Vīnkalnu picēriju dibinātājs Artis Žentiņš: «Ja es kaut ko gribu, es eju un daru.» Foto — Ieva Salmane
Pēc 18 gadiem ēdināšanas biznesā Vīnkalnu picēriju dibinātājs Artis Žentiņš kopā ar dizaineru Aigaru Lauzi radījis jauna tipa profesionālas picu krāsns prototipu. Tagad Dimantiņš jāpārvērš ražojamā un eksportējamā produktā
Pašā Valmieras sirdī, aiz Livonijas ordeņa pilsdrupām un muzeja, atrodas restorāns, kurā uz brīdi var aizmirst, ka esi Latvijā. Vīnkalnu Pils mājā picas jau 18 gadus cep pēc itāļu tradīcijām, taču Itāliju te atgādina ne tikai ēdiens. Fonā skan itāļu mūzika, sarunas brīvi pārklājas cita citai, bet viesus sagaida silti un bez liekas formalitātes. Novēroju, ka vietējie jau zina — ienākot Pils mājā, ar tās namatēvu Arti Žentiņu vēlams sasveicināties itāliski.
«Bondžorno!» viņš uzsauc arī šoreiz no koši noformēta izbraukumu busiņa jumta, kur kārto karogus. Vēlāk Žentiņš kopā ar kolēģi dosies uz Cēsīm cept picas kāzu viesiem. Šoreiz uz Valmieru esam braukušas ne tikai nobaudīt picas, bet arī iepazīt uzņēmuma jauno biznesa virzienu — profesionālās picu krāsnis Pizza-FamilY.
Pirmais prototips jau ievietots vienā no izbraukumu busiņiem, kas drīz dosies uz kāzām. Tajā Žentiņš kopā ar dizaineru Aigaru Lauzi mēģinājis iestrādāt visu, ko gandrīz 20 gados iemācījies par picu cepšanu, mobilo ēdināšanu un profesionālo krāšņu trūkumiem.
Dārgas un jāpārbūvē
Stūraino krāsni komanda iesaukusi par Dimantiņu. Žentiņš ieliek tajā pagali un pakustina masīvu metāla plāksni kurināšanas pusē. No malas tā neizskatās pēc lielas inovācijas, taču nomaināmais aizsargvairogs ir viena no būtiskākajām jaunās krāsns detaļām.
«Sliktākais, kas metāla krāsnij var notikt, — tu to izdedzini, un korpuss pārplīst,» skaidro Žentiņš. Uguns stundām dedzina vienu krāsns pusi, bet metāls nemitīgi sakarst un atdziest. Vienai dārgai profesionālajai krāsnij jau pirmajā pusgadā izdedzis caurums, cita pēc nepilnas sezonas busiņā saliekusies. Dimantiņā vairogu var izņemt caur krāsns atveri un nomainīt, neizjaucot konstrukciju.
Komanda izmēģinājusi vairākus variantus, līdz atradusi risinājumu bez skrūvēm un uzgriežņiem, kas lielā karstumā var apdegt. «Mēs izdomājām maksimāli vienkāršu risinājumu. Tādu brutālu, latviešu praktisko,» Žentiņš nosmej.
Vīnkalniem pašlaik ir septiņas krāsnis — divas Rīgā, divas Valmierā un trīs izbraukumu busiņos. Gadu gaitā izmēģināti gandrīz visi varianti — mūrētas krāsnis, Žentiņa tēva un vietējo meistaru būvētas metāla krāsnis, kā arī profesionāli modeļi no Itālijas. Viena no dārgākajām, kas atrodas restorānā Galerija Centrs, maksājusi ap 16 tūkstošiem eiro.
Taču tas, kas labi darbojas pastāvīgā restorānā, ne vienmēr der mobilajai ēdināšanai. Busiņā krāsnij jābūt pietiekami vieglai, bet vienlaikus jāiztur vibrācijas, regulāra pārvietošana, ilgstoša kurināšana un darbs zem klajas debess. Importētajiem modeļiem nācies mainīt cepšanas grīdu vai sašaurināt atveri, jo vējš no tās izpūta karstumu. «Kāpēc lai man visos busos būtu Itālijas krāsnis, ja man tās tāpat jāpārtaisa?» jautā Žentiņš.
Apmēram pirms pusotra gada, kad atkal vajadzēja jaunu krāsni, viņš devās pie metālapstrādes uzņēmuma Valmierā. Šoreiz prasība bija cita — krāsnij vajadzēja tapt pēc precīziem rasējumiem, lai nākamo varētu izgatavot identisku.
Līdz tam pašu krāsnis bija būvētas intuitīvi. Vienu krāsni tā var uzbūvēt, taču katra nākamā atkal jāsāk no jauna. Vēlme no amatnieciska risinājuma nonākt līdz atkārtojamam produktam kļuva par pirmo soli ceļā uz Pizza-FamilY.
Taču stāsts par Vīnkalnu metāla krāsnīm sākās gandrīz desmit gadus agrāk — ar impulsīvi nopirktu busiņu, kas no Vācijas gandrīz nenonāca līdz Latvijai.
Sākās ar salūzušu busiņu
Ideja par izbraukuma picēriju radās ģimenei ļoti smagā laikā. Žentiņa otrā meita Florence piedzima ar retu kaiti — viņas barības vads nebija pilnībā savienojies. Pirmajā dzīves gadā meitenei veica septiņas operācijas. «Mēs praktiski dzīvojām slimnīcā. Es biju ļoti saguris, galvenokārt jau mentāli. Tas bija ļoti grūts gads, un tajā brīdī bija kaut kas strauji jāmaina.»
Jau iepriekš cilvēki bija jautājuši, kāpēc Vīnkalni necep picas pasākumos, taču ideja allaž tika atlikta. Pēc slimnīcā pavadītā gada tā pēkšņi šķita pašsaprotama. «Man kā ābols uzkrita uz galvas — izbraukuma picērija! Kāpēc mums tādas nav?»
Internetā viņš atrada piemērotu busiņu kādā Vācijas mazpilsētā un tajā pašā vakarā piezvanīja tēvam, ka nākamajā dienā jādodas tam pakaļ. Ko īsti ar busiņu darīs un kā tajā ievietos krāsni, to Žentiņš atlicis uz vēlāku laiku. «Viens no svarīgākajiem jautājumiem — cik ļoti tu to gribi? Ja es kaut ko gribu, es eju un daru.»
Taču vajadzēja atrisināt galveno jautājumu — kā busiņā cept picas? Tradicionāla mūrēta krāsns bija pārāk smaga. Tāpēc kopā ar vietējiem meistariem tapa pirmā pārvietojamā metāla krāsns. Precīzu rasējumu nebija. «Aizbraucu pie večiem un saku — apmēram šādu, izmēru parādīju ar rokām, te vajag tā un tā. Būs labi. Pēc tam piecas reizes pārbūvējām.» Gadu gaitā vienam busiņam pievienojās vēl trīs, bet izbraukumos uzkrātā pieredze ļāva Žentiņam precīzi saprast, ko profesionālai pārvietojamai krāsnij vajadzētu spēt. Tai jābūt izturīgai, pietiekami vieglai, ērtai cepējam, ekonomiskai kurināšanā un vienkārši remontējamai.
Divi puikas smilškastē
Lai šo pieredzi pārvērstu rasējumos un ražojamā produktā, Žentiņam bija vajadzīgs cilvēks ar citām zināšanām. Tas izrādījās dizainers un izgudrotājs Aigars Lauzis — amfībijas kemperriteņa BeTRITON radītājs. Abi savulaik vienlaikus piedalījušies Valmieras biznesa inkubatora programmā, taču sadarbība sākās nejauši.
Kādā karstā vasaras dienā Lauzis gāja garām Pils mājai, kur Žentiņš rosījās ap nesen iegādātu elektrisko busiņu. Viņš apjautājās par akumulatoriem un iespēju uzstādīt saules paneļus. Saruna turpinājās Lauža darbnīcā Gaujas krastā, kur no baterijām abi drīz nonāca līdz krāsnīm.
Žentiņš zināja, kādai krāsnij jābūt cepēja rokās, Lauzis — kā praktisko pieredzi pārvērst rasējumos, aprēķinos un standartizētās detaļās. Taču par būtiskāko sadarbības priekšrocību Žentiņš sauc abu saderību. «Man ar Aigaru atslēgas vārds ir «vieglums». Mēs varam satikties kā divi mazi puikas smilškastē un priecāties par katru lietu, ko esam uztaisījuši.»
Reiz, iegriezies Lauža birojā, viņš ieraudzījis, ka katrai krāsns detaļai piešķirts savs sērijas numurs, kods un pat norādīts svars gramos. «Es viņam to nebiju prasījis. Man pat nebija ienācis prātā, ka to vajag. Bet viņam ir tik liela pieredze, ka viņš pats zina, kā jābūt.» Tieši šāda sistēma amatniecisku izstrādājumu pārvērš ražojamā produktā. Ja klientam vēlāk vajadzēs rezerves daļu, nebūs jāmeklē «tā detaļa, kas tur aizmugurē pa kreisi». Pietiks nosaukt kodu.
No vajadzības līdz biznesam
Gandrīz vienlaikus Žentiņš sāka runāt ar Kasparu Urbānu, kurš strādājis ar videokamerām, datu apstrādi un mākslīgā intelekta risinājumiem Valsts policijas automašīnām. Žentiņš jau sen bija domājis par krāsni, kurā var redzēt, kas cepšanas laikā notiek iekšpusē, un parādīt to arī klientam. Urbāns apstiprināja — kameru var ievietot krāsnī un tās uzņemtos attēlus izmantot neironu tīkla mācīšanai.
Ap to pašu laiku kāds paziņa atgādināja, ka biznesa inkubatorā tuvojas pieteikumu termiņš. Žentiņš steigā nodibināja jaunu uzņēmumu, sagatavoja biznesa plānu un pieteikumu iesniedza «divas minūtes pirms beigām». Līdz tam viņš galvenokārt bija domājis par krāsni pašu vajadzībām. Inkubatora prasības lika atbildēt arī uz jautājumiem par cenu, klientiem, ražošanu un eksportu.
Pirms sākt projektēšanu, Žentiņš un Lauzis devās uz profesionālās ēdināšanas izstādi Rimini, lai pārliecinātos, ka iecerētais jau nepastāv. «Mēs ejam un skatāmies: klasiski, klasiski, klasiski. Skaistas, labas krāsnis, bet kameras nav, planšetes nav.»
Žentiņš gan uzsver, ka ar itāļiem tradicionālās picu cepšanas zināšanās sacensties būtu muļķīgi. «Ko mēs, latvieši, saprotam no krāsnīm, salīdzinot ar itāļiem? Viņi picu cep jau divsimt gadu,» viņš pasmaida. Tāpēc Pizza-FamilY mērķis nav itāļiem mācīt, kā cept picu, bet tradicionālo krāsni papildināt ar praktiskiem risinājumiem, kas radušies mobilās ēdināšanas darbā. Mājup lidojumā Lauzis planšetē uzzīmēja pirmo stūrainās, dimantam līdzīgās krāsns formu. Dažu mēnešu laikā tapa funkcionējošs prototips.
Trīs risinājumi
Pirmajā brīdī visvairāk uzmanības piesaista Dimantiņa forma un planšete pie sāniem. Taču Žentiņš uzsver, ka krāsnī ir trīs būtiski risinājumi: kamera un elektroniskā sistēma, trīs dūmgāzu pagriezieni un nomaināmais aizsargvairogs.
Lai karstums pa īsāko ceļu uzreiz neaizplūstu skurstenī, dūmgāzēm krāsnī jāizmet trīs loki. Komanda cer, ka tā izdosies ilgāk noturēt karstumu, patērēt mazāk malkas un samazināt emisijas. Pats princips nozarē nav jauns, taču tas pielāgots smalkajai formai. Ieguvums vēl jāpamato mērījumos. «Krāsns vēl nav sertificēta, tā ir prototipēšanas procesā,» uzsver Žentiņš.
Konstrukcijā izmantoti dažādi nerūsējošā tērauda veidi, lielākoties pārtikas iekārtām piemērots materiāls. Pirms krāsni varēs piedāvāt klientiem, tā jāsertificē un jānostiprina ražošanas process. Taču mehānisko daļu Vīnkalnu komanda jau pārbaudījusi ikdienas darbā, ne tikai izbraukumos. Prototips 18 dienas atradās Āgenskalna tirgū, kur to kurināja aptuveni 12 stundas dienā un lietoja dažādi cepēji. «Dimantiņš vispār nav izkustējies. Cepējiem arī ļoti patika — viss ir ērti, viss atrodas tur, kur vajag.»
Kamera vēl mācīsies
Detaļa, ar kuru Pizza-FamilY vēlas visvairāk atšķirties no tradicionālajiem ražotājiem, vēl tikai top. Pašreizējā prototipā vienkāršota kamera un planšete ļauj redzēt krāsns iekšpusi, taču pilnā elektroniskā sistēma un mākslīgā intelekta funkcijas vēl nav pabeigtas.
«Ir darbi, kurus var automatizēt. Pašu picas cepšanu gan robotizēt negribu — tad pazustu saruna ar cilvēku, kurš stāv pie letes un skatās, kā top viņa pica.» Tāpēc iecerētās sistēmas uzdevums nav aizstāt cepēju, bet palīdzēt viņam. Kamera ik pēc pāris sekundēm fotografēs picu, bet sistēma mācīsies atpazīt tās formu, novietojumu un cepšanas stadiju. Ar laiku tā varētu brīdināt cepēju, ja pica jāpagriež vai jāņem ārā, uzskaitīt izceptās picas un apkopot temperatūras un citus ekspluatācijas datus.
«Planšetē reālajā laikā redzi, kas notiek krāsnī. Tur var būt arī receptes un manuālis — viss, kas cilvēkam vajadzīgs, lai ar krāsni veiksmīgi apietos.» Elektroniskā sistēma būtu papildu aprīkojums; krāsni paredzēts pārdot arī vienkāršākā mehāniskā versijā ar tradicionāliem termometriem.
Dati varētu noderēt arī attālinātam servisam. Ja, piemēram, krāsns visu ziemu stāvējusi aukstā telpā un pavasarī tajā uzkrājies mitrums, ražotājs pēc sensoru datiem varētu palīdzēt noteikt problēmas cēloni. «Nopērc ne tikai pašu krāsni. Līdzi nāk zināšanas un iespēja reālajā laikā saņemt palīdzību.»
Uzņēmums ieceri dēvē par pasaulē pirmo profesionālo picu krāsni ar integrētu kameru un mākslīgā intelekta iespējām. Žentiņš šo pārliecību pamato ar pašu veikto tirgus izpēti, tomēr pagaidām tas ir mērķis, nevis gatava produkta apraksts.
No prototipa līdz produktam
Biznesa modelis vēl tikai top, tomēr tā pirmās aprises ir zināmas. Krāsns bāzes versija bez elektroniskās sistēmas varētu maksāt aptuveni 4000—5000 eiro, bet pilnībā aprīkots modelis ar kameru, sensoriem un elektronisko vadību — 8000—9000 eiro. Kā pirmos mērķa tirgus komanda noskatījusi Baltijas valstis un Skandināviju.
Pagaidām gan nav zināms, cik krāšņu varēs saražot gadā vai kad tiks noslēgts pirmais pārdošanas darījums. Vispirms jāpabeidz tehnoloģiju izstrāde, jāsertificē produkts un jāizveido atkārtojams ražošanas process. «Pirmais pasaulē — tas skan ļoti skaļi,» atzīst Žentiņš. «Bet mēs neko tādu citur neesam atraduši. Ja viss būs viegli un forši, kā ir pašlaik, tad aizies grabēdams.»
Pizza-FamilY priekšrocība ir tā, ka produkts radies no reālas vajadzības. Taču viena funkcionējoša prototipa izgatavošana vēl negarantē veiksmīgu ražošanas biznesu. Regulāri izgatavot desmitiem vienādas kvalitātes krāšņu ir pavisam cits uzdevums. Arī Žentiņš nesteidzas paziņot, ka viss jau izdevies. Viņš drīzāk ar aizrautību ķēries pie iespējas pazīstamā biznesā sākt ko jaunu. «Man vairs nav 20 un nav arī 30. Gribas vēl pamīcīties, kamēr ir enerģija,» viņš ar sev raksturīgo vieglumu nosmej.
«Spēks ir detaļās,» uzsver Žentiņš. Jaunās krāsns prototipā šī doma ir acīmredzama, tagad jānoskaidro, vai ar tādu pašu rūpību iespējams Vīnkalnu pieredzi pārvērst eksportējamā produktā.
Pizza-FamilY
- Darbības vieta: Valmiera
- Vadītājs: Artis Žentiņš
- Tehniskais vadītājs un dizainers: Aigars Lauzis
- Attīstības stadija: izgatavots pirmais funkcionējošais prototips
- Testēšanas vide: četras Vīnkalnu pastāvīgās picērijas un trīs mobilie picu busiņi
- Mērķa klienti: restorāni, picērijas un citi HoReCa nozares uzņēmumi Eiropā
- Plānotās tehnoloģijas: krāsnī integrēta kamera, skārienekrāns, sensori un MI risinājumi
- Plānotie dati: temperatūra, CO₂ līmenis, mitrums, izlietotās malkas apjoms u. c.
- Ražošana: krāsnis paredzēts izgatavot sadarbībā ar ārējiem ražošanas partneriem
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
