Vērtība nākamajām paaudzēm

Nodot uzņēmuma vadības grožus dēlam nebija grūti, apgalvo Georgs Ritovs (no kreisās). Par to, ka Krišjānis spēj stūrēt uzņēmumu, ir pārliecināts, tikai reizi pa reizei tiekas, lai pārrunātu finanšu un attīstības jautājumus.

Latvijā veidojas vairākus gadu desmitus seni ģimenes uzņēmumi, ko pārmanto nākamās paaudzes

Viesojoties dažādos Latvijas uzņēmumos, aizvien biežāk novēroju, ka vadību pārņem jaunā paaudze — dibinātāju bērni. Mūsu valsts vēstures dēļ agrāk tā nav bijusi izplatīta tendence. Latviešu vidū nozīmīgs uzņēmēju skaits sāka rasties tikai cariskās Krievijas pēdējos gados un starpkaru periodā, bet padomju okupācijas laikā privātīpašums pastāvēt nedrīkstēja. Pēc neatkarības atjaunošanas pirmos uzņēmumus varēja sākt reģistrēt 1991. gadā. Tātad pirms 35 gadiem.

Pasaulē ir ģimenes uzņēmumi, kas sasniedz pat 400 gadu vecumu, saka Guntars Krols no kompānijas EY. Viņš jau 30 gadus strādā ar Baltijas, Polijas un Ukrainas investoriem un uzņēmējiem, kas meklē iespējas attīstīties. «Ģimenes uzņēmumi veido svarīgu valsts ekonomikas daļu. Īpatsvars gan dažādās valstīs atšķiras, jo ir valstis, kur vairāk uzņēmumu tiek kotēti biržās, ir arī tādas, kur ir vairāk valsts uzņēmumu.»

Latvijā par vienas ģimenes kontrolētiem uzņēmumiem var saukt 86% kompāniju, izpētījusi Anete Pajuste no Baltijas ģimenes uzņēmumu institūta. Šajos uzņēmumos vairāk nekā puse kapitāla atrodas vienas personas rokās, vai arī tie pieder vairākiem cilvēkiem ar vienādu uzvārdu. Ap 20% no šiem uzņēmumiem daļēji vai pilnībā nodoti otrajai paaudzei. «Otrā paaudze bieži ienāk brīdī, kad uzņēmumam klājas grūti. Ir kā jauni dibinātāji, palīdz izdzīvot,» stāsta Pajuste. Parasti pēctecība sākas ar darba attiecībām, vēlāk jaunie tiek pie vietas valdē, un tikai tad kļūst par īpašniekiem.

Jaunā tendence gan izgaismo problēmu likumos — mantošanas tiesības pirmās pakāpes radiniekiem paredz neatņemamo daļu, taču biznesā tas ne vienmēr ir labi. Ģimenes biznesa sadalīšana var apgrūtināt pārvaldību un kavēt attīstību. Tāpēc būtu nepieciešams radīt iespēju uzņēmuma īpašniekam savlaicīgi noteikt, kam un kādā veidā to nodos, norāda eksperte. Tāda pati problēma pašlaik ir arī abās pārējās Baltijas valstīs. Lietuvā jau izveidota darba grupa, kas izstrādā juridisko dokumentu grozījumu projektu.

Patlaban pasaulē lielākais ģimenes uzņēmums ir ASV veikalu tīkls Walmart, rāda EY un Sanktgallenes Universitātes izveidotais 500 lielāko ģimenes uzņēmumu tops par 2025. gadu. «No Baltijas šajā topā pagaidām nav neviena uzņēmuma. Mums vēl jāpagaida, bet tālu neesam,» saka Krols. Topā kompānijas rindo pēc apgrozījuma, pēdējās vietas ieguvējam tas sasniedz 3,5 miljardus dolāru.

Latvijā vecākie un lielākie ģimenes uzņēmumi ir, piemēram, Gemoss, Stiga RM, Otaņķu Dzirnavnieks. Šo kompāniju apgrozījums sasniedz vairākus desmitus miljonu eiro. Ģimenes uzņēmumu izaugsme parasti gan notiek lēnāk, jo īpašnieki nepiesaista investoru atbalstu, norāda Krols. Tas arī kavē kļūt par globālām kompānijām.

Cik viegli 90. gadu sākumā bija dibināt uzņēmumu? Kas ļāva biznesu attīstīt tā, lai tas izdzīvotu līdz mūsdienām? Kādas pārmaiņas nes nodošana nākamās paaudzes rokās? Par to Ir Nauda iztaujāja trīs dažādu nozaru un izmēru kompāniju īpašniekus — dibinātājus un viņu bērnus.

Uzdevums — nepazaudēt uzbūvēto

Visus resursus ieguldām uzņēmuma attīstībā, tāpēc pagaidām remonta šeit nav bijis, kā atvainodamies saka Nefro klīnikas īpašnieks Krišjānis Ritovs, kad izsaku komplimentu par viņa kabineta interjeru. Man tiešām patīk lakoniski baltās sienas un 50. gados izgatavotās masīvkoka mēbeles. Nefro klīnika ir viens no vecākajiem uzņēmumiem Latvijā, nodarbojas ar hronisku nieru slimību ārstēšanu.

Krišjāņa tēvs, nefrologs Georgs Ritovs un viņa kolēģis, ķirurgs Rauls Renemanis uzņēmumu dibināja 1991. gada vasarā — kolīdz neatkarīgajā Latvijā radās iespēja to darīt. «Sāka veidoties pirmās zemnieku saimniecības, domāju — kāpēc mēs nevaram?» atceras Georgs.

Nefro klīnikas oficiālais nosaukums ir Medicīnas sabiedrība Gaiļezers. Ar to abi ārsti bija domājuši mest tiltu uz savu agrāko darbavietu — iepriekš strādāja Gaiļezera slimnīcā. Taču laika gaitā kļuva skaidrs, ka tas tikai rada liekus pārpratumus, tāpēc publiskajā vidē tagad izmanto tikai zīmolu.

Impulsu biznesa sākšanai deva dalība pirmajā Pasaules Latviešu ārstu kongresā, kas 1989. gadā notika Rīgas Sporta pilī, stāsta Georgs. Viņš tolaik bija Gaiļezera slimnīcas Hemodialīzes jeb nieru aizstājterapijas nodaļas vadītājs.

Uzzinot, kā strādā ārsti rietumvalstīs, kopā ar Renemani nolēma brīvajā laikā sākt piedāvāt maksas operācijas. Telpas īrēja no darbavietas. Reizēm operācijas ievilkās līdz vēlai naktij, bet nākamajā rītā jau vajadzēja būt valsts darbā.

Slimnīcas vadībai tāda sēdēšana uz diviem krēsliem nepatika, tāpēc abi ārsti aizgāja no darba un atvēra savu ārstniecības iestādi slēgtās 8. slimnīcas telpās. «Risks bija liels, jo mums nebija lielas naudas, ko investēt, un varējām zaudēt arī visu to, kas bija,» vērtē Georgs. Pašvaldība piedāvāja īpašumu nomāt ar izpirkšanas tiesībām. Teritorija bija liela — četras ēkas ar aptuveni 4000 kvadrātmetru kopējo platību un septiņi hektāri zemes. Tas deva iespēju piedāvāt plašu pakalpojumu klāstu, sākot no operācijām, beidzot ar skaistumkopšanu un ēdināšanu. «Ēdamzālē bija flīģelis,» bērnības atmiņas iestarpina Krišjānis. Mazs būdams, klīnikā pavadīja daudz laika, jo brīvdienās tēvs ņēma līdzi uz darbu.

Piecus gadus pēc uzņēmuma dibināšanas ārstniecības iestādē atvēra nieru aizstājterapijas nodaļu ar pirmajām trim gultasvietām. Pieprasījums bija, tāpēc jau pēc pusgada to skaits pieauga. «Mums bija vairāki spēcīgi konkurenti, kā ARS un VC4, tāpēc vajadzēja domāt, kā attīstīties tālāk,» stāsta Georgs. 2000. gadā biznesa partneri nolēma, ka labāko izaugsmes iespēju dos specializēšanās, tāpēc viņu ceļi šķīrās, īpašumu sadalīja un atvēra katrs savu veselības aprūpes iestādi.

Krišjānis Nefro klīnikas vadību pārņēma pirms astoņiem gadiem un dažus gadus vēlāk kļuva arī par vienīgo īpašnieku — savas daļas viņam nodeva gan tēvs, gan mamma Ieva Zepa. To, ka pienācis laiks nodot stafeti nākamajai paaudzei, Georgs saprata, kad tehnoloģijas sāka strauji attīstīties un kļuva grūti izsekot līdzi visām jaunajām iespējām. Ģimenē ir pavisam trīs bērni, bet abi pārējie uz vietu uzņēmumā nepretendēja. Krišjāņa māsa ir mūziķe Marta Ritova, bet brālis Mārtiņš izveidojis savu biznesu.

Arī Krišjānim bija iespēja darīt ko citu, taču viņš savu vietu saredzēja tieši ģimenes uzņēmumā. Ieguvis maģistra grādu veselības vadībā, pirms 10 gadiem sāka strādāt algotu darbu administratīvajā korpusā. Sākumā veica mazāk nozīmīgus pienākumus un, strādājot plecu pie pleca ar tēvu, apguva viņa darba ētiku un vadības stratēģiju. «Puds sāls jau ir apēsts. Tēvs izgājis cauri 90. gadu riskiem, neziņai par nākotni, pieļāvis kļūdas. Mans uzdevums ir nedaudz vieglāks — nepazaudēt uzbūvēto, saglabāt labo reputāciju un attīstīt iesākto ar jaunu redzējumu,» vērtē dēls.

Patlaban Nefro klīnika ir lielākā pakalpojumu sniedzēja savā segmentā, pēc veikto manipulāciju skaita aizņem 22% no tirgus. Atšķirībā no pirmsākumiem pacientiem pieejamas bezmaksas procedūras, šo iespēju dod līgums ar Nacionālo veselības dienestu.

Lai uzņēmums straujāk augtu, Krišjānis aktīvāk nekā savulaik tēvs izmanto kredītiespējas. Aizdevums ņemts arī jaunās filiāles izveidei, ko šovasar atvērs Purvciemā. Tā izmaksāja ap 450 tūkstošiem eiro. «Būs viena no modernākajām Latvijā, aprīkota ar jaunākajām tehnoloģijām.» Ieviesīs arī inovatīvu pacientu kvalitātes pārvaldības sistēmu, ko atbalsta mākslīgā intelekta risinājumi. Tas palīdzēs ātrāk reaģēt uz veselības stāvokļa izmaiņām.

Filiāle Purvciemā būs trešā Rīgā un vienpadsmitā visā Latvijā. Pirmo atvēra Jēkabpilī 2003. gadā. Līdz tam hemodialīzi varēja veikt ārstniecības iestādēs tikai Rīgā un lielajās pilsētās. Nieru slimniekiem procedūra nepieciešama trīs reizes nedēļā, tā ilgst 3—5 stundas. «Mūsu pacienti ir pirmās grupas invalīdi, kuriem mēdz būt grūtības pārvietoties, tāpēc viņiem ir svarīgi, lai pakalpojums būtu tuvāk dzīvesvietai,» Krišjānis atbalsta tēva izvēlēto attīstības virzienu. Nākotnē viņš plāno izvērsties aiz Latvijas robežām, sāks ar Baltijas tirgu.

SIA Medicīnas sabiedrība Gaiļezers

Apgrozījums // Peļņa

2022 2 663 485 // 347 256
2023 2 785 048 // 90 004
2024 3 149 873 // 230 888

Dinamisks laiks

Gemosā strādā visa Treiju ģimene: mamma Ieva (vidū), meita Maija (pirmā no labās) un viņas vīrs Kornels Kovāčs, dēls Rihards (otrais no kreisās) un viņa sieva Maija. Foto — Ieva Salmane

Uz fotografēšanos Gemoss dibinātāja un vadītāja Ieva Treija sapulcinājusi visu kuplo saimi, kas strādā uzņēmumā: meitu Maiju, dēlu Rihardu, vedeklu Maiju un znotu Kornelu. Kompānijai pieder veikali, kas izplata inventāru, iekārtas un izejvielas viesmīlības un kulinārijas entuziastiem, tā piegādā izejvielas ēdināšanas nozares uzņēmumiem un pārtikas ražotājiem, kā arī ražo savu produkciju ar dažādiem zīmoliem, piemēram, Zelta rieksts.

Mēs tiekamies 7000 kvadrātmetru plašajā noliktavas ēkā, kas atrodas Mūkusalas ielā. Būvniecību pabeidza pērn, un tā izmaksāja septiņus miljonus eiro, vairāk nekā pusi summas aizņēmās bankā. Tik liels kredīts ir jauna prakse.

Pērn uzņēmumu skāra vēl citi jaunumi. «Tas bija ļoti dinamisks laiks,» vērtē Ieva. Lai izvērstos Lietuvas tirgū, iegādājās tur esošo līdzīga profila veikalu tīklu Sangaida, un par Gemosa līdzīpašniekiem kļuva Ievas bērni Maija un Rihards. Tas notika, kad viņi uzņēmumā investēja no tēva mantotos līdzekļus. Sandro Treijs aizgāja mūžībā pirms septiņiem gadiem. Viņš kopā ar Ievu dibināja Gemosu, bet vēlāk izveidoja savu kompāniju, kas darbojās nekustamo īpašumu jomā. «Izjūtu lielu cieņu un godu būt uzņēmumā arī oficiāli,» atzīst Maija.

Uzņēmējdarbības aizmetņi meklējami Atmodas gados, kad Ieva iepazinās ar vācu kungu, kurš gribēja nodarboties ar Latvijas preču eksportu. «Tas bija laiks, kad likās, ka viss ir iespējams, tomēr neviena ideja nerealizējās, jo pārsvarā preces neatbilda Rietumu standartiem.» Tad radās doma importēt kakao pupiņas no Kotdivuāras. Ar piedāvājumu gāja uz saldumu fabriku Laima, taču vadību tas neinteresēja. Toties viņi ieminējās, ka plāno ražot šokolādes batoniņa Bounty līdzinieku un varētu interesēt kokosriekstu skaidiņas.

Treiji pasūtīja divas tonnas, veica apmaksu. «Bija ziema, maisus ar ragavām vedām uz garāžu, jo citas vietas, kur glabāt, nebija,» atceras Ieva. Pēc pusotru mēnesi ilgas paraugu izmēģināšanas Laima paziņoja: kokosriekstu skaidiņas tomēr nepirks. Ar esošajām iekārtām iecerēto produktu nebija iespējams saražot.

Lai neciestu zaudējumus, Ieva meklēja noietu pie konditorejas uzņēmumiem. Atsaucība bija tik liela, ka varēja veikt jaunus pasūtījumus. Pakāpeniski sāka piegādāt vēl citas izejvielas, piemēram, riekstus, žāvētus augļus. Importēja arī «mazas lietiņas» bāriem un restorāniem — dekorācijas, iesmiņus, zobu bakstāmos. Atvēra pirmos veikalus.

Ģimenes uzņēmumu nodibināja 1993. gadā. Ko nozīmē Gemoss? Tas ir jaunvārds, ko izdomāja Rihards, bērnībā ar ģimeni apmeklējot zoodārzu. Nonākot pie begemota sprosta, spītīgi teica, ka tas ir gemoss. Šo vārdu vecāki izvēlējās arī savam uzņēmumam, jo negribēja sekot tā laika modei nosaukumos izmantot savus iniciāļus vai uzvārdu. «Toreiz mums nebija sajūtas, ka tas ir kaut kā liela sākums,» piebilst Ieva. Tagad uzņēmumam ir seši veikali Latvijā, meitasuzņēmums Igaunijā, un nu tas virzās arī Lietuvas tirgū.

Vajadzību pēc ģimenes lielāka atbalsta uzņēmuma vadībā Ieva sajuta pēc tam, kad Sandro aizgāja mūžībā. Bērni bija tam gatavi, jo ar Gemosu uzauguši. Ja brīvdienās vecākiem vajadzēja strādāt, bērnus ņēma līdzi. Par darbu Ieva ar vīru bieži runāja arī mājās.

Darbinieku skaits auga pamazām, un ar pirmajiem ģimene gan kopā pusdienoja ikdienā, gan svinēja svētkus. «Tas mums nācis līdzi līdz pat šodienai — decembrī, kad mums ir pats noslogotākais laiks, visus cienājam ar zupu,» piebilst Ieva. Arī tikšanās reizē Rihards piedāvā zupu. Viņš ģimenes uzņēmumā strādā kopš skolas beigšanas. Pat negribēja studēt augstskolā, jo uzskatīja, ka labākas skolas par darba vidi nav. Tagad atbild par saimnieciskiem un ilgtspējas jautājumiem.

Savukārt Maija 18 gados devās prom no Latvijas. Mācījās Šveicē, Lielbritānijā, Ungārijā, kur iepazinās ar Kornelu. «Bet pēc desmit gadiem man bija skaidrs, ka jābrauc mājās.» Kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā 2016. gadā un sāka strādāt Gemosā par iepirkumu speciālisti. Pakāpeniski kāpjot pa karjeras kāpnēm, kļuvusi par biznesa attīstības vadītāju. Šāds ceļš abām ar mammu bija pa prātam.

Ieva uzskata, ka «lieli amati uzreiz nevar būt», un arī Maija ir pārliecināta, ka vispirms sevi jāpierāda. Viņas vīrs Kornels nodarbojas ar IT projektu vadību, un abi kopā rūpējas par to, lai uzņēmumā ienāktu vairāk mūsdienu tehnoloģiju.

Kad Ieva sāka jaunās noliktavas plānošanu, meita atgādināja, ka pienācis laiks domāt ne tikai par fiziskiem objektiem, bet arī par digitalizāciju. Pēdējo divu gadu laikā uzņēmumā ieviestas divas vadības sistēmas, kas darbu padarījušas efektīvāku. «Pirms tam strādājām ar papīru un pildspalvu.» Risinājumu izstrādei izmantoja finanšu institūcijas Altum atbalstu. Bet šovasar klientiem piedāvās uzlabotu internetveikala versiju. Iepriekšējo steigā atvēra Covid-19 pandēmijas laikā, bet risinājums nebija kvalitatīvs.

Pieņemot lēmumus, kas attiecas uz uzņēmumu, reizēm paaudžu starpā veidojas domstarpības, atzīst Maija. «Bet tas ir normāli!» Nesen kursos dzirdējusi, ka tieši konfliktu neesamība vedina domāt par problēmām. Tas nozīmē samierināšanos. Taču lielos jautājumos īpašnieki ir vienisprātis. «Man šis uzņēmums vienmēr ir bijis vairāk nekā tikai uzņēmums. Izjūtu atbildību gan pret darbiniekiem, kuru skaits jau pārsniedz divus simtus, gan 30 gadiem, kurus vecāki tam veltījuši.»

SIA Gemoss

Apgrozījums // Peļņa

2022 38 100 170 // 2 821 844
2023 41 135 993 // 2 981 478
2024 41 494 404 // 2 217 165

Izvēles brīvība

Lai gan šķiet — kas nekait iet dabā un lasīt zālītes —, patiesībā darbs ir ļoti smags, stāsta Artūrs Tereško un viņa meita Ilze. Foto — no personīgā arhīva

Pēdējos divos gados aktīvāk iesaistoties uzņēmuma vadībā, mana bravūra pamazām pazūd, ar smaidu saka zīmola Dr. Tereško tējas pārstāve Ilze Ģērmane. Viņa ir zīmola dibinātāja Artūra Tereško meita. «Agrāk man šķita — kāpēc tētis tā dara, es gan rīkotos pavisam citādi. Tagad saprotu, viņam bija taisnība.» Savukārt Artūra bravūra pieaug, jo viņš jūt, ka meita ir īstais cilvēks, kam turpināt iesākto. «Tā ir ļoti laba sajūta, ka esi visu mūžu nostrādājis un nav neziņas par tālāko. Mūsu karogs tiks nests tālāk un vēl augstāk!»

Zīmols Dr. Tereško tējas pieder zemnieku saimniecībai Doktus, ko Artūrs reģistrēja 1993. gadā. Tas ražo zāļu tējas un dabīgos uztura bagātinātājus, ko realizē aptiekās un veikalos. Grūdienu uzņēmējdarbības sākšanai deva sievas Baibas mājās atnestā reklāma par fitoterapijas kursiem, abi ir ārsti. Uz mācībām aizbrauca Artūrs un secināja, ka šis virziens aizrauj. Nav arī brīnums. Bērnībā viņš daudz laika pavadīja kopā ar vecmāmiņu Mikalinu Šidlovsku, kura bija zāļu sieva. Vāca ārstniecības augus, taisīja ziedes un pulverīšus un dakterēja ļaudis ar savām zālītēm un dievvārdiem. «Vieda sieviete, bija dzimusi 1888. gadā. Dzemdēja 11 bērnus, mana mamma bija jaunākā.»

Laikā, kad veidojās pirmie uzņēmējdarbības aizmetņi, Tereško ģimene dzīvoja divistabu dzīvoklī Priekuļos. Lai vāktu ārstniecības augus, abi dakteri vasaras rītos ar paunām mugurā devās uz tuvumā esošo Kazu gravu. «Mūsu agrie rīti rasotā pļavā pirms darba bija ļoti skaisti,» atceras Artūrs. Pēc Ilzes teiktā gan var secināt, ka viņš šo procesu romantizē. Tā tikai no malas šķietot — kas nekait svaigā gaisā lasīt zālītes! Patiesībā darbs ir ļoti grūts un prasa lielu pacietību.

Savāktās zālītes žāvēja dzīvoklī, sasmalcināja ar nazi uz dārzeņu griežamā dēlīša un fasēja pašu gatavotos maisiņos, sverot trauslos aptiekas svariņos. Par etiķetēm kalpoja ar PVA līmi malās pielīmēts aplikāciju papīrs. Katra krāsa nozīmēja, kam tēja paredzēta, piemēram, aknu, plaušu, nieru veselībai. Kāpēc Artūrs zīmolā izvēlējās likt savu uzvārdu? «Ar to parādu, ka esmu atbildīgs par savu veikumu, neslēpjos.» Pirmos pasūtījumus uz Rīgu veda ar autobusu, tie bija tikai pārdesmit maisiņu.

Pieprasījums auga, un dažu gadu laikā izdevās iekrāt tik lielu kapitālu, ka varēja nopirkt privātmāju Cēsīs. Pakāpeniski iegādājās iekārtas darba procesa automatizācijai un pieņēma pirmos darbiniekus. Ap 12 gadu vecumu arī Ilze kļuva par jaudīgu palīgu. «Bet es nebiju verdzībā, man maksāja naudu,» viņa smejas. Tas deva iespēju agri apgūt ne tikai zināšanas par ārstniecības augiem, bet arī finanšu pratību. Par nopelnīto varēja nopirkt kārotās lietas, piemēram, ģitāru, pastiprinātāju, velosipēdu. Pieaugot, tāpat kā vecāki, studēja medicīnu — izmācījās par ģimenes ārsti, bet pēc tam pievērsās homeopātijai.

Uzņēmumā iesaistījušies arī citi ģimenes locekļi. Mammu Baibu varētu saukt par radošo direktori. Ilzes vīrs Māris atbild par procesu optimizāciju un ražošanas jaudas kāpināšanu. Tehniskos jautājumus palīdz risināt viņas brālis Andris, kurš ikdienā darbojas citā nozarē — ir talantīgs metālmākslinieks. Bet viņa sieva Līga rūpējas par mājaslapu, interneta veikaliem, komunikāciju ar klientiem. Ieskaitot pašus, tagad uzņēmumā strādā 12 darbinieku.

Pats karstākais darbalaiks ir no maija sākuma līdz septembra beigām, kad lasāmi ārstniecības augi. Nelielu daļu izaudzē paši — pie mājas ir divi hektāri zemes, kur sēj auzas, griķus, iekopts ārstniecības augu dārziņš. Bet 80% augu nāk no dabiskajām pļavām, šajā ziņā sadarbojas ar bioloģisko zemnieku saimniecību īpašniekiem. Lai gan liela daļa ražošanas procesu automatizēti, tos joprojām ievāc, griežot ar sirpjiem. Šo darbu veic astoņi cilvēki. «Tā kā pati esmu izjutusi fiziskās grūtības, to darot, ļoti labi zinu, kā jūtas darbinieki,» piebilst Ilze. Un tas ir svarīgi.

Konkurence šajā segmentā ir ļoti liela. Kas Dr. Tereško tējām ļāvis visus šos gadus ne tikai noturēties tirgū, bet arī augt? Te nopelns noteikti esot Artūra striktajām prasībām pēc kārtības un nemainīgas kvalitātes. Viņš uzskata, ka labākā reklāma ir no mutes mutē. Turklāt pircējiem ir viegli produktu atpazīt veikala plauktā — iepakojuma dizains nav mainījies kopš 90. gadiem, kad Artūrs to pasūtīja Cēsu tipogrāfijā. Ilze piebilst, ka laiku pa laikam viņus uzmeklē mārketinga cilvēki, piedāvājot pārzīmološanu, bet vienmēr atsaka. Uzskata, ka vecmodīgais izskats ir viņu odziņa.

Ilze ir trīs dēlu mamma, vecākajam tagad ir septiņi gadi. Vai gribētu, lai viņi nākotnē pārņem ģimenes biznesu? «Man vienmēr tika dota ļoti liela brīvība un atbalsts, tāpēc izvēlējos sev šādu ceļu. Ja tas būtu uzspiests, nedarītu principa pēc,» viņa saka un ar šādu pieeju audzina arī bērnus. Vienlaikus, protams, ļoti priecātos, ja kāds no viņiem izvēlētos turpināt audzēt uzņēmuma vērtību.

ZS Doktus

Apgrozījums // Peļņa