Dvīņumāsas Katerina (no kreisās) un Anna Ribakovas. Foto — Reinis Hofmanis
Pirmā priecīgā glezna pēdējo trīs gadu laikā, rādot krāsaino, pašas radīto bildi ar dvīņumāsu Annu bērnībā, saka ukrainiete Katerina Ribakova (21). Māsas kopā ar mammu Svitlanu un mazo māsiņu Uļjanu (12) Latvijā nokļuva pirms trim gadiem, bēgot no kara šausmām Ukrainā
Man, lūdzu, augļu tēju, skaidrā latviešu valodā saka Katja. Valodu apguvusi pašmācības ceļā, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā. Pašlaik viņa ir pirmspēdējā kursā. «Valodas zināšana ir elementāra cieņa pret valsti, kura mūs uzņēmusi,» viņa paskaidro. Aņa gājusi kursos un cenšas runāt latviski, tomēr vēl mazliet kautrējas. Problēmas sagādājot garumzīmes, kuru lietojumu viņa joprojām nav sapratusi, tāpēc dažkārt tās saka uz dullo. Viņa Latvijas Universitātē studē starptautiskā kursā, teorētiski varētu iztikt ar angļu valodu. Taču abas saprot — līdzīgi kā Ukrainā, arī Latvijā valodas jautājums ir svarīgs, tāpēc cenšas.
Tiekamies pēc sešiem piektdienas vakarā, abas ir ļoti aizņemtas. Katja no paša rīta apmeklējusi divus kursus akadēmijā: vispirms Latvijas mākslas vēsturi, pēc tam Rietumu mākslas vēsturi. Iepazīstot Latvijas glezniecību, no klasiķiem iemīlējusi Jaņa Rozentāla, Ģederta Eliasa darbus. No «jauno laiku» māksliniekiem kā tuvus min Ievu Iltneri, Andri Vītoliņu, Miķeli Fišeru, arī Kristapu Zariņu. «Šķiet, ka mums ir kas kopīgs — viņi, tāpat kā es, mīl krāsas, ekspresiju, spilgtumu.»
Cik vien Katja sevi atceras, viņai paticis zīmēt, un tas arī padevies. Taču meitene centās šo talantu apslāpēt. Galvenokārt apkārtējo dēļ — draugi, radi un paziņas teikuši, ka māksla nevar būt dzīves pamats, jo tajā viss atkarīgs no veiksmes. «Izlēmu, ka māksla būs mans hobijs, bet studēšu ko nopietnāku. Izvēlējos mārketingu, kas man šķita kompromiss starp radošumu un ekonomiku.» Pašlaik attālināti mācās pēdējā kursā Kijivas Nacionālajā ekonomikas universitātē, raksta diplomdarbu. Pasmejas, ka ar izvēli rūgti maldījusies, jo pēdējos četrus gadus to vien dara, kā risina augstāko matemātiku un statistiku, kas «vispār nav mana joma». Studijas sagādājot milzu grūtības, taču pamest arī nedrīkst. Vecāki ieguldījuši daudz laika un līdzekļu, lai meitas pēc vidusskolas tiktu «budžetā», nedrīkst viņus pievilt. Īpaši jau tagad, kad suns pārkāpts, tikai aste palikusi.
Stāstot par studijām, Katjas acis pēkšņi iemirdzas. Viņai jāpastāsta, kādu dāvanu, gandrīz vai brīnumu viņai dāvājusi Latvija. Proti, nākamajā dienā pēc ierašanās Rīgā abas ar mammu staigājušas pa pilsētas centru. Aplūkojušas skaistās ēkas un pa ceļam iegājušas vienā no tām, domādamas, ka tas ir muzejs. Vai varbūt baznīca? «Man atkrita žoklis, uzzinot, ka tā ir Mākslas akadēmija. Turklāt tieši tobrīd norisinājās izstāde, kurā bija neizsakāmi skaisti mākslas darbi,» atceras Katja.
Redzot meitas sajūsmu, mamma ierosinājusi apvaicāties, vai akadēmijā nav kādi bezmaksas kursi. «Biju tik nospiestā garastāvoklī, ka man steidzami vajadzēja atrast kādu nodarbi, kas domas pavērš citā virzienā.» Akadēmija bija pretimnākoša — piedāvāja iespēju kļūt par brīvklausītāju. «Atzīmes nesaņēmu, taču kopā ar studentiem piedalījos nodarbībās, skatījos, kā citi glezno.» Tas palīdzējis pārdzīvot vienu no dzīves grūtākajiem periodiem. Katja ar aizkustinājumu saka — no mākslas nolēma atteikties, bet dzīve apmeta kūleni un dāvāja iespēju to apgūt.
2022. gada rudenī viņa sāka mācības akadēmijā jau kā studente. Ar milzīgu pateicību saka — akadēmija uzdāvināja visus nepieciešamos gleznošanas piederumus, apģērbu, kursabiedri finansiāli atbalstīja. Bet pats galvenais — valsts dāvājusi iespēju studēt bez maksas. «Jā, dažkārt ir grūti, pat ļoti, jo mācības notiek latviešu valodā un tās jāapvieno ar mārketinga studijām Kijivā. Bet esmu tik laimīga, studējot glezniecību! Savu nākotni tomēr vairāk gribu saistīt ar mākslu, nevis mārketingu.»
Savukārt Aņa ik rītu mēro ceļu no mājām Piņķos uz Rīgu, kur Latvijas Universitātē studē starptautisko ekonomiku un komercdiplomātiju, paralēli Kijivas Nacionālajā ekonomikas universitātē apgūst finanses un biznesu. Šobrīd īpaši saspringts laiks — abās universitātēs jāraksta diplomdarbs un jāiziet prakse. «Visu laiku veltu tikai mācībām,» Aņa iesmejas nogurušus smieklus. Tomēr uzsver, ka viņa ir bezgalīgi pateicīga Latvijai par bezmaksas iespēju iegūt Eiropas līmeņa izglītību. «Tā ir nenovērtējama dāvana!»
Šī vieta ir brīnumaina!
Ar nelielu rūgtumu Katja ierunājas par atsevišķu vietējo attieksmi pret ukraiņiem. Esot cilvēki, kas bēgļus uzskata par liekēžiem, kas visu grib un saņem par velti. Kā taisnojoties saka — atbraucot uz Latviju, gan pati, gan māsa un mamma uzreiz meklējušas darbu, iespēju nopelnīt. Pats pirmais bijis aukles darbs, to jaunā sieviete dara joprojām. Taču paralēli viņa sākusi arī brīvprātīgo darbu jaunatnes organizācijā Young Folks, kurā bērniem māca zīmēt komiksus. Vēlāk iekārtojās International School of Latvia Piņķos par skolotāja aizvietotāju. Aptuveni gadu šajā skolā pēc stundām vadījusi zīmēšanas pulciņu. Pašlaik strādā ukraiņu šaha skolā, kur darbs lielākoties saistīts ar skolas attīstību, grafisko dizainu. Reizi nedēļā vada arī gleznošanas meistarklases bērniem. «Nemitīgi meklēju peļņas iespējas,» atzīstas Katja. Studiju dēļ gan pagaidām var strādāt tikai tādu darbu, kurā ir elastīgs grafiks.
Māsas ar īpašu mīlestību runā par mammu. Viņa, kas Kijivā bija augsti novērtēta angļu valodas skolotāja un labi atalgota mārketinga speciāliste, Latvijā spiesta darīt daudz vienkāršākus darbus. Bijusi apkopēja, pieskatījusi bērnus. Patlaban māca angļu valodu pirmsskolēniem. Nē, mamma nesūdzoties, nekad ne vārda neesot teikusi. Tomēr māsas redz, cik nospiesta viņa ir, jo karš ierasto dzīvi un pašapziņu satriecis putekļos. «Tāpat kā visiem mums,» nopūšas Katja.
Atšķirībā no māsas, kuras kaislība ir māksla, Aņas mīlestība jeb «drīzāk nepieciešamība» ir ceļošana. Kopā ar vectētiņu nesen bijusi Maltā, kur kara dēļ pārcēlies tēva brālis ar ģimeni. Kopā ar ģimeni un latviešu draugiem apceļojusi visas lielākās Latvijas pilsētas, saka — mīļākā esot Kuldīga. Katja iestarpina — viņai vislabāk patīk senatnīgās Cēsis, tomēr arī Kuldīga ar visām lēkājošajām zivīm esot brīnišķīga. Ak, bet pāri visām citām vietām Latvijā taču esot jāmin Ķemeri. Vieta, kur, bēgot no kara, visas četras Ribakovas uzņēma un pusgadu izmitināja amerikāniete Lisa un viņas vīrs latvietis Juris. «Šī vieta ir brīnumaina — man patīk noslēpumainais purvs, meži, jūras tuvums, Nacionālais dabas parks un tajā mītošie savvaļas putni un dzīvnieki… Viss!» Katja ir sajūsmā.
Meitenes priecīgi čalo, taču muguras abām ir saspringtas. Kā melns mākonis pār sarunu plešas iemesls, kāpēc viņas nokļuvušas šeit, Latvijā. Karš.
Bēgt, kamēr vēl var
«Mūsu ģimene negrasījās aizbraukt no Ukrainas,» saka Aņa. Katja paskaidro — 2022. gada sākumā valstī vēdīja apziņa, ka var notikt uzbrukums. Ribakovu ģimene gan bija pārliecināta — ne jau visā Ukrainā, tikai Luhanskas un Doneckas apgabalā. Un ne uz ilgu. Tomēr tādā gadījumā meiteņu drošības labad uz laiku no Kijivas, kur ģimene dzīvoja astoņus gadus, būs jāaizbrauc. Vislabāk pie radiniekiem uz Užhorodu valsts rietumos. «Vecāki sacīja — tur pārlaidīsim nemiera laikus un tad atgriezīsimies. Taču viss notika citādi.»
24. februārī no rīta meitenes modināja mamma. Aiz loga rībēja šāvieni, tos dvīnes pazina jau kopš Mariupoles laika. Atkāpjamies tālākā pagātnē. «Vispār mūsu dzīve tika salauzta divreiz,» paskaidro Aņa. 2014. gadā ģimene bēga no Mariupoles, kur bija nodzīvojuši desmit gadus. Māsas runā mierīgi, mazliet distancēti. Pārdzīvotās emocijas nav iespējams izstāstīt, viņas arī nemēģina, tāpēc turas tikai pie faktiem. Tā ir vieglāk tikt pāri neskaitāmo zaudējumu sāpēm.
2014. gadā Krievija anektēja Krimu, bet Krievijas atbalstītie separātisti Donbasā uzbruka arī Mariupolei, tajā notika smagas sadursmes ar Ukrainas spēkiem. Ribakovu ģimene ilgi negaidīja, paķēra dokumentus un ar to, kas mugurā, muka. Bija jāglābj bērni. Dvīņumāsām bija desmit gadu. Aņa atceras degošos labības laukus, vecmāmiņu, kura sēž krēslā un lūdz Dievu. Un, protams, šāvienus, kas neprātīgi pārbiedēja.
Tāds pats pārbīlis meiteni pārņēma 2022. gada februāra rītā, kad mamma mudināja savākt dokumentus, visnepieciešamākās mantas un atkal bēgt. Bija sācies Krievijas iebrukums, kā tobrīd šķita — īslaicīgs. Par aizbraukšanu ģimenē bija domstarpības: tētis uzskatīja, ka visdrošāk ir palikt Kijivā, mamma — ka jābrauc prom, vienalga, kurp. Svitlana un Jevhēnijs galu galā vienojās, ka jābrauc uz Buču, kur dzīvo vectētiņš. Jo… Vienkārši nepietika benzīna, lai aizbrauktu līdz Užhorodai, kā sākotnēji bija iecerēts. «Tētis nebija paklausījis mammu un pielējis pilnu bāku.»
«Cerot uz drošību, nonācām ellē,» Katja saka, satraukti lauzot rokas. Jau pa ceļam bija redzami tanki. Kā vēlāk atklājās, ukraiņu. «Taču pa gabalu neredzi — savējo vai iebrucēju, tāpēc bija ļoti bail,» atceras Aņa. Tiklīdz ģimene iebrauca Bučā, tajā ienāca krievu karaspēks un ielenca pilsētu. Buča kļuva par vienu no pirmajiem Kijivas piepilsētas okupētajiem rajoniem, arī par masveida slaktiņa vietu.
«Tās pāris dienas krievu karavīru ielenkumā bija pašas šausmīgākās mūsu dzīvē,» atzīstas Katja. Virs galvas lidoja helikopteri, visapkārt šāva, spridzināja. Ribakovu ģimene un daudzi citi cilvēki patvērās bērnudārza pagrabā. Kamēr sievietes un bērni slēpās, vīri sadalījās grupās, lai uz maiņām patrulētu. Pavisam drīz «krievu kolonna jau stāvēja pie mūsu mājām, bet uz jumta atradās snaiperi». Katja saka — negribas atcerēties… Mammas pierunāta, ģimene izlēmusi mukt, kamēr vēl var. «Nogaidījām komandantstundu un lēcām mašīnā. 40 minūtes pēc tam, kad ģimene izbrauca no Bučas, tika uzspridzināts pēdējais tilts un cilvēki, arī meiteņu vectēvs, palika iesprostoti pilsētā. Vēlāk pēc okupantu aizvākšanās Buča kļuva pazīstama visā pasaulē ar briesmīgajām krievu zvērību liecībām.
Māsas saka — tas, ko bēgot redzējušas pa ceļam, acu priekšā paliks uz mūžu. Ceļa malās kūpēja sašautās mašīnas. Mājas bija sagrautas, uz ielām gulēja līķi — pieaugušie un bērni. Mēģinājušas novērst skatienu, aizsegt logus ar mugursomu. «Par mums noteikti gādāja sargeņģelis, citādi nevaram izskaidrot izglābšanos,» nopietni saka Katja.
Ģimene devās uz Baltkrievijas robežas pusi, tad divas nedēļas pavadīja pamestā mājā astoņu kilometru attālumā no Polijas robežas. Dienās laika apstākļi bija ciešami, naktīs bija mīnus astoņi grādi, Ukrainas klimatam nepieredzēti auksti. Atceras, cik iejūtīgi un atbalstoši bija cilvēki. Sāka aptrūkties pārtika, bet katrs dalījās ar mazumiņu, kas bija pašiem.
Spriedzes dēļ Ribakovi nav varējuši rast mieru, pat atrodoties tālu no karadarabības zonas. Punktu pielika raķete, kas atlidoja pie pašas Polijas robežas. Par laimi, eksplozija nenotika, un sapieri raķeti neitralizēja. Taču Ribakovi saprata, ka bērnu drošības dēļ Ukrainā palikt nevar. Tika nolemts doties uz Latviju, pie Svitlanas māsīcas Iras, kas te dzīvo gadiem. Pie robežas rindas bija mežonīgi garas, taču ģimenei atkal «palīdzēja sargeņģelis». Ribakovi izbrauca agrā rītā un jau 20 minūšu laikā sasniedza robežu, tajā rītā būdami vieni no pirmajiem. «Plāns bija tāds — pabūsim Latvijā divus trīs mēnešus, atvilksim elpu no šausmām un atgriezīsimies mājās. Taču te nu mēs esam… jau trīs gadus,» nopūšas Katja.
Laimīga ģimene. Bija…
Toreiz, nokļūstot drošā vietā, nebija svarīgi, ka līdzi tikai tas, kas mugurā, mobilais telefons un dokumenti. «Galvenais, ka bijām drošībā un visi kopā,» saka Aņa. Māsas mazliet izmisīgi saskatās. Vārds «kopā» tikai daļēji atbilst patiesībai. Jo nu jau trīs gadus viņas ir šķirtas no mīļā tēta. Dažas dienas pirms iebrukuma, 11. februārī, dvīnes nosvinēja 18. dzimšanas dienu. Tas nozīmēja, ka tētis pēc kara sākuma nedrīkst izbraukt no Ukrainas, jo meitas bija pilngadīgas un Ribakovi vairs neskaitījās daudzbērnu ģimene.
Runājot par tēti, Aņas acīs sariešas asaras. «Mēs bijām laimīga ģimene. Vecāki mīl mūs un viens otru, bet karš mūs izšķīra.» Jā, katru rītu meitas sazvanās ar tēti, taču tas ir tikai telefona zvans… «Mēs esam četras, tāpēc zvanām pēc kārtas, gandrīz vai pēc grafika,» skumji iesmejas Katja. Māsas izmanto izdevību, lai palepotos ar tēti, kurš ir Ukrainā zināms basketbolists, trīskārtējs čempions, tagad treneris. Tieši basketbola dēļ tētim divas reizes izdevies tikt līdz Latvijai un satikties ar ģimeni — viņa komandai Akuli vienreiz bijušas spēles Rīgā, otrreiz Viļņā. «Mēs redzējām tēti, un tas bija viens no laimīgākajiem brīžiem pēdējo trīs gadu laikā,» saka Katja. Vecāki Aņu dēvē par Mišku, bet Katju par Kot. Mīļvārdiņi no tēta mutes biruši kā no pārpilnības raga.
Reizi gadā dvīnes brauc uz Ukrainu satikties ar tēti. Pirmajā reizē atgriezties dzimtenē bijis bail. Mamma pirmajā kara gadā atteikusies doties uz Ukrainu, viņai bija paniskas bailes. Tomēr nu jau otro gadu uz nedēļu vai divām pie vīra dodas arī viņa.
Visvairāk cieš mazā māsa Uļjana, tēta Busja. Māsas palepojas — mazā latviski runā tik labi, it kā būtu te dzimusi! Pēc šķiršanās ar tēti māsa ilgi raudājusi, uz laiku pat pārtrauca runāt. Arī tagad ik reizi sabožas, kad runa ir par tēti. Nesen atteikusies no iemīļotās boulinga spēles, ģimene nav varējusi saprast, kāpēc. Tikai vēlāk māsas noskaidrojušas, ka tas bijis pēdējais, ko pirms kara Uļa darījusi kopā ar tēvu. Spēlēt boulingu bez viņa un sevi sāpināt māsa nevēloties. «Šobrīd gan Uļa peldas laimē, jo 15. februārī kopā ar mammu devās uz Ukrainu,» atklāj Katja.
Dvīņumāsas saka — nav zināms, kad un kā beigsies karš. Tomēr viņas tic, ka tas notiks drīz. Ka ukraiņiem pietiks spēka un gribas pastāvēt par dzimteni un pasaule sadosies rokās, lai palīdzētu. Neraugoties uz to, kādas sarunas patlaban notiek starp Trampu un Putinu. «Un tomēr mēs apzināmies, ka šo pāridarījumu ukraiņi neaizmirsīs paaudzēm ilgi. Mūsu zeme vaidēs, un bērnu bērni to atcerēsies,» pārliecināta Katja. Jo atņemts ir viss — ģimene, mājas, miers. Ukraiņu bērni vagoniem izvesti uz Krieviju, viņu dzīves salauztas. «Bet daudzi vairs nav dzīvi, arī mūsu draugi, radi, skolotāji gājuši bojā.» Krievija asinis no savām rokām nekad nenomazgās, saka Katja.
Par Latviju un jauno dzīvi māsas ir pateicīgas cilvēkiem, kas viņas pieņēmuši kā savējās. Jau minētajai Lisai un Jurim. Visvaldim, kas ar mīlestību un lepnumu gluži kā profesionāls gids izrāda Latviju. Inesei un Alvim, ar kuriem kopā aizvadīti neskaitāmi galda spēļu vakari un vizināšanās ar ragavām. Un visiem neskaitāmajiem labdariem, kas palīdzējuši tāpat vien, cilvēcības dēļ. «Šos cilvēkus ieslēgsim savā sirdī uz mūžu,» saka māsas. Katjai cilvēku labestība un mīlestība ļāvusi noticēt, ka viss vēl būs, ka nedrīkst zaudēt ticību labajam. Tieši tāpēc tapusi glezna, kurā redzama viņa ar Aņu «laimīgajos laikos». Lai atgādinātu, ka tādi vispār iespējami. Pavisam drīz noteikti tapšot vēl kāda «laimīgā» glezna, visticamāk, no fotogrāfijām, kas paņemtas līdzi no bērnības zemes Ukrainas.
«Mūsu dzīve reiz bija kā paradīzē, bet mēs tikām iemestas ellē,» saka Aņa. Paradoksāli, bet šī elle abas esot padarījusi nesalaužamas.
