![](https://ir.lv/wp-content/uploads/2017/09/afp_9883780.jpg)
Ernests Gulbis (24) skaidro savu straujo lēcienu no 130. uz 55.vietu pasaules labāko tenisistu rangā
Pāris stundu pēc jaunā pāvesta Franciska ievēlēšanas Vatikānā ap četriem naktī pēc Latvijas laika zemeslodes otrā pusē Indianvelsā, ASV, sākās kāds cits «konklāvs»: Masters 1000 turnīrā Ernests Gulbis spēlēja pret Rafaelu Nadalu. Pasaules ceturtā rakete Nadals nebūt neizskatījās tā, it kā būtu septiņus mēnešus ārstējis ceļgala traumu. Spēle bija spraiga, fantastiska. Pirmais sets – Ernesta labā (6:4), otrais – Rafaela (4:6) un trešais – pēdējās minūtēs tomēr par labu Nadalam (5:7). Spānis lēca gaisā un medijiem teica, ka «uzvarēt tādu spēli kā šodien man ir svarīgāk nekā jebkad agrāk, tāpēc esmu apmierināts ar kortā paveikto».
Tikmēr sociālajos tīklos Latvijā rindojās uzslavas: «Piedodiet kaimiņi, es ceļos kājās», «Nu nekas… Bet Ernests ir supervaronis jebkurā gadījumā!» Tikai Nadals spēja apturēt 13 uzvaru sēriju, ko Gulbis šomēnes bija smagi izcīnījis divos turnīros, bez izņēmuma uzveicot visus pretiniekus, to skaitā arī pirmā desmitnieka spēlētājus.
Pirms diviem gadiem Gulbis sasniedza savu augstāko virsotni – ATP ranga 21.vietu, taču tad izkrita no labāko simtnieka un pērn oktobrī bija 159. Šāgada februārī – 109. Taču martā Ernests palēcās par 42 vietām vienas nedēļas laikā – no 109. uz 67.vietu – un tika pie sava trešā ATP titula karjerā Delribīčas ATP World Tour 250 sērijas turnīrā.
Pats 24 gadus vecais sportists labo formu skaidro ar to, ka atmetis smēķēšanu, dzeršanu un vēlu iešanu gulēt. Pēc Delribīčas sekoja dalība Indianvelsas turnīrā un mačs ar Nadalu. Tagad Gulbis ATP reitingā jau pakāpies uz 55.vietu. Pēc cita reitinga, Race to London, kur vērā ņem rezultātus no gada sākuma un nosaka astoņus labākos spēlētājus sezonas noslēguma turnīram, Gulbis ir 20.vietā. Arī bez piedalīšanās janvāra turnīros un Australian Open.
Unikāls panākums ir tas, ka Delribīčā un Indianvelsā 19 dienās no 14 spēlēm Gulbim bija 13 uzvaras. Pēc desmitās uzvarētās spēles Gulbja spējas novērtēja The New York Times, nosaucot Ernestu par «vairāk nekā bīstamu spēlētāju». Intervijā laikrakstam marta sākumā Gulbis atklāj savus turpmākos mērķus. Pārpublicējam šo sarunu. Cerējām paši intervēt Ernestu, jo pēc 14 spēļu sērijas viņš nedēļas nogalē uz dienu bija iebraucis Latvijā, taču laiku veltīja ģimenei. Mediju interese pēdējā laikā esot bijusi tik liela, ka patlaban runāt nevēlas. Viņa tēvs Ainārs Gulbis teica – gan jau šopavasar būs vēl citi aprakstīšanas vērti sasniegumi.
Aprīlī Ernests piedalīsies Deivisa kausā, pārstāvot Latvijas izlasi cīņā ar Monako. Biļetes uz mačiem Eiropā var sākt pirkt, jo Gulbis plāno piedalīties Monte Carlo Rolex Masters, Barcelona 500, Minhenes BMW Open, Madrides Open, mačos Romā, Roland Garros Parīzē, Vimbldonā. Plāni var mainīties, tāpēc jāseko informācijai Atpworldtour.com.
Uzvarētas desmit spēles pēc kārtas – riktīgi labi. Kā tagad jūties?
Noguris.
Spēlēt kvalifikācijas kārtās abos turnīros – vai tas nav par daudz tik īsā laikā?
Vispār spēlēt kvalifikācijas spēles nav diez kāds prieks. Tās tikai nogurdina, jo spēles ir tikpat saspringtas kā pamatturnīrā – daudzi spēlētāji ir patiešām labi. Ir smagi, taču ir tā, kā ir. Pašlaik es rāpjos augšup rangā, cerams, ka drīz atkal tikšu uzreiz iekļauts pamatturnīrā.
Pirms izkriti no ranga pirmā simtnieka, droši vien neplānoji spēlēt Challengers spēlēs, kvalifikācijas kārtās. Kā tev šķiet – vai tiec ar to galā?
(Smejas.) Ziniet, es parasti saku, ka ir patiešām grūti izkrist no simtnieka. Tādēļ es visiem pierādīju, ka tas nav nemaz tik grūti, patiesībā diezgan viegli. (Smejas.)
Kas bija svarīgākais, kas noveda pie izkrišanas no simtnieka?
Galvenie faktori? (Smejas.) Netrenējos pietiekami labi, mainīju trenerus, man nebija sistēmas. Parastās lietas. Patiesībā nav nekāds lielais noslēpums. Ja trenējies labi, strādā smagi, tad rezultāti būs. Ja ne, tad arī rezultātu nebūs. Tieši tik vienkārši. Es nestrādāju pietiekami labi un izkritu.
Kā tas bija – netrenēties labi? Kas vispār ir slikts treniņš?
Kad esmu kortā, vienmēr trenējos smagi. Mana atdeve ir simtprocentīga. Taču, ziniet, visu izšķir veids, kā trenējaties, izvirzītie mērķi. Var sarīkot vienu labu treniņsesiju, taču tas neko nedos. Jābūt stabilitātei, labām treniņsesijām nedēļām, mēnešiem ilgi. Man tādas ir tagad, jo es nespēlēju Austrālijā un varēju labāk sagatavoties. Man patiešām bija labs, sistemātisks darbs mēneša garumā, un tagad tas atmaksājas. Esmu labā formā. Es spēlēju labu tenisu. Taču joprojām jūtu, ka varu uzlabot savu sniegumu. Es domāju – ja man izdotos gūt dažas lielas uzvaras pār labiem tenisistiem, es varētu spert soli, pēc kura vairs dažiem spēlētājiem nezaudētu.
Izskatās, ka Austrālijas izlaišana atmaksājas, lai gan tas bija pārsteidzoši, jo tu biji to spēlētāju vidū, kas kvalifikācijas turnīrā būtu izsēti un saņemtu vājākus pretiniekus.
Protams, tagad atskatoties, ir skaidrs, ka tas palīdzēja. Tas bija smags lēmums, jo karjera ir tik gara, cik tā ir, un izlaist Grand Slam turnīru ir nozīmīgs lēmums. Taču Austrālija ir tālu, tur nokļūt ir dārgi, un, spēlējot kvalifikācijā, tu nesaņem neko. Kādēļ tad ieguldīt 10 000 dolāru savas naudas, lai tur tikai nokļūtu? Nav zināms, vai tas vispār atmaksāsies. Tādēļ es izlēmu investēt savas spēles uzlabošanā, nevis braukt uz Austrāliju, un kas zina, kā man tur būtu klājies.
Vai esi pārsteigts, ka tagad panākumi nākuši tik ātri?
Jā, mans treneris teica, ka man būtu jāiekļūst ranga pirmajā simtniekā aprīlī. Viņš ir ļoti priecīgs, ka tas noticis tik ātri. Protams, es esmu mazliet pārsteigts, jo spēlēju Marseļā un zaudēju maču, labu maču Berdiham. Nākamajā dienā pulksten četros no rīta man bija jādodas uz lidostu, lai lidotu uz Ameriku. Vienreiz patrenējos, un nākamajā dienā jau bija kvalifikācijas spēle. Tas bija murgs. Spēles bija smagas, man bija jāuzvar pretinieki. Bet es biju labi sagatavojies, un, paldies Dievam, izdevās izdarīt, kā iecerēts.
Tu runā par to, cik īsa ir karjera, cik grūti bija izlaist Grand Slam turnīru. Vai tu nožēlo pagātnes notikumus, vai nav sajūta, ka esi izniekojis laiku, savas karjeras gadus, ko varēji aizvadīt labāk?
Jā, taču tas man ļāva gūt tādu pieredzi, kādas nebūtu bez šāda posma dzīvē. Es šo pieredzi nemainītu ne pret ko. Kamēr esi jauniņais, visi pret tevi ir ļoti laipni. Kas zina, varbūt izaugsi par kaut ko varenu. Tādēļ visi grib būt tuvumā – aģenti, draugi un citi. Vispirms es biju jaunpienācējs, tad «aizejošais spēlētājs». Tagad esmu atgriezies, un tā ir laba pieredze. Esmu bijis te un tur. Neesmu bijis pirmajā desmitniekā, taču man ir bijušas labas spēles, esmu diezgan tālu ticis lielos turnīros – ceturtdaļfināli Grand Slam, pusfināli Masters. Esmu bijis tuvu virsotnēm. Šoreiz es gribu spert soli uz priekšu un tur palikt.
Redzēju interviju Roterdamā, kur stāstīji, kā tev palīdzējusi smēķēšanas un dzeršanas atmešana. Kā tev šķiet – cik ļoti tas traucēja?
Nu, nevar teikt, ka es būtu pamatīgs pīpmanis vai dzērājs. Vienkārši esmu parasts jauns čalis. Taču profesionāls sportists nevar būt parasts čalis. Tev ir jāpiedomā, ko dari, bet es nepiedomāju. Es varēju iekrist izklaidēs, piedzerties un šo to uzpīpēt. Cigaretes, ne jau narkotikas. Diemžēl smēķēt marihuānu tenisistiem nav atļauts, kaut gan es, godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc. Bet tas ir mans personīgais viedoklis. Taču tagad esmu visu atmetis, dzīvoju veselīgi. Tikai nezinu, cik ilgi tā darīšu. (Smejas.) Ja būs rezultāti, tā turpināšu. Pašlaik rezultāti ir. Un es saku – tas atmaksājas.
Vai smēķēšana un alkohola lietošana bija problēma arī citiem spēlētājiem?
Nē. Paraugoties apkārt, neviens cits to nedara. Patiešām.
Tikai tu?
Tagad no manis uztaisa turnīra alkoholiķi. (Smejas.) Nē, arī tā nav tiesa. Protams, cilvēkiem patīk izklaidēties. Taču katram ir sava pagātne – kā esi uzaudzis, ko darījis, kādās kompānijās bijis. Manā kompānijā ir daudz jautru čaļu, kas nav saistīti ar sportu. Ja esi vienīgais pionieris, nedzer un esi gultā 11 vakarā, drīz vairs nebūsi kompānijā. Jāpaliek ar visiem kopā līdz trijiem no rīta.
Tātad tu nebiji izolētā vidē, kur visu laiku ir tikai sports, sports, sports?
Nē, es biju Minhenē, Nikija Piliča tenisa akadēmijā. Taču tur trenējās ļoti sakarīgi jaunieši. Ja mēs trenējāmies, tad trenējāmies, bet tas bija jautrības laiks, sākot no 16 gadu vecuma, kad sāc iepazīt daudzas lietas. Tas nav nekas slikts, tikai svarīgi ir atrast līdzsvaru. Daži joprojām to dara. Kādam ir vīna pudele, kāds neguļ visu nakti, tā nav liela muiža. Jautājums ir tikai par to, ko tu gribi dzīvē sa-sniegt, kādi ir tavi mērķi. Es tagad to saprotu. Manuprāt, es vēl esmu jauns, man ir tikai 24 gadi. Citi to nesaprot visu dzīvi. Tāpēc domāju, ka esmu pieņēmis pareizu lēmumu.
Vai bija kāds konkrēts brīdis, kad sekas tavai rīcībai bija tik sliktas, ka nostrādāja kā modinātāja zvans?
Nē, vienkārši tas ir frustrējoši. Esmu turnīros jau diezgan ilgi, lai arī esmu jauns. Es sāku spēlēt agri, tādēļ jūtos jau kā veterāns. Ir nomācoši katru gadu braukt uz vieniem un tiem pašiem turnīriem. Es redzu čaļus, kuri spēlē, kuri iegūst galvenās balvas, un es zinu – ja es spēlēju labi un visu daru pareizi, es varu uzvarēt to čali, kurš vinnēja turnīru. Jo es tiešām ticu, ka esmu labāks nekā daži no tiem, kuri uzvar turnīros un ir augstākā vietā rangā. Es tam ticu un saprotu, ka ir pienācis laiks to pierādīt, vispirms jau pašam sev. Tas bija kā klikšķis. Vai nu es daru, vai nedaru. Mans mērķis nav būt 50.vietā pasaulē vai visu karjeru mētāties kaut kur no 50. līdz 100.vietai. Kādēļ? Mani tas neinteresē. Tādēļ es centīšos spēlēt, nezinu, nākamos četrus, piecus gadus. Pēc tam, kad metīšu mieru, man nebūs ko nožēlot.
Vai bija kāds zaudējums, kas bija īpaši sāpīgs un motivēja?
Nē, nē, tā nebija. Vienkārši sezonas beigās es aplūkoju rangu un ieraudzīju sevi 130.vietā. Sezonas beigās spēlēju dažos Challengers turnīros visdepresīvākajās vietās, piemēram, tumšā Vācijas ziemā. Tas ir smagi, jo ir liela atšķirība starp ATP Tour un Challengers turnīriem – ļoti atšķiras attieksme pret sportistiem. Joprojām ir liela atšķirība attieksmē pret spēlētāju arī tad, ja viņš spēlē kvalifikācijā vai pamatturnīrā. Man nepatīk šī atšķirīgā attieksme. Ja esi turnīrā, ja tu esi spēlētājs – tas ir jāciena. Vajag visiem vienādus noteikumus, vai arī rīkojiet dažādus pasākumus!
Vai tev šķiet, ka ir viegli būt tavam trenerim?
Nevēlos izklausīties iedomīgs, bet mans treneris apgalvo, ka viņš ir patiešām laimīgs trenēt mani, jo nav nemaz tik daudz spēlētāju ar tādu potenciālu un spēli kā mana. Skaidrs, ka mani nav viegli trenēt, jo man nav viegls raksturs. Varbūt reizēm man pa galvu maisās šizofrēniskas domas. Taču mani ir interesanti trenēt, jo es varu gūt lielas uzvaras. Es tā domāju, un arī mans treneris tā domā.
Ko tu domā ar lielu uzvaru – vinnēt Grand Slam? Vai tas tev joprojām ir padomā?
Tas ir mans sapnis, protams. Pilnīgi noteikti tas ir mans lielākais sapnis tenisā – uzvarēt Grand Slam.
Redzot, cik dominējoši ir četri pasaules labākie tenisisti, varētu šķist, ka spēlētāji, kuri rangā ieņem 5.-20.vietu, reizēm ir atmetuši sapni par lielo uzvaru. Vai varētu būt tā, ka citi ir pārstājuši ticēt, bet tu tici joprojām?
Tas ir labs jautājums. Es patiešām nezinu. Skaidrs, ka mani māc šaubas, paskaties uz mani – es taču neko lielu vēl neesmu vinnējis. Man ir tikai trīs tituli, un mana karjera iet kā pa viļņiem. Taču patiesībā var uzreiz redzēt, kurš māk spēlēt un kurš ne. Var redzēt, kā spēlētājs sit bumbu treniņos. Kā viņš kustas un triec bumbu pēc bumbas, kā iegriež, kādu spēku ieliek. Un ir tādi, kuri tikai sit bumbu, skraida un neko nedara. Manuprāt, šie čaļi nekad negūs lielas uzvaras. Bet dažu spēlētāju sistās bumbas ir tik smagas! Un labāko četriniekam tās ir vissmagākās. Tāpēc viņi ir pašā augšā.
Viens elements, kas tagad šķiet citāds, ir tavs sitiens ar labo roku.
Jā, tas ir ļoti mainījies.
Kādēļ nolēmi to mainīt?
Kad sāku strādāt ar tagadējo treneri Ginteru Brešņiku no Vīnes, vēlējos to mainīt. Es viņam teicu, ka gribu spēlēt tā, kā agrā jaunībā – ar atbrīvotāku atvēzienu un daudz agresīvāk. Viņš piekrita, un mēs sākām pie tā strādāt. Man tas nenākas viegli, jo manā dabā ir variēt ar sitieniem. Piemēram, ja es nespēlēju vienu nedēļu un tad paņemu rokās raketi, sāku sist citādi. Tāpēc man visu laiku ļoti jākoncentrējas uz to, ko daru.
Kādi plāni nākamajiem mēnešiem? Šīs divas nedēļas bijušas neticamas, bet kādu tu redzi nākotni?
Godīgi sakot, man nepatīk šī sajūta. Es zinu, ka varu vinnēt spēles. Un man šī sajūta nepatīk, jo kortā kļūstu pārāk nervozs un emocionāls. Es gribētu nedomāt par to un vienkārši darīt, ko esmu darījis pēdējos trīs mēnešus, un redzēt, kur tieku. Ja tā turpināšu, man būs daudz iespēju. Es negribu uzkraut sev pārāk lielu spiedienu, jo es vienmēr tā esmu domājis – labi, šī nedēļa ir izšķirošā. Un tad manas ekspektācijas uzkāpj pārāk augstu. Kad daudz gaidi, vilšanās ir dziļa. Esmu daudz vīlies, tāpēc vairs negribu no nākotnes neko gaidīt. Kā būs, būs. Es būšu laimīgs ar to.
Tu izjūti lielāku spiedienu, kad spēlē labi. Taču nevarēji to izjust, spēlējot Challengers turnīros un esot ārpus TOP 130. Tātad tas ir labi, ja jūti, ka vari uzvarēt vairāk?
Tas ir labi, jā, taču es vēlos to uztvert vieglāk. Negribu nervozēt un vilties. Man nepatīk lauzt raketes, nepatīk kortā uzvilkties. Tā vienkārši notiek, un man jāiemācās tikt ar to galā.
Tu gan esi īsts meistars rakešu laušanā. Tikai nomet, un tā salūst.
Tas skaidrs, šajā ziņā esmu labākais turnīros. Speciāla tehnika un mazliet spēka.
Vai to var uztrenēt?
Es no Wilson saņemu kādas 50 raketes un tik turpinu tās lauzt.