Jānis Slaidiņš. Publicitātes foto
Majors Jānis Slaidiņš atskatās uz gadu frontē un brīdina, ka šogad var notikt Krievijas provokācijas pret Latviju
Iepriekšējā gadā Krievija ar milzīgiem zaudējumiem — 418 tūkstošiem kritušo un ievainoto karavīru — ieņēma tikai 4329 kvadrātkilometrus Ukrainas teritorijas. Taču Putinam nav atkāpšanās ceļa, tāpēc Krievija šogad pielietos «maksimāla spiediena stratēģiju», prognozē Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš. Ukraina sekmīgi pretosies, Putins nespēs sasniegt stratēģiskos mērķus, un turpināsies resursu karš, kas kādā brīdī var novest pie reālām sarunām par uguns pārtraukšanu.
Kā jūs raksturotu norises frontē pērn un kādus notikumus atzīmētu kā svarīgākos?
2025. gads ieies Ukrainas kara vēsturē kā izturības un pārbaudījumu gads. Skatoties, protams, vairāk uz politisko fronti, jo kopš Trampa nākšanas pie varas Ukrainai bija jādarbojas politiska spiediena rezultātā. Bet Krievija, neskatoties uz dzīvā spēka pārsvaru un arī raķešu triecieniem, nav spējusi salauzt Ukrainu, tā turpina pretoties. Turklāt attīsta militāro rūpniecību un arī frontē veic pretuzbrukumus.
Kas vērā ņemams frontē ir bijis pagājušajā gadā? Noteikti jāmin Kurskas operācija, kurā ukraiņi spēja dominēt kādu laiku un Krievija tikai ar Ziemeļkorejas palīdzību atguva šīs okupētās teritorijas.
Protams, triecieni Krievijas dziļumā naftas pārstrādes uzņēmumiem, militāriem objektiem, dažādas partizānu aktivitātes dziļi Krievijas teritorijā. To var uzskatīt par Ukrainas lielāko panākumu.
Piemēram, operācija Zirnekļu tīkls jūnijā?
Jā, tā bija ilgi plānota operācija, kuras mērķis bija Krievijas stratēģiskā aviācija, kas ļoti bieži veic triecienus pa Ukrainas teritoriju, civiliedzīvotājiem padarot dzīvi diezgan izaicinošu.
Pērn janvārī jūs bijāt apkopojis Ukrainas politikas ekspertu trīs scenārijus. Optimistiskais — kara aktīvās fāzes apstāšanās — nenotika. Vai sanāk, ka notika gan pesimistiskais, gan reālistiskais — ka Putins nepiekritīs izbeigt karu un turpināsies kara darbība, un līdztekus notiks sarunas?
Krieviju var ļoti vienkārši paredzēt viena iemesla dēļ — tai īsti nav atkāpšanās ceļa. Panākumu frontē nav, viņi var vienīgi bombardēt aizmuguri un tā izdarīt spiedienu uz Ukrainu. Un šis gads nebūs vienkāršāks. Ziema ir daudz smagāka par pagājušo, redzam masīvus triecienus pa enerģētisko infrastruktūru. Tas ir tīrs terorisms, lai piespiestu iedzīvotājus iet ielās un pieprasīt mieru. Bet tam ir pretējs efekts.
Es arī tagad biju Ukrainā un daudz pievērsu uzmanību ukraiņu pretošanās gara noturīgumam. Ar šādiem triecieniem krievi neko nepanāks. Ukrainā sabiedrība saprot, ka ir jāturas līdz pēdējam, jo šobrīd izšķiras valsts un nācijas liktenis.
Vai esat pamanījis kādas izmaiņas ukraiņu taktikā? Piemēram, triecieni naftas pārstrādes rūpnīcām laikam ir jauna un efektīva taktika.
Jā, tas ir tas, ko Ukraina atradusi par iespējamu. Tāpat arī triecieni Maskavas apkārtnē, lai paralizētu aviācijas satiksmi. Tās ir labākās sankcijas. Rietumvalstu sankcijas pret Krievijas ēnu floti īsti nestrādāja. Tāpēc Ukraina turpina veiksmīgi sist pa naftas bāzēm, un ir bijuši arī triecieni pa ēnu flotes kuģiem Melnajā jūrā.
Jau 2024. gadā prognozējāt, ka varētu pienākt gals Kerčas tiltam. Kāpēc tas joprojām ir?
Pa tiltu tomēr vairs neiet Krievijas galvenā apgāde uz Krimu, viņi izveidojuši sauszemes koridoru. Lai tiltu iznīcinātu, jābūt masīvam kombinētam triecienam. Tas noteikti joprojām ir milzīgs izaicinājums.
Ļoti iespējams, kopš Trampa nākšanas pie varas ir arī kāds spiediens no ASV puses neaiztikt tiltu.
Vācieši nav arī iedevuši Taurus raķetes.
Vispār Rietumi ļoti uzmanīgi skatās uz jebkāda bruņojuma došanu Ukrainai, skatīdamies, kāda būs Krievijas reakcija. Tas ir visu laiku bijis. Bet Krievija redz šo vājumu, nenoteiktību, un tas Krieviju tikai dara stiprāku. Palīdzība nāk, bet Rietumos joprojām nav stratēģijas, kā izdarīt, lai Krievija zaudētu šo karu.
Tā var vilkties ļoti daudz un dikti, bet kāds ir risinājums? Visi runā par mieru, bet triecieni turpinās, uzbrukumi frontē turpinās. Kāda ir stratēģija? Ja paskatās Rietumu «labas gribas koalīcijas» paziņojumus, tie ir kā lode, pēc kuras Krievijai jau sen vajadzēja sabrukt. Bet tā nav noticis.
Vai Parīzes deklarācija par miera uzturēšanas spēkiem Ukrainā nav tomēr svarīgs pavērsiens? Francija un Lielbritānija ir principā piekritušas, ka varētu sūtīt uz Ukrainu savus karavīrus.
Ar nosacījumu, ka tas būtu pēc pamiera. Ļoti iespējams, notiek solīšana, ko viņi nemaz nevar izpildīt. Mans personīgais viedoklis — kamēr nebūs spēcīgu ASV garantiju, ko Putins respektē šobrīd visvairāk, viņš teiks, ka jebkuru Rietumu karaspēka dislokāciju Ukrainā uzskatīs par leģitīmu mērķi.
Putins nerespektē Eiropu. Putina izpratnē Eiropa ir papīra tīģeris. Visus šos gadus Krievija varējusi darīt, ko grib, sākot no 2014. gada. Turklāt redzam, ka nav vienotības. Ir valstis, kuras ļoti labi saprot drošību — Zviedrija, Somija, trīs Baltijas valstis, Polija —, bet pārējām liekas — līdz mums jau neatnāks.
Kaut kas tomēr mainās. Piemēram, Parīzes vienošanos atbalsta un karavīrus sūtīt esot gatavs pat Spānijas premjerministrs.
Jā, bet Itālija nesola, Vācija nesūtīs. Var spekulēt, kā būs, bet situācija frontē rāda, ka Putins nav gatavs pieņemt neko. Krievija meklēs visādus ieganstus, lai tikai nebūtu jāsēžas pie sarunu galda, jānoslēdz pamiers. Un tad atgriežamies pie sākuma — kāds bija Putina galvenais uzdevums, iebrūkot Ukrainā?
Režīma maiņa.
Režīma maiņa, ieņemt Ukrainu. Un kā viņš tagad atkāpsies no saviem principiem? Krievijas iedzīvotājiem viņš ir cars un dievs. Viņam jābūt spēcīgam.
Vai viņš joprojām ir cars un dievs?
Noteikti. Par to rūpējas ļoti efektīvā Krievijas propaganda, kurai tiešām no desmit ballēm var likt deviņas ar pusi. Tas, ko viņi runā, mums liekas varbūt stulbi, neadekvāti, bet tas atstāj iespaidu uz Krievijas iedzīvotājiem. Putins un visa Kremļa kliķe labi zina, kā manipulēt ar iedzīvotājiem. Tas vienmēr ir bijis krievu valdnieku viens no spēcīgākajiem trumpjiem, sākot no cariem, boļševikiem. Ļoti grūti būs salauzt šo stereotipu, lai krievi sāktu domāt, ka viņi var dzīvot labāk. Kamēr domāšana nemainīsies, Krievijā nekas nemainīsies, neviens to nepārveidos par demokrātisku valsti.
Krievija naktī uz 9. janvāri izdarīja triecienu Ļvivai ar Kremļa slavēto raķeti Orešņik. Vai tas nav izmisuma solis?
Nē, es to noteikti nesauktu par izmisuma soli. Tas ir vēstījums — mēs varam iešaut arī pa Kijivu, bet šoreiz iešāvām pa Ļvivu. Mēs esam gatavi turpināt, kamēr nesasniegsim mērķus, un lai Rietumi neiejaucas, it sevišķi Eiropa. Tas ir vēstījums Eiropai, ne Amerikai.
Parādās ziņas, ka ukraiņi it kā gatavojot operāciju Bīstamās debesis, kurā izmantošot savas jaunās raķetes Flamingo. Kādi būtu mērķi?
Jāņem vērā, ka arī ukraiņi veic informatīvās operācijas. Vai būs kombinēts trieciens — to nevar izslēgt. Protams, Krievija saprot tikai spēku. Ukrainai noteikti ir jāveic arī trieciens pa kādu stratēģisku objektu pašas Krievijas teritorijā. Kas tas būs, grūti pateikt. Skaidrs, ka ukraiņi darīs visu, lai neciestu civilie iedzīvotāji. Visticamāk, [mērķēs] pa munīcijas noliktavām, kas ir diezgan plaši izkaisītas Krievijas Eiropas daļā.
Pēc jūsu aprēķiniem, visā 2025. gadā krievi ieņēma 4329 kvadrātkilometrus Ukrainas teritorijas un zaudēja ap 418 000 karavīru. Vai Putinam nenāksies šogad izsludināt vispārēju mobilizāciju?
Putins parakstīja dekrētu no šī gada 1. janvāra iesaukt rezervistus, kurus varēs iesaistīt Krievijas teritorijā objektu apsardzei, bet pēc izvarotās Krievijas konstitūcijas tur iekļauti četri Ukrainas apgabali. Lai apietu vispārējo mobilizāciju, ļoti iespējams, Kremlis domā šādā veidā aizbāzt caurumus frontē.
Jāpiekrīt ukraiņu Bezpilota sistēmu pavēlniecības komandierim Robertam Brodi, kuru mēs zinām kā Madjaru, ka mēnesī ir jānodara krieviem zaudējumi virs 40 tūkstošiem. Pagaidām, kamēr ir 30—35 tūkstoši, tas neatstāj iespaidu, bet, ja būs 40, 50 un 60 tūkstoši, tam pēc kāda laika varētu būt ietekme.
Kāpēc šāds robežskaitlis?
Tāpēc, ka mēnesī Krievija spēj mobilizēt tik daudz, lai varētu aizpildīt zaudējumus.
Kādas ir Ukrainas galvenās problēmas gan frontē, gan aizmugurē?
Pirmām kārtām mobilizācija. Bez noturīgas mobilizācijas būs grūti atrast rezerves vienībām. Turklāt jauns karavīrs ir jauns karavīrs.
Fronte nav viengabalaina. Tā bieži vien ir balstīta uz apvidus īpatnībām, un vietām ir pieci, seši, desmit karavīri, kas nosedz vairāk nekā divus kilometrus. Krievi mēģina atrast šīs vājās vietas. Ukraiņiem ir mehanizētās gaisa desanta trieciena brigādes ar artilēriju, smago kaujas tehniku, bet daudz kur ukraiņi izvieto teritoriālos spēkus. Un tiem nav tādas sagatavotības, protams. Krievi meklē šos caurumus.
To ļoti labi redzējām pie Huļaipoles pagājušogad, kad krievi saprata, ka tur nav pretī smagās vienības — sitam pa tiem! Tas nostrādā ik pa brīdim. Ukraiņiem gan ir vienības, kuras pilda tā sauktos ugunsdzēsēju pienākumus — kur ir krievu pārrāvums, tās turp tiek pārmestas.
Bet, neskatoties uz visām šīm problēmām, krieviem nav bijis tāda tīra frontes pārrāvuma. Viņi turpina grauzties metru pa metram, izmantojot cilvēku resursus. Visu laiku mēģina atrast, kāda taktika strādā labāk. Un ir atraduši, divu trīs cilvēku grupas jau sūcas iekšā.
Bet Ukrainai ir problēma — aizmugurē ir tā sauktie viesmīļi, vietējie iedzīvotāji, kuri gaida «atbrīvotājus» un ir gatavi tos noslēpt, apgādāt. Viņi nodarbojas ar izlūkinformācijas vākšanu, var koriģēt dronus. Ukrainas frontes aizmugurē ir vēl ļoti daudz civiliedzīvotāju. Neesmu atradis atbildi, kāpēc tie cilvēki nav izvākti. Vismaz 20 kilometrus no frontes līnijas nevajadzētu atrasties civiliedzīvotājiem. Tas bruņotajiem spēkiem atbrīvotu rokas manevriem aizsardzībā. Bet ukraiņiem tādā ziņā ir demokrātija. Viņi visu laiku aicina evakuēties, bet cilvēki nebrauc. Tie parasti ir gados vecāki cilvēki. Bet nevajag aizmirst, ka krievu aģentūra ļoti labi strādā.
Kā šī aģentūra atrod cilvēkus?
Tā ir vesela sistēma, kā Krievija vervē noturīgu aģentūru. Un ar to ir jārēķinās gan Ukrainā, gan arī mums, ja, nedod Dievs, sāksies konflikts. Būs šādi viesmīļi, žduni, kuri strādās pret savu valsti un būs gatavi nodot informāciju ienaidniekam.
Kara laikā ir ļoti grūti veikt reorganizācijas bruņotajos spēkos, bet ukraiņi to mēģināja darīt, pārejot uz korpusu sistēmām. Un par [jauno virspavēlnieku Oleksandru] Sirski neko sliktu nevar teikt. Skaidrs, ka viņam arī jātiek vaļā no padomju mantojuma, kas vēl daudz kur ir iekšā. Es uzsvēršu — tā ir melošana uz augšu. Vienību komandieri melo uz augšu.
Vai arī ukraiņi?
Arī ukraiņi melo uz augšu, ka viss te turas, bet fronte jau ir pavirzījusies uz priekšu, kaut kas ir zaudēts, un tad komandieri mēģina to visu atgūt. Un parastais karavīrs dabū maksāt ar asinīm. Melošana ir noteikti viens no galvenajiem noziegumiem kara laikā, ja tu maldini augstāk stāvošos štābus par reālo situāciju. No tā būtu jātiek vaļā.
Vēl viena problēma acīmredzot ir korupcija. Vai ar to ir saistīta arī Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītāja Kirilo Budanova ielikšana par prezidenta biroja vadītāju Andrija Jermaka vietā?
Amerikāņiem Jermaks bija ne visai patīkama persona, cik zināms. Budanovs iepriekš ir sadarbojies ar ASV, viņš tiek ieredzēts. Kaujas virsnieka ielikšana prezidenta administrācijas vadībā viņam pašam būs izaicinājums, jo tas ir politisks amats. Bet tas noteikti neatstās iespaidu uz GUR darbībām, jo Budanovam ir pietiekami labi vietnieki. Bet tas noteikti ir labas gribas žests attiecībā uz ASV.
Esat teicis, ka šis gads būšot «pakāpeniskas norimšanas gads» — Putins nespēs sasniegt stratēģisku pagriezienu un nekas nemainīsies. Ciktāl norims, un kā tas izskatīsies gada beigās?
Krievija spiež ar triecieniem, cerēdama, ka piespiedīs Ukrainu pieņemt miera noteikumus. Ukraiņi cer, ka Krievijas ekonomika [neizturēs]. Ja šāda situācija turpināsies ar zaudējumiem frontē, tas vienkārši kaut kur izsīks, un ļoti iespējams, ka gada otrajā pusē tiešām kādas sarunas varētu sākties.
Sarunas jau notiek.
Reālas sarunas, es nedomāju šo spēlēšanos, kas notiek tagad.
Tad šogad varētu apstāties kara aktīvā fāze?
Jā, varbūt apstāsies. Protams, tas neatrisinās visu situāciju ar Ukrainas jautājumu. Ja fronte sastings, tiks iesaldēta, tas nebūs risinājums. Bet šobrīd tas ir vienkārši resursu karš. Jāgaida, kā būs ar resursiem un ekonomisko situāciju Krievijā. Skaidrs, ka viņi nevarēs uzturēt visu laiku šādu nenormālu tempu, tāpēc tagad steidzas, lai gūtu kaut ko. Un tad viņiem būs — mēs esam paņēmuši to un to, un tagad varētu runāt.
Varbūt tas nav īpaši nopietni, taču monarhists un nacionālists Igors Girkins no cietuma prognozē, ka šogad Krievija zaudēšot Piedņestru — Ukraina kopā ar Rumāniju to ieņemšot. Vai šādai prognozei ir kāds pamats?
Savulaik biju bruņojuma kontroles misijā Moldovā. Moldāvi ir nojaukuši visus nocietinājumus, tur ir brīva kustība uz Piedņestru. Moldovai ir nodoms, ka laika gaitā Piedņestra pati saplūdīs ar Moldovu. Bet tur ir viens jautājums — milzīga munīcijas noliktava tikai divus trīs kilometrus no Ukrainas robežas. Tiklīdz krieviem tur sāksies kādas aktivitātes, ļoti iespējams, ka Ukrainai tas nebūs pieņemami. Protams, Ukraina to pati nedarīs, tikai ar sabiedroto atļauju un pēc Moldovas lūguma, lai pārņemtu šo munīcijas noliktavu.
Daži eksperti prognozē, ka šis gads būšot tā vai citādi izšķirīgs Ukrainas liktenim. Vai būs?
Par izšķirīgumu katru gadu dzirdam kopš 2022. gada. Es negribu neko prognozēt. Šobrīd redzu, ka Krievija turpinās pielietot maksimālā spiediena stratēģiju. Vismaz līdz pavasarim.
Kas ir galvenie virzieni? Tās ir gaisa ofensīvas, turpināsies triecieni Ukrainas dziļumā, lai izsistu laukā visu energoinfrastruktūru. Un turpināsies sauszemes operācijas trijos virzienos. Sumi un Harkiva, lai, kā Putins teica, būtu buferzona. Kauja par Donbasu turpināsies, jo Putinam vajag Slovjansku un Kramatorsku, un ukraiņi nevar tās vienkārši atstāt. Un trešais būs Zaporižjas virziens, lai pienāktu maksimāli tuvāk šai milzīgajai Ukrainas apgabala pilsētai.
Budanovs brīdina, ka Krievija uzbrukšot NATO 2027. gadā. Vai Krievijai būtu resursi to darīt, vai arī tā ir ukraiņu kampaņa, lai mobilizētu Rietumus?
Gan, gan. Šobrīd galvenais Eiropas priekšpostenis ir Ukraina ar saviem karavīriem, kuri mūs aizstāv. Krieviem būtu ļoti grūti sākt vēl vienu pilna mēroga operāciju, teiksim, Baltijas virzienā. Jo citur jau krieviem īsti nav, kur uz rietumiem iet — tikai Baltijas valstu, Somijas un Polijas teritorija.
Lai radītu krīzi, nevajag iebrukt ar tankiem. Pietiek, ja ir droni, dažādas prokrievisko spēku aktivitātes. Ja sāksies šūpošana, tad taisni tādā veidā. Pāriet pāri robežai kaut kur dedzināt, spridzināt, droni pierobežā var atbalstīt. Tas var būt dažādi. Šāda veida hibrīdkara operācijas krievi ļoti labi māk organizēt, piemēru ir daudz.
Tāda veida draudi noteikti ir vislielākie. Bet, lai veiktu plaša mēroga uzbrukumu, ir jāpārdzen karaspēks, jāveido apgādes bāzes. To visu uzreiz varēs redzēt. Bet mazie darbiņi, visādas diversijas, terorakti, droni — to Krievija var darīt kaut vai šodien, ja pieņem tādu lēmumu.
Vai Ziemeļatlantijas līguma 5. pants līdz gada beigām joprojām būs spēkā, un mēs varēsim ar to rēķināties?
Manā ieskatā tas būtu jākonkretizē. Jo šobrīd ir tā — uzbrukums vienai NATO valstij ir uzbrukums visai NATO. Bet portugāļi mums atsūtīs, piemēram, četras banānu kastes — mēs sniedzam palīdzību! Te ir jābūt skaidri, konkrēti, kādas darbības tiktu veiktas, ja Krievija sāktu agresiju. Putina konservi ir izmētāti pa Eiropas valstīm — Slovākija prokrieviska, Ungārija, tagad arī Čehija. Tas viss var atstāt ietekmi uz lēmumu pieņemšanu. Tātad jābūt konkrētai darbībai — kas, ko, kur, kad, kāpēc. Ja atbildēsim uz šiem pieciem «k», tad viss būs kārtībā.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
