Rīdzenē runātāju mērķis bija nauda, bet rezultāts būtu valsts demontāža
Jēdziens «valsts nozagšana» var izklausīties pārāk abstrakts, salīdzinot ar Krimināllikumā minētiem konkrētiem noziegumiem, par kuriem pienākas konkrēti sodi. Žurnālā Ir publicētās «oligarhu sarunas» parāda, kā izskatās valsts nozagšana. Un liek uzdot retorisku jautājumu - kas mums paliek, ja valsti nozog?
Daudzus šokēja sarunu dalībnieku valodas prastums. Nudien, šiem sevi par «eliti» iedomājušamies mahinatoriem leksika kā bandītiem. Mērķis arī tāds pats - nauda. Arī naudas iegūšanas metodes, lai cik sazarotas palaikam būtu apspriestās «shēmas», tipoloģiski lielākoties tikpat vienkāršas kā «parastiem» noziedzniekiem. Tas loģiski liek viņus salīdzināt ar tā dēvēto organizēto noziedzību.
Salīdzinājums ir vietā tikai tiktāl, ka tiklab gangsteriem, kā arī Rīdzenes shēmotājiem ienaidnieks ir valsts struktūras. Taču ir arī fundamentāla atšķirība - sarunu dalībnieki paši ir daļa no tā, ko ir pieņemts dēvēt par «valsti», ar to domājot likumdevēju un izpildvaru. Viņi ir bīstamāks ļaunums nekā organizētā noziedzība. Viņu rīcībā ir valsts sviras, kuru nav bandītiem, un viņu mērķu īstenošana nozīmētu demokrātiskas valsts nojaukšanu.
Andris Šķēle ir bijis Ministru prezidents, Ainārs Šlesers - satiksmes ministrs. Abiem bija savas partijas Saeimā. Arī Aivars Lembergs nav vis kādu gangsteru korumpēts pilsētas mērs, nedz arī mafijas boss, kas dala naudu un lemj, kuru policistu, tiesnesi, politiķi vai žurnālistu novākt, bet kuru nopirkt. Viņš ir bijis Zaļo un Zemnieku savienības premjerministra kandidāts Saeimas vēlēšanās. Un bez viņa ziņas amatā droši vien nebūtu arī pašreizējā premjerministra.
Šie «uzņēmēji», kā viņiem patīk sevi dēvēt, spēj un prot tikai izmantot valsts varu personiskam labumam, nevis radīt kaut ko citiem cilvēkiem vajadzīgu. Toties viņi kopīgi lemj, kurš būs ģenerālprokurors, kurš der par Ministru prezidentu, kuru liks par Valsts prezidentu un kādi likumi Saeimai jāpieņem viņu iecerētajā kopuzņēmumā «Latvijas Republika».
Tomēr KNAB ierakstītās sarunas ir arī laba ziņa. Lai cik svarīgi paši justos daudzie runātāji, viņi ir spiesti pastāvīgi slēpt un maskēt savus nodomus un darījumus kā parasti noziedznieki, kuri labi apzinās, ka rīkojas noziedzīgi. (Dabūt naudu, «un lai neieliek cietumā», kā Lemberga mērķus raksturo kāds no runātājiem.) Nepieciešamība nemitīgi apčakarēt valsti - gan tiesībsargātājus, gan citus politiķus, gan vēlētājus - pati par sevi rāda, ka Latvijā nav «visi nopirkti» vai «visi vienādi», kā blēži gribētu, lai uzskatām, kad viņu blēdības nāk redzamas.
Tomēr reakcija uz sarunu publicēšanu diezgan precīzi parāda, cik daudziem, citējot kādu no sarunu varoņiem, ir iedota nauda, «lai skraida», vai citādi ērta jušanās pie valsts nozadzējiem. Ierakstītie runātāji un viņu apspriesto shēmu daudzie dalībnieki tagad vai nu nesaka neko, vai nu atrunājas, ka nekas nopietns vai iepriekš nezināts tajos ierakstos neesot, vai arī lamājas, kā gandrīz trīs nedēļas pēc sarunu pirmo fragmentu publicēšanas tagad Lembergs. Saprotam, kāpēc klusēja Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze, LNT un kāpēc diemžēl arī Latvijas Televīzija šīs sarunas pieminēja tikai pēc vairāk nekā nedēļas. Toties joprojām nav saprotams, kāpēc KNAB un Ģenerālprokuratūra nevarēja atrast pierādījumus un lietu izbeidza.
Premjerministram Mārim Kučinskim sarunas Rīdzenē šķietot «interesanta lasāmviela». Pašam un dažiem viņa valdības ministriem, kuri ierakstītajiem runātājiem bija shēmās bīdāmi bandinieki, sava loma acīmredzot nekad nav bijusi noslēpums. Taču vismaz ministrs Jānis Dūklavs, kas bija ar Šleseru apspriedis viņam «zem svešām famīlijām» piederoša un amatpersonas deklarācijā neuzrādīta zemes gabala pārdošanu, nevarēs atrunāties, ka tikai «pļāpājis». Dūklavs nevar palikt ministra amatā, ja Latvijā jēdziens «politiskā atbildība» vēl kaut ko nozīmē.
«Oligarhu sarunas» var šķist šokējošs jaunums tikai tiem, kuri nebija papūlējušies kaut nedaudz sekot līdzi Latvijas politikā notiekošajam. Par politiķu nodomiem viņu darbi parasti runā skaidrāk nekā vārdi. Par to, ka Lembergs patiesībā negrib būt premjerministrs, šis žurnāls rakstīja jau tad, kad viņš to Rīdzenē teica politbiznesa partneriem. Arī par «sarkanā kvadrāta» valdību rakstījām jau tad, kad Šlesers, Lembergs, Šķēle un Urbanovičs tiešām gatavoja valdību ar Saskaņu, kā tagad uzzinām no ierakstītajām sarunām. Un arī Inguna Sudraba izskatījās pēc Kremlim vēlamas premjerministres jau tolaik, kad runātāji zināja teikt, ka «tas Maskavā ir nolemts».
Par politiķu mērķiem jāspriež pēc viņu darbiem. Rīdzenē runātais tikai kārtējo reizi apstiprina, ka naudas kā galvenā mērķa sasniegšanai bija plānots pārņemt likumdevēju, izpildvaru un arī presi, ko tad ielikt «normālā vertikālē» (Šlesers) - «kā Krievijā, teiksim» (bijušais premjerministrs Vilis Krištopans). Latvijā tas nozīmētu ne tikai demokrātiskas valsts institūciju nojaukšanu, bet arī apdraudējumu valsts pastāvēšanai. Rīdzenes runātāji savus mērķus vēl nav sasnieguši, jo nav visa valsts. Taču - vai pārējā valsts ir gana stipra, lai nekas tāds nevarētu notikt?
