Ilustrācija — Magnific
Darba turpināšana pēc tuvinieka zaudējuma prasa iejūtību pret sevi, laiku un pacietību. Svarīgi sākt ar maziem soļiem — sākumā koncentrēties tikai prioritāriem uzdevumiem
Pat ja tuvinieka došanās mūžībā bijusi iepriekš paredzama, brīdim, kad tas patiešām notiek, sagatavoties nav iespējams. Kur nu vēl tad, ja zaudējums jāpiedzīvo pēkšņi. Rodas visdažādākās reakcijas — šoks, bēdas, izmisums, dusmas. «Šajā brīdī vienmēr pārskatām arī savu dzīvi, saprotam, ka kopā ar tuvo cilvēku aizgājis arī kāds mūsu dzīves posms,» uzsver psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Marija Ābeltiņa. Tas situāciju dažkārt padara vēl smagāku.
Kā pa viļņiem
Piedzīvojot tuvā cilvēka zaudējumu, organisms ir lielā stresā, un psihe uzreiz mēģina adaptēties jaunajai situācijai, skaidro Ābeltiņa. Cilvēki nereti piedzīvo emociju viļņus. Dažkārt stiprākus, dažkārt vājākus. «Cilvēks vienu brīdi jūtas skumīgs, bet pēc brīža jau dusmīgs. Vēl pēc laika izjūt īpašu aktivitāti, bet tikpat pēkšņi emocijas var pazust vispār.» Tas ir normāli!
