kas gatava sargāt un atbalsīt līdz galam.» Sižeta tapšanā Gestem bijuši uzticami informācijas avoti, kuri pēc viņa apsūdzēšanas teikuši: «Tev ir taisnība, melo otra puse.» Bet viņš to nekādi nevarēja pierādīt. Nebija dokumenta, kas to apstiprinātu. Inga piebilst: «Nevajag pat kļūdīties. Iesūdzēt var pilnīgi par jebko. To pierāda Guntas Slogas gadījums ar Mirski.» (Eiropas Parlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis iesūdzēja žurnālisti par neslavas celšanu rakstā laikrakstā Diena, tiesa lēma par labu Slogai – red.)

Šņorei tiesāšanās rit joprojām. Pirms trim gadiem Ingu un LTV iesūdzēja kompānija, kas daļēji piederēja Aivaram Lembergam pietuvinātai personai Mikam Ekbaumam. Ingas sižets vēstīja par to, ka firmai ļoti veicas konkursos Izglītības un zinātnes, Labklājības un Zemkopības ministrijās, kuras tobrīd vadīja ZZS cilvēki.

«Ingai ir tāds krampis, ka varētu ziloni pārliecināt, ka viņš ir žirafe. Noliks faktus un pārliecinās. Iekampjas un nelaiž vaļā. Man patīk ar Ingu strādāt, jo esam tik dažādi,» novērojis Jānis. Par to Inga smejas: «Jānis ar intervējamajiem ir galantāks un lādzīgāks.» Viņš piekrīt – lai kādas neģēlības cilvēks izdarījis, viņam ir tiesības izstāstīt savu viedokli. Arī par nepatīkamām lietām taču varot runāt ar smaidu.

Tomēr šī Gestes taktika laikam jau tikai sadusmo, jo uz viņu intervējamie kliedz vairāk nekā uz Ingu. Nesen uz LTV atnācis Bērnu slimnīcas korupcijas lietā apsūdzētais Aivars Lisenko un gribējis, lai nerāda sižetu, kas saistīts ar viņa firmas parādiem. Pienācis Jānim pavisam tuvu un draudējis. Geste stāvējis, acis nemirkšķinot un klausījies. Sižetu, protams, parādīja.

Uz tolaik 21 gadu veco Jāni Ventspilī kliedzis arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, jo nav paticis sižets par čūskulēnu, kas izaudzis pašu azotē. Pirms devies Jāni «apstrādāt», Lembergs teicis apsargiem, lai atkāpjas, jo tikšot galā pats. Tad piepaceltā balsī vārījies pārdesmit minūtes, izmetot arī pa rupjam vārdam.

Lai LNT netiek helikopterā

Kopš šāgada sākuma svētdienu vakaros De facto ir tiešraidē. Agrāk raidījumu ierakstīja jau sestdienā. Jo ierakstīt un pārraidīt vēlāk maksā lētāk. Geste novērtē, ka De facto ir tiešajā ēterā, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas – laiks, kad notikumi mainās pa stundām. «Iepriekš studijas tekstus jau ierakstīja, kad sižetus vēl tikai montēja. Bija puspadarīta darba sajūta. Tagad nedēļai pielieku punktu.» Līdz ar tiešraidi nedēļas laikā viņiem vairs nav nevienas brīvdienas, tomēr arī Ingai labāk patīk, ka «tad, kad runāju, zinu – vīrs skatās, mamma skatās, un tas nav konservs».

Laikā, kad De facto vēl rādīja ierakstītu, Jānis neapdomīgi aizgāja uz Rimi un pie televizoru stenda ieraudzīja sevi. Ātri devās prom. Nesen arī tviterī izgāzies, tvītojot nakts ziņu laikā, jo arī tās rāda ierakstā. Nakts ziņām tika pārmests, ka nav sižeta par to, ka miris dzejnieks Imants Ziedonis. Šis fakts bija lasāms tikai titros. Jo, lai sižetu uztaisītu un palaistu nakts ziņās, vajadzīga aptuveni astoņu cilvēku komanda. Otrs iemesls – pēc plkst.22 par katru stundu darbiniekam jāmaksā dubultā. Naudas nav.

Mūsu intervija notiek piektdien, 8.martā, un visu mūsu sarunas laiku Jānis dīdās. Tad palūdz atļauju ieiet tviterī. Gaida, kas būs jaunais LTV vadītājs. No blakustelpas ziņu dienesta vadītāja pienākumu izpildītāja Dagnija Neimane nosauc komandu: Belte, Ņesterovs un Skujiņš. «Nu, labi! Vismaz būs priekšnieki!» mierīgi saka Inga. Tieši viņa LTV iespējamo vadītāju diskusijā ģenerāldirektora amata kandidātam Ivaram Beltem uzdeva jautājumu par Nila Ušakova e-pastiem, kuros atklājās, ka politiķis dod norādījumus Pirmā Baltijas kanāla (PBK) ziņu dienestam. Belte no 2007.gada bija izpilddirektors Baltijas Mediju alianse, kam pieder PBK. «Jā, tam faktam joprojām ir nozīme. Bet, ja šeit kāds nāks un mēģinās diktēt, ka jāuztaisa gabals par Ušakovu, tad mēs neklusēsim. Apzvanīsim visus medijus,» saka Inga.

Inga un Jānis aizrunājas arī par to, cik piemērots programmu vadībai ir bijušais reklāmists Sergejs Ņesterovs. «Ja ir doma spodrināt zīmolu, tad spožiem mums vajadzētu vispirms kļūt iekšienē,» – tā Jānis. Ar to viņš domā saturu. Patlaban ir tā – vēlies trīs dienas pētīt un filmēt sižetu, bet nevari, jo videokameru vajag arī citiem žurnālistiem. «Gribas, lai darbu pakārto naudai, nevis naudu darbam. Lai ir radoša atmosfēra. Lai dzirksteles lēkā! Lai no rīta uz darbu visi nāk priecīgi. Nevis tā: sižets ir, stundu skaits ir – viss, sveiki!» Inga stāsta, ko vēlas no LTV jaunās vadības.

Ja būtu nauda un laiks, par ko viņiem gribētos uztaisīt sižetu? Inga nopūšas un domā. Gribētos kaut ko izrakt. Sēdēt, lasīt un uzķert. «Lai ir tāds – jēē! Atklājuma prieks. Sākt no nulles un novest līdz galam.»

Jānis atbildi zina bez domāšanas. Gribētu tādu nedēļu Panorāmā kā tolaik, kad uz sēkļa uzskrēja kuģis Golden Sky. Tad tā nav pseidoziņa, ka divi politiķi sakašķējušies, bet notikums, kas attīstās – katru dienu brauc uz turieni, iedziļinies tematā. «Cīnies par to, lai esi helikopterā un LNT tur nav. Gribi, lai esi pirmais, kad ūdenslīdēji izlien. Konkurences cīņā arī play dirty* dažkārt noder. Kā? Jāpaspēj ierasties pirmajiem un panākt, lai izbraucam agrāk.»

Vaicāti par veidiem, kā atslēgties no darba, Inga saka: ģimene. «Tā mani sagaida,» Inga rāda bildi, kur meita guļ kopā ar kaķi. Annai būs septiņi gadi, dēlam Pēterim – pieci. Ingai rīti sākas pusseptiņos, kad bērni jāved uz skolu un dārziņu. Jānim tik agri nav jāceļas. Viņa dzīvestelpā ir pelēkā kaķene Fīda.

Pirms trim gadiem Ingai sanācis kopā ar Jāni viņa dzimtajā Užavā nosvinēt Līgo svētkus. «Vai, cik tas bija labi,» Geste atgāžas krēslā, un viņa labsajūtas pilnajam tēlam trūkst tikai ozollapu vainaga un alus kausa. Reizēm Geste aizbraucot pie Šņores uz māju Pierīgā pļaut zāli. Uzcep šašlikus, uzspēlē petanku – franču bumbas. «Jānis manās kāzās bija vadītājs! Jo gribēja uz kāzām,» atceras Inga. Bīriņu pils lapenē uzreiz pēc jāvārda nograndis pērkons un noklabinājuši stārķi.

Kā nākamotrdien tiks svinēta Panorāmas jubileja, Jānim un Ingai nav īsti zināms. Toties zināms, ka Panorāmu abi skatījušies, cik sevi atceras. Vecāki skatījās, un Gestem pret to iebildumu nebija. Inga Panorāmai sāka sekot no 4.klases, kolīdz bija pārstājusi skatīties Miedziņš nāk.

* Netīra spēle – no angļu val.

Esam arī Āfrikā

Precizitāte, spēja ātri reaģēt un «sadzirdēt klientu» ļāvusi IT uzņēmumam Elva Baltic atvērt jau 50 valstu tirgus

Patiesībā tagadējam IT kompānijas Elva Baltic valdes priekšsēdētājam un līdzīpašniekam Jānim Dambergam 2004.gadā būtu bijis nevis jādibina jauns uzņēmums, bet gan jāatrod investors, kas nopirktu datortehnikas tirdzniecības firmu ELVA-1. Jānis šajā kompānijā bija programmatūras tirdzniecības daļas vadītājs. «Tajā brīdī bija tāds kā klikšķis – investors taču ir tepat uz vietas! Tas biju es un mans kolēģis Alvils Tabaks,» Elva Baltic izveidi atceras Jānis, kurš pats nav programmētājs un gluži vai nejauši iekāpis IT biznesā. 

Šodien viņš secina – tieši tas uzņēmuma pirmsākumos bija Elva Baltic lielākais pluss, jo īpašnieki uz tirgu skatījās ar lietotāja, nevis IT speca acīm. Arī tagad Jānis vairākkārt uzsver – «pirmām kārtām esam servisa, nevis IT uzņēmums», jo IT sistēmas ir tikai līdzeklis, kā «klientam palīdzēt uzlabot peļņas rādītājus».

Būt pacietīgam

Grāmatvedības un biznesa vadības risinājumi. Šķiet – kas gan varētu būt neizteiksmīgāks par šādu uzņēmuma darbības jomas definīciju? «Jā, šajā bizensā ir grūti parādīt «taustāmu» produktu, tāpēc svarīgākais kvalitātes rādītājs ir klientu atsauksmes,» piekrīt Jānis. Taču, lai tādas iegūtu, ir jāspēj vispirms gluži kā dakterim precīzi noteikt «uzņēmuma diagnozi» – to, kādas programmas lietojot iespējams optimizēt biznesu un gūt lielāku peļņu. Tad šī programmatūra jāsakomplektē, jāievieš un vēl jāmāca klientu strādāt jaunajā vidē.

«Pieradumam ir milzīgs spēks, un nereti, atjaunojot programmatūru, klients vēlas to pašu, tikai dārgāku. Tad nu mēs runājam pretī,» stāsta Jānis, kurš uzskata – nav vērts ieguldīt lielus līdzekļus un nopirkt «to pašu», tad jau labāk strādāt ar veco programmu un jaunas pirkšanai atlikto naudu ziedot labdarībai. 

Tā arī viņš klientiem sakot, jo uzņēmumi, gluži tāpat kā IT risinājumi, attīstās – kādas darbības, kuras bija aktuālas pirms pieciem gadiem, jau atmestas, audzis filiāļu skaits vai mainījies produktu klāsts. Tāpēc arī vadības risinājumus vajag pielāgot situācijai. To arī Elva Baltic piedāvājot.  «Tas ir kā lego – katra vajadzībām ir sava programmu kombinācija,» saka Jānis.

Viens no pirmajiem individualizētajiem risinājumiem, ar kuru iekaroti arī pirmie ārzemju tirgi, bija speciāla biznesa pārraudzības programmatūra automašīnu tirgotājiem. «Sākām sadarboties ar Mūsa Motors. Tā programma labi «aizgāja», ambīciju mums netrūka, un likās – ar šito visas durvis vaļā,» ne bez ironijas atceras Jānis. Kad aizbraukuši uz izstādi ārzemēs, sapratuši, ka «no mūsējās līdz universālai programmmai ir tikpat tālu kā līdz Mēnesim».

Taču Jānis nav pieradis kaut ko atstāt pusdarītu. Ja mērķis nosprausts, tas jāsasniedz, tāpēc latvieši spītīgi meklējuši universālus risinājumus, lai programmu varētu lietot tikpat labi Latvijā kā Amerikā vai citur pasaulē. Un pēc vairāku mēnešu svīšanas tas izdevies. «Pirmo līgumu noslēdzām ar islandiešu autotirgotāju, kuram bija filiāles arī Norvēģijā,» Jānis atceras, kā ielikta kāja eksporta tirgus durvīs. Taču universālas programmatūras izstrāde ir vēl tikai puse no veiksmes stāsta, otra – ne mazāk darbietilpīga un dārga – ir partneru un klientu atrašana.

Eksports pret krīzi

«Krīze arī mums trāpīja sāpīgi – samazinājās apgrozījums, bija pašiem jāapcērp, kas apcērpams,» 2009.gadu atceras Jānis. Taču jau atkal – spītība neļāva padoties, un Elva Baltic puiši rūpīgi meklēja starptautiskas IT un autotirgotāju izstādes, caur kurām rast izeju plašākā tirgū.

«Togad visu pasauli krustām šķērsām izbraukājām. Ne tikai uz Rietumiem, arī uz Austrumiem. No malas tas droši vien izskatījās kā pilnīgs vājprāts,» zīmīgi nokremšķinājies, savu pretkrīzes recepti atklāj Jānis. 

Pirms četriem, pieciem gadiem starptautiskos saietos, dzirdot, ka Elva Baltic ir Latvijas uzņēmums, daudzi tikai grozīja galvas, bet tagad latviešiem izdevies panākt ne tikai atpazīstamību, bet arī sasniegt atzītu kvalitātes līmeni. Te nu Jānis uzteic arī savus kolēģus – konkurentus no citiem pašmāju IT uzņēmumiem. «Esam labā cenu diapazonā, mums ir izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums un esam prognozējamāki un kvalitatīvāki nekā Indijas vai Ķīnas līdzinieki, kas, protams, ir lētāki,» Baltijas IT uzņēmumu reputāciju formulē Jānis.

Turklāt Krievijas tirgū baltiešu priekšrocības ir labās krievu valodas zināšanas un «spēja saprast sistēmu». Par to Jānis vēlreiz pārliecinājies pavisam nesen – pašlaik Elva Baltic strādā pie apjomīgas grāmatvedības un biznesa vadības sistēmas izstrādes kādai «lielai Krievijas lidostai». To nosaukt vēl nevarot, jo projekts nav pilnībā pabeigts. Taču, vērtējot, kā ar šo klientu sanāk sastrādāties, Jānis smaida: «Ar krievu izpratni par to, kā pieņem lēmumus, kur ir zemūdens akmeņi un kā strādāt, rietumnieki vienkārši netiktu galā.»

Taču Baltijas kompāniju vidū esot arī atšķirības. Piemēram, latviešus no lietuviešiem un igauņiem atšķir arī Rietumu klientiem tik svarīgā mobilitāte un spēja jaunu programmatūras risinājumu piedāvāt gluži vai zibenīgi. «Mēs vienkārši nevaram citādi. Ja Ministru kabinets 1.datumā pieņem grozījumus noteikumos, kas paredz, ka no 15.datuma uzņēmumam jāiesniedz citāds pārskats, tad klients mums uzreiz zvana un pieprasa izmaiņas,» Jānis stāsta, kā Latvijas valdības un Saeimas «ātrā lēmumu pieņemšana» norūdījusi uzņēmumu. Viņš uzsver: «Ja vajadzēs, strādāsim sestdien, svētdien, strādāsim naktī, bet visu izdarīsim precīzi laikā.» Daudzi Rietumu uzņēmumi tādu servisu nepiedāvā. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc šodien Elva Baltic ir partneri un klienti jau vairāk nekā 50 valstīs.

«Pirms gada smējāmies – mēs vēl tikai Āfrikā neesam, bet šogad arī tajā kontinentā esam iekšā,» ar sev raksturīgu vieglumu uzņēmuma eksporta ģeogrāfiju iezīmē Jānis. Āfrikā, precīzāk Alžīrijā, jau noslēgti divi līgumi. Taču, pateicoties Arābu pavasarim un jaunajām, modernizēties gribošajām Ziemeļāfrikas valdībām, šiem diviem var sekot vēl citi.

Darbinieks ir zelta vērtē

«Ja man jānosauc trīs iemesli, kas traucē straujākai biznesa atīstībai, teikšu – cilvēki, cilvēki un vēlreiz cilvēki,» uzskaita Jānis. Viņam gan izdevies panākt minimālu kadru mainību – no pašlaik uzņēmumā strādājošiem 58 darbiniekiem ne mazums ir tādu, kuri ar Elva Baltic kopā ir jau no dibināšanas brīža.

Apzinoties, cik sāpīgs Latvijas IT nozarei ir «darba prātu» trūkums, Jānis uzņēmumā ir izveidojis īpašu darbinieku motivācijas un saliedēšanas sistēmu. Bez jau tradicionālām Jaungada ballēm un sporta svētkiem, kurus «nenoīsināja» arī krīzes gados, uzņēmums ik gadu piedalās maratonā, kopējās ekskursijās un izdzīvošanas sacensībās.

«Kad strādājam, tad strādājam, bet, kad atpūšamies, tad kārtīgi,» rezumē Jānis. Taču ne mazāk svarīga viņam kā vadītājam ir ikgadējā individuālā saruna ar katru darbinieku. Tajā izvērtē gan gada laikā padarīto, gan pārrunā, kādus mērķus darbinieks gribētu sasniegt nākotnē. Turklāt tā nav tikai formāla aprunāšanās. «Ir skaidrs – ja cilvēks astoņus gadus strādā ar vienu un to pašu sistēmu, viņam viss ir līdz…,» Jānis ar rādītājpirkstu zīmīgi novelk gar krekla krādziņu. Tāpēc kopīgi tiek pārrunāts, pie kādiem jaunajiem produktiem darbinieks gribētu strādāt, vai vēlas iesaistīties starptautiskos projektos un tamlīdzīgi. «Patiesību sakot, daudzi produkti mums nākuši klāt tikai tāpēc, ka darbiniekiem arī gribas kaut ko dzīvē pamainīt,» atzīst Jānis.

Vēl viens no motivācijas veidiem ir dažādās mācības, kuras uzņēmums piedāvā un apmaksā. Tas, no vienas puses, ir ieguldījums darbinieka paša profesionālajā varēšanā, no otras puses, arī uzņēmuma prestižā, jo, piemēram, ir klienti, kuriem svarīgi, lai viņu «aprūpējošajam» speciālistam būtu profesionālais Sure Step sertifikāts. Tas pierāda speciālista prasmi maksimāli efektīvi un kvalitatīvi lietot Microsoft Dynamics programmatūru.

Jānis atzīst – darbinieku mācīšana ir dārga un laikietilpīga. Godīgi rēķinot, mācības «atmaksājas» labi ja gada laikā. «Pirmo pusgadu jauns darbinieks uzņēmumam neienes ne santīma,» atklāts ir Jānis. Tajā pašā laikā viņš pārliecinājies, ka motivēts un strādāt gribošs cilvēks šajā biznesā ir daudz vērtīgāks par slinku ģēniju. «Šis nebūs uzņēmums, kurā ar darbinieku cīnīsies administratīvām metodēm. Var neprast, var kļūdīties. To visu saprotu, bet mums nekad nebūs pa ceļam, ja cilvēks nāks uz darbu tikai tāpēc, ka vajag kaut kur naudu nopelnīt,» neslēpj Jānis.

Jautāts, kā, viņaprāt, varētu risināt Latvijas IT nozarei sāpīgo darbinieku trūkumu, Jānis ir tiešs: «Īstermiņā – nekā!» Arī paša uzņēmumā pašlaik ir septiņas analītiķu un konsultantu vakances. Uzņēmums pats ik gadu vasarās organizē Studentu akadēmiju, kurā par saviem līdzekļiem māca jaunos IT speciālistus darbam. Taču ar to vien ir par maz, it īpaši ņemot vērā uzņēmuma eksporta plānus. Tāpēc Jānis domā, ka valdībai būtu vērts beidzot godīgi pateikt – pieder IT industrija pie Latvijas prioritārajām eksportspējīgajām nozarēm vai ne. Un, ja IT ir šajā sarakstā, tad palīdzēt, piemēram, līdzfinansējot eksakto zinātņu speciālistu pārkvalificēšanos IT nozares vajadzībām. Viņš domā – tas apgriezienus ārvalstu tirgos palīdzētu uzņemt ne vien Elva Baltic, bet visai starptautiskajā tirgū konkurētspējīgajai Latvijas IT nozarei.

3 biznesa principi

1. Kompetence – ir jāpārzina jaunākie tehnoloģiskie risinājumi un jāspēj precīzi noteikt, kas no tā vajadzīgs katram konkrētam uzņēmumam.

2. Uzticamība – līguma parakstīšanas brīdī klients nopērk solījumu, kas vienmēr jāizpilda precīzi un profesionāli augstvērtīgi.

3. Izcils serviss – bez tā vienkārši nav iespējams eksistēt.

Bārbiju kukuļi

Santa Kulbe (19)

Rīgas Stila un modes profesionālās vidusskolas skolniece konkursā Jaunais profesionālis 2013 ieguvusi pirmo vietu frizieru konkurencē.

Vecāki: Irēna – bērna kopšanas atvaļinājumā, Jānis – strādā celtniecībā.

Kādi uzdevumi bija jāizpilda konkursā? Bija jātaisa trīs darbi – moderna dāmu frizūra gariem matiem dienai un vakaram, kā arī klasisks kungu griezums ar veidojumu.

Kā saprati, ka vēlies būt friziere? Jau bērnībā man patika veidot frizūras draudzenēm. Lai saņemtu atļauju eksperimentēt ar viņu matiem, dažreiz nācās viņas piekukuļot ar Bārbiju rotaļlietām.

Kas tevi visvairāk saista profesijā? Man patīk veidot frizūras, jo tā ir iespēja izpausties savā fantāzijā. Friziera profesijā jābūt precīzam – milimetra precizitāte frizūru, griezumu vai veidojumu var izmainīt par 180 grādiem. Viegli uzdevumi man nekad nav patikuši, tāpēc ar prieku izzinu savu profesiju un cenšos tikt galā ar grūtiem uzdevumiem.

Kādus mērķus izvirzi nākotnei? Gribu kļūt par zināmu un cienītu frizūru dizaineri. Lai to sasniegtu, esmu nolēmusi piedalīties visos iespējamajos konkursos un iegūt godalgotas vietas. Mans galvenais uzdevums ir nepārstāt attīstīties.

Kādi ir tavi vaļasprieki? Zīmēšana, gleznošana, dažādi rokdarbi un pērļošana. Bieži apmeklēju kino vai dodos garās pastaigās.

Kādas frizūras šosezon ir modē? Par sezonas hitu kļuvis griezums, kurā dominē dažādu garumu šķipsnas, modē atgriežas arī ponijs un frizūras ar matu uzkasījumiem.

Ir gadījies kādam izgriezt matos robu? Bez tā neiztiek neviens māceklis. Kad sākām turēt rokās šķēres, viens no maniem pirmajiem modeļiem bija brālis, kuram veiksmīgi iegriezu robu deniņu zonā.