155 milimetru artilērijas lādiņu konveijers ieroču rūpnīcā Pensilvānijas štatā ASV. Foto — AFP
Pirms vēlēšanām Donalds Tramps vismaz 83 reizes bija solījis, ka karu Ukrainā izbeigs vienā dienā. «Es to izdarīšu 24 stundās,» viņš teica Vašingtonā 2023. gada jūnijā. Kopš ASV prezidenta inaugurācijas ir pagājis gads, un karš nav beidzies, bet ir sabrukusi agrākā ASV un Ukrainas partnerība
ērn jūnija pēdējā dienā no ASV armijas noliktavas Vācijas rietumos izbrauca vilciens un cauri Polijai devās uz Ukrainas robežu. Tie bija pēdējie 1300 kilometri transatlantiskajā piegāžu ķēdē, pa kuru trīs kara gados Ukraina tika apgādāta ar ieročiem. Kravā bija 18 tūkstoši artilērijas lādiņu. Galamērķis bija austrumu fronte, kur Krievijas ģenerāļi bija savilkuši papildspēkus Pokrovskas ieņemšanai. Tā nebija cīņa tikai par teritoriju, bet arī stratēģiski apsvērumi: Krievijas diktators Vladimirs Putins vēlējās parādīt ASV prezidentam Donaldam Trampam, ka Krievija gūst virsroku karā. Krievi jau pirms tam bija teikuši Trampa padomniekiem: «Mēs tur viņus pamatīgi sakausim. Munīcijas mums pietiek.»
Par munīciju runāja arī jaunais ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets Vašingtonā, Senāta apakškomitejai apgalvojot, ka ieroči, ko Ukrainai bija atvēlējis bijušais prezidents Džo Baidens, «joprojām plūst». Taču patiesībā Hegsets trīs mēnešus agrāk pēkšņi nolēma iepauzēt 155 mm lādiņu piegādi. Esot gandrīz beigušās ASV militāro krājumu rezerves.
Lai gan piegādes bija atsākušās, jūnijā vestā krava atkal pāris dienas nostāvēja uz paletēm. ASV bruņoto spēku komandieris Eiropā, ģenerālis Kristofers Kavoli bija nosūtījis Pentagonam neskaitāmus e-pastus, lūdzot atļaut šo lādiņu piegādi. Situāciju izdevās atrisināt tikai pēc tam, kad iejaucās Džeks Kīns, pensionēts ģenerālis un konservatīvā TV kanāla Fox News komentētājs, kurš ir Trampa draugs.
Bet 2. jūlijā, kad vilciens jau tuvojās Ukrainas robežai, ASV komandcentrs Eiropā saņēma jaunu rīkojumu: «Novirziet to citur. Nekavējoties.» Kāpēc lādiņi atkal jāaiztur, netika paskaidrots. Nākamās 10 dienas tie nostāvēja dzelzceļa stacijā pie Krakovas.
Šo lādiņu liktenis vēl vairāk pārliecināja Ukrainu aktīvi atbalstošos ASV virsniekus, ka viņu jaunā valdība ir sākusi haotisku un graujošu pieeju karam. «Tas ir noticis tik daudz reižu, ka esmu zaudējis skaitu,» par saraustītajām munīcijas piegādēm saka augsta ASV amatpersona.
Šis raksts balstās uz vairāk nekā 300 intervijām ar ASV valsts drošības amatpersonām, militārajiem un izlūkošanas dienestu darbiniekiem un diplomātiem Vašingtonā, Kijivā un visā Eiropā. Praktiski visi pieprasīja anonimitāti, baidoties no Trampa represijām.
Aizejot no amata, Baidens bija atstājis ukraiņiem naudas un ieroču rezerves. Trampa galvenais pārstāvis miera sarunās Kīts Kellogs iesniedza prezidentam plānu, kā saglabāt atbalstu Ukrainai. Taču šī stratēģija saskārās ar skeptiķu grupu, kuras līderis ir viceprezidents Dž. D. Venss ar domubiedriem, kas tika iecelti Pentagona un citās valdības struktūrās. Pēc viņu domām, nevajag izšķiest ASV militāros krājumus uz grimstoša kuģa, jo labāk tos izmantot pret citu globālu draudu — Ķīnu.
Pentagonā sāka pūst auksts vējš — tā raksturo kāds augsts ranga virsnieks, «de facto pret Ukrainu vērsta politika».
Pārejas posms
Kad 2024. gada novembrī beidzās ASV prezidenta vēlēšanas, Baidens saviem palīgiem uzsvēra, ka vēlas pragmatisku varas nodošanu. Nedēļu pēc vēlēšanām viņš uzaicināja Trampu uz Balto namu un cita starpā izskaidroja, kāpēc ASV interesēs ir turpināt atbalstīt Ukrainu. Tramps par saviem nodomiem klusēja, taču tikšanos noslēdza pārsteidzoši laipni, uzslavējot Baidenu par «veiksmīgo prezidentūru».
Arī Baidena galvenajiem nacionālās drošības padomniekiem lielākoties bija sirsnīgas tikšanās ar saviem pēctečiem. Izņēmums bija aizsardzības ministrs Loids Ostins. Viņu var uzskatīt par Ukrainas atbalsta mehānisma arhitektu, un arī viņš cerēja par to pārliecināt savu sekotāju Hegsetu. Bija gatavs tikties, taču Trampa komanda vienkārši neatbildēja.
Tramps gribēja pēc iespējas agrāk sākt runāt ar Kremli. Formāli tās varētu sākties tikai pēc inaugurācijas 20. janvārī. Sagatavošanās darbu epicentrā ļoti vēlējās darboties Kīts Kellogs, pensionēts armijas ģenerālis un viens no jaunā prezidenta lojālākajiem ilggadējiem palīgiem nacionālās drošības jautājumos.
Paša Kelloga attieksme pret krieviem bija veidojusies Aukstā kara gados. Viņš savulaik vadīja armijas specvienību Green Light, kuras karavīri bija mācīti izlēkt ar izpletņiem padomju armijas aizmugurē, lai nogādātu uz zemes taktiskos kodolieročus, kas piestiprināti starp kājām. Turklāt Kellogam ir aizdomas, ka krievi mēģināja viņu nogalināt 2000. gadā. Viņš strādāja armijas štābā un pēc vizītes Krievijas vēstniecībā Vašingtonā sajuta asas sāpes labajā elkonī. Roka pietūka. Nākamajā dienā ārsti pat apsvēra tās amputēšanu, lai nepieļautu stafilokoka infekcijas izplatīšanos.
Kellogs savas idejas par karu Ukrainā 2024. gada aprīlī apkopoja politisko nostādņu dokumentā. Viņš secināja, ka Baidens nav darījis pietiekami daudz. Pēc Kelloga domām, ASV vajadzētu vēl vairāk apbruņot ukraiņus, tā pārliecinot Putinu, ka viņa ambīcijas ir saskārušās ar nopietnu šķērsli.
Kellogs nosūtīja dokumentu Trampam un atpakaļ saņēma ar piezīmi pirmajā lapā — «Lielisks darbs» — un Trampa autogrāfu. Kellogs titullapu ierāmēja mājās pie sienas.
Kad sāka veidoties Trampa valdības aprises, Kellogs centās kļūt par aizsardzības ministru vai nacionālās drošības padomnieku, taču nesekmīgi. Tad devās uz Trampa rezidenci Mar-a-Lago, lai pieteiktos citam amatam — par īpašo sūtni Ukrainā un Krievijā. Šoreiz Tramps piekrita.
Tas izraisīja ideoloģisku cīņu. Viceprezidents Venss ar sabiedrotajiem uzskata Kellogu par Aukstā kara reliktu ar novecojušiem uzskatiem par Krievijas draudiem. Viņuprāt, Putins nekad nesadarbosies ar šādu cilvēku, tāpēc Kelloga iesaiste sarunās tikai pagarinās karu, nevis mazinās spriedzi. Pēc Vensa ieteikuma, Kelloga pilnvaras tika samazinātas — viņš varot runāt ar ukraiņiem un eiropiešiem, «bet turiet viņu tālāk no krieviem».
Tikmēr sarunas ar krieviem jau pirms inaugurācijas sāka Stīvs Vitkofs, nekustamo īpašumu attīstītājs un Trampa vecs draugs, kurš bija iecelts par īpašo sūtni Tuvajos Austrumos.
Mēnesi pēc stāšanās šajā amatā Vitkofs devās uz Rijādu, lai ar Saūda Arābijas kroņprinci apspriestu karu Gazā. Kroņprincis devis padomu arī par Trampa solījumu panākt kara beigas Ukrainā. «Pie tevis nāks daudz cilvēku, kuri apgalvos, ka viņiem ir tiešie sakari ar Putinu,» kroņprincis teica Vitkofam. «Pareizais cilvēks» esot Krievijas valsts ieguldījumu fonda vadītājs Kirils Dmitrijevs. «Mums ar viņu ir bijuši daudzi darījumi.» Par viņu galvoja arī Trampa znots Džareds Kušners, kurš personīgi pazīst Dmitrijevu.
Pirmās dienas
Kāda īsti būs Trampa politika attiecībā uz Ukrainu? Jaunās valdības pirmajās dienās konkurējošās puses izklāstīja savu viedokli.
Kad Hegsets — bijušais virsnieks un Fox News raidījuma vadītājs — 25. janvārī ieradās Pentagonā, «viņam nebija sava viedokļa par Krieviju un Ukrainu», stāsta bijusī aizsardzības ministrijas amatpersona. «Bet viņam bija padomnieki ar viedokli», tajā skaitā Eldridžs Kolbijs, kurš desmit gadus ir pazīstams ar Vensu, un abiem ir līdzīgi uzskati. Laikā, kad Baidens ukraiņu atbalstam piešķīra miljardus, Kolbijs argumentēja, ka labāk šo naudu izmantot Klusā okeāna reģionā.
Viens no Kolbija mācekļiem — Dens Koldvels — prezentēja rekomendācijas Hegsetam, ASV bruņoto spēku apvienotā štāba komandierim Čārlzam Braunam un citiem armijas līderiem. Koldvels ierosināja pārtraukt atsevišķu munīcijas veidu piegādes Ukrainai, lai varētu īstenot ASV militārās intereses citviet. Tāpat Pentagonam vajadzētu bloķēt tos miljardus dolāru, kuri vēl nebija iztērēti no Baidena piešķirtā atbalsta. Kad Koldvels beidza runāt, komandieris Brauns neko neteica, tikai neērti dīdījās krēslā.
Nākamajā dienā Baltajā namā ieradās Kellogs, līdzi nesot vairākas lielas diagrammas, kurās bija izklāstīts plāns kara beigšanai. Virsraksts ar lieliem burtiem, kādi patīk Trampam, vēstīja: «AMERIKA PIRMAJĀ VIETĀ PLĀNS: TRAMPA VĒSTURISKAIS MIERA LĪGUMS KRIEVIJAS—UKRAINAS KARĀ».
Daudzos aspektos šis plāns bija Kelloga 2024. gada politikas dokumenta pilnveidojums. Tas atspoguļoja dažus no Trampa kampaņas galvenajiem punktiem: «pārtraukt amerikāņu nodokļu maksātāju naudas izmantošanu bezgalīga kara finansēšanai» un «mudināt Eiropu pastiprināt savas drošības un stabilitātes vajadzības». ASV palīdzība turpinātos, bet tikai tad, ja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis piekristu sarunām ar Krieviju.
Putinam solītais burkāns — sankciju atvieglošana. Bet arī pātaga: naftas un gāzes ieņēmumu samazināšanās, spiediens uz Ķīnu, lai tā pārtrauktu ekonomisko atbalstu Krievijas kara mašīnai, un vairāk nekā 300 miljardu dolāru Eiropā iesaldēto Krievijas aktīvu konfiscēšana.
Prezentācijas vidū iejaucās Tramps: Ukraina nedrīkst pievienoties NATO. (Kellogs aicināja tikai apturēt šādus plānus.) Tramps arī pauda savu nepatiku pret Zelenski. Un tad, vēršoties pie īpašā sūtņa, teica: «Krievija ir mana, ne jūsu.»
Apmulsušais Kellogs atbildēja: «Labi, jūs esat prezidents.»
Kādā brīdī Hegsets iespraucās ar ieteikumu neizmantot atlikušos 3,8 miljardus dolāru Ukrainas atbalstam. Pēc sanāksmes Tramps un Hegsets palika uz īsu sarunu, kurā prezidents aizsardzības ministru paslavēja: «Man patīk tas, ko tu dari.»
Vēlāk tajā pašā dienā Pentagona ēkā Hegsets sazvanīja Braunu: «Pārtrauciet PDA!»
PDA jeb prezidenta tiešās pilnvaras attiecas uz munīciju un aprīkojumu, ko bija apsolījis Baidens. Bet ko tieši pārtraukt? Eiropā dislocētie ģenerāļi nosūtīja Pentagonam strupus jautājumus.
Hegsets precizēja rīkojumu. Tas neietekmētu piegādes, kas jau bija ceļā uz Ukrainu pa autoceļiem vai dzelzceļu. Taču ASV militārajā bāzē Vīsbādenē Vācijā — Baidena administrācijas izveidotajās partnerības centrā — ukraiņu virsnieki savos ekrānos pēkšņi ieraudzīja, ka ir atcelti 11 piegāžu lidojumi no ASV.
Jau pēc dažām minūtēm ukraiņi sāka zvanīt cilvēkiem, kuri varētu būt vairāk informēti.
Viņi zvanīja Kellogam, kurš savukārt zvanīja Trampa nacionālās drošības padomniekam Maiklam Valcam. Zelenska administrācijas vadītājs un galvenais padomnieks Andrijs Jermaks sazvanīja Fox News ētera personību Braienu Kilmeidu, kas atbalsta Ukrainu un kura viedoklī ieklausās arī valdības locekļi. Kilmeids zvanīja Hegsetam un Trampam.
Lidojumi atsākās pēc sešu dienu pārtraukuma. Taču ukraiņiem un militārajiem partneriem gan Eiropā, gan Pentagonā šis notikums kļuva par nepatīkamu brīdinājumu.
«Vienkārši esi godīgs»
ASV armijas štābs bija sagatavojis jaunu novērtējumu par ukraiņu situāciju kaujas laukā: ja valdība neiztērēs Baidena apsolītos 3,8 miljardus, Ukrainai līdz vasarai sāks trūkt kritiski svarīgas munīcijas. Ģenerāļi zināja Trampa stratēģiju: lai šo misiju pārņem Eiropa. Taču viņi brīdināja: krājumi ir pārāk mazi.
Šajā laikā Krievija bija guvusi tikai minimālus teritoriālus ieguvumus, ciešot milzīgus zaudējumus — vairāk nekā 250 000 nogalināto un 500 000 ievainoto. Tomēr bez stabilām ASV munīcijas piegādēm Ukrainai «galu galā mūzika apklust», atzina kāda augsta ASV amatpersona.
Hegseta padomnieki situāciju interpretēja citādi: ja ukraiņi sāk zaudēt, tad būs spiesti līdz vasarai noslēgt vienošanos ar Maskavu.
Februāra otrajā nedēļā Hegsets devās uz Eiropu. Pirmā pietura bija ASV armijas garnizons Štutgartē, kur tikās ar komandieri Kavoli. Gandrīz trīs gadus Kavoli bija galvenais kontakts bijušā aizsardzības ministra Ostina tālrunī. Katru dienu, izņemot svētdienas, viņš ministram nosūtīja detalizētu ziņojumu par situāciju Ukrainas frontē. Ģenerālis tādus pašus ikdienas ziņojumus sāka sūtīt arī Hegsetam, taču saņēma atbildi, ka tie ir pārāk gari. Viņš sāka sūtīt saīsinātus ikdienas ziņojumus, taču saņēma norādi, ka tie aizvien ir pārāk gari un arī bieži. Turpmāk Kavoli sūtīja vienu iknedēļas kopsavilkumu četros piecos teikumos.
11. februāra rītā Kavoli ieveda Hegsetu savā birojā un abi apsēdās cieši viens otram pretī. «Ja mēs pārtrauksim darīt to, ko līdz šim esam darījuši, lietas aizies nepareizajā virzienā,» brīdināja Kavoli.
Palīgi galu galā tā arī nesaprata, kas tieši nokaitināja ministru. Varbūt tie bija protestētāji, kas pulcējās ārpusē, nosodot Pentagona represijas pret armijā dienošajām transpersonām. Varbūt tas bija laika zonu maiņas izraisītais nogurums. Varbūt niecīgais atspirdzinājumu klāsts — divas mazas ūdens pudeles sešiem cilvēkiem. Varbūt tā bija ģenerāļa ķermeņa valoda, jo viņš runāja, noliecies uz priekšu. Varbūt tās bija Kavoli skaidri izrādītās simpātijas pret Ukrainu un naidīgums pret Krieviju.
Katrā ziņā šī — viņu pirmā un vienīgā — tikšanās «bija brīdis, kad Hegsets sāka asociēt ģenerāli Kavoli ar cīņu Ukrainā», saka kāda amatpersona. «Viņš sāka ienīst abus. Un es nezinu, kuru viņš ienīst vairāk.»
Nākamajā dienā ministrs devās uz NATO galveno mītni Briselē un tikās ar Ukrainas aizsardzības ministru Rustemu Umerovu. Ukraiņi bija lūguši sarunu, taču viss beidzās ar īsu tikšanos gaitenī. Umerovs runāja pusčukstus. Viņš paskaidroja, ka apzinās ASV politikas maiņu un nelūdz jaunu palīdzību. Viņš gribēja zināt tikai vienu lietu: vai ASV turpinās piegādāt Baidena apstiprināto munīciju? «Es tikai gribu, lai jūs būtu godīgs pret mani. Vienkārši esiet godīgs.»
«Man uzmetās zosāda,» atceras kāda amatpersona, kas stāvēja blakus. Hegsets vienkārši pamāja ar galvu.
Vēlāk tajā pašā dienā starptautiskās alianses — Ukrainas kontaktgrupas — sanāksmē Hegsets paziņoja: «Mums jāsāk ar atziņu, ka atgriešanās pie Ukrainas 2014. gada robežām ir nereāls mērķis.» Tad sekoja: «ASV uzskata, ka Ukrainas dalība NATO nav reāls sarunu ceļā panākams rezultāts.»
«Es nedomāju, ka ir prātīgi izslēgt Ukrainas dalību NATO un piekāpties Krievijai teritoriālajos jautājumos, pirms sarunas pat nav sākušās,» iejaucās Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss. «Bija sajūta, ka viņam virs galvas ceļas tvaiki,» vācieša reakciju apraksta kāds amerikāņu virsnieks.
Izrādās, ka šādu šoka reakciju Hegsets arī bija vēlējies. Viņa padomnieks Koldvels priecājās: «Misija izpildīta!» Katrs Hegseta runas punkts bija saskaņots ar Trampa galvenajiem padomniekiem, izmantojot Signal grupas tērzētavu. Kellogs tai nebija pievienots.
11. februārī plkst. 13.30 nacionālās drošības padomnieks Valcs platformā X paziņoja, ka Vitkofs «atstāj Krievijas gaisa telpu kopā ar Marku Fogelu», atbrīvoto amerikāņu skolotāju, kurš bija atradies apcietinājumā Krievijā kopš 2021. gada.
Drīz kļuva skaidrs, ka Fogela atbrīvošana bija rezultāts sarunām, kuras Vitkofs bija sācis ar Dmitrijevu jau ASV valdības pārejas periodā. Par to nezināja ne Kellogs, ne daudzi citi. Nākamajā rītā Tramps platformā Truth Social paziņoja, ka tikko pabeidzis «ļoti produktīvu» telefonsarunu ar Putinu un viņu komandas nekavējoties sāks sarunas.
Šīs sarunas laikā Putins bija paslavējis Vitkofu. Tāpēc tieši viņš vadīs amerikāņu komandu, kurā būs arī CIP direktors Džons Ratklifs, ārlietu ministrs Marko Rubio un padomnieks Valcs. Kelloga starp viņiem nebija.
14. februārī Minhenes drošības konferencē Kellogs sastapa daudzus apjukušus politiķus. «Vai mūsu alianse vēl pastāv?» jautāja Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Kellogs centās viņus nomierināt, saucot sevi par «jūsu labāko draugu» ASV valdībā.
Fox News publicēja rakstu, kurā Kellogs nesenā sociālo tīklu ierakstā Zelenski raksturoja kā «drosmīgu karā esošas nācijas līderi». Tika citēts arī Tramps, kurš Ukrainas prezidentu savukārt nosauca par «diktatoru bez vēlēšanām».
Kad Kellogs drīz pēc tam apmeklēja Balto namu, prezidents bija saērcināts: «Tātad jūs saucat Zelenski par cīnītāju un drosmīgu?»
«Viņš tāds ir!» atbildēja Kellogs. «Tā ir eksistenciāla cīņa par viņa tautas izdzīvošanu. Kad pēdējo reizi amerikāņu prezidents bija šādā situācijā? Tas bija Ābrahams Linkolns.»
Vēlāk atstāstot šo epizodi citiem padomniekiem, Tramps izmetis: «Viņš ir idiots.»
«Esiet ļoti, ļoti pateicīgi»
Tramps bija skaidri norādījis: palīdzība ukraiņiem nevar būt par velti. Jau priekšvēlēšanu laikā viņš golfa laukumā tikās ar senatoru Lindseju Greiemu, kurš nesen bija atgriezies no Ukrainas, atvedot karti ar derīgo izrakteņu atradnēm. To apskatījis, Tramps paziņoja: «Es gribu pusi.»
Neviens nebija pārliecināts, cik lieli ir izrakteņu krājumi un cik drīz tos būs iespējams apgūt. Bet jau pirmajās nedēļās pēc stāšanās amatā Tramps vēlējās noslēgt darījumu.
Tālāk sekoja notikumi, kas izskatās pēc diplomātiska farsa: prezidenta padotie sacenšas, kurš izkārtos labāku darījumu. Pirmais bija finanšu ministrs Skots Besents. Viņa plāns paredzēja, ka Ukraina uz visiem laikiem atdod pusi no saviem ieņēmumiem no minerālu, naftas un gāzes resursiem. Besents ieradās Kijivā 12. februārī, bet Zelenskis atteicās parakstīt darījumu, jo nepieciešams iedziļināties dokumentā. Ministrs nikns un tukšām rokām devās mājup.
14. februārī Minhenē ar Zelenski tikās Venss, Rubio un Kellogs, cerot panākt vienošanos par dokumenta pārveidoto versiju. Bija pat sagatavota īpaša telpa ar Ukrainas un ASV karogiem, grezns galds vienošanās parakstīšanai. Taču Zelenkis skaidri norādīja, ka nav gatavs neko parakstīt. Venss turpināja uzstāt. Zelenskis vērsās pie tieslietu ministres Olhas Stefanišinas, kura teica: «Nē, jūs to nevarat parakstīt — tam jābūt apstiprinātam parlamentā.»
Drīz pēc tam Kellogs devās uz Kijivu izmēģināt citu taktiku. Viņš lūdza Zelenska galveno padomnieku Jermaku noorganizēt, lai prezidents paraksta īsu vēstuli, kurā teikts, ka dokuments tiks parakstīts tuvākajā laikā, bet sīkāka informācija sekos. Kellogs brīdināja: Tramps uzskata, ka ukraiņi viņu āzē.
Jermaks izskatījās piekāpīgs — līdz brīdim, kad pēkšņi tāds vairs nebija. Izrādījās, ka viņš jau bija sācis sarunas ar citu ASV valdības locekli — tirdzniecības ministru Hovardu Lutniku, kuram bija ideja: Ukraina atdos pusi no saviem ienākumiem no izrakteņiem. Bet ne vairāk kā 500 miljardus dolāru.
Gan Besents, gan Lutniks tika izsaukti uz Balto namu. Tramps izlēma priekšroku dot Besenta versijai — ar neierobežotu labumu Amerikai uz mūžīgiem laikiem. Zelenskis uzstāja, ka oficiālai parakstīšanas ceremonijai jānotiek Baltajā namā.
28. februāra rītā Kellogs, Greiems un vairāki citi Ukrainas atbalstītāji tikās ar Zelenski viesnīcā Vašingtonā, lai sagatavotu vizītei pie Trampa. Amerikāņi ieteica glaimot, «būt ļoti, ļoti pateicīgam ASV» par atbalstu. Viņi ieteica nerādīt līdzatvestās fotogrāfijas ar izvārgušajiem ukraiņu kara gūstekņiem.
Zelenskis neievēroja gandrīz nevienu no šiem padomiem. Rezultāts bija pazemojošā tikšanās tiešraidē. Vizītes grafikā bija iekļautas arī darba pusdienas, taču ukraiņi vispirms tika izraidīti uz Rūzvelta zāli, kamēr amerikāņi apsprieda turpmākos soļus.
«Vienkārši paēdīsim pusdienas un pārrunāsim visu,» prātoja Tramps. Taču pārējie uzskatīja, ka Zelenskis esot uzvedies tik slikti, ka jāsūta prom. Venss un Rubio informēja ukraiņus, ka pusdienas nebūs produktīvas. Ukraiņi iebilda. Amerikāņi uzstāja. Ukrainas vēstniecei promejot bija asaras acīs. Pēc tam Tramps ar padomniekiem paēda pusdienas vieni paši.
Kartē novelk līniju
Nākamajā pirmdienā, 3. martā, Tramps sapulcēja padomniekus Ovālajā kabinetā, lai apspriestu ieteikumus par palīdzības pārtraukšanu Ukrainai. Tika izdalītas aģentūras Associated Press ziņas kopijas ar dzeltenā krāsā izceltu citātu. Zelenskis Londonā žurnālistiem bija teicis, ka, viņaprāt, partnerība joprojām ir stipra un ASV palīdzība turpināsies, bet miera panākšana sarunu ceļā ir «ļoti, ļoti tālu».
Trampa padomnieki to interpretēja šādi: Zelenskis uzskata ASV atbalstu par pašsaprotamu un noraida Trampa vēlmi noslēgt vienošanos ar Krieviju.
Tramps pieņēma lēmumu uz laiku iesaldēt palīdzību Ukrainai. Vienīgās debates bija par pauzes ilgumu. Palīgi ieteica nedēļu, bet prezidents vēlējās maksimālu ietekmi. «Nē. Neteiksim, kad tā beigsies.»
11. martā delegāciju miera sarunās Saūda Arābijā ārlietu ministrs Rubio konferenču zālē viesnīcā uz galda izklāja lielu Ukrainas karti. Tajā bija iezīmēta abu armiju kontaktlīnija. «Es gribu zināt, kādas ir jūsu absolūtās minimālās prasības? Kas ir nepieciešams, lai jūs izdzīvotu kā valsts?» viņš jautāja ukraiņiem.
Valcs pasniedza Umerovam tumši zilu marķieri: «Sāc zīmēt!» Umerovs iezīmēja Ukrainas ziemeļu robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, tad sekoja frontes kontakta līnija caur Harkivas, Luhanskas, Doneckas, Zaporižjas un Hersonas apgabaliem.
Pēc tam iezīmēja Zaporižjas atomelektrostaciju, kas ir lielākā Eiropā. Umerovs brīdināja, ka krievu okupanti nespēj uzturēt staciju un pastāv «kodolkatastrofas» risks. Ukraina vēlējās to atgūt. Visbeidzot norādīja uz Kinburskas zemesragu. To atgūstot, Ukrainas kravas kuģiem būtu drošāks ceļš Melnajā jūrā.
Trīs kara gadu laikā Zelenskis bija atkārtoti solījis cīnīties līdz visu okupēto teritoriju atgūšanai. Tā bija viņa sarkanā līnija. Taču tagad bija pienācis izšķirošs brīdis, atceras kāda ASV amatpersona. «Pirmo reizi Zelenskis caur saviem cilvēkiem teica: lai panāktu mieru, esmu gatavs atdot 20% no valsts». Jo ukraiņi bija nonākuši «strupceļā».
Vēlāk tajā pašā dienā Tramps deva rīkojumu atsākt palīdzības sniegšanu, un viņa padomnieki izstrādāja vienošanās parametrus: Ukraina zaudētu teritoriju aiz Umerova novilktās līnijas, tā varētu pievienoties Eiropas Savienībai, bet Tramps bloķētu uzņemšanu NATO, atomelektrostaciju pārvaldītu ASV vai starptautiska organizācija, un amerikāņi lūgtu, lai krievi atdod Kinburskas ragu.
Vēl palika Krimas jautājums. Pussalu Krievija anektēja jau 2014. gadā. Trampa komanda uzskatīja, ka tās atzīšana par Krievijas teritoriju būtu spēcīgs stimuls Putinam.
Vienlaikus tas būtu viens no sāpīgākajiem jautājumiem ukraiņiem.
Umerovs iebilda: «Jūs nevarat ticēt Krievijas propagandai. (..) Es esmu šeit, lai jums pateiktu, ka esmu Krimas tatārs un Krimas pussala ir Ukrainas teritorija.»
Rubio mierināja, ka Tramps nelūgtu ne ukraiņiem, ne eiropiešiem atzīt Krimu par Krievijas teritoriju. «Mēs būsim vienīgie.»
Kamēr notika šīs sarunas, Tramps paziņoja par Kelloga lomas samazināšanu — viņš būs tikai «īpašais sūtnis Ukrainā». Kellogs mierināja ukraiņus, piesaucot Vāciju pēc Otrā pasaules kara — tā tika sadalīta starp ASV un PSRS kontroles zonām. Krievija varbūt tagad iegūs Krimu un austrumu teritorijas, bet nākotnē Ukraina varētu atkal kļūt vienota.
Tagad bumba bija krievu pusē. Un ja Putins atteiktos spēlēt? «Tad viņa problēma būs Donalds Tramps,» Rubio teica ukraiņu delegācijai.
Krēslu bīdīšana
Jau no paša sākuma Trampa padomnieki bija secinājuši, ka Putinam ir divas iespējas: turpināt uzbrukt, par to maksājot augstu cenu — daudz kritušo, ekonomikas haoss un attiecību pasliktināšanās ar ASV prezidentu.
Vai arī noslēgt vienošanos, kas, kā Valcs reklamēja krievu delegācijai Saūda Arābijā, ietver «visas priekšrocības»: sankciju atvieglošanu, jaunu biznesa sadarbības ēru un atgriešanos lielo attīstītāko valstu klubā.
Tramps visu laiku dzīvo ar pārliecību, ka viņam ir ļoti labas personīgās attiecības ar Putinu. Atgriežoties no Maskavas, Vitkofs sajūsmināts stāstīja par krievu «milzīgo cieņu» pret ASV prezidentu.
Taču viena lieta bija Vitkofa neoficiālā saziņa ar Dmitrijevu. Savukārt oficiālajās sarunās parasti piedalās pieredzējuši diplomāti, septiņdesmitgadnieki, kuriem ir vecie priekšstati par ģeopolitiku.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs kategoriski iebilda pret jebkādu piekāpšanos kara izbeigšanai, jo «Ukrainas problēma beidzot jāatrisina līdz galam». Putina padomnieks Jurijs Ušakovs šķita nedaudz pielaidīgāks, taču arī viņš bieži piesauca kara «galvenos cēloņus» — Kremļa īso apzīmējumu Putina rūgtumam par zaudēto ietekmi pēcpadomju pasaulē.
Šī neoficiālo un oficiālo kanālu spriedze parādījās kādā epizodē ar krēsliem.
Februārī notikušajās sarunās Rijādā Rubio, Valcs un Vitkofs apsēdās pretī Lavrovam un Ušakovam. Trešais — Dmitrijeva — krēsls bija tukšs. «Mēs viņu pagaidīsim?» jautāja Rubio. «Nē,» atbildēja Lavrovs, un krēsls tika aizstumts.
Kad sākās sarunu otrā sesija, krievu pusē atkal bija nolikti trīs krēsli, un telpā bija arī Dmitrijevs. Lavrovs atkal pārvietoja krēslu uz aizmuguri, taču Dmitrijevs to atnesa atpakaļ, apsēdās un slavēja potenciālā miera līguma ekonomiskās priekšrocības.
Stingrā kursa piekritēji centās kliedēt apjukumu par Putina nostāju. Viņi norādīja, ka Putina viedoklis tika skaidri pausts uzrunā Krievijas Ārlietu ministrijā 2024. gada jūnijā: karš nebeigsies, kamēr Krievija nebūs īstenojusi visas teritoriālās ambīcijas — pilnīgu kontroli pār četriem apgabaliem Ukrainas austrumos un dienvidos.
Februārī krievi kontrolēja mazāk nekā trīs ceturtdaļas no šīs teritorijas. Taču Lavrovs un Ušakovs lika saprast, ka Putinu īpaši neinteresē citi amerikāņu piedāvājumi.
Nedēļu pēc diplomātu sarunām Saūda Arābijā Tramps piezvanīja Putinam un lūdza piekrist pamieram. Taču krievi solīja padomāt tikai par īsu — 30 dienu — pārtraukumu uzbrukumiem enerģētikas infrastruktūrai.
Nākamajos trīs mēnešos Vitkofs un Dmitrijevs mēģināja panākt izmaiņas. Abi privāti apsprieda iespējamas jaunas atlaides Putinam, kas ievērojami pārsniedza ukraiņiem piedāvātās. Dažiem amerikāņiem radās aizdomas, ka krievi manipulē ar diplomātijā nepieredzējušo Vitkofu. Piemēram, pirmajā tikšanās reizē ar Putinu Vitkofs pat nebija paņēmis līdzi ne savu tulku, ne sarunu stenogrāfu. Atbildot uz pārmetumiem, Vitkofs noraidīja: «Esmu profesionāls jurists — es pats māku piefiksēt svarīgāko.»
2. aprīlī Vitkofs noorganizēja Dmitrijeva vizīti Vašingtonā un, lai veicinātu viesa uzticību, sarīkoja vakariņas ar Rubio un vairākiem senatoriem. Viņu vidū bija arī Ričards Blūmentāls, kvēls Ukrainas atbalstītājs. Viņš šo ielūgumu esot pieņēmis ar «dalītām jūtām», jo «jābauda šī ļoti elegantā maltīte kopā ar vienu no Putina pakalpiņiem». Blūmentāls piebilst: «Mani pārsteidza Dmitrijeva un Vitkofa draudzīgums.»
Pats senators vakariņu laikā centās konfrontēt Dmitrijevu, «cik vien pieklājīgi un laipni iespējams». «Es neteicu: tavas rokas ir asinīs. Bet es būtībā teicu: mēs ceram, ka jūs sēdīsieties pie miera sarunu galda, jo agresors ir Krievija un cilvēki mirst.»
Viens no Trampa padomniekiem uzskata, ka šīs vakariņas bija mēģinājums ar Dmitrijeva starpniecību nodot ziņu Putinam: «Mūsu pašu mājās ir daudz politisku šķēršļu. Tāda ir politiskā realitāte Vašingtonā.»
Kamēr notika šīs diplomātiskās sarunas, uz āru izlauzās aizsardzības ministra Hegseta nepatika pret Kavoli, amerikāņu spēku komandieri Eiropā. Sniedzot liecības Senātā, ģenerālis teica, ka Krievija rada «hroniskus» un «pieaugošus» draudus. Ministra palīgi nosūtīja šo ziņu savam priekšniekam kā pierādījumu, ka ģenerālis grauj centienus iegūt Putina uzticību. «Atlaidiet Kavoli!» Hegsets uzbrēca administrācijas vadītājam.
8. aprīlī ģenerālis sniedza liecības arī Pārstāvju palātas komitejā. Uzreiz pēc tam viņam piezvanīja ministrs: ģenerālis ar «saviem vārdiem un uzvedību» graujot prezidenta autoritāti. «Ko es tādu pateicu?» jautāja ģenerālis. «Būtiskākais ir tas, ko jūs nepateicāt. Jūs neizmantojāt vārdus «pamiers», «miers» un «sarunas».»
Drīz pēc tam Hegsets atlaida vismaz 20 augstākās militārpersonas. Viņu vidū būtu bijis arī Kavoli, taču ministra padomnieki norādīja, ka ģenerālis pilda arī citu ļoti svarīgu uzdevumu — pārrauga ASV kodolspēkus Eiropā.
Sākotnējais 30 dienu pamiers Ukrainā noturējās tikai daļēji, jo abas puses apsūdzēja viena otru par pārkāpumiem. Ukraina piekrita to pagarināt, bet Krievija atteicās.
Pienāca brīdis, kad pat Trampam aktuāls kļuva jautājums: vai Putins patiešām vēlas vienošanos, vai arī vēlas sagrābt visu Ukrainu? Tramps beidzot sācis aizdomāties par to, ka pārvērtējis savas spējas ieinteresēt Putinu.
«De facto pret Ukrainu»
Frontes līnija Ukrainas austrumos stiepjas aptuveni 1200 kilometru. Jūlijā krievi sāka savilkt papildspēkus pie Pokrovskas, kas pirms kara bija dzelzceļa mezgls ar 60 000 iedzīvotāju, bet tagad tur bija palikuši mazāk nekā 2000. Krievu zaudējumi, cenšoties ieņemt šo pilsētu, bija katastrofāli — desmitiem tūkstošu —, taču tā bija ļoti iekārota trofeja ilgajā kampaņā par visa Doneckas apgabala sagrābšanu. Ja Putins beidzot iekarotu Pokrovsku, tas būtu signāls Trampam, ka Krievijas uzvara ir neizbēgama.
Savukārt Ukrainai bija cits jautājums: vai Pentagons piegādās munīciju, lai parādītu Putinam, ka Pokrovskas cena ir pārāk augsta?
ASV viceprezidents Venss un viņa sabiedrotie uzskatīja, ka Ukraina ir uz sabrukuma sliekšņa. «Fakts, ka empīriskie pierādījumi liecināja par pretējo, viņiem nešķita svarīgs. Šķiet, viņi domāja, ka jāpalīdz Ukrainai sabrukt pēc iespējas ātrāk, lai tiktu galā ar šo situāciju,» stāsta kāds augsts amerikāņu virsnieks.
No M777 haubicēm izšautie 155 mm lādiņi bija galvenais faktors Ukrainas veiksmīgajā pretuzbrukumā 2022. gadā. Un, lai gan ukraiņi arvien vairāk paļāvās uz pašu ražotajiem uzbrukuma droniem, 155 mm haubices joprojām bija arsenāla mugurkauls.
100 tūkstošus šādu lādiņu tobrīd gribēja saņemt arī Izraēla. Šādā dinamiskā situācijā Pentagons parasti izmanto tā saukto luksofora tabulu — ja noliktavās paliek mazāk nekā puse rezervju, munīcija tiek kodēta kā «sarkana». 155 mm lādiņu skaits pagājušā gada pavasarī bija nonācis sarkanajā zonā.
Jau februārī Hegseta padomnieki ieteica sākt ierobežot kritiski svarīgas munīcijas piegādi. Nākamos trīsarpus mēnešus tūkstošiem lādiņu, kas jau bija nogādāti Eiropā, nostāvēja uz paletēm noliktavā Rietumvācijā. Tāpēc ģenerālis Kavoli un viņa padotie sūtīja e-pastus uz Vašingtonu, lūdzot atļauju to izsniegšanai. «Cik man zināms, mūsu politika ir atbalstīt Ukrainu,» kādā e-pastā rakstīja augsts amerikāņu virsnieks. «Prezidents teica, ka jāatsāk piegādes. Bet cilvēki Pentagonā to neļauj, de facto radot pret Ukrainu vērstu politiku.»
Netālu no Pokrovskas ukraiņu komandieris ar segvārdu Alekss bija atbildīgs par 155 mm lādiņu izlietošanu. Ar ikdienā pieejamajiem 200 lādiņiem viņa vīri varēja uzbrukt tikai pieciem no 50 mērķiem, kurus bija pamanījuši izlūkdroni. «Tas nav pietiekami, lai noturētu pozīcijas,» viņš skaidroja. «Jo mazāk mums ir lādiņu, jo vairāk ir upuru. Šeit ir tieša korelācija.»
«Strīdamies par rokturiem»
Kellogam bija nelaba nojausma, uz kurieni virzās process. Kārtējā sanāksmē Baltajā namā viņš joprojām cerēja saglabāt nosacītu taisnīgumu Ukrainas teritorijas koncesijās — Kellogs piedāvāja «divi plus divi plānu»: Putinam būtu jāatkāpjas no Zaporižjas un Hersonas apgabaliem, bet Ukraina atteiktos no visas Doneckas un Luhanskas.
Tramps teica: «Putins, visticamāk, tam nepiekritīs.» Tomēr viņš norādīja Vitkofam: «Nodod to Putinam.»
Viņi tikās 6. augustā. Putins nepiekrita, jo negrasījās brīvprātīgi atdot sagrābto teritoriju. Bet Vitkofs dzirdēja ko tādu, ko pats interpretēja kā izrāvienu. Putins viņam teicis: «Labi, labi, mēs nevaram vienoties par pamieru. Bet mēs varam noslēgt miera līgumu, kurā būtiska loma ir spēku līdzsvaram Doneckā.»
Patiesībā runa bija par kaut ko vairāk. Krievi saglabātu arī Krimu, saņemtu visu Luhansku un Donecku, kā arī paturētu visu sagrābto Hersonas un Zaporižjas apgabalu teritoriju.
Tramps šo tikšanos nodēvēja par «ļoti produktīvu» un uzaicināja Putinu ierasties Aļaskā.
8. augustā paziņojot par samitu, Tramps žurnālistiem teica: «Mana intuīcija saka, ka mums ir izredzes uz mieru.»
Trampa svītā Aļaskā 15. augustā bija arī Centrālās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Džons Ratklifs, kurš pirms sarunām brīdināja prezidentu: izlūkdienests nav pamanījis nekādas pazīmes, ka Putins būtu ieinteresēts kara izbeigšanā.
Un tad sākās šovs. Ankoridžas lidlaukā Tramps iesēdināja Putinu savā bruņotajā limuzīnā, Putins smaidīja un pamāja kamerām. Kad tikšanās bija beigusies, abi nolasīja paziņojumus, nekonkrēti atsaucoties uz vienošanos. Viņi atteicās atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, visu pasauli atstājot neziņā, par ko tieši ir vienojušies. Bet pēc divu Trampa padomnieku teiktā, Putins atkārtojis Vitkofam teikto: viņš pieliktu punktu karam, ja iegūtu kontroli pār visu Doneckas apgabalu.
Un kāpēc gan ne? Trampa skatījumā, kā atstāsta viņa padomnieki, vēl neiekarotā apgabala trešdaļa ir zemes strēmele, par kuru «neviens Amerikā nekad nav dzirdējis».
«Nekustamo īpašumu speciālisti šādā situācijā saka: mēs esam vienojušies par visiem darījuma nosacījumiem, bet vēl strīdamies par durvju rokturiem,» stāsta viens no padomniekiem.
Kad Zelenskis un septiņi Eiropas līderi trīs dienas vēlāk ieradās Vašingtonā, viņu uzdevums bija izglītot Trampu, ka vienā trešdaļā atrodas stratēģiski svarīgi nocietinājumi. Ukraiņu spēku atvilkšana nozīmētu lielākus draudus pārējai valsts teritorijai, jo aiz nocietinājumiem sākas klajums, kas «ir kā garš ganību lauks līdz Kijivai», kā raksturoja kāds Trampa padomnieks.
Tramps pieturējās pie uzskata, ka Krievija ir militāri pārāka. Ja Zelenskis neatteiksies no šīs «zemes strēmeles», krievi to tik un tā ieņems.
Kellogs iebilda: «Prezident, tās ir muļķības. Krievi nav neuzvarami.» Arī apvienotā štāba komandieris Dens Keins, kas amatā stājās aprīlī, norādīja, ka krievu spēki ir vāji un nekompetenti. Jā, Pokrovska varētu krist. Bet tobrīd ASV izlūkdienesti uzskatīja, ka krieviem būtu nepieciešami 30 mēneši, lai ieņemtu visu Donecku. (Decembrī viņi samazināja šo termiņu līdz 20 mēnešiem, bet daži Baltā nama padomnieki runā par astoņiem mēnešiem.)
Mēnesi vēlāk ANO Ģenerālās asamblejas atklāšanā Ņujorkā Tramps nosauca Zelenski par «lielisku cilvēku», kurš «cīnās kā zvērs». Vēlāk Truth Social viņš rakstīja, ka esot sapratis: «Ukraina ar ES atbalstu ir spējīga cīnīties un atgūt visu Ukrainu.»
Pat lielākā daļa prezidenta galveno padomnieku bija pārsteigti par šķietami pēkšņo viedokļa maiņu. Taču, kā norādīja viens no padomniekiem, prezidents vienkārši centās šokēt krievus.
Tramps 16. oktobrī atkal sazvanījās ar Putinu — tā bija viņu pirmā saruna kopš Aļaskas. Ņujorkā Zelenskis bija pārliecinājis Trampu par Ukrainas nesenajiem panākumiem kaujas laukā. Tagad Putins stāstīja ko citu, un Tramps atgriezās pie sava sākotnējā viedokļa: Krievija uzvar.
17. oktobrī Vašingtonā notika Zelenska un Trampa kārtējā tikšanās, kurā ASV līderis centās piespiest ukraiņus atteikties no pārējās Doneckas daļas. Zelenskis kategoriski iebilda. Vitkofs diskrēti pamāja Andrijam Jermakam, un abi izgāja ārā. «Jums viņš ir jānomierina,» teica Vitkofs «Šī situācija kļūst slikta.» Atgriežoties telpā, Jermaks paskatījās uz Ukrainas aizsardzības ministru Umerovu un teica: «Prezident Zelenski, ļaujiet Rustamam runāt.» Zelenskis izslēdza savu mikrofonu, un Umerovs atvilka abus līderus no bezdibeņa.
Šajā sarunā klāt nebija Kelloga, kurš pēdējā brīdī paziņoja, ka nevar ierasties. Tramps «gribēja, lai es tur būtu un izdarītu spiedienu uz Zelenski», Kellogs stāstīja kolēģim, «es to negribēju darīt». (Vēlāk Kellogs paziņoja, ka gada beigās atstās amatu.)
Joņošana uz darījumu
Pēc tam sekoja divarpus mēnešus ilga diplomātiskā stīvēšanās, kuras mērķis bija panākt, lai līderi atkāpjas no sarkanajām līnijām.
Oktobra otrajā pusē uzliesmoja spriedze par kādu vēstuli. Jau septembrī Lavrovs bija atgādinājis Rubio, ka Tramps Aļaskā apņēmies piespiest Zelenski atteikties no Doneckas. Tagad Lavrovs pavēlēja Krievijas vēstniecībai Vašingtonā nosūtīt Rubio oficiālu vēstuli, kurā pieprasīts, lai Tramps to atzīst publiski. (ASV amatpersonas apgalvo: lai gan Tramps pozitīvi reaģēja uz Putina priekšlikumu, viņš neko neapsolīja.) Trampa padomnieki uzzināja, ka Putins neko par šo vēstuli nezina, tās vienkārši ir Lavrova varas spēlītes.
Baidoties, ka Putins varētu zaudēt interesi par sarunām, 22. oktobrī Tramps deva rīkojumu noteikt sankcijas pret divām lielākajām Krievijas naftas kompānijām. Tas bijis kā brīdinājums: «Ar mani nav joki!»
Putins izslēdza Lavrovu no kādas augsta līmeņa sanāksmes Maskavā un nosūtīja Dmitrijevu tikties ar Vitkofu Floridā.
Vitkofs un Kušners jau bija sākuši izstrādāt 28 punktu miera plānu. Oktobra pēdējā nedēļas nogalē viņi tikās ar Dmitrijevu Vitkofa villā jūras krastā, kur krievs ieteica formulējumus dažiem punktiem, un Kušners tos ierakstīja savā klēpjdatorā.
Novembra vidū turpat ieradās arī Ukrainas sarunu vedējs Umerovs, un arī viņš ieteica formulējumus, kurus Kušners pievienoja.
Gala dokumentā bija daudz nosacījumu, kas bija izdevīgi krieviem. Taču vairākos būtiskos aspektos tie bija mazāk izdevīgi nekā iepriekšējie amerikāņu priekšlikumi.
Iepriekšējās sarunās krievi bija pieprasījuši, lai ukraiņi piekrīt krasi samazināt savas armijas lielumu. Vēl viens punkts noteica: «Krimu, Luhansku un Donecku de facto atzīst par Krievijas teritoriju.» Iepriekšējās sarunās amerikāņi bija solījuši krieviem, ka ir gatavi arī juridiski atzīt šīs teritorijas par Krievijas daļu. Dokuments ietvēra arī ASV drošības garantijas, tajā skaitā «spēcīgu koordinētu militāru atbildi», ja Krievija sāktu jaunu iebrukumu.
Tomēr dokumentā joprojām bija palicis ukraiņiem nepieņemams uzstādījums: «Ukrainas bruņotie spēki atkāpsies no Doneckas reģiona daļas, un šī brīvā zona tiks uzskatīta par neitrālu demilitarizētu buferzonu, kas starptautiski atzīta par Krievijas Federācijai piederošu teritoriju.»
19. novembrī armijas sekretārs Daniels Driskols devās uz Kijivu. Dažus mēnešus pirms tam ukraiņi bija veikuši iespaidīgu operāciju Zirnekļa tīkls, kurā ar 100 000 dolāru vērtu dronu palīdzību iznīcināja gandrīz 10 miljardu dolāru vērtas krievu militārās lidmašīnas. Amerikāņiem būtu daudz ko mācīties dronu tehnoloģiju jomā, tāpēc Driskols plānoja apmeklēt dažas ražotnes.
Driskols, kas ir Vensa uzticības persona, bija saņēmis vēl vienu uzdevumu — izdarīt spiedienu uz ukraiņiem pieņemt miera plānu. Šis esot īstais brīdis, jo krievi tuvojas Pokrovskai un Zelenska valdību bija satricinājis korupcijas skandāls.
Driskola nostāja Kijivā bija empātiska, stāsta sarunās klātesošie. Viņš lūdzis: noslēdziet vienošanos tagad, un ASV bruņotie spēki palīdzēs izveidot fizisku barjeru un ieroču sistēmu tīklu, lai atturētu krievus no mēģinājumiem anektēt vairāk teritorijas. Amerikāņi palīdzētu arī pēckara atjaunošanā.
«Mēs jūs mīlam, puiši. Tas, ko esat paveikuši, ir apbrīnojami,» teica Driskols. «Bet mēs vairs nevarēsim jūs apgādāt, un Eiropai ir tāds pats viedoklis.»
Ukraiņi atbildēja: «Klausieties, krievi maksā augstu cenu kaujas laukā.»
«Protams, maksā, bet viņi ir gatavi to darīt,» atbildēja Driskols. Tomēr «laiks iet, un jūs zaudējat arvien vairāk teritorijas. Tad ko jūs gaidāt? Tā tas vienkārši ir. Es esmu pilnīgi godīgs pret jums.» Tas noteikti nebija tas, ko ukraiņi gribēja dzirdēt. Taču Umerovs piebilda: «Paldies par godīgumu.»
Pāris dienas vēlāk Ženēvā, apspriežot koriģēto miera plānu, Vitkofs jau runāja citādi. «Mēs jūs neatstāsim,» viņš teica Umerovam. «Mēs neprasām jums pieņemt lēmumu, kas jums nepatīk vai kas, jūsuprāt, nav labvēlīgs jūsu valstij.»
Taču ukraiņi jau ir pieraduši pie amerikāņu pretrunīgajiem apgalvojumiem.
Amerikāņi
Ukraiņi
Krievi
Redakcijas piezīme. Pašlaik notiek jauns sarunu posms starp amerikāņiem un ukraiņiem, un rediģētajā miera plāna uzmetumā Kijivai ir izdevies iekļaut sev pieņemamākus noteikumus. Kremlis uz šiem formulējumiem vēl nav oficiāli atbildējis.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
