Foto — Dace Smildziņa
Kādas ir vecticībnieku tradīcijas, klājot Lieldienu galdu, stāsta rēzekniete Marina Sokolova
Zeltaina un apaļa kā Lieldienu rīta saule, ar riekstu un rozīņu kripatiņām, kas veido divus kirilicas burtus X un B - Hristos voskres*! Tāda arī šogad būs rēzeknietes Marinas Sokolovas gatavotā Lieldienu pasha, garda, salda un trekna. Marinas dzimta gan no tēva, gan no mātes puses ir vecticībnieki, kas Latvijā dzīvo jau septiņās paaudzēs, un ik gadu viņu mājās Lieldienās galdā tiek celta ne tikai pasha, bet arī citi īpaši ēdieni, kuru sagatavošana, kā uzskata Marina, sniedz ne tikai garšas baudījumu, bet ir arī senu un dārgu tradīciju saglabāšana.
Apkārt dēlīši, virsū akmens
Marina atceras, ka bērnībā laukos redzējusi seno pashas koka formu jeb pašečņicu. Tie esot bijuši četri koka dēlīši, salikti piramīdas formā, kas simbolizē Kristus kapu, linu drāniņā ietītā biezpiena masa tikusi nospiesta ar smagu laukakmeni. Taču jau Marinas vecmāmiņa pashu koka formā vairs nav gatavojusi, arī pati Marina to liek vienkārši lielā šķīvī vai bļodā, līdz ar to pasha iegūst sfērisku formu, līdzīgu latviskajam jāņusieram. Pasha varot būt gan vārīta, gan nevārīta, Marinai vairāk garšo vārītā pasha, kuras biezpiena masai piejauktais olas dzeltenums (noteikti no lauku olām) pashai dod zeltaino saules krāsu. Arī biezpienu un krējumu vēlams ņemt no lauku labumiem, bet, ja tie nav pieejami, tad labāk veikalā izvēlēties nevis slapjās papīra paciņas, bet gan pēc iespējas treknāku irdeno biezpienu, kā arī krējumu ar lielāku tauku saturu.
