Jauniešu protests Kijivā 25. jūlijā. Foto — Scanpix
Ukrainā protestu vilnis pret korupcijas apkarotāju ierobežošanu. Vai prezidents Volodimirs Zelenskis spēs pārvarēt pašradīto politisko krīzi?
Tēvs ir frontē, bet es — protestā! Ar šādu plakātu 22 gadus vecā juriste Nastja ieradās uz mītiņu Kijivā, lai skaļi iebilstu pret augstākās varas pēkšņo lēmumu pakļaut neatkarīgos korupcijas izmeklētājus politiskai ietekmei. «Mēs gribam dzīvot valstī, kur korupcija ir sodāma neatkarīgi no tā, kas to izdara — prezidenta draugs vai ienaidnieks,» jaunā sieviete saka Ir. Viņas tēvs karo frontē kopš 2022. gada, pēdējoreiz abiem bija iespēja satikties maijā, bet pirms tam nebija redzējušies gandrīz gadu.
Nastja nav vienīgā, kurai mērs bija pilns. 22. jūlijā tūkstošiem ukraiņu, galvenokārt jaunieši, izgāja protestos galvaspilsētas un citu pilsētu ielās, ignorējot karastāvokļa dēļ noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Neko tādu Ukraina nebija pieredzējusi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma pirms trīsarpus gadiem.
Demonstrācijas sākās burtiski dažas stundas pēc parlamenta balsojuma, kas vērsās pret divu valstī nozīmīgāko korupcijas apkarotāju — Nacionālā pretkorupcijas biroja un Specializētās pretkorupcijas prokuratūras — neatkarību. Līdz šim neatkarīgās iestādes tika nodotas ģenerālprokurora pakļautībā, bet šo amatpersonu izraugās prezidents.
Sākotnēji protestētāji aicināja Volodimiru Zelenski neizsludināt jauno likumprojektu, tomēr prezidents tajā pašā dienā to parakstīja. Tas uzkurināja protestus, kas turpinājās visu nedēļu, — kopumā 17 pilsētās demonstranti ar kartona plakātiem rokās pieprasīja atcelt jauno likumu.
Miermīlīgie, bet neatlaidīgie protesti, kā arī starptautisko partneru kritika lika prezidentam Zelenskim piekāpties. Viņš strauji mēģināja situāciju labot, 24. jūlijā iesniedzot parlamentā jaunu likumprojektu. Abas pretkorupcijas iestādes publiski apliecināja, ka tikušas iesaistītas likumprojekta izstrādē un tas atjaunos viņu neatkarību. Parlamenta lēmums par šo likumu gaidāms šonedēļ. Bet jautājums paliek — vai iekšpolitiskā krīze ir atrisinājusies, vai arī trieciens prezidenta reputācijai ir neatgriezenisks?
Korupcijas pūķis
Abas neatkarīgās pretkorupcijas iestādes, kā arī Augstāko pretkorupcijas tiesu izveidoja pēc 2014. gada masu protestiem, kas noveda pie varas maiņas Ukrainā. Eiromaidans jeb Pašcieņas revolūcija sākās pēc Kremlim lojālā prezidenta Viktora Janukoviča lēmuma atteikties no tuvināšanās Eiropas Savienībai. «No vienas puses, tas bija 2014. gada Pašcieņas revolūcijas morāls prasījums; no otras puses, nosacījums Ukrainas valdības sadarbībai ar Starptautisko Valūtas fondu un viena no prasībām bezvīzu režīma ieviešanai ar ES,» pretkorupcijas politiku skaidro pazīstamā ukraiņu aktīviste, Korupcijas apkarošanas centra līdzdibinātāja Darja Kaleņuka.
Specializētās pretkorupcijas iestādes izveidoja, kad pēc Janukoviča gāšanas par Ukrainas prezidentu ievēlēja Petro Porošenko, kurš vārdos ļoti atbalstīja cīņu pret korupciju. Taču aizkulisēs radīja daudz šķēršļu, mēģinot ierobežot arī šo iestāžu neatkarību. Piemēram, radot konfliktus starp biroja un prokuratūras vadītājiem.
Viena no pirmajām skaļajām izmeklēšanām 2017. gadā skāra toreizējā iekšlietu ministra Arsena Avakova dēlu, kuru apsūdzēja par sadārdzinātu mugursomu iepirkšanu Nacionālajai gvardei. Pretkorupcijas birojs publiski paziņoja, ka krimināllietu nodevis prokuratūrai, taču tā vēlāk apsūdzības pārkvalificēja un galu galā izmeklēšanu izbeidza.
Pretkorupcijas birojam bieži tiek pārmests, ka tā izmeklētāji nespēj savākt pierādījumu bāzi atbildīgo notiesāšanai un viņu apsūdzības ir ātri saceptas. Biroja darbinieki par kvalitatīvu mācību trūkumu gan nevar sūdzēties, viņiem palīdzību nodrošinājuši starptautiskie partneri, bijusi iespēja arī Federālās izlūkošanas pārvaldē mācīties, kā izmeklēt augstākā līmeņa korupciju, atklāt sarežģītas finanšu mahinācijas un nostiprināt pierādījumus tiesai. Un, par spīti kritikai, pēdējo desmit gadu laikā birojs ierosinājis desmitiem lietu pret deputātiem (pašreizējā parlamentā pret 24 deputātiem), ministriem, augstākajiem ierēdņiem un valsts uzņēmumu vadītājiem. Nevienai citai tiesībaizsardzības iestādei Ukrainā nav šādu rezultātu.
Birojs nav vairījies arī no izmeklēšanām, kas skar prezidenta tuvāko loku. Piemēram, 2020. gadā aizdomas par kukuļa saņemšanu no lielas būvkompānijas Ukrbud izvirzīja pret toreizējo prezidenta biroja vadītāja vietnieku Olehu Tatarovu. Valstij aplēstie zaudējumi šajā lietā bija 81 miljons hrivnu (aptuveni divi miljoni dolāru). Taču ģenerālprokurore Irina Venediktova burtiski vienas nakts laikā operatīvi nomainīja lietas piekritību, nododot to Valsts drošības dienestam. Galu galā rajona tiesa 2021. gada beigās šo krimināllietu izbeidza. «Tatarova lieta kļuva par lakmusa papīru varas iestādēm, kas demonstrēja pilnīgu nevēlēšanos taisnīgi izmeklēt apsūdzības pret savējiem,» toreiz secināja pretkorupcijas organizācijas Transparency International Ukrainas birojs.
Tatarova lieta nebija pēdējā. 2024. gada maijā biroja izmeklētāji paziņoja par aizdomām, ka nelikumīgus ienākumus guvis Andrijs Smirnovs, prezidenta biroja vadītāja Andrija Jermaka vietnieks. Šā gada aprīlī pret Smirnovu tika izvirzītas vēl jaunas aizdomas par 100 000 dolāru kukuļa saņemšanu.
Bet nupat jūnija beigās birojs vērsās pret vicepremjeru Oleksiju Černišovu aizdomās par nelikumīgu zemesgabala piešķiršanu dzīvojamā kompleksa celtniecībai Kijivā. Černišovs kļuva par sesto šīs krimināllietas figurantu, viņam inkriminē dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai gūtu neatļautus labumus īpaši lielā apmērā. Apsūdzības attiecas uz 2021.—2022. gadu, kad Černišovs vadīja reģionālo lietu ministriju.
Tiek uzskatīts, ka tieši Černišova lieta izprovocēja 22. jūlija notikumus — politiķu lēmumu vērsties pret biroju un steidzamā kārtā izdzīt cauri parlamentam tā neatkarības ierobežojumus. Dienu iepriekš notika masveida kratīšanas, kas vērstas pret biroja darbiniekiem.
«Negaidīti parlamentā tiek iesniegti grozījumi likumprojektā, kura mērķis bija atvieglot dzīvi bez vēsts pazudušo frontinieku tuviniekiem. Šo likumu skatīja otrajā lasījumā. Pēc tam daļa deputātu un paši sākotnējā likumprojekta autori medijiem stāstīja, ka neesot pat sapratuši, par ko balso. Šāda notikumu attīstība liecina, ka tika īstenots rūpīgi pārdomāts plāns,» notikušo komentē Darja Kaleņuka.
Deputātu pieņemtie grozījumi ietvēra normas, kas maina pretkorupcijas biroja un specializētās prokuratūras statusu, pakļaujot to ģenerālprokurora kontrolei. No pirmā acu uzmetiena tā šķiet formalitāte, taču šajā juridiskajā detaļā slēpjas galvenais risks pretkorupcijas apkarotāju neatkarībai — politiskā kontrole «no augšas». Prezidenta retorikā šīs pārmaiņas tika pasniegtas kā reforma, kas vērsta pret Krievijas ietekmi.
Sabiedrība reaģēja zibens ātrumā: sākot no ekspertu un diplomātu paziņojumiem līdz pat protesta akcijām Kijivas centrā. Lai gan krievi turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas un tas apdraud civiliedzīvotāju dzīvību, protestētāji izgāja ielās arī Dņiprā, Odesā, Ļvivā un citur.
Prezidenta izraisīta krīze
«Šīs protestu kustības dzinējspēks ir paaudze, kas 2013. un 2014. gada Maidanu atceras drīzāk no vecāku stāstiem. Taču viņi skaidri saprot, ka pret korupciju ir jācīnās,» saka sociālais psihologs Olehs Pokalčuks.
Sabiedrības «atkailinātie nervi», tā viņš dēvē ukraiņu jauniešus. Viņaprāt, vairākums no protestētājiem neko daudz nezina par pretkorupcijas infrastruktūru — iespējams, daudzi tikai 22. jūlijā pirmo reizi piefiksēja abu iestāžu nosaukumus. Taču viņiem piemīt asa taisnīguma izjūta. Un viņi ieklausās blogeros, kam internetā ir miljoniem sekotāju, piemēram, uz protestiem aicināja populārais Ihors Lačenkovs. Šis influenceris ziņo par kara gaitu un bija viens no iniciatoriem populārajai akcijai, kuras laikā 2022. gadā tika vākti ziedojumi Bairaktar dronu iegādei.
«Šī ir jauna paaudze, kas ļoti asi protestē pret netaisnību un kā neviena cita saprot demokrātijas cenu,» skaidro Pokalčuks. Viņi ir uzauguši laikā, kad notika Krimas okupācija, izvērtās karš Donbasā, vēlāk Covid-19 pandēmija un pilna mēroga iebrukums. Daļa no viņu vienaudžiem jau ir mobilizēti armijā, citiem frontē ir vecāki.
Mēģinājums pakļaut kontrolei pretkorupcijas iestādes izraisīja ne tikai ielu protestus. Tas izprovocēja dziļu institucionālu un reputācijas krīzi. Vairāki starptautiskie partneri atklāti apšaubīja Ukrainas apņemšanos turēties pie Eiropas vērtībām. Iestāšanās Eiropas Savienībā, starptautiskās palīdzības programmas — tas viss atkarīgs no partneru uzticēšanās Ukrainas institūcijām. Atsaucoties uz neoficiāliem avotiem, Ukrainas mediji ziņo, ka Eiropas Komisija brīdinājusi Ukrainu par palīdzības iesaldēšanu, ja pretkorupcijas iestāžu neatkarība netiks nekavējoties atjaunota.
Valstī pieaug arī politiskā spriedze. Daļa parlamenta deputātu jau atklāti izteikuši savu neapmierinātību. Prezidenta komanda pašlaik zaudē reformatoru reputāciju, Zelenska biroju sāk uztvert kā struktūru, kas cenšas sev pakļaut neatkarīgas institūcijas. Tas var izraisīt politiskās leģitimitātes zaudēšanu, it īpaši jauno vēlētāju vidū. «Zelenska diktatūra» ir jau sen atstrādāts Krievijas propagandas naratīvs, bet tagad pats prezidents ir radījis pamatu šādai kritikai. Mēģinājumi pasniegt pieņemto likumu kā deputātu kļūdu izskatās naivi. Ukrainas parlamentā likumprojektu izskatīšana parasti aizņem mēnesi. Tāpēc pēkšņa kāda likuma izbīdīšana vienas dienas laikā izskatās aizdomīgi, lai neteiktu vairāk.
Ukraiņi ir iemācījušies atpazīt manipulācijas un saskatīt, kad «reforma» patiesībā ir mēģinājums pārņemt kontroli. Protestu vilnis, kas Ukrainā jau nodēvēts par «Kartona Maidanu», apliecina — sabiedrība ir gatava aizstāvēt savas vērtības, un to vidū ir arī nulles tolerance pret sistēmisku korupciju. Abas pretkorupcijas iestādes «nav garantija uzvarai pār korupciju, bet tā ir mūsu iespēja», komentē eksperts Pokalčuks.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
