Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, roku bučot…»

Lembergs un Šlesers Rīdzenē apspriež airBaltic iegādi, elektrovilcienu iepirkumu, Latvijas Pasta nodaļu tīkla pārņemšanu un vairākus politiskus jautājumus: Šlesers virza tagadējā Saeimas deputāta Ivara Zariņa (Saskaņa) publicitātes kampaņu pret JL ministru Arti Kamparu, bet Lembergs atklāj, kā savulaik kopā ar Andri Šķēli – pirms savstarpējā kara sākuma – noorganizējuši Gunta Ulmaņa atkārtoto ievēlēšanu prezidenta amatā.

Lembergs: Čau, sveiks!

Šlesers: Čau!

Lembergs: Klausies, tur Mediju namam bija mums tāda vienošanās par airBaltic, ka viņi tur slēdz līgumu ar Mediju namu par 50… latiem, bet tur tiem izpildītājiem neesot dota komanda.

Šlesers: Viņš atlidos, Fliks, kaut kad nākamnedēļ.

Lembergs: Tu nevari atzīmēt kaut kur grāmatiņā?

Šlesers: Es izdarīšu, jā.

Lembergs: Atzīmē, lūdzu.

Šlesers: Es to izdarīšu.

Lembergs: Tā. Es šodien… (Spriež, kur likt telefonu, Šlesers iesaka nolikt to tualetē.) Vēl par to tēmu – kad mēs tagad tiekamies, mēs?

Šlesers: Paklausies, es tev gribu izstāstīt dažas lietas. Cik daudz laika tev ir?

Lembergs: Stunda.

Šlesers: Vot, davaj.

Lembergs: Bet paga, paga, paga, kad mēs tagad tiekamies par to, kas mums izjuka tāpēc, ka Viesturs [Koziols] bija slims? Nu, es tev pateikšu – man ļoti nepatīk. Pagājušo reizi mēs sarunājām, ka tajā poligrāfijā būs Pēteris [Apinis, kā redzams no citām sarunām]. Pēteris viņam pazvanīja – viņš runāt negrib, un iznāk tā, ka jāstaigā un jālūdzas. Tā ka vienojas un tad nedara, saproti… Tas man baigi nepatīk. Iznāk, ka viņš ir tagad baigais boss, kuram tagad ir jālūdzas.

Šlesers: Nē, bet mēs vienojāmies, kurā amatā viņš iet.

Lembergs: Viņš iet poligrāfijā.

Šlesers: Jā, jā.

Lembergs: Viņš viņam solīdi pazvanīja… Tagad jau pagājušas divas nedēļas.

Šlesers: Aivar, es piekrītu. Davaj, mēs par datumu nevienojāmies. Zini, kā – doma bija tāda, ka vakar mēs trijatā varējām satikties. Bet, zini, tā kā bija atcelts tas lielais pasākums… Tad es aizgāju pie Andra [Šķēles], un es domāju, ka viņš…

Lembergs: Aaa, nē, a man viņš atcēla, un es nemaz arī vairāk necēlu ne ausis.

Šlesers: Jo to laiku mēs neesam saskaņojuši, ja tā godīgi. Davaj, saliekam to, es vienīgi no pirmdienas līdz trešdienai paslēpot uz četrām dienām izbraucu.

Lembergs: Jā, bet tu varbūt pazvani uzreiz Andrim, mēs saskaņojam. Bet mums Viesturs vajadzīgs atkal, bez Viestura mēs arī nevaram.

Šlesers: Apskaties savā grafikā, tu jau mums esi visaizņemtākais cilvēks.

Lembergs: Man, redz, tās tiesas, tāpēc es aizņemts.

Šlesers: Tāpēc es tev prasu, jo man jau uzreiz Ralfam [Kļaviņam] jāsaka.

(Saskaņo savstarpēji tikšanās laiku ar Krievijas investoru Mazepinu 17. februārī, Šlesers pa telefonu nodod informāciju tālāk.)

Lembergs: A kā mēs tad paši tiekamies? (..) Divdesmit pirmajā es varu.

Šlesers: Tad liekam pulksten sešos, ko?

Lembergs: Jā. Bet tikai Viesturam obligāti jābūt.

Šlesers: Nu, es tūlītās zvanu un prasu. (Zvana Viesturam, vienojas par tikšanās laiku un jautā par Pēteri, kura jautājums pakāries gaisā – lūdz sazināties un tikties.)

Šlesers: Tad Andrim piezvanīt arī par šito pašu uzreiz?

Lembergs: Jā.

Šlesers: Bet es domāju, ka ar Andri problēmu nebūs… (Mēģina zvanīt, nesekmīgi.) Paklau, davaj, es domāju, ka ar Andri problēmu nebūs. Es lieku vienkārši telefonu nost.

Es gribu dažas lietas ātri… Andris izrunāja ar to Lattelecom.

Lembergs: Pag, pag, pag, tagad tā. Es tagad par to airBaltic. Banka ir iedevusi savu redzējumu, izlasīju. Tā varētu būt pozīcija, kur varētu iet ministrija. Tur ir jāziņo, ja nemaldos četrpadsmitajā. Tur laikam par kādu nedēļu vai divām pārcels, lai līdz galam sagatavotu.

Šlesers: Kāda tā pozīcija?

Lembergs: Nu, normāla, nu – pārdot un tā tālāk.

Šlesers: Nu, labi. Davaj, es tev vienkārši tos ātros gribēju, jo tas ir garais. Šito apskaties. (Rāda dokumentu.) Šitas ir gatavs slēgt ar Mediju namu un ar Dienu sadarbību. Tas Juris [Gulbis], ja, Lattelecom – viņam būtu labi, ja kāds varētu ar viņu aprunāties. Viņiem lidostā kaut kādi jautājumi, kuri var viņu interesēt. Tā ir sadarbība, tā nav prasība. Nu, man Andris iedeva, es tev vienkārši nododu. Tev vienkārši ir jāizdomā, kas tur var apskatīties tos jautājumus.

Lembergs: (Lasa.) Ko nozīmē apjoms?

Šlesers: Neprasi man, paklausies! Man iedeva papīru, pēc tam apskatīsies.

Lembergs: Nu, pagaidi… Es taču nenodarbošos ar šitādiem, bļaģ…

Šlesers: Paklausies, tas nav tavs līmenis. Es vienkārši tev nododu, Aivar…

Lembergs: Nē, nu… ja tas ir bonuss, nu, varbūt… Nu, veči, nu man nav…

Šlesers: Aivar, es zinu. Nu, iedod kādam no saviem darbiniekiem.

Lembergs: Nedošu!

Šlesers: Nedosi? Nu, tad nedod. Paklausies, es tev gribu par to Boltiku.

Lembergs: (Turpina lasīt, smejas.) Paskaties, hehee, nu, bļaģ, nu….

Šlesers: Labi, Aivar, liec nost!

Lembergs: Deviņdesmito gadu kooperatīvs, bļaģ… Nē, astoņdesmit devītā gada kooperatīvs, nu, paskaties, paskaties! Es šodien redzēju, nu, to Gulbi, es… (Turpina smieties.)

Šlesers: Aivar! Paklausies, es tev gribu drusku izstāstīt to bekgraundu par to pašu Boltiku, ja.

Lembergs: Mhm.

 

airBaltic ir mans projekts

Šesers: Vienkārši, lai tu drusku zinātu. 2004. gadā, kad es tur sāku ņemties, kā teikt, es Ryanair atvilku, jo tas SAS čakarēja mūs un tur nekas nenotika. Tajā brīdī, kad bija milzīgie zaudējumi un visi pārējie sūdi sākās…

Lembergs: Kam bija zaudējumi?

Šlesers: Nu, Boltikam bija, aviācijai. Bija 147 dolāri par barelu – naftas cena, kas tagad ir 100 pāri, nu, zaudējumi bija diezgan lieli. Tajā brīdī SAS saprata, ka viņš nafig negrib vairs tur stūrēt… Patiesībā es tur drusku piestrādāju, pavisam atklāti, radīju apstākļus, ka viņi saka… Un tajā brīdī, protams, bija jāatrod nauda. Tajā brīdī tur Antonovam kaut ko vajadzēja no manas puses, es ar viņu satikos, vienojos, un mēs piesaistījām kaut kādus līdzekļus, gala rezultātā varēja nopirkt to visu SAS daļu. Nu, lūk, bet tā būtība ir tāda, ka SAS daļa jau ir 100% kontrole, tu pats saproti, viņa tika izveidota jau dibināšanas laikā, ka menedžments nekad Latvijā nav bijis. Viņiem bija tiesības novērot, nu…

Lembergs: Jā, es saprotu.

Šlesers: Nu, vot, tas viss ir attīstījies. Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja, kārtoja, tā tālāk. Jo viņš sākās no nulles, tas nebija kaut kas liels. Tur sākumā bija mīnusi. Šodien tomēr tie ir 4,6 miljoni pasažieru Rīgā, 70 pāri % Boltikam. Es redzu to, ka mēs varam attīstīt ārprātīgi. Tas ir Honkongas variants. Honkongā tā ir milzīga kompānija, milzīga nenormāli, to mēs varam uztaisīt.

Un, protams, bija nepieciešama vēl kaut kāda nauda, tur Andris arī palīdzēja kārtot kaut kādas naudas. Tagad es vienkārši redzu variantu tādu… No vienas puses, kas ir aviokompānija? Paceļas lidmašīna gaisā kā putns un aizlido uz Viļņu, kur piedāvā labus nosacījumus, vai Tallinu, lido, un viss. Bet mums ir svarīgi, lai Rīga attīstās. Un es uzskatu, ņemot vērā šo visu situāciju, es piedāvāju variantu, kas, man liekas, tevi apmierinātu daudz labāk, skaidrāk… Tu man bieži esi teicis – kurš menedžē projektu, kurš ir atbildīgs un tā tālāk. Un es domāju, ka tu mani pietiekoši arī… Nekur es neesmu teicis kaut ko tādu, ko es neesmu arī mēģinājis pildīt. Ir bijuši kaut kādi forsmažoriņi, bet kopumā es esmu…

 

Lembergs: Nē, nē, tā ir taisnība.

Šlesers: Bet kopumā es esmu bijis vienmēr korekts.

Lembergs: Visu cieņu, jā, jā.

Šlesers: Šis ir tas jautājums, kurā es gribētu piedāvāt, ka tu drusku man varētu uzticēties. Es tev izstāstīšu atklāti, kā es viņu redzu. Man liekas, ka tas būtu ļoti normāls variants. Es to pateicu Andrim, es to pateicu Flikam, un es pateicu… Priekšlikums ir sekojošs. Kas mums sanāk ar matemātiku – 47,2…

 

Lembergs: Pag, tu man kaut ko stāstīji, tas ir tas pats?

Šlesers: Es gribu precizēt.

Lembergs: Aa, O.K.

 

Šlesers: Tātad tas ir tas, kas ir vienā pusē. (Rāda.) Šitas karājās gaisā, bet kontrole 100% ir šeit – 47,2% [BAS piederošās airBaltic daļas]. Mana tā doma ir sekojoša – viena ceturtā daļa no šī bloka, Aivar, ir 13,175, no šī bloka [valstij piederošās airBaltic daļas 52,6%], bet man negribētos likt tur kaut kā divpakāpju… Es piedāvātu variantu sekojošu. Pateikt tā – šīs [valsts] akcijas tu vari iegādāties, bet kontrole jau ir šeit [BAS kā mazākuma akcionāram], bizness viss. Es gribētu apvienot to kopā, un tā doma ir tāda: uztaisīt bloku, kurā ir šī daļa, kas mums ir [BAS], un šī [valsts] – un uztaisīt, ka ir četri vienādi pārstāvji. Viens, divi, trīs. (Raksta.) Un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi, kā saka, – 25, 25 un 25. Viena kompānija, kas tiek uztaisīta ar pilnīgu konsensusu…

Es negribu arī negodīgi kaut kādā veidā, jo šitās [valsts daļas] neko nemaksā, ja viņas neiet kopā, viņas nevar dabūt nevienu pārstāvi, neko. Es piedāvāju uztaisīt – salikt kopā viens vesels, kopīga kontrole, kas visdrīzāk tiek uztaisīta tajā Luksemburgā, kur sagatavota platforma, nu, kā saka, tur pēc tam viss. Un matemātika sanāktu sekojoša. Jo, atceries, ir viena lieta – ar Antonovu tur ir uztaisīts 50 uz 50% šeit [pusi BAS ir pārņēmusi Bahamās reģistrēta firma Taurus, kas saistīta ar Krājbankas īpašnieku Antonovu], bet menedžmenta kontrole jebkurā gadījumā ir palikusi šinī pusē [BAS]. Teorētiski, ja šodien nodod galdā naudu un pārfinansējas, kontrole nav bankas pusē, tas ir, kā saka, pavisam atklāti. Un mana doma ir tāda – šeit, ja tīri matemātiski mēs saliekam visu un vairs nedalām, tad sanāk 23,6 – tā ir puse [no BAS piederošajiem 47,2% airBaltic kapitāldaļu], kas ir vienā pusē un otrā, bet šitā daļa – es redzētu variantu tādu. Antonovam ir jāsaņem, vot, šitā daļa – ne vairāk.

Lembergs: Cik?

Šlesers: Viena ceturtā daļa, ne vairāk. Un jāpieskaita pie šitā te, kur pretī mums ir, kā saka, ja tās ir trīs ceturtdaļas, kas kopā sastādītu 39,525% [no valstij piederošajām airBaltic kapitāldaļām].

Lembergs: Tā, tur 23,6…

Šlesers: Jā, 23,6, tas ir tas, kas mums ir.

Lembergs: Plus 13…

Šlesers: Tas ir Antonovam – 13,175. A mums sanāktu tagad – 23,6 plus 39,525. Kopā tas sastāda 63,125. Izdalot uz četri, tas sanāk 15,78%. Bet būtībā jau nav atšķirība, jo šeit 13,175, a te par 2,6% vairāk, bet runa ir par to, ka šī ir tā 100% kontrole, kurā nu netiek dalīts.

Lembergs: Tu saki – četrās vienādās, bet te jau nesanāk četras. Kurā vietā ir tās četras, ja? Te nesanāk.

Šlesers: Mēs uztaisīsim kompāniju, kurai kopā tīrā veidā ir 63,125%.

Lembergs: Āaa, āaa, āaa.

Šlesers: Un šeit 4 x 25% ir 100%. Bet, ja paņem matemātiski, ja paņem šito četras daļas, tad šitas sanāk vairāk nekā šitas, bet tā galvenā lieta, ka mēs esam apvienojuši šīs.

Lembergs: Labi, sapratu. Es visu saprotu.

Šlesers: Būtiski ir tas, lai apvienotu kopā, lai nedalītu, kas ir kas. Un tad, kā teikt, es šajā gadījumā uzņemos atbildību tavā priekšā, ka tur viss būs, kā saka, precīzi uzlikts plāns un tā tālāk. Man liekas, ka tas ir godīgi un pareizi, ko?

Lembergs: O.K., piekrītu, bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, jo tur jau nevar tā – par skaistām acīm.

Šlesers: Protams, kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka šeit [par valsts daļām], bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim šajā jautājumā.

Lembergs: A kā to sakārtot?

Šlesers: Šo jautājumu pērkot, mēs to sakārtosim – ar Krājbanku, bez Krājbankas, to jautājumu sakārtos. Pirmkārt, tā nauda nevar būt liela, sāksim ar to. Viņa nav tik liela.

Lembergs: Pagaidi, bet tu zini, cik uzskata, ka var maksāt?

Šlesers: Nu?

Lembergs: Krājene uzskata, ka viņi būtu gatavi maksāt šito te… Pagaidi, kāds ir tas cipars.. Viņš man sauca 90… latus. Re, kur ir…

Šlesers: Nē, pagaidi, ja mēs runājam par reālo cenu vispār, tā ir cita lieta. Es tagad runāju, piedod, par to, par kuru var pārdot.

Lembergs: Es tev stāstu – Krājenei ir aprēķini, cik varētu maksāt. Tur ir no 0 līdz kaut kādiem, hren zin cik, 100 un vairāk, bet Krājene saka, ka viņi būtu gatavi pirkt šito te par 90.

Šlesers: Kas tas par murgu, no kurienes tas? Nē, nu, pagaidi, nu, Antonovs…

Lembergs: Pirms divām stundām Artis iedeva šito garadarbu…

Šlesers: Kurš Artis?

Lembergs: Stucka [satiksmes ministra padomnieks].

Šlesers: Parādi! Nē, bet saproti, Aivar… Pagaidi, par ko iet runa? Jo šeit [BAS pusē] ir menedžments. Vēl viena lieta – šeit ir pirmās rokas tiesības; ja nevienojas, tur vispār nekas nenotiek! Priekš kam par tādām cenām? Paklausies, kompānija, kurai ir mīnus kaut kādi padsmit miljonu zaudējums 2010. gadā… Mums jau ir svarīgi, lai tā cena būtu pēc iespējas zemāka. Kāpēc? Kāpēc? Tu ko!

(Lembergs smejas.)

Šlesers: Nē, paklausies… Bet kam viņš to – tev tikai iedeva, vai viņš to kaut kur citur iedeva?

Lembergs: (Lasa.) Nē, te ir kapitāls jāpalielina, te ir citā sakarā.

Šlesers: Par to iet runa.

Lembergs: Toreiz es tikos ar Antonovu, es teicu – veči, ņihuja. Es saku – jūs man iedodiet savu risinājumu! Mani neieinteresē šie… Es saku – kā jūs redzat, ieskaitot tiesvedības, attiecības.. Uzliekiet, kā jūs to redzat! Un viņi tur teica, kā tas dīls… Protams, viens ir tāds dokuments, otrs šitāds, vai vispār nav dokuments vai vienkārši po poņatijam. Šodien man iedeva to, ko Krājene neoficiāli iesniegusi ministrijai. Ar domu, ka šitas ies kā ziņojums valdībai, jo ministrijai ir jāsniedz ziņojums.

Šlesers: Bet kur ir novērtējums šeit?

Lembergs: Es nezinu, es neesmu lasījis, man iedeva!

Šlesers: Bet ko tu saki 90?

Lembergs: Man viņš tā nosauca, ka tā esot vērtējuši it kā kaut kas tur. Es nogrozīju galvu, zini. Tagad iet runa, ka šito papīru var iedot… teiksim, advokātam… kurš tad varētu būt tas, kas veiktu…

Šlesers: Mmm. Paga, bet tādas cenas nevar būt, beidz, Aivar! Tagad, piedod, kontrole – ir. Uzņēmumam ir padsmit miljonu zaudējumi 2010. gadā.

Lembergs: Protams, priekš kam tev jāpērk!

Šlesers: Priekš kam tev pirkt, es atvainojos!

Menedžments ir, un viss.

Lembergs: Protams, protams!

Šlesers: To jau mums ir jāizlemj.

Lembergs: Es tev stāstu. Redzi, es daru to, ko esmu solījis. Pareizi? Valdībai ir jānoziņo, nu, kaut kas, saproti? Vienīgais, izsvītroja ārā reku…

Šlesers: (Lasa.) Paklausies, piedevām akcionāra līgums ir noslēgts ar Dombrovska valdības lēmumu. Redzi, un no akcionāru līguma noteikumiem ir redzams, ka Latvijas valstij ir ļoti ierobežotas kontroles un vadības tiesības pār sabiedrību, neskatoties uz to, ka Latvijas valstij pieder vairāk nekā 50% sabiedrības akciju, atsavināmās akcijas.

Lembergs: Es to visu zinu, netērējam laiku, vecais. Laiks iet, netērējam laiku. Ainār, ieklausies, ko es…

Šlesers: Paga, es tūlīt, tūlīt. Redz, kur. (Lasa.) Tādējādi, vadoties no norādītajiem faktoriem, sabiedrībai papildus nepieciešami aptuveni 90 miljoni, lai iegādātos 50% no reaktīvo dzinēju lidmašīnām. Tas ir tik, cik naudas vajag klāt papildus. Tā ir normāla lieta, ko vajag papildus. Es vienkārši… Tu man pateici 90, es domāju, ka viņi ir nojukuši.

(Lembergs smejas.)

Šlesers: Tu kontrolē simtprocentīgi uzņēmumu un runā par 90 miljoniem!

Lembergs: Varbūt Artis sajauca, viņš šodien arī tikai bija saņēmis. Nekavējam laiku, Ainār. Saproti, šobrīd gatavo ziņojumu valdībai, tas ir izšķiroši svarīgi.

Šlesers: To mums vajag iziet pa punktiem cauri. Obligāti.

Lembergs: Tāpēc es tevi gribu iepazīstināt – varbūt vajag, varbūt nevajag – ar Krājbanku, ar Igoru vai kā viņam tur vārds. Siliņš. Nedrīkst iziet šitādi papīri… Kā viņš iziet ārā, kad jūs neesat redzējuši?

Šlesers: Es tev nevaru atbildēt, Fliks nav uz vietas.

Lembergs: Nu, vot.

Šlesers: Bet es tev par šito – tu piekrīti šitādam risinājumam?

Lembergs: Jā, piekrītu. Bet vienalga… Kaut kas ir jāmaksā. Kaut kas ir jāmaksā, saproti. Tā nevar būt.

Šlesers: Nē, pagaidi. Maksāšana būs par… Variants ir tāds, tik, cik…

Lembergs: Vecīt, nu, paga, es tā nepiekrītu. Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks – a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X? Man viņam vajag pretī – rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt – daudz, maz un tā. A savādāk teiks – aa, vot, bļaģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Nahuj, man tas neder!

Šlesers: Ne, ne, redzi, tur jau ir kredīti, piedod. Tam pašam BAS jau ir reāli kredīti.

Lembergs: Vienalga!

Šlesers: Uzliksim, bet tagad po poņatijam.

Lembergs: Bet man tas ir principiāli svarīgi, jo, saproti, tie nevar būt pieci lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.

Šlesers: Protams.

Lembergs: Bet viņiem [maksājumiem] ir jābūt kaut kā – uzreiz, un pēc tam un tā. Redzi, būtu, teiksim, pietiekami liels piķis jāsamaksā. Tas ir, ja Latvijā ir piķis, viņš ar pārskaitījumu arī, lai viss oficiāli, kur, kas, kā. Tā ir publiska kompānija – nu, nozīmīgs spēlētājs, ja tu kur iesi, tur uzreiz būs – kas, kur, kā? Saproti, tas ir svarīgi, kā tas tiek strukturēts. Tas nav Rīgas centrālais terminālis, kas nahuj tur īpaši neinteresē nevienu, i to kāds var paskatīties, ja tur nāk kravas. A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk…

Šlesers: Es piekrītu, izejam tam cauri, bet gala mērķis – mēs ejam uz šito.

Lembergs: O.K., es piekrītu. Bet tie krievi piekrīt?

Šlesers: Paklausies, tas ir mūsu kopīgais uzdevums. Jo viņu pozīcija ir tāda, ka viņi saņems, vot, kopīgo apjomu tādu, kāds viņš ir. Bet viens variants ir tāds, ka mēs šajā gadījumā ļoti skaidri nodefinējam.

Lembergs: Bet, vecīt, tu neaizmirsti, ka tur iekšā ir krievi un krievi jau… Man neizskatās, ka krievi būtu baigi sajūsmā par tavu piedāvājumu – ka pēkšņi vienā paketē būs 60 un vairāk procenti un līdz ar to viņi būs mazākumā.

Šlesers: Nē, nu, pagaidi. Ir divi varianti. Šodien BAS ir pirmpirkuma tiesības. Tu iesi tur krievu pusē sēdēt? Es vienkārši tā skaļi domāju – ir divas puses, nav trešās puses. Pārējais ir ļoti vienkārši – tagad mēs runāsim, ka viena puse ir tā, kurā mēs paplašinām to modeli. Kāpēc – to nav jāpaskaidro, un viss. Es sapratu tavu pozīciju. Tas ir kopīgs pasākums vienoties.

Lembergs: Mums vajag… Antonovs kad atbrauc, mums jāapskatās, es gribu, lai viņš saka «jā»… Tāpēc šitā ir nopietna spēle, ja. Bet mums nav laika, jo es saku vēlreiz – ziņojumam vajadzēja būt valdībā piecpadsmitajā, bet viņu pārcels par nedēļu vai divām, saproti.

Šlesers: Kurā?

Lembergs: Nu, kā – februārī, jaunnedēļ. Vot, šitam vajadzēja, bet vēl nav atšancēts, atliks par divām nedēļām.

Šlesers: Nu, pagaidi, bet mums tad vajag uztaisīt vienu tikšanos tieši par šito jautājumu. Ar Andri.

Lembergs: Bet par to iet runa! Ne tikai ar Andri.

Šlesers: Ar Bertu, ar šiem… Paga, bet mums pašiem no sākuma vajag iziet cauri šiem dokumentiem.

Lembergs: Bet jūs paši izejat cauri, joptvaimaķ! Ko jūs esat iedevuši? Jūs paši izejat cauri! Vēl viena praktiska lieta, vajag padomāt, kurš – vai nu auditors jeb drīzāk kāds advokātu kantoris… Viņam jābūt tādam, ar kuru var labi strādāt, kam ir labas attiecības – tas vērtējums, kas būtu pasūtīts no Satiksmes ministrijas, un ministrija viņu būtu saņēmusi. Tas būtu dokuments, uz kura pamata Satiksmes ministrija dotu atzinumu. Kam ir laba reputācija, lai Dombrovskis neteiktu – ko jums te kaut kāds Tihonovs ir kaut ko taisījis. Tas vajadzīgs jau ceturtdien.

Šlesers: Advokātu vai auditoru?

Lembergs: Advokātu. Auditoru būs grūtāk sarunāt. Tev ir kāds, kas tagad komandē parādi? Lai nosaukums ir kāda liela kompānija.

Šlesers: Pag, BDO Invest neder? Tas ir tas, es aizmirsu uzvārdu…

Lembergs: Nē, nē, jābūt starptautiskam – tas ir izšķiroši svarīgi.

Šlesers: Bet paklausies, tad mums vajag varbūt ar Andri ātrāk satikties ar tevi.

Lembergs: Pagaidām nav ko tikties. Pirmkārt, jums vajag iepazīties ar papīru, kas nāk ārā no šejienes. Otrkārt, jums vajag saistīties ar Antonovu un noskaidrot, kad viņš var atlidot, vajag satikties. Treškārt, ja jums ir priekšlikumi, dodiet priekšlikumus par iespējamo advokātu biroju.

Šlesers: Paklausies, nu, labi… Tad šitos ciparus tu nofiksēji. Ideja ir ārkārtīgi vienkārša, ka netaisām neko pa vidu, bet vienā vietā ir, lai nerodas jautājumi. Savādāk nevar… man nepatīk. Bet tai cenai ir jābūt ļoti zemai.

Lembergs: Protams.

Šlesers: Pagājušajā gadā zaudējumi ir padsmit miljoni.

Lembergs: Nu, redzi, tur ir tie 30 miljoni latu ieguldīti tajos vērtspapīros… (Agrākais airBaltic mazākuma akcionārs SAS bija lidsabiedrībai garantējis 33 miljonu latu aizdevumu – red.)

Šlesers: Nu, labi, pieņemsim, ka ir jāatgūst nauda no vērtspapīriem un vēl kaut ko drusku. Jo, ja kompānija ir uz bankrota robežas, tur jāinvestē vēl 90 miljoni…

Lembergs: Redz, kādi sūdi – tur jau due diligence būs jātaisa. Mēs jau neesam redzējuši kaut kādus pārskatus.

Šlesers: Tā ir labā lieta, due diligence parādīs… Es pateicu Flikam netaisīt nekādus baigos rožainos ciparus priekš šī gada, bet pagājušais gads sakarā ar vulkānu, sakarā ar lidmašīnām radīja padsmit miljonu zaudējumu.

Lembergs: Bet atkal, tam ir jābūt zem kontroles, ko tur dos tas airBaltic. Jābūt kādam, kas vada to visu. Jo tas, kas dos vērtētājam izejas datus…

Šlesers: Ko viņi tur novērtēja? Tu man pateici 90, es biju šokā! (Lembergs atkal smejas.) Ir jāiegulda 90, nevis jāmaksā. Un, lai iegādātos nevis 50% no kompānijas, bet no reaktīvo dzinēju lidmašīnām! (Lasa atkal.) Vo, valstij ir jāiegulda 47,3 miljoni! Tas ir normāls stāsts – valsts grib vai negrib guldīt… Un piedevām vēl tie zaudējumi…

Sava banka – galvenais, tīra!

Bet paklausies, man ir vēl viena interesanta tēma, ar tevi par ko aprunāties. Ko tu domā par [Latvijas] Pastu?

Lembergs: Neko nedomāju. Nē, nu, tur vienkārši šobrīd mēģina tikt skaidrībā…

Šlesers: Man ir plāns, es tev gribu izstāstīt, tu pateiksi – patīk vai nepatīk. Ir tā, ka dažas organizācijas kā Dienas grupa, mediji, avīzes vēl joprojām izmanto pasta pakalpojumus. Es, būdams vēl ministrs, panācu, ka pasta liberalizācija notiks tikai 2013. gadā. Tas nozīmē, ka nebūs vairs pasta monopola. Viss – game is over. Kā saka, ienāks somi un izkonkurēs vietējos, tas, kas noticis jau Igaunijā. Tas nozīmē, ka jautājums – vai pasts ir konkurētspējīgs? Ja varētu, piemēram, vairāki preses izdevēji apvienoties, lai laicīgi sagatavotos tam, ka nepadirstu tirgu un ka tur ienāks ārzemnieki…

Protams, pastā rastos problēma – a ko tad darīt? Tūlīt būs caurums milzīgs, kā viņu segt? Tas varētu būt ļoti labs fons diskusijām, ko darīt tālāk ar pastu. Un tad būtu nepieciešams tāds pats plāns un konstatēt, ka pastam caurums liels un ka principā tur pastā jāgrūž nauda vēl un vēl, un vēl, visas pasta nodaļas un tā tālāk. Tātad Mediju namam, Dienai un tā tālāk būtu interesanti, protams, paplašināt izplatīšanu. Diena jau ar to nodarbojas, bet to varētu uztaisīt, pat apvienojoties vairākiem, lai biznesu pievilktu klāt.

Bet tālāk, ko darīt ar pašu pastu? Savā laikā, kad es ar Mono sēdēju un runāju, bija izstrādāts plāns, kādā veidā uz pasta bāzes izveidot Latvijas pasta nodaļu tīklu, kurā principā tajās nodaļās varētu būt arī cits bizness, plus Pasta banka. Būtība ir tāda, ka ir juridiski izveidots kopuzņēmums starp Latvijas Pastu un Mono – ja es nemaldos, 10% ir Pastam, 90% ir Mono, ir tāda kompānija Latvijas pasta nodaļu tīkls. Bija konkurss, viss notika, beigās vienīgi valdība to nobremzēja. Plus ir izveidota Pasta banka, kurā ir 10% opcija Pastam iegādāties, bet šodien tas 100% pieder Mono.

Es domāju, ja mēs radītu labu fonu, tad pie šī projekta būtu iespējams atgriezties viena iemesla pēc – ļoti grūti būtu savilkt tos galus. Tad viens – varētu reāli pārņemt to biznesu, ar kuru pasts nodarbojas, ar izplatīšanu. Tas, man liekas, būtu stratēģisks. Otrs – ka uz visas šīs Latvijas Pasta bāzes būtu iespējams uztaisīt Pasta banku. Pasta banka ir reģistrēta, izveidota un strādā bez zaudējumiem. Viņa ir neliela, ir piešķirta licence, viņa ir gatava banka. Mums ir vienošanās ar Mono par opciju, kurā principā no 100% viņiem paliek viena trešdaļa.

Es savā laikā piedāvāju Andrim, vai viņš gatavs ieguldīt. Tas palika gaisā. Mums ir opcija. Finansējums ir 100% nodrošināts, mēs šodien varam dabūt 66,6% bankā. Bankas, kā saka, izveide ar visu licenci, viņa jau šodien tāpatās ir padsmit miljonus vērta, kādus 15, ja kādam gatavu banku pārdod. Bet, ja to var savienot ar nodaļu tīklu – ir izstrādāts modelis, kādā to apkalpošanu var palaist caur visu sistēmu. Reāli var sakārtot tā, ka retail strādā ar plusu, un attīstīt reāli Pasta banku.

Jautājums, vai mums nevajadzētu tādu pasākumu realizēt, jo bāze ir sagatavota un ir konstatēts, ka 2013. gada pasta biznesa liberalizācija Latvijā var novest pie Pasta maksātnespējas jeb arī valstij būs daudz jaiegulda – varbūt tas ir viens no risinājumiem. Bet galvenais ir tas, ka ir izveidota struktūra…

Lembergs: Tur jau kaut kādas saistības, te jau nav tik vienkārši, Pasts jau nevar iziet ārā.

Šlesers: Pasts – nē, par to iet runa. Viņš reāli varētu dot iekšā tiesā prasību un finālā taisīt mierizlīgumu…

Lembergs: Saproti, ar tām filiālēm, es nezinu. Tās filiāles taču ļoti atšķiras pēc visa – pēc materiāltehniskās bāzes, pēc aprīkojuma… Bankai ir citas prasības attiecībā uz visu, kas saistās ar materiāltehnisko bāzi, nu – tur ir kase, naudas, tur ir citi noteikumi. Tur ir IT sistēma.

Šlesers: Šodien Latvijas Pasts jau nodarbojas [tikai] daļēji ar pasta funkcijām, viņi jau šodien pieņem no pensionāriem pensijas, viņi uzglabā…

Lembergs: Man pašam pastā ir konts, es zinu, bet viņš ņihuja nepiedāvā.

Šlesers: Nu, par to iet runa, to var sakārtot. Uz šīs bāzes var uztaisīt.

Lembergs: Bet tas ir uzlikts uz papīra, kā tas izskatās?

Šlesers: Es piedāvātu tā – ja tas interesē, mums ir opcijas šeit. Nu, kā saka, mēs varētu uztaisīt – es, tu, tas pats Andris. Mums ir 66,6%. Viņiem ir viss gatavs.

Lembergs: Plānam ir menedžeris šitam?

Šlesers: Jā, viss, mums ir tikai jādod cilvēki – [Mono īpašniekam Mihailam] Uļmanam komanda ir, kas to visu menedžē. Man būtu priekšlikums uztaisīt vienu tikšanos ar Mišu. Jo galvenais – viņš arī visu ir nofinansējis, viņš ir piecus miljonus ieguldījis bankas kapitālā. Un tā banka – galvenais tas, ka viņa ir tīra. Pārējām bankām ir problēmas ar pagātni, visādi sūdi, a viņš ir salicis savus uzņēmumus, un tā banka strādā ar nelielu peļņu, viņš ir kredītkartes izdevis. Tā ir neliela, maza banka, tur nav nekādas vecās šleifes, un to banku var ātri iedarbināt, ko?

Lembergs: Jā, izklausās normāli, es pat teiktu – labi, bet, saproti, ir vajadzīgs viens projekta vadītājs.

Šlesers: Ir! Miška sēdējis tur ļoti ilgi, viņa dēls ir projektu vadītājs.

Lembergs: Jā, bet ir jāredz kopā ar pastu, kā tas izskatās.

Šlesers: Ideja ļoti vienkārša. Gala rezultātā pasts nodrošinās savas funkcijas un bizness tiktu menedžēts tā, lai dzīvotu gan pasts, gan banka. Bizness tiek uztaisīts uz tā, ka pasts, protams, peļņas centrs.

Lembergs: Kāpēc tas nav tālāk darīts?

Šlesers: Tāpēc, ka mainījās Godmaņa valdība un tas viss aizgāja tur… Tas pakārās gaisā. Kā saka, [ministrs Kaspars] Gerhards jau nebija tas, ar ko vispār varēja par kaut ko runāt. Bija doma gaidīt, lai beidzas vēlēšanas. Galvenais – mums ir banka, viņa jau ir gatava, reāli strādā!

Lembergs: Vajadzīgs cilvēks, kas šito var izkost cauri no mūsu puses. Uļmans ir privātpersona, viņam pofig tas viss. Vajag dot uzdevumu, lai no pasta…

Šlesers: Paklausies, mums vajag uztaisīt vienu tikšanos. Viņš varētu noziņot visu pa punktiem. Vajag, lai tu pats iebrauc, jāieliek divas stundas. Bet mums ir gatava banka! Mēs jau varam – mums jau ir visādas struktūras, kuras mēs varam izlaist cauri. Palaist sinerģiju – ja tev banka ir tīra, mēs varam tur ostu apkalpot, visu ko varam laist cauri.

Lembergs: Jā, jā, būs tev Loginovs…

Šlesers: Nē, es domāju privātās struktūras.

Lembergs: Labi, kaut kad vajag…

Šlesers: Es tūlīt viņam piezvanīšu, paņemšu telefonu.

Zariņš gatavs maukt pa Kamparu

Šlesers: Paklausies, īss jautājums – ko jūs darīsiet ar regulatoru [Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju]?

Lembergs: Nu, tur būs konkurss. Vienu čali virzīsim. Tur būs strīds par vadītāju.

Šlesers: Paklausies, man ir viens priekšlikums. Pašlaik tur strādā viens puisis vārdā Ivars Zariņš, [pašreizējais Saeimas deputāts no Saskaņas]. Es viņu kādreiz liku. Viņš ir jauns, ļoti labs. Nostrādājis jau divus termiņus. Viņš apzinās, ka [ministrs Artis] Kampars viņu vairāk nevirzīs. Es ar viņu satikos, un viņš saka – paklausies, Kamparam ir tik daudz sūdi. Ar to Berķi un Stepanovu [Ventspils uzņēmējiem] par tiem vējiem… Viņš saka – es esmu gatavs maukt pa Kamparu. Kā saka, skatos – Lembergs mauc. Palīdziet man ar žurnālistiem, ar tribīnēm, ar PR, es pa Kamparu nomaukšu pēc pilnas programmas – par visiem šitiem tarifiem, un ko viņš tur neizdara. Viņš saka – vienīgais viņam pašam termiņš vēl pusgadu. Bet būtu ļoti labi, ja varētu divus trīs mēnešus novienoties par vadītāju.

Vajadzētu izdarīt tā, lai no Neatkarīgās tas Dreiblats vai Rozenbergs, kā viņus tur sauc… Nu, viņi tie asie tev… Lai viņi nointervē Ivaru Zariņu. Ja tā intervija tev derēs, tad mēs varam viņu palaist kaut kur televīzijā. Ja tas Ivars ļoti labi nostrādā, varbūt ir vērts tādu Ivaru tur turēt arī ilgāk. Un es tev varu pateikt, viņš ir 100% pēc pārliecības mūsējais.

Lembergs: Es par to Kamparu iedevu Valsts kontrolei. Un aizsūtīju to materiālu šodien Urbanovičam. Viņš tur ir pārkāpis…

Šlesers: Bet viena lieta, ka Lembergs – oponents, bet ja regulatora direktors mauc! Viņš man nosauca trīs četras lietas, kur viņš kā regulatora vadītājs Kamparam ir gatavs dot pa rīkli.

Lembergs: A kas viņu nozīmē par v. i.? Tas nav pats Kampars ar rīkojumu? Tad viņš var noņemt.

Šlesers: Tāpēc vajag iedot pareizu interviju, riktīgu PR uztaisīt. Kad viņš nomauks… Un, ja viņu represēs Kampars par taisnību, es domāju, ka žurnālisti to pamanīs.

Lembergs: Pamanīs, jā. Tikai, vot, vai Dienas žurnālisti to pamanīs, vot, tā ir problēma…

Šlesers: Nu, tā vēl joprojām mums ir problēma.

Lembergs: Baigā problēma.

Šlesers: Nujā, bet mēs viņu varam uz 900 sekundēm…

Lembergs: Redzi, Viesturs… Saproti, es iedevu no Kapitāla galveno redaktoru. Viņš man saka, ka ir ielikts par Ekonomikas nodaļas vadītāju, bet faktiski viņš par Atpūtu, kur nav nekādas ietekmes uz politisko seju.

Šlesers: Paga, man Andris zvana! Kad tev ir laiks ar Mišu, sarunājam vispirms? (Sazvana Mišu, sarunā tikšanos Rīdzenē 22. februārī.)

Lembergs: Nu, skaidrs! Labi, vecais, es skriešu.

Zatlers uzmeta… Bet man ir kandidāts!

Šlesers: Pag, ko es vēl gribēju. Ko tu par tiesībsargu virzīsi?

Lembergs: Mums tur bija divi kandidāti, normāli kandidāti, bļaģ, abi divi atteicās.

Šlesers: Labi?

Lembergs: Nu, ne jau kaut kādi tur saitītē vadāmi, bet tādi principiāli, kārtīgi, kā ir jābūt, – šodien nav, viss. Tā ka, es domāju, mēs neko neiesniegsim. Jānis mani uzrunāja par šito, bļaģ, ko viņš virzīja par prezidentu… (Saskaņa 2007. gadā virzīja prezidenta amatam Aivaru Endziņu – red.)

Šlesers: Uj, beidz, šito taču nevar!

Lembergs: Nu, protams, sorosītu ahujenuju.

Šlesers: Paga, bet par prezidentu jūs ar Vienotību varat vienoties vai nevarat vienoties?

Lembergs: Nav pat runāts. Viņi aicina, bet es neiešu piedalīties.

Šlesers: Bet ar Jāni tev ir bijušas sarunas?

Lembergs: Mēs runājām, bet mums nekas konkrēts… Zatlers uzmeta. Ne mani, bet citus viņš uzmeta. Man nepatīk tas. Tā kā viņš spēlēja tagad, zinādams, ka viņam jāiet vēl vēlēšanās, tad kā viņš uzvedīsies pēc tam, kad nebūs nekādas vairs bremzes? Ko? Tagad pat, par to medicīnu – ko viņš tur ielīda? Viņš taisa sev imidžu? Nepareizi… Vobščem, ir jautājumi. Citi kandidāti… Man ir kandidāts!

Šlesers: Tu jau teici, zemkopis [Jānis Dūklavs].

Lembergs: Man ir, bet viņš pats negrib.

Šlesers: Bet kā tu redzi? Balsis jau jums pietiek. Bet kā tur tas [budžeta] grieziens?

Lembergs: Es domāju, ka nekāda tur griešana liela nebūs. Jo inflācija būs nevis 1%, kā viņi tur ierakstījuši, bet inflācija šogad būs 4% un varbūt vēl vairāk. Mēs būsim ārpus tiem kritērijiem. Bet, ja 4% inflācija un pensijas, darba samaksa paliek iepriekšējie, tad tev par 4% lielāki ieņēmumi, a budžetā šajos posteņos mazāki izdevumi, tu jau ekonomē no tā. Ja tu no pusotra miljarda ekonomē 5%, tas ir nopietns cipars.

Šlesers: Pag, es tulīt Andrim piezvanīšu. Mēs tad divdesmit pirmo uzlikām.

Lembergs: Es tad skriešu.

Piemineklis Aivaram

Šlesers: Pag, man tev vēl viens jautājums. Paklau, es tev prasīju par tiem RVR. (Runa ir par Rīgas Vagonu rūpnīcu un pasažieru vilcienu iepirkumu – red.) Es ar viņiem satikos. Man nav nekāds sakars ar to pasākumu. Man ir tāds sakars, ka es tos čaļus zinu un esmu viņus iepriekš atbalstījis.

(Zvana telefons, iespējams, Andris atzvana Šleseram, norunā par tikšanos.)

Lembergs: Es tev pateikšu, kāda ir problēma. Projekts ir ārkārtīgi liels priekš Latvijas. Cik tur – 300 miljoni vienai kompānijai! Problēma ir kāda… Ja tev jābūvē māja, tev jāizdara zināmas procedūras, bet to var izdarīt daudzi. Ja tu gribi iestādīt kartupeļus, tev vajag mehanizatoru un tā tālāk. Nevar paņemt cilvēku no ielas, ņihuja, nekas tev tur nesanāks, kaut gan it kā vienkārša lieta. Te ir runa par biznesa augstāko pilotāžu – ražošana brīvā tirgū. Moderns, ātrgaitas elektrovilciens, kas ir kustībā, ātri… Tev var būt miljards nauda, tev var būt 10 000 strādnieku, tev var būt telpas, tev var būt rasējumi, bet tu neko nesaražosi. Pilnīgi neko. Un aiz tās Rīgas Vagonu rūpnīcas… Šobrīd tā nav rūpnīca. Ja viņi ražotu desmit pasažieru vilcienus, vot, tādus, kā vajag… Ja reāli ražotu, un tad viņiem vajag saražot nevis desmit, bet 30, tad viņiem būtu problēmas – vairāk vajag strādniekus, inženierus… bet ir kompetence! Galvenā problēma, ka viņiem nav kompetences, nav pieredzes.

Šlesers: Bet tie Bombardier, kas nāk?

Lembergs: Viņiem jau nav Latvijā ražotnes.

Šlesers: Paklau, nu, uztaisi šito projektu. Kaut vai viens būs normāls projekts valstī.

Lembergs: Ainār, tu esi kādreiz bijis iesaistīts kādā dzīvā ražošanas biznesā, vot, kur ražo?

Šlesers: Nē, ražošanā es neesmu… Nē, es biju! Es esmu strādājis VEFā.

Lembergs: Nē, biznesā – ieguldījis naudu un kaut ko ražojis, bļaģ?

Šlesers: Nē.

Lembergs: Vot, es pateikšu. Tas, kas var nopelnīt naudu uz ražošanu, tikai tas ir uzņēmējs vārda pilnasinīgajā nozīmē. Vot, mēs tur Ventspilī mēģinājām kurpes ražot. Bļaģ, nu cik cilvēku… katram kurpes, nu, vismaz divi pāri, pareizi? Ahujennaja konkurence… Bļaģ, visas modes, liestes. Tu dabū pasūtījumu, a tev tā strādniece nevar sašūt. Viņš atbrauc, un, bļaģ, tev nav te… Viņai nav kompetences, tai šuvējai, bļaģ. Ventspilī ir komunālā mašīnu ražošana –  kamēr tie strādnieki iemācījās metināt, ņihuja… a tur ir tādas prasības tai šuvējai!

Šlesers: Ko tu domā, ka viņi nevar pavilkt?

Lembergs: Es pateikšu atklāti – es uzskatu, ka viņi nevar. Tas sūdīgais, ka viņiem tas jādara no nulles. Kad tev iet ražošana un tu nomaini no viena uz otru – tu ražo mersedesus un maini modeļus, bet kad tev no nulles… Viņiem nav kompetences.

Šlesers: Bet ja tie Bombardier ir gatavi uzlikt?

Lembergs: A ko nozīmē – uzlikt? Viņi atbrauks ar saviem strādniekiem? Inženieriem? Viņi atrauks pieci, a pārējie – vietējie.

Šlesers: Nē, nu, sborku jau var taisīt…

Lembergs: A ko nozīmē – sborku? Nav tik vienkārši! Saproti, a viņi grib ražot 60% te. Tā banka saka – mēs garantēsim. Ko nozīmē – garantēsim? A ja tu nesaražosi? Jeb saražosi, un viņš neiet? Nu, neiet, lūst visu laiku! Ko tu izdarīsi?

Labi, krievs ražo mašīnu, tu brauc ar krievu mašīnu? Tu pirksi mersedesu, ražotu Turcijā? Vot, mersedess, bļaģ, viss ir tā kā mersedesam, bet tikai ražots Turcijā! Es tev pateikšu – mēs pirkām mersedesu autobusus, mums bija noteikums, bļaģ, – ražotam jābūt Vācijā. Vācijā! A Turcijā viņi par 20% lētāki, bet toties Vācijā – viņš noiet 2 miljoni kilometru, tu iekāp iekšā, un viņš kā jauns. Kāda kvalitāte! Ir Vācijas strādnieks un Turcijas strādnieks.

Šlesers: Aivar, es tajā pasākumā nepiedalos, bet man liekas – ja tu varētu to izdarīt, tev pieminekli uzliktu. Ja ne, nu, pa galvu arī nedos neviens.

Lembergs: Bet, ja viņi nesaražos, vot, kam uzliks pieminekli? Vot, ņe polučilos…

Davaj, būvējam jaunu termināli

Šlesers: Pēdējais, par to termināli. Ko šitais te grib pēc būtības darīt?

Lembergs: Kuru termināli?

Šlesers: Nu, lidostas termināli.

Lembergs: Tas nav risināts.

Šlesers: Tikai nevajag paplašināt veco, Aivar – davaj, būvējam jaunu.

Lembergs: Tagad es esmu ieplānojis, man ir jaunnedēļ laiks, kad viņi ziņos attīstības plānu. Mēs līdz tam nonāksim.

Šlesers: Man ir svarīgi, man ir lūgums šajā jautājumā kaut vai nedaudz uzticēties man. Tas, ko tur [lidostas vadītājs] Pommers caur Damlicu grib teikt, es vienkārši… Vot, tu tikko pateici man precīzi par rūpnīcu, es tev pateikšu par lidostu. Esošā lidosta ir pārpildīta. Ja sāks esošo termināli… Vot, mēs sēžam viesnīcā, un tur vienlaicīgi sāks rūkt, kaut ko likt pāri, vēl kaut ko… kas būs!? Ne esošais terminālis darbosies, ne cits.

Lembergs: Mēs neesam izrunājuši, kā darām ar jauno termināli.

Šlesers: Kāpēc, mēs esam izrunājuši! Man ir priekšlikums. Mēs uzliekam šito, ja [iespējams, rāda uz airBaltic shēmu], un šitas piedalās kopā ar turkiem, nosacījumi – pusi uz pusi. Šitā struktūra. Šī pati kompānija iet terminālī pusi uz pusi ar turkiem. Mūsu uzdevums – maksimāli piedalīties programmā. Jāpieņem lēmums, ka to dara, un tad jāsaliek kopā – ka Boltiks to dara ar turkiem. Boltiks uztaisītu meitu priekš tā, un šitā kompānija tur ieietu un paņemtu 90%.

Lembergs: Bet viņu vajag uzlikt uz papīra, kas tur būs. Un kas tur vēl par citiem biznesiem. Es negribu kalpot turkiem, vot, vienkārši negribu.

Šlesers: Viņiem 50 un 50.

Lembergs: Bet nesanāk 50 un 50. Šitas jau nav viens pats!

Šlesers: Šitas ir akcionārs, kuram pieder 63%, bet vienlaikus viņam var piederēt 50% terminālī.

Lembergs: Bet krievi tam piekrīt? Kā tas izskatīsies? Ja ir runāts, ka tas ir airBaltic [terminālis].

Šlesers: Nu, izdiskutējam.

Lembergs: Bet tie krievi nav šobrīd mani partneri, un es esmu brīvs atšķirībā no jums.

Šlesers: Ar viņiem nav runāts par termināli. Turki ir gatavi finansēt to pasākumu.

Lembergs: Ainār, redzi… Jautājums tāds – priekš kam te vajadzīgi krievi, ja turki finansē? Bet, ja tas ir airBaltic terminālis, tad tie krievi ir.

Šlesers: Mēs varam 100% nodot tiesības būvēt turkiem un atstāt opciju, ka pēc kāda brīža ienāk 50% partneris…

Lembergs: Apdomā to. Iedomājies – es būtu krievu vietā… Esmu iedevis kredītu, esmu dalībnieks un tā… Un pēkšņi terminālī man pasaka – nē, vecīt, tu tur nebūsi.

Šlesers: Variants ir viens – vienojamies, ka jauno termināli būvējam, bet jāvienojas, kā pareizi to sastrukturēt. Bet galvenā lieta bija vienoties, lai šeit [airBaltic] ir vienota struktūra, ka nav kaut kādi divpakāpju dalībnieki.

Lembergs: Bet tu atceries, Ainār – ir ļoti svarīgi, par cik kas tiek pirkts. Jo man nekādas padačkas nav vajadzīgas. Pēc tam tur kāds pēkšņi atcerēsies, ka viņam kukuli izspieda…

 

Šlesers: Mēs saliksim, lai tas ir precīzi. Jāsaprot to, ka struktūra ir jau izveidota, runa ir – par cik būs jāpērk tie atlikušie… Jāsaka – jo zemāka cena, jo… zemāka cena!

Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, roku bučot

Lembergs: Es saprotu… Klausies, ko tas Ulmanis? Viņš grib dabūt pa zobiem no manis?

Šlesers: Nu, tur ira… Mēs runājam vienu, viņš izdara citu. Nu, mēs tagad to PLL atstāsim tādā frakcijas līmenī. Bet zini, ar tiem vecajiem… (Eksprezidents Guntis Ulmanis ir PLL deputāts 10. Saeimā – red.)

Lembergs: Protams, tev vajadzēja pajautāt! Vot, nepajautājāt! Varējāt ar mani padiskutēt. Es jau uzreiz pateicu, ka es neatbalstu jūsu [PLL apvienošanos], bet, labi, tas ir cits stāsts. Tāpat kā tu varēji vēl būt domes deputāts, vicemērs, ja būtu piekrituši, kā es teicu. Un es būtu dabūjis citus procentus, starp citu. Vienotība huj būtu tik daudz dabūjusi, un būtu pilnīgi cits spēles laukums. Bet, nu, labi, tas ir pagātnē. Ulmanis bija atjaunotās [Latvijas] Zemnieku savienības līderis, viņi – otra lielākā frakcija bija aiz Latvijas ceļa, kad atjaunoja neatkarību. Tad LC paņēma premjeru, un tad ZS izvirzīja un ievēlēja Ulmani par prezidentu. Viņš bija vienu termiņu, otru termiņu. Beidzās tas termiņš, tad ZS bija izlidojusi ārā no Saeimas, nu viņam bija īstais brīdis ķerties pie partijas vadības, pareizi?

Šlesers: A viņš aizgāja prom.

Lembergs: Nevis viņš vienkārši aizgāja, viņš viņus apdirsa. Tā ar namjokiem, ka tur, bļaģ, nu, tādi oligarhi… Nu, oligarhi tolaik vēl lietoti netika… Vot, tur kaut kādi tādi, zini… Un pasūtīja dirst. Tagad viņš atnāca pie jums.

Šlesers: Un te tas pats…

Lembergs: Baigais džeks, un ko viņš dara? Viņš Andrim stāsta, ka viņam vajadzētu kaut kā izstāstīt par vekseli. Kam interesē Andra vekselis, ko viņš, bļaģ, marasmā… Kam interesē Andra vekselis, bļaģ? Nu, tagad vienīgais [oligarhs] Lembergs….

Bet kas ir? Uz otro termiņu viņam nebija balsis. Es tev pateikšu – viņam bija aptuveni kādas 40 balsis. Un Andris man toreiz – tas bija īsi pirms mūsu lielā kara… Andris saka – klausies, velns, davaj to Ulmani! Man nahuj to Ulmani vajag, bet viņam vajag, un mēs salikām, ko mēs tur varam – no opozīcijas, un Ceļā jau arī nebija atbalsts. Un kopā mēs savācām, man liekas, 13 balsis. Iznāca, ka man bija kādas astoņas un Andrim bija piecas. Nē, mēs pat vairāk savācām – 15, man bija deviņas, Andrim sešas. Bļaģ, un viņš dabūja 57 (patiesībā 53 – red.) balsis, tas Ulmanis! Saproti, viss baigi skaisti… Bet mēs tad zinām, ka mēs likām! Un tur bija zināms budžetiņš – ne jau par skaistām acīm. Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, visu laiku roku bučot, bļaģ… Labi, viņš par manu lomu vispār nezina, jo Andris visu laiku ar viņu kontaktējās.

Šlesers: Ko viņš vispār runā! Viņš [Šķēle] jau nav zaglis, es zinu, lai pasaka tikai par vekseli…

Lembergs: A kas Ulmanim māju cēla, ja ne Jūlijs Krūmiņš? Tak visi to zina! Un kā viņš brauca, kārtoja šitam te kokvilnas pārkraušanu, un par to viņš viņam būvēja māju. Tā taču ir zināma lieta, mēs taču visi to zinām. Ne jau mani aizskar tas oligarhi, hujņa, zin, bet vienkārši…

Šlesers: Aivar, man pat nav, ko pateikt.

Lembergs: Un ne jau jūs viņu pāraudzināsiet! Bet vienkārši viņš ir vienreiz apdirsis un otrreiz apdirsīs.

Šlesers: Tak nekas tur nemainīsies.

Lembergs: Tā kā tas Brigmanis – paņēma to kaut kādu [deputātu] Klaužu, bļaģ. Es viņam teicu – nahuj tu ņem šitos aizbēdzējus no tās Tautas partijas, nahuj! Klaužs tikai skraida un grib kaut kādas rebes taisīt, nu, joptvaimaķ.

Šlesers: A par to Eigimu es ar Blumbergu sazvanījos. Es sadarbojos ar to Lāčplēsi [Daugavpilī] kopā. Ar Eigimu sarunāju, viņš saka – viss, Lemberga vārdā… (Lembergs smejas.) Puisis tur ir ļoti, ļoti vienkāršs. Savedu Lāčplēsi ar Blumbergu, lai viņš iet runāt.

Lembergs: Labi, vecais, davaj, atā!

«A kas ir premjers? Es? Es esmu idiots?»

Kā Valda Zatlera vietā ielikt «pareizo» prezidentu, pēc tam nomainīt valdību un pabeigt arī sabiedrisko mediju tīrīšanu – to Aivars Lembergs un Ainārs Šlesers apspriež drīz pēc 10. Saeimas vēlēšanām

Pirms Lemberga atnākšanas Šlesers ar Andri Ameriku izvērsti pārrunā politisko situāciju pēc vēlēšanām. Tajās Šlesera un Andra Šķēles bloks Par labu Latviju ir ieguvis tikai astoņus mandātus, bet Šleseram tagad ir jāpamet Rīgas vicemēra postenis, savā vietā atstājot partijas biedru Ameriku. Nupat 7. oktobrī veiksmīgi īstenota rokāde, Ameriks ievēlēts par brīvostas valdes priekšsēdētāju, pateicoties ZZS pārstāvja Viestura Silenieka atbalstam, kas saskaņots ar Aivaru Lembergu, pretī apsolot ostas reklāmas līgumus izdevniecībai Mediju nams.

No Lemberga izskan arī cita interesanta informācija – par iespējamu kukuli ostas pārvaldniekam Loginovam, par Latvijas Dzelzceļa naudas pludināšanu Saskaņas un Jaunā laika priekšvēlēšanu kampaņai un to, ka airBaltic vadītājs Bertolts Fliks esot turējis doto vārdu un noslēdzis reklāmas līgumu ar Mediju namu.

Ameriks: Man ir svarīgi, Ainār, viens – tuvākā nākotnē. Ar Nilu viena lieta, tev ar Urbanoviču otra. Urbanovičs ir Nila krusttēvs, tu labāk par mani zini. Ja attiecības veidojas normālas Saeimā… Tas ir četrstūris – ja pēkšņi sāksies konflikts Saeimā, tad loģiski tas var… Urbanovičs ir čangalis, viņš ar mīkstiem cimdiem ir jātur.

Šlesers: Es domāju – viņš apzinās vienu lietu… Jautājums, kurā virzienā aizies Par labu Latviju, vai nepazaudēs manu vektoru, ka es ar tiem krievvalodīgajiem gribu, vai pēkšņi… Šodien es Urbanovičam teorētiski stāstu kā trešā persona: Šleseram ir divi varianti. Tu esi paņēmis krievvalodīgos, viņam ņihuja tur nav vairs, nav jēga cīnīties par krievvalodīgajiem, ir jāatgūst latvieši. Bet, ja Šlesers aizies uz latviešu elektorātu, tad viņš cīnīsies mērķtiecīgi, lai noņemtu ZZS un Vienotībai, bet beigās neatkarīgi no rezultāta, bļaģ, viņi atkal strādās kopā, un tu ar savām 29-32 balsīm sēdēsi vēl opozīcijā. Un tad pateiks tā – Urbanovič, cik tev gadi tagad? 51, 52. Pēc četri gadi tev 56, un, ja tu vēlreiz tavo…, tad vēl pēc nākamajām vēlēšanām tev jau 60, pensija. Kāds tur jaunais premjers, tev jau jāgatavojas pensijai. Tas pulkstenītis tikšķ. Tāpēc ir svarīgi saspēlēt, lai šajā sasaukumā mēs varētu kaut ko izdarīt…

Nu, izrunāsim tagad trijatā, bet tad ar Lembergu es palikšu, gribu drusku saprast par to politiku. Jo labā lieta priekš mums, sūdīgā priekš viņa – viņš jau teica: Jaunais laiks, Dombrovskis, Dombrovskis. Bļaģ, paņem sarakstu, no tiem 33 puse ir sorosisti – Ēlerte, Čigāne, Kārkliņa, visi Kalniņi, amerikāņi pilns, Lieģi… Tur var rasties zināmas problēmas.

Ameriks: Viņas radīsies.

Šlesers: Viena lieta, pirms vēlēšanām paspēlēt, lai novinnētu, bet tagad uz četri gadi – viņš to nevar atļauties, viņam šī valdība ir jāgāž! Tāpat kā Tautas partijai bija jāgāž Godmaņa valdība, jāatrod nu tas moments. Viņam jāpalīdz šo valdību padarīt nepopulāru.

Ameriks: Jā, bet to viņš darīs pavasarī. Viņš sakostiem zobiem…

Šlesers: Bet, ja tā godīgi, tā kā visi runā par tām mājām… Te blakus tā viena māja, es domāju, ka viņi ļoti tagad domā, lai nepadirstu varu. (Blakus Rīdzenei atrodas ASV vēstniecība – red.) Ko viņi saprot – kamēr Aivars ir, tikmēr tas viss ir ļoti trausls.

Ameriks: Mhm.

Šlesers: Zemnieki vienā dienā var tavo… Es neticu visām šīm sazvērestībām, bet redzi – ja amerikāņi būvē lielo vēstniecību un viņi grib tur baigi šo teritoriju ietekmēt, tad viņi saprot vienu lietu – ka Saskaņa, Šlesers, Šķēle plus Lembergs ir 59 balsis un viņi uzspridzina šito valdību, zaprosta, tas nozīmē to, ka viņi tikai gaida īsto brīdi, kad pārgriezt rīkli esošajai koalīcijai. Un zini, tās bažas pazaudēt un pēkšņi nonākt tādā ietekmē – tas nav viņu plānā. Man liekas, tam puisim ir jārēķinās, ka var notikt kaut kādas darbības, kuras… piedod, bet viņas var būt ļoti, ļoti nepatīkamas.

Ameriks: Mh… Tā ir, amerikāņi tagad decembrī atklās vēstniecību, tad atbrīvo Raiņa bulvāri…

(Ierodas Lembergs.)

Lembergs: Nu, sveiks, atvainojos par kavēšanos mazliet. Nu, kā tev iet? Sen neredzēts! Kā Rīgā iet?

Šlesers: Par politiku mēs ar tevi pēc tam aprunāsimies, davaj, izrunājamies par Rīgas ostu.

Lembergs: Klausies, davaj, par Rīgas ostu… Es tev pateikšu – tagad uz vēlēšanām Loginovs naturāli brauc virsū man un zaļajiem zemniekiem, naturāli. Būdams brīvostas pārvaldnieks, kas nav politiķis. Nu, teiksim, Ainārs uzbrauktu vai kā… Nu, vēlēšanas, saprotams – mēs arī šad tad sazvanījāmies, un nav nekādu problēmu. A Loginovs darbojas kā politiķis, tikai es nezinu īsti, kādu partiju viņš pārstāv.

Ameriks: Pašu savu.

Šlesers: Būtu jau labi, ja viņš pārstāvētu, bet nav jau partijas.

Lembergs: Nuja! Viņš tā kā virs visiem, zini. Un atklāti sakot, man tāda… Es domāju – ja es uzrunātu Dombrovski, ka vispār kaut ko vajag pamainīt tajā Rīgas brīvostas pārvaldes vadībā, es domāju, es noteikti dabūtu atbalstu, saproti?

Ameriks: Nu, Loginovs jau veselu kaudzi izdarījis ir lietu… Arī, ka valde nav vajadzīga, ja…

Šlesers: Mēs jau viņu drāzām pagājušoreiz…

 

Lembergs: Tur atkal LSF holdings ir, nu, izīrēja tos… Nu, paņēma kukuli tur kaut kādus 300 tūkstošus dolāru, ja… Izīrēja tur tos kaut kādus velkoņus… Bija būtiska vienošanās par kaut kādiem…

Ameriks: Nē, nu, tur bija valdes priekšsēdētāja vienošanās, tur nekādas… Bet tur jau nebija īstenībā ne pieņemts konkrēts… tur jau paši paņēmām atpakaļ.

Lembergs: Nē, nu, saproti, viņi gāja uz kontraktu, ka viņiem būs zināms termiņš, ka viņi to naudu atpelnīs. Tagad iznāk, ka viņi tur ir palikuši, it kā pēc tiem aprēķiniem, brīvostas pārvaldei parādā 500 tūkstošus dolāru, ja? Nu, es nezinu, varbūt mazāk vai kā, bet nu… Vārdu sakot, samaksāja Loginovam un kompānijai naudu, ja. Tie paņēma. To, ko apsolīja, – neko neizdarīja, un kompānija vēl palika parādā, ja…

Ameriks: Nu, tur nekādu naudu nesamaksāja, beigās viss bija tikai par solījumiem…

Lembergs: Ja?

Ameriks: Tieši tā, ja jau būtu samaksājuši… (Smejas.)

Lembergs: Āā!

Ameriks: Jā… īstenībā nolaida pusotru mēnesi muļķi jeb divus mēnešus, bet rezultātā…

Lembergs: Ja?

Ameriks: Nuja, nu. Un tagad īstenībā tas labākais… Bet nu to ostas likumu neizgrozīja tā, kā īsti vajadzēja, mēs jau paši gribējām paņemt atpakaļ, un viss par pašizmaksu… Un pasūtīt visus bekot.

Šlesers: Nē, nu, Aivar, tā pozīcija ir tāda…

Lembergs: Pag, bet es gribēju pabeigt šito jautājumu. Man tev lūgums būtu – varbūt varētu paskatīties, kā no tā konflikta vismaz iziet ārā.

Ameriks: Es domāju, ka iziesiem.

Lembergs: Jo es tur esmu… Ne es, mani bērni ir tieši ieinteresēti, ja, man tur citas nekādas tiešas intereses nav, bet šitas ir tas gadījums. Es, protams, nevaru vērtēt tā menedžmenta darbu, jo es klausos to, ko viņi man stāsta, ja. Es arī nestrīdos – iespējams, ka īsti nav tā, kā viņi man stāsta, vai ne. Bet man tev lūgums varbūt atrast to… nu kaut kāds…

Ameriks: Es jebkurā gadījumā… man nav nekāda atlīdzība vispār, nekāda. Un nekad nav bijušas, ja, tā ka tas ir čotka, ja. Vienīgais… šobrīd no sarunas tas Jarošenko, kur viņš, nu…

Lembergs: Tas ir Stepanova [Lemberga opozicionāra] cilvēks.

Ameriks: Jā… teiksim, zināmas… Viņš seko līdzi.

Šlesers: Viņš seko, zina un tā tālāk, bet nav bijis tā, ka viņš kaut ko torpedētu.

Ameriks: Jebkurā gadījumā, es zinu to, ka es patreiz nekādā veidā nejaucos Stepanova pagultē vai vēl kaut ko… Tātad ir jāatrod juridiski korektākais variants, kā no tā visa tikt ārā.

Lembergs: Man lūgums… tu varētu, kas tur varētu tikt skaidrībā? Nu, pats Loginovs jau tur nenodarbosies ar to.

Ameriks: Nu, nodarbosies, nodarbosies, nav jau to variantu. Patreizējais valdes lēmums, to, ko Ainārs pieņēma… ka mēs patreiz viņus pasūtām bekot… Mēs arī paši šobrīd ar tiem kuģiem operējam, kuģi jau ostas pārvaldei, mēs sniedzam to pakalpojumu, tikai tā noformēts, lai tā Konkurences padome nepārmet to, ka teiksim… Neaizgāja tie ostas likuma grozījumi, kurā – nezinu, kāpēc īstenībā….

Lembergs: Neizgāja tā, kā viņi gribēja, tur kaut kāds kompromiss atradies.

Šlesers: Variants ir tāds – panākt vienošanos par tiem kuģiem, neviens nepelnīs. Osta sniegs par pašizmaksu.

Lembergs: Tas mani neinteresē…

Ameriks: Koroče, es visu sapratu.

Lembergs: Jā, nu, vot, tas man būtu tāds konkrēts.

Ameriks: Labi, labi.

Šlesers: Ar Loginovu ir tā – saproti, viņš nav slikts cilvēks, bet šad tad viņš ļapņit kaut ko tādu, ka…

Ameriks: Es viņu audzināju piektdien vakarā, ja. Viņš bija visu ko pateicis par to, ka kritīs valdība pēc prezidenta vēlēšanām, tad viņš bija pateicis, ka ostas valde vispār viņam liekas… Koroče, es saku – tu vispār otdajoš otčot, kur ir tava, teiksim, loma, un tu tak vispār saproti – ostas valdi, teiksim, mēs nolikvidēsim, tad tevi noņems nākošajā dienā, jo tev vismaz ir valde, buferis, pēc likuma. Tu taču nevari šodien bez tā bufera izdzīvot pat nedēļu, ja. Nāks jauns ministrs, nahrenizēs tevi ātrāk, nekā tu paspēsi pamosties. Nu, labi, O.K. Tas ir Loginovs, un es Loginovu tomēr aizstāvu un uzskatu, ka mēs spēsim sastrādāties un būs tas līmenis… ja vajag kaut kādas lietas, konsultēties… Viens ir skaidrs – Stepanovs noteikti nav man… Es viņu arī pa gabalu ij redzējis neesmu.

 

Šlesers: Nu, mēs ar Andri esam izrunājuši. Aktuālie jautājumi – tie, kas tur ir Kundziņsalā tagad ar visiem tiem uralhimiem, ar Ralfu viņš ir saticies… Kļaviņu un izstāstīja, kas tur notiek. Svarīgi, lai tur notiek visas tās infrastruktūras attīstības. Vēl es izstāstīju problēmas par Krievu salu, kur tur svarīgi, lai beigās tas projekts ir attālināms, lai nerastos problēmas – jo nav jēga taisīt tik dārgu termināli, ja tur beigās ogles nevar ģenerēt tādu naudu, vai ne. Tā ka tur būs ļoti nopietni jāizskata, tiklīdz mēs ar mobilitāti tiksim galā… es vēl pats vienā valdes sēdē piedalīšos tagad novembrī. Bet būtiski ir tas, ka kaut kādus stratēģiskus jautājumus, svarīgi tomēr arī, pirms Loginovs izsūta dienas kārtību – vajadzēs vienkārši apskatīties… Jo, ko es esmu sapratis, – Silenieku interesē visi tie zaļie jautājumi, kur viņi var teikt… un plus vēl mārketings, divas tēmas.

Ameriks: Vairāk, vairāk, drusku plašāk, tu vienkārši neinteresējies.

Šlesers: Nē, nu, paga, pagaidi, es runāju par to, ko es jūtu valdes sēdēs. Tas, ka viņš tur iet un ņemas, ja, bet, teiksim, [Vienotības pārstāvji] Škapars ar Pulku – es nezinu, vai viņi sēdēs, vai nesēdēs… Saproti, viņi… Reāli mums nav bijis neviens… viens tikai balsojums par Expo bija, tur, kur es palīdzēju valdībai tikt pie naudas, visos pārējos mums ir bijis konsensuss, ja. Pēdējais jautājums arī – viņi nebalsoja par, pret, bet viņi atturējās vienkārši par Andri. Teica – nu, labi… Līdz ar to viņi…

Lembergs: Pag, nu, atturējās šitas te…

Ameriks: Nu, viņus savādāk izdrāztu, nu, tur skaidrs.

Šlesers: Bet svarīgi ir viens – ja ir kaut kādi tekošie jautājumi – ka tev jau Andra telefons ir, ka jūs pa tiešo sazvanāties vienkārši. Nu, viskautkas tur var notikt tajā ostā.

Lembergs: Klausies, davaj, sarunāsim vienkāršu lietu – brīvostas valde tad var noslēgt tādu reklāmas līgumu, mārketinga līgumu ar to Mediju namu.

Šlesers: Es domāju, ka uz nākamo gadu tur nebūs vairs šis jautājums politizēts, nav nekādas vēlēšanas, tad mēs saliksim paketi, tai skaitā Mediju namu.

Lembergs: Cik mēs varam vienoties?

Ameriks: Lai viņš nelec ārā no kopējā…

Šlesers: Aivar, izdarīsim tā… mēs paņemsim visu kopīgo budžetu, paņemsim visu budžetu kopā, pēc tam skatīsimies…

Lembergs: Vecais, cik reklāmas budžets ir?

Ameriks: Kopējais reklāmas budžets uz ostu patreiz, ko mēs pēc papildinājuma liekam, ir apmēram pusmiljons, nu, 400 tūkstoši apmēram. Tur ir reklāmas, tur arī kaut kādas sponsorēšanas.

Šlesers: Vienkārši apskatīsies proporcionāli, lai Mediju namam ir cienījama pārstāvniecība, nu, lai nekas neizlec ārā…

Lembergs: Cik Dienai iedos, tur Koziolam?

Šlesers: Teiksim tā, vienosimies tā – Dienai un Mediju namam ir vienāds cipars. Tad, vai viņš mazāks vai lielāks…

Lembergs: Vo! Tādu es atbalstītu.

Ameriks: Paklau, tātad… man nav iebildumu, ja tā ir praktiskā reklāma, nevis kaut kāds…

Lembergs: Protams…

Ameriks: Otrs – jārēķinās ar to, kāds būs tas valsts puses pārstāvis. Jo tie atšķiras. Ja, teiksim, viņi būs vairāk vai mazāk saprotami, tad tur nav jautājumu.

Šlesers: Nē, nu, pag, bet Viesturs [Silenieks] paliek, es saprotu.

Lembergs: Protams.

Ameriks: Viesturs ir viens, bet mums vajag saprast divi, un kā tur būs.

Lembergs: Nu, kā, satiksme – es domāju, ka zaļie zemnieki paņems satiksmi.

Ameriks: Tad divi būs. Tur vispār tad pietiek…

Lembergs: Un tad ir pašvaldība, un viss, pietiek balsis. Jo es domāju, ka Kampars gribēs ekonomiku sev paturēt, lai viņš tur…

Šlesers: Ā, nu, paga, finanses arī viņiem – viņiem divas vietas arī paliek. Šodien reāli no ekonomikas ir Pulks, no finansēm – Škapars. Vai viņi mainīs kaut ko? Es domāju, ka…

Lembergs: Tas neko nemaina. A kā tu domā – kad par to varētu būt runa kaut kāda?

Ameriks: Par budžetu?

Lembergs: Klausies, a šito te budžetu uz nākošo gadu varēja apstiprināt, kamēr vēl jaunā…

Ameriks: Ne, ne…

Lembergs: Nepaspēs, ja?

Ameriks: Mums tagad īstenībā budžetu stiprināsim… Pateikšu, kad stiprināsim budžetu, 6. vai 12. decembrī. Bet viņš iet kā vesels, tur nebūs atšifrējums. Bet loģiski, ka mēs vienojamies par zināmu ciparu, es pateikšu…

Lembergs: Lai budžetā viņi tur var plānot.

Ameriks: Jā, jā.

Lembergs: O.K., pie tam tur vajag reāli reklāmas, visu to darīt.

Ameriks: Nē, nu, tieši par to ir runa.

Lembergs: Tur nekādas kreisās, nekas tur nav. Nomaksā, un viss.

Ameriks: Bet tas ir ļoti labi! A Mediju nams šajā gadījumā ir Neatkarīgā jeb vēl kaut kas?

Lembergs: Neatkarīgā, šitā te… Vakara Ziņas, Māja.

Ameriks: Nu, Vakara Ziņas īsti tur mazāk…

Lembergs: Nu, Neatkarīgā pamatā.

Ameriks: Neatkarīgā. Māja arī mazāk.

Lembergs: Un portāls, protams.

Šlesers: Māja arī… Vienīgi, zini, ko varētu – valsts locekļu mājvietas ielikt iekšā un pareklamēt…

Lembergs: Nē, nu, portāls, Andri, portāls vēl ir.

Ameriks: Nu, tad tieši tādā pašā veidā… Dienai tas pats ir.

Lembergs: Dienai arī tas pats. A kam jūs dodat naudu sportam?

Ameriks: (Nopūšas.) Mēs dodam sportam drusku citādi. Mums ir astoņi valdes locekļi, ja, un mēs dalām zināmā mērā… Sportam gāja apmēram pēc formas 20 tūkstoši gadā katram. Nu, teiksim, mums ir Kameņeckis, kurš ar džudo nodarbojas…

Lembergs: Ā, un tad katrs, kas savā…

Ameriks: Jā, jā, nu, drusku, tiešā veidā mums sportam nav. Ir apmēram 20 tūkstoši uz vienu, 160 tūkstoši tur aiziet.

Lemergs: Nu, skaidrs, jā.

Šlesers: Kam tu gribi, tad lai tie arī valdes locekļi…

Lembergs: Nu, man jārunā tad, nu, tu saproti – tā kā Zaļās partijas biedri.

Ameriks: 25 vai cik. Tas ir katram. Viesturs tiem alpīnistiem saviem.

Lembergs: Ā, nu tur tas Kļaviņš… jā, jā, jā.

Ameriks: Tas ir tādā… līdz ar to pareizina ar astoņi, rezultāts – 160 štukas. Ja kaut kas īpašs ir, bet tā mēs nevienu sporta komandu nesponsorējam… Vienīgi, vot, valdes priekšsēdētājs Šlesera kungs te vienreiz ielobēja kaut kādam bērnu sportam kaut ko… (Lembergs nosmejas.) Nu, tādi ir principi… Īstenībā, es saku vēlreiz, ar Viesturu mēs, ja tas pasjanss tiešām būs tāds… Nu, arī Saskaņas centra tie pārstāvji… Nu, ar to Jerošenko, tas būs tagad domes deputāts, ievēlēts. Es nezinu, vai viss viņam ir Stepanova… Viņam sava firma Laika stars…

 

Šlesers: Nē, nu, es tagad valdes līmenī varu pateikt – kaut kādi jautājumi viņam bija, viņš nāca, runāja, bet nekādu tādu redzamu lietu nav stūmis cauri.

Lembergs: Stepanovam nav nekas Rīgas ostā, izņemot tos velkoņus kopā ar tiem igauņiem.

Ameriks: Nu, velkoņi nosacīti… Nu, es nezinu, kas vēl… Īstenībā viņam tas Laika stars ir kaut kāda grāmatvežu firma.

Lembergs: Jā, nu, švaka… Viņi kaut kādā konkursā bija piedalījušies, kamēr es nebiju, uzvarējuši. Kredītu vajadzēja sagādāt, neko viņi nebija sagādājuši, sūdus tikai savārīja. Labi, Andri, vsjo, paldies, nekavēsim tevi.

Ameriks: Paldies par atbalstu!

Lembergs: Nu, jā, jā. Ā, pareizi – es tevi neapsveicu ar ievēlēšanu [ostas valdes vadībā], ja!

Ameriks: Nu, paldies par atbalstu, jā.

Šlesers: Davaj, čau! Mēs ar tevi vēl pasēžam.

Lembergs: Jā, jā, mēs pasēdēsim. Tagad tev kreņķi mazliet vairāk, ja?

Ameriks: Man, jā, jā, man kreņķi tikai vairāk paliek. Nu, redzi, mums jau Rīgā arī tas pats variants, ka ir divas partijas – tad ir vieglāk.

Lembergs: Nu, Jaunups jau grib ievilkt Saskaņu valdībā un, es domāju, paņemt Rīgu.

Ameriks: Tikai Saskaņa arī pati saprot, ka ar to Ēlertes grupu viņiem ir stipri tālu.

Lembergs: Jā, jā, bet mēs sakām – Dombrovski, tas ir tavs, airē! Viņam pie vienas rokas viena girja, pie otras – otra girja, nabadziņš, es viņam jūtu līdzi! (Smejas.) Viņam lielākās problēmas ar tiem lietussargiem… (Tā sauktā Lietussargu revolūcijas grupa partijā – red.)

Ameriks: Es domāju, ka tur šobrīd vislabākajā situācijā ir zaļie zemnieki. Tie ir vispār.

Lembergs: (Smejas.) Tā ir. Labi, uzredzi! (Ameriks aiziet.)

Noasiņojuši, bet dzīvi…

Šlesers: Nu, kā tev izskatās, Aivar?

 

Lembergs: Vot, redzi, nepaklausījāt jūs neviens mani. Pirmkārt, es piedāvāju iebalsot toreiz, ka pašvaldības deputāts, ja ievēlē, tad var izvēlēties, kur palikt – vai pašvaldībā vai Saeimā. Tu tagad būtu palicis Rīgas pilsētā.

Šlesers: Mhm.

Lembergs: Nu, vot, toreiz mani neatbalstījāt, uzskatot, ka uz jums tas neattiecas. Es tev toreiz arī teicu, kad kopā jūs bijāt, ka es jūs neatbalstu. Es uzskatu, ka ir nepareizi, ka jūs ejat kopā tik atšķirīga elektorāta politiskie spēki [TP un LPP/LC], jūs jau neveidojat to summu… Jūs jau otrādi – viens otru apkarojat pēc būtības, ja.

Šlesers: Es tev pateikšu – ir trīs faktori, kuri lielā mērā mūs saspieda. Pirmais faktors ir tāds, ka finiša taisnē tomēr Vienotība aizgāja ar lozungu «Latvieti nepadodies, krievi nāk», nelaidīsim Saskaņu pie varas! Tas mobilizē ap sevi un mobilizē krievus. Aizgāja pārbaudīta vērtība.

Otrs moments bija tas, ka visas trīs koalīcijas partijas teica – nē, nē, jāstrādā kopā, un viss. Bija lielāka ticamība, ka trīs var sadarboties, un mums tās vietas bija palicis mazāk.

Un tas ir mazākais ļaunums – 2009. gads bija slikts visiem, nu, te kaut kāda stabilitāte, cilvēki nesaprot, kas tās par naudām, Valūtas fonds pensiju maksā, kaut kāda stabilitāte iestājusies – viss, mazākais ļaunums. Un, protams, pārmetumi, kas ir oponentiem, tas ir pats par sevi… Un tavs faktors pacēla zemniekus… Daudzi ņēma – mēs par Lembergu – un meta, tas bija prognozējams.

Bet, nu, labi, noasiņojuši esam, bet dzīvi. Šajā gadījumā masa nav liela, bet es domāju, ka Saeimā jāsāk gatavoties nākamajām vēlēšanām, kas būs pašvaldību.

Jautājums ir – kā tu pats redzi, jo tomēr tie sorosisti jau baigi daudz tajā Vienotībā. Cik tu redzi… tā valdība var nostrādāt?

Lembergs: Redzi, Ainār, es negribu maisīties, jo katrs izvēlas pats… Es uzskatu – ne tāpēc jums bija tas rezultāts tāds, kā varēja būt. Tātad Tautas partija visu laiku ir sacentusies savā ziņā ar TB/LNNK par to, cik viņi ir nacionāli. Dalbiņš 16. martā gāja kopā ar esesiešiem, lika ziedus, un tur gāja arī Ābiķis no Tautas partijas un vēl vesela šļura Tautas partijas biedru. Tikpat bijuši vai pat brīžiem nacionālistiskāki kā TB/LNNK. Un krievu elektorātu, par kuru tu cīnījies… viņiem TP ir tas pats, kas TB/LNNK. Vot, vienkārši – absolūti nepieņemami.

TP elektorāts – tas ir tāds pārtikušāks latvietis, tur krievu vispār nav. Vot, vienkārši nav. Un tad, kad 2006. gadā Kalvītis iniciēja to Abrenes jautājumu, es uztaisīju socioloģiju – kuru partiju vēlētāji ir kā noskaņoti pret Abrenes atdošanu. Tad Tautas partijas vēlētājs bija visnegatīvāk noskaņots nekā TB/LNNK, viņi bija visnacionālistiskākie. Viņš gāja uz to, lai to izdarītu, viņš piļīja nost savu vēlētāju, viņš jau nesaprot…

Savukārt tu – tu to pierādīji Rīgā, tu vari pretendēt un tu pretendē uz krievu vēlētāju. Bet tagad krievu vēlētājs, kas grib par tevi nobalsot, viņš saprot – ja balsos par tevi, viņš nobalsos arī par tiem tauteniekiem. Vot, to gan ne! Savukārt tie nacionālisti Tautas partijas – nu, bļin, tas Šlesers, kas ar tiem krieviem pilsētā kopā, – par to ne! Un iznāk, ka jūs – nevis trīs plus trīs ir seši, bet jums vieni atkrita, otri atkrita… Es domāju, ka jūs vismaz pusi pazaudējāt par tik, par cik jūs gājāt kopā. Vot, jūs nekādi nevarējāt… tāpat kā tu nevarēji iet kopā ar ZZS. Vot, arī nevarēji iet. Tāpat kā TB/LNNK.

Šlesers: Reāli ar Saskaņas centru.

Lembergs: Tu vari iet ar Saskaņas centru. 

 

Šlesers: Tur ir sinerģija.

Lembergs: Vai nu viens pats, vai ar Saskaņas centru, bet nekadā gadījumā ar tiem – TB, ar Tautas partiju un arī zaļajiem zemniekiem. Tie tomēr arī konservatīvi, ja. Un tiem, kas balso par zaļajiem zemniekiem, izņemot mani, tie…

Šlesers: … tevi ir norijuši.

Lembergs: Mani ir norijuši… Bet viņiem Šlesers nav pieņemams vairākumam, līdz ar to – liekot kopā, tur nesanāks. Es nezinu, kurš no jums to iniciatīvu izrādīja, bet tā bija kļūda. Ja jūs būtu startējuši katrs atsevišķi, tu, Ainār, būtu viens pats savas 10-12 vietas dabūjis, un Šķēle savus 5% būtu pārvarējis. Droši, droši! Kopā jums būtu 17-18 vai 19 balsis.

Šlesers: Zini, dzīve jau sastāv no kļūdām. Bet labā lieta ir tā, ka vismaz ir iezīmējušās tagad aprises… Es domāju, ka ir pieci politiskie spēki. Vairāk nebūs. It sevišķi, ka nāk pašvaldību vēlēšanas, ir reģionālie spēlētāji, bet lai kāds uztaisītu kaut ko lielu, tad tikai sadaloties vai apvienojoties… Jo tagad taisīt pa pieciem reģioniem apkārt kaut ko jaunu…

Lembergs: Bet tu saproti, Tautas partijas vēlētājs, ja neskaita tos 3%, ir sadalījies starp Visu Latvijai, Vienotību un ZZS, un tu viņu nedabūsi, saproti. Tev ir galvenais jautājums – es negribu aģitēt -, bet tev galvenais jautājums, vai tev vajag to Tautas partiju? Tu jau nevari, protams, šodien izšķirties…

Šlesers: Redzi, Aivar, man tā štelle ir tāda. Nākamās ir pašvaldību vēlēšanas. Es esmu ievēlēts Saeimā. Ar mani ir tāpatās kā ar tevi lielā mērā. Saproti, tur ir viens cilvēks – tā ir partija. Tu tagad nodibinātu kaut ko jaunu – skaidrs, jauna partija, priekšsēdētājs Lembergs. Ar mani ir tāpatās. Tavs reitings, protams, krietni augstāks, bet… (Atnes ēdienu.)

Es domāju – tas, kas ir noticis, Saskaņas centrs ir ieguvis otro vietu un sapratis vienu lietu… Es visu laiku esmu mēģinājis radīt ilūziju, ka es pārstāvu partiju, kurā ir arī daudz krievu, bet vēlēšanas diemžēl parādīja, ka SC ir krievu partija. Es pārstāvu latviešu partiju, krievi tur ir ļoti nosacīti. Domē man ir četri ievēlēti krievi, bet nacionālā līmenī tas ir savādāk.

Tā mana doma ir tāda, ka Jānim [Urbanovičam] principā arī ir tādas nopietnas pārdomas. Nu, labi, dabūja 29, bet, ja apskatās progresu… 2002. gadā bija vienota organizācija Za pčol, kurai bija 25 vietas. Astoņu gadu laikā progress ir plus četras vietas un tāpatās stabila opozīcija.

Nu, tā ilūzija, ka mēs būsim varā un bez mums neko nevarēs izdarīt, īsti nav piepildījusies.

Protams, jautājums ir tāds – kā tagad attīstīsies politika? Jautājums – vai Dombrovska valdība nostrādās četrus gadus? Tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, viens no tiem – esi tu. Un tad ir daži ārējie faktori. Man ir savs veidoklis, bet es gribēju tevi paklausīt, kā tu pats redzi. Jo iepriekšējo reizi tu teici, ka ar Dombrovski var strādāt, bet viņš diemžēl ir palicis mazākumā, tur ir Pilsoniskā savienība, tagad Ēlerte, tur ir Čigāne, Kārkliņa, tie Kalniņi, viss sorosistu perēklis, kas tagad ir legalizējies, viņi visi tagad ir parlamentā… Jautājums – kāds ir viņu scenārijs? Domā – viņi tā mierīgi strādās, vai ko viņi darīs…

Lembergs: Protams, statistika ir zināma, Pilsoniskajai savienībai 16, Jaunajam laikam – 12. Dombrovskis ievilka iekšā Pilsonisko savienību. Ja Dombrovskis būtu gājis viens, es domāju, viņš savas 26 būtu dabūjis bez tiem sorosītiem. Šobrīd galvenais strīds Vienotības rindās, Dombrovskim – ko ņemt kā trešo partneri?

Kā tu atceries, viņi tikās ar ZZS, pēc stundas ar TB/LNNK-Visu Latvijai! un uzaicināja koalīcijā. Dombrovskis uzskatīja – vecā koalīcija, viss. Bet Jaunais laiks uzskatīja, ka ne – Vienotība, ZZS un Saskaņa. Savukārt Pilsoniskā savienība saka kategoriski «nē» Visu Latvijai! Savukārt gan JL, gan Pilsoniskā savienība skatās uz ZZS – a tas taču Lembergs! Un tagad nabaga Dombrovski atstāj viens pret vienu ar Lembergu, kas notiks? Šobrīd tā situācija vēl vairāk mainījusies, Dombrovskim pienāk signāli no pils, no ārzemēm, ka tos profašistus nedrīkst ņemt. Savukārt Saskaņa saka – ņifiga, nekādu tur līgumu šādu tādu…

Šlesers: Pilntiesīgi!

Lembergs: Un iznāk, ka ne Visu Latvijai!, ne Saskaņa koalīcijā neies. Dombrovskis iedomājas, ka viņš vienosies ar Saskaņu, ka tā atbalstīs budžetu, un par to viņiem iedos kādu ministru.

Šlesers: Neesmu runājis, bet es neredzu motivāciju, kāpēc viņi tā varētu darīt.

Lembergs: Es ar viņu runāju pagājušajā pirmdienā, viņš teica – tikai, ja ir dalībnieks. Mēs arī teicām Dombrovskim – paga, paga, vieni koalīcijā atbildēs par visu, a vieni nebūs koalīcijā, valdības deklarāciju neparakstīs, būs valdībā… Pie iekšējām problēmām Vienotībā nāks pils aspekts un starptautiskais aspekts.

Šlesers: Bet kā tu redzi – kā tas beigsies? Kristovskis paziņoja – ja iet ar Saskaņu, tad tā būtu tautas apmānīšana, tāpat kā ar pensijām. Cieta pozīcija. Jo lozungs bija – nepieļausim Saskaņas nākšanu pie varas.

Lembergs: Nuja, Kremlis! A tagad Vašingtona ar Kremli vienojas… Nu, vot, man izskatās, ka tā lieta beigsies ar to, ka reāli bus divi partneri ar 55 balsīm.

Šlesers: Lembergs un Dombrovskis.

Lembergs: Jā.

Šlesers: Tad jau tevi var apsveikt.

Lembergs: (Smejas.) Nu, tā izskatās. Pie tam ZZS ievēlētais sastāvs ir… labas kvalitātes.

Šlesers: Tie vecie ir ārā?

Lembergs: Nu, viena daļa ir ārā – Visvaldis Lācis, Eniņš, nu, tādi nekādi… Nu, normāla publika, saproti! Es tā to lietu redzu – tagad uztaisa valdību, un, es domāju, ka… atkarīgs, cik efektīvi strādās opozīcija… Ja Vienotības reitings ies uz leju, paies zem kaut kādiem desmit, galvenais faktors būs Vienotības iekšējās pretrunas, ne ārējās un ne ZZS.

Šlesers: Skaidrs viens – Saskaņu viņi dabūt iekšā nevar, jo tad Vienotība sašķeļas. Viņš nevar nomenedžēt, jo tur bija pārāk daudz izteicienu… Urbanovičam vajadzīga pilnvērtīga dalība koalīcijā.

Lembergs: Nu, ne jau kopā ar Visu Latvijai!

 

Šlesers: Visu Latvijai! jau pateica Urbanovičam – jāatzīst okupācija, jāsarauj saiknes ar Putina partiju, un kaut kas vēl trešais bija…

Labi, Aivar… Es pilnīgi piekrītu tev, es politikā ne pirmo dienu – visu, ko tu stāstīji, es esmu nonācis līdz tam pilnīgi loģiski pats, valdība ir jātaisa. Bet viena lieta, ko tu esi pateicis tikko, – blakus mājas [ASV vēstniecības] vēlmes un ietekme. Tu jau zini, es baumas nekad nestāstu, bet es tā vienmēr uzdodu jautājumu – vai tas ir ticami, vai nav ticami? Tas, ko sapratuši mūsu draugi, šitie te no blakus mājas… Viņi uzskata, ka situācija ir bīstama. Jo valdība būs pārāk atkarīga no Lemberga. Tas nozīmē, ka valdība var tikt gāzta jebkurā laikā.

Lembergs: Protams.

Šesers: Balsis starp Lembergu, Saskaņu, Šķēli un Šleseru ir pietiekošas, lai izveidotu citu valdību, un viņi apzinās – tagad, kamēr Zatlers tur ir uz vietas, viņi daudzmaz, a kas būs pēc Zatlera? Zini kā – es varu tikai atstāstīt, ko esmu dzirdējis, bet tas viņus ir ļoti nobažījis. Tā doma ir tāda, ka tev tur pašam ir jāskatās, lai atkal kaut kādas provokācijas viņi neuztaisa, un viss. Jo tas, ko viņi sapratuši, – kamēr ir Lembergs, tikmēr zaļie zemnieki skatīsies mutē un klausīs Lembergam, ja vajadzēs, gāzīs Dombrovski, un viss. Teiksim, es un Šķēle esam kļuvuši mazāk bīstami, bet tava bīstamība ir palielinājusies, tavs faktors krietni augstāk, jo tā matemātika ir izveidojusies, vot, tāda. Tev ir svarīgi nepieļaut kaut kādas, vienkārši pašam zināt, kur kādu provokāciju kas var izdarīt no viņiem… Jo viņi redz to, ka na pķičih pravah viņi ir, bet viņa var arī nebūt, un viss….

Lembergs: Tā ir. Un man vienoties ar Saskaņu un Par labu Latviju simtreiz vieglāk nekā viņam…

Šlesers: Par to arī ir runa, tāpēc viņi par to ir ļoti satraukušies, pat ļoti. Tas sastāvs nacionālais – izprovocēt, kāpēc viņiem nesadarboties, tas ir vispār elementāri. Visu Latvijai!, Kristovskis – tur konfliktu var uztaisīt uz līdzenas vietas. Jāaiziet uz koalīcijas sēdi tev un jāiziet ārā, un jāaizcērt durvis, ka ar šitiem vispār nav jēga… Vai arī Kristovskis kaut ko pateiks – viņš uz provokācijām uzķeras ļoti ātri. No tā viņi ir nobaidījušies, ko viņi var darīt, es nezinu, bet variants ir tāds, principā tu esi tas, no tevis ir atkarīgs šīs valdības mūžs.

Nahren man vajag vinnēt

Lembergs: Nu, redzi, es tev pateikšu tādu lietu. Viņi jau nesaprot, man jau tā pieeja ir baigi vienkārša. Nu, pieņemsim, labi – ZZS būtu vinnējuši. Nu, labi, Lembergs – premjers. Kas – Valūtas fonds man nāktu pretī kaut kur? Izdrāztu kā mazo ezi, pareizi? Tāpēc, pieņemsim, es pieslēdzos vēlēšanu kampaņai, nezinu, vai tu ievēroji vai ne, ja neskaita tur kādas intervijas, es nebiju izbraucis ārpusē vispār nekur. Man nebija neviena tikšanās, vot, vispār nebija! Ne ar vēlētājiem, ne avīzes kaut kur pa rajoniem, ne reģionālā televīzija, vispār nemaz. Es pieslēdzos priekšvēlēšanu kampaņai pēdējā nedēļā.

 

Šlesers: Bet tev ir laba, Aivar, tu esi represētais…

 

Lembergs: Nē, paga, es tev pateikšu, kāpēc… Es pieslēdzos tikai tāpēc, ka nedēļu pirms vēlēšanām pēkšņi parādīja, ka Par labu Latviju +3% punkti – septiņi [procenti vēlētāju atbalsta aptaujās] jums parādījās, Vienotībai 22, arī +3% punkti, Saskaņai tur kaut kādi 26 – arī 3% punkti pieaugums, ZZS nulle, viens plusā vienā aptaujā, otrā aptaujā mīnusā. Citiem vārdiem, tos neizlēmušos sadalījāt jūs trīs un vēl kaut ko jau sākat paņemt – nezinu kurš,  bet sāk paņemt no ZZS. Un tāpēc es pēdējā nedēļā pieslēdzos. Nodubultoja manu to reklāmas kampaņu televīzijā, radio, un, protams, bija tās sarunas.

Šlesers: Un Ventspils vēl fonā.

Lembergs: Un Ventspils fonā, jā. (Smejas.)

Šlesers: Bet vēl tagad iet kaut kur…

Lembergs: Bet tā jau nav priekšvēlēšanu aģitācija, tas jau ir pilsētas mārketings. Nu, vot. A es pateikšu, kāpēc es tā darīju. Man bija bail – ja es uziešu ar pilnu švunku, a mēs novinnēsim, a ko tad es darīšu? A nahren man tas vajadzīgs! Vot, man tas uzdzen… 20 vietas, tad man bija tāds…

Šlesers: Aivar, O.K., bet ko mēs darām?

Lembergs: Citiem vārdiem, šobrīd nedarām neko. Pozīcija vienkārša – Dombrovskis uzvarējis, liek valdību. Tu gribi Visu Latvijai? Lūdzu! Ar Saskaņu? Lūdzu! Visas simt balsis parlamentā viņš grib? Davaj, nebūs opozīcijas, simt balsis veido valdību – čau, ideāli! Lai viņš izdara visus tos darbus, kas ir jādara, paskatīsimies. Mēs vēl šodien neesam redzējuši – divas trešdaļas jeb apmēram 230 miljoni jāīsina budžeta izdevumi. Uz ko? Viņš nav parādījis! Par 120 miljoniem, 140 jāpalielina budžeta ieņēmumi. Uz ko? Tur nebūs labas ziņas, saproti. Tagad viņš pirms vēlēšanām teicā – nē, vecā koalīcija. Tagad jau viņš Visu Latvijai! nepaņems, jau viena lieta – un tagad iet kopā ar Saskaņu – jau piemāna vēlētājus.

Šlesers: Jautājums – vai Saskaņa ieies? Urbanovičam jau vajag pilnvērtīgu vai nekādu…

Lembergs: Neies, bet viņš jau… Viņiem jau pats fakts, ka viņš meklē, tā teikt, nevis saka «ar Kremli mēs nesadarbojamies», bet jau meklē – tas jau vēlētājiem nepatīk, saproti. Viens, otrs, trešais – viņam nebūs labu ziņu. Un es domāju, nu, varbūt es kļūdos, ka tā iekšējā spriedze tā pieaugs, ka tas varas ābols… Ka vajadzētu kaut kam mainīties, saproti? Bet kāda ir problēma? Pieņemsim, Dombrovskis nav premjers. A kas ir premjers? Pasaki, kurš premjers? Šlesers ar astoņām balsīm – neiet cauri. Es? Es esmu idiots? Urbanovičs? Neiet krastā! Vot, kāda vienkārša problēma – vajadzīgs cilvēks, kas, nu…

Šesers: Aivar, man ir tev priekšlikums. Es ar tevi varu runāt pietiekoši atklāti. Atšķirībā no Šķēles es arī nekad neesmu ar tevi spēlējis spēles, to tu zini. Kā es saku, tā arī domāju, un viss. Līdz pavasarim tev ir svarīgi vienkārši neļaut situāciju, lai notiek kādas provokācijas, tas ir viens, būtiskākais.

Lembergs: Piekrītu.

Jāieliek pareizs prezidents

Šlesers: Jo tu pats zini, kur kas var izspēlēt. Draugu, nedraugu tev ir daudz. Tas ir viens. Otrs variants ir tāds. Ir jāieliek pareizs prezidents. Man ir priekšlikums sekojošs – tev jānozīmē prezidents tāds… Tu zini, kādi kritēriji ir vajadzīgi prezidentam, bet tev ir jāiedod kandidatūra.

Lembergs: Baigi atbildīgi.

Šlesers: Piedod, bet nu… Un mēs ar Saskaņu nobalsojam par, un tev ir savs prezidents. Kā saka, viņam ir jāatbilst tiem kritērijiem, bet šoreiz tas nevis tā – trīspusēji saskaņots, bet tu uzņemies atbildību par šo posteni.  Līdz ar to es domāju, ka tas ir pats svarīgākais, kas var būt. Tātad tev ir savs prezidents, kurš X stundā, kā saka, varēs tev palīdzēt.

Lembergs: Par kuru cilvēku tu vari, bļaģ, garantēt, ka viņš nebūs otrs Zatlers, nu, pasaki?

Šlesers: Tev jāliek kādu no savējiem! Daudz jau viņu tev nav. Piedod, nevar meklēt kādu, kura nav. Apskaties no esošajiem deputātiem un tā tālāk, nu, kas tev ir. Apskaties, kuri var. Piedod, bet šeit tie, kas ir bijuši izpildvarā, kaut vai deputāts. Jo, davaj, nemeklēsim no malas kaut kur šitādus – jāņem ar politisko pieredzi.

Lembergs: Protams.

Šlesers: Es nezinu, kam tu uzticies vairāk no tavējiem. Nu, Augusts, kā saka, nē… Vajadzīgs, kas zina angļu valodu, lai nevar pārmest, vai ne? Kas tev no ministriem, Augulis? Kā saka, normāls, jauns, cik viņam gadu – ir četrdesmit, nav?

 

Lembergs: Jauns, nav 40… Varbūt ir 40, es nezinu, neesmu prasījis. Prezidentam ir jābūt 40 gadiem, ja?

 

Šlesers: Jā. Kas tev tur vēl ir?

 

Lemergs: Es jau domāju, Dūklavs būtu vo! prezidents. Tikai, nu, viņam angļu nav.

 

Šlesers: Tas nebūtu labi. Vējonim ir angļu valoda, bet Vējonis par mīkstu.

 

Lembergs: Augulis ir labāks. Es viņu domāju satiksmē vai ekonomikā ielikt, nu, redzēsim…

 

Šlesers: Paga, bet tu satiksmi taču neatdosi Vienotībai?

 

Lembergs: Nē, nē, nē.

Šlesers: A kāpēc tu saki – ekonomikā? Beidz!

 

Lembergs: Nu, satiksmē.

Šlesers: Es viņu nezinu, bet labs iespaids.

Lembergs: Viņš bija labklājības ministrs, kad noņēma pensijas. Nu, ievēlēja viņu!

Šlesers: A kas ar šito te Daudzi tev notiek?

Lembergs: Ai, viņš ne…

Šlesers: Par daudz amati patīk…

Lembergs: Variants ir uzlikt Gundaram… un nedzers…

Šlesers: Nē, Aivar, paklausies, es ar tevi tagad runāju pavisam atklāti. Pēc visa kvalificējas Daudze, protams, ļoti labi. Augulis un Daudze. Es nezinu, cik Augulim ir gadu, bet Daudze ir Saeimas priekšsēdētājs – viņu var sagatavot, bet tad viņš zina, uz ko viņš gatavojas nepilnu gadu no vietas, un viss. Un tad par viņu nobalso. Viņš būs tas prezidents, kurš nosauks nākamo premjeru, tas nozīmē, ka tu uzreiz kontrolē to procesu – kā saka, kur viņam skaidri jāzina, kā rīkoties. Otrs moments – pēc vēlēšanām viņš nosauks vēl vienu premjeru. Jebkuru spēli nav jēga taisīt, ja tu nezini, ko darīs prezidents. Zatlers tur klausīsies visu kaut ko… Daudze  teiks – Aivar, kā mēs rīkojamies? Nu, vai Augulis… Viens no viņiem. Man ir astoņas balsis. Es gribu ar tevi atklāti runāt – es gatavošos Rīgai nopietni, mēs ar Saskaņu esam kopā, mums ir labas šances. Bet man negribētos padirst šo unikālo iespēju… Jo, pirmais, nav jēgas tagad spēlēties, kamēr ir Zatlers. Viņš nahuj ir jāvāc nost! Jāliek ir iekšā Augulis vai Daudze, vai kaut vai Dūklavs, pofig, bez valodas… Bet nu, kā saka, valstij tas nebūtu labāk. Labāk tomēr, lai tā angļu valoda ir, lai neizkristu no tās aprites. Es šeit neesmu spēlētājs, jo man nav tās balsis, bet esmu gatavs ar tevi saspēlēt un šīs lietas izrunāt. Esmu gatavs runāt ar Urbanoviču, un viss, un tad – taisām valdību. Ja premjers un prezidents ir viens vesels, saproti… Ja tā godīgi, es tev pateikšu atklāti – ja Daudzi vai Auguli nosauc, nu, pieņemsim tā – Daudze prezidents, Augulis premjers, a kādas problēmas?

Lembergs: Nekādas.

Šlesers: Saproti, un tev ir divi amati uzreiz. Tie jautājumi, kas man būs svarīgi un tā tālāk, es ar tevi, kā teikt, vienmēr varēšu izrunāt, un viss. Bet štelle ir viena, tā ir maksa par to – Saskaņa samaksās, mēs piekritīsim, un tev ir premjers un prezidents, un viss.

Lembergs: Jā, bet saproti, līdz tam sabiedrībā ir jāredz kaut kāds bardaks, kas valda…

Šlesers: Aivar, ja mēs kopā sašancēsim, mediji un viss pārējais. Būs problēmas… 16. marts būs problēma, visādas iekšējās tēmas… Kristovskis un tā tālāk. Piedod, tur var sastrīdēties par visu kaut ko.

Lembergs: Šodien jau bija atnākuši. Šitā te, tā vecā dirsa, bļa, Seile: kā tā? Visu Latvijai! ievēlēti! Saproti, viņi pretī sēž. Tas Parādnieks, es pirmo reizi dzīvē viņu redzēju dzīvu, saproti. Āboltiņa sēž, Čepāne, gandrīz sakāvās koalīcijā.

Šlesers: Viņa taču iedeva tādu rakstu… Nu, par to, ka viņi vairs nebūs jaunākie brāļi, ka viņi būs vecākie brāļi…

Lembergs: Jā, jā, jā, tas ir reāli, tas nav izdomāts.

Šlesers: Saproti, ir viena lieta – tev tādas situācijas varbūt vairs nebūs, tev šoreiz ir iespēja uztaisīt prezidentu un premjeru, Aivar, nu. Es domāju – gan es, gan Urbanovičs, gan Andris, mēs tam piekritīsim, bet līdz tam kopīgais variants – ka līdz prezidenta vēlēšanām ir nepieciešams mazināt Vienotības ietekmi. Tur vienkārši mums jāsaspēlē, un tad, kad viņi paliek opozīcijā visi trīs, vot, tad viņi meklēs vainīgos un sāksies raganu medības. Zini kā, vecenes, Čepānes un viss pārējais…

Lembergs: Mhm.

Šlesers: Es tā domāju. Nu, padomāsim par valsti! Ir virkne lietas, kas ir svarīgas, kas šai valstij notiek. Nu, tā Vienotība… Nu, labi, lai tagad viņa griež un pieņem nepopulāros lēmumus, bet tā filozofija jau atšķiras… Tur būs tā Ēlerte un viss pārējais. Nahuj, jāuztaisa viena normāla valdība, kurā ir vilkme un tā…

Lembergs: Man gribētos… (Smejas.) Bet man pašam… es negribu.

Šlesers: Bet ej tu par premjeru! Ko tu domā?

Lemergs: Nē, es pats neiešu.

Šlesers: Nu, labi. Bet ko tu teici, ka gribētos?

Lembergs: Gribētos valdību viegli paņemt. Kā tu sāki, pēc prezidenta vēlēšanām, elementāri.

Šlesers: Izvēlies tikai, kurš ir premjers un kurš prezidents, Aivar! Es šito atbalstīšu.

Lembergs: Es jau nezinu, ko domā Jānis [Urbanovičs].

Jānis jau gribēs arī par 29 balsīm, viņš teiks – paga, paga… a kas man?

Šlesers: Spīkers – Jānis! Beidz, normāli. Pārējo tur sadalīs un tā tālāk, po bratski, beidz. Jo ievēlēt prezidentu – tā ir maksa par to, lai nokļūtu valdībā. Prezidents var nominēt premjeru. Tāda varianta var nebūt, jo to var arī palaist garām. Es jau kaut kur biju pateicis – es neticu, ka Lembergs varētu piekrist, ka Ēlerte būs prezidente, un Ēlerte nepiekritīs, ka Lembergs. Tā drusku saasināti uzliku pretpolus, viņi būs partneri, bet es neticu, ka viņi vienosies, kurš kuram piekāpsies. Bet šitajā variantā – nu, kā, Saeimā slēgtais balsojums. Koalīcija virza dajebko, Zatleru vai Ēlerti, vai Kristovski, vai figviņzina ko Vienotība… Un jūs izvirzāt Daudzi, un pirmajā piegājienā ir iekšā! Pirmajā! Nē, nu, paklausies, nav viņš alkoholiķis, beidz. Ja paņem viņu un pasaki – ja tu pierādīsi, ka deviņu mēnešu laikā vari tikt no šitā vaļā… Saproti, man tāda sajūta, ka Daudze tomēr pēc pārliecības ir pareizajā pusē.

Lembergs: Jā, jā.

Šlesers: Viņš tomēr kritiskos brīžos ir pret Zatleru un tā… Viņš ir pareizi noskaņots. Nav tā, ka viņs ir melnbalts, viņš tomēr ir mūsu pusē. Par dzeršanu es tev neko nevaru pateikt. Nujā, bez angļu valodas – tur būs pārmetumi, tur atkal var rasties kritika par prezidentu. Jo Dūklavs atbilstu, viņš būtu tāds hozjaistveņņiks, bet tur kāds var izspēlēt…

Lembergs: Nē, nu, Dūklavu var likt arī par premjeru!

Šlesers: Jā, varbūt Dūklavu var par premjeru ielikt, vo! Daudze prezidents, Dūklavs premjers. Saproti, premjers, piedod, var arī nerunāt angliski – nekas nenotiks, jo prezidentam jau jābraukā pa visādiem sammitiem. Premjers var mazāk braukāt.

Lembergs: Tā ir.

Šlesers: Ir jau visādi piemēri pasaulē bijuši. Ja tu esi gatavs tādai lietai… Jo tagad par to skaļi vispār nav jārunā. Tāpēc es tev pasaku, tev pašam jāpasaka – ko un kā, jo es ar balsīm šodien spēlēt nevaru, bet man gribas, lai tā valdība būtu –  nu, negribas sorosistu valdību.

Katru dienu, bļaģ, smadzenes skalo

Lembergs: Zini, kas ir sūdīgi? Mēs tā arī neatrisinājām, ko es jums arī uzreiz teicu, ka vajag apvienoties par sabiedriskajiem medijiem. To televīziju daudzmaz sakārtoja, to valsts televīziju, bet tas valsts radio – kā bija, tā palika.

Šlesers: Nē, Aivar, štelle ir viena. Es domāju, ka jūs tagad nevienosieties ne par ko… Pēc prezidenta ievēlēšanas – taisām apvienošanu, Latvijas Radio ar Televīziju, un tur ir gatava komanda, kura nosedz visu laukumu. Un to izdarīt pēc prezidenta ievēlēšanas, apvienot un apvienojot vēl pieņemt lēmumu optimizēt, pārlikt jaunās telpās radio, bet ir viena vadība.

Lembergs: Jā, tā kaut kā jārisina.

Šlesers: Nu, savādāk ar visiem Streipiem mēs tālu netiksim.

Lembergs: Katru dienu, bļaģ, skalo smadzenes – gan radio, gan televīzijā. Stulbi, nu…

Šlesers: Nu, ja mēs tur esam kopā, bet… Streips tur pret mani noskaņots ļoti… Nē, Aivar, es saku – tev ir jāizdomā, es uzskatu, ka tev ir unikāla iespēja.

Lembergs: Jā. Es tā nemaz nebiju domājis.

Šlesers: Nu, redzi – šad tad es arī varu kaut ko savā galvā izdomāt. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai mēs tagad ar Saskaņu būtu līdz prezidenta ievēlēšanai konstruktīvā opozīcijā. Pēc tam kopīgiem spēkiem… Atceries, kā krita valdība, kad ievēlēja Vairu? Piedod, ja esošā koalīcija nespēj vienoties par prezidentu un par prezidentu nobalso… Ko jūs izdarāt? Piedod, jūs izvirzīsiet kandidātu Daudzi…

Lembergs:Vienotība nobalsos! Atbalstīs, savu neizvirzīs.

Šlesers: Tu domā?

Lembergs: Ja viņi būtu gudri, viņi tā izdarītu. Nē, protams, ka ne… Zini, cik viņiem prezidenta kandidātu viņu rindās?

Šlesers: Nu, pieci vismaz.

Lembergs: Katrs otrais, bļaģ, kurš tad tur nav?

Šlesers: Nē, es domāju, ka tā ir unikāla iespēja, un tad ir skaidrs. Visiem ir skaidra pozīcija.

Lembergs: Laba doma.

Šlesers: Un tad būs vieglāk arī sakārtot šitās problemātiskās lietas mūsu valstī, jo visi zinās, ka X stundā sanāk premjers, prezidents, valdība un pieņem jebkuru lēmumu, ir vienprātība.

Lemergs: Mhm.

Šlesers: Mani apmierina, jo mēs tad ar Urbanoviču varam tur Rīgā ciešāk sadarboties, kas mums der. Attiecīgi tu nostiprini – tu principā, teiksim tā, pārņem varas partijas statusu. Un tur visiem būs skaidrs. Tajā brīdī, kad no vienas partijas nāk premjers un prezidents – tu esi uzvarējis. Bet man nebūs žēl.

Lembergs: Svarīgi jau uzvarēt ilglaicīgi, zini, kā…

Šlesers: Saproti, mēs īstermiņā padiršam tikai tāpēc, ka ir tie pretinieki visi. Šajā variantā, kad tiek sakoncentrēts tas un tas… apvienota televīzija ar radio kopā, bļaģ, vēl mēs privātos medijus tomēr kaut kādā veidā uzprišinām un tā tālāk… Ko viņi izdarīs? Vot, viņi šinī sastāvā saplēsīsies, viņiem nebūs tādi resursi, ne citi. Mēs varam izspēlēt izcili!

Šajā gadījumā mēs ar Andri palīdzēsim drāzt par budžetu, par visām lietām, nu, spēlēsim aktīvi, lai fonu radītu kā konstruktīvā opozīcija – redziet, kā šitie te apmāna vēlētājus. Jo problēma ir tāda, mums bija opozīcija – Tautas partija, Pirmā partija, bet viņi tādi melnbalti… Pēdējo pusgadu neesmu jutis, ka tie deputāti – ieskaitot Kučinski, Andri Bērziņu mūsējo – ka viņi būtu ļoti aktīvi. Ja mēs ar Andri pieķersimies klāt tam visam, tad mēs to ābeli kratīsim tā, ka zaļie āboli kritīs nost, ne tikai tie, kas ir gatavi… Būs mērķtiecīgs darbs.

Lembergs: Mh…

Šlesers: Ja tu šito atbalsti, tad mums jāsatiekas ar Andri kopā, jāizrunā. Bet viņš tur neko nevarēs, jo nav jau vairs tādas Tautas partijas. Es jau vienmēr esmu bijis mazs, es jau izgāju no tā, ka skaits nav liels… Bet principā Tautas partijas vairs nav un nebūs.

Lembergs: A ko jūs domājat – taisīt partiju tagad vienotu?

Šlesers: Nē, mums ir apvienība, astoņas vietas. Vajag izanalizēt, apskatīties. Nav jau jēgas. Apvienība lai strādā… Nākamās ir pašvaldību vēlēšanas, Rīgā man ir skaidrs, kā es dabūšu balsis, – Rīgā ir pārbaudītas lietas…

Lembergs: Klausies, bet kā Tautas partija varēja tā izgāzties Valmierā?

Šlesers: Aizgāja tā vilkme – mazākais ļaunums, ļausim Dombrovskim strādāt.

Lembergs: Jā, bet Valmierā, bļaģ! Cik viņi daudz ir izdarījuši, tur taču visu laiku dod, dod, dod.

Šlesers: Aivar, bet izskatās, ka tādam [Aigaram] Freimanim ir taisnība, cilvēki nesaista šīs vēlēšanas kopā. Pašvaldībā es balsoju par savējiem, nacionālā līmenī ir cita ideja. Paskaties, iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās ZZS 2% Rīgā, a tagad ir 11%. Skaidra atbilde – tavs faktors. Lielākā daļa biļetenu, kur vispār nav atzīmes. Par Lembergu balso. Pirmajam līderim, ir jāreflektējas, jādabū vismaz puse – divas trešdaļas nobalsoja par mani, tavā gadījumā tikai katrs piektais ievilka krustiņu Vējonim. Es saku, Aivar, uz mani tu paļauties vari, es šo pasākumu atbalstīšu. Man šodien nav tik daudz balsis, lai es te kaut kādu savu spēli spēlētu.

Kā saka, izdomā, kurš ir premjers, kurš ir prezidents un… Es nevaru pretendēt uz varas partijas statusu. Svara kategorija ir par mazu. Man ir svarīgi, lai no Vienotības tā svara kategorija pāriet uz ZZS.

Lembergs: Jā, bet tur redzi, kas ir par sūdiem… Kāpēc par mani nobalsoja Rīgā? Tāpēc, ka Lembergs – premjers. A tagad pēkšņi ZZS var uztaisīt premjeru, un Lembergs kāpēc neiet? Bet pēkšņi kaut kāds Augulis vai Dūklavs. A ko es pateikšu vēlētājiem?

Šlesers: Paga, ir prezidents, kurš izvērtē visus par un pret.

Lembergs: Mhm.

Šlesers: Paklausies, uzvarētājus netiesā! Vēlēšanu nav. Saproti, bet mēs pirmajā piegājienā – Daudze, zaprosta! Pārsteigums! Un tajā brīdī… Bet, nu, tev viņš jāpaņem aiz vienas vietas, jāizvirza nosacījumi un jāpasaka, ka tikai tu viņu vari izvirzīt, neviens cits.

Lembergs: Jā, jā, protams.

Šlesers: Ja šī pusgada laikā – septiņu astoņu mēnešu laikā – viņš pārkāps sarkano līniju kaut vienu reizi, tad viņa nav. Saruna zem četrām acīm, un viņš var izdarīt izvēli – vai viņš grib vai negrib.

Lembergs: O.K., vecais, es skriešu, sešos nākamā tikšanās.

Šlesers: Paklausies – un par šitām visām ekonomiskām lietām, valsti attīstīt, par tranzītu? Kā tur Ivaram iet, neesi runājis ar viņu? (Iespējams, runā par Ivaru Sormuli, kravu pārvadājumu kompānijas Baltijas Tranzīta serviss vadītāju – red.)

Lembergs: Nu, diezgan normāli. Mums vajag satikties kaut kad, neesam… Kad mēs varētu?

Šlesers: Saki, kad tu esi Rīgā.

Lembergs: Nākošnedēļ pirmdien. Davaj, sešos. Bet tu ar Andri nevari tagad sazvanīties, sarunāt?

Šlesers: Es viņu rīt satikšu. Nu, nav jau tagad…

Lembergs: Nuja, labi.

Šlesers: Paklausies, bet noinformē vienkārši par ministriem… Tātad satiksmi tu ņemsi. Nu, skaidrs, ka Vienotībai – tas būtu neprāts…

Lembergs: Tātad satiksme. Tad vide un reģionālā, iekšlietas mums – kaut ko no spēka. Vai nu ārlietu, vai iekšlietas – viņi gribēs ārlietas, tad mums iekšlietas. Aizsardzība nahren mums vajadzīga. Labklājība. Zemkopība. Vārdu sakot, mums jābūt septiņiem ministriem, jo es rēķinu, nekas tur nesanāks – mēs paliksim tikai divi, nekāda Saskaņa tur nebūs.

Šlesers: Bet Gaidim dos vai nedos?

Lembergs: Ja iedos tieslietas mums, bļaģ.

Šlesers: Bet nāk Saeimas priekšsēdētājs kopā…

Lembergs: Nē, Saeimas priekšsēdētājs mums nebūs.

Šlesers: Bet ir 16 amati.

Lembergs: 17 amati, es rēķinu, ka premjers ir divi, jo viņam ir izšķirošā balss valdībā.

Šlesers: Tad 15 valdības locekļi, un Saeimas priekšsēdētājs.

Lembergs: Gundars vietnieks. Pie tam, ja būs Visu Latvijai!, tad mūsu prasība, ja Jaunajam laikam nevar vienam pašam būt vairākums – viņiem tad septiņas un mums astoņas kopā ar Visu Latvijai! Nu, tā.

Šlesers: A kur Kristovski liksi?

Lembergs: Ārlietas, aizsardzība, lai iet, kur grib. Viņi jau saplēsīsies. Tur jau viņiem, bļaģ, nav kā mums, ka jādomā, ko likt par ministru. Bet to tu nekur nesaki, tas vēl nav…

Šlesers: Nē, tas ir tikai starp mums.

Lembergs: A tu zini, ka Magone finansēja Saskaņu no Dzelzceļa naudas vēlēšanām?

Šlesers: Kādā veidā?

Lembergs: Caur reklāmu. Esi lietas kursā?

Šlesers: Savā laikā vai manā laikā kaut kāds atbalsts jau Saskaņai tur ir bijis – Baltijas fondiem un kaut ko tādu…

Lembergs: Nē, nē, nē. Tas bija priekšvēlēšanu. Un Jaunais laiks arī kaut ko saņēma. Viņš tur pa pilnu… Vienkārši jātiek skaidrībā. Viņam tur KNAB ķēries klāt, šodien bija…

Šlesers: Viņam tur civilsieva, vienkārši viņi nav precējušies, uz kāzām kaut ko uzdāvinājis… Bērns ir. Ģimenes lieta, bet viņi nav laulībā iekšā. Uztaisīja tādu… Es viņam esmu prasījis, nekā tur nav. Teorētiski var piesieties par jebko, bet ir pretī reāla puse, kurš tur ir pircis… Tā viņam sieva.

Lembergs: Nu, tad paldies Dievam. Nu, tad pirmdien sešos!

Šlesers: Bet tā doma par šito te…

Lembergs: Baigi interesantā! Es nebiju padomājis… Nu, mana pieeja tāda – nu, labi, Dombrovskis vinnēja, bļaģ, 400 miljoni jāmeklē, lai viņš meklē.

Šlesers: Ā, paklausies, Fliks gribēs ar tevi satikties, davaj.

Lembergs: Nav problēmu.

Šlesers: Viņu ir sačakarējuši šitie te visi, viņš izstāstīs, kas notiek. Saproti, štelle tāda, ka Rīgas lidosta ir pārpildīta, jo rēķina jau pīķa stundas. Reāli viņam nav, kur vairs vest tos pasažierus, ir jau neapmierinātība, viss. Es nezinu, ko darīs Gerhards, bļaģ, bet es zinu – ja tu būtu ministrs vai es… Es zinu, ja divas kompānijas [airBaltic un lidosta] savā starpā tiesājas un ministrs saka, ka viņš nejaucas iekšā… Tad sarunāsim laiku, viņš grib satikties, saka – ar Lembergu būs vieglāk. Jo Roberts, viņam tas bizness… Viņi tur gāja, meklēja. Tur ir Jakrins, beigās nevarēja saprast – Roberts [Zīle] saka vienu, bet viņš ir Briselē, Kaspars saka citu, Jakrins saka citu, bet viņš saka – ar Aivaru vismaz es satikšos, izrunāšos.

Lembergs: Labi, labi, O.K. Nu, viņš arī noslēdza toreiz tā, kā tu biji sarunājis, ar Mediju namu, viss kārtībā. Nu, to es vērtēju! Labi, vecais!

«Zini, ko es pirmo izdrāztu? Zatleru!»

Dienu pēc Tautas partijas lēmuma atstāt Valda Dombrovska valdību tiekas LPP/LC līderis Ainārs Šlesers, ZZS līderis Aivars Lembergs un Saskaņas līderis Jānis Urbanovičs. Mērķis – saskaņot plānus, kā līdz vēlēšanām vājināt valdību un panākt, ka pēc vēlēšanām valdību veido viņu trīs partijas. Jāpiebilst, ka šajā laikā LPP/LC un Saskaņa ir opozīcijā, taču ZZS kopā ar Vienotību darbojas valdībā, par kuras vājināšanu Lembergs kaļ plānus.

Urbanovičs: Tu taču nedusmojies, ka es viņu izvilku? Manuprāt, viņa pozīcija ir patiesībā diezgan svarīga, lai ko mēs darītu.

Šlesers: Jā, jā, jātiek skaidrībā, kā tur pareizi tagad darīties.

Urbanovičs: Tev ir varianti, tu uzskati? Nu, iet – neiet?

Šlesers: Iet valdībā? Nu, es tādu variantu nepieļauju.

Urbanovičs: Nē, nu, es arī. Tāpēc ne par to. Iet runa par saskaņotu rīcību tuvākajās stundās, ja. Ko es ieteiktu, zinot, cik ļoti tava Karina [Pētersone] vibrē… Es ieteiktu tev uz sarunām iet vienam pašam. Lai viņi ar buldozeru runā! Viņi visi un tu viens. Nu, tas tā… par formu.

Šlesers: Bet tā pozīcija ir tāda, ka es izslēdzu variantu, ka varētu iet valdībā.

Urbanovičs: Nepasūti viņus uzreiz. Lai viņi ar tevi parunā.

Šlesers: Mēs runāsim un tā tālāk, bet mums ir jāizdomā… Kas ir ar Aivaru – es gribu tikt skaidrībā. Jautājums – kas būs pēc pusgada? Es pateikšu arī Aivaram, man ir tāda sajūta – ja vēlēšanās, pieņemsim, 51% būtu Vienotībai un zaļajiem zemniekiem, mēs ar tevi 49% sēdētu opozīcijā.

Urbanovičs: Jā, jā, jā.

Šlesers: Jā, un viņš nepierunātu un nesašķeltu tur… Vot, mums jātiek skaidrībā. Jo, redzi, ja mēs varam būt partneri tikai tad, ja mums ar tevi ir 51%, nu, un viņam 49%, tad mums tas ir jāzina, jo savādāk sanāk tā baigi ņičestno. Jo es vienkārši skatos, kā tur guļās… Nu, nevar būt tā, ka šodien Brigmanis guļās pilnīgi zem, bet rīt viņš pēkšņi ies kopā ar Šleseru un Urbanoviču, nu, vot neticu, saproti.

Urbanovičs: Jā, un televīzijā sižeti visādi.

Šlesers: Nē, tur ir jātiek skaidrībā. Es saprotu, viņam nav viegli, un viss. Var teikt – cik grūti ir zemnieku organizācijā, un tā tālāk, bet mums ir jābūt skaidrībā. Es varu pateikt to, ka mana tā doma pievienot Tautas partiju izriet tieši no šīm bažām – ka bez tādām latviešu balsīm mēs ar tevi paliksim opozīcijā. Ja tur tagad vēl tēvzemnieki ieies iekšā Vienotībā ar pāris cilvēkiem, vēl kaut ko…

Urbanovičs: Tēvzemieši iet iekšā?

Šlesers: Es nezinu, a kur viņi liksies? Ko viņi vieni var izdarīt? Kam viņi ir vajadzīgi? Viņus vienkārši iesūks tur iekšā, un viss. Es uz zemniekiem nelieku cerības.

(Fonā LTV Panorāmas sižets, Arnis Krauze piesaka «1:0 Valda Dombrovska labā. Premjera aicinājumam palikt amatā atsaucies kultūras ministrs Ints Dālderis».)

Urbanovičs: Šitā te pīzda arī Andri [Šķēli] uzmeta – šitā Barča. (TP deputāte Aija Barča paziņoja, ka atbalstīs Dombrovska mazākumvaldību – red.)

(Fonā televīzija: līdz ar to mazākuma valdībai ir 49 deputātu atbalsts.)

 

Urbanovičs: Vēl drusku un 50.

Šlesers: Cik tad viņiem tagad, kur ta… 47 viņiem bija.

(Fonā televīzija stāsta par TP ministru Dālderi, kas nepamet valdību.)

 

Urbanovičs: Nu viņš uzmeta Andri. Andrim gan neveicas pēdējā laikā…

(Ierodas Aivars Lembergs.)

Lembergs: Sveiks! A šitas ir regulāra lieta jeb vai kā pagadās?

Šlesers: Nē, nav regulāri. Regulāri ir 501. [numurs]. Šito es paņēmu tā – atnāku bez zvana.

Lembergs: Aaa. Skaidrs, tevi klausās. Būtu ļoti nepieklājīgi, ja neklausītos. Bet labs suits, klausies, man patīk!

Šodien Jānis esot – jau ziņoju – piekritis būt valdībā. Ārlietas, Aizsardzības ministriju un čeku. (Smejas.)

 

Urbanovičs: Čeku es pats.

«Sēž Šlesers, bļaģ, un šie nāk lūgties»

Šlesers: Vārdu sakot, čaļi, es domāju, labi, ka mēs tagad satikāmies, jo vajag tiešām uzlikt plānu. Jo trakākais, ja katram ir savs plāns… Kā tev, Aivar, šķiet?

Lembergs: Tautenieki bija ar tevi skaņojuši vai vismaz stāstījuši, ko viņi tagad darīs, jeb ne?

Šlesers: Andris teica, kad pēdējo reizi tikāmies, viņš neskaņoja – nē… Viņš teica – mums paliek grūti. Nu, tur nav brīnums – tiek teikts, ka krancīši vai kvaukšķīši, kas tur pie sētas rej, bērniņi slimi, viss. Ne nedēļas bez apvainojumiem. Viņš teica – izskatās, ka mēs iesim ārā, bet viņš neteica – vot, mēs ejam ārā.

Lembergs: Skaidrs, ja. Pa, pa!

(Ziņās stāsta, ka Latvijas Kuģniecība vērsusies izmeklēšanas iestādēs ar lūgumu veikt īpašu lietas izmeklēšanu, jo LK padomes īpašais pilnvarotais pārstāvis Vents Kodols gājis bojā, nokrītot starp trepēm no piektā stāva, lai gan pats dzīvojis otrajā stāvā.)

Lembergs: Labi pazīstams man. Trešdien vēl redzēju čali. Šausmas, šausmas. Normāls čalis. Viņš domē kādreiz pie mums strādāja, kādreiz Valsts kontrolē strādāja, bet viņš pārstāvēja Kuģniecības intereses divās lietās, kurās abās figurēja [Oļegs] Stepanovs par 100 miljonu izzagšanu no Kuģenes. Krimināllietā, kur Stepanovs… ir aizdomās turamie, tur ir sevišķi smagais pants, krāpniecība sevišķi lielos apmēros un noziedzīgi iegūtu līdzekļu naudas atmazgāšana. Un Anglijā bija tiesa pret tām kompānijām, caur kurām viņš izvilka to naudu. Un viņš bija tas, kas to visu kārtoja.

Urbanovičs: Tas puisis?

Lembergs: Jā. Un šodien ir paprasījis brīvdienu. Sieva aizgājusi uz darbu. Viņš palicis ar bērnu – pusotra gada, nu, lai sagaidītu aukli. Un nokrīt no piektā stāva. Lai arī dzīvojis, redz, otrajā. To es nezināju. Un viņš tā man… Es teicu – kā iet? Es ļoti īsi saredzēju. Un viņš man saka – nu, nekas, bet vajadzētu satikties, gribētu izstāstīt, uz mani tur spiež. Es prasu – kas spiež? Viņš saka – nu, vajag apsēsties, nevar tā. Es saku – nu, labi. Viņš saka – es aizbraukšu uz Angliju mācīties kaut ko, atbraukšu un izstāstīšu. Es saku – bet, ja tev kāds draud, tu raksti uzreiz policijai, saproti. Nu, vot tā. Labi, atgriežamies pie pasaulīgām lietām.

Šlesers: Kāds ir tavs viedoklis, Aivar?

Lembergs: Mans viedoklis neatšķiras no tā, ko es publiski esmu paudis. Vienmēr ir ar kaut ko jāsalīdzina, jo viss jau kaut kad ir bijis. Atceraties – 2006. gada aprīlis. Braucu uz Tartu, kur es tur braucu. Jānis zvanīja Kalvīša valdību glābt. Vot, gadījums. Jaunais laiks aizgāja prom. Viena situācija. Tagad Tautas partija. Ir pilnīgi tas pats it kā, bet, pēc manām domām, radikāli nav tas pats, jo Kalvīša valdībai augustā vajadzēja dalīt 200 miljonus vai 150. Jautājums – kam dos, kam nedos? A tagad? Augustā kas būs jāpaziņo? Kur atradīs 500 miljonus. Nevis klāt, bet mīnuss. Kam ņems nost?

Tāpēc, protams, Andris, šito lietu labi saprotot, viņš uzlika tajos četros punktos – no tiem tādi īsti punkti ir divi. Pirmais, nepalielināt nodokļus. Tātad jāgriež būs.Tikai jāgriež. Un, lai uzzinātu, kam jāgriež, paprasīja, lai 1. jūnijā iesniedz valdībā un 1. septembrī – parlamentā. Vot, i viss. Nu, no šiem spēles noteikumiem – JL nevar nekādi piekrist, jo, pirmkārt, PVN jau ir apsolīts, ka pieliks, otrkārt, labu ziņu par griešanu nebūs.

Trešais punkts tautiniekiem bija domāts, lai zemniekus noslīcinātu. Ka veselību pielikt pie labklājības – kur tad tu griezīsi, no kā? Un kultūru – pie izglītības, atkal, nu, vārdu sakot, zemnieki absolūtā dirsā, jo no viņu nozarēm būs jāņem nost. Un vēl zemkopība, kur dotācijas noņemt zemniekiem.

Un, protams, Andris, saprotot, ka šie uzstādījumi, kurus es publiski atbalstu… Nezinu, esi lasījis vai ne, es publiski atbalstu, es teicu – pareizi, pareizi! Un zaļie zemnieki arī atbalstīs budžeta iesniegšanu, jo – mums jau būs cīņa kāda? Dombrovskis teiks – sniedziet pensiju reformu; es saku – bļin, ņifiga, lai iesniedz budžeta rāmjus Repše. Kā viņš redz risinājumu, par to būs cīņa.

Un es zaļajiem zemniekiem, vot, kad te biju Rīgā, ceturtdien, vakar, es viņiem teicu – jūs te tā baigi sprēgājat, bet, ja kāds ir iedzīts stūrī, tad tie esat jūs. Neviens cits stūrī nav, izņemot zaļos zemniekus. Jo zaļajiem zemniekiem – Augulim – jāiesniedz pensiju reformas piedāvājums. Termiņš – jūnijs. Termiņš starptautiskajiem aizdevējiem. Dombrovskis ik pēc brīža saka, ka viņš gaida, jo galvenā problēma ir sociālais budžets. Un Augulis, izlienot ārā ar kaut kādiem saviem priekšlikumiem, kas neviens nebūs labs, vot, neviens, viņš visas dusmas izsauks uz zaļajiem zemniekiem, nu, un visi par to runās… Un par to budžetu, protams, viņi teiks – budžetu mēs nevaram, budžets mums ir vajadzīgs oktobrī, tad mēs varēsim runāt, jo būs prognozes. Es saku, saprotat, budžetu, kad iesniegt, to nosaka Dombrovskis un Repše, a šitas ir jau uzlikts termiņš. Un labas ziņas jūs nevarat iedot.

Es gan viņam beigās teicu – labi, es pateikšu, kā vajag darīt. Atceraties, ka es teicu – nevajag parakstīt to papīru? Jūs parakstījāt, duraki! Ziniet, kā vajag darīt? Vot, jūs iesniedzat kaut kādu prognozi, a kapēc tāda prognoze? Jo es iesniegšu, ka nodarbinātība, bezdarbs būs nevis 20% gada beigās, bet 12%, 2011. gadā bezdarbs būs 5%, ekonomiskā izaugsme būs tāda, un es uztaisu citu prognozi uz sociālā nodokļa ieņēmumu daļu, un man deficīts neveidojas. Viss! Un otrs priekšlikums – tiem, kas neattiecas uz sociālo budžetu, pārfinansēt to deficītu no pamatbudžeta, un es saku, ka tev viss ir galīgā kārtībā – to tu vari sniegt, tev nekāda reforma nahren nav vajadzīga. Un visa reforma, bļaģ.

Šlesers: Stabilizācija taču ir iestājusies.

Lembergs: Jā, viņi pasaka, stabilizācija, bļaģ, jau izaugsme! Es saku – vot, tu ieliec to savā prognozē, un viss! Citiem vārdiem, ja man prasītu, vai TP būtu nolēkusi no valdības 2006. gadā tādā situācijā, ko tajā laikā izdarīja JL, – protams, pilnīgs stulbums. Tagad es domāju, ka pareizi. Es domāju – pareizi. JL gan viņus spieda pa visām varēm – uzdāvināja to gleznu ar cāli, bļaģ.

Šlesers: Bet es saprotu – to, ko man teica, es aprunājos ar dažiem. Viņi bija pārliecināti, ka tautiniekiem nav, kur aiziet, jo visu laiku skandināja to Čevera piemēru. Ka nelēks prom, it sevišķi, ja Dombrovskim popularitāte sāk pieaugt. Bijuši pārsteigti, ka viņi tā izdarījuši, bet man nekāda pārsteiguma nebija – tur katru nedēļu bija pa pāris gājieniem, kur viņi tika pazemoti.

Lembergs: Nē, nu, viņiem bija svarīgi, lai viņi paliek, jo, kad tu no iekšpuses to dari, tad tu esi predaķeļstvo. Ja tu dari to no ārpuses, tu neesi predaķeļstvo. Nu, lūk, tāpēc man liekas, ka šobrīd… Jānis jau šodien pareizi pateica viņiem… Es tik teicu, ka tu tur pārāk nesoli viņiem atbalstīt budžetus un tādas lietas, tur nekādu labu ziņu nebūs, un piedalīties sūdīga budžeta izstrādē – tur jābūt ļoti uzmanīgam. Nu, O.K. Es vienkārši vēršu uzmanību uz to.

Pirmajai partijai, es domāju, ka ir pilnīgi garām iet kopā. Bet es to redzu, zini, kā? Es to redzu tā. Sarunas: vienā galda pusē sēž viens pats Šlesers. (Stipri paaugstina balsi.) Viens pats oligarhs Šlesers, bļaģ! Un pie viņa nāk šitie visi! Tu pasaki, ka tu gribi, lai sarunās piedalās, obligāti, bļaģ, Jeģinstvas priekšsēdētājs Kristovskis, kas teica, ka cīnīsies ar trijiem oligarhiem. Ir pagājuši pusotra mēneša, un, bļaģ, vot, sēž Šlesers, bļaģ, un šie nāk pie viņa lūgties viņu valdībā. Un es darītu tā – izrunātu visu, kas, ko, kā, un taisītu vēl vienu tikšanos un vēl vienu tikšanos un tad motivēti valstiski pateiktu: ziniet, viņiem nav kārtīgi atstrādāta plāna, viņi tomēr ir populisti. Tev viņus vajag pazemot, pazemot.

Bet es uzskatu, ka tev ir jābūt vienam, lai viņi nāk pie oligarha, saproti, lai nāk lūgties pie tā, ko viņi apdirsa, un teica, ka viņi cīnīsies. Ar ko? Viņiem visa programma, bļag, cīnīties ar oligarhiem. Vot, lūdzu! Viens oligarhs aizgāja, tagad pie tā paša jānāk, un uzticamais partneris – zaļie zemnieki, bļaģ. Vot i prišļi, bļaģ. Es vakar domāju – iet man vai neiet trijos pie Dombrovska? Iet man vai neiet? Iet vai neiet? Es domāju – nē, bļaģ. Tie zemnieki tādā sūdīgā situācijā, nu i nahren, tur kaut ko sarunās ne to, un es būšu bijis klāt, un es būšu vainīgs. Nē, labāk es esmu tā – vot, it kā esmu, a vienlaicīgi distancējies, es speciāli distancējos. Tu redzi, kā es distancējos? Speciāli, bļaģ, speciāli. Lai ir atšķirība liela, lai tauta redz, ka man ir cita pozīcija.

Urbanovičs: Pēc vēlēšanām…

Lembergs: Nē, es jūlijā pateikšu, jūlijā, mīļais!

Šlesers: Varbūt es pateikšu, kā es redzu…

Lembergs: Es izteicu savu. Ā, vēl vienu – pēdējais. Ko dot pirmajiem [LPP/LC], ir palikušas… nu, tur nav, ko dot pirmajiem, ja tā skatāmies. Ir ārlietas un tieslietas. Protams, jebkurš, kurš ieies valdībā, protams, iekšpusē nevar kritizēt, viņš nav tu – nezinu, Karīna, Bērziņš, vienalga, lai kurš arī nebūtu, viņš nav tu, viņi meklēs kompromisu.

Šlesers: Es esmu dzirdējis, ka man gribot piedāvāt satiksmes ministru. Man šodien pat kāds no, kas viņiem tuvu stāvošs, – Šleseram satiksmi!

Lembergs: Vo, vo, lai piedāvā, un tu atsaki!

Šlesers: Nē, es tev izstāstīšu.

Lembergs: Ainār, ideāli.

Šlesers: Es izstāstīšu, ko es domāju. Tātad, lai nebūtu vispār tur nekādi gari ievadi, – valdībā mēs neiesim. Tas ir viens. Vēlēšanas uz pašvaldībām parādīja, ko nozīmē atrašanās valdībā un ko nozīmē atrašanās opozīcijā. Šajā gadījumā būt valdībā un vienkārši iet uz darbu – tas nafig nav vajadzīgs. Otra lieta – es piekrītu tev, ka pēc būtības… Man dalās 50 uz 50 – ir vai nav jāiet prom tai Tautas partijai, bet saprotu, ka Andris ir noskaņots tomēr uz to iešanu, jo viņš saka – laikam tomēr būs grūti tur. Kāpēc? Argumentācija ir apmēram tāda pati. Labāk būt opozīcijā, un tad attiecīgi var brīvi rīkoties, nekā atrasties tur, un tevi drāž visu laiku.

Lembergs: Brīvība jau ir… Ir [Starptautiskais] Valūtas fonds, kāda brīvība?

«Brigmanis nevarēs nolēkt»

Šlesers: Jā, brīvība nekāda nav. Jautājums tagad ir tāds. Pirmkārt, vai mēs varam saskaņot rīcību īstermiņā, nu, vot, visi kopā – kaut vai šodien, kā saka, trīs, kas mēs šeit esam. Otrs, gribi vai negribi – ir jārunā par 2. oktobri.

Un es sākšu ar 2. oktobri, vot, kur man ir tās bažas. Es Jānim jau paspēju pateikt, pateikšu arī tev. Tev tur tās attiecības ar zaļajiem zemniekiem, tu tur esi iekšā – Ventspils organizācija. Protams, X stundās un tā tālāk vienmēr kaut kā tas viss ir sanācis, bet man izskatās, ka zaļie zemnieki – viņi varbūt ir vienoti tikai tad, kad ir ļoti viegli būt vienotiem. Tad, kad ir grūti būt vienotiem, tad bija Eniņi, tad bija Lāči, tad es skatos televīzijā – tur pēkšņi vēl kaut kādi cilvēki sāk runāt, saka – a moška Lembergu nemaz nevajag par premjera amata kandidātu, viņam vajag tiesu sākumā sagaidīt. Bija daži tie gudrinieki laukos, no zaļajiem zemniekiem, kāds izvilka ārā.

Un tā mana baža – es tev pateikšu pa īstam, kā ir. Vai ir iespējams izveidot tādu sarakstu… Jo es saprotu, ka Brigmanis ir konjunktūrists un viss, bet viņš tajā pakaļā tā lien, tik dziļi, ka, vot, beigās sanāks tā, ka Vienotībai, zaļajiem zemniekiem beigās būs 51 vieta, mums ar Urbanoviču 49. Finālā es neredzu variantu, kā zaļie zemnieki aizies pie Šlesera, Urbanoviča, nevis ar Vienotību. Tās ir bažas. Vienkārši no tā, kā Augusts uzvedas. Nu, nevar… Tas ir tāpat kā – es skaļi tagad domāju – mēs tagad viens otram simpātijas kaut kādas izsakām, šancējam Rīgā, un pēkšņi es nolemju iet ar Tēvzemi valdībā, nevis ar Urbanoviču. Viņš mani izdrāzīs nākamajā dienā tā, ka nu…

Jo ir kaut kādas elektorāta simpātijas – eļektorat ņe poimjot. Vai pilnīgi otrādi. Es tagad runāju par ideoloģiju, nevis tas, ka mēs te varam sanākt un klusi sarunāt. Ja mēs kaut kā pieradinām elektorātu, ja es pretendēju uz vienu trešdaļu krievu balsīm, Jānim tur ir stabilas divas trešdaļas, un mēs pa vidu varam bišķi tur vēl kaut ko pārdalīt viens otram par labu, plus tur vēl ir PCTVL, tad man liekas, ka, tādu dziesmu dziedot, Brigmanis aizvien vairāk un vairāk… Viņš nevarēs nolēkt.

Un es tev pateikšu – tieši tāpēc es sāku štukot, kādā veidā mums ar Urbanoviču savākt 51, nevis 49. Un tad, ja ir 51, tad Brigmanis vairs neko nevar pateikt, tad mēs ar tevi varam izrunāt visu. Jo tā matemātika izskatās tāda… Es nezinu, ko darīs TB/LNNK – ies Vienotībā vai neies, bet viņiem nav variantu vieniem, viņi var iet tikai uz pāris procentu atņemšanu. Bet es domāju, tieši šī iemesla pēc – un Zīle to izšķirs – es būtu gatavs saderēt, ka viņi aizies ar Vienotību. Aprēķins ir vienkāršs – Zīle no visiem tomēr ir populārs, viņš redz, ka partija ir padirsta, tik cik viņa tur…

Urbanovičs: Neticu, ka viņš startēs.

Šlesers: Nē, tu paklausies. Viņš aizsūtīs TB/LNNK un, pohuj, noņems Straumes un visus viena iemesla pēc. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš būs gana populārs un viņu nevarēs neielikt sarakstā uz Eiropu, jo tur viņš var radīt reālu konkurenci, un viņš vienkārši jau laikus norezervē sev… Viņš nav tik vecs, bet es cenšos skatīties, kas cilvēkus interesē.

Tāpēc principā šodien to, ko esmu runājis arī ar Andri… Viņš man neteica, ka viņš ies prom, es teicu – varbūt pat labāk, ja tu neej prom, tad vieglāk kaut kā tādā veidā rīkoties. Doma ir tāda, ka es tagad taisu to apvienību, kaut kādus uzņēmējus velku klāt, kaut ko runāju, un, protams, pašās beigās visdrīzāk ar Tautas partiju liekam kopā, jo variantu nav. Man nav Vidzemē, ko… Es savējiem pateicu, nu, bet atkal – vākt cilvēkus no ielas Vidzemē vai Zemgalē, nu, nav nekā, un līdz ar to – tās latviskās balsis var dabūt. Un tad es redzu, ka var reāli sanākt tā, ka tāda apvienība ar Saskaņu var savākt vairāk. Es reāli redzu, ka pēc vēlēšanām ir tikai četri saraksti, kas ir iekļuvuši: mēs, zaļie zemnieki un Vienotība, un svarīgi panākt to, lai Vienotība saņem pēc iespējas mazāk no šiem četriem sarakstiem. Mans viedoklis, ka viņiem valdībā jastrādā pēc iespējas ilgāk, bet tai valdībai jāstrādā ļoti smagi.

Tagad, kad tautenieki ir aizgājuši, sarunām jābūt garām, es pilnīgi piekrītu – kā tu teici, tur vienu, divus, trīs raundus, pēc tam pasakot, ka valstiskos lēmumos atbalsts tiks nodrošināts, bet jāpasaka, kuri tad ir tie lēmumi. Jāvēta budžetu, parādiet budžetu, parādiet rīcības plānu. Vienkārši teikt – davaj, taisiet reformu, atbalstīsim. Liekam darba kārtībā jautājumu par ministriju apvienošanu caur reformu. Sakām – palīdzam jums reformēt to, ko jūs negribat reformēt, piespiežam caur parlamentu pieņemt lēmumus, kuri valdībai jāpilda.

Urbanovičs: Jā, jā.

Lembergs: Nē, nu, skaidrs. Zaļie zemnieki, protams, nepiekritīs jebkuras ministrijas pievienošanai.

Šlesers: Protams, Aivar, protams.

Saskaņai šķēršļu nav un nebūs

Lembergs: Bet ministrijas pēc tam. Par to pasjansu ar zaļajiem zemniekiem. Redzi, ar Saskaņu viss skaidrs, bet viņi nav tikai viens elektorāts, viņi ir stipri plašāki šobrīd. Tu, ka ej kopā ar Tautas partiju… Es nepareizi saku, Tautas partija pēc 2006. gada vēlēšanām izdarīja diezgan daudz, lai ieriebtu savam elektorātam. Toreiz, kad bija jautājums par robežlīgumu ar Krieviju, atceries, es koalīcijā izvilku socioloģiju un teicu – jūs paskataties! Pirmkārt, sabiedrības vairākums bija pret, bet viskategoriskāk pret robežlīgumu – pirmajā vietā pret robežlīgumu bija ne Tēvzeme, bet Tautas partija! Un es tā kā tāds viņu ideologs, bļaģ, teicu – mīļie, jums vajadzētu pastāstīt tautai, īpaši saviem vēlētājiem, kāpēc jūs slēdzat tādu līgumu.

Šlesers: Mh.

Lembergs: A ko viņi? Tad es sapratu, ka aiz tā stāv kaut kāda baigā Kalvīša biznesa interese, kas ir nolēmis, ka viņam vajag robežu, piķi un nahren visas Tautas partijas, tas viss figņa. Es tā to sapratu. Nu, vot. Vārdu sakot, viņi savu vēlētāju, kas ir ne nacionālists, bet tāds diezgan… Kurš, starp citu, konkurē ar zaļajiem zemniekiem, viņi ir pazaudējuši tieši to sadaļu. Jums, kopā ejot, tā sadaļa vēl pazūd. Vai kādi nāk klāt? Iespējams.

Šlesers: Bet es tev atbildēšu.

Lembergs: Es pabeigšu. Tātad paliek tas cits elektorāts, kurā būs divi konkurenti – Jeģinstvo un zaļie zemnieki. Un tāpēc šobrīd zaļajiem zemniekiem – viņi nekādā gadījumā nedrīkst demonstrēt un izpaust, ka viņi kaut kā no šīs nišas tā kā atsakās. Jebkurš tāds signāls ir aicinājums tiem cilvēkiem virzīties uz Jeģinstvu. Tas nav jādara. Vienlaicīgi, protams, es pilnīgi piekrītu, ka zaļajiem zemniekiem… Tad, kad bija runa par valdību Kalvīša, ko ņemt? Zaļajiem zemniekiem nebija problēmu – Kalvītis, ja viņš ņem Saskaņu, nebija problēmu. Valdē to skatīja. Nebija problēmu – nav jautājumu! Tēvzeme tur mazāk, es neteikšu, ka mīl Saskaņu, bet nebija problēmu. Un es esmu definējis, ka zaļajiem zemniekiem, startējot vēlēšanās, jāņem vērā sekojošs apstāklis – vismaz mutiski šobrīd piekrišana tāda ir -, ka starp tiem, kas var tikt ievēlēti, nedrīkst būt tādi, kuri aiz savas kaut kādas pārliecības ideoloģiskās jeb pagātnes nevar veidot koalīciju ar Saskaņu. Tādi nedrīkst būt. Protams, var kāds viens gadīties vienmēr, nu, mazums…

Šlesers: Kiršteins.

Lembergs: Jā, bet par Kiršteinu ir jautājums – vai viņu var likt sarakstā? Bet Kiršteinu neievēlēs, viņš nav tas putns. Bet tādus kā Visvaldis Lācis… Tad parādījās, atceries, Brigmanis paziņoja, ka notiek sarunas ar Visu Latvijai! Es Augustam pateicu: Visu Latvijai! un Lembergs – aizmirsti, vispār, aizmirsti! Izvēlies – vai nu Visu Latvijai!, vai mani. Es nevaru būt politiskajā telpā kopā ar tiem, kas būs kopā ar Visu Latvijai!, tāpēc ka tie, kas ir ar mani, točna nav ar Visu Latvijai!, un es nepretendēju uz to vēlētāju un nekad nepretendēšu.

Un ļoti aktīvi ar zaļajiem zemniekiem un ar mani, starp citu, vairākas reizes uzrunāja visaugstākajā līmenī un visādu socioloģiju pat viņi man rādīja pagājušā nedēļā – Tēvzeme. Un es viņiem pateicu pilnīgi skaidri – vot, davaiķe, kas būs sarakstā? A ja vajadzēs veidot valdību ar Saskaņu, tu varēsi? Grūti. Gerhards? Gerhards – var. Es saku – es nezinu, Bērziņš Gaidis, ievēlēs, neievēlēs viņu? Nu, a tālāk? A tālāk – Dobelis, Tabūns? Pat ja viņus ievēlēs, viņi nekad mūžā neies kopā ar Saskaņu, viņi aizies pie Jeģinstvas, a kakova hrena uz mūsu pleciem ievest viņus Saeimā? Lai viņi uzreiz iet pie Jeģinstvas. Es viņam skaidri pateicu – no jūsu sastāva, kas var pretendēt, zaļie zemnieki nevar ņemt nevienu, vot, praktiski nevienu. Gerhardu? Viņam nav šī te oreola. Mēs nonācām pie secinājuma, ka vai nu viņi iet atsevišķi, vai arī viņiem jāiet pie Jeģinstvas. Lūk, tāpēc šiem diviem politiskajiem spēkiem pietiekami cieti atteicu; un arī Augusts to pateica – sorī, veči, nevaram. Tāpēc neviena tāda politiskā spēka, kurš var būt šķērslis sadarbībai ar Saskaņu pēc vēlēšanām – nav un nebūs.

Šlesers: Aivar, bet tu man atbildi uz jautājumu!

Lembergs: Es tev stāstu procesu. Jo, vienu tādu paņemot, tu jau esi zaudētājs. Kas attiecas uz to retoriku, problēma ir kāda – diemžēl oranžie ar savu politiku ir radījuši tādu attieksmi pret sevi zaļo zemnieku savienības visos līmeņos, it īpaši reģionos, ka tur labākā ziņa ir Tautas partijas nāve. Visur, kur reģionos ir savēlēts, zaļie zemnieki nekur neesot kopā ar Tautas partiju, nekur! Da, vot, vienalga, ar ko, tikai ne ar Tautas partiju, saproti? Un tā nav politika no augšas, tā ir politika no apakšas.

Un, ja mēs paskatāmies manu laiku – vot, tā, vot, kā, mīļais -, Segliņš, bļaģ, neizpildīja nevienu savu norunu, nevienu! Bija vienošanās ar Zalānu, ka e-lietās valsts sekretāra vietnieks paliek zaļo zemnieku, un tas ir mūsu, tikai pie viņiem – lai nebūtu pie kancelejas. Nahren, viņu pēc pusgada izmeta ārā, saproti?

Tas pats Jakāns [VID vadītājs]. Pusgadu savā laikā dirsināja Brigmani, bļaģ, ka viņš stādus piegādājis šitam Ventamonjakam pārbaudīt – pusgadu viņu pārbaudīja par kaut kādiem sūda stādiem, nu, viņam zemnieku saimniecība, lai viņu izdirsinātu, saproti? Un diemžēl, vot, šitas laiks ir bijis…

Un jebkuru jautājumu, vienalga, kaut vai pašvaldību investīcijas. Viņi uzreiz iesniedza valdībā zaļajiem zemniekiem noņemt visu – priekš sevis. Viņi nekad nav nevienu partneri uzskatījuši par partneri, īpaši pēdējie pusotra, divi, trīs gadi – nu, pilnīgs vājprāts. Tāpēc pret viņiem zaļajos zemniekos ir ļoti negatīva attieksme. Tā nav attieksme pret Andri personīgi, jo Andris nevienu nav piedirsis, vot, tas ir točna! Bet tie, kas ir bijuši tie līderi pēc Kalvīša faktiski. Kalvītis jau arī beigās bija aizgājis… tie tak beigās nebija pat runājami. Vispār nebija runājami!

Nu, un tas piemērs. Bija balsojums par tiem stukačiem. Ko izdarīja Tautas partija? Nobalsoja. Teica, ka nebalsos, nobalsoja par. Un ko pateica Kučinskis? Mēs esam labojušies. Mēs esam labojušies. Pret ko? Pret mani. Tagad Segliņš paziņoja, ka pamēģiniet tikai aiztikt Maizīti, bļaģ. Tieslietu ministrs! Kas viņam prasīja to teikt, kas? Tu redzēsi, Tautas partija nobalsos, bļaģ, par viņu! Visi. Jau vienreiz tā bija 2005. gadā.

Šlesers: Virzīs viņu tagad vai ne?

Lembergs: Skaidrs, ka virzīs. Pie tam par Bičkoviču – kas tad lūdz balsot, bļaģ? Andris. Un Vīgantu ielika amatā pret to gribu un tā, saproti, nu.

Šlesers: Parlaments noraidīja, un Vīgantu vienalga Bičkovičs pieņēma darbā. (Saeima 2009. gadā pretēji Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas un Saeimas Juridiskās komisijas lēmumam  slēgtā balsojumā neapstiprināja par Augstākās tiesas tiesnesi Māri Vīgantu, kurš 2007. gadā Rīgas Centra rajona tiesā bija pieņēmis lēmumu par apcietinājuma piemērošanu Lembergam 2007. gadā – red.)

Lembergs: Jā. Kā v. i. Saņem algu, viss, skata lietas, nav problēmas. Lūk, tāpēc, saproti, tagad iznāk tā – Jaunais laiks un Tautas partija konfrontē, a kāds izdevīgums zaļajiem tagad konfrontēt ar Jauno laiku kopā ar Tautas partiju, a gģe vigodno?

Cita lieta, es tam… Ne tikai es, mēs valdē Brigmani audzinājām. Nu, protams, bļaģ, viņš sāka runāt – jāpasaka liels paldies Repšem… Nu, bļaģ, es teicu, nu, bļaģ, pagaidi, tu savus ministrus nevienu neesi paslavējis, a šito pipeli slavē. Es saku – un August, viņam reitings mīnus piecdesmit, tu esi viens no nedaudzajiem, kas viņu slavē valstī, pārēji visi apdirš. Es saku – ja tu slavē, slavē viņu populārāko ministru, bet neslavē sūdu. Viņam ir šitas te, viņš, vot, bļaģ, bet tas viņam ir – tā nav politika, tā ir mēles nepievaldīšana, situācijas neizpratne. Tāda situācija. Redzi, mūsu politiskā opozīcija – saku «mūsu» – ne par velti uznāca uz skatuves, un Jeģinstvo pateica, ka mēs esam pret trīs oligarhiem, un kampaņa tika veidota pret trim…

Šlesers: Un pret krieviem.

Lembergs: Un pret krieviem, pret Kremļa tiem tur. Un kampaņa tika veidota pret mums, pasniedzot, ka mēs esam trīs kopā. A tagad notikumu attīstības gaita parāda, ka ņe polučajetsa. Ņe polučajetsa, saproti. Ka mēs esam trīs kopā pret nabaga Dombrovski. Nabadziņš! Jauns puika, 40 gadi, nerunā muļķības, bļaģ, nelamājas, ne. Visiem viņa žēl, saproti, a te, bļaģ, šitie aligatori, buldozeri, noziedznieki, bļaģ, tagad apvienojušies. Nesanāk, nesanāk kampaņa…

Tāpēc ir svarīgi, lai viņi nāk pie tevis un lūdz, bļaģ, saproti, tāpēc ir tik svarīgi. Lai nāk un saka – zemnieki, tie ir tie labākie. Tad iznāk viens sūdīgs no tiem oligarhiem, bet pārējie, bļaģ, nav sūdīgi. Un viņiem viss tas stāsts izjūk. Tāda tā lieta. Tā ka notikumi attīstās gana normāli. Tagad vajag viņus izdirsināt. Vot, kad Repšem un Dombrovskim jāiesniedz tas sūdīgais budžets ar nodokļu pielikumiem un bla, bla…

Protams, ka ir ļoti svarīgs vēlēšanu rezultāts, pats saproti, ļoti svarīgs! Tad, kad mums pēc vēlēšanām trijatā sanāca 51 balss, paldies Dievam, tad varēja spēlēt – Tēvzemi ņemt vai to ņemt, nav problēmu, saproti. Nu, vot. Tā ka, protams, tas ir ļoti būtiski no visiem aspektiem. Un es melošu, ja teikšu, ka tie zemnieki ir baigi monolītie un tā tālāk, bet skaidrs ir viens – viņi ļoti gribēs visi būt pie varas.

Šlesers: Jā, bet redzi, Aivar, tu visu izstāstīji, man principā nav, kur nepiekrist, tikai ir viens jautājums. Mums vienkārši jāizrunā atklāti. Es domāju, ka, ja šoreiz būs 51%, tā kā tas bija pagājušo reizi mums… Jo mums bija kā… Bija Kalvīša valdība, Kalvītis bija mani izmetis no ministra amata, bet mēs bijām deleģējuši citu. Mēs bijām mazākumā, un savāca 51%, un tad ir skaidrs – būtu neloģiski neiet kopā pēc vēlēšanām, ja trīs partijas, kas bijušas valdībā, savāca. Tagad kāda situācija? Pieņemsim – turpina strādāt mazākumvaldība. Mēs ar Urbanoviču valstiski rīkojamies – ļaujam strādāt. Jāmokās valdībai, bet, nu, strādā visi. Un vēlēšanu rezultāts sanāk tieši tāds – Vienotība plus ZZS 51. Zemniekiem ir 15 vietas, 36 – Vienotībai. Es neredzu variantu, kā zemnieki teiks – eu, a mēs te varam ar Urbanoviču un…

Urbanovičs: Ar krieviem.

Šlesers: Ar krieviem, ar sarkanajiem. Un viss. Es neredzu variantu.

Lembergs: Pirmkārt, Urbanovičs šobrīd un Saskaņa šobrīd nav nekādi sarkanie, ja kas. Absolūti. Tautas acīs, bļaģ, saproti, sarkanā lupata ir bezdarbs, bezdarbs un vēlvienreiz bezdarbs. Noņemtas algas un tā tālāk.

Šlesers: Aivar, bet tu saproti, par ko es runāju?

Lembergs: Es saprotu, par ko tu runā. Es saprotu.

Šlesers: Jo runa ir par to, kurā pusē kas aizies. Es esmu gatavs saderēt, ka Brigmanis nevarēs… Tāpat kā es nevarētu lēkt ārā un teikt – eu, davaj, es aizeju ar Tēvzemi un aizmirstu, ka mēs ar Urbanoviču it kā mēģinājām draudzēties.

Panākt, lai zemnieki sadiršas ar Vienotību

Urbanovičs: Man ir piedāvājums. Jūs tur apmainieties domām, man ir piedāvājums.

Vislabākais veids, kā veidot drošību nākotnē, ir sadarbība tagadnē. Es piedāvāju izstrādāt saskaņotu rīcību, kā piespiest Dombrovski vilkt ārā budžeta lietas. Viena lieta ir pateikt, ka gaidām. O. K. Tas ir labi, to vajag. Katrs savā formātā. Tālāk nākošais – viņi vienalga neko nedarīs, nu, piekrītiet, neveiks, tēlos slimu govi. Šajā brīdī man…

Lembergs: Es viņus piespiedīšu!

Urbanovičs: Labi, Aivar, pieņemsim, ka tu to izdarīsi, bet atļauj man šaubīties. Demokrātiskā valstī ir tiesības uz viedokli?

Lembergs: Drīkst.

Urbanovičs: Man ir piedāvājums. Ja tu piespiedīsi, jautājumu nav, es aplaudēju. Bet, ja ne, varam par to parunāt? Mans piedāvājums – mēs parlamentā saskaņotā rīcībā velkam ārā uzdevumu valdībai darīt to.

Lembergs: Normāli.

Urbanovičs: Par budžetu vadībai… ir lietas, kur mēs viņam uzdodam termiņus. Parlamentāra republika. To var izdarīt. Tālāk. Mēs sākam pozitīvo budžeta…

Lembergs: Bet man ir lūgums, vienu sekundi. Ja mēs tā spēlējam, tad mēs sarunājam tā, ka pirmie šādus priekšlikumus izsaka zaļie zemnieki koalīcijā, ne otrādi.

Urbanovičs: Es atbalstu, ļoti labprāt. Bet skaties – jūs izvirzāt, to, ko tu stāstīji par Auguli, davaj, lai dara to! Ļoti labi. Viņš saka, ka viņš nomierina sabiedrību tā daudz labāk. Mēs uzreiz publiski viņu atbalstām, un lai Dombrovskis pasaka, kāpēc viņš to negrib darīt. Un vēl – vai mēs varam šito lietu vienreiz nu tad pa īstam nomenedžēt, koordināciju?

Lembergs: Varam, tikai es tev saku – tad ir regulāri jātiekas un jāsaskaņo. Jo tas, ka mēs te sanāksim vienreiz divos mēnešos – no tā nekas nemainīsies.

Urbanovičs: Pagājušo reizi, kad mēs runājām par to mediju lietu četratā, atceraties – nu, nekas nenotika.

Šlesers: Redzi, ir viena lieta. Kad ir neskaidra visa tā platforma un tā tālāk… Nu, labi, tur bija svētki pa vidu, vēl kaut kas. Mēs kaut kā tur gribējām salikt, vēl kaut ko, mēs nepateicām – kurš ir galvenais no viņiem, kā tas notiek…

Urbanovičs: Es nepārmetu.

Šlesers: Ne jau pārmest, es vienkārši konstatēju faktus. Arī zaļo zemnieku un Tautas partijas attiecības, ko tu iezīmēji. Tur faktori ļoti daudz un dažādi. Bet tas, ko es gribētu, – es gribētu piekrist Jānim, ka mums jāuzliek plāns un jāmēģina to plānu realizēt. Es tomēr gribu pabeigt iesākto par vēlēšanām. Man gribētos, lai vēlēšanās tomēr sanāk tā, ka tā 51 balss ir mums, nevis tam blokam, kurā ir Vienotība un zaļie zemnieki, lai zaļajiem zemniekiem, tāpat kā Tēvzemei, būtu brīvas rokas rīkoties. Ja tas tā nebūs, es vienkārši izsaku bažas. Viena lieta tu, bet otra – kad ir divdesmit cilvēki, tad ir vienmēr daudz grūtāk. Atliek vienam vai diviem sākt šaubīties par kaut ko, un es garantēju, ka…

Urbanovičs: Tu man nedevi pabeigt. Kāds ir plāna mērķis? Primārais mērķis ir atmaskot šos krāpniekus, O.K. Bet tas galvenais mērķis – mums ar tevi, ne viņiem – panākt to, lai viņa zemnieki sadiršas ar Vienotību tiktāl, ka, ieraugot to Dombrovska sūtīto plānu, viņi priekš sevis izdara secinājumu – bļag, ar šitiem ne, labāk tad ar tiem, pareizi? Bet to… viņš saka, ka viņš pats iniciēs visas lietas, mēs viņu tikai atbalstīsim, lai viņi sadiršas. Bet nevis vienkārši sadiršas, kā Andris sadirsās tur ar… bet par lietu – par pensionāriem, skolotājiem, par zemniekiem.

«Mēs liksim viņiem strādāt, bļaģ»

Šlesers: Pieņemsim, Barča ir piekritusi balsot. Viena balss klāt. Bet cik ir – 48 balsis.

Urbanovičs: Redzi, kas ir par lietu. Vienu sekundi. Nu, pieņemsim, viņiem ir 53. Davaj, nu, aizmirstam par to. Viņi ir tur 16 vai 17. Viņi aiz savas izdzīvošanas dēļ – labklājība, izglītība – iet tur un dod pozitīvo risinājumu, mēs viņu atbalstām!

Šlesers: Pagaidi. Tu balsosi par ministru?

Urbanovičs: Nekad, ne par vienu.

Šlesers: Kvorumu rausi nost?

Urbanovičs: Padažģi! Mēs varam vienoties par detaļām.

Šlesers: Nē, paga, bet tā ir ļoti būtiska detaļa.

Urbanovičs: Es tev pateikšu, kā es domāju. Mana versija – es nebalsotu ne par vienu ministru, un mana atbilde ir gaužām vienkārša: es nevaru balsot par darītājiem, kamēr es neesmu redzējis plānu. Es pieprasu – pastāstiet, ko jūs darīsiet ar budžetu un tā tālāk. Tas ir mans viedoklis. Man ir viegli. Es viņam šodien to pateicu.

Šlesers: Nē, nu, runāsim atklāti. Tautas partija par ministriem nebalsos. Ja mēs ar tevi arī nebalsojam, tad PCTVL visdrīzāk arī nebalsos, es pieņemu.

Urbanovičs: Un tad netiek apstiprināts.

Šlesers: Jā, variants tāds: kāda mums ir vajadzīga valdība? Tā ka Aivars parasti uzdod pareizu retorisku jautājumu.

Urbanovičs: Vāja.

Šlesers: Mums ir vajadzīga vāja valdība, jā. Ko mēs par to varam runāt? Viena lieta ir paņemt un gāzt. Tāda mērķa mums nav. Tad mēs viņiem palīdzam, mēs viņus izglābjam. Mana pozīcija ir tāda – mēs liksim viņiem strādāt, bļaģ, pat ja Dombrovskis atkāpsies. Vot, prezidents nāks un strādās pie kritušā Dombrovska, un mēģinās kaut ko tajā valdībā lemt. Prezidents taču vairākas reizes gāja vadīt valdības sēdi, vot, lai iet un katru reizi vada to sēdi, vai ne. Runa par to, es uzskatu – nevar apstiprināt ministrus. Tas ir viens būtisks jautājums. Ja mēs šeit varam vienotību nodemonstrēt, man liekas, tas ir pareizi. Viens jautājums, tas, ko tu pateici, – rīcības plāns. Es pirmdien par to runāšu – es gribu redzēt rīcības plānu, precīzi punktus, ko es gribu.

 

Lembergs: Ainār, tu mazliet pārlēci – drīkst? Man ir tāds priekšlikums. To, ko Jānis… Man ir priekšlikums tāds, ja mēs runājam par saspēli, tad, davaj, vienojamies par saspēli, bet tad iepriekš ir jāaprunā, kuri būs tie jautājumi. Par to budžetu – tas ir cieti. Es to esmu pateicis valdē.

Es vēl nepateicu, Ainār, vienu lietu. Tās aktivitātes, kas saistās ar tā saucamajiem opozicionāriem pret mani zaļajos zemniekos, ja, tātad tur ir noskaidrots. Tie cilvēki runā 40 minūtes Nekā personīga un izņem ārā trīs teikumus. Saproti? Tas ir punkts pirmais. Punkts otrais, tur patiešām ir viena organizācija – Tautas partijas, kas atnāca, kura tur taisa skandālu, jātaisa ārkārtas kongress, tiri piri, tiri piri… Noskaidrots – ar viņiem personīgi strādā Berķis ar Skoku [Ventspils uzņēmēji – Lemberga opozicionāri]. Nu, jebkurā jūsu organizācijā atradīsies kādi, kuru var nopirkt, kurš runās kaut ko.

Tagad atgriežamies pie – ko darīt? Mans priekšlikums ir tāds – davaiķe, padomājam, kuri būs tie jautājumi. Viens ir pilnīgi skaidrs – budžets. To es esmu pateicis un pierādījis ZZS, kāpēc tas ir jādara un kāpēc tas viņiem ir izdevīgi un nav izdevīgi Jaunajam laikam. Un es viņus piespiedīšu to ceļu iet. Guntis [Blumbergs] būs, un Guntis to piļīs, viņš iet uz koalīcijām un nekur nedēsies. Brigmanis varēs sēdēt pie ratiem. Ja viņš nevar pateikt to, Guntis to pateiks. Otra lieta – mēs ierosinājām samazināt nodokli presei. Vot, es ierosināju atbalstīt viesnīcas, mēs bijām tie. Mēs ierosinājām, vācam parakstus, pirmais paraksts no Daudzes samazināt tiem tur.

Šlesers: Tu domā tikai tiem laikrakstiem…

Lembergs: Presei.

Šlesers: Bet vai tu pieļauj domu, ka mēs varam runāt par kaut kādu ēdināšanu?

Urbanovičs: Restorāniem? Viņš to nedarīs. Mēs atkal aizgājām.

Lembergs: Tad vajadzīgs princips, jo visa tā zaļo zemnieku darbība – viņai ir jābūt tādai naivai, tādai iespēlēt, saproti, viņa nedrīkst būt konfrontējoša. Tā kā Tautas partija, kas sāka mēdīties, tas nav… ZZS vispār tas nav raksturīgi.

Urbanovičs: Jā, bet šad tad ir jābūt vilšanās, rūgtumam pret Dombrovski. Pirms vēlēšanām šad tad ir jāizskan rūgtumam.

Lembergs: Jā, protams, galvenās domstarpības jau šobrīd ir par sociālo budžetu. Viņas ir objektīvas, jo pienākuši pie tās robežas… Kas attiecas, veči, par ministrijām. Es domāju – tā a priori, vot, uzreiz visus noraidīt, es domāju, ka tas neatbildīs jūsu…

Šlesers: Pagaidi, jautājums ir – kāpēc, Aivar? Mēs aicinām veikt reformu, samazināt valsts pārvaldes aparātu, kas ir labāk pirms vēlēšanām. Ja mēs domājam, kas ir labāk pirms vēlēšanām – kāpēc jūs tagad nevarat ņemt un apvienot ministrijas?

Urbanovičs: Jā, bet ko ar ko? Viņam tas ir svarīgi.

Šlesers: Piemēram, satiksmi, ekonomiku, reģionālo pašvaldību lietu ministriju – ļoti normāli, kā es teicu. Ja man būtu iespēja vadīt tādu ministriju, es labprāt. Un es zinu vēl tādus cilvēkus. Redz, kur viens, Andris vēl, vēl. Protams, vajag uzlikt arī kaut ko tādu, kas zaļajiem zemniekiem nepatiktu – zemkopību ar vidi, bet partija draudzīgi var. Publiski visi pateiks, ka var. Iekšlietas – tieslietas, Eiropā ir valstis, kurās tas ir kopā, ja tā godīgi.

Lembergs: Es tev pateikšu – tieslietas es nevaru šobrīd pieļaut, ka tās nonāk Jeģinstvas kontrolē. Jo tas ir saistīts ar mūsu [Ventspils biznesa] kariņiem. Šajā gadījumā, ja tur būs svešs tieslietu ministrs, viņi piespiedīs reģistru darīt to, kas nav darāms.

Šlesers: Aivar, mēs taču šodien neplānojam Vienotībai atdot visu varu. Mēs runājam par to, ko mēs sakām tautai. Ārlietu ministru – to vajag, a pārējos – apvienojiet.

Izrunājam par būtību – ko tad mēs gribam īsti panākt? Man liekas, ka uz to mums jāatbild po čestnomu.

 

Urbanovičs: Izvilkt viņus ārā.

Šlesers: Tātad atstāt šo valdību, lai viņa strādā līdz 2. oktobrim kā mazākuma valdība.

Urbanovičs: Bet nepalīdzēt.

Pateicu, ka Pabriks neder

Lembergs: Mans priekšlikums ir tāds. Ja iet runa par to, lai tā situācija ar to, ka tādi zaļie zemnieki var iet kopā ar Saskaņu, būtu objektīvi labāka – tad ir vajadzīgas divas lietas. Pirmā lieta, ka jūs kaut kādos zaļiem zemniekiem svarīgos jautājumos viņus atbalstāt. Kas ir svarīgi ne tikai zaļajiem zemniekiem, bet arī.

Šlesers: Zemniekiem, lauciniekiem.

Lembergs: Lauciniekiem jūs esat tie pozitīvie. Jūs balsojat, atbalstāt zaļo zemnieku savienību, zaļo zemnieku vēlētāju intereses. Es par to runāju.

Šlesers: Tāpēc viņi par Saskaņu arī nobalsos.

Lembergs: Nē, viņi par Saskaņu nebalsos, bet tad šī tālākā sadarbība ir loģiska, jo ir bijusi sadarbība konkrētos jautājumos. Jo visi jau skatās uz savu kabatu. Vot, bļaģ, jūs varat griezt, kā patīk – 10% trakie, par tiem es nerunāju, a pārējie 90% skatās uz šito te… Ja, protams, neparādās kaut kas tāds kā hokejā. Rīgas Dinamo – huj s ņim, ka viņš ir krievs. Ja mordu nabju, a on latiš. Nazarovs ir latvietis, pareizi? Nu, tam līdzjutējam. Tā ir viena lieta. Otra – saskaņoti atbalsta, ka zaļie zemnieki lien ārā ar tādu priekšlikumu, ko Jaunais laiks negrib atbalstīt, bet opozīcija atbalsta.

Urbanovičs: Jā, man vajag, lai Guntis… lai es zinu drusku iepriekš.

Lembergs: Jā, protams.

Šlesers: Bet Aivar, par ministriem, tas tomēr ir būtisks jautājums. Jo šajā gadījumā mums ir jābūt pietiekoši garai…

 

Lembergs: Es to atbildi saprotu. Tas Dālderis ir palicis. Tās veselības… visas tur Circenes, viss tas ir jākancelē nost, tur nav, par ko runāt vispār.

Šlesers: Kuras Circenes?

Lembergs: Nu, Circeni grib par veselības ministri.

Šlesers: Nuu…

Lembergs: Nē, nu, par to iet runa. Ja zaļajiem zemniekiem dod tieslietas un Augulis ir tieslietu ministra vietas izpildītājs… Bija domāts savādāk. Augusts aizgāja, es viņam pateicu – tu aizej un viņam pasaki, bļaģ: tieslietu ministrija Augulim! Viņš paklausīja un izdarīja! (Smejas.) Gan izdarīja šitas Brigmanis, bļaģ, gan arī tas paklausīja. Lūk, es domāju, ka tad to var noteikti atbalstīt, pēc manām domām. Un otra lieta. Tad ir ārlietas. Es nezinu, ko var atbalstīt. Es jau neatbalstītu neko… Lai premjers pilda. Vārdu sakot, ko viņi piedāvā. Pabriku?

Šlesers: Nē, nē, garām.

Lembergs: Es pats pateicu, ka neder, bļaģ. Kāpēc tur…

Šlesers: Es pateicu jau, ka tad Tautas partijai būs par vienu deputātu vēl vairāk.

Lembergs: Ā, pareizi, jā, labs.

Šlesers: Ārlietu ministrs sēž Saeimā.

Urbanovičs: Viņš var.

Šlesers: Nē, nu, labi, viņš var. Bet mums būs ļoti grūti paskaidrot, kāpēc mēs tādu atbalstām.

Urbanovičs: Paklausieties, man ir gaužām vienkārši. Es atradu iemeslu, kā es varu noraidīt jebkuru, bet, ja mēs saskaņosim, es atradīšu iemeslu, kāpēc izdarīt izņēmumus. Viss. Ja jautā – tikai plāns, tad runāsim.

Lembergs: Nu, vot, un Guntis visu laiku grozās pa to Saeimu. Ja kādas idejas rodas, viņam vajag onlainā teikt.

Urbanovičs: Bet ir vēl viena lieta, ko būtībā ir jāimplantē mūsu sarunā – tas pats Andris. Mēs sākam attīstīt bez viņa, jo faktiski viņš mums nav vajadzīgs. Šad tad viņš mums piebalsos, šad tad – ne. Mums vajag opozīcijai virzīt…

Šlesers: Savas iniciatīvas.

Urbanovičs: Pagaidi, nē, nē, mēs nevaram. Ja mēs sāksim nodokļus ņemt nost un balsot par pabalstiem, mēs vienkārši smieklīgi būsim. Mums vajag koncentrēties uz to – mēs ar likumdevēja iniciatīvām, balsojumiem spiežam viņus vilkt ārā budžetu. Viss.

Parex un visādas huiņas

Lembergs: Ja jūs gribat dzirdēt, ko es darītu? Budžetu – skaidrs, neatkārtojamies. Ko es darītu? Es jau nezinu, kādas te kuram intereses, bļaģ. Parex restrukturizācija, bļaģ – kas tie [bankas vadītājam Nilam] Melngailim par pircējiem Nomurām, visādām huiņām, tu tur neesi iekšā?

Urbanovičs: Es jau esmu publiski paudis savu viedokli par to.

Lembergs: Pagaidi, bet es jau nezinu, vai Tautas partija nav tur iekšā visās tajās blēdībās un Melngailis tur spēlē pats par sevi, ja… Es domāju, ka jautājumu par šito, kas tur notiek tajā Parex un ko viņi grib darīt – lūk, kur uztaisīt parlamentāro izmeklēšanu.

Šlesers: Nē, saproti, Aivar, šis atkal ir jautājums, kurā uzvarētāju nav. Vienīgais, kurš var uzvarēt, – tu tur vari uzvarēt, jo Parex atgādinās, ka tur Godmanis un vēl kaut ko. Es piekrītu, ka tur, bļaģ, pievilks klāt, ko te runājat. Ja Bērziņš ir strādājis bankā, mums šis jautājums nekāds labais nevar būt. Es domāju, nekas līdz vēlēšanām nenotiek ar Parex.

Urbanovičs: Ar Parex notiks nākošotrdien.

Šlesers: Kas tad notiks?

Urbanovičs: Viss notiks. Labo ārā, un pārdod labi zināmiem cilvēkiem.

Šlesers: Kam?

Urbanovičs: Labi zināmiem cilvēkiem, nezinu, kam. Otrdien viņi to taisās darīt. Viņi nevis velk ārā sūdus tālākai marinēšanai, viņi izņem konfektes, iepako, un kāds nopērk. Nomura dabū procentus, Melngailis – komisiju, visiem labi.

Šlesers: Bet kas pērk?

Urbanovičs: Kas pārdod! Latvijas valsts pārdod.

Lembergs: Nē, nu, es jau darīšu visu, lai zaļie zemnieki šito neatbalstītu. Viņiem, protams… Tur mums būs konflikts par pārdošanu.

Urbanovičs: Bet tu tur neko neatrisināsi. Kopš tautinieki izdarīja šo, viņi faktiski padarīja a priori vairākumu Jaunajam laikam [valdībā].

Šlesers: Bet viņi nevar tādu lēmumu pieņemt vieni paši, es domāju – valdībā.

Urbanovičs: Ar vairākumu viegli. Viņi nedarīs tā, viņi pieņems valdībā vadmotīvus – konceptuāli, bet pārējo izdarīs Privatizācijas aģentūra, proti, Artis Kampars viens pats. Vot, tā.

Šlesers: Par ko mēs viņu noņemsim nost…

Urbanovičs: Pēc tam jau, kad būs nopizģījis, piedod, pusotru miljardu.

Lembergs: Redzi, Ainār, palika tā saruna jau, man liekas, ļoti tāda pareizi silta par Parex. Saproti, kas ir ar Jeģinstvo? Pareizie, nekādas muhļīšanās. Mēs esam muhļītāji, pareizi? A viņi kādi, bļaģ?

Šlesers: Da tur tikai sāks bļaut, grābjat! Brigmanis bļauj, grābjat! Apstādināt!

Lembergs: Viņš ta var runāt. A šobrīd opozīcija un arī mēs iebildīsim – es absolūti skaidri iebildīšu. Jo, bļaģ, nu, kā – mēs esam valdībā, joptvaimaķ, bet te kaut kādi pipeles ārzemnieki nopelnīs baigo piķi, johaidī. Nu i dirst! Lai Melngailis taisa no vietējiem večiem blici, joptvaimaķ, vismaz mēs būtu iekšā! A viņš, bļaģ, es viņam palūdzu, lai viņš ar Mediju namu noslēdz reklāmas līgumu – viņš pateica, ka viņam esot jāsaskaņo ar FKTK, bļaģ. Lai viņš iet dirst, pimpis, bļaģ. Saproti? Vot, tā.

Un, Ainār, lai tu saprastu manu tādu… Mēs decembrī vai janvārī – nu, tur [ZZS] pacēlās jautājums par premjerēšanu, tā un tā. Es viņiem teicu – labi, principā varat ar mani rēķināties, bet mēs norunājām, ka šo jautājumu publisko tad, kad mēs par to atsevišķi vienosimies atbilstoši situācijai. Bet nepagāja nedēļa, Brigmanis televīzijā, viņam jautā – a ko jūs liksiet pretī Šķēlem? Viņš saka – Lembergu par premjeru, bļaģ! Saproti? Protams, viņi visi metās man virsū, jo socioloģija ir tāda, kāda tā ir. Un šobrīd, protams, visi sāka bļaut – ZZS līderis Lembergs, ZZS līderis Lembergs. A huj tauta zina – līderis, ne līderis. Saproti, a šobrīd šajā situācijā man tas, ka es esmu līderis, nozīmē, ka politika, ko realizē Dombrovskis – tā ir mana politika. A nahuj tad vispār Lembergs vajadzīgs, es jau vispār neatšķiros no Dombrovska, saproti? Tāpēc es ļoti cieti deklarēju ļoti sistemātiski atšķirīgu viedokli, un tā ir politika. Saproti, Brigmanis saka kaut ko vienu, es saku kaut ko citu. Tāpēc Diena bija spiesta atzīt – fu, bļaģ, jā, Brigmanis dara kaut ko citu, nekā tas Lembergs runā, saproti? Man šī atdalīšanās – man viņa ir jāietur, saproti? Man ir jāietur tā pauze, es nedrīkstu viņu par ātru, pārāk tuvu laist, tā ir apzināta politika. Jo, saproti, es nevaru pieļaut, ka mani apzināti saista ar esošās valdības politiku, bļaģ. Tad ir dirsā.

Šlesers: Pagaidi, bet rezumē ir tāds – mēs turam to valdību līdz rudenim, bet jautājumos, kur tad viņiem būs grūti, ja. Pēc būtības es domāju, ka štelle tāda – mums jāsaskaņo šādā sastāvā jautājumi, kas skar zaļos zemniekus, a viss pārējais mums jāsaskaņo ar tevi divatā ar Andri, lai opozīcija, kurai ir tomēr vairākums, var kaut kādus jautājumus nobalsot. Nu, valdībai grūtāk pieprasīt…

Urbanovičs: Kamēr zaļie nav pateikuši kaut kādas lietas, kur viņiem ir intereses – mēs rīkojamies tā, kā viņu nebūtu. Mēs tikai nerunājam, ka zaļie ir sūdabrāļi, mēs sakām – ka valdība.

Lembergs: Protams, a valdība – tas ir Dombrovskis.

Urbanovičs: Valde un valdība.

Šlesers: Bet, kas attiecas par ministriem, būtu ļoti nepareizi, ja mēs vienotos pēkšņi atbalstīt ārlietu ministru. Pirmkārt, a nahuj mums vajadzīgs ārlietu ministrs šodien? Ir valsts sekretārs, es atvainojos, Teikmanis, kurš ir gana pieredzējis cilvēks, vai tad kaut kas notiks ārlietās, ja pēkšņi nebūs?

Urbanovičs: Tu taču runāji ar mani. Ar mani ir gaužām vienkārši – es neatbalstīšu nevienu, jo viņi man neiedod man rīcības plānu. To es esmu pateicis viņiem. Bet, ja būs izņēmums, piedod, vai tu teiksi – paklausies, baigi foršo džeku liek -, O.K., es izdarīšu izņēmumu.

Šlesers: Paklausies, izdarām tā, vot, šitajā jautājumā, Jāni, tas ir principiāli, lai pārbaudītu mūsu attiecības – nevienu ministru mēs ar tevi neatbalstām, kamēr neesam saskaņojuši.

Urbanovičs: Kāpēc tu man tā jautā? Vai esmu rīkojies savādāk?

Šlesers: Nē, nu, pagaidi, nu, ir kaut kādi jautājumi, es atvainojos, es Saeimā nesēžu.

Urbanovičs: Nu, ko nozīmē pārbaudīt?

Šlesers: Es nesēžu Saeimā. Nu, jūs aiziesiet ar Bērziņu, saspēlēsiet, ka tu dari tā, viņš dara šitā. Es runāju par ministru jautājumu, ka tur nevis Bērziņš vai kurš tur Saeimā, bet, vot, par ministru jautājumu, kamēr mēs ar tevi neesam novienojušies, tikmēr mēs… lai nebūtu tā.

Urbanovičs: Labi, a ar Andri tu pats vienojies.

Šlesers: Jā, tieši tā.

Urbanovičs: Man jo labāk.

Es paņemtu dahuja balsu

Šlesers: Paklausies, par uzturēšanās atļaujām – līdz 12. termiņš, līdz 18. jābalso. Tā man teica. Šito jautājumu… Tur gan vajadzētu vēl kādam. Mums balsis pietiek, bet tas būtu labs signāls mums… Jo, saproti, uzturēšanās atļaujas, Aivar… Nevis tāpēc, lai tevi pārliecinātu, man tevi nav jāpārliecina… Kaut vai trīs balsis lai ir, tas būtu labi – trīs reizes vairāk nekā iepriekš.

 

Lembergs: Pag, kā jūs domājat? Jūs domājat par izmaiņām nobalsot.

 

Šlesers: Nu, kā – tur ir divi punkti, kas ir svarīgi.

 

Lembergs: Es jūsu vietā izdarītu savādāk.

 

Šlesers: Nu?

 

Lembergs: Es nobalsotu pilnīgi to pašu.

 

Urbanovičs: Zatleram figu parādītu.

 

Lembergs: Jā! Jā! Jā!

 

Urbanovičs: Pošol viņš dirst!

 

Lembergs: Jā, pošol viņš dirst!

Urbanovičs: Tu iedod savus – kaut vai lai nepiedalās balsojumā.

Lembergs: Es sagatavošu, ka nepiedalās balsojumā.

Urbanovičs: Pieci.

Lembergs: Pieci ne pieci, bet nepiedalās.

Šlesers: Visiem piemetās tur skrejamais… Ščerbatihs, vo.

Lembergs: Es gribu, vot, šito parādīt Zatleram, bļaģ – bez izmaiņām!

Šlesers: Jo pēc būtības tur ir divi jautājumi, kas ir svarīgi. Viens jautājums – nekustamais īpašums, otrs – subordinētais kapitāls, trešais – bļaģ, to es nesaprotu, tas nav mans jautājums, par tām darbavietām, viss. Es tikai saprotu vienu lietu. Es tikko atbraucu no Kannām. Mēs noslēdzām līgumu ar Frankfurtes mesu. Viņi neinvestē, bet doma ir tāda, ka viņi ir izvēlējušies Rīgu – Rīgā jātaisa izstāžu komplekss. Tagad ir jāmeklē investīcijas, bet viņi no 23 vietām ir pateikuši – Rīga. Bet tad notiek tikšanās ar ļoti daudziem tādiem saucamajiem investoriem un uzņēmumiem, nu, tādiem visādiem. Un tad, kad es izstāstīju štelli par uzturēšanās atļaujām skandināviem, viņi mutes attaisīja vaļā, viņi saka – mēs ta tā… Viņi visu ļoti labi saprot.

Lembergs: A ko viņš iebilda, tas prezidents?

Urbanovičs: Spiegi!

Šlesers: Es satikos ar viņu. Nē, paklausies, viņš grib uz otro termiņu tikt un viņš grib būt populārs.

Lembergs: Āā.

Šlesers: Viņš teica – otrreiz es viņu izsludināšu, es tikai vienreiz atmetīšu. Vot, šitādu zajebonu, ja. Es atmetīšu vienu reizi – otrreiz, jo tas jau nav referenduma jautājums.

Lembergs: Es jums pateikšu, jūs mani, vot, sūdīgi pazīstat, bļaģ. Vot, man dažreiz tā gribas, bļaģ, iet startēt Rīgā, nahuj, tajās Saeimas vēlēšanās, bļaģ – paņemt dahuja balsu un es dahuja dabūtu. Un zini, ko es pirmo izdrāztu? Zatleru noņemtu! Zatleru noņemtu, un zini, par ko? Par aplokšņu saņemšanu, saproti? Par aplokšņu saņemšanu pirms prezidentūras, un ka tāds prezidents nevar būt. Un noņemtu nahuj un parādītu, bļaģ, visiem pārējiem – vot, jūs man, bļaģ, parlamentu tiranizēsiet tā kā tagad!

Šlesers: Tas ir pēcvēlēšanu jautājums.

Lembergs: A kāpēc, vot, tagad vajag šito te viņam? Pimpis, bļa.

Urbanovičs: Man nav problēmu, tad, kad vajadzēja iet ar presi runāt – ne zaļie, ne oranžie negāja.

Šlesers: Nē, bet es aizgāju uzreiz.

Lembergs: Kad tas būs?

Šlesers: Līdz 12. aprīlim ir tagad laikam iesniegšana, 18. vienreiz jānobalso. Štelle tāda – nesniedzam principiāli nekādus priekšlikumus.

Lembergs: Tu tikai savlaicīgi pabrīdini mani.

Šlesers: Mēs tevi esam jau pabrīdinājuši – pēc mēneša.

Lembergs: Zini, kā, mēnesis, tas un tas aizmirstas.

Šlesers: Un tad – kā kaut kas, davaj, sanākam. Tev jāskrien… Es pateikšu, kā man bija. Man bija ar Šķēli tikšanās pa dienu, mēs tikāmies Lido. Kāds uzzināja par to… Viens pa māti, viens pa meitu, koroče, vakarā pēc valdes sēdes izejam, man tur tāds tumšs, taupa elektrību augšā, tajā cekas mājā. Uzreiz – džuks! – prožektors acīs, Krēvics, ja. Jūs ar Šķēli tikāties? Es saku – tikos. Kur, kā, kapēc? Man te bija i Šķēle, i mēri, tas un šitas – vajag, atceries, kā mēs pagājušo reizi satikāmies? Tagad vajag… Ja tu neatzvani tagad ne man, ne Jānim, tad tu kaut kur te viesnīcā, un viss.

Urbanovičs: Mēs neesam tikušies. A, ja tevi intervē, tu tikies tikai ar Šleseru.

Šlesers: Tieši tā.

Lembergs: Davaj, čau!

Urbanovičs: Jo Šlesers tiekas ar visiem šeit – tas ir loģiski.

Lembergs: Tas ir loģiski, ja. Paga, bet, ja mēs tikāmies, par ko mēs tikāmies? Es varu pateikt – mēs tikāmies par Eiropas Komisijas aktivitātēm, paredzot ieviest maksājumus tranzītā…

Šlesers: Par sarežģītu. Es tevi paaicināju, ņemot vērā, ka es pie tevis uz Ventspili nebraucu, par uzturēšanās atļaujām.

Lembergs: Vo, davaj. Viss, par tādu jautājumu – viņiem, bļaģ, nav jautājumu vairāk. Labi, sarunāts, davaj, davaj!

Preses kastrēšana

Kā oligarhi sagrāba un sagrāva Latvijas lielāko dienas laikrakstu? Cik neatlaidīgs ir Aivars Lembergs, pieprasot valsts un pašvaldību uzņēmumiem naudu Neatkarīgās stutēšanai? Kam pasūtīt draudzīgus sižetus Latvijas Televīzijā, un kāpēc nav izdevies «sakārtot» Latvijas Radio? Rīdzenes sarunas atklāj, kā oligarhi būvēja savu ietekmi, pakļaujot un kropļojot Latvijas medijus

Savs kabatas medijs vai pat vairāki – tā ir «oligarha komplekta» obligāta sastāvdaļa, lai veidotu sabiedrisko ietekmi. Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers tikai paši zina, cik daudz naudas ir nodedzināts, lai medijos uzturētu savu varenību, taču sarunas viesnīcā Rīdzene ļauj spriest vismaz par to, kādas pūles tas prasījis.

«Zini, kas ir sūdīgi, mēs tā arī netrisinājām… Ko es uzreiz teicu – ka vajag apvienoties par sabiedriskajiem medijiem. To televīziju daudzmaz sakārtoja, valsts televīziju, bet valsts radio, kā bija, tā palika,» Lembergs pēc 10. Saeimas vēlēšanām oktobrī sūkstās Šleseram. Bet buldozers nenomet gāzi arī pēc sakāves (Šlesera un Šķēles apvienība Par labu Latviju ieguva astoņas vietas). «Īstermiņā padiršam tikai tāpēc, ka ir tie pretinieki. Šajā variantā, kad apvienota radio un televīzija, privātos medijus uzfrišinām – ko viņi izdarīs? Viņiem nebūs resursi. Mēs varam izspēlēt izcili,» pārliecināts Šlesers.

Viņa optimismam ir pamats – līdz oligarhu krimināllietas sākšanai, kura nobremzēs virkni politbiznesa shēmu, tobrīd atlicis vairāk nekā pusgads. Lemberga regulētā ZZS ir nodrošinājusi ietekmi koalīcijā ar Vienotību, bet vienlaikus vairākums Saeimā sanāk arī oligarhu izsapņotajai ZZS un PLL savienībai ar Saskaņu, kas ļautu novākt Valdi Zatleru un ievēlēt «savu» prezidentu, kurš tad pavērtu ceļu valdības maiņai. Tikai jāpanāk, lai vēlētāji viļas Valda Dombrovska kabinetā, kam jāturpina reformas.

«Mērķis ir drāzt valdību,» Šlesers formulē kārtējā biznesa sarunā ar airBaltic vadītāju Bertoltu Fliku, kurš pēc vēlēšanām ir norūpējies, bet pēctecim Rīgas domē Andrim Amerikam skaidro: «Mēs medijus pieslēgsim mērķtiecīgi uz valdības skaldīšanu.» Vienlaikus pašiem visu laiku jābūt uzmanības centrā. «Mums jābūt tā, bļaģ, – Šķēle, Šlesers! Lai cilvēki redz! Jānomobilizē spēki, ka mēs esam nevis lūzeri, bļaģ, bet visur rādāmies… Opozīcijā, bet viņš, bļaģ, ir dzīvs, vesels,» Šlesers klāsta kompanjonam Viesturam Koziolam.

Vajadzīgo rezultātu nodrošinās mediji. «Gribam konsolidēt valsti, vajag konsolidēt medijus,» Šlesers rezumē. Iestrādes ir.

«LNT mums ir tiešais kanāls. LTV varam nodrošināt ziņojumus,» Šlesers saka Amerikam. «Diena tomēr tagad ir nopirkta,» viņš klāsta ekspremjeram Vilim Krištopanam, kuru pēdējā brīdī pirms vēlēšanām sauc palīgā vākt balsis. «Mums ir Diena, ir Dienas Bizness, Aivaram ir Neatkarīgā,» viņš savelk bilanci un papildina, ka draudzīgs ir arī krievu visvairāk skatītais kanāls PBK, kura saimnieki ēteru esot sadalījuši starp Saskaņu un PLL. Pēcvēlēšanu sarunā ar Koziolu viņš ir vēl atklātāks. «Ja Dienā ir pirmais front page, ja pēc tam nāk LNT ziņās… Panorāmā strādā šitā te Madara Līcīte, var pa taisno sižetu…» ar svilpienu Šlesers demonstrē, cik viegli varot iekļūt sabiedriskajā televīzijā.

Šlesera uzskaitīto mediju sarakstu ir vērts pārlasīt vēlreiz, jo arī šodien situācija nav īpaši mainījusies – divas nedēļas pēc oligarhu sarunu publiskošanas šajos medijos par Rīdzenes skandālu valdīja pilnīgs klusums vai tas pieminēts tikai garāmejot. LTV nopietni pievērsās Rīdzenes sarunām trešajā nedēļā, publiskā paziņojumā noraidot jebkādas aizdomas par oligarhu ietekmi uz saturu un protestējot pret Ziņu dienesta darbinieku apmelošanu.

Ceļš uz mediju impēriju oligarhiem nav viegls. Lielākais sāpju bērns ir Diena – savstarpējās pretrunas brīžam atgādina seriālu kaislības. Piemēram, kā gadījumā ar Ārstu biedrības vadītāju Pēteri Apini, kuru Lembergs bīda amatam tipogrāfijā, bet vēlāk sarunā ar Koziolu atklājas, ka šis labāk gribētu būt Dienas valdē un pārņemt žurnālu Veselība. Cits piemērs – Šlesera gvardes pārstāvis Dainis Liepiņš cer, ka arī viņam no mediju magnātiem atlēks labumiņš, jo piedāvā atdot Dienai kontrolpaketi savā reģionālajā medijā, ko pats uzturot (visticamāk, Jelgavnieki.lv – tas cītīgi popularizēja Liepiņu pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām, bet viņš jebkādu saistību publiski noliedza). Žurnālistu atlaišanu Dienā saimnieki apspriež tā, it kā šķirotu atkritumus – šis steidzami jāizmet, šis vēl noderēs.

Un oligarhi rēķina, kā naudu medijiem pasmelt no valsts un pašvaldību uzņēmumiem, kurus paši politiski kontrolē. Jo, lai gan peļņu mediji nenes, tie jāuztur ietekmes nodrošināšanai, kā Šlesers paskaidro Amerikam, kad tas 2010. gada nogalē jautā, vai saimnieki pēc vēlēšanām turpinās finansēt Dienu. Politikas maratonists Šlesers labi saprot, ka pēc vēlēšanām būs nākamās: «Viņa ir jātur, lai neļautu radīt Dienu-2. Viņa ir jātur, tur jau tas svarīgākais.» Taču jāsaved kārtībā saturs, pēc vēlēšanām varēs brīvi ielikt amatos politiskos preses sekretārus Edgaru Vaikuli un Romānu Meļņiku. Tikai vēl jāsagaida, lai beidzas abonēšanas kampaņa: «Tad jau viss, cilvēki ir parakstījušies, naudu ir samaksājuši, un tad var ap Jauno gadu taisīt rokādes.»

Sarunas viesnīcas Rīdzene apartamentos, kur Šlesers kārtoja politbiznesa lietas un KNAB izmeklētāji veica noklausīšanos no 2009. līdz 2011. gadam, daudz atklāj ne tikai par politikas, bet arī par mediju aizkulisēm. Turpinām publiskot šo informāciju, lai sabiedrības interesēs atklātu – kā politiķi manipulē ar medijiem, panākot, ka neatkarīgu žurnālistiku aizvieto ciniski kontrolēts pasūtījums.

1. Reklāmas līgumi

Nav nozieguma – tā Ģenerālprokuratūra jau 2015. gadā secināja par oligarhu lietas epizodi, kurā pārbaudīja tirgošanos ar ietekmi Rīgas brīvostas valdes vēlēšanās 2010. gadā, tajā skaitā pēc Lemberga prasības slēgtus reklāmas līgumus ar Mediju namu. Tagad Rīdzenes sarunu kopums liek apšaubīt prokuratūras secinājumu.

Toreiz Šlesers pēc ievēlēšanas 10. Saeimā savā vietā Rīgas brīvostas vadībā gribēja atstāt Andri Ameriku, bet tam vajadzēja ZZS atbalstu – ostas valdē balsis uz pusēm dalās starp domes un valsts pārstāvjiem, tāpēc izšķirošs būtu «zaļā» Viestura Silenieka kā valsts pārstāvja «par». Viņš divus gadus agrāk ar tēvzemieti Jāni Straumi kā valsts pārstāvji jau atbalstīja Šlesera ievēlēšanu, tā pārkāpjot premjera Dombrovska rīkojumu. Tagad «būtu pareizi, ja Straume atturētos, jo viņa pozīcijas ir vājākas kā tavas. A tu nobalso, bļaģ, kurš tur [aiztiks] Aivaru par šito jautājumu,» Šlesers iesaka Sileniekam. Un pārjautā: «Mēs esam izrunājušies, tu esi tad ceturtdien gatavs atbalstīt Andri?» Silenieks piekrīt: «Jā. Bet tad tu padomā par šitām lietām,» atgādinot iepriekš izklāstīto Lemberga piedāvājumu – par Amerika ielikšanu Šleseram vai nu jāpalīdz noņemt ostas pārvaldnieku Loginovu (jo tas atļāvies «uzbraukt» Lembergam), vai arī jāslēdz līgums ar Mediju namu un jāpiedāvā kādas vietiņas cilvēkiem pašvaldības uzņēmumos.

Silenieks ar Šleseru gan ir vienisprātis, ka salikt valdes un Loginova jautājumu kopā ir kā sajaukt mušas ar kotletēm, tāpēc zaļo pārstāvis mierina – Lembergam «sakāpis galvā, gan atdzisīs». Toties prasība par līgumu ir reāla – 2011. gada 10. janvārī līgums starp Rīgas brīvostu un Mediju namu tiešām tiek noslēgts. Tomēr prokuratūra te nesaskatīja neatļautu politiķu vienošanos, turklāt lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu vispār nav pieminēta būtiska Rīdzenes saruna, kurā pats Lembergs tiešā tekstā prasa Amerikam un Šleseram, lai osta noslēdz līgumu ar Mediju namu.

Šlesers uz Ir jautājumiem neatsaucas, savukārt Lembergs un Ameriks savos publiskajos komentāros ir apšaubījuši publicēto Rīdzenes sarunu autentiskumu.

Lembergs ļoti gādā par Neatkarīgās izdevniecību – atgādina Šleseram gan par līgumu ar airBaltic, gan rupji nolamā Parex vadītāju Nilu Melngaili, kas atļāvies viņam iedot kurvīti. Šie ienākumi oligarham acīmredzot ir svarīgi, lai dzēstu Neatkarīgās zaudējumus. Mediju nams visā pastāvēšanas laikā nekad nav strādājis ar peļņu (izņemot gadu, kad pārdeva meitasfirmu), pirms krīzes mīnusi grozījās ap miljonu gadā. Tagad ir līdzīgi – pērn zaudējumi pārsniedza 0,9 miljonus, gadu iepriekš – 0,8 miljonus eiro.

Kā iebraukt valsts vai pašvaldības uzņēmumu kabatās, lai segtu Dienas mīnusus, domā arī Šlesers. 2010. gada novembrī sarunā ar Lattelecom šefu Juri Gulbi viņš saka: «Principā jātaisa ilgtermiņa attiecības. Un viena lieta ir reklāma, a otra lieta – PR un viss pārējais, Dienas Bizness, Diena un viss.» Gulbis piekrīt, neesot problēmu noslēgt līgumu, jo Diena «vairs nekādas maucības neraksta».

«Pamazām esam nonākuši līdz situācijai, ka tie sūdīgie rakstītāji visi ir ārā. Visi tie, kas drāza,» skaidro Šlesers. Bet 2011. gada janvārī viņš stāsta ostas biznesa partnerim Ralfam Kļaviņam, ka Koziols var Dienā maksimāli «samazināt izdevumus, bet tad ir jāpieliek klāt – ko var dome pielikt, ko var Dzelzceļš, ko var Boltiks, ko var vēl kāds». «Mērķis ir tāds, lai mīnuss varētu tikt nosegts ar kaut kādiem citiem līdzekļiem. Galvenais, lai nav jāliek iekšā. Nu, štukojam.»

Februārī Šlesers jau ir izštukojis risinājumu ar airBaltic un stāsta Koziolam: «Es viņam [Flikam] pateicu, ka ir jāparaksta vienošanās… priekš tā cauruma.» Savukārt Koziols ir izdomājis, kā eleganti apmierināt Šlesera vēlmi, lai Diena slavina Rīgas domi. «Es pastāstīšu, kā būs ar Rīgas domi. Dome pati būs vinnētāja – mēs uztaisām ieliktni Rīgas Ziņas. Jo nevar tā, kā to dara Neatkarīgā… Paņem Neatkarīgo rokās! Viņa ir lapele, nožēlojama lapele, viņa zaudē auditoriju ārprātīgi. Ainār, uztaisām gaumīgu, smuku… Reizi desmit dienās Rīgas Ziņas, Ainār! Krāsains, foršs!»

2. Aivars atbalsta Kotu

Pēc 10. Saeimas vēlēšanām Lembergs rezumē situāciju sabiedriskajos medijos: «Katru dienu, bļaģ, skalo smadzenes.» Šlesers piedāvā risinājumu: «Pēc prezidenta ievēlēšanas taisām apvienību – Latvijas radio, televīzija, un tur ir gatava komanda, kura nosedz visu laukumu. Un pieņemt lēmumu optimizēt, pārlikt jaunās telpās radio, bet viena vadība.» 

Šāda politiskā koncepcija ar dažādu institūciju un ekspertu iesaistīšanos tiešām tika izstrādāta un pašlaik būtu jau īstenota dzīvē, ja vien 2013. gada vasarā Dombrovska valdība pēkšņi nebūtu norāvusi tai stopkrānu. Kā viens no iemesliem kuluāros izskanēja tieši politiskā stīvēšanās par to, kurš – Vienotība, ZZS vai nacionāļi – uzliks ķepu apvienotajam medijam. Politiķu rokas ir pietiekami garas arī bez apvienošanas, jo Saeimas ieceltā uzraugu padome NEPLP, kurā partijas bīda savus pārstāvjus, ieceļ televīzijas un radio valdi, kontrolē budžetu. Pašlaik padomi vada un televīzijas jomu pārrauga ZZS pārstāve Dace Ķezbere, bet Nacionālās apvienības virzītais Ivars Āboliņš ir viņas vietnieks un kūrē radio.

Taču Rīdzenes sarunas atklāj vēl citus iespējamas ietekmes kanālus, kas balstās uz ciešākām personiskām saitēm. 2011. gada februārī Rīdzenē viesojas Lauris Dripe, kurš slavens ar divām lietām – Šlesers kā ministrs viņu bīdīja vadošos amatos dažādos satiksmes jomas valsts uzņēmumos, bet karjera spēji aprāvās 2008. gadā, kad viņu pieķēra maluzvejniecībā.

Šlesers veidojis arī viņa brāļa Ģirta Dripes karjeru, kurš bijis gan paša ministra, gan vēlāk LPP/LC preses sekretārs, Saeimas deputāta kandidāts. Ģirts Dripe joprojām strādā Rīgas domē par Amerika padomnieku kopā ar bijušo LTV darbinieku Mareku Gailīti, bet vēl viena saite ar LTV ir Dripes dzīvesbiedre Iveta Elksne, kas kopš 2013. gada vada Ziņu dienestu.

Šlesers iztaujā Lauri par noskaņojumu televīzijā. «Dodiet informāciju, kā drāzt valdību, un viņi ir atvērti,» paziņo Lauris un padalās ar kolektīva klačām – esot jātiek vaļā no Arņa Krauzes, kurš mūžīgi kaut ko pats tekstos pielabojot, bet Ilze Nagla esot draugos ar Jutu Strīķi. Rudenī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma darbā atgriezīsies Iveta Elksne, būšot redaktore un tad varēs visus pieskatīt. Svarīgi tagad esot «pareizos» cilvēkus ielikt padomē, lai amatā saglabātu LTV vadītāju Edgaru Kotu, kuru Vienotības kultūras ministre Sarmīte Ēlerte gribētu nomainīt. «Jā, Kotu Aivars atbalsta. Domāju, tur eksperimentu nekādu nebūs,» saka Šlesers.

Viņš piemin arī Dienu, kas esot noturējusi savu statusu, otru Dienu radīt vairs nebūs iespējams. «Tas Ir viņiem ir, bet tas žurnāls jau neko neietekmē… Ir kopš dibināšanas nav nevienu reizi noteicis dienaskārtību,» rezumē Šlesers. Ir sazvanīja Lauri Dripi, lai noskaidrotu, no kurienes viņš ņēmis informācija par LTV iekšējo situāciju, ko stāstīt Šleseram. Dripe neatcerējās, vai šāda saruna pirms tik daudziem gadiem vispār notikusi, bet uzsvēra, ka Elksnei ar to noteikti nav nekāda sakara, jo viņš privātās un darba lietas vienmēr stingri nošķirot.

3. Viens no trim kanāliem – nav slikti

Populārā televīzijas kanāla LNT senā saistība ar Šķēles un Šlesera interesēm nav jaunums. Galu galā, LNT šefs Andrejs Ēķis septiņus gadus pavadīja uz apsūdzēto sola kopā ar Šķēles uzticības personām digitālgeitas prāvā, bet pirms 10. Saeimas vēlēšanām oficiāli kļuva par Kustības par labu Latviju vadītāju, un šīs simpātijas tieši izpaudās kanāla saturā.

Taču Rīdzenes sarunas atklāj, ka oligarhi apsprieduši iespējas konsolidēt mediju koncernus, kad krīzes laikā LNT cieta miljonos mērāmus zaudējumus. 2011. gada februārī Koziols jautā, kas notiek ar LNT, vai to pērk norvēģu koncerns Schibsted, un Šlesers skaidro: «Es runāju ar Andri, un viņš piedāvāja vienu varian-tu. Pirmkārt, tur neko tagad nevar nopirkt, jo tās daļas ir arestētas [digitālgeitas ietvaros]. Bet viņi uztaisīs risinājumu, ka palielinās kapitālu un Andreja daļas kļūs šitās… Tas, ko Andris saka, ka apvienot – šito visu ar televīziju. Jo viņiem ir visi tie reģionālie [kanāli].»

Koziols iebilst, ka nav jēgas ieguldīties, jo nākotne ir interneta televīzijai, tomēr Šlesers paliek pie sava: «Runa ir par ietekmi. (..) Sinerģija būtu. Savādāk to politiku jau arī nesakārtosim. (..) Viens no trim kanāliem – nav slikti priekš Latvijas.»

Aināra aprakstītā shēma ar LNT tiešām 2011. gadā īstenojās – notika vērienīga kapitāla palielināšana uzņēmumā Neatkarīgie nacionālie mediji, un par tā galveno īpašnieku kļuva ar Šķēli pastarpināti saistīta firma.

Tomēr LNT zaudējumi turpinājās, pēc ārkārtas vēlēšanām 2011. gada rudenī Ēķa partneri pazuda no politikas, un 2012. gada sākumā viņš savu lolojumu bija spiests pārdot TV3 īpašniekiem, zviedru koncernam MTG. Taču atbilstoši konkurences noteikumiem vēl līdz šā gada beigām abos kanālos jāsaglabā atsevišķi ziņu dienesti, un to redakcionālā politika atšķiras.

4. Dienas tīrīšana

Ar smagu nopūtu Koziols 2011. gada februārī Šleseram skaidro, ka triju oligarhu kopīgā saimniekošana nekam neder: «Saprotiet, šitas kolhozs…» Tas ir laiks, kad Dienas reālie īpašnieki joprojām slapstās, cenšoties nesagraut atlikušo lasītāju uzticību. 2010. gada vasarā Šlesera draugs un biznesa partneris Koziols publiski pieteicis sevi kā Dienas īpašnieku un cenšas pārliecināt, ka arī pēc vēlēšanām jāturpina maskēšanās. «Ainār, tas mums neder, mums nevajag, ka Rīgas Tirdzniecības osta ir īpašnieks šajā ķēdē, tas ir dirsā…» 

Tomēr 2011. gada sākumā valdē oficiāli uznirst abu pārējo oligarhu cilvēki – bijušais Šķēles preses sekretārs Romāns Meļņiks un ar Ventspils Naftu agrāk saistītais Normunds Staņevičs. «Džeki, tas, ka mēs ielikām tos divus, mēs jau… Jūs gribat, lai es eju pie uzņēmumiem un prasu reklāmas, un tajā pašā laikā jūs graujat uzņēmuma zīmolu. Nu, tā nevar darīt! Arī ieliekot tādu Romānu – nu, viņš ir sūdīgs… Ne jau tā ir mana kaprīze. Tas nedarbojas!» Koziols ir sašutis. Staņevičs esot «super», turpretī Meļņiks «pizģec vienkārši». «Viņš nesaprot neko. Neko! Jau ir sadirsis attiecības ar finanšu departamentu, ar mārketinga departamentu, ar Ingu [Gorbunovu]… Dirsā, bļaģ. Nedēļu nošancējis, un visi jau no viņa mūk un rēc par viņu.» Šlesers atbild, ka ir pārrunājis situāciju ar Andri. «Vienā brīdī mēs runājām par Romānu, un es teicu – jā, Jurģis Liepnieks bija špīlers un tā, bet… Viņš teica: jā, nu, Romāns nav gudrs, mēģina izkalpoties. Andris pasaka: izdari to, un Andris pareizi saka, bet Andris jau nedomā – bļaģ, ej ar cirvi un taisi juveliergriezienu! Priekš tam ir jābūt skalpelītim. A viņš saklausās no Andra un grib atskaitīties, ka viņš ar galvu skrien sienā, un nevis apiet apkārt stabam,» saka Šlesers.

Koziols nav vienīgais niknais – citi ir neapmierināti ar viņu. Lembergs ap to pašu laiku sūdzas Šleseram. «Es tev pateikšu – man ļoti nepatīk. Viesturs ir tagad baigais boss, kuram tagad ir jālūdzas,» un piesauc jau raksta sākumā minēto epizodi ar Pēteri Apini.

Un visi ir neapmierināti ar to, cik gausi notiek satura revidēšana Dienā. Koziolam jātaisnojas, ka visus rakstus pārlasīt nav iespējams. Izdevniecības galvenais redaktors Guntis Bojārs, lai gan esot korekts un, «protams, nekādā gadījumā neies pret mani», tomēr «spēlē kaut kādu savu spēli», un Koziolam šķiet, ka «viņi ar Aivaru saspēlējas».

Šleseram tas viss ir apnicis. «Nahuj, ja nevar izmainīt, tad jāieliek pāris cilvēki, kaut vai viens, kurš uzrakstīs… Vajadzīgs arī kāds asinssuns,» viņš norāda Koziolam, bet tas atbild, ka problēma nav ar rakstītājiem. «Mums vajag Dienas galveno redaktoru. Rakstītāji ir, viņiem dos komandu, un viņi rakstīs.»

Šādi strīdi ir ikdiena. Piemēram, septembrī pirms 10. Saeimas vēlēšanām Šlesers ir pilnās burās – uzreiz jāatlaiž komentētāja Madara Fridrihsone un vietā jāieliek partijas preses sekretārs Edgars Vaikulis. «Viņa jāizdzen vispār ārā – nevis kaut kur jāpārliek, pohuj. Principa pēc,» Šlesers noskalda Koziolam. Toties Vaikulis būšot labs ideologs Dienas komentāru lapā, jaunais Aivars Ozoliņš – «savs cilvēks, 100% lojāls, izaudzis caur mūsu sistēmu», uzstāj Šlesers. «Izcils rakstītājs. Zajebaķ, kapaķ. Tas ir 100% mūsējais – nevis no Andra. Bļaģ, nevar būt tā… Mums ir vajadzīgs viens, ko var uzlikt otrajā lappusē, kas izprot ideoloģiju. Atšķirībā no Toča viņš nav dzērājs,» Šlesers turpina bērt Vaikuļa plusus.

Jāvienojas tikai par algu – Diena var maksāt «ar honorāriem uz rokas tūkstoti». «Pārējais mums ir jāatrod kaut kā savādāk. Nevar maksāt [vairāk], lai cilvēki redz,» skaidro Koziols. Tikai viņš iesaka nelielu pauzi starp Vaikuļa aiziešanu no politikas un ierašanos Dienā, «kaut kāds mazais teātris jāuztaisa». Šlesers gan tā nedomā. «Tā kā mēs ejam ar lozungu «cieti», tad jādemonstrē ir vara.»

Pats Vaikulis kusli bilst: «Zini, kā, tā teikt, kareivis parasti izpilda ģenerāļa norādījumus. Bet, ko mēs ar Romānu pārrunājām… Dienā aplauzās ne tikai viens cilvēks, bet vairāki. Vispār nezinu, kā tas varēja notikt… Spēka demonstrācija ir O.K., bet vai nesanāks atsitiens no citiem medijiem.»

Arī Meļņiks piebalso: «Vienkārši viņu noēdīs… Jautājums, kāda būs reakcija no Latvijas Radio 1 žurnālistiem – vai viņi negrauzīs mūs vēl vairāk?»

Pa trim izdodas Šleseru pārliecināt, ka jāpagaida vismaz līdz 3. oktobrim – uzreiz pēc vēlēšanām. «Avīze pārvēršas pakāpeniski, sakārtojas, un tajā brīdī mēs varam likt iekšā poļitrukus. (..) Nomainām paklusām bez skandāla cilvēkus pret savējiem, un Edgars nāk 3. datumā, un tad ir pilnībā mums avīze,» piedāvā Meļņiks. Viņš pamato, ka «šitās vēlēšanas mēs ar Dienu nevinnēsim». «Nākošās – jā, nākošās mēs vinnēsim ar Dienu.» Turklāt socioloģija rādot, ka PLL vēlētāji nelasa Dienu. «Mēs nomērījām, ka tā auditorija šobrīd nav tā, kas balsos par šo apvienību. Lumpeņi balsos par šo apvienību – tantes, kas klausās Latvijas Radio 2.»

Šlesers vienalga nevar rimties, ka Diena neuzbrūk konkurentiem, piemēram, Imantam Parādniekam, kurš pirmsvēlēšanu debašu laikā izaicinājis Šķēli uz melu detektoru. «Labā Diena, bļaģ, varēja pidari uzrakstīt, ka viņam ir divas sievas! Ņihuja neraksta! Tāpēc, ka Diena ir pidari visi…»

Kad Šlesers aizgājis, Koziols cīņubiedriem stāsta, ka «es dienā saņemu desmit zvanus – no šitā pilsoņa [Šlesera], no pārējiem džekiem» -, visi esot hiperjutīgi satura jautājumos. Meļņiks iesaka cilvēku, ko varētu tūlīt pat uzrunāt par komentētāju Fridrihsones vietā. «Olafs Zvejnieks ir šobrīd piesēdināts, komentē no mūsu puses visas šitās interneta lietas. Mēs uzsēdinājām – mums bija jaunieši, bet jaunieši nevilka. Piesēdinājām diezgan gudru blici, uztaisījām, cilvēkus ar pieredzi žurnālistikā,» Meļņiks skaidro, ka Zvejnieku varētu pārlikt uz avīzi.

Sarunas par nepareizo žurnālistu atlaišanu atkārtojas atkal un atkal. Pēc vēlēšanām Koziols ziņo Šleseram, ka Diena.lv beidzot sakārtota. «Pilnīgi visi – Miķelsone prom, Ālīte prom, viss, tīrs uzņēmums!» Drīz varēs par vadītāju ielikt Vaikuli. Komentētāju Fridrihsoni gan tomēr neatlaidīs, bet pārcels uz Dienas Biznesu.

Drīz aiziešot arī žurnāliste Vita Dreijere. «Dreijere man prasa, kāda būs jūsu kā īpašnieka iejaukšanās saturā? Es saku: Vita, liela! Milzīga! Nepatīk – ej prom,» stāsta Koziols, bet lielākā daļa esot noteikumus akceptējuši. Ja Dreijere aiziet, tad Ināra Egle jāatstāj, lai gan esot «pilnīgi oldskūlīga». Šlesers iesaka redakcijā paņemt arī Meļņiku. Un atkal griež savu plati, ka vajadzīgi pareizie rak-stītāji. «Neatkarīgajā viņi, kā teikt, nodrošina to, ko vajag. Neiet runa, ka sūdu pārtaisa par baltu lietu. Bet labu lietu par labu,» Šlesers saka. Koziols nepiekrīt – jāspēlē smalkāk! «Saliekot gada laikā atslēgas posteņos cilvēkus – četrus, piecus, sešus -, saglabājot auditoriju, tad tam ir daudz lielāka ietekme. Man ir plāns, es parādīšu. Pēc trim gadiem tas projekts var sākt ģenerēt naudu. Jo nav jēgas no partijas avīzes, kurai ir maza auditorija. Jo Aivaram no tās Neatkarīgās – nu nav baigā ietekme, visi ņirdz par Neatkarīgo

Šo strīdu, cik atklāta propaganda jāpieļauj savā medijā, Šlesers un Koziols risina pastāvīgi. Pēc vēlēšanām 2010. gada oktobrī Koziols atkal skaidro: «Ir divas opcijas. Viena, ko mēs vakar ar Bankovski Pēteri ilgi un dikti runājām… Saliekot ātri cilvēkus, uztaisīt to pasākumu par tādu absolūtu partiju ruporu, bet tad jārēķinās, ka avīzei tirāžas būs mazas. Nu, Neatkarīgajai – četri pieci tūkstoši tirāža, auditorija kādi 60 tūkstoši. Dienai pārdošana – 21-22 tūkstoši, auditorija 130-140 tūkstoši. Ja to avīzi taisa kā rupju partijas ruporu vai divu trīs, četru cilvēku ruporu, tad mums jārēķinās, ka ekonomiski to izvilkt nav iespējams.»

Otrs risinājums būtu veikt pakāpeniskas satura pārmaiņas, lai auditorija uzreiz nejūt, attīstīt portālu, piesaistīt reklāmu, un bizness aizies. Koziols vislielākās cerības liek uz interneta portālu un televīziju – «Dienai nākošā gada laikā būs tā, ka tādu Dombura šovu mēs izkonkurēsim». Viņš ir gatavs pārņemt kontrolpaketi, jo «kolhozs» īpašnieku vidū jāsamazina – Aivars, vai vislabāk visi trīs, jāizpērk. «Ļaujiet man to darīt. Es tur gribu šancēt, un es varu šancēt. Novelkam sarkanās līnijas – Aivar, mēs tevi nelamāsim. Mēs būsim korekti. Vēl labāk tā: davaj, čaļi, mēs tomēr ejam politikā, mēs Viesturam uzticamies, mēs mūsu daļas pārrakstām uz viņu ar noteikumu, ka viņš atdod naudu atpakaļ. Nevis es, bet koncerns divu trīs, četru gadu laikā atdod naudu atpakaļ. To var izdarīt, Ainār. To ekonomiski var izdarīt,» pārliecināts Koziols. Abi pārrunā daļu sadalījumu – «20, 24, 36, 20 – tas ir Ralfs, tas ir Andris, [izlaiž savus 36], tas ir Aivars» – un norunā, ka Viesturs varētu pārņemt vairākumu, ja sākumā Aivaram piedāvātu apvienot Dienu ar Neatkarīgo, kam «viņš nepiekritīs, jo tad viņš pazaudē ietekmi», un tad var runāt par daļu atpirkšanu Dienā. «Tas, ko Andris teica, – viņš piedāvātu apvienot, kā sākumā bija runāts. Viņš [Aivars] pateica – nē, nē, tā izdarīt nevar. Ja nevar, tad izdarām tā – sadalām, tevi izpērkam ārā,» skaidro Šlesers un sola Andrim pastāstīt, ka «Viesturs grib palielināt uz 40». «Un tad mums – tev 40, te 36%, un Andris paliek kā novērotājs.»

Vienlaikus Koziols ir sašutis par stāvokli, kādā biznesu atstājis iepriekšējais vadītājs Aleksandrs Tralmaks, kurš «ir nācis reizi nedēļā uz darbu un cilvēkus izlaidis». «Ko Tralmaks tur darīja, es nezinu… Dienai ir debitori, kam ir virs 30 dienām maksājumi nokavēti – 1,2 miljoni latu. Nu… viņam tas bija revanšs pret Sarmīti [Ēlerti] un Arvilu [Ašeradenu], bet uz akcionāriem viņš nešancēja nemaz. Nemaz!»

Tomēr bizness neaiziet arī Koziolam – 2012. gadā viņš atstāj uzņēmumu un kā Dienas īpašnieks gaismā beidzot iznāk Rīgas Tirdzniecības osta  (RTO). Jā, tas pats miljonus pelnošais kravu pārkraušanas uzņēmums, kura patieso īpašnieku atklāšana bija viens no galvenajiem uzdevumiem 2011. gadā sāktajai oligarhu lietai, kurā izmeklētāji vāca pierādījumus Šlesera, Šķēles un Lemberga klātbūtnei šajā biznesā. Visbeidzot 2015. gadā «kolhozs» jeb zaudējumus nesošie mediji tiek sadalīti – par Dienas izdevēja Dienas mediji īpašnieku kļūst Edgars Kots (tas pats, kuru «Aivars atbalsta»), bet Dienas žurnālos un Dienas Biznesā divatā saimnieko Šķēles un Šlesera uzticības personas Jānis Svārpstons un Jānis Maršāns. Savukārt biznesa pelnošo daļu – ēku Mūkusalas ielā un tipogrāfiju – turpina pārvaldīt RTO.

Viena no mīklām, uz kuru atbild Rīdzenes sarunas, – vai oligarhi bija Dienā jau no 2009. gada? Toreiz krīzes laikā zviedru kompānija Bonnier pārdeva Latvijas ietekmīgāko mediju koncernu slēptiem īpašniekiem un daļa redakcijas protestējot atstāja Dienu, vēlāk izveidojot žurnālu Ir. Dienas pircēju izkārtnes sākotnēji bija agrākais direktors Aleksandrs Tralmaks un britu finansistu Roulendu ģimene. No Rīdzenes sarunām kļūst skaidrs, ka oligarhi, izmantojot RTO, ienākuši Dienā jau 2009. gadā.

Novembrī Šlesers sarunā ar Fliku jautā – vai Diena tagad varētu pārņemt žurnāla Baltic Outlook izdošanu un airBaltic atsāktu reklamēties laikrakstā. Jo «patreiz šī ir tā struktūra, kura ir pilnībā… vai ne», Šlesers saka ar zīmīgām pauzēm. Daudz tiešāks viņš ir sarunā ar RTO vadītāju Ralfu Kļaviņu, kad novembrī pārspriež uzņēmuma finanšu situāciju – dividendes, investīcijas.

Šlesers skaidro, ka Dienu nevar skatīt atrauti no biznesa attīstības, kas savukārt cieši saistīta ar politiku. Piemēra pēc viņš atgādina, cik daudz jau dažos mēnešos paguvis izdarīt RTO labā, nonākot Rīgas domē un brīvostā. «Šis ir tik politizēts pasākums – tā Diena ir drāzusi mūs, un tur ir ļoti… Nu, tur nevar pateikt, ka tas ir kaut kāds cits pasākums. Šajā gadījumā, lai varētu veiksmīgi attīstīties, ir visa tā politika jākontrolē, un tas RTO ir tā struktūra, kura šodien tās intereses apvieno. Bet, protams, pamatbizness ir osta, nevis pamatbizness ir tagad mediji,» saka Šlesers.

Kļaviņš norāda, ka jāplāno tomēr izdevumi, jo pašlaik «465… lati esam jau samaksājuši Edītei, ja jāmaksā tūlīt 1,5 miljons, tie tātad ir divi…», turklāt naudu savajadzējies pēkšņi. «Jārēķinās, ka nosegt pilnīgi visu tūlīt mēs nevarēsim. Prioritātes ir jāizvērtē. Ja ir vajadzīgs tam mediju projektam, nu, tad O.K., tad jāvērtē, vai varēsim samaksāt visas dividendes.»

Citā sarunā jau 2010. gada oktobrī Kļaviņš īsi savelk bilanci, kā Dienas darījums finansēts. «Caur Jaunrīgu ir aizgājuši 5… eiro. Un otri 5 caur RTO. Kopā tie ir desmit. Bet sadalās daudzās pozīcijās. 2,2 paņēma paši mediji. 2,7 samaksājām mēs. Plus mēs vēl esam samaksājuši vieninieku – šitiem britu draugiem. 400 mēs samaksājām Aleksandra kantorim un 0,6 aptuveni Mišam,» Kļaviņš skaita. Bet Šlesers atkal atgādina, ka šis ir ieguldījums biznesa attīstībā. «Jārēķinās, ka ir nepieciešams kaut kāds PR postenis,» viņš rezumē Dienas lomu.

Astoņu Dienas galveno redaktoru nomaiņa piecu gadu laikā, seši valdes priekšsēdētāji avīzes izdevniecībā Dienas mediji – šis karuselis atspoguļo iekšējās pretrunas un cīņas oligarhu «kolhozā». Tikai viņi paši zina, kāds īsti bija plāns, 2009. gadā slēpti iegūstot vērtīgo mediju zīmolu – pieradināt to vai nogalināt -, taču rezultātā izdevies trāpīt abos mērķos. Tagad Latvijā reiz varenākais mediju koncerns a/s Diena ir pagātne arī juridiski – kopš 2016. gada februāra šis nosaukums izslēgts no Uzņēmumu reģistra, un īpašnieki nosaukuši to garlaicīgā vārdā IT un grāmatvedības serviss.

Davaj, noslēdzam reklāmas līgumu

Viena no svarīgām tēmām, ko Lembergs paceļ dažādās sarunās ar Šleseru, ir reklāmas līgumi izdevniecībai Mediju nams.

2010. gada martā Lembergam sarunā ar Šleseru un Urbanoviču izlaužas sāpe par nacionalizētās Parex bankas pārvaldītāju Nilu Melngaili

Lembergs: Mēs esam valdībā, joptvaimaķ, bet te kaut kādi pipeles ārzemnieki nopelnīs baigo piķi, johaidī. Nu, i dirst! Lai Melngailis taisa no vietējiem večiem blici, vismaz mēs būtu iekšā! A viņš, bļaģ…

Es viņam palūdzu, lai viņš ar Mediju namu noslēdz reklāmas līgumu – viņš pateica, ka viņam esot jāsaskaņo ar FKTK, bļaģ. Lai viņš iet dirst, pimpis, bļaģ. Saproti?

Vot, tā.

Par reklāmas līgumiem Lembergs runā pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kad Šlesers pamet Rīgas domi, atstājot savā vietā Ameriku.

Lembergs: Klausies, davaj, sarunāsim vienkāršu lietu – brīvostas valde tad var noslēgt tādu reklāmas līgumu, mārketinga līgumu ar Mediju namu.

Šlesers: Es domāju, ka uz nākamo gadu nebūs vairs šis jautājums politizēts, nav nekādas vēlēšanas, tad mēs saliksim paketi, tai skaitā Mediju namam.

Lembergs: Cik mēs varam vienoties?

Ameriks: Lai viņš nelec ārā no kopējā.

Šlesers: Aivar, izdarīsim tā… mēs paņemsim visu kopīgo budžetu, pēc tam skatīsimies…

Lembergs: Vecais, cik reklāmas budžets ir?

Ameriks: Kopējais reklāmas budžets uz ostu patreiz, ko mēs pēc papildinājuma liekam, ir apmēram pusmiljons, nu, 400 tūkstoši. Tur ir reklāmas, tur arī kaut kādas sponsorēšanas.

Šlesers: Vienkārši apskatīsies proporcionāli, lai Mediju namam ir cienījama pārstāvniecība, nu, lai nekas tur neizlec ārā, bet…

Lembergs: Cik Dienai iedos, tur Koziolam?

Šlesers: Teiksim tā, vienosimies tā – Dienai un Mediju namam ir vienāds cipars.

Lembergs: Vo! Tādu es atbalstītu.

Par reklāmas līgumu Lembergs ar Šleseru runā arī 2011. gada februārī – pirms apspriest airBaltic nākotni.

Lembergs: Klausies, tur Mediju namam bija mums tāda vienošanās par airBaltic, ka viņi tur slēdz līgumu ar Mediju namu par 50… latiem, bet tur tiem izpildītājiem neesot dota komanda.

Šlesers: Viņš atlidos, Fliks, kaut kad nākamnedēļ.

Lembergs: Tu nevari atzīmēt kaut kur grāmatiņā?

Šlesers: Es izdarīšu, jā.

Lembergs: Atzīmē, lūdzu.

Šlesers: Es to izdarīšu.

Sūdīgi – valsts radio nesakārtoja…

2010. gada oktobrī pēc vājā starta 10. Saeimas vēlēšanās Šlesers tiekas ar Lembergu un apspriež politisko situāciju, bet svarīga loma viņu plānos ir arī medijiem.

Lembergs: Zini, kas ir sūdīgi, mēs tā arī neatrisinājām… Ko es uzreiz teicu – ka vajag apvienoties par sabiedriskajiem medijiem. To televīziju daudzmaz sakārtoja, valsts televīziju, bet tas valsts radio, kā bija, tā palika.

Šlesers: Pēc prezidenta ievēlēšanas taisām apvienību – Latvijas radio, televīzija -, un tur ir gatava komanda, kura nosedz visu laukumu. Un pieņemt lēmumu optimizēt, pārlikt jaunās telpās radio, bet viena vadība.

Lembergs: Kaut kā jārisina…

Šlesers: Savādāk ar visiem Streipiem mēs tālu netiksim.

Lembergs: Katru dienu, bļaģ, skalo smadzenes – gan radio, gan televīzijā. Stulbi, nu. (..)

Šlesers: Īstermiņā padiršam tikai tāpēc, ka ir tie pretinieki. Šajā variantā, kad apvienotu radio un TV, privātos medijus uzfrišinām, ko viņi izdarīs? Viņiem nebūs resursi. Mēs varam izspēlēt izcili.

Informāciju, kā drāzt valdību!

2011. gada februārī Šlesers izjautā savu bijušo protežē Lauri Dripi par noskaņojumu Latvijas Televīzijā, kur atbildīgu amatu ieņem viņa brāļa Ģirta sieva Iveta Elksne.

Šlesers: A kā tie žurnaļugas?

Dripe: Nu, tādi izteikti Vienotības fani palikuši tikai Nekā personīga. Neitrālie, kas sliecās… viņi ir pietiekami objektīvi. (..)

Šlesers: Kas tur televīzijā notiek, pastāsti, kādas vēsmas?

Dripe: Mierīgi, nekas tāds nenotiek. (..) Nu, televīzijā iekšējais salīdzinoši miers. Dodiet informāciju, kā drāzt valdību, un viņi ir atvērti.

Šlesers: Kas ar to publiku, kas ar meitenēm, kas strādā? Man interesē, vot, vienkārši cilvēciskais noskaņojums. Tomēr tur sākumā bija tie fani Vienotībai diezgan daudz.

Dripe: Nu, tur tā… Tīri cilvēcīgi tas lielākais liekēdis, kas viņiem mūžīgi ir, tas Krauze, viņi visu laiku domā to formātu, lai varētu tikt no tā diktora projām, jo viņš mūžīgi tur pielabo kaut kādus savus.

Šlesers: Komentārus?

Dripe: Jā, jā. Īpaši, kad bija aktuālas tās Vienotības lietas pirms pusgada vēl. Tai Naglai, kas to De facto taisa, tai Juta ir draudzene. Kad vajag KNAB padrāzt, tad viņa piezvana Jutai, brīdina… Mūrniece viņai nedraudzene, kopš viņu pašu izkratīja. Un Kamparu viņi tagad necieš neviens. Tāda tā situācija. Pārējie, tie ar politiku mazāk.

Šlesers: Tagad es saprotu, Ģirtam…

Dripe: Iveta nāks atpakaļ no rudens. Tagad ar sīko.

 

Šlesers: Nāks, ja?

Dripe: Viņa būs tagad redaktore, tieši par tām tēmām atbildīgā, varēs pieskatīt tos…

(..) Rudenī beidzas termiņi radio un TV padomei. To jau sadalīsiet. Zaļie jau to Kotu atbalsta.

Šlesers: Jā, Kotu Aivars atbalsta. Domāju, tur eksperimentu nekādu nebūs.

Dripe: Svarīgi iecelt pilsoņus pareizus tajā padomē, un tad jau atkal ir stabilitāte. Jo, kas var atcelt – var padome, nevar ar Ēlertes gribu, un atceļ…

Šlesers: Šajā jautājumā Aivars jau nu būs ļoti pragmatisks, viņam Vienotības kontrole nafig nav vajadzīga. Nu, Vienotībai jāierāda kaut kāda vietiņa, varbūt, bet…

Dripe: Sapratu no Satiksmes ministrijas, ka zaļie to Vienotību… Tavā laikā tomēr bija kaut kāda sadarbība koalīcijas partijām, tagad ir kaut kāds LMT padomes priekšsēdētāja vietnieks jāievēl, kas mūžīgi ir bijis Ekonomikas ministrijas pārstāvis, zaļie pateica – ja kāds tur atbalstīs Vienotības pārstāvi, tad tur visi lidos pa malām. Ļoti nemīl to Vienotību.

Šlesers: Nē, nē, domāju, ka ar Kotu tur viss būs kārtībā.

Dripe: Tas būtu stratēģiski…

LNT atbrauks, Panorāma atbrauks

2010. gada septembrī, neilgi pirms 10. Saeimas vēlēšanām, Šlesers aicina palīgā bijušo premjeru Vili Krištopanu un skaidro, ka ar mediju atbalstu problēmas nebūs.

Šlesers: Izdarīsim tā – LNT aizbrauks, tevi nointervēs, Panorāma atbrauks, tevi nointervēs, mums tur tagad tā Madara strādā, kura draudzīgu uztaisīs sižetu. Krievi atbrauks – un tad mēs uztaisām tiešās intervijas, kur draudzīgi mediji.

Krištopans: Tikai tu man pasaki, kuri ir draudzīgie mediji, lai es netiekos ar nedraudzīgajiem – visiem nedraudzīgajiem atteikšu.

Šlesers: LNT, Pirmais Baltijas kanāls…

Krištopans: Kurš ir tas cilvēks, Stendzenieks, kuram jāuzdod jautājumi?

Šlesers: Nē, nē, tur būs Guntars Kukuls, kūrē par medijiem.

Krištopans: Tai Kukulei vīrs?

Šlesers: Jā, jā, jā, viņš pie manis ņemas, viņš nokūrēs un pat ar Panorāmu uztaisīs, ka atbrauks Madara. Un tad tev uzreiz vakarā ir viss! Un saproti, nedēļas beigas, un aiziet jaunās ziņas, uzreiz ir vilkme! (..)

Mums ir vajadzīgs 51. Labā lieta, ka Saskaņa saprot, ka viņi valdībā šodien var ieiet tikai ar mums. Viņiem cita varianta vienkārši nav. (..) Mums ar PBK īpašniekiem ir vienošanās – 50% no ētera mums, 50% viņiem. Nu, viņi ir draudzīgi abiem. Mums ar tiem īpašniekiem ir vienošanās – man ir paredzēts katru nedēļu tur iet sēdēt, šodien vakarā es eju, runāju 15 minūtes tiešraidē, pēc tam pēdējā nedēļā man ir divas uzstāšanās, pēdējā dienā iedot ustanovku. Paralēli tu varēsi iet katru nedēļu. (..)

Diena tomēr tagad ir nopirkta, notiks izmaiņas pēc otrā datuma krietni lielākas, jo tur problēma ar kadriem. Mēs liksim dažus cilvēkus, sāksim žurnālistus tur nopietni…

Krištopans: Sen jau vajadzēja.

Šlesers: Un tad mums ir Diena, tad mums ir Dienas Bizness, Aivaram ir Neatkarīgā.

Krištopans: Un vēl LNT ir.

Šlesers: Vēl ir LNT Ēķis. Un es domāju, ka Latvijas Televīzija arī ir tomēr pietiekoši korekta.

Krištopans: Bet tur vajadzētu tomēr patīrīt caur padomi.

Šlesers: Mēs uztaisīsim tā. Apvienosim radio ar televīziju kopā un izmetīsim visus nafig – Streipus un pārējos.

Krištopans: Pareizi, nafig viņi tur, viņi tā kā tāda nelaime!

Šlesers: Izmetīsim ārā, saliksim normālus, progresīvus cilvēkus, un viss – lai nebūtu tā, ka katru dienu tu ieslēdz radio un atkal tevi gāna! Atkal tur ņemas! Ir vienkārši jāpārņem un jāuztaisa normāla vertikāle.

Krištopans: Tā kā Krievijā, teiksim.

Ko darīt ar avīzi Diena?

2010. gada oktobrī drīz pēc vēlēšanām Šlesers skaidro Amerikam situāciju ar Dienu

Šlesers: Vara būs jārealizē. Nils saka, kā ir ar Dienu, kā tur ar Dienas Biznesu, kas ar Času viss… Jo tas darbs jau nebūs tā vienkārši, ka mēs te runājam no tribīnes. Mēs jau medijus pieslēgsim mērķtiecīgi uz to visu, uz valdības skaldīšanu.

Ameriks: Kā tur ir ar Dienu, jūs turēsiet speciāli? Uzturēsiet?

Šlesers: Tagad ir jāiztur, lai tā abonēšana, lai tur būtu daudzmaz rezultāts. Jo viņa ir jātur, lai neradītu Dienu-2. Jo tas Ir žurnāls jau nav nekāds… Bet viņa ir jātur, tur jau tas svarīgākais.

Mīnusi ir jānoraksta, bet lai viņa pa nullēm vismaz turas. Tāds ir tas mērķis. Peļņas jau tur nekādas nebūs. Bet viņa ir jāuztaisa…

Vaikuli jāliek par portāla vadītāju. Mēs esam runājuši, vēl tur var kaut ko ielikt iekšā, tikpat labi tas Meļņiks Romāns tur var iet, tas Šķēles – viņš arī rakstošais tomēr. Mēs jau tur saliksim.

Bet tagad ir svarīgi, lai pabeidzas tā abonēšana, nu, lai nekādus skandālus neuztaisītu – jo tad, kad abonēšana beidzas, tad jau viss, cilvēki ir parakstījušies, naudu ir samaksājuši, un tad var ap Jauno gadu taisīt rokādes. Vot, tādas tās lietas.

«Lembergu par premjeru, bļaģ»

Sadot pa rīkli ģenerālprokuroram, ielikt savu prezidentu, slepeni vienoties par tās valdības graušanu, kurā strādā paša ministri – šādi vārdi un darbi atklājas ietekmīgu politiķu sarunās viesnīcā Rīdzene. Namatēvs Ainārs Šlesers politikas arēnu jau pametis, taču svarīgu lomu tajā turpina spēlēt ZZS smagsvars Aivars Lembergs, kurš… patiesībā baidās uzvarēt vēlēšanās. Neesot «idiots», lai uzņemtos premjera amatu

Viesnīcas Rīdzene numuriņos notikušās politiķu sarunas nevar ieteikt skolēnu debašu klubu dalībniekiem – lamuvārdu straume ir pastāvīga -, taču pilngadību sasniegušajiem pilsoņiem tās atklās daudz par Latvijas politiku. Žurnāls Ir turpina publicēt būtiskus fragmentus no amatpersonu sarunām, ko izmeklētāji ierakstīja laikā no 2009. līdz 2011. gadam un kas vēlāk kalpoja par pamatu tā sauktās oligarhu lietas izmeklēšanā. Šo sarunu saturs Ir kļuvis zināms no avotiem, kas lūdz savu identitāti neatklāt. 

Līdztekus biznesa darījumu kārtošanai politika ir bieži apspriests temats Rīdzenes numuriņos, un sarunas atklāj politiskās skatuves aizkulises, kurās vēlētājus parasti neielaiž. Ieskatam – daži spilgti citāti no šīm aizkulisēm.

«Tagad ir vinnēta otrā instance tiesā, nu, mēs ar tiesnešiem strādājām un tā…» To nesaka kāds anonīms klerks, bet bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds, skaidrojot Šleseram kādu shēmu, lai uzņēmumu Jūras priede tālāk nodotu Bertoltam Flikam.

«Štelle sekojoša – kandidāts pats to vēl nezina, bet es vienkārši esmu izštukojis, ka par viņu varētu vienoties. To atbal-stītu arī viņa akcionāri [Krājbankā], lai sakārtotu banku sistēmu, saproti? Viņu no atvilknes ir jāizvelk,» Šlesers ir izdomājis, kā pēc Ivara Godmaņa valdības krišanas 2009. gadā virzīt bezpartejisku premjeru. Mārtiņu Bondaru! Tāpēc vēlā vakarā sūta Rīgas domnieku un ķirurgu Jāni Zaržecki pie prezidenta Valda Zatlera, lai tas savam bijušajam kolēģim piespēlē šo ideju, pirms nākamajā rītā jānotiek valdības veidošanas sarunām.

«Ja būtu Jakāns, nekas tāds nebūtu bijis… Te jau pirmais variants – davaj, vajag pārbaudīt,» Šlesers sūkstās par VID uzsūtīto pārbaudi saistībā ar mājas būvniecību Jūrmalā un saskaņo ar juristu Ivaru Gulbi, kā pareizāk atbildēt.

«Samaksāju 77 tūkstošus par zemes transformāciju mājai, bet nepabeidza… tie tur [Jūrmalas aizsardzības] biedrība iesniedza tiesā. Tagad domāju, kā to apiet. Murgs kaut kāds! Tad nu ej un stāsti, ka valstī var godīgi biznesu taisīt un nav vajadzīgi ofšori,» citā reizē Šlesers sūdzas reklāmistam Ērikam Stendzeniekam.

«Varenā Latvija» – tāda ir Šlesera ideja jaunās apvienības nosaukumam, kad viņš vēl tikai gatavojas to veidot kopā ar Šķēli. Iedvesmas avots ir Putina partija. «Tā doma ir tāda, kas tagad Krievijā ir uztaisīts – Vienotā Krievija.» Tā esot apvienojusi valsti, kas juka un bruka, un tagad arī Aināra un Andra apvienība simbolizēs varas pārņemšanu. «Tas ir tā kā Tautas fronte,» Šlesers ir savas idejas aizrauts.

Vai citātos atrodams arī kas gluži neticams? Jā, izrādās – Šlesers, kas gadiem brīdinājis par Sorosa centieniem pārņemt varu Latvijā, pats ir sorosietis. Precīzāk, Džordža Sorosa fans. «Es izlasīju grāmatu tikko, par Sorosu… Izcili! Cepuri nost šitā veča priekšā. Man nepatīk tas, kā viņa nauda tika tērēta šeit, starp šitiem draugiem… Bet tā izcilība ir, kā vecis šancē. Viņa dzīve, viss.»

Ar buldozera apņēmību varā ienākušais Šlesers noteikti būtu aktīvajā politikā arī šobrīd, ja «oligarhu lietas» izmeklēšana, Saeimas atteikums viņa kratīšanai un sekojošās ārkārtas vēlēšanas nebūtu pārvilkušas svītru viņa karjerai. Pirms trim gadiem viņš vēlreiz mēģināja kopā ar veco dinozauru gvardi atgriezties, bet savāca tikai 1% balsu.

Taču Rīdzenes sarunās izgaismojas vēl citi ietekmīgi spēlētāji, kuriem joprojām ir svarīga loma Latvijas politikā. Tāpēc sabiedrības interesēs Ir publisko Rīdzenes sarunu fragmentus, lai vēlētāji varētu redzēt, kā viņu priekšstāvji izmanto tiem uzticēto varu.

1. «Iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram»

Šlesers 2010. gada aprīlī pusdieno ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu, pārrunā politisko situāciju. Tobrīd LPP/LC līderis ir Rīgas vicemērs un nolēmis 10. Saeimas vēlēšanās startēt kopā ar Andra Šķēles Tautas partiju. Dūklavs norāda, ka «kungs no Rietumu puses» ļoti labi izsakoties par Šleseru, savukārt tas atgādina, ka bijis uzticams partneris Lembergam grūtos laikos, kad 2007. gadā «viņu paņēma ciet» un daudzi apkārt sākuši mainīt viedokli. Kā satiksmes ministrs Šlesers tolaik pateicis: «Visas norunas ar Aivaru ir spēkā.» Un atteicies strādāt ar tranzīta asociācijas šķeltniekiem, Lemberga oponentiem.

Abi pārrunā arī 15. aprīlī notikušo Jāņa Maizīša izgāšanu Saeimā, kad koalīcija solīja, bet slēgtā balsojumā tomēr neatbalstīja ģenerālprokurora atkārtotu ievēlēšanu amatā. «Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram. Tas ir tāds spēka demonstrējums!» uzslavē Šlesers. Un Dūklavs piekrīt: «Jā, jā.» Tas tagad būšot signāls visiem ierindas prokuroriem un daudziem drošības struktūrās, ka tūlīt «vara mainīsies», rezumē Šlesers.

Lai vara tiešām mainītos, jāuzvar vēlēšanās 2010. gada rudenī. «Tajā sapulcītē, kur es piedalos, skaidri un gaiši pateica, ka par [ZZS] kandidātiem var virzīt tikai tādus cilvēkus, kas reāli ir gatavi strādāt kopā ar PLL un Saskaņas centru,» atstāsta Dūklavs. Tomēr Šlesers ir nobažījies, ka ZZS tiks savēlēts pārāk daudz «nekontrolējamu lumpeņu». Viņš uzsver, ka līdz vēlēšanām kopīgi jāstrādā, lai rudenī var veidot valdību ar SC. «Mans aprēķins ir tāds – ja ZZS nodrošinās pareizos cilvēkus sarakstā, tad mums nav problēmas pa trijiem uztaisīt absolūto vairākumu,» saka Šlesers. «Aivaram arī tāds mērķis,» atbild Dūklavs.

Abi pārrunā arī to, kā valdība nesen atļāvusi priežu izciršanu Šlesera mājas būvniecībai Pumpuros. Dūklavs stāsta, ka Valdis Dombrovskis atteicies šo jautājumu pats virzīt, bet piekritis, ka Dūklavs to izdara, kamēr pats premjers būs ārzemju vizītē.

Sarunas noslēgumā Dūklavs palūdz Šleseram kā Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājam «vienu praktisku jautājumu». «Man arī tanī skaitā ostā viens zemes gabals pieder tīri privāti,» stāsta ministrs. Īpašums esot Daugavas kreisajā krastā, vairāki hektāri. «Tur zem vienas firmiņas jeb zem divām viņš tagad ir piereģistrēts.» Īpašnieki gan esot vairāki, turklāt «visi zem svešām famīlijām». Pašam Dūklavam piederot 10% zemes, bet tagad kompanjoni vēloties īpašumu ostā pārdot un saņemt «15 ļimončikus». Šlesers skaidro, ka par tādām summām nav ko sapņot, jo zemi ostā neviens nepērk – to var lēti iznomāt. Politiķim Ventam Armandam Krauklim esot bijusi līdzīga problēma, ka savulaik nopircis zemi pie lidostas un tad centies pārdot, stāsta Šlesers.

Ir vēlējās noskaidrot, uz kādas firmas vārda reģistrēts Dūklava zemes kopīpašums Rīgas ostā un vai viņš to atbilstoši likumam deklarējis. Sazvanīts atvaļinājumā, ministrs nolika klausuli, tiklīdz izdzirdēja jautājumu. Vēlāk Dūklavs noliedza, ka viņam ir šāds zemes īpašums ostā.

2. Novākt Krūmani, Rimšēviču, Repši

Sniegiem bagātajā 2010. gada sākumā Šlesers tiekas ar bijušo Parex īpašnieku Valēriju Karginu. Eksbaņķierim esot normāls bizness Baltkrievijā, arī Krievijā interesanti piedāvājumi, bet Latvijā pagaidām nekā. Lai gan «man ir palikusi bijusī Parex klientūra», esot jāsaprot, «kādā virzienā pareizi kustēties», jo banku jomā esot «ārprātīga uzraudzība». 

Šlesers zīmē vīziju – ja viņam veiksies vēlēšanās, tad būšot «daudz izmaiņu» un biznesa iespēju visiem. Viņš attīstīs ne tikai uzturēšanās atļauju piešķiršanu par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, bet jāgroza arī Pilsonības likums. «Ideja tāda – vajag pārdot pases.» Piešķirot pilsonību kādiem 10 tūkstošiem ļoti bagātu investoru, Latvija «ar vienu rāvienu» atrisinātu visas problēmas, taču to nevarot paveikt ar «pašreizējo valdību un visiem tiem parazītiem, kas tagad sēž». «To var izdarīt tikai variantā, ja mums ar SC ir 51 balss – vai ar Andri, vai ar Aivaru, bet ne ar citiem. Citi uz to neies,» skaidro Šlesers.

Arī Kargins domā, ka finanšu vadība valstī jāmaina. «Es neslēpju savu viedokli šaurā lokā, ka vajag vākt nost visu finanšu galvu – Rimšēviču, Krūmani, tie ir ienaidnieki,» saka Kargins. Krūmane un citi tagad gribot tieši bijušos īpašniekus pataisīt par vainīgajiem Parex problēmās. Kargins ir norūpējies un lūdz Šlesera partijas atbalstu parlamentā. «Saeimā viņi visu laiku grib izvilkt cauri to, lai mūs ar Viktoru izdrāztu. Un tagad memorandā, kas parak-stīts ar SVF, ir punkts, ka valdībai jāvēršas parlamentā, lai bijušajiem akcionāriem atņemtu ienākumus no subordinētā kapitāla. Tātad atņemtu mums ienākumus!» Šlesers apsola atbalstu, jo neesot nekāds komunists vai sociālists.

Saeimā vairākus gadus patiešām trūka balsu Kredītiestāžu likuma grozīšanai, kaut arī sabiedrību tracināja ziņas par kārtējiem miljoniem, ko eksbaņķieru ģimenes ik mēnesi saņēma procentos no bankas subordinētajā kapitālā ieguldītajiem 36 miljoniem latu. Kopš krīzes izmaksātā kopsumma 2013. gadā sasniedza jau 12 miljonus, kamēr daudzi iedzīvotāji savilka jostas un valstij nebija izredžu atgūt Parex glābšanā iztērētos miljonu simtus. Tikai 2014. gada vasarā Saeima beidzot pieņēma likuma grozījumus, ar kuriem aizliedza grūtībās nonākušām komercsabiedrībām pildīt pakārtotās saistības (arī veikt procentu maksājumus), kamēr tiek saņemts valsts atbalsts. Maksājumi pareksiešiem apstājās, un pēc gada Satversmes tiesa noraidīja viņu pieteikumu par šīs normas atcelšanu.

Paralēli gadiem turpinās vairākas tiesvedības ar valsti. Skaļākie spriedumi bija pērnvasar, kad vienā prāvā tiesa nolēma par labu Kargina dēlam no Revertas piedzīt 15 miljonus eiro, bet citā – no Kargina un Krasovicka par labu Revertai vairāk nekā trīs miljonus. Galīgie spriedumi vēl jāgaida.

2010. gada janvārī Šlesers runā ar Karginu, kurš atnācis lūgt atbalstu, lai Saeima nenobalso par likuma grozījumiem un neatņem bijušajiem Parex īpašniekiem dāsnos procentu maksājumus no subordinētā kapitāla.

Kargins: Nu, Latvijā… es neslēpju savu viedokli šaurā lokā, ka vajag vākt nost visu finanšu galvu – Rimšēviču, Krūmani, tie ir ienaidnieki… Protams, Finanšu ministrijā jāmaina gan valsts sekretārs [Bičevskis], gan finanšu ministrs [Repše], jo tie visi ir dežūrcilvēki. Parex pieļāva… Ja nebūtu atņēmuši mums akcijas, mēs attīstītos, un tas viss jau būtu aizmirsies. Bet viņi ieviesa ierobežojumus, visu to izdarīja… Bet tagad Krūmane ir nolēmusi uztaisīt mūs par vainīgajiem visā šajā lieta. Lūk, viņi padarbojās ar banku, viss tikai pasliktinās… Mani uz prokuratūru izsauca. Viens no iemesliem, ka es apsveicu Krūmani, uzrakstīju pa telefonu: Laimīgu Jauno gadu, Valērijs. A viņa uzrakstīja par mani prokuratūrai.

Šlesers: Par SMS?

Kargins: Jā. Mani izsauc uz prokuratūru un prasa, vai jūs esat draudējis Krūmanei? Viņa saka, ka esat atrakstījis SMS Jaungadā un viņa tajā saskata slēptus draudus… Nu, tā… (Smejas.) Tā ka ir jābūt uzmanīgam, kam SMS sūti… (..)

Krūmani un Rimšēviču vajag ar vienu rāvienu… To pārīti vajag novākt jebkādā veidā. Viņi ir vainīgi pie tā, kas notika.

Šlesers: A to var izdarīt elementāri – apvienot organizācijas. Jo noņemt tik vienkārši nevar, bet, ja apvieno, tad var ielikt jaunu vadību. Bet tad ir vajadzīgs vairākums. (..)

Kargins: Es gribu tevi palūgt… Saeimā viņi visu laiku grib izvilkt cauri to, lai mūs ar Viktoru izdrāztu. Un tas tagad ir memorandā, kas parakstīts ar SVF, tur ir punkts, ka valdībai jāvēršas parlamentā, lai bijušajiem akcionāriem atņemtu viņu ienākumus no subordinētā kapitāla, tātad atņemt mums ienākumus. Vai tu varēsi mūs atbalstīt?

Šlesers: Nu, šo pozīciju mēs principiāli atbalstīsim, jo tas priekšlikums ir pretlikumīgs. Es pacentīšos, no manas organizācijas jums problēmu nebūs, jo es nespēlēju spēles, ka šodien man ir vai nav izdevīgi. Es nekad nekļūšu komunists. Jo šodien atņems kaut ko vienam, rīt jau citam, tas ir tikai laika jautājums…

Kargins: Tas ir galvenais lūgums. Kamēr mēs neesam sapratuši, kā iet tālāk.

3. Slepenā koalīcija un Brigmanis «pie ratiem»

Dienu pēc Tautas partijas lēmuma atstāt Dombrovska valdību 2010. gada martā trijatā tiekas Šlesers, Lembergs un SC frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, lai vienotos par taktiku līdz oktobrī gaidāmajām vēlēšanām.

Šlesers ir nobažījies, vai ZZS tiešām būs gatava veidot valdību ar SC, nevis Vienotību. «Mums tas ir jāzina, jo savādāk sanāk baigi ņičestno. Nu, nevar būt tā, ka šodien Brigmanis guļās pilnīgi zem… bet rīt pēkšņi ies kopā ar Šleseru un Urbanoviču! Nu, vot, neticu,» saka Šlesers. Urbanovičs piekrīt. Abi pievēršas televīzijas ziņām, kur Tautas partijas deputāte Aija Barča pauž atbalstu mazākumvaldībai. «Šitā te pīzda arī uzmeta,» komentē Urbanovičs. Kompānijai viesnīcas numuriņā pievienojas Lembergs. «Šodien Jānis esot – jau ziņoju – piekritis būt valdībā. Ārlietas, Aizsardzības ministriju un čeku!» smejas Lembergs. «Čeku es pats,» atsaucas Urbanovičs.

Lembergs ir nobažījies, ka palikšana mazākumvaldībā ar Dombrovski iedzen ZZS stūrī, jo valsts budžeta tēriņi būs krietni jācērp un, piemēram, labklājības ministram Uldim Augulim pirms vēlēšanām jānāk pie sabiedrības ar sliktām ziņām. «Izlienot ārā ar saviem priekšlikumiem, kas neviens nebūs labs, vot, neviens, viņš visas dusmas izsauks uz zaļajiem zemniekiem,» uztraucas Lembergs. Taču viņš zina, kas jādara. Risinājums ir ģeniāli vienkāršs – uztaisīt krietni pozitīvāku nākamā gada ekonomiskās izaugsmes prognozi! «Un man deficīts neveidojas. Viss!» Vai arī sociālā budžeta caurumu pārfinansēt no pamatbudžeta: «Un visa reforma, bļaģ!»

Lembergs nav skops un dod padomu arī Šleseram – izmantot to, ka Dombrovska valdībai tagad jāmeklē atbalsts pie viņa, pret kuru paši tā cīnījušies. «Tev viņus vajag pazemot, pazemot. Lai viņi nāk pie oligarha – lai nāk lūgties pie tā, ko apdirsa,» saka Lembergs. Šlesers valdībā šobrīd nemaz negrib iet. «Būt valdībā un vienkārši iet uz darbu –  tas nafig nav vajadzīgs.» Labāk opozīcijā brīvi rīkoties, nevis «tur, kur tevi drāž visu laiku».

Līdzīgas domas ir arī Lembergam, tikai viņš tās izsaka pusgadu vēlāk, jau pēc vēlēšanām. Lembergs oktobrī skaidro Šleseram, ka tikai pēdējā nedēļā, kad visām partijām sākuši kāpt reitingi, bet ZZS slīdēt uz leju, viņš pieslēdzies vēlēšanu kampaņai. «Man bija bail, ja es uziešu ar pilnu švunku – a mēs novinnēsim, a ko tad es darīšu? A nahren man tas vajadzīgs!» Apsverot, kādi tad varētu būt premjera kandidāti, ja Dombrovskis šo atbildību neuzņemtos, Lembergs rezumē: «Es? Es esmu idiots?»

Taču atgriezīsimies pie trim sazvērniekiem martā. Kaļot kopējas uzvaras plānus, visi vienojas, ka galvenais uzdevums līdz vēlēšanām ir visādos veidos gremdēt valdību. Lembergs, Urbanovičs un Šlesers vienojas, ka jāpiespiež Dombrovskis līdz vēlēšanām atklāt tālākos budžeta griešanas plānus, kas vēlētājiem ļoti nepatiks. Lembergs apsola, ka to viņš piespiedīs – koalīcijas sēdēs partnerus «piļīs» viņa pārstāvis Guntis Blumbergs, bet «Brigmanis varēs sēdēt pie ratiem». Un parlamentā trijotne virzīs dažādus priekšlikumus, kas parādītu ZZS un Vienotības pretrunas – vajag abas koalīcijas partijas tā sanaidot, lai pēc vēlēšanām sadarbība vairs nebūtu iespējama.

Politiķi pārrunā arī vēlmes pēc ministru amatiem, un Lembergs uzsver, ka viņam ļoti svarīgas tieslietas – varētu virzīt Auguli. «Tieslietas es nevaru šobrīd pieļaut, ka tās nonāk Jeģinstvas kontrolē. Jo tas ir saistīts ar mūsu [Ventspils biznesa] kariņiem. Šajā gadījumā, ja tur būs svešs tieslietu ministrs, viņi piespiedīs [Uzņēmumu] reģistru darīt to, kas nav darāms,» viņš skaidro.

2010. gada martā, dienU pēc Tautas partijas lēmuma atstāt Valda Dombrovska valdību, trijatā tiekas Lembergs, Urbanovičs un Šlesers, lai saskaņotu plānu, kā vājināt Dombrovska valdību un pēc vēlēšanām veidot savu koalīciju.

Šlesers: Jautājums tagad ir tāds. Pirmkārt, vai mēs varam saskaņot rīcību īstermiņā, nu, vot, visi kopā trīs, kas šeit esam. Otrs – ir jārunā par 2. oktobri. Vot, kur man ir bažas. Beigās sanāks tā, ka Vienotībai, zaļajiem zemniekiem būs 51 vieta, mums ar Urbanoviču 49. Finālā es neredzu variantu, kā zaļie zemnieki aizies pie Šlesera un Urbanoviča, nevis ar Vienotību. Tās ir bažas. No tā, kā Augusts uzvedas. Es saprotu, ka Brigmanis ir konjunktūrists, bet viņš tajā pakaļā tā lien, tik dziļi… Es tagad runāju par ideoloģiju, nevis tas, ka mēs te varam sanākt un klusi sarunāt. Tādu dziesmu dziedot, Brigmanis – viņš nevarēs nolēkt.

Lembergs: Es esmu definējis, ka zaļajiem zemniekiem, startējot vēlēšanās, jāņem vērā sekojošs apstāklis – starp tiem, kas var tikt ievēlēti, nedrīkst būt tādi, kuri aiz savas kaut kādas pārliecības ideoloģiskās jeb pagātnes nevar veidot koalīciju ar Saskaņu. Tādi nedrīkst būt. Teiksim, kā Visvaldis Lācis. Atceries, Brigmanis paziņoja, ka notiek sarunas ar Visu Latvijai! Es Augustam pateicu: Visu Latvijai! un Lembergs – aizmirsti! Izvēlies, vai nu Visu Latvijai!, vai mani!

Šlesers: Bet tu man atbildi uz jautājumu. Mums jāizrunā atklāti. Pieņemsim, turpina strādāt mazākumvaldība. Mēs ar Urbanoviču valstiski rīkojamies, ļaujam strādāt. Jāmokās valdībai, bet, nu, strādā visi. Un vēlēšanu rezultāts sanāk tieši tāds – Vienotība plus ZZS ir 51. Es neredzu variantu, kā zemnieki teiks – eu, a mēs te varam ar Urbanoviču, ar krieviem, ar sarkanajiem. Es neredzu variantu.

Lembergs: Pirmkārt, Urbanovičs un Saskaņa šobrīd nav nekādi sarkanie, ja kas. Absolūti. Tautas acīs, bļaģ, saproti, sarkanā lupata ir bezdarbs, bezdarbs un vēlreiz bezdarbs.

Šlesers: Aivar, bet tu saproti, par ko es runāju? Es esmu gatavs saderēt, ka Brigmanis nevarēs… Tāpatās kā es nevarētu lēkt ārā un teikt – eu, davaj es aizeju ar Tēvzemi un aizmirstu, ka mēs ar Urbanoviču it kā mēģinājām draudzēties.

Urbanovičs: Man ir piedāvājums. Vislabākais veids, kā veidot drošību nākotnē, ir sadarbība tagadnē. Es piedāvāju izstrādāt saskaņotu rīcību, kā piespiest Dombrovski vilkt ārā budžeta lietas.

Lembergs: Es viņus piespiedīšu.

Urbanovičs: Ja tu piespiedīsi, jautājumu nav. Bet ja ne, mans piedāvājums – mēs parlamentā saskaņotā rīcībā velkam ārā uzdevumu valdībai.

Lembergs: Normāli. Bet man ir lūgums. Ja mēs tā spēlējam, tad sarunājam, ka pirmie šādus priekšlikumus izsaka zaļie zemnieki koalīcijā, ne otrādi.

Urbanovičs: Es atbalstu, ļoti labprāt. Un vēl – vai mēs varam šito lietu vienreiz nu tad pa īstam nomenedžēt, koordināciju?

Lembergs: Varam, tikai es tev saku – tad ir regulāri jātiekas un jāsaskaņo. Jo tas, ka mēs te sanāksim vienreiz divos mēnešos, no tā nekas nemainīsies.

Urbanovičs: Pagājušo reizi, kad mēs runājām par to mediju lietu četratā, atceraties, nu, nekas nenotika.

Šlesers: Es gribētu piekrist Jānim, ka mums jāuzliek plāns. Man gribētos, lai vēlēšanās tomēr sanāk tā, ka tā 51 balss ir mums, nevis tam blokam, kurā ir Vienotība un zaļie zemnieki.

Urbanovičs: Tu man nedevi pabeigt. Kāds ir plāna mērķis? Galvenais mērķis – panākt to, lai zemnieki sadiršas ar Vienotību tiktāl, ka, ieraugot to Dombrovska sūtīto plānu, ka viņi priekš sevis izdara secinājumu – bļaģ, ar šitiem ne, labāk tad ar tiem, pareizi? Bet nevis vienkārši sadiršas, bet par lietu – par skolotājiem, par zemniekiem.

Šlesers: Jā, variants ir tāds: kāda mums ir vajadzīga valdība? Tā ka Aivars parasti uzdod pareizu retorisku jautājumu.

Urbanovičs: Vāja.

Šlesers: Mums ir vajadzīga vāja valdība, jā. Mana pozīcija ir tāda – mēs liksim viņiem strādāt, bļaģ, pat ja Dombrovskis atkāpsies. Vot, prezidents nāks un strādās pie kritušā Dombrovska, un mēģinās kaut ko tajā valdībā lemt.

Lembergs: Ainār, tu mazliet pārlēci – drīkst? Man ir priekšlikums, ja runājam par saspēli, tad, davaj, vienojamies par saspēli, bet tad iepriekš ir jāaprunā, kuri būs tie jautājumi.

Par budžetu – tas ir cieti. To es esmu pateicis un pierādījis ZZS, kāpēc tas ir jādara un kāpēc tas viņiem ir izdevīgi un nav izdevīgi Jaunajam laikam. Un es viņus piespiedīšu to ceļu iet. Guntis [Blumbergs] būs, un Guntis to piļīs, viņš iet uz koalīcijām. Brigmanis varēs sēdēt pie ratiem.

Un, Ainār, lai tu saprastu manu tādu… Mēs decembrī vai janvārī – tur pacēlās jautājums par premjerēšanu. Es viņiem teicu – labi, principā varat ar mani rēķināties. Bet mēs norunājām, ka šo jautājumu publisko tad, kad par to atsevišķi vienosimies atbilstoši situācijai. Bet nepagāja nedēļa, Brigmanis televīzijā – viņam jautā, ko jūs liksiet pretī Šķēlem. Viņš saka: Lembergu par premjeru, bļaģ. Un, protams, visi sāka bļaut – ZZS līderis Lembergs, ZZS līderis Lembergs. A huj tauta zina – līderis, ne līderis. Saproti, a šobrīd tas, ka es esmu līderis, nozīmē, ka politika, ko realizē Dombrovskis, – tā ir mana politika.

A nahuj tad vispār Lembergs vajadzīgs, es jau vispār neatšķiros no Dombrovska, saproti? Tāpēc es ļoti cieti deklarēju ļoti sistemātiski atšķirīgu viedokli, un tā ir politika. Saproti, Brigmanis saka kaut ko vienu, es kaut ko citu. Man šī atdalīšanās ir jāietur, saproti? Es nevaru pieļaut, ka mani apzināti saista ar esošās valdības politiku, bļaģ.

4. Uztaisīt prezidentu un premjeru

Pēc vēlēšanām 2010. gada oktobrī Šlesera un Šķēles apvienība Par labu Latviju ir kā pārdurts balons. Pavasarī cerēto 20 vai 25 mandātu vietā iegūti tikai astoņi, un Šlesera bažas ir piepildījušās – valdību divatā veidos vēlēšanu uzvarētāja Vienotība un ZZS. Drīz pēc vēlēšanām Ainārs Rīdzenē tiekas ar Aivaru, lai apspriestu tālāko rīcību gan Rīgā, gan valsts politikā.

Aizejot uz Saeimu, Rīgas brīvostas valdē Šlesers savā vietā atstās partijas biedru Andri Ameriku, tāpēc uz sarunu uzaicināts arī viņš. Lembergs ir nikns uz ostas pārvaldnieku Leonīdu Loginovu un paziņo, ka varētu runāt ar Dombrovski par viņa nomaiņu. Konflikts izvērties par kompāniju LSF, kur «mani bērni ir tieši ieinteresēti». Esot bijusi vienošanās par velkoņu iznomāšanu un darbu ostā, pat «paņēma kukuli, tur kaut kādus 300 tūkstošus dolāru», bet beigu galā norunātais nav pildīts, un uzņēmums vēl skaitoties ostai parādā 500 tūkstošus dolāru, Lembergs stāsta Šleseram un Amerikam. «Vārdu sakot, samaksāja Loginovam un kompānijai naudu, tie paņēma, to, ko apsolīja, neko neizdarīja, un kompānija vēl palika parādā!» Lembergs ir galīgi sašutis un prasa, lai ostas vadība atrod izeju no konflikta.

Ameriks apsola: «Es domāju, ka iziesiem. (..)  Ir jāatrod juridiski korektākais variants.» Un palabo Lembergu, ka neesot nekādi kukuļi ņemti: «Nu, tur nekādu naudu nesamaksāja, beigās viņiem viss bija par solījumiem…» un pats Ameriks «čotka» neesot saņēmis nekādu atlīdzību. Šlesers mierina Lembergu, ka Loginovs «nav slikts cilvēks, bet šad tad viņš ļapņit kaut ko tādu…» Ameriks piebalso, ka esot vēl vakar šo audzinājis par izteikumiem, ka pēc prezidenta vēlēšanām kritīs valdība un ostas valde vispār esot lieka. «Koroče, es saku – tu vispār otdajoš otčot, kur ir tava loma? (..) Valde ir buferis. Tu taču nevari šodien bez tā bufera izdzīvot pat nedēļu. Nāks jauns ministrs – nahrenizēs tevi ātrāk, nekā tu paspēsi pamosties.» Lembergs sola, ka satiksmes ministra posteni paņems ZZS.

Par lielo politiku saruna turpinās jau divatā, un Lembergs sāk ar tēvišķu pamācību, ka Šķēle un Šlesers apvienojoties tikai noēduši viens otra elektorātu, turklāt arī ZZS patraucējuši. «Vot, neklausījāt – tagad tu būtu varējis palikt Rīgā.» Šlesers samiernieciski atzīst, ka «noasiņojuši esam, bet dzīvi», taču viņš joprojām cer uz varas pārņemšanu pēc prezidenta vēlēšanām 2011. gadā. «Tev jānozīmē prezidents,» liek priekšā Šlesers, jo Valdis Zatlers «nahuj jāvāc nost».

Abi gari apspriež, kas varētu derēt Valsts prezidenta amatam. Izvēle nemaz neesot tik liela – vajadzīgs kāds politiski jau pārbaudīts savējais. «Par kuru cilvēku tu vari, bļaģ, garantēt, ka viņš nebūs otrs Zatlers, nu, pasaki?» retoriski jautā Lembergs. «Saproti, tev tādas situācijas varbūt vairs nebūs – tev šoreiz ir iespēja uztaisīt prezidentu un premjeru. Es domāju, ka gan Urbanovičs, gan Andris, mēs piekritīsim. (..) Izvēlies tikai, kurš ir premjers un kurš prezidents, Aivar!» Visbeidzot nonāk pie vienprātības, ka derētu ministrs Uldis Augulis (ja vien ir sasniedzis obligāto 40 gadu slieksni), Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ja apņemas nedzert) vai ministrs Jānis Dūklavs, kurš Lembergam liekas vislabākais, bet Šlesers domā, ka pretendents bez angļu valodas zināšanām tomēr izsauks pārmetumus. Lembergam ir risinājums – Dūklavs jāliek par premjeru, jo tas angļu valodu var arī nezināt.

Pie prezidenta vēlēšanu temata abi atgriežas arī vēlāk. Tiekoties 2011. gada februārī, Lembergs atkal sūkstās par prezidentu Zatleru. «Zatlers uzmeta. Ne mani, bet citus viņš uzmeta. Man nepatīk tas. Tā, kā viņš spēlēja tagad, zinādams, ka viņam jāiet vēl vēlēšanās, tad kā viņš uzvedīsies pēc tam, kad nebūs nekādas vairs bremzes?» Taču Lemberga ideālais kandidāts Dūklavs negribot kandidēt, tāpēc ir jāturpina meklējumi.

Par to, ka risinājumu galu galā atradīs, atgādina iepriekšējo vēlēšanu vēsture. Lembergs ir nikns uz PLL deputātu, bijušo prezidentu Gunti Ulmani, kurš sācis cilāt Šķēles vekseļa lietu un nodēvējis Lembergu par pēdējo oligarhu. Dusmīgais Lembergs sāk Šleseram stāstīt, ka Ulmaņa ievēlēšanu uz otro termiņu 1996. gadā noorganizējis tieši viņš kopā ar Šķēli. «Un tur bija zināms budžetiņš – ne jau par skaistām acīm. Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, visu laiku roku bučot, bļaģ…»

2010. gada oktobrī pēc vājā starta 10. Saeimas vēlēšanās Šlesers tiekas ar Lembergu un kaļ plānus, kā tomēr pārņemt varu pēc prezidenta vēlēšanām, kurās Lembergam jāieliek savs kandidāts.

Šlesers: Draugi no blakus mājas [ASV vēstniecības] uzskata, ka situācija ir bīstama, jo valdība būs pārāk atkarīga no Lemberga. Tas nozīmē, ka valdība var tikt gāzta jebkurā laikā. (..) Kamēr Zatlers ir uz vietas, viņi daudzmaz, a kas būs pēc Zatlera? Doma tāda, ka tev jāskatās, lai tev tur atkal neuztaisa kādas provokācijas. Jo viņi ir sapratuši – kamēr ir Lembergs, tikmēr zaļie zemnieki skatīsies mutē Lembergam un klausīs Lembergam, ja vajadzēs, gāzīs Dombrovski. (..) Principā no tevis ir atkarīgs šīs valdības mūžs.

Lembergs: Viņi jau nesaprot, man tā pieeja ir baigi vienkārša. Nu, pieņemsim, labi – ZZS būtu vinnējuši. Nu, labi, Lembergs – premjers. Kas – Valūtas fonds man nāktu pretī kaut kur? Izdrāztu kā mazo ezi, pareizi? Tāpēc es pieslēdzos vēlēšanu kampaņai pēdējā nedēļā. (..) Man bija bail, ja es uziešu ar pilnu švunku – a mēs novinnēsim, a ko tad es darīšu? A nahren man tas vajadzīgs!

Šlesers: Aivar, O.K., bet ko mēs darām?

Lemergs: Šobrīd nedarām neko. Pozīcija vienkārša – Dombrovskis uzvarējis, veido valdību. (..) Lai viņš izdara visus tos darbus, kas jādara. Viņam nebūs labu ziņu. (..)

Labi, pieņemsim, Dombrovskis nav premjers.

A kas ir premjers, pasaki – kurš? Šlesers ar astoņām balsīm neiet cauri. Es? Es esmu idiots?

Urbanovičs neiet krastā.

Vot, vienkārša problēma! Vajadzīgs cilvēks, kas…

Šlesers: Ir jāieliek pareizs prezidents. Man ir priekšlikums sekojošs – tev jānozīmē prezidents. (..) Mēs ar Saskaņu nobalsojam par, un tev ir savs prezidents. Šoreiz nevis tā – trīspusēji saskaņots, bet tu uzņemies atbildību par šo posteni. Tev ir savs prezidents, kurš X stundā varēs tev palīdzēt.

Lembergs: Par kuru cilvēku tu vari, bļaģ, garantēt, ka viņš nebūs otrs Zatlers, nu, pasaki?

Šlesers: Tev jāliek kāds no savējiem! Daudz jau tev viņu nav. (..) Jo, davai, nemeklēsim no malas kaut kur – ņemam ar politisko pieredzi. Nu, Augusts, kā saka, neē…

Vajag, kas zina angļu valodu, lai nevar pārmest. Kas tev no ministriem, Augulis? Kā saka, normāls, jauns, viņam nav četrdesmit?

Lembergs: Varbūt ir 40, es neesmu prasījis. (..) Prezidentam ir jābūt 40 gadiem?

Šlesers: Jā.

Lembergs: Es jau domāju, Dūklavs būtu vo! prezidents. Tikai, nu, angļu viņam nav.

Šlesers: Tas nebūtu labi. Vējonim ir angļu valoda, bet Vējonis par mīkstu.

Lembergs: Augulis labāks. (..) Es viņu domāju satiksmē vai ekonomikā, nu, redzēs. (..)

Šlesers: A kas ar šito Daudzi tev notiek?

Lembergs: Ai, viņš ne. Variants ir uzlikt Gundaram… un nedzers.

Šlesers: Pēc visa kvalificējas Daudze, protams, ļoti labi. Augulis un Daudze. Es nezinu, cik Augulim ir gadu, bet Daudze ir Saeimas priekšsēdētājs – viņu var sagatavot, bet tad viņš zina, uz ko viņš gatavojas nepilnu gadu. Un tad par viņu nobalso. Viņš nominēs nākamo premjeru, tas nozīmē, ka tu varēsi kontrolēt to procesu. Pēc vēlēšanām viņš nosauks vēl vienu premjeru. Jebkuru spēli nav jēga spēlēt, ja tu nezini, ko darīs prezidents. (..) Nav jēgas tagad spēlēties, kamēr ir Zatlers. Viņš nahuj ir jāvāc nost! Jāliek ir vietā Augulis vai Daudze, vai kaut vai Dūklavs, pofig, bez valodas… Bet, nu, kā saka, valstij tas nebūtu labāk… Labāk tomēr, lai tā angļu valoda ir. (..) Esmu gatavs saspēlēt ar tevi un šīs lietas izrunāt. Esmu gatavs runāt ar Urbanoviču, un viss, un tad taisām valdību. Ja premjers un prezidents ir viens vesels, saproti. Daudze prezidents, Augulis premjers, kādas problēmas?

Lembergs: Nekādas.

Šlesers: Saproti, un tev ir divi amati uzreiz. Tie jautājumi, kas man būs svarīgi, es, kā teikt, ar tevi vienmēr varēšu izrunāt. (..) Saproti, tev tādas situācijas varbūt vairs nebūs – tev šoreiz ir iespēja uztaisīt prezidentu un premjeru. Es domāju, ka gan Urbanovičs, gan Andris, mēs piekritīsim. (..) Izvēlies tikai, kurš ir premjers un kurš prezidents, Aivar! Es šito atbalstīšu.

Lembergs: Es jau nezinu, ko domā Jānis. Jānis jau arī gribēs par 29 balsīm, viņš teiks – paga, paga… a kas man?

Šlesers: Spīkers – Jānis, normāli, pārējo tur sadalīs. Jo ievēlēt prezidentu – tā ir maksa par to, lai nonāktu valdībā. Saeimā slēgtais balsojums. Koalīcija virza dajebko, un Daudze pirmajā piegājienā ir iekšā! Nē, nu, paklausies, nav viņš alkoholoķis. Paņem viņu un pasaki – ja tu pierādīsi, ka deviņu mēnešu laikā vari tikt no šitā vaļā…  Saproti, man tāda sajūta, ka Daudze tomēr pēc pārliecības ir pareizajā pusē. (..) Nu, jā, bez angļu valodas – tur būs pārmetumi, tur var rasties kritika. Jo Dūklavs atbilstu, viņš būtu tāds hozjaistveņņiks, bet tur kāds var izspēlēt…

Lembergs: Nē, bet Dūklavu var likt arī par premjeru!

Šlesers: Jā, varbūt Dūklavu var par premjeru ielikt, vo! Daudze prezidents, Dūklavs premjers. Premjers, piedod, var arī nerunāt angliski – nekas nenotiks, jo prezidentam jau jābraukā pa visādiem sammitiem. Premjers var mazāk braukāt.

Lembergs: Tā ir.

Šlesers: Un visiem būs skaidrs, tajā brīdī, kad no vienas partijas nāk premjers un prezidents – tu būsi uzvarējis. Bet man nebūs žēl.

5. Rīga ir mūsējā forever

Šīs vēlēšanas ir maksājušas neadekvāti dārgi, un rezultāts ir sūdīgs. Bet tā kompensācija, ko mēs iegūsim, ir stabilitāte Rīgā, – šis ir precīzākais Šlesera secinājums par politisko situāciju pēc PLL vājā starta 10. Saeimas vēlēšanās. Viņš to stāsta Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājam Dainim Liepiņam, kurš atnācis jautāt, kā strādāt tālāk. Tirgū viņam esot pastāvīgi kašķi ar Saskaņas valdes locekli (viņš amatu drīz arī zaudē). Šlesers skaidro: «Nu, viņi juta… Viņi domāja, ka būs valdībā ar Vienotību, pirms vēlēšanām saspēle ar Jaunupu notika. Tagad viņi redz – nav variantu ar Vienotību sadarboties, tā ir Pilsoniskā savienība, tas ir Kristovskis,» kas ieguvuši visvairāk balsu sarakstā, un «tas atspiež visus šos priekšvēlēšanu razvodi paļčikami».

Turklāt labā ziņa esot tā, ka SC «sasnieguši šajās vēlēšanās mak-si-mu-mu!», bet 29 vietas tik un tā ir daudz par maz. Urbanovičs esot bijis ārkārtīgi dusmīgs nākamajā dienā, kad sapratis, ka «viņam nespīd – labais rezultāts, bet padirsa vēlēšanas».

Vairs jau neesot laika gaidīt premjera amatu – ja šo un vēl nākamo sasaukumu nosēž opozīcijā, tad «60 gados kāds tu jaunais premjers, tev jau jāgatavojas pensijai – tas pulkstenītis tikšķ», Šlesers stāsta jau citā sarunā saviem ostas biznesa partneriem. Arī sponsori un atbalstītāji nav sajūsmā. To apliecina krievu vidū vispopulārākā telekanāla PBK īpašnieka Oļega Solodova rūgtais secinājums: «Koroče, zaudēja pēc pilnas programmas, bet mēs te visi rukājām slapjām mugurām.» Un arī vēlētāji negaidīs, spriež Šlesers. «Krievu elektorāts teiks: Urbanovič, a kāda mums buduščeje, kāda nākotne? 20 gadi opozīcijā, tagad vēl četri – tā ir ceturtā daļa gadsimta! Krievu elektorātā radīsies ārprātīgas diskusijas par to, kā nokļūt pie varas. Izrādās, ka atslēgas figūra ir Šlesers! Rīgā, pateicoties Šleseram, mēs esam pie varas!»

Tāpēc attiecības abu politisko spēku starpā tagad nostiprināsies – Šlesers nosauc recepti, kas jau trijās vēlēšanās tiešām ir nodrošinājusi varas nemainīgumu Rīgā. «Vienotu bloku taisām, tas nozīmē, ka Rīga ir mūsējā forever. 40% krievu, 10-15% latviešu, kurus pievilksim klāt. Rīgu paņemam uz visiem laikiem,» Šlesers zīmē vīziju tālāk. «Rīga ir bāze. Saliekot kopā latviešus un krievus vienā veselā, tā ir jauna ideoloģija! Mēs varam pēc četriem gadiem pārņemt varu Latvijā.»

Protams, tam nepieciešama komanda. Šlesera reklāmists Ēriks Stendzenieks norāda, ka Ameriks nav spilgta figūra un paliks Nila ēnā.

Šlesers par to nav īpaši norūpējies – abi ar Ušakovu «zīmēsies tandēmā», pieslēgs medijus.

Turklāt, «kas labi ar Ameriku, viņš Nilam pa pirkstiem var iesist ļoti precīzi», jo viena lieta esot iztērēt iepriekšējās domes uzkrāto naudu un tā «pirkt vēlēšanu rezultātus», bet budžetu taču nāksies griezt un strādāt grūtos ap-stākļos. «Nils jau viens pats nav karotājs. Tā komanda… Labi, kad atnāk Teilāns un Dzanuškāns, bet, kad viņam ir jācīnās ar tiem savējiem… bļaģ, tad tur ir kaps. Viņš jau ir foršs, smuks puisītis, kas var iet un zīmēties, bet, kad jāšancē un jāgriež, tad ir smagi,» domā Šlesers.

Ameriks savu lomu izprot un bloku atbalsta, kaut arī šī neesot mīlestības laulība. Ameriks skaidro Šleseram savu taktiku domē tā: «Ko es daru? To, ko Lembergs darīja 6-10 gadus atpakaļ. Hozjaistveņņiks! Ar ko šis bloks var iziet, bļaģ – izremontējām visas skolas, penčuki brauc par brīvu, māk-slas muzejs, kultūras nami. Visiem ir labi. Vot, šitā komanda ir to izdarījusi. Ja mēs turpinām, bļaģ, likt reālu naudu, mēs paņemsim… Ja stāvam atsevišķi, būs sacensība, kurš ko.»

Turklāt Ameriks noteikti dod priekšroku sadarbībai ar Ušakovu, nevis Urbanoviču, jo tas esot, «bļaģ, dirsējs», kāds Nils nu gan neesot. «Nilam ir savi mīnusi, tie padomnieki vesels bars, kas viņa vārdā dragā. Bet Nils nav intrigants, točna. Nils cenšas turēt vārdu, cik tas viņam izdodas. Viņš nav taisījis cūcības, vismaz pagaidām.»

Komandas miera labad šleseriešiem nākas arī upurēt vienu sēdekli Rīgas brīvostas valdē, vienlaikus saglabājot vadības grožus. Šlesers skaidro, ka Nilam vajadzīga otra oficiālā alga, jo «dzīvoklis Vecrīgā, jauna sieva…», un osta esot vienīgais reālais va-riants. Tā arī notiek, pēc Šlesera aiziešanas uz Saeimu Ušakovs nonāk ostas valdē, kur pelna divreiz vairāk nekā mēra amatā.

6. Dabūt naudu, netikt cietumā

Paliekot opozīcijā Saeimā, Šlesers nenolaiž rokas. «Labi, Aivars būs valdībā, un kaut kādas lietas, kas būs vajadzīgas atrisināt, mēs varam risināt,» viņš rezumē sarunā ar partneri Viesturu Koziolu. Esot tikai jāsāk gatavoties nākamajām vēlēšanām, un tajās Šleseram būs, ko vēlētājiem parādīt. Viņš ārkārtīgi lepojas ar ideju tirgot uzturēšanās atļaujas, kas pacelšot Latviju. «2011. gads – daudzi darījumi. 2012. gads – sākas būvniecība! Tas ir no nulles, oficiālas summas, par miljoniem. Ja tas aiziet un tirgus reāli jutīs… To tikai vajadzēs laicīgi pareizi iepakot. Redzi, valdība samazina izdevumus, paceļ nodokļus, a Šlesers ar vienu pareizu lēmumu, bļāviens…» Šajā kontekstā viņš arī pēctecim Amerikam piekodina, ka krievu skolas Rīgā esot īsta «zelta ādere» – jo uzturēšanās atļauju pircēji esot sajūsmā, kad uzzina, ka Eiropā ir valsts ar krievu skolām!

Ainārs domā, ka politisko sazobi ar Aivaru sekmēs arī sapratne biznesā – tā viņi pārspriež ar biznesa partneriem ostā. «Viņam tik daudz spēki ir aizgājuši, un tik daudz ir padirsts, ja tā saka… Ja viņš sāks vēl šeit cīnīties,» Šlesers norāda uz Lemberga problēmām Ventspils tranzītbiznesā, Latvijas Kuģniecībā. Toties Rīgā ostas bizness plaukst. «Galvenais, ka nav ne karošanas bijis, nekā… Tur – visa informācija noplūdusi, visi Meroni… A šeit viss ir solīdi! Šeit mēs sēžam un sakām, kā [peļņu] dubultot, a tur sēž un kā ar tiesvedībām,» norāda Šlesers. Viņam piebalso Baltijas Tranzīta servisa vadītājs Ivars Sormulis: «Es jau aizgāju prom no turienes, varu salīdzināt. Te ir pavisam cita lieta. Tur drusku pēc provinciālisma ož. Viens no razvodčikiem ir Meroni,» kas staigājot no viena pie otra un stāstot, ka pārējie esot duraki.

Koziols gan brīdina, ka Lemberga pozīcijas nemaz neesot tik stabilas – viņš sastapis kādu paziņu advokātu, un tas brīdinājis, ka Vitol ieliks Aivaru cietumā. «Ja viņš tā rīkosies, kā viņš tur rīkojas, Vitol apsolīja –  Londonā būs tiesa, un Londonā ieliks cietumā. Vienkārši for your information.» Turklāt cits cilvēks esot stāstījis, ka Saskaņas ievešana valdībā esot uzticēta Ingunai Sudrabai. «Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri,» Koziols atstāsta dzirdēto.

Tomēr Šlesers ir pārliecināts, ka Lembergs ir ļoti labi nostiprinājies politiski. «Dombrovskis, pidars, ir atšuvis SC, viņam vairs nav manevra… Aivars var diktēt, ko grib.» Citiem vārdiem sakot, «viņam šinī valdībā ir vieglāk risināt savas lietas un teikt – drāzīsiet, gāzīšu!»

No sarunām redzams, ka līdzīgs skatījums ir daudziem. Piemēram, sabiedrisko attiecību konsultantam Mārim Mednim, kas Šleseram palīdz Saeimā lobēt uzturēšanās atļaujas. Šlesers 2011. gada februārī tiekoties piemin, ka esot šo tēmu jau izrunājis ar sociologu Aigaru Freimani, bet interesējot arī Medņa viedoklis par ZZS un Vienotības valdības stabilitāti. «Nu, Lembergs, viņš diktē noteikumus visiem. Un Lembergam, kā zināms, ir divas intereses: nauda Ventspilij un lai neieliek cietumā. No tā viss arī izriet,» saka Mednis. «Jo arī visa viņa lielā tirāde par valdības tēriņiem beidzās ar to, ka prokuratūrai iedots par daudz naudas. Viss. Nu, nav citas intereses. Un, kamēr šī valdība nodrošinās šīs divas viņa pamatlietas, viņš negāzīs šo valdību.» l

2010. gada aprīlī Šlesers tiekas ar ministru Jāni Dūklavupārrunā viņa vēlmi pārdot zemesgabalu ostā un politisko situāciju, tajā skaitā nesen Saeimā izgāzto ģenerālprokuroru Maizīti.

Šlesers: Par Maizīša tēmu. Tas ir sava veida lakmusa papīrs. Ja Maizīti ievēlētu, nekādas jau tur traģēdijas nebūtu, bet tas būtu ļoti spēcīgs signāls visiem tiem ierindas prokuroriem, visiem pārējiem – nu, ka viss pa vecam notiek. A tagad viņi saņem signālu – tūlītās ieliks kādu citu, saproti, tūlītās vara mainīsies, davaj, labāk politikā nelienam, davaj, labāk tā…

Dūklavs: Mierīgi, jā…

Šlesers: Kā saka, mierīgi un profesionāli, nevienā, nevienā pusē. Un tas ir signāls ļoti daudziem drošības struktūrās, ka var arī Maizīti noņemt no trases nost tagad. Un, jo vairāk viņi ries tagad, ja, un ja Maizīti atpakaļ neliek uz balsojumu un nepārbalso, ja, tad daudzi teiks…

Dūklavs: Haha. Nav labi!

Šlesers: Nav labi! Saproti, nu. Jo zaldāts ierindas – viņš jau skatās – ja ģenerālis tiek noņemts, tad viņš saka: ja ģenerālis nebija labs, tad es arī laikam kaut ko ne tā esmu darījis.

Dūklavs: Jā, jā!

Šlesers: Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram.

«Tu ar politiku taisīji sev naudu, Ainār!»

NULL

Oligarhi runā, bet izmeklētāji un prokurori… būtībā nesadzird. To var secināt, uzzinot viesnīcā Rīdzene noklausītās sarunas, uz kurām balstīta slavenā oligarhu lieta. Kāpēc valsts nespēja apsūdzēt ietekmīgos politbiznesmeņus Aināru Šleseru, Aivaru Lembergu un Andri Šķēli? Ir publisko Rīdzenē runāto, lai sabiedrībai ir iespēja spriest gan par oligarhu, gan izmeklētāju veikumu

Oligarhu lieta pirms sešiem gadiem sākās ar skaļu pieteikumu – Rīgas lielākais ostas uzņēmums, iespējams, slepeni pieder politikas smagsvariem Aināram Šleseram, Andrim Šķēlem un Aivaram Lembergam. Saeimas atteikums Šlesera kratīšanai pat kļuva par simbolisku iemeslu parlamenta atlaišanai 2011. gada vasarā. Tagad divu oligarhu uzvārdi jau oficiāli ir redzami Rīgas Tirdzniecības ostas (RTO) īpašnieku ķēdītes galā, bet skaļā krimināllieta ir izčākstējusi. Decembrī KNAB ar prokuratūras piekrišanu to izbeidza, jo neatrada pierādījumus.

Taču Ir kļuvusi zināma informācija, kas liek apšaubīt likumsargu darba kvalitāti. Runa ir par tā sauktajām oligarhu sarunām – Šlesera noklausīšanos viesnīcā Rīdzene, ko korupcijas apkarotāji veikuši no 2009. līdz 2011. gadam. Šīs politiķu un biznesmeņu sarunas kalpoja par pamatu oligarhu lietai, kurā Šleseru turēja aizdomās par tirgošanos ar ietekmi, lēmumu pieņemšanu sev slēpti piederošu uzņēmumu labā, neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos un izvairīšanos no deklarācijas iesniegšanas, savukārt Lembergu – par tirgošanos ar ietekmi, bet pret Šķēli kriminālprocess vispār netika vērsts.

Rīdzenes sarunās fiksēti ļoti daudzi lēmumi un notikumi. Piemēram, Šlesers ar airBaltic vadītāju Bertoltu Fliku izkārto darbu savai māsai. Ar Krājbankas vadītāju Mārtiņu Bondaru apsver, kuru satiksmes nozares uzņēmumu kontus pārcelt uz šo banku, lai palīdzētu tai risināt likviditātes problēmas pēc Parex kraha. Ar ministru Dūklavu pārrunā, kā izdevies Saeimā izgāzt ģenerālprokuroru Maizīti un dabūt cauri valdības atļauju izcirst kokus Jūrmalas kāpās savas mājas būvēšanai. Ar Lembergu spriež, kuru likt par «savu» Valsts prezidentu, lai atkal nesanāk kā ar Zatleru. Apkopo Dienas iegādes izmaksas un komandē, kādi žurnālisti jāizmet no Dienas un kādi sižeti jāsaorganizē LTV. Taču svarīgākais – sarunas pārliecinoši norāda uz oligarhu slēptiem biznesa darījumiem un liek jautāt, kāpēc likumsargi nav centušies vai spējuši tos juridiski pierādīt?

Sarunu saturs Ir kļuvis zināms no avotiem, kas lūdz savu identitāti neatklāt. Pēc rūpīgas izvērtēšanas Ir publisko tos sarunu fragmentus, kas satur sabiedrībai būtisku informāciju par iespējamu noziegumu slēpšanu, politiskās varas izmantošanu savtīgos nolūkos un meliem vai ciniskām varas spēlēm, kas domātas vēlētāju muļķošanai.

1. Rīgas Tirdzniecības osta: kā legalizēties?

Šlesers 2010. gadā un 2011. gada sākumā aktīvi plāno īpašumtiesību legalizēšanas shēmu divos uzņēmumos, kuri ārzemēs reģistrēti uz viņa biznesa partneru vārda – Piejūras investīcijas, kas oficiāli pieder Šveicē reģistrētai Viestura Koziola firmai Zein Holding, un Jaunrīgas attīstības uzņēmums, kura īpašnieks ir Norvēģijā reģistrētā Turmuda Stēnes Johansena firma Portpro. Abi biznesi ir ļoti vērtīgi – Jaunrīgas attīstības uzņēmumam pieder lielas platības Andrejsalā, kur iecerēta vērienīga nekustamo īpašumu attīstīšana, un pats Šlesers kādā sarunā aizrautīgi skaidro, ka ekskluzīvās teritorijas vērtība tuvā nākotnē būs 500 miljoni eiro, savukārt Piejūras investīcijas kontrolē trešo daļu uzņēmumā Rīgas Tirdzniecības osta, kas ar kravu pārkraušanu pelna miljonus.

«Man ir nepieciešams šito jautājumu sakārtot. (..) Man ir nepieciešams kaut vienā vietā parādīt savu dalību,» 2011. gada janvārī saka Šlesers. Apsvērti tiek dažādi varianti, to skaitā reģistrēt Kiprā jaunu firmu, caur kuru tad Šlesera uzņēmums Avadel pārņemtu īpašumtiesības. «Kāpēc tā Kipra ir vajadzīga – tāpēc, ka tad uzreiz tā Norvēģijas puse neatklājas, jo neviens jau neredz, jo tai Kiprai teorētiski var piederēt vēl kaut kas,» saka Šlesers. Viņš skaidro: «Visi redz, ka ir pēc tam juridiski Avadels iegādājies Kipru, bet kas tur Kiprai pieder īsti – nu, par to jau sarežģītāk ir iegūt informāciju.»

Īpašumu legalizēšanas shēmas pamatā ir vairākos miljonos mērāmi aizdevumi, ko Šlesers iepriekš noformējis savam draugam Koziolam – parādu neatdošanu var izmantot, lai Šlesera izveidota struktūra pārņemtu Koziola daļas. Shēmu plānots īstenot caur nākotnes opciju līgumiem un iesaistīt Rietumu bankas aizdevumu, jo Šleseram nepieciešams vēl arī reāls miljons, ko samaksāt Johansenam, kurš vēlētos no krīzē iestrēgušā Rīgas projekta iziet. Plāna izstrādē tiek apspriesti arī vairāki kavēkļi, piemēram, biznesiem ir atšķirīgi auditori un tāpēc process var sarežģīties. Šlesers arī nevēlas pieļaut, ka nogaidīšanas periodā uzņēmumi atrastos bankas kontrolē, jo «divi gadi ir pārāk ilgs laiks». Nav arī viegli izdomāt, kurš kļūs par jaunā ārzonas uzņēmuma izkārtni. Piemēram, kādā no sarunām Šlesers atzīst, ka RTO vadītājam Ralfam Kļaviņam «nevajadzētu eksponēties» jaunajā struktūrā. «Es domāju, ka ir jāpaliek pie varianta, ka banka taisa kopuzņēmumu ar privātpersonu, kas nav Ralfs Kļaviņš. Ir jānozīmē, piedod, nu, jebkurš cilvēks,» saka Šlesers. Uz to Koziols saka: «Tu padomā, bet jebkurš jauns cilvēks rada papildu riskus. Nav jau to cilvēku. Tu pats zini, kā ar cilvēkiem iet.»

Daudzkārt apspriežot shēmas īstenošanu ar Koziolu, Kļaviņu un juristu Ivaru Gulbi, detaļas laika gaitā tiek grozītas un slīpētas, bet divas lietas paliek nemainīgas. Viena ir Šlesera vēlme pēc diviem gadiem iznākt gaismā kā biznesa īpašniekam, un otra ir apņēmība noformēt slēptās vienošanās tā, lai šo īpašumtiesību iegūšanas fabula sabiedrībai vēlāk izskatītos ticama un formāli atbilstu interešu konflikta aizliegumiem, kas uz Šleseru ir attiecināmi kā satiksmes ministru un domes vicemēru, Rīgas brīvostas valdes vadītāju. «Šis ir tas moments, kurā es esmu gatavs uzņemties arī atbildību, konsekvences,» saka Šlesers.

Pārējie kolēģi – gan Koziols, gan Kļaviņš – cenšas Šleseru atrunāt, jo nākšana atklātībā būtu politiska pašnāvība. «Kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks, un tu pieņēmi lēmumus savā labā,» sarunā 2011. gada janvārī saka Koziols. Viņš atgādina: «Ainār, tu pieņēmi dafiga visādus lēmumus, dafiga! (..) Tava vājā vieta ir tieši šī te, ka tu ar politiku taisīji sev naudu.»

Kļaviņš norāda, ka no 2004. līdz 2011. gadam «ir septiņi gadi, kuru ietvaros ir pieņemti desmitiem dažādi lēmumi» un, Šleseram «izgaismojoties», «pārējie džeki distancēsies no tā visa». Koziols piekrīt: «Tieši tā, un pārējie visi būs baltā zirgā, kaut gan viņi būs pieņēmuši vēl vairāk lēmumus nekā tu.» Šlesers tomēr paliek pie sava, un visi turpina meklēt risinājumus.

Pavisam atklāti par sev piederošajiem uzņēmumiem 2010. gada novembrī Šlesers Rīdzenē runā ar uzņēmēju Ivo Zonni. Stāsta, kā ticis pie RTO un saimnieko Zaķusalā. «Man ir visādi projektiņi, kuri vēsturiski sākti. Un viens no tiem ir Zaķusala, bet viņš ir iesaldējies uz ilgu laiku,» stāsta Šlesers.

Tas esot privāts uzņēmums, kuram pieder 12 hektāru Zaķusalā. «Tur ir mums viens norvēģu uzņēmums, kurā es piedalos arī – 50%, otri 50% ir vēl vienai struktūrai.» Šlesers arī ieskicē, kā ticis pie ostas uzņēmuma. «Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, nu, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, kur tur ir perspektīvas.» Savulaik ar norvēģu uzņēmumu Varner iesaistoties nekustamo īpašumu biznesā Rīgā, viņi noslēguši vienošanās ar ostu par Andrejsalas zemēm un izpirkuši daļas daudzās privātās kompānijās, kas tur darbojušās. «Mēs reāli izpirkām dafiga kompānijas privātas. Vajadzēja pirkt vēl, vēl un vēl, un gala rezultātā tika nopirktas kompānijas, kas nodarbojas arī ar transporta biznesu. Tāpatās RTO. Kad pirkām, tas bija mazs uzņēmums,» atklāj Šlesers.

Viņš palepojas, ka pēdējo gadu laikā uzņēmumu izdevies attīstīt, apgrozījums pieaudzis desmitkārt un tiek investēts arī jaunos projektos, piemēram, Riga Fertilizer Terminal kopuzņēmumā ar krieviem. «Es koncentrējos uz to, ka šitas ir pamatbizness – jāuzbūvē viens ķīmijas kravu terminālis, viens konteineru terminālis, pa diviem gadiem no nulles uzcēlām līdz 50 tūkstošiem gadā, graudu termināli uzbūvējām.»

Viņš lielās, ka drīz RTO apgrozīs 150 miljonu gadā. «Tāds ir mērķis. Pa druskai neko nevar izdarīt. Man tur pietiekami lielas, kā saka, daļas tajā struktūrā ir, viņa darbojas kā pulkstenis, vilcienu sastāvi nāk iekšā.»

Citās sarunās Šlesers skaidro, kāpēc 2011. gada sākumā veicis izmaiņas RTO vadībā – viņam pietuvinātais Helmuts Kols ģimenes apstākļu dēļ pārcēlies uz Ķīnu, bet valdē viņa vietā stājies bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Jānis Maršāns. «Es viņu ieliku,» Šlesers skaidro vienam no RTO grupas menedžeriem, dzelzceļa pārvadātāja Baltijas Tranzīta serviss vadītājam Ivaram Sormulim. «Viņš daudz neko nedarīs, bet no viņa sausais atlikums varētu būt labāks nekā dažiem citiem.»

Un RTO vadītājam Kļaviņam skaidro, ka turpmāk regulāri tiksies trijatā: «Mums vajadzētu uztaisīt kopīgu tikšanos ar Jāni, un uz priekšu vajadzēs reizi nedēļā tā arī nākt kopā trijatā,» saka Šlesers. «Ideja ir tāda – jāuzliek ir jautājumi, un tad mēs apskatāmies, ko man vajag palīdzēt, nevis tā, ka viņš [Maršāns] iet un tur kā aklais mēģina. Jo mans uzdevums ir tāds – vajag Uģi [Magoni, Latvijas Dzelzceļa vadītāju] pasaukt? Pasaucam. Vajag Maču [Gunti, LDZ Cargo vadītāju], vajag kādu no domes – viss, saliekam!»

Turpmāko valdes pienākumu sadali Kļaviņam viņš raksturo šādi: «Tu vairāk esi «hozjaistveņņiks», a Jānis tomēr nāk no ierēdniecības, viņš to lietu pārzina drusku savādāk – «nomenklaturščiks».» Maršāna uzdevums esot komunikācija ar ierēdņiem, un, «tikko kāds tur čakarē, tā uzreiz ziņot, un es attiecīgi pieslēdzos un skatos, kā mēs to risinām», skaidro Šlesers.

Kopš vājā starta 10. Saeimas vēlēšanās un Rīgas domes atstāšanas Šleseram ir vairāk brīva laika, un viņš skaidro, ka pats varēs aktīvāk pieslēgties biznesa lietu kārtošanai. «Aivars – kā saka, mana tēma, Nils – mana, bet uzliksim cilvēkus, viss, ir svarīgi, lai tas strādā,» Šlesers uzmundrina Kļaviņu, kurš ir norūpējies par vairāku attīstības projektu gaitu.

Sarunas liecina, ka biznesa jautājumu risināšanā iesaistās arī Šķēle. Piemēram, 2009. gada februārī Šlesers informē Kļaviņu par savu tikšanos ar Andri un dod norādes kāda jautājuma virzīšanai brīvostas valdē. «Vajag tūlīt virzīt uz valdes sēdi,» saka Šlesers.

Konkrētās problēmas risināšanā piedalīšoties Andris. «Tas nav tavs, tas ir viņa jautājums. Nu, tā nav tava svara kategorija,» pamāca Šlesers.

Viņš arī atklāj, ka «nākamnedēļ Andris tiksies ar Južiļinu» un «ideja tāda, ka RTO par pašizmaksu pārņem» Krievijas partneru daļu kādā uzņēmumā. RTO valdes priekšsēdētājs piekrītoši novelk «mm». Visticamāk, runa ir par biznesa projektu Kundziņsalā, ko sākotnēji bija iecerējis Krievijas miljardieris Vitālijs Južiļins, bet 2010. gadā tam iznomāto zemi pēkšņi atvēlēja RTO, kas vēlāk sadarbībā ar Krievijas uzņēmumu Uralhim uzcēla šeit minerālmēslu pārkraušanas termināli.

Faktiskā situācija

Ipašnieku slēpšana Lihtenšteinā vai Šveicē un Piejūras investīciju shēmas ir pagātne – tagad ne tikai Šlesers, bet arī «Rīgas puisis» Šķēle dalību RTO neslēpj. Kopš 2016. gada reģistrā oficiāli redzams, ka 60% ostas uzņēmuma pieder a/s MCH investīcijas, kas tālāk pa ķēdīti uz pusēm pieder Šķēles un Šlesera ģimenes uzņēmumiem, turklāt Šlesers ir MCH valdē. RTO ir vēl divi īpašnieki – pa 20% daļu pieder Ralfa Kļaviņa firmai Latmorporttrans un firmai Ostas parks, kurā saimnieko Aivara Lemberga dēlam pazīstamais Jānis Lācis.

Politbiznesmeņu uzņēmums turpina pumpēt naudu – tā peļņa kopš 2008. gada sasniedz 63,8 miljonus eiro. Laikā, kad Šlesers vadīja Rīgas brīvostas valdi, tā pieņēma virkni lēmumu RTO interesēs, kas saistīti ar zemes iznomāšanu, atlaidēm, ostas robežu maiņu.

2011. gada janvārī Šlesers ar Koziolu un Kļaviņu apspriež, kā caur ārzonas shēmu legalizēt īpašumtiesības firmās Piejūras investīcijas un Jaunrīgas attīstības uzņēmums.

Šlesers: Viestur, man ir nepieciešams šito jautājumu sakārtot.

Koziols: Ainār, davaj, mēs taču šeit sēžam, lai to atrisinātu. Mēs vienkārši liekam uz galda visus plusus un mīnusus, lai tev palīdzētu.

Šlesers: Jebkurā gadījumā šis ir tas moments, kurā es esmu gatavs uzņemties arī atbildību, konsekvences un gala rezultātā arī ja…

Kļaviņš: Man ir godīgs jautājums – a pārējie kolēģi, teiksim, to publisko?

Šlesers: Nē, nu, redzi… Ar to Rīgas puisi esmu runājis, un viņš zina, ka es pēc divi gadi gribētu…

Koziols: Viņš arī neies līdzīgi?

Šlesers: Es domāju, ka ne. Jo tur ir drusku atšķirība. Viņam taču ir savas organizācijas, viss. Man ir nepieciešams kaut vai vienā vietā parādīt savu aktīvu dalību. Viņam tur nav nepieciešams. (..) Bet jautājums ir tāds: Ralf, tātad tu nevarētu būt kāda iemesla pēc?

Kļaviņš: Es pilnīgi noteikti nevarētu būt tajā vietā, kurā ir gan Jaunrīga, gan RTO. Varētu būt versija, ka es dēļ tā, lai nokontrolētu banku, varētu palikt Piejūras valdē un ar kaut kādu mazu dalību Piejūrā, kur es varu bankai sasiet rokas, lai viņi neieliek savu menedžeri un kaut ko tur neizdomā darīt sliktu to divu gadu laikā. Tā ir tā funkcija, ko es reāli varu izpildīt.

Šlesers: Nē, bet banka jau nevar… viņa var par to ostas struktūru, bet viņa nevar par Jaunrīgu piekrist, jo tur tas aiziet garāks…

Kļaviņš: Tāpēc te ir jautājums, vai tomēr nevajag uztaisīt divas paralēlas lietas? O.K., caur Kipru, ne caur Kipru, pa taisno. Viens priekš Piejūras daļām, otru struktūru – priekš Jaunrīgas.

Koziols: Nav problēmas, nav problēmas.

Kļaviņš: Jo viņas salikt vienā it kā varbūt ir vienkāršāk tāpēc, ka tur ar vienu rāvienu tie [aizdevumu] cipari izcirkulē, bet mēs jau tūlīt redzam, ka tie cipari ir jādala. Un jādala viņi diezgan precīzi, lai nebūtu nodokļu konsekvences ne tajā Zeinā, ne, teiksim…

Šlesers: Vēl viens no variantiem – Avadelam ir izdevība pateikt, ka, piemēram, ir iegādāts uzņēmums, nestāstot, kas tur vēl ir.

Koziols: Paga, bet, nu, kā tad kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks un tu pieņēmi lēmumus savā labā. Ainār, tu pieņēmi dafiga visādus lēmumus, dafiga! Kliegs un bļaus, un tev nav variantu, ka tu tiksi ievēlēts, Ainār, piedod! Es tev atklāti atbildu, tā būs – tici man. Tas ir tas, kas cilvēkus tracina, Ainār. Tā ir tava vājā vieta. Pārējās vietas tev visas ir stiprās, bet tava vājā vieta ir tieši šī te, ka tu ar politiku taisīji sev naudu. Nu, un to tev kliegs un bļaus, un viss, cauri – aizmirsti par ievēlēšanu!

Kļaviņš: Un parējie džeki distancēsies no tā visa.

Koziols: Tieši tā, un pārējie būs baltā zirgā visi, kaut gan viņi būs pieņēmuši vēl vairāk lēmumus nekā tu.

Kļaviņš: Viņi mērķtiecīgi iet uz distancēšanos.

Koziols: Tev Dombura raidījumā pavaicās, viņš izvilks ārā konkrētus lēmumus, kas tajā laikā tika pieņemti, konkrētus lēmumus.

Kļaviņš: No 2004. gada līdz 2011. gadam ir septiņi gadi, kuru ietvaros ir bijuši pieņemti desmitiem dažādi lēmumi, tajā skaitā par «krasteni», tajā skaitā par [ostas teritoriju] robežām…

Koziols: Juridiski jau viss būs korekti, Ainār, bet tevi neievēlēs. Tas būs labs variants, kā tavai politiķa karjerai pielikt punktu, arī taisnība. Davaj, es būšu priecīgs, būsi labs biznesa partneris, super! Tā, Ainār, ir tā lieta. Mēs gribam palīdzēt – izdarīt, lai ir korekti, lai ir gan tas, gan tas, lai ir viss kārtībā.

2. Minerālmēsli Kundziņsalā: krovj s nosu!

Visā izmeklētāju noklausītajā laikā Šlesers ir cieši iesaistīts RTO biznesa jautājumos – Rīdzenē regulāri ierodas RTO vadītājs Kļaviņš ar detalizētiem ziņojumiem par uzņēmuma aktualitātēm, finansiālo situāciju, problēmām ar darījumu partneriem un jauno projektu virzību. Interesantākā sarunu daļa ir tieši attīstības lietas, piemēram, Kundziņsalas minerālmēslu terminālis vai problēmas ar piestātņu projektu Krievu salā.

Svarīgs RTO biznesa pavērsiens ir sadarbība ar Krievijas minerālmēslu ražošanas gigantu Uralhim, kas pieder vienam no bagātākajiem Krievijas miljardieriem Dmitrijam Mazepinam. 2009. gada nogalē tiek publiskota vienošanās par kopuzņēmuma Riga Fertilizer Terminal dibināšanu (krieviem pieder vairākums, bet RTO – 49%). Oligarhu sarunas ļauj saprast šī darījuma aizkulises.

Šlesers ar Kļaviņu novembrī apspriež kopuzņēmuma dibināšanu, kas nemaz nerit tik raiti. «Es it kā to procesu mēģinu mazliet bremzēt, jo es saprotu, ka ne visi kolēģi, kā teikt, vēl ir devuši savu [atbalstu],» Kļaviņš ziņo Šleseram. Aizvakar esot ticies ar Aivaru, kurš projektu atbalstot, taču naudu ieguldīt negrib. Katrai pusei jāinvestē 2,4 miljoni eiro. Kļaviņš ir pārliecināts, ka projekts ir izdevīgs, turklāt tā izgāšana subjektīvu iemeslu dēļ dotu ļoti negatīvu signālu Krievijas pusei. Kļaviņš līgumu ar Uralhim esot nosūtījis arī Andrim, taču pagaidām ar viņu nav ticies. Šlesers atbild, ka tiksies ar Andri pats. «Es esmu par, jo viņi [Uralhim] šeit ir iekšā un tad uzreiz dod vilkmi visam pārējam,» pozitīvs ir Šlesers.

Drīz decembrī Kļaviņš ziņo Šleseram, ka Mazepins it ticies ar Krievijas vicepremjeru Sečinu (Putina tuvāko līdzgaitnieku – red.), kurš sākumā bijis skeptisks par projektu Rīgā, bet Mazepins tagad esot pārņēmis personisku kontroli. Tāpēc tagad esot pēdējais brīdis nolēkt no projekta, saka Kļaviņš, bet, ja to uzņemas, tad viss būs jāizdara līdz galam, pat ja atļauju kavēšanas gadījumā nāktos veikt nelikumīgu būvniecību. Abi sarunbiedri ir nobažījušies par to, ka projektu var nobremzēt konkurējošais uzņēmums Alpha Osta, kura lielākais īpašnieks ir ASV dzīvojošais Igors Sokols – tas esot ieradies Rīgā ar visu bandu un piedraudējis, ka te būšot FSB un visiem purnus izšķaidīs.

Minerālmēslu termināļa tēma uzpeld ik pa laikam, projekts ir komplicēts. Rīdzenē runātais liecina, ka visa oligarhu trijotne par to lemj – 2011. gada februārī Ainārs ar Aivaru klātienē un Andris pa telefonu saskaņo laiku, kad visi tiksies ar Mazepinu.

Ir jāvirza arī dažādu atļauju saņemšana būvniecībai, tāpēc Šlesers pieslēdzas problēmām ar pilnu krūti. Kļaviņš ir noraizējies par iespējamām problēmām saņemt visas atļaujas, bet Šlesers mierina, ka negatīvu atzinumu nebūs. «To mēs nepieļausim, ne-pie-ļau-sim!» Šlesers saka 2011. gada februārī. Ralfam būšot jāsatiekas ar LPP/LC deputātu, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas vadītāju Vjačeslavu Stepaņenko, kuram Šlesers uzticēs atbildību par projekta virzību domē. «Tu pasaki – šis ir tas projekts, par kuru Putins teica, ka šis ir ļoti svarīgs projekts,» pamāca Šlesers.

Lai viss ietu gludi, Šlesers informē arī savā vietā domē atstāto Andri Ameriku, saorganizējot kopīgu tikšanos ar RTO valdes locekļiem Kļaviņu un Maršānu. Ameriks gan stīvējas, ka negrib runāt tik plašā lokā, bet Šlesers uzstāj – vēlas, lai cilvēki Rīgas domē ir lietas kursā. «Šitas ir mans jautājums. Prioritārais jautājums. (..) Mēs jau te varam vienoties, bet kādam jāstrādā arī ir, ikdienā jāskrien ar dokumentiem.» Jaunā minerālmēslu termināļa būvniecības projektam visās pašvaldības struktūrās esot jāsaņem zaļā gaisma. «Andri, šito jautājumu mums ir jāatrisina – krovj s nosu,» saka Šlesers. Ameriks atbild, ka nav problēmu – «lai Askolds [Kļaviņš, Vides pārvaldes direktors] skraida. Samaksā viņam naudu, lai viņš skraida». Ameriks visam nevarot izsekot līdzi, tāpēc Šlesers nolemj «no domes pielikšu kā politiski atbildīgo» Stepaņenko, kuru uzreiz arī sazvana un dod uzdevumus.

Kļaviņš stāsta Amerikam, ka galvassāpes sagādā arī domes Attīstības departamenta ierēdņi, kas cenšoties ierobežot RTO attīstību Andrejsalā. Ameriks skaidro, ka ierēdņus regulē mēra Nila Ušakova biroja vadītāja Iveta Strautiņa (tagad mēra kundze), tāpēc abi ar Šleseru vienojas, ka viņš savedīs kopā Maršānu un Strautiņu.

Problēmas rada arī piestātņu projekts Krievu salā, kur buksē ES finansējuma piesaiste un pašiem oligarhiem ir iekšēja rīvēšanās, jo Aivars spēlējot «savu spēli». Šlesers ir nobažījies – ja Eiropas Komisija neakceptē projekta finansējumu, tādā gadījumā «čtob ņe projebaķ vse ģeņgi, jāizdomā, kur likt, kā citiem projektiem pārdalīt».

Ameriks mierina, ka projekts tiks apstiprināts, bet, ja tomēr ne, tad satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) piedāvājot naudu brālīgi sadalīt ar Ventspili un Liepāju, bet Rīgai no tās tiktu puse. Par to Šlesers galīgi nav mierā. «Mana pozīcija ir principiāla – visa nauda paliek ostā. (..) Ja ne, tad tas tiek uztverts par metienu lielā apmērā,» un sola izrunāt pats visu pa tiešo ar Auguli un Lembergu, lai šajā lietā nebūtu nekādu «sabojāto telefonu».

Faktiskā situācija

Par termināļa saskaņošanu atbildīgie cītīgi pastrādāja, 2011. gada vidū visas atļaujas bija saņemtas un būvniecība varēja sākties. 2013. gada decembrī termināli svinīgi atklāja, televīzijas ziņās klātesošo vidū grozījās arī Lembergs un Šlesers. 2009. gadā dibinātais kopuzņēmums Riga Fertilizer Terminal, kurā 51% pieder Uralhim un 49% RTO, kopš darba sākšanas 2014. gadā pelna saimniekiem aptuveni sešus miljonus eiro gadā.

2011. gada februārī Šlesers ar Ameriku un RTO valdes locekļiem spriež, kā pašvaldības iestādēs jāsaskaņo minerālmēslu terminālis Kundziņsalā.

Šlesers: Es saucu Ralfu. Tagad atnāks arī Maršāns. Es pateicu, lai viņi uzliek jautājumus – kas ir ar pilsētu…

Ameriks: Man vispār nepatīk ar daudziem runāt.

Šlesers: Paklausies, Andri, paga, paga. Es Maršānu šajā gadījumā no savas puses esmu deleģējis. (..) Šis ir mans jautājums, man viņš ir svarīgs – lai tu būtu lietas kursā. (..) Šis ir prioritārais jautājums, un tāpēc es gribu, lai visu kopīgi sadalītu. Mēs jau ar tevi varam runāt, bet kādam jau arī ir jāstrādā.

(Sarunai pievienojas abi vadītāji, Kļaviņš informē par problēmām Andrejsalā un Uralhim termināli Kundziņsalā.) (..)

Kļaviņš: Otra precīzā lieta, kas šodien notiek, ir IVN [ietekmes uz vidi novērtējuma] procedūra Uralhim terminālim.

Šlesers: Tas ir svarīgi.

Kļaviņš: Tātad ziņojums IVN ir sagatavots un šobrīd izsūtīts visām tām institūcijām, kurām procedūra paredz. Jānim [Maršānam] ir šīs vēstuļu kopijas, tur ir vesels bars ar domes institūcijām tai skaitā un ne tikai, no kurām prasās kā minimums ne negatīvs vērtējums.

Šlesers: Šito jautājumu mums ir jāatrisina krovj s nosu.

 

Ameriks: Nu, lai Kļaviņš skraida. Ne šitas Kļaviņš, bet Askolds [Vides pārvaldes priekšnieks]. Samaksājiet viņam naudu, lai viņš skraida!

3. airBaltic: tas ir mans projekts

AairBaltic ir bieži apspriests Rīdzenes sarunās. Nacionālās lidsabiedrības vadītājs Bertolts Fliks, kas 2009. gada janvārī nopirka airBaltic akciju paketi no SAS, turpmākajos gados mērķtiecīgi attīstīja biznesu privātā mazākuma akcionāra interesēs. Rīdzenes sarunas atklāj šo darījumu aizkulises – airBaltic pārņemšana ir Aināra projekts, kuram finansējuma piesaisti nodrošinājis Andris, un vēlāk, kad problēmās nonākušais bizness slīd laukā no rokām, pieaicināts tiek arī Aivars.

2009. gada februārī – neilgi pirms tam, kad Šlesers kā satiksmes ministrs paraksta jauno airBaltic akcionāru līgumu ar Flika kompāniju Baltijas Aviācijas sistēmas, – abi tiekas Rīdzenes numuriņā un pārrunā līguma detaļas, valsts puses juristu saskatītās problēmas. Šlesers norāda, ka jaunais akcionāru līgums ir jāveido pēc principa, ka valsts kļūs par mazākuma akcionāru lidsabiedrībā, jo Flikam ir jācenšas iegūt vairākumu, papildus nopirktajām akcijām izmantojot arī uzņēmuma obligāciju konvertēšanu.

Šlesers dod norādes Flikam, kāda pozīcija viņam jāieņem turpmākajās sarunās ar valsti. «Tev vajadzēs pateikt, ka tu gribi konvertēt [obligācijas], ka tu gribi pārņemt, ka tu vēl neesi sameklējis naudu, bet ka tu to izdarīsi,» pamāca Šlesers. Fliks stāsta, ka brauc uz Šveici tikties ar Andri: «Gribu saprast, kur viņš stāv, kāda ir viņa pozīcija visās lietās.»

Tobrīd neskaidrības ir par nākamo valdību un arī satiksmes ministru – pēc Ivara Godmaņa (LPP/LC) demisijas premjera amatam ir nominēts Valdis Dombrovskis (Jaunais laiks). Šlesers aplēsis, ka vēl aptuveni nedēļa ir laika, kurā var uztaisīt akcionāru sadarbības līgumu. «Svarīgi ir, ka menedžments nāk no mums, nevis no valsts,» uzsver Fliks. «Tas jā, tas viss paliek,» atbild Šlesers.

2010. gada beigās airBaltic ir finansiāli ļoti smagā situācijā, gads noslēdzas ar lieliem zaudējumiem, kompānijai trūkst naudas. Vladimirs Antonovs, caur kura Latvijas Krājbanku iepriekš finansēts airBaltic, vēlas izmantot grūto situāciju un kļūt par līdzīpašnieku, bet Rīdzenes sarunas atklāj, ka Šlesers (tobrīd opozīcijas deputāts Saeimā) izmisīgi cenšas nepieļaut biznesa atdošanu.

Decembrī Šlesers lūdz padomu draugam, Mono grupas vadītājam Mihailam Uļmanam – kā izturēt Antonova spiedienu? Uļmans skaidro, ka Fliks ir slikti vadījis kompāniju, faktiski uzbūvējis finanšu piramīdu un Antonovs nemaz neesot tas peļamākais partneris – drīzāk baņķieris esot situācijas ķīlnieks, jo airBaltic var sagrūt un viņš aizdoto naudu zaudēs. Normālas bankas tādu darījumu vispār nefinansētu un pārkreditēties iespējams tikai, «ja Andris pa saviem kanāliem pierunās vai dos kaut kādas savas garantijas».

«Citu variantu nav,» Uļmans rezumē, norādot uz lielajiem zaudējumiem un to, ka pašam airBaltic nekas nepieder.

2011. gada februāra sākumā Šleseram ir nopietna saruna ar Lembergu, kurā airBaltic ir centrālais jautājums. Viņš izvērsti skaidro, kā no 2004. gada ir strādājis ar šo tēmu: atvilcis Ryanair uz Latviju, tad airBaltic bijuši zaudējumi, un viņš radījis apstākļus, lai varētu nopirkt SAS daļas – piesaistīts Antonovs, Andris esot palīdzējis. «Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja,» stāsta Šlesers. Attīstības iespējas šim biznesam esot «ārprātīgas», taču tagad vēl nepieciešama nauda. Šlesers piedāvā Lembergam uztaisīt struktūru Luksemburgā pēc pilnīga konsensa formāta, kur Antonovam jāsaņem ceturtā daļa un «mums» jāpatur trīs ceturtdaļas. «Doma ir tāda – uztaisīt bloku, kurā ir četri vienādi pārstāvji – viens, divi, trīs un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi,» piedāvā Šlesers.

Saucot daļu procentus, Šlesers soli pa solim izklāsta versiju, kurā tiktu pārņemti arī valstij piederošie 52% airBaltic akciju, sadalot tos četrās vienādās daļās un tad apvienojot ar BAS akcijām, no kurām pusi jau kontrolē Antonovs.

Lembergs piekrīt, «bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, tur jau nevar tā – par skaistām acīm». Šlesers skaidro, ka «kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka, bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim».

Lembergs piekrīt, taču uzsver, ka vēlas kaut ko maksāt. «Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks – a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X?» saka Lembergs. «Man viņam vajag pretī – rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt – daudz, maz un tā. A savādāk teiks – vot, bļaģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Nahuj, man tas neder!» saka Lembergs, kuram principiāli svarīgi esot samaksāt kaut ko. «Tie nevar būt pieci lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.» Turklāt visu vēloties darīt oficiāli, ar pārskaitījumu, argumentē Lembergs: «Tas nav Rīgas centrālais terminālis, kas nahuj neinteresē īpaši nevienu, i to kāds var paskatīties. (..) A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk…» Abi vienojas meklēt risinājumu un pārrunā, kas varētu veikt airBaltic novērtējumu. Lembergs rosina apdomāt kādu starptautisku auditoru vai advokātu firmu, «ar kuru labi var strādāt» un kas pēc Satiksmes ministrijas pasūtījuma veiktu novērtējumu.

Februāra vidū Šlesers atkal apspriež risinājumus ar Fliku – stāsta, ka ir bijusi saruna ar Aivaru un ir atrasts modelis. Viņš strostē Fliku, ka tas jau gatavs piekāpties sarunās ar Antonovu, un pamāca, ka beidzot ir jāsāk domāt ar galvu. Fliks sūdzas, ka vajadzējis jau sākumā skaidri vienoties ar Antonovu un atdot viņam ceturto daļu biznesa, bet tagad, kad viņiem naudas trūkuma dēļ «pagājušā gada beigās bija jākrīt ceļos», būs jāzaudē puse. Šlesers saka, lai Fliks beidz raustīties, jo Antonovs nav vienīgais naudas avots un neesot iemesla viņam «uzdāvināt pusi biznesa». Zīmē Flikam priekšā shēmu, kā tiks pārstrukturēts īpašnieku sadalījums, un piekodina, lai Fliks to vēlāk pārzīmē ar savu roku, ejot uz sarunām ar Krājbanku. Esot svarīgi, lai «pilsonis Aivars tiek precīzi iezīmēts, jo viņš atbalsta».

Faktiskā situācija

Valstij ir izdevies joprojām paturēt kontroli airBaltic un paglābt kompāniju no bankrota, taču tas maksājis ļoti dārgi – valsts ieguldījusi lidsabiedrībā vairāk nekā 200 miljonus eiro. Neskaidrības par patieso airBaltic privāto līdzīpašnieku ir pavadījušas lidsabiedrību kopš 2009. gada, kad SAS vietā par mazākuma akcionāru (47,2%) kļuva aviokompānijas vadītāja Bertolta Flika firma Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS). 

Šlesers šajā procesā aktīvi iesaistījās – tieši viņš kā satiksmes ministrs ieteica valstij par 67 miljoniem eiro nepirkt SAS akcijas 2008. gada nogalē. Tad par pircēju pieteicās Fliks, ņemot kredītu Latvijas Krājbankā un radot aizdomas par oligarhu aizmuguri darījumam. 2009. gada martā Šlesers kā demisionējušās valdības ministrs par labu Flikam parakstīja jaunu akcionāru līgumu, kas ļāva viņam brīvi saimniekot uzņēmumā un stipri ierobežoja valsts kontroli. Izmantojot to, Fliks turpmākajos gados izveidoja ar BAS saistītu firmu tīklu, atstājot airBaltic kā tukšu čaulu, kam vairs nepiederēja pat lidsabiedrības preču zīme.

Aviokompānijai nonākot finanšu grūtībās, 2010. gada beigās pusi BAS akciju pārņēma Bahamās reģistrēts Taurus fonds, kas saistīts ar Krājbankas īpašnieku Antonovu. BAS centās pilnībā iegādāties airBaltic, taču pēc oligarhu lietas ierosināšanas 2011. gada vidū atklātībā nāca aizdomas par oligarhu interesēm kompānijā. 2011. gada nogalē, izmantojot Latvijas Krājbankas maksātnespēju, valdība iegādājās BAS piederošās lidsabiedrības daļas, tā beidzot atgūstot kontroli airBaltic, taču bijušie īpašnieki izvērsa tiesāšanās karu pret valsti. Tikai 2015. gadā tas noslēdzās ar mierizlīgumu, kura sarunās personīgi iesaistījās Šķēle un kas valstij izmaksāja deviņus miljonus eiro.

Kopš 2016. gada airBaltic flotes modernizēšanai atkal ir piesaistīts mazākuma akcionārs (20%) – sākotnēji vācu investors Ralfs Dīters Montāgs-Girmess, bet šogad viņa daļas pārpirka dāņu miljonārs Larss Tūsens. Investori noliedz, ka aiz viņiem stāvētu vietējie oligarhi.

2011. gada februārī Šlesers ar Lembergu apspriež, kā pilnībā pārņemt airBaltic

Šlesers: Aivar, paklausies, es tev gribu drusku izstāstīt to bekgraundu par Boltiku. 2004. gadā es tur sāku ņemties… Ryanair atvilku, jo SAS čakarēja mūs un tur nekas nenotika. Tajā brīdī, kad bija milzīgie zaudējumi un visi pārējie sūdi sākās, SAS saprata, ka viņš nafig negrib vairs tur stūrēt… Patiesībā es tur drusku piestrādāju, pavisam atklāti, radīju apstākļus, ka viņi saka… Un tajā brīdī, protams, bija jāatrod nauda. Antonovam kaut ko vajadzēja no manas puses, es ar viņu tikos, vienojos, un mēs piesaistījām kaut kādus līdzekļus, gala rezultātā varēja nopirkt to visu SAS daļu. Nu, lūk, bet tā būtība ir tāda, ka SAS daļa jau ir 100% kontrole, tu pats saproti – viņa tika izveidota jau dibināšanas laikā, ka menedžments nekad Latvijā nav bijis. Nu, vot, tas viss ir attīstījies. Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja. Es redzu to, ka mēs varam attīstīt ārprātīgi. Un, protams, bija nepieciešama vēl nauda, tur Andris arī palīdzēja kārtot kaut kādas naudas. Tagad es piedāvāju variantu, kas, man liekas, tevi apmierinātu daudz labāk… Es to pateicu Andrim, es to pateicu Flikam. (..) Tā doma ir tāda – uztaisīt bloku, kurā ir šī daļa, kas mums ir, un šī [airBaltic valsts daļas]. Uztaisīt, ka ir četri vienādi pārstāvji. Viens, divi, trīs un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi, kā saka, 25, 25 un 25. Viena kompānija, kas tiek uztaisīta ar pilnīgu konsensusu. Es piedāvāju – salikt kopā viens vesels, kopīga kontrole, kas visdrīzāk tiek uztaisīta Luksemburgā. Un mana tā doma ir tāda, ja šeit tīri matemātiski visu vairs nedalām, tad sanāk… Antonovam ir jāsaņem, vot, šitā daļa – ne vairāk.

Lembergs: Cik?

Šlesers: Viena ceturtā daļa, ne vairāk. Un jāpieskaita pie šitā te, kur pretī mums ir, kā saka, ja tās trīs ceturtdaļas, kas kopā sastādītu 39,525%.

Lembergs: Tu saki četrās vienādās, bet te jau nesanāk četras. Kurā vietā ir tās četras?

Šlesers: Mēs uztaisām kompāniju, kurai kopā tīrā veidā ir 63,125%.

Lembergs: Āaa, āaa. Labi, sapratu. Es visu saprotu.

Šlesers: Būtiski ir tas, lai apvienotu kopā, lai nedalītu, kas ir kas. Un tad, kā teikt, es šajā gadījumā uzņemos atbildību tavā priekšā, ka tur viss būs precīzi uzlikts plāns un tā tālāk. Man liekas, ka tas ir godīgi un pareizi, ko?

 

Lembergs: O.K., piekrītu, bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, jo tur jau nevar tā – par skaistām acīm.

Šlesers: Protams, kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā [valsts daļu] cena ir zemāka šeit, bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim šajā jautājumā. (..)

Lembergs: Bet vienalga, kaut kas ir jāmaksā. Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks – a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X? Man viņam vajag pretī – rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt – daudz, maz un tā… A savādāk teiks – vot, bļaģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Nahuj, man tas neder!

Šlesers: Nē, redzi, tur jau ir kredīti, piedod. Tam pašam BAS jau ir reāli kredīti.

Lembergs: Vienalga! Man tas ir principiāli svarīgi, jo, saproti, tie nevar būt pieci lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.

Šlesers: Protams.

Lembergs: Saproti, ja. Būtu pietiekami liels piķis jāsamaksā, ar pārskaitījumu, lai viss oficiāli. Tā ir publiska kompānija – nozīmīgs spēlētājs, ir svarīgi, kā tas tiek strukturēts… Tas nav Rīgas centrālais terminālis, kas nahuj īpaši neinteresē nevienu, i to kāds var paskatīties, ja tur nāk kravas. A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk.

Šlesers: Es piekrītu, izejam tam cauri, bet gala mērķis – mēs ejam uz šito.

Lembergs: O.K., es piekrītu.

4. Zaķusala: Tramps, Lužkovs un uzturēšanās atļaujas

Viens no biznesa projektiem, kam Rīgas dome Šlesera laikā izrādījusi labvēlību, ir kopā ar Koziolu bīdītā nekustamā īpašuma attīstīšana Zaķusalā. Gan Šlesers, gan Koziols aktīvi rosās investoru piesaistei – tiek uzrunāts gan Tramps Amerikā, gan Lužkovs Krievijā. Piemēram, 2011. gada februārī sarunā ar Koziolu Šlesers skaļi rēķina, ka Zaķusalas attīstīšanai «mums vajag 100 investorus pa 100 tūkstošiem», ko var sagādāt caur uzturēšanās atļauju programmu, ar kuras ieviešanu Šlesers ļoti lepojas arī daudzās citās sarunās. Šlesers domā, ka krievu investoru piesaisti Zaķusalai sekmētu ciešāka sadarbība ar Rietumu banku, savukārt Koziols atgādina, ka abiem labāk tomēr sekmējies naudu pelnīt projektos ar mazāku dalībnieku skaitu. «Jo mazāks kompots, jo labāk esam izgājuši ārā.» Tagad «kolhozs» Dienā esot «pizģec vienkārši».

Koziols ziņo Šleseram, kā viņam gājis Londonā, kur aizbraucis tikties ar iespējamo investori Jeļenu Baturinu, Lužkova sievu. «Mēs runājām ar viņu kā čomi,» par tikšanos ar miljardieri Londonas viesnīcā stāsta Koziols. Baturinai esot interese ieguldīt, jo projekts Rīgā būtu iespēja dabūt naudu prom no Kremļa. Tikt pie kontaktiem esot palīdzējis tas, ka Koziols nointervējis Lužkovu žurnālam Sestdiena.

Šlesers rezumē, ka «vismaz viens labums no tās Dienas ir». Tāpat februārī Šlesers kādam investoru pārstāvim stāsta, ka viņam ir vienošanās ar Trampu – tas gatavs Zaķusalā taisīt Trump Plaza Riga. Šlesers esot Ņujorkā ticies ar Trampu, un tas atzinis, ka Rīgā esot labākais zemes variants.

Faktiskā situācija

Pie Zaķusalas projekta darbojas firma Zakusala Estates, kurai Rīgas dome uz 55 gadiem bez konkursa iznomāja 12,6 hektārus, lai būvētu viesnīcas un dzīvojamās mājas.

2007. gadā izstrādāto vērienīgo projektu apturēja krīze, bet vicemēra Šlesera laikā dome firmai 2009. gadā pārdeva zemesgabalu par 1,3 miljoniem latu, vienlaikus atsaucot prasību noteiktā termiņā pabeigt iestrēgušo projektu. Šajā firmā Šlesers un Koziols kādu brīdi bija oficiāli redzami līdzīpašnieki, taču vēlāk viņu vietā parādījās Norvēģijā dibināta kompānija Tritan Group. Izmeklētāji uzskatīja, ka Šleseram slēpti pieder vismaz 24% šajā firmā.

Tagad īpašnieks ir cita norvēģu firma ZE-Holdings, kam pieder 25% daļu. Iepriekš «norvēģi» kontrolēja pusi, bet 2014. gadā daļu pārdeva otram īpašniekam, būvfirmai Merks. Pēc Merka pasūtījuma pērn izstrādāta jauna teritorijas attīstības vīzija un šopavasar sākta lokālplānojuma izstrāde.

5. Kā «sapakot» Rīgas domi

Daudz uzmanības Rīdzenes sarunās 2009. un 2010. gadā vicemērs Šlesers velta Rīgas pašvaldībai – plāno, kā vērtīgos aktīvus apsaimniekot, kur ielikt kāju uz interesantiem īpašumiem. 

Piemēram, 2009. gada decembrī Šlesers tiekas ar Lattelecom šefu Juri Gulbi, pārrunā publiskos iepirkumus un biznesa attīstību. Šlesers stāsta, ka runājis ar Nilu, esot jāsaliek plāns, kā «sakārtot» visus jautājumus. «Tagad sanāk, ka tur visi – Gundars Bojārs kaut ko dara, kaut ko vēl kāds dara, (..) beigās katrs saka: jā, es runāju ar Nilu, es runāju ar Aināru, bet, ko viņi īstenībā dara, to neviens nezina,» stāsta Šlesers. Viņaprāt, «labāk paņemt vienu menedžmentu – kontroli» un tāpēc jāizstrādā plāns. «Tad mēs sazīmējam un uzliekam tādu ilgtermiņa programmu, jo Rīgas dome, ja šoreiz mēs varam sapakot, nu, tad tas ir kaut kas liels tomēr,» Šlesers saka, piesaucot salīdzinājumu ar dārgu un jaudīgu datoru, ar kuru nav jēgas tikai internetā sērfot, ja var apkalpot Pentagonu.

Abi vienojas, ka Gulbis šādu plānu saliks. Šleseram ir arī tālāka vīzija attiecībā uz telekomunikāciju nozari, kur pēc 10. Saeimas vēlēšanām viņš gribētu panākt vienošanos ar skandināvu īpašniekiem. «Variants tāds. Nu, atdodam viņiem to LMT, uztaisam dīlu, kā mēs savācam Lattelecom, izdomājam, kā mēs varam sakārtot to visu. Un tas ir jāizdara uzreiz pirmajā gadā pēc vēlēšanām – izdzīt cauri, ja,» saka Šlesers, jo Lattelecom viņš redz kā uzņēmumu, kas konsolidētu biznesu visā reģionā.

2010. gada martā Šlesers dod uzdevumu arī jaunajai Rīgas Ūdens valdes priekšsēdētājai Dagnijai Kalniņai: «Uzņēmums jāsapako tā, lai mēs to visu kontrolējam.»

Viens konkrēts jautājums, kas jārisina, – atteikšanās no Rīgas Ūdens līdzīpašuma tiesībām Siemens uzstādītajā TEC, kas no kanalizācijas biogāzēm ražo siltumu un enerģiju, jo projekta privātie īpašnieki tagad mainoties un vēlas pārņemt pilnu kontroli.

Aktuāls ir jautājums par pašvaldības kopuzņēmumu veidošanu, būtiskas jomas nododot politiķu izvēlētās privātās rokās. Tā 2010. gada martā Šlesers tiekas ar Dalkia pārstāvi Latvijā Guntaru Kokoreviču un spriež par kopuzņēmuma veidošanu, lai pārņemtu Rīgas Siltumu. Šlesers skaidro, ka proporcijai jābūt 51% pret 49% domes labā, taču šis jāuztver kā pilotprojekts. «Mēs pēc vēlēšanām jebkurā gadījumā runāsim par nākamajām tēmām – ūdens, satiksme,» saka Šlesers. Ja ar Rīgas Siltumu izdodas «veiksmes stāsts un domei ir 51, tad tikpat labi šitas uzņēmums var iegādāties 49% arī Rīgas Satiksmes, Rīgas Ūdens, jo, pēc definīcijas, tas ir domes uzņēmums, un pēc tam mēs varam – čuh! vienā brīdī…» skaidro Šlesers. Kokorevičs rosina Šleseram pašam Francijā izrunāties ar māteskompānijas bosiem. «Es varu aizbraukt uz vīkendu, vienkārši netīšām tur kādā restorānā satikties,» piekrīt Šlesers.

Kokorevičs ir norūpējies par politisko situāciju pēc vēlēšanām, jo «kretīns» un «pilnīgs idiots» premjerministrs Dombrovskis sākot ārzemju investoriem no malas labi izskatīties. Ainārs mierina, ka viņam ar Andri ir plāns kopējam startam vēlēšanās. Kokorevičs izsaka atbalstu, jo Vienotības pļurkstētājus, kas «pat saviem sponsoriem neko nav izdzinuši par labu», viņš neieredzot un, «bļāviens, nezin ko esmu gatavs izdarīt, lai viņi netiktu, – lai nāk krievi, vienalga, kas, lai tikai nenāk viņi».

Jāpiebilst, ka pret Rīgas Siltuma kopuzņēmumu ar Dalkia 2010. gada sākumā asi protestēja Vienotības ekonomikas ministrs Artis Kampars, nosaucot to par slēptu privatizāciju, un projekts tika apturēts. Taču pašvaldība kopuzņēmumu idejas nav atmetusi. 2014. gadā ar Kokorevičam piederošu firmu Enerģijas risinājumi izveidots Rīgas Siltuma kopuzņēmums Rīgas BioEnerģija, lai būvētu jaunu šķeldas katlumāju. Kaut gan valsts iebilda pret šo projektu kā ekonomiski neizdevīgu, Rīga to šogad sāka būvēt. Kopsabiedrības modeli Rīga plāno ieviest arī atkritumu apsaimniekošanā, faktiski uz 20 gadiem nododot viena komersanta rokās šo biznesu. Tajā pārliecinoši lielākais spēlētājs šobrīd ir Clean R – arī šis uzņēmums pieder Kokorevičam, bet tā saknes saistītas ar Šķēli.

2010. gada oktobrī jau pēc Saeimas vēlēšanām Šlesers tiekas ar uzņēmēju Ivo Zonni un klāsta gan savas biznesa idejas Zaķusalā, gan dod ievirzi darbībai Rīgā. «Mans priekšlikums, kas attiecas uz tevi, – es domāju, ka vajag paņemt Rīgas Namus, un ir jāapskatās, ko tur var izdarīt. Otra interesanta tēma, par Rīgas mežiem. Tur vajadzētu iziet cauri, kuras ir tās zemes, ko perspektīvā attīstīt, kur ir vērts ielikt kāju durvīs,» saka Šlesers. Būtībā vajagot «uztaisīt sava veida biznesa auditu, kas tur ir, ko var izdarīt, kādus objektus nākotnē var apsaimniekot», un «nevis skriet līdzi Martinsonam, bet izdomāt kaut ko paralēli» un neatstāt domes politiku «visādiem jaunupiem».

Zonne gan ir nobažījies par attiecībām ar Ameriku. «Es nezinu, kas ir Amerikam pret mani, bet mums ar viņu nav nekādas tur attiecības. Viņš jau baidās, jo es visu to shēmu zinu ar tiem Štramiem un tiem…,» saka Zonne. Viņš arī interesējas, vai Ameriku «neparaus līdzi Štrama krimināllietā» – procesā, kur par kukuļņemšanu bargi tiesāja Rīgas Attīstības departamenta vadību, kas kukuļus bija devuši tālāk politiķiem. Šlesers domā, ka ne.

? Kāpēc izgāzās krimināllieta?

Nav pierādījumu – tā divos vārdos var raksturot KNAB un prokuratūras atbildes uz Ir jautājumiem, kāpēc oligarhu lieta izgāzusies. Neviena atbildīgā KNAB amatpersona nebija gatava klātienes intervijai, savukārt lietu uzraugošais prokurors Māris Leja atzīst – traucējuši vairāki apstākļi. Pirmkārt, informācijas nopludināšana par operatīvajiem pasākumiem jau tūlīt pēc to sākšanas 2009. gada februārī. Kā noskaidroja Ir, šajā procesā bija iesaistīta kāda KNAB darbiniece un viņas vīrs, kā arī augsta līmeņa tā laika LPP/LC politiķis – Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars. Tieši Jaundžeikars informējis Šleseru par viņa noklausīšanos drīz pēc KNAB operatīvo darbību sākuma. Par to Jaundžeikars jau 2012. gadā ir saņēmis sodu – 14 tūkstošus latu un divarpus gadu liegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē. 

Pēc Lejas domām, otrs sprungulis izmeklēšanai – daļēja Rīdzenes sarunu nopludināšana portālā Pietiek.com drīz pēc kriminālprocesa ierosināšanas. Trešais – deputāta imunitāte Šleseram, kas liedza veikt negaidītas kratīšanas.

Neraugoties uz Jaundžeikara brīdinājumiem, Šlesers turpināja sarunas Rīdzenes numuriņos, taču daudzos sarunu pavedienos likumsargi pārkāpumus nav saskatījuši. Piemēram, oligarhu iespējami slēptās īpašumtiesības airBaltic vispār nopietni netika pētītas. «Šīs sarunas ir pārāk vājas,» pamato Leja. Arī sarunās apspriestā Šlesera firmu legalizēšanas shēma, lai arī sākta īstenot (kā vēlāk izmeklēšanā konstatēts), pati par sevi neko nepierādot. «Ja jūs nepierādāt to, ka viņš bija slēptais īpašnieks uz sarunu brīdi, tad šī shēma var tikt interpretēta tikai tādā nozīmē, ka Šlesers vēlas iegūt šīs kapitāldaļas juridiski,» skaidro Leja. Lai pierādītu slēptās īpašumtiesības, esot bijis jāsavāc pārliecinošāki pierādījumi, ka juridiskais īpašnieks savas tiesības neizmanto, bet tās izmanto Šlesers, skaidro Leja.

Arī liecinieku liecības nav devušas gaidīto. «Nopratinot tik, cik mēs nopratinājām, neviens, neviens šādu faktu neapliecināja,»  saka Leja. «Ja tur arī kaut kas cits ir bijis, kriminālprocesā ar to mēs neko neizdarīsim – tad mums ir jāpierāda, ka visi liecinieki snieguši apzināti nepatiesas liecības.» Vai bez sarunām vispār bija vēl kaut kas, kas pierādīja oligarhu slēptās īpašumtiesības? «Es nevarētu teikt kategoriski, ka nebija nekas bez šīm sarunām, bet, ja arī bija, tad ļoti vāji,» atbild Leja. Pēc viņa teiktā, Šveicē pēdas neizdevās uziet, taču kaut kas varētu būt atrasts kratīšanās Norvēģija. Tomēr Lejas ieskatā tie esot netieši pierādījumi, ar kuriem uz tiesu iet nevarot. Kādi tie ir, Leja nekonkretizē: «To jūs pajautājiet KNAB.»

Ar ko ziņu nesniegšana amatpersonas deklarācijā atšķiras deputāta Daiņa Liepiņa (kurš par to notiesāts) un Aināra Šlesera gadījumā? Šlesers nebija deklarējis aptuveni astoņu miljonu eiro aizdevumus Koziolam, dārgus pirkumus ārvalstīs un dažādus pārskaitījumus, bet kriminālprocess arī šajā sadaļā ir izbeigts. Leja skaidro – Šlesera gadījumā trūcis tiešs nodoms, tā bijusi kļūda.

Nav iespējama kriminālatbildība arī par 10 lēmumiem, ko Šlesers kā Rīgas vicemērs un brīvostas vadītājs pieņēmis par labu izmeklētāju pētītajiem uzņēmumiem, ja reiz nav pierādītas Šlesera īpašumtiesības tajos.

Prokurors Leja rezumē, ka šajā lietā izmeklētājiem pietrūcis veiksmes. «Tas, cik laba pierādījumu bāze būs savākta, ir atkarīgs ne tikai no izmeklētāja, ne tikai no uzraugošā prokurora darba, bet arī no veiksmes. Un šajā gadījumā diemžēl šīs veiksmes nebija.» Savu personīgo ieguldījumu šajā kriminālprocesā Leja atsakās vērtēt, tāpat kā ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš norāda uz izmeklētāja un viņa tiešā priekšnieka atbildību par procesa virzību.

Šlesers, Šķēle un Lembergs neatsaucās vai noraidīja Ir aicinājumu sniegt intervijas par šo tēmu.

Pārējā valsts

Rīdzenē runātāju mērķis bija nauda, bet rezultāts būtu valsts demontāža

Jēdziens «valsts nozagšana» var izklausīties pārāk abstrakts, salīdzinot ar Krimināllikumā minētiem konkrētiem noziegumiem, par kuriem pienākas konkrēti sodi. Žurnālā Ir publicētās «oligarhu sarunas» parāda, kā izskatās valsts nozagšana. Un liek uzdot retorisku jautājumu – kas mums paliek, ja valsti nozog?

Daudzus šokēja sarunu dalībnieku valodas prastums. Nudien, šiem sevi par «eliti» iedomājušamies mahinatoriem leksika kā bandītiem. Mērķis arī tāds pats – nauda. Arī naudas iegūšanas metodes, lai cik sazarotas palaikam būtu apspriestās «shēmas», tipoloģiski lielākoties tikpat vienkāršas kā «parastiem» noziedzniekiem. Tas loģiski liek viņus salīdzināt ar tā dēvēto organizēto noziedzību.

Salīdzinājums ir vietā tikai tiktāl, ka tiklab gangsteriem, kā arī Rīdzenes shēmotājiem ienaidnieks ir valsts struktūras. Taču ir arī fundamentāla atšķirība – sarunu dalībnieki paši ir daļa no tā, ko ir pieņemts dēvēt par «valsti», ar to domājot likumdevēju un izpildvaru. Viņi ir bīstamāks ļaunums nekā organizētā noziedzība. Viņu rīcībā ir valsts sviras, kuru nav bandītiem, un viņu mērķu īstenošana nozīmētu demokrātiskas valsts nojaukšanu.

Andris Šķēle ir bijis Ministru prezidents, Ainārs Šlesers – satiksmes ministrs. Abiem bija savas partijas Saeimā. Arī Aivars Lembergs nav vis kādu gangsteru korumpēts pilsētas mērs, nedz arī mafijas boss, kas dala naudu un lemj, kuru policistu, tiesnesi, politiķi vai žurnālistu novākt, bet kuru nopirkt. Viņš ir bijis Zaļo un Zemnieku savienības premjerministra kandidāts Saeimas vēlēšanās. Un bez viņa ziņas amatā droši vien nebūtu arī pašreizējā premjerministra.

Šie «uzņēmēji», kā viņiem patīk sevi dēvēt, spēj un prot tikai izmantot valsts varu personiskam labumam, nevis radīt kaut ko citiem cilvēkiem vajadzīgu. Toties viņi kopīgi lemj, kurš būs ģenerālprokurors, kurš der par Ministru prezidentu, kuru liks par Valsts prezidentu un kādi likumi Saeimai jāpieņem viņu iecerētajā kopuzņēmumā «Latvijas Republika».

Tomēr KNAB ierakstītās sarunas ir arī laba ziņa. Lai cik svarīgi paši justos daudzie runātāji, viņi ir spiesti pastāvīgi slēpt un maskēt savus nodomus un darījumus kā parasti noziedznieki, kuri labi apzinās, ka rīkojas noziedzīgi. (Dabūt naudu, «un lai neieliek cietumā», kā Lemberga mērķus raksturo kāds no runātājiem.) Nepieciešamība nemitīgi apčakarēt valsti – gan tiesībsargātājus, gan citus politiķus, gan vēlētājus – pati par sevi rāda, ka Latvijā nav «visi nopirkti» vai «visi vienādi», kā blēži gribētu, lai uzskatām, kad viņu blēdības nāk redzamas.

Tomēr reakcija uz sarunu publicēšanu diezgan precīzi parāda, cik daudziem, citējot kādu no sarunu varoņiem, ir iedota nauda, «lai skraida», vai citādi ērta jušanās pie valsts nozadzējiem. Ierakstītie runātāji un viņu apspriesto shēmu daudzie dalībnieki tagad vai nu nesaka neko, vai nu atrunājas, ka nekas nopietns vai iepriekš nezināts tajos ierakstos neesot, vai arī lamājas, kā gandrīz trīs nedēļas pēc sarunu pirmo fragmentu publicēšanas tagad Lembergs. Saprotam, kāpēc klusēja Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze, LNT un kāpēc diemžēl arī Latvijas Televīzija šīs sarunas pieminēja tikai pēc vairāk nekā nedēļas. Toties joprojām nav saprotams, kāpēc KNAB un Ģenerālprokuratūra nevarēja atrast pierādījumus un lietu izbeidza.

Premjerministram Mārim Kučinskim sarunas Rīdzenē šķietot «interesanta lasāmviela». Pašam un dažiem viņa valdības ministriem, kuri ierakstītajiem runātājiem bija shēmās bīdāmi bandinieki, sava loma acīmredzot nekad nav bijusi noslēpums. Taču vismaz ministrs Jānis Dūklavs, kas bija ar Šleseru apspriedis viņam «zem svešām famīlijām» piederoša un amatpersonas deklarācijā neuzrādīta zemes gabala pārdošanu, nevarēs atrunāties, ka tikai «pļāpājis». Dūklavs nevar palikt ministra amatā, ja Latvijā jēdziens «politiskā atbildība» vēl kaut ko nozīmē.

«Oligarhu sarunas» var šķist šokējošs jaunums tikai tiem, kuri nebija papūlējušies kaut nedaudz sekot līdzi Latvijas politikā notiekošajam. Par politiķu nodomiem viņu darbi parasti runā skaidrāk nekā vārdi. Par to, ka Lembergs patiesībā negrib būt premjerministrs, šis žurnāls rakstīja jau tad, kad viņš to Rīdzenē teica politbiznesa partneriem. Arī par «sarkanā kvadrāta» valdību rakstījām jau tad, kad Šlesers, Lembergs, Šķēle un Urbanovičs tiešām gatavoja valdību ar Saskaņu, kā tagad uzzinām no ierakstītajām sarunām. Un arī Inguna Sudraba izskatījās pēc Kremlim vēlamas premjerministres jau tolaik, kad runātāji zināja teikt, ka «tas Maskavā ir nolemts».

Par politiķu mērķiem jāspriež pēc viņu darbiem. Rīdzenē runātais tikai kārtējo reizi apstiprina, ka naudas kā galvenā mērķa sasniegšanai bija plānots pārņemt likumdevēju, izpildvaru un arī presi, ko tad ielikt «normālā vertikālē» (Šlesers) – «kā Krievijā, teiksim» (bijušais premjerministrs Vilis Krištopans). Latvijā tas nozīmētu ne tikai demokrātiskas valsts institūciju nojaukšanu, bet arī apdraudējumu valsts pastāvēšanai. Rīdzenes runātāji savus mērķus vēl nav sasnieguši, jo nav visa valsts. Taču – vai pārējā valsts ir gana stipra, lai nekas tāds nevarētu notikt?

Nodevība un cerība

Mēs esam liecinieki Latvijas nodevēju tīklam – tik asi un skaidri mācītājs Juris Cālītis raksturo situāciju pēc Rīdzenes sarunu publiskošanas žurnālā Ir. Viesnīcas Rīdzene numuriņos vairākus gadus politikas un biznesa smagsvari slepeni sprieda, kā vairot savu ietekmi un bagātību. Politiķis Ainārs Šlesers bija ierīkojis štābiņu, kur plānu kalšanā iesaistījās Latvijas politikā joprojām svarīgi spēlētāji – Aivars Lembergs, Jānis Urbanovičs, Andris Ameriks, Jānis Dūklavs, bet risināt naudas lietas piekāpa Valērijs Kargins, valstij piederošu uzņēmumu airBaltic, Lattelecom, Latvijas Dzelzceļš vadītāji.

KNAB noklausījās Rīdzenes sarunas un vāca pierādījumus, vai oligarhiem slēpti pieder naudīgi biznesi, kurus viņi attīsta, izmantojot savu politisko ietekmi. Pēc vairāku gadu izmeklēšanas krimināllieta pērn tika izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, taču Ir no drošiem avotiem kļuva zināmas Rīdzenē notikušās sarunas. Sabiedrības interesēs tās publiskojam – lai ikvienam pilsonim, kas uztur Latvijas likumsargāšanas sistēmu un vēlēšanās uztic politiķiem varu, būtu pieejama šī būtiskā informācija. Izmeklētāji un prokuratūra nesadzirdēja to, ko Rīdzenes numuriņos runāja oligarhi un viņiem pietuvinātie. Tagad katrs to var uzzināt un vērtēt pats.

«Mums ir jāatpazīst nodevība. Tas nav juridisks termins, tas ir morāls lielums. Tā ir nodevība pret mūsu pašcieņu, tā ir nodevība pret demokrātiju, pret mūsu labklājību, mūsu bērniem. Tā ir nodevība pret visiem mūsu sapņiem un cerībām – pret mūsu kopīgo nākotni,» – tā Juris Cālītis aicina ikvienu Latvijas cilvēku atpazīt sazaroto nodevēju tīklu, ko neveido tikai daži briesmīgi blēži. Diemžēl daudzi tiek ievilkti savtīguma slazdā, kur lats vai eiro ir vērtīgāks par godaprātu, savas valsts drošību un bērnu nākotni. Tāpēc jāmācās šo nodevību atpazīt un neļaut tai izplesties. Jāspēj atjaunot pašiem sevī morālo spēku un cerības.

Kopš sarunu publiskošanas sabiedrība ir iekustējusies. Pateicoties daudzu cilvēku ziedojumiem vietnē Projektubanka.lv, šis oligarhu sarunu izdevums nonāk katrā Latvijas bibliotēkā, katrā pašvaldības domē, pie katra Saeimas deputāta un ministra. Bet svarīgākais – jums jāpalīdz, lai par šīm sarunām uzzina katrs pilsonis, un politikas virtuvē vairs nelaiž tipus, kuri nemazgā rokas un labāko kumosu stiepj uz mājām.

Rīdzenes sarunas atklāj apburto loku, kas smacē Latvijas nākotni – izmantojot sev pakļautus vai piejaucētus medijus, veikli darboņi skalo smadzenes vēlētājiem un iegūst politisko varu, lai pēc tam pildītu savas kabatas. Šis apburtais loks ir jāpārcērt, dzīvē īstenojot mūsu valsts Satversmē ierakstīto pamatprincipu – valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Nevis nodevējiem, bet tiem, kuriem ir gaišas cerības un kuri gatavi tās piepildīt.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē


Eiropas Komisija (EK)
sākusi tiesisko procedūru pret Poliju, jo prezidents Andžejs Duda parakstīja vienu no valdības pieņemtajiem tiesu varas likumiem, kas ļaus tieslietu ministram izvēlēties un atlaist tiesnešus. EK norāda, ka tieslietu ministra pilnvaru paplašināšana graus Polijas tiesu neatkarību. Polijai jāreaģē mēneša laikā.

Reaģējot uz ASV Kongresa lēmumu nostiprināt sankcijas pret Irānu, Ziemeļkoreju un Krieviju, Vladimirs Putins paziņoja, ka 755 ASV diplomātiem līdz 1. septembrim būs jāatstāj Krievija. Sankcijas var ietekmēt arī ar Krievijas enerģētikas sektoru saistītos Eiropas uzņēmumus. Par to neapmierināta ir Eiropas Komisija. Lai likums stātos spēkā, tas jāparaksta prezidentam Donaldam Trampam.

Rumānija un Ungārija liedza to gaisa telpu šķērsot lidmašīnai ar sankciju sarakstā iekļauto Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu, kurš devās uz Moldovu. Rogozinam bija paredzēts apmeklēt separātisko Piedņestras reģionu, lai piedalītos pasākumos par godu 25. gadadienai kopš Krievijas spēku operācijas Piedņestrā.

Patvēruma meklētājiem jāpiesakās tajā ES valstī, kurā tie sākotnēji ieradās, paredz ES Tiesas lēmums. Tas apstiprina Dublinas noteikumus, kurus Vācija apturēja migrācijas krīzes laikā 2015. gadā. Šāds lēmums var radīt problēmas Itālijai, kurā šogad ieradušies vairāk nekā 80 tūkstoši migrantu.

Zviedrijā valdības krīzi izraisīja divus gadus seni notikumi ar Transporta aģentūras sensitīvo datu nonākšanu nepiederošās rokās, tāpēc premjers atlaida iekšlietu un infrastruktūras ministrus. Aģentūra ignorējusi Zviedrijā pastāvošās drošības prasības un noalgojusi kompāniju IBM savu informācijas sistēmu uzturēšanai, bet tā nodeva šo darbu apakšuzņēmumiem Čehijā un Serbijā. Šo kompāniju rokās ir nonākušas divas datubāzes ar sensitīvu informāciju.

Pasaules kultūra piedzīvojusi divus zaudējumus – Parīzē 89 gadu vecumā mirusi franču Jaunā viļņa aktrise Žanna Moro, un ASV 73 gadus vecumā aizgājis amerikāņu dramaturgs, kinoscenārists un aktieris Sems Šepards, kurš sarakstījis vairāk nekā 50 lugu un saņēmis Pulicera balvu.

Zobs pret zobu

Reaģējot uz pēdējā laikā veiktajiem ballistisko raķešu izmēģinājumiem Ziemeļkoreja, amerikāņi atbildējuši ar jaunas tehnoloģijas izmēģināšanu savos bruņotajos spēkos – virs Klusā okeāna veiksmīgi izmēģināts pretraķešu aizsardzības sistēmas komplekss THAAD.

Grafiks — AFP/LETA

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Baltijas valstīm nav lielāku draudu par neprognozējamā austrumu kaimiņa agresiju, bet partneri stingri var paļauties uz ASV uzticību NATO līguma 5. pantam – to viceprezidents Maiks Penss pirmdien Tallinā apliecināja Baltijas valstu prezidentiem. «ASV nav mazu sabiedroto. Mēs esam ar jums,» sacīja Penss. Septembrī Krievijas mācību Zapad 2017 laikā ASV dubultos iznīcinātāju skaitu gaisa patruļām Baltijas gaisa telpā, pavēstīja Lietuvas prezidente.

Saeima oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadībā apstiprināja Ingunu Sudrabu (NSL), kura pati minēta Rīdzenes sarunās. Prezidents Raimonds Vējonis pēc tikšanās ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA) aicināja Saeimas frakcijas izvērtēt, vai Sudraba var būt komisijas vadītāja, jo komisijas locekļiem ir jābauda sabiedrības uzticēšanās. 

Pagājušajā nedēļā sevi pieteica jauna politiska kustība Par, kurai dažu dienu laikā pievienojušies jau 400 cilvēku, apgalvo viens no dibinātājiem Daniels Pavļuts. Kustība pārtaps partijā, kuras dibināšanas kongress paredzēts 26. augustā. Kustībā iesaistījušies arī pieci no Vienotības aizgājušie Sa-ei-mas deputāti Ilze Viņķele, Ints Dālderis, Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs.

Divas dienas Saeima apsprieda un pieņēma nodokļu reformas likumus. Nākamgad par vienu procentpunktu palielināsies valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likme, lai finansētu veselības nozari, celsies akcīzes nodoklis alum, cigaretēm un benzīnam. No 2018. gada minimālā alga pieaugs no 380 līdz 430 eiro, ieviesīs progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli. Stāsies spēkā jauns uzņēmumu ienākuma nodokļa režīms ar 0% likmi reinvestētajai peļņai, bet mikrouzņēmuma darbinieks no 2019. gada drīkstēs strādāt tikai vienā mikrouzņēmumā.

No apcietinājuma atbrīvots Trasta komercbankas lietā aizdomās par izspiešanu un naudas atmazgāšanu aizturētais maksātnespējas administrators Ilmārs Krūms. Viņam piemēroti ar brīvības atņemšanu nesaistīti drošības līdzekļi – policijas uzraudzība, aizliegums izbraukt no valsts un tikties ar noteiktām personām. Saistībā ar krimināllietām no maksātnespējas procesiem atcelti seši administratori.

Rīgas brīvostas valde pārvaldnieka amatā apstiprināja Ansi Zeltiņu, kurš stājas ilggadējā pārvaldnieka Leonīda Loginova vietā. Zeltiņš uzskata, ka Rīgas brīvostas pārvaldei nopietni jāstrādā pie kravu diversifikācijas, mazinot atkarību no beramkravām, kas pārsvarā nāk no Krievijas.

Triju gadu laikā par 6% jāsamazina ierēdņu skaits, paredz jaunais valsts pārvaldes reformas plāns. Iepriekšējā Valsts kancelejas vadītāja piedāvātais samazinājums bija skarbāks – 10%. Plānots arī vienkāršot pārvaldes funkcijas, automatizēt pakalpojumus, ieviest vairāk e-pakalpojumu, atteikties no papīra dokumentu aprites.

Ja piesaistītu stratēģisko investoru, airBaltic kontrolpakete varētu tikt pārdota, izteicies lidsabiedrības prezidents Martins Gauss. Valstij tagad pieder 80,5% daļu, bet satiksmes ministrs Uldis Augulis apliecināja, ka valdība vēlas saglabāt kontroli uzņēmumā.

Jūrmalā nodegušās nelegālās atkritumu glabātavas teritorija ir sakopta, un valstij tas izmaksājis 550 000 eiro. Lielākā daļa atkritumu nodoti uzglabāšanai Getliņos, kur tos pārstrādās kurināmajā. Vides monitoringu VVD uzticējis SIA Geo Consultants.

Pašu spēkiem

Latvijas iedzīvotāji ar remontdarbiem pārsvarā tiek galā pašu spēkiem, liecina DNB bankas veiktā aptauja.

Pašu spēkiem
Tapešu līmēšana 77%
Sienu, griestu, grīdas krāsošana 72%
Mēbeļu piestiprināšana 66%
Saimniecības ierīčuielikšana 52%

Darbs profesionāļiem
Durvju un logu ielikšana, maiņa 67%
Flīzēšana 57%
Sienu nojaukšana, ielikšana 56%
Siltināšana 53%

Nedēļas citāts