Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Posted on marts 30, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Bijušais Bosnijas serbu līderis Radovans Karadžičs atzīts par vainīgu genocīdā. ANO Starptautiskais Kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai viņam piesprieda 40 gadus cietumā. Tiesnesis atzina, ka Karadžičs, kurš bija Bosnijas serbu vadības «virsotnē», ir «individuāli krimināli atbildīgs» par musulmaņu genocīdu Srebrenicā 1992. līdz 1995. gadā notikušā Bosnijas kara laikā.

Sīrijas režīma armija džihādistu grupējumam Daesh atkarojusi seno pilsētu Palmīru. Cīņās par Palmīru režīma spēkus atbalstījusi Krievijas militārā aviācija. UNESCO eksperti uzskata, ka  izpostītās senās Pal­mīras pilsētas atjaunošanai būtu vajadzīgi pieci gadi, lai gan daži slaveni senākie objekti ir iznīcināti pilnībā.

Ukrainas parlaments no amata atbrīvojis ģenerālprokuroru Viktoru Šokinu, kurš atteicies izmeklēt korupcijas lietas un centies slēpt kukuļošanu valsts struktūrās. Šokins nav izmeklējis apsūdzības par valsts līdzekļu izlaupīšanu, ko veikusi iepriekšējā, Krievijas atbalstītā Ukrainas vadība, bremzējis izmeklēšanu lietās par prokuroriem, kas atstādināti no amatiem, kad viņu mājās atrasti skaidras naudas un dimantu krājumi.

Rokfelleru fonds, kas pieder vienai no pasaulē bagātākajām ģimenēm, nule paziņoja, ka «iespējami ātrāk» atbrīvosies no naftas un ogļu atradņu aktīviem, tajā skaitā no daļas lielākajā naftas ieguves kompānijā ExxonMobil. Šo soli fonds pamato ar to, ka laikā, kad «pasaules sabiedrība domā, kā neiztukšot derīgo izrakteņu krājumus enerģētikā, nav jēgas – ne finansiālas, ne ētiskas – turpināt investīcijas šajos uzņēmumos».

EgyptAir lidmašīnas nolaupītājs padevies Kipras varas iestādēm. Lidmašīna ar 80 pasažieriem bija ceļā no Ēģiptes pilsētas Aleksandrijas uz galvaspilsētu Kairu, kad vīrietis to nolaupīja un pieprasīja nosēsties Kiprā. Tur viņš atbrīvoja lielāko daļu pasažieru un pieprasīja tikšanos ar šķirto sievu. 

ASV Valsts departamenta balvu par drosmi un izciliem sasniegumiem šogad saņēma Žanna Ņemcova, kā arī citas 14 sievietes no visas pasaules. Ņemcova ir pirms gada nogalinātā Krievijas opozīcijas politiķa Borisa Ņemcova meita. Balva tika iedibināta 2007. gadā. Par tās laureātēm jau kļuvušas aptuveni 100 sievietes no 60 pasaules valstīm.

Dopings, lai uzvarētu

Portlendā notikušais pasaules čempionāts vieglatlētikā telpās noslēdzās ar pilnīgu ASV sportistu dominanci. Šīs bija pirmās augstākā līmeņa sacensības, kurās nevarēja piedalīties dopinga skandāla dēļ diskvalifikāciju piedzīvojušās Krievijas atlēti. Nesen aizliegtās vielas meldonija lietošanā pieķerta arī četrkārtējā pasaules čempione peldēšanā Jūlija Jefimova.

Radars Latvijā

Posted on marts 30, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pēc slimības Valsts prezidents Raimonds Vējonis no 30. marta atsācis pildīt prezidenta pienākumus pilnā apmērā. No Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vējonis tika izrakstīts 26. februārī, un kopš tā laika viņš izgāja rehabilitācijas kursu centrā Vaivari.

Vācijas investors Ralfs Dīters Montāgs-Girmess ieguldījis aviokompānijā airBaltic solī-tos 52 miljonus eiro, kļūstot par lidsabiedrības 20% daļu īpaš-nieku, informē satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS). Aviokompānijas flotes modernizācijā un biznesa plāna Horizon 2021 īstenošanai kopumā valsts un vācu investors ieguldīs apmēram 132 miljonus eiro, lielāko daļu – valsts. 

Latvijā apturēta Krievijas propagandas medija Sputnik interneta lapas Sputniknews.lv darbība. Tas noticis pēc Latvijas Ārlietu ministrijas pieprasījuma. Sputnik galvenā redaktore Margarita Simonjana uzskata, ka tā ir cenzūra.

Valsts austrumu robežas sakārtošanai un robežsardzes kapacitātes uzlabošanai nepieciešami 80 miljoni eiro, un to vajadzētu izdarīt līdz 2020. gadam, atzinis iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V). Migrācijas ceļi mūsdienās ir mainīgi, tāpēc Latvijai ir jābūt gatavai, ka nelegālo imigrantu centieni nokļūt ES, šķērsojot Latvijas robežu, var turpināties.

Starptautiskā meklēšanā par slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos izsludinātais Latvijas pilsonis Arams Gabrieļans (21) aizturēts Armēnijā. Gabrieļans pirms četriem gadiem tika notiesāts par nepilngadīgā Teikas vidusskolas skolēna Kristiāna Čiprusa slepkavību. Tā kā tiesas zālē apsūdzētais apcietināts netika, Gabrieļans pēc sprieduma pasludināšanas pazuda no tiesībsargu redzesloka. 

Jūrmalas dome apstiprināja jauno Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojumu, kas paredz – turpmāk Jūrmalā varēs apbūvēt divus zemesgabalus kāpu zonā 2400 kvadrātmetru platībā, paplašināt Baltic Beach Hotel viesnīcu līdz 12 stāviem, Buļļuciemā un Dzintaros veidot ar kurortoloģiju saistītus medicīnas centrus, būvēt jaunas ēkas ar dzīvojamo funkciju un veikt citas izmaiņas. Jūrmalas Aizsardzības biedrībai bija iebildumi pret kāpu apbūvi un neskarta meža teritorijas pārveidošanu, kā arī jaunu dzīvokļu veidošanu, kad pilsētā ir daudz iepriekš celtu, tukšu māju.

Partijas Vienotība valde atbalstījusi ārkārtas kongresa sasaukšanu 4. jūnijā, jo vairākums partijas nodaļu ir paudušas atbalstu šāda kongresa sasaukšanai.

Latgales apgabaltiesa pilnībā apmierinājusi Valsts valodas centra (VVC) prasību par mandāta anulēšanu Balvu novada domes deputātam Ivanam Baranovam (SC). Tiesa atzina par pierādītu, ka Balvu novada domes deputāts Baranovs nelieto un neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams viņa deputāta pienākumu pildīšanai. Baranovs pārsūdzēs Latgales apgabaltiesas spriedumu.

Latvijā gada laikā algas ir pieaugušas vidēji par 5%, liecina interneta personāla atlases uzņēmuma CV-Online Latvia veiktais pētījums. Joprojām lielākās algas Latvijā starp kvalificētiem speciālistiem saņem strādājošie informācijas tehnoloģiju (IT) jomā. Augstākais vidējais mēneša neto atalgojums Latvijā ir šādos biznesa sektoros: IT, finanses, telekomunikācijas, mārketinga un pārdošanas joma; zemākais – izglītībā, kultūrā, veselības aprūpē un sabiedriskajā ēdināšanā.

Brauc vienatnē

Trešā daļa Latvijas iedzīvotāju ikdienā automašīnā brauc vienatnē, tikpat daudz –  36% – auto izmanto kopā ar ģimeni, liecina Statoil Fuel & Retail Latvia aptauja. Vairākums autobraucēju – 75% – savus paradumus netaisās mainīt.

Kāpēc neņem līdzbraucējus?


Nedēļas citāts

Dumpis

Posted on marts 30, 2016 by - Pasaulē

Vāciju saviļņojuši labējo populistu sasniegumi nesenajās federālo zemju vēlēšanās. Viens no viņu veiksmes balstiem ir nievas pret politisko eliti un dusmas uz kancleri Angelu Merkeli

Kāpēc cilvēki balso par labējā spārna antiimigrācijas partiju Alternatīva Vācijai (AfD)? Tas ir labs jautājums, ko uzdot Haraldam Šēferam, viesnīcas īpašniekam Manheimas pilsētā valsts dienvidrietumos. Izaudzis katoļticīgā ģimenē, studējis ekonomiku. Cik vien pats spēj atcerēties, vienmēr balsojis par Kristīgo demokrātu savienību CDU, kas pēdējos gados automātiski nozīmēja, ka viņš ir kancleres Angelas Merkeles atbalstītājs.

Taču 13. marta svētdienā dzimtās Bādenes-Virtembergas zemes parlamenta vēlēšanās viņš izdarīja citu izvēli, atbal-stot cilvēkus, kas regulāri sauc: «Merkelei ir jāvācas prom!», un šķendējas, ka «mūsu līderi visu laiku melo». Viņš nobalsoja par partiju, kuras vadītāja ir aicinājusi šaut uz bēgļiem, lai tie nevarētu šķērsot Vācijas robežu. Viņš deva priekšroku sludinātājiem, kuri ir pārliecināti, ka Āfrikā dzimušie cilvēki ir ģenētiski ieprogrammēti cita veida reproduktīvai uzvedībai. Viņš klusējot piekrita ieteikumam, ka kanclerei laiks bēgt trimdā uz Čīli, ja vien viņa vēlas paglābties no vardarbīgas patriekšanas.

Patiesībā Šēfers nevēlas, lai uz bēgļiem šautu. Gluži pretēji – viņš lielākoties nepiekrīt AfD līderu retorikai šajā jautājumā. Palīdzēšana grūtībās nonākušiem ļaudīm viņam šķiet svarīga. Pat izsūtījis ķēdes vēstuli savas baznīcas draudzes locekļiem, mudinot solidarizēties ar iebraucējiem no Sīrijas.

Bet – kas tad īsti ir noticis?

«Tā nav nekāda raķešu zinātne,» skaidro vīrietis. «Nonācu pie secinājuma, ka CDU arvien vairāk tuvojas kreisajām idejām.» Un nosauc vairākas sev nepieņemamas lietas: atteikšanās no kodolenerģijas, minimālās algas ieviešana, viendzimuma attiecību legalizēšana. Katra no šīm iniciatīvām Šēferu arvien vairāk atstūma no kancleres partijas, un trauslie valgi satrūka pavisam, kad sākās bēgļu krīze. Viņaprāt, ir naivi cerēt, ka musulmaņu bēgļi integrēsies Vācijas sabiedrībā. «Mēs apdraudam savas brīvības, ļaujot iebraukt pārāk daudziem cilvēkiem, kuri šādas brīvības nemaz nevēlas,» saka Šēfers.

13. martā, kad vēlēšanas notika trijās federālajās zemēs, par AfD kopumā nobalsoja 1,3 miljoni cilvēku. Partija ieguva 13% balsu Reinzemē-Pfalcā, 15% Bādenē-Virtembergā un 24% Saksijā-Anhaltē. Nevienai citai salīdzinoši nesen dibinātai partijai Vācijas vēsturē nav izdevies tik ātri gūt šādus panākumus. Tas sākumā neizdevās pat zaļajiem, kuri sevi pieteica 80. gados un kurus tolaik uzskatīja par nozīmīgu triecienu ierastajām politiskajām tradīcijām Vācijā.

Tagad Alternatīva Vācijai pēkšņi kļuvusi par spēku, ar ko jārēķinās.

Sacelšanās pret Merkeli

AfD panākumiem ir vairāki skaidrojumi. Taču visa pamatā ir saspīlētais noskaņojums, kas izveidojies starp kancleri un daļu vēlētāju. Šo iedzīvotāju acīs Merkele kļuvusi par «valdošās kliķes» simbolu. Turklāt runa nav tikai par partijām – CDU, centriski labējiem sociāldemokrātiem un zaļajiem -, bet arī par biznesa līderiem, arodbiedrībām un plašsaziņas līdzekļiem. Šiem iedzīvotājiem radusies sajūta, ka viņos neviens vairs neieklausās, jo lielāka teikšana ir tiem, kam biezāks maks vai skaļāka balss.

Tieši cīņa pret valdošo eliti ir viens no AfD saukļiem. Kādā aptaujā, kas veikta pēc Spiegel pasūtījuma, 88% AfD atbalstītāju piekrīt apgalvojumam: «Politiskie līderi dara, kas ienāk prātā, manam viedoklim nav nozīmes.» Citu partiju atbalstītāju vidū šāda sajūta ir ievērojami retāka.

No otras puses, pārsteidzošs ir fakts, ka Merkele un viņas kabinets, šķiet, līdz galam vēl nav apjautis šo vēlētāju atsvešināšanos. Kā gan citādi izskaidrot aizsardzības ministres Ursulas fon der Leijenas (viņu uzskata par iespējamo Merkeles politisko mantinieci nākotnē) izteikumus pēc 13. marta vēlēšanām – ministre ignorēja labējo panākumus, toties uzsvēra, ka pārējie 80% vēlētāju ir nobalsojuši par varas partijām, tātad atbalsta arī valdības līdzšinējo nostāju bēgļu jautājumā.

Nav šaubu, ka liela daļa vāciešu tik tiešām atbalsta patvēruma meklētājus. Piemēram, Zaļās partijas kandidāts Vinfrīds Kretšmans, kas aktīvi iestājas par palīdzību bēgļiem, guva iespaidīgi labus rezultātus Bādenē-Virtembergā. Arī sociāldemokrāte Malu Dreijere, kas publiski solidarizējas ar valdības bēgļu politiku, tika pārvēlēta Reinzemes-Pfalcas ministru prezidentes amatā. 

Jā, lielai daļai vāciešu nav nekādu pretenziju pret Merkeli, un viņi dzīvo ar apziņu, ka viņu intereses tiek pārstāvētas valdībā. Taču draudi līdzšinējam status quo pastāv.

Vēlēšanu rezultātu analīze liecina, ka AfD atbalstītāji ir diezgan raiba kompānija. Un ir aplami uzskatīt, ka viņu rindas veido tikai pārliecināti islamofobi. Izrādās, ka labējiem ir izdevies mobilizēt tūkstošiem jaunu cilvēku, kas pie vēlēšanu urnām devās pirmo reizi. AfD izdevies savā pusē pārvilināt arī agrākos kristīgo demokrātu, sociāldemokrātu un pat Kreisās partijas (Die Linke) vēlētājus. Liela daļa tagad deva priekšroku AfD ne jau bēgļu krīzes dēļ, bet gan tālab, ka pēdējos gados viņus pārņēmusi sarūgtinājuma sajūta.

Vācijā ir novērojama «vidusšķiras panika» – tādu terminu jau pagājušā gadsimta 30. gados ieviesa sociologs Teodors Geigers. Un arī mūsdienu sabiedrībā jūtamas «bailes no neizbēgamas proletarizēšanās» – šis ir vēl viens Geigera secinājums. Šīm bailēm ir raksturīgas bažas par nākotni un skepse par iespējām uzlabot savu dzīvi, vienkārši cilvēkiem rodas sajūta, ka viņi nespēj realizēt savu potenciālu.

Tas nenozīmē, ka AfD atbalstītāji jūtas finansiāli nedroši. Spiegel pasūtītajā aptaujā šie cilvēki savu ekonomisko situāciju raksturoja kā labu. Tajā pašā laikā viņiem ir sajūta, ka kāds ir uzcēlis barjeru starp viņiem pašiem un mūsdienu pasaules bezgalīgajām iespējām.

Nesagaidītā nākotne

Vai mums vispār ir nākotne? Šis jautājums jau pasen nomoka Joahimu Kuhu un kļuva par pamudinājumu iestāties AfD. Kad Kuhs stāsta, ka baidās par nākotni, viņš domā par saviem 10 bērniem. Viņa skatījumā draudi uzglūn no visām pusēm. Viņaprāt, Vācijas sabiedrība ir briesmās, ieskaitot vārda brīvību, reliģijas brīvību un tradicionālo ģimeni. Agrāk lielākais drauds Vācijai bija atomkatastrofa. Tagad to aizvietojusi patvēruma meklētāju katastrofa.

Kuhs sevi raksturo kā konservatīvu kristieti. Viņš ir anglikāņu draudzes loceklis, baznīcu apmeklē katru svētdienu. Viņam nav pieņemamas modernās baznīcas idejas, un katoļu baznīcas bīskapu konferenci viņš uzskata par pārāk liberālu. 59 gadus vecais vīrietis visu mūžu bija balsojis par kristīgajiem demokrātiem, taču to pārtrauca, kad partijas vadībā nonāca Merkele. 2009. gada vēlēšanās, kad Merkeli pārvēlēja uz nākamo termiņu, Kuhs izvēlējās protesta balsojumu, savu balsi atdodot par biznesam draudzīgajiem Brīvajiem demokrātiem (FDP). 

2013. gada martā viņš iestājās AfD.

Aizpagājušajā svētdienā Kuhs bija partijas kandidāts Bādenbādenē un saņēma 9000 balsu jeb 15% – vairāk nekā sociāldemokrāti un Kreisā partija, kopā skaitot. «Jā – bērniem! Jā – ģimenei!» – šāds sauklis lasāms AfD mājaslapā līdzās Kuha ģīmetnei.

Kuhs pieder pie to AfD aktīvistu kategorijas, kuri uzskata, ka valdība strauji zaudē kontroli pār valstī notiekošo – tā secina sociologs Hainss Bude no Kaseles Universitātes. Viņš ir padziļināti pētījis labējās partijas veidošanos. Šie aktīvisti ir pārliecināti, ka valdošās partijas vairs netiek galā ar valstiskiem izaicinājumiem un mēģina slēpt savu nevarēšanu. Vai, vēl ļaunāk, kļūdas pasniedz kā cerēto iznākumu. 

Otra AfD vēlētāju grupa, pēc Budes domām, ir cilvēki, kuri žēlojas par likumiem un birokrātiju, kuri traucē īstenot iecerētos mērķus. «Šī grupa ir pārliecināta, ka atšķirībā no politiķiem viņi labāk pārzina situāciju un viņiem pašiem būtu pa spēkam novērst jebkurus trūkumus. Viņi neiebilstu, ja valsti vadītu spēcīgs līderis. Savukārt pašreizējā politiskā vara viņu acīs ir vienkārši pastulbi cilvēki.»

Trešā vēlētāju grupa ir cilvēki, kuri nav sasnieguši tādu vietu sabiedrībā, par kādu savulaik sapņojuši. Tie ir labi izglītoti vīrieši un sievietes no vidusšķiras, kuri «dzīvo ar sajūtu, ka viņu karjeras ir iestigušas globalizācijas un sabiedrības pārvērtību dēļ».

Rezultātā AfD atbalstītāju rindās ir gan nacionālie konservatīvisti, kuri uztraucas par nācijas pagrimumu, gan ekonomiskie liberāļi, kuri pārliecināti par nepieciešamību privatizēt valsts sociālās labklājības sistēmu. Partijas vēlētāju vidū ir cilvēki, kuri ienīst Ameriku, bet Vladimiru Putinu uzskata par izcilu līderi. Un, protams, tam visam pa vidu iejaukušies arī rasistiski nacionālisti, kuri sapņo par āriešu triumfu vācu zemēs.

Raiba kompānija

Reinas krastā esošajā Germersheimas pilsētiņā par AfD nobalsoja katrs ceturtais, divreiz vairāk nekā visā Reinzemē-Pfalcā kopumā. Jaunā partija kļuvusi par otro ietekmīgāko spēku, apsteidzot pat CDU.

Panākumi tik tiešām ir iespaidīgi, ņemot vērā faktu, ka pilsētā neviens personīgi nepazīst nevienu AfD kandidātu, kas bija iekļauts federālās zemes vēlēšanu biļetenā. AfD mazpilsētā nebija rīkojusi nevienu kampaņas pasākumu. Tika izkārti tikai pāris aģitācijas plakāti. 

Divas dienas pēc vēlēšanām Ger-mersheimas mērs Markus Šaile (no CDU) sēdēja savā kabinetā un pētīja rezultātus – kā tas iespējams, ka AfD savākusi 25% balsu? Dažos rajonos rezultāti bija vēl labāki, sasniedzot 35%. Tur lielākās iedzīvotāju grupas ir no Krievijas un Austrumeiropas izceļojušie vācieši – šī iedzīvotāju grupa, kas masveidā pārcēlās uz Vāciju 90. gados, savos uzskatos ir konservatīvāki. Bet arī tas neizskaidro AfD panākumus. «Viņiem bija labi rezultāti visos rajonos,» saka Šaile. Gan pilsētas modernajā centrā, kur slejas vairākas augstceltnes, gan klusākās nomalēs, kur lielākoties privātmājās mitinās ģimenes ar bērniem. 

Mērs stāsta, ka labprāt aprunātos ar kādu AfD atbalstītāju, lai izprastu motivāciju, taču pagaidām neviens nav atzinies, ka balsojis par jauno partiju.  

Savā ziņā mulsinošs bija arī AfD kandidātu saraksts. Vietējā vēlēšanu apgabalā saraksta līderis bija Matiass Joa, kas agrāk darbojās CDU. Vietējo AfD partijas padomi vada Heiko Vildbergs, kas agrāk pārstāvēja Zaļo partiju. 

Reinzemes-Pfalcas pilsētā Kuselē tiekamies ar Patriku Hofmanu, kas līdz 2014. gadam rosījās Kreisajā partijā, taču galu galā nolēma to pamest, jo bija sašutis par «pieaugošo dzimumu vienlīdzības neprātu un citiem bezjēdzīgiem jautājumiem». Tagad viņš pieslējies AfD.

Katrā no trim zemēm 13. marta vēlēšanās jaunā partija piedāvāja kandidātus, prasmīgi pieskaņojoties mērķa grupām. Piemēram, dienvidrietumos AfD vietējā parlamentā ieveda saraksta līderis ekonomikas profesors Jorgs Moitens. Tika izskaitļots, ka aristokrātu ģimenē dzimušais vīrietis varētu patikt mazā un vidējā biznesa īpašniekiem. Bādenes-Virtembergas zemē šos uzņēmējus dēvē par Mittelstand un uzskata par Vācijas ekonomikas mugurkaulu. 

Saksijā-Anhaltē AfD sevi pasniedza kā «mazo cilvēku partiju», tas ir, komūnu, kura atver savas durvis cilvēkiem, kas vīlušies apkārt notiekošajā tā vai cita iemesla dēļ. Tur saraksta līderis bija mazas firmas īpašnieks Andre Pogenburgs, kas tirgo auto radiatorus. Viņš ir slikts orators, jo bieži nespēj pabeigt iesāktu teikumu. 

Kā tas iespējams, ka partija spēj tikt galā ar šādiem asiem kontrastiem? Kāpēc tā vēl nav sašķēlusies atsevišķās «vienkāršo cilvēku» un profesoru kustībās? Izrādās, viņiem visiem tīk ideja par kustību, kurā netiek ņemta vērā sociālā un ideoloģiskā izcelsme. «Tāda ir AfD iekšējā sajūta,» pateicības runā pēc vēlēšanu rezultātu publiskošanas norādīja partijas vadītāja Frauke Petrija. «Tā ir sajūta, ka mēs visi turamies kopā un nevienam nav jācīnās vienatnē.»

Šos vēlētājus vieno pārliecība, ka viņi kļuvuši par daļu no pretošanās kustības, pat ja vienīgā aktivitāte ir biļetena iemešana vēlēšanu urnā. Šīs pretošanās gars ir veidojies no sajūtas, ka plašsaziņas līdzekļi ir kļuvuši par «varas karteli», kurš cildina tikai valdības politiku, vienlaikus vedot Vāciju arvien tuvāk bezdibenim. Daudzi AfD vēlētāji sūdzas, ka Vācijā daudz kas vairs nedarbojas, kā nākas, ka likumi vairs netiek ievēroti un neviens vairs nedrīkst brīvi paust savus uzskatus – ne stāvot rindā pēc maizes vietējā veikalā, ne sēžot pie vakariņu galda ģimenes viesībās. 

Dīvaini tikai tas, ka viņi nesaskata kādu pretrunu, piemēram, faktu, ka AfD dienām un naktīm bez mitas pieraksta pilnu sociālo tīklu Facebook un regulāri tiek pie mikrofoniem televīzijas sarunu šovos. Acīmredzot pārāk spēcīga ir sajūta, ka sabiedrība dalās divās daļās – mēs un atlikušais varākums, kuram mēs nepatīkam.

Par iedomīgo vairākumu un slikto politisko eliti žēlojas arī bārmene, kuru satiekam mazliet noplukušā bārā Träne Germersheimas centrā. Stāsta, ka pēdējā laikā pilsētā to vien runā kā par noziedzības palielināšanos un zādzībām pārtikas lielveikalā pēc bēgļu ierašanās. «Es uzskatu, ka vēlēšanu rezultāti ir labi,» saka bārmene.

Vai pati arī balsoja par AfD? «Nē, nē,» sieviete atgaiņājas. Urnā esot iemetusi saplēstu biļetenu. «Es savu balsi neatdošu vairs nevienai partijai.»

Galēji labējo partiju popularitāte atsevišķās valstīs

Kā tas iespējams?

Posted on marts 30, 2016 by - Pasaulē

Beļģijas drošības dienesti tiek šaustīti par vairākiem garām palaistiem pavedieniem, kas, iespējams, būtu palīdzējuši nepieļaut pagājušajā nedēļā notikušos terora aktus Briselē

Ķīmiskas vielas smaka, kas nāca no sestā stāvā dzīvokļa, ēkas īpašniekam izraisīja nelabumu. Citiem kaimiņiem nepazīstamu vīriešu rosīšanās lielākoties tukšu namu kvartālā Briseles ziemeļos likās aizdomīga, un viņi par to ziņoja policijai. Nepatīkamu smaku no bagāžas somām juta arī taksometra vadītājs, kurš trīs jaunus vīriešus aizveda uz Briseles lidostu.

Taču visas šeit minētās un arī citas aizdomīgās pazīmes, kas tika novērotas pēdējos divos mēnešos, vienā ķēdē sarindojās tikai 22. marta rītā pulksten 7.58, kad divi sprādzieni nogranda lidostas reģistratūras zālē un pēc stundas vēl viens satricināja metro staciju pilsētas centrā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja 35 cilvēki. Visi trīs paštaisītie spridzekļi bija sameistaroti plašā un patukšā dzīvojamā istabā augšstāva dzīvoklī Max Roos ielā 4 Briseles rajonā Shārbēkā.

Lidostā tika atrasta vēl viena, visjaudīgākā bumba, kas nebija eksplodējusi. Taču lielu postu bija nodarījušas jau pirmās divas, kuras izrāva caurumu griestos un sakropļoja daudzus cilvēkus, kas stāvēja rindā, lai reģistrētos lidojumiem.

Beļģu drošības dienestu reakcija bija pārsteidzoši strauja (un pagaidām neizskaidrota) – nepilnās 90 minūtēs pēc sprādzieniem lidostā policija ielenca aizdomīgo dzīvokli Shārbēkā. Varas iestādes vēlāk skaidroja, ka tādā veidā reaģējušas uz taksometra vadītāja sniegtajām liecībām. Taču tā nav taisnība, jo pats taksists presei stāstīja, ka par aizdomīgajiem pasažieriem ziņoja policijai tikai pēc vairākām stundām, kad izmeklētāji izplatīja novērošanas kamerās fiksētu attēlu ar trim aizdomās turētiem vīriešiem lidostā. Līdz ar to rodas jautājums – vai policija jau iepriekš nojauta, ka dzīvoklī notiek kas nelāgs, taču nebija devusies to pārbaudīt, kamēr jau bija par vēlu.

«Izmeklēšana notika gan pirms, gan pēc notikumiem ,» apgalvo īres nama īpašnieks Aleksandrino Rodrigess. Viņaprāt, policijai bija aizdomas par nelegālām darbībām, taču nezināmu iemeslu dēļ tā ignorēja satraukto kaimiņu sūdzības. «Nav iespējams noķert zaķi, ja nezina, kur viņš dzīvo,» piebilst vīrietis.

Mazā, savdabīgā un pašapmierināti rāmā Beļģija līdz šim nav iesaistījusies nevienā ilgā un asiņainā konfliktā kādā no musulmaņu zemēm, kā tas, piemēram, noticis ar Franciju vai ASV, automātiski tās pārvēršot par atriebīgu džihādistu mērķiem. Tajā pašā laikā iebraucēju kopiena lielākoties ir trūcīga un slikti integrēta beļģu sabiedrībā, un tieši tāpēc salīdzinoši nelielā valsts kļuvusi par Eiropas epicentru cīņā pret terorismu, lai gan nav tam īsti gatava.

Kā tas iespējams, ka vairāki teroristi, kuri bija vai kuriem vajadzēja būt drošības dienestu uzmanības lokā un kuri turklāt bija saistīti ar novembra terora aktiem Parīzē, spēja tik ilgu laiku rosīties nepamanīti? Šādu niknu jautājumu tagad uzdod gan Beļģijas politiķi, gan iedzīvotāji, gan arī nobažījušās kaimiņvalstis. 

«Kāpēc tāda disfunkcija?» prasīja deputāts Marko van Hīss, pagājušajā piektdienā iztaujājot uz parlamentu izsaukto iekšlietu ministru un vēl divus citus valdības locekļus. «Te nav runa par mazu kļūdiņu vai nejaušību, bet gan par dziļu strukturālu problēmu.»

Tas, ka kareivīgi džihādisti ir nopietna problēma Beļģijā, zināms jau vairākus gadus. It īpaši pēc pērn janvārī notikušā reida, kurā policija pārmeklēja kādas teroristu šūniņas slēpni valsts austrumu pilsētā Vervjērā un pēc izmeklēšanas paziņoja, ka izjaukusi iespaidīga terora akta plānošanu. Tagad izskatās, ka šis veiksmīgais reids drīzāk nomaskēja, nevis atklāja daudz lielāku problēmu, kura vēlāk izpaudās brutāli šausminošā vardarībā Parīzē, laupot dzīvību 130 cilvēkiem. Jo spridzekļi šiem uzbrukumiem tika izgatavoti tieši tajā pašā Shārbēkas rajonā Briselē netālu no Max Roos ielas.

Kā tas iespējams, jautāja parlamenta deputāti, ka divi spridzinātāji pašnāvnieki – Ibrāhīms el Bakrauī un viņa jaunākais brālis Halids – spēja nepamanīti gatavoties terora uzbrukumiem vismaz no šā gada sākuma? Par spīti tam, ka abi ir reģistrēti beļģu policijas arhīvā par agrāk izdarītiem likumpārkāpumiem. Un par spīti tam, ka vecākais brālis pagājušā gada jūnijā tika arestēts Turcijā un turēts aizdomās par sadarbošanos ar teroristiem, jo mēģināja nelegāli ieceļot Sīrijā.

Un vai taisnība, ka varas iestādes jau decembrī saņēma anonīmu ziņojumu par to, kur slēpjas Salahs Abdeslams – viens no dzīvi palikušajiem Parīzes terora aktu dalībniekiem, kas beidzot tika arestēts Briselē 18. martā? Izrādās, ka viņu tik tiešām atrada tajā vietā, par kuru policijai tika ziņots jau decembrī, taču drošībnieki nerīkojās uzreiz, jo informācija noklīda – policijas ierindnieki par to nepateica saviem augstākajiem uzraugiem.

Iekšlietu ministrs Jans Jambons parlamenta deputātiem paskaidroja, ka pagaidām šo lietu nekomentēs. Esot sākta iekšēja izmeklēšana, lai noskaidrotu, kas, kad un ko zināja par Abdeslamu, kuru līdz arestam 18. martā uzskatīja par visvairāk meklēto personu Eiropā.

Braucieni uz Sīriju

Parlamenta sēdē vēl tika uzdoti jautājumi par to, vai uzbrukumus Briselē būtu izdevies novērst, ja Abdeslama nopratināšana pēc aresta būtu bijusi izvērstāka un intensīvāka. Izrādās, ka izmeklētāji ar viņu nolēma runāt tikai dienu vēlāk un jautāja tikai par to, kas novembrī notika Parīzē. Abdeslams esot skaidrojis, ka ir tikai maza skrūvīte Beļģijas džihādistu tīklā, un neesot devis mājienus par to, ka tiek gatavots jauns uzbrukums Briselē.

Beļģijas federālā prokuratūra pagājušajā piektdienā izplatīja paziņojumu, ka Abdeslams aizturēšanas laikā tika sašauts kājā, tāpēc tūlītēja nopratināšana tika atcelta, lai ievainotajam sniegtu medicīnisko palīdzību.

Vēl viena pazīme, ka beļģu varas iestādēm jau bija aizdomas par brāļu Bakrauī aktivitātēm, ir fakts, ka abu vīriešu ģīmetnes esot parādītas Abdeslamam nopratināšanas laikā 19. martā. Arestētajam jautāts, vai viņš abus pazīst. Šādu informāciju publicējusi franču avīze Le Monde, kurai kāds slepeni nopludināja nopratināšanas materiālus. Abdeslams atbildējis, ka vīriešus nepazīst. Izmeklētāji pie šā jautājuma vairs neesot atgriezušies.

Vai Abdeslams zināja par Briselē gatavotajiem uzbrukumiem, joprojām nav skaidrības. Taču viņš personīgi pazina vismaz vienu no teroristiem – spridzinātāju, kurš Briseles lidostā gāja bojā. Tas ir Nadžims Lāšrauī (24), kas izaudzis Shārbēkā un, pēc izmeklētāju domām, bija galvenais lietpratējs slepenajā sprāgstvielu gatavošanas laboratorijā Max Roos ielā un arī bijušajā slēpnī netālajā Henri Bergé ielā, kur tika sagatavotas bumbas Parīzes teroraktiem.

Lāšrauī DNS tika atrasts uz vismaz divām Parīzē izmantotajām pašnāvnieku vestēm, tādā veidā atklājot ciešu saistību starp terora aktiem Francijas un Beļģijas galvaspilsētās.

Pērn septembrī Lāšrauī ar viltotu personas identitātes karti tika apturēts uz Ungārijas un Austrijas robežas. Viņam līdzās mašīnā sēdēja arī Abdeslams. Taču abiem vīriešiem atļāva turpināt ceļu. Vēlāk Lāšrauī noīrēja māju Ovelē pilsētā uz dienvidiem no Briseles – tieši tur notika pēdējie sagatavošanās darbi uzbrukumiem Parīzē.

Zināms, ka Lāšrauī, Abdeslams un galvenais Parīzes uzbrukumu plānotājs Abdelhamīds Abāuds 2013. gadā bija ieradušies Sīrijā, kur, visticamāk, apguva džihāda karotāju iemaņas. Šādu jaunu musulmaņu vīriešu no Beļģijas ir simtiem – mazā valsts ir lielākā svēto karotāju izcelsmes vieta Eiropā, ja rēķina proporcionāli iedzīvotāju skaitam. 

Shārbēkas mērs Bernārs Klerfē tagad stāsta, ka zinājis par Lāšrauī braucienu uz Sīriju, taču nav zinājis, kā rīkoties tālāk. Vienkārši cerējis, ka jaunais vīrietis vairs neatgriezīsies. 2015. gadā pieņēmis lēmumu svītrot Lāšrauī no vēlētāju reģistra, taču viņam trūkstot pilnvaru veikt jelkādus citus preventīvus pasākumus.

Atšķirībā no Briseles rajona Molenbēkas, kas pēc uzbrukumiem Parīzē piedzīvojis daudzus policijas reidus un kur galvenokārt tika meklēts Abdeslams, Shārbēka ir salīdzinoši turīgāks un etniski raibāks imigrantu rajons. Tāpēc līdz šim izmeklētāji tam pievērsa mazāk uzmanības.

Taču tagad skaidrs, ka Lāšrauī pārzināja šo pilsētas rajonu, savukārt brāļu Bakrauī tēvam tur pieder gaļas veikals. 

Max Roos ielas nama īpašnieks Rodrigess atceras, ka redzējis Lāšrauī apciemojam augšstāva dzīvokļa īrniekus divas trīs reizes nedēļā. Namsaimnieks šo ēku nopirka pagājušajā gadā un pamazām sāka tās renovēšanu. Izlika iepriekšējos īrniekus, ļaujot jauniem iemītniekiem ievākties izremontētajos mitekļos. Namā joprojām strādā celtnieki, tāpēc jaunu vīriešu ierašanās ar ķīmisku vielu konteineriem nevienam neradīja aizdomas.

Rodrigess stāsta, ka Ibrahims un Halids al Bakrauī bija viņa pirmie jaunie īrnieki. Tagad izrādās, ka, parakstot līgumu uz gadu, brāļi uzrādīja viltotus personas dokumentus un izrakstīja viltotu čeku kā drošības depozītu. Saimnieks novērojis, ka pie brāļiem regulāri nāca trīs vīrieši, ieskaitot Lāšrauī.

Smaka, kas sāka plūst no dzīvokļa, esot kļuvusi neciešama. Gājis pie īrniekiem pārbaudīt, kas notiek, un redzējis, ka mājoklī darbojas divi lieli ventilatori – tādi, kurus parasti izmanto celtniecības objektu vēdināšanā. Šādi ventilatori noder uz pārskābes bāzētas sprāgstvielas TATP izgatavošanas pēdējās stadijās. Kad pēc uzbrukumiem Briselē policija ielauzās dzīvoklī, tā atrada 15 kg TATP (ar to pietiktu vēl vienas jaudīgas bumbas izgatavošanai), kā arī papildu izejvielas – nepilnus 150 litrus acetona un 30 litrus ūdeņraža pārskābes. Turpat gulēja arī maisi ar naglām un skrūvēm, ko teroristi ievieto spridzekļos pēc iespējas lielāku postījumu nodarīšanai un cilvēku sakropļošanai. Tur stāvējis arī Daesh karogs.

Rodrigess stāsta, ka dzīvojamās istabas durvis vienmēr bijušas aizvērtas un īrnieki viņu tajā neesot laiduši iekšā. Tikai manījis, ka parasti ir atvērti visi dzīvokļa logi. Jā, nama saimnieks jutis dīvainu smaku, taču neesot aizdomājies, no kā tāda rodas. «Ja būtu saodis balinātāju vai narkotikas, būtu atpazinis.» Brīnījies, taču policijai nav ziņojis.

Tagad gan izrādās, kas vismaz viens kaimiņš bijis aktīvāks. Ap kvartāla stūri dzīvojošais Rašids Gadihs sazinājies ar agent de quartier jeb vietējo policistu, kas atbildīgs par kārtību un veido iedzīvotāju reģistrus – norādījis par ķīmiskām smakām un bieži nākošiem un ejošiem nezināmiem vīriešiem.

Minētais policists Filips Svinens interviju atsaka. 

Namsaimnieks Rodrigess stāsta, ka agent de quartier esot ieradies vismaz divas reizes, lai pārbaudītu, vai ēkas iedzīvotāju reģistrs ir pareizs. Pārbaudīt augšstāva dzīvokli neesot vēlējies, jo brāļi bija norādījuši tikai savus viltus uzvārdus bez vārdiem. «Viņam bija nepieciešami trīs mēneši, lai saprastu, kas īsti dzīvo augšstāvā,» nopūšas Rodrigess. «Bet tad jau bija par vēlu. Tāda ir Shārbēkas ikdiena.»

Zupā tārpi?!

Posted on marts 30, 2016 by - Tēma

Aizdomīgi mantojumi un lieli skaidras naudas uzkrājumi, ko nesen gaismā cēla mediji, satricināja Valsts ieņēmumu dienesta reputāciju. Ir nolēma noskaidrot, vai līdzīgas dīvainības neslēpj arī to policistu deklarācijas, kuri valstī izmeklē ekonomiskos noziegumus. Pārbaudot aptuveni 1600 deklarāciju, izpētījām – ievērojamas summas zeķē turējusi sestā daļa šo izmeklētāju, bet daļa ir pamanījusies liesajā valsts maizē tikt pie īpašumiem. Atklājās arī 100 tūkstošu eiro liels mantojums un dāsni tuvinieku «pabalsti»

Uzņēmējs Aivars Millers ir 2014. gada Latvijas lepnums – mecenāts, kas vairāk nekā desmit gadus nesavtīgi atbalstījis dzimtās puses Skrīveru vidusskolu un sociālās aprūpes centru. Viņš darbojas kravu biznesā, ir Liepājas ostas uzņēma DG Termināls līdzīpašnieks. Mediju uzmanības lokā nonāca 2007. gadā, kad sagāja ragos ar tolaik vēl Vladimira Vaškeviča pārraudzītajām Valsts ieņēmumu dienesta (VID) struktūrvienībām. VID toreiz konfiscēja kāda vācu uzņēmuma degvielas kravu, pārmetot DG Termināls krāpšanos ar nodokļiem, bet «pēc trīs ar pusi gadiem paziņoja, ka lieta pret mani un uzņēmumu ir izbeigta», stāsta Millers.

Kopš pērnās vasaras uzņēmējam ir jauna cīņa. Šoreiz ar diviem Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes (ENAP) policistiem. Millers uzskata – Zaurs Bahmudovs ar pārinieku Andreju Zeļenkovu gribējuši izspiest kukuli.

«Principiāli nedodu kukuli. Viņi deva mājienu, ka noklausās telefonsarunas. Tad arī visiem paziņām [telefonsarunās] teicu – ja viņi klausās, lai dzird, ka no manis nekā nedabūs!» stāsta Millers. Viss sācies 2015. gada 7. jūlijā, kad Zeļenkovs un Bahmudovs vienlaikus ar Valsts vides dienesta ikgadējo komisiju ieradušies pārbaudē Liepājā un pieprasījuši tādus datus, ko uzņēmums uzreiz nav varējis sniegt (būtu jāveic inventarizācija, ko uzņēmums atbilstoši VID prasībām dara reizi mēnesī), un tad ierosinājuši administratīvā pārkāpuma lietu par nepatiesu datu sniegšanu. 

Vēlāk bijusi vēl viena pārbaude, jau daudz pamatīgāka, bet arī pēc 20 stundu darba muitnieki neatbilstību norādītajam produktu daudzumam uzņēmumā nekonstatēja, tomēr tika ierosinātas administratīvās lietas, piemēram, par to, ka kāda viela neatrodas tai paredzētajā konteinerā, bet citā. Uzņēmums soli pa solim turpina cīņu, lai visās instancēs pierādītu, ka policistu rīcība bijusi nepamatota.

«Es 20 gadus esmu šinī biznesā, un 20 gadus ierēdņi pārbauda uzņēmumu – ir apmēram skaidrs, kurš ir atnācis ar nolūku izspiest kukuli,» situāciju skaidro Millers. Kad Valsts vides dienests konstatējis, ka policistu it kā atklātie pārkāpumi uzņēmumā nav bijuši, Millers par notiekošo informējis arī ENAP vadītāju Pēteri Bausku. Viņš atstājis labu iespaidu, tomēr rezultāta nav bijis. «Zēni [policisti] stāsta to, kas nav. Nākamreiz, kad viņi ieradīsies, mēs filmēsim no sākuma līdz beigām,» sola uzņēmējs.

Nākamās reizes gan tik drīz nebūs. Vismaz vecākajam inspektoram Zauram Bahmudovam. Pirms mēneša jaunizveidotais iekšlietu ministra pārraudzībā esošais Iekšējās drošības birojs aizturēja Bahmudovu aizdomās par kukuļošanu, un tagad viņš ir atstādināts. Sīkāka informācija par lietas apstākļiem nav zināma, taču, visticamāk, Bahmudovs aizturēts par citu gadījumu, nevis saistībā ar DG Termināls. Bauska saka – DG Termināls lietā viņa darbinieki neko nelikumīgu neesot veikuši, bet pārkāpumi bijuši paša uzņēmuma darbībās.

Bahmudova aizturēšana viņa iestādes vadītājam bijusi pārsteigums. «Vispār šoks,» saka Bauska. Viņš ENAP vada kopš pērnā gada 1. maija, nomainot pēc skandāliem «aizrotēto» Gati Gudermani, kurš vēlāk pēc aizdomām par amata noziegumiem nolēma atvaļināties no dienesta.

Lai novērstu iespējamus korupcijas riskus, Bauska noteicis, ka ENAP inspektori uzņēmējus apmeklē kopā ar vides dienestu vai muitu, «lai nebrauc vieni, lai nerastos nekādas interpretācijas, jo daudzi uzņēmēji nāca sūdzēties». Sūdzības gan neapstiprinoties, un Bauska uzskata, ka uzņēmējiem «reizēm ir izdevīgi palaist baumu, ka paņēma naudu vai veic kaut kādas mistiskas pārbaudes». Tāda esot uzņēmēju taktika, un būtībā jautājums ir: «Vai nu mums būs mugurkauls un mēs spēsim noturēties pret to melno PR, vai nu salūzīsim. Viens no diviem.»

Tomēr fakti liek apšaubīt ENAP vadītāja teikto par uzņēmēju izplatītām melnām baumām, jo KNAB pēdējos gados aizturējis virkni ekonomisko noziegumu apkarotāju gan ENAP, gan Kriminālpolicijas 3. birojā – abas šīs Valsts policijas struktūrvienības izmeklē lauvastiesu no visiem ekonomiskajiem noziegumiem valstī.

Aizdomās par 20 000 eiro kukuļa pieprasīšanu KNAB 2013. gadā aizturēja divus šo vienību izmeklētājus – Viktoru Dzeni un Eduardu Ņepomņaščiju. Pērn aizdomās par izspiešanu – ilggadējo ENAP izmeklētāju Raivo Lugus. Izmeklēšana šajā lietā turpinās, un aizdomas par līdzdalību tajā krīt arī uz Lugus priekšnieku, ilggadējo ENAP vadītāju Gati Gudermani. Savukārt ilggadējais 3. biroja 1. nodaļas vadītājs Viktors Montiks tika aizturēts 2011. gada nogalē aizdomās par kontrabandas piesegšanu. 

Daugavpilī atklāja kontrabandas preču noliktavu, aizturēja organizētās noziedzības grupas līderi Vasiliju Krupeņiču ar iesauku Čigāns, kā arī Montiku. Pie abiem atrada skaidru naudu, pie Montika – dažādās valūtās 13 505 latus (19 215 eiro). Šī summa divkārt pārsniedz Montika gada algu policijā, kas 2010. gadā bija 10 876 eiro pirms nodokļu samaksas. Vēlāk prokuratūra uz tiesu virzīja tikai lietu pret Krupeņiču, bet pret Montiku pierādījumu trūkuma dēļ lietu izbeidza. Viņš atgriezās policijā, kur nostrādāja vēl dažus mēnešus līdz 2012. gada beigām.

Gatavojot šo rakstu, savstarpēji nesaistīti avoti žurnālam Ir pauda viedokli, ka šie aizturētie ir tikai aisberga redzamā daļa – daļa šajās struktūrvienībās strādājošo jau gadiem varētu būt iesaistīti gan nelikumīgos darījumos ar akcīzes precēm, gan citā veidā piepelnās, izmantojot varas resursu, piemēram, kļūst par instrumentu uzņēmēju strīdos vai reiderisma shēmās. Piemēram, izmeklēšanas statistika rāda, ka aptuveni puse vai pat vairāk no ENAP ierosinātajiem kriminālprocesiem ik gadu tiek izbeigta un kriminālvajāšanā nenonāk (skat. grafiku).

«Saukšu tās par baumām, ko runā gan par mūsu iestādi, gan ENAP, gan VID, gan Finanšu policiju. Katram, kurš baumo, kaut kādā veidā tas ir izdevīgi,» saka 3. biroja priekšnieks Ģirts Mundurs. Viņš struktūrvienību vada kopš 2010. gada, savulaik bijis gan Montika padotais, gan priekšnieks. «Tajā laikā, kad bija visi šie notikumi ar Montika kungu, birojā kardināli tika veiktas iekšējas izmaiņas,» viņš skaidro, notikusi darbinieku rotācija, nomainīti ar akcīzes precēm strādājošie. Kurš šobrīd vada nodaļu, kas nodarbojas ar akcīzes preču nelikumīgas aprites izskaušanu, Mundurs atsakās izpaust.

Šopavasar skaļu rezonansi izraisīja LTV caurskatītās VID amatpersonu deklarācijas, kurās atklājās dažādi aizdomīgi darījumi, un vēlāk finanšu ministre atzina – sistēmā ir dziļi iesakņojies vēzis, tāpēc VID vajadzīga tīrīšana.

Ir spēra nākamo soli un izanalizēja visu 159 Kriminālpolicijas 3. birojā un ENAP strādājošo izmeklētāju amatpersonu deklarācijas, sākot no to iesniegšanas brīža. Kopumā gandrīz 1600 deklarācijās publiskotā informācija liecina – neraugoties uz gadiem zemo atalgojumu policijā, daļai likumsargu izdodas ne tikai uzturēt ģimeni, bet audzēt sev piederošo nekustamo īpašumu skaitu un uzkrāt tūkstošos mērāmas summas skaidrā naudā. Daļa policistu arī saņem dāvinājumus no tuviniekiem vai dāsnus mantojumus. No visiem abās struktūrvienībās strādājošajiem aptuveni 20% deklarāciju piesaista uzmanību ar vienu vai vairākus gadus deklarētiem vērā ņemamiem ienākumiem, darījumiem, skaidras naudas uzkrājumiem vai aizdevumiem.

Nauda policistu zeķēs

Valsts policijā algas nekad nav bijušas lielas. Piemēram, sevišķi svarīgu lietu inspektors 2003. gadā vidēji pelnīja 420 eiro mēnesī pirms nodokļu samaksas, bet 2014. gadā – vidēji 972 eiro. Lielākais vairums policistu ar šādiem ienākumiem nespēj neko iekrāt, un viņiem pārsvarā pieder viens uz kredīta pirkts nekustamais īpašums. Atsevišķi policisti deklarācijās norāda, ka ir strādājuši papildu darbos, it īpaši krīzes laikā, kad atalgojums tika apgriezts par trešdaļu, bet dažiem ienākumu kritums bija vēl lielāks. Kāda ekonomisko noziegumu izmeklētāja vairākus gadus piestrādājusi par apkopēju privātfirmā, cita par viesmīli, kāds policists bijis bērnudārza apsargs, vēl citi piestrādājuši azartspēļu uzņēmumos, taču pēdējos gados šie papilddarbi no deklarācijām ir pazuduši.

Tajā pašā laikā ir policijas darbinieki, kuru finansiālais stāvoklis, strādājot valsts maizē, ar gadiem krietni uzlabojies – izdevies iekrāt prāvas summas, paplašināt īpašumus, braukt arvien jaunākos auto un pat vēl aizdot naudu citiem.

Korupcijas apkarošanā tiek minēti vairāki riska faktori, kas var signalizēt par nelikumīgu ienākumu legalizēšanu. Viens no tiem ir aizdevumi – amatpersonas deklarācijās norāda, ka tām kāds ir parādā prāvas summas, bet tā var būt nākotnes kukuļu legalizēšana. Cits – lieli skaidras naudas uzkrājumi. Kā ir patiesībā, var noskaidrot amatpersonas deklarācijas patiesuma pārbaudē, taču ar to Latvijā neviens līdz šim nenodarbojas.

Ekonomisko noziegumu apkarotāju skaitā ir seši tādi, kas aizvadītajos gados deklarējuši aizdevumus, kas pārsniedz 10 000 eiro. Lielāko summu – 58 tūkstošus eiro -, jau sākot darbu policijā, deklarējis inspektors Mārtiņš Brižs. Marina Lokastova 2009. gadā darbu policijā sāk, deklarējot 40 tūkstošu aizdevumu, bet Kristaps Kalniņš 2006. gadā kādam aizdevis 32 tūkstošu eiro. Savukārt inspektore Zaiga Greidāne 2009. gadā aizdevusi 44 tūkstošus eiro, lai arī viņai nekādi uzkrājumi iepriekš nav bijuši un nav arī redzami oficiāli papildu ienākumi, kas ļautu šādu aizdevumu veikt. Inspektors Jānis Barens 2007. gadā kādam pirmo reizi aizdevis 4843 eiro, bet vēlāk aizdevuma summa augusi līdz 10 tūkstošiem eiro 2009. gadā.

Deklarācijās redzams, ka 24 no 159 ekonomisko noziegumu izmeklētājiem jeb katrs sestais īsāku vai ilgāku laiku deklarējuši skaidras naudas uzkrājumus, kas pārsniedz 5000 eiro. Vislielāko summu vēl 2002. gadā deklarējis jaunākais inspektors Dainis Vitka –  35 612 eiro, kamēr policijā togad viņš nopelnījis 3424 eiro, un ne kādi citi papildu ienākumi, ne darījumi ar īpašumiem vai mantojumiem nav deklarēti.

Vairāk nekā 10 000 eiro iekrājumu skaidrā naudā deklarējuši izmeklētāji Raivo Lugus, Igors Tomaševs, Maksims Šaicāns, Andrejs Makarovs, Aleksandrs Čapulis, Kaspars Vīksna, Aldis Brīvulis, Ivo Dovāns un Laila Gertsone, kurai īpaši veiksmīgs bijis 2006. gads, kad policistei izdevies uzkrāt 10 000 eiro un 8000 dolāru, kamēr viņas alga policijā togad bija 6742 eiro pirms nodokļu samaksas. Tolaik policiste arī deklarējusi jahtas pārdošanu, kas iepriekšējos gados viņas deklarācijā neparādās, savukārt par mātes doto naudu viņa iegādājusies jaunākā izlaiduma Mitsubishi automašīnu.

Līdzīgi kā Gertsoni, tuvinieki atbalstījuši arī citus policistus – inspektorei Ivetai Baculei tēvs 2014. gadā uzdāvinājis 12 tūkstošus eiro, Ivo Dovānam tēvs 2008. gadā par īri samaksājis 27 tūkstošus eiro, Dmitrijam Novickim 2014. gadā sieva uzdāvināja 10 000 eiro, bet Normundu Skrāģi 2011. gadā apdavināja gan mamma, gan tēvs – kopumā 17 tūkstošu eiro apmērā.

Vēl dažiem tikuši mazāki dāvinājumi, bet šajā ziņā nepārspēti rekordisti bijuši ENAP izmeklētāji – vīrs un sieva Raivo un Olga Lugus. Abu deklarācijas un  bildes sociālajos tīklos lauž stereotipus par policistu knapo iztikšanu. Raivo Lugus bija ENAP policists, līdz pērn KNAB viņu aizturēja aizdomās par izspiešanu. Ilgstoši strādājis policijā, pēdējos gados pasniedzis arī lekcijas maksātnespējas administratoriem un tiesnešiem. Viņa deklarācijas kopš 2001. gada rāda skaidras naudas uzkrājumus, kuri laika gaitā auguši, 2013. gadā sasniedzot 35 tūkstošus eiro. Salīdzinoši algā policijā 2013. gadā viņš saņēmis nepilnus 12 tūkstošus eiro pirms nodokļu samaksas.

Turklāt laikā no 2007. līdz 2013. gadam Raivo katru gadu saņēmis finanšu piešprices no mātes. Viņa nav turīga uzņēmēja, kā varētu domāt, – Margarita Luguse ar nelieliem pārtraukumiem strādā turpat Valsts policijā – Nodrošinājuma valsts aģentūras Iepirkumu komisijā. Saskaitot visus maksājumus, kopumā dēls no mātes saņēmis 41 329 eiro, kas deklarēti kā pabalsts vai uzturlīdzekļi. Luguse uz Ir jautājumiem atbildēja, ka visu informāciju jau sniegusi pērn uzraugiem, un sīkākos skaidrojumos, no kurienes pašai šī nauda, neielaidās. Finansiālu atbalstu policistam sniegusi arī sievasmāte Zinaīda Ceicāne, kura nopirkusi no viņa kādu īpašumu par 10 000 eiro un regulāri atbalsta savu meitu – arī ENAP izmeklētāju Olgu Lugus. Deklarācijās lasāms, ka vecāki Olgai no 2009. līdz 2014. gadam kopumā snieguši 22,9 tūkstošu eiro palīdzību. Pašiem Ceicāniem gan šobrīd nekādu publiski redzamu ienākumu nav – līdz 2014. gada jūlijam Zinaīdai Ceicānei piederēja uzņēmums Olens-S, kas nodarbojas ar autovadītāju mācībām, taču tā strādājusi ar zaudējumiem vai pārsimt latu peļņu.

Tikmēr Olga, līdzīgi kā vīrs, kopš 2002. gada ik gadu deklarē pieaugošus skaidras naudas uzkrājumus – no 1500 latiem 2002. gadā līdz 8300 eiro pēdējā pieejamajā deklarācijā par 2014. gadu.

Neraugoties uz ievērojamo atbalstu dēlam, iespaidīgas summas izdevies iekrāt arī Raivo mātei Margaritai. Viņa 2014. gadā deklarē 4000 eiro skaidrā naudā un vairāk nekā 20 tūkstošus eiro bankā. Policijā šajā gadā viņa nostrādā septiņus mēnešus, nopelnot 7096 eiro pirms nodokļu samaksas.

Policijas iepirkumu speciālistes Margaritas Luguses atbalsts dēlam gan ir neliels, salīdzinot ar mantojumiem, kādus saņēmis 3. biroja galvenais inspektors Igors Ivaščenko. Māte viņam 2012. gadā mantojumā atstājusi 69 tūkstošus latu jeb 99 tūkstošus eiro, savukārt kāda Valentīna Kuzņicova nākamajā gadā vēl 26 tūkstošus eiro, līdz ar to divos gados mantojumos Ivaščenko saņēmis kopā 124 tūkstošus eiro. Interesanti, ka Ivaščenko mamma Olga pati dzīvojusi Latgales priekšpilsētā Rīgā, parasta daudzstāvu nama 48 kvadrātmetru dzīvoklī un nekādi uzņēmumi viņai nekad nav piederējuši. Kāda ir šo mantojumu izcelsme, Ivaščenko uz Ir rakstiskajiem jautājumiem neatbildēja.

Pārbaudot policistu deklarācijas, jautājumus raisīja arī izmeklētājas Sigitas Tambergas ienākumi no a/s Dīlers. Policiste 2010. un 2011. gadā deklarē papildu ienākumus no šī uzņēmuma pavisam vairāk nekā sešu tūkstošu eiro apmērā, savukārt gadu vēlāk publiski kļūst zināms, ka Dīlers un tā īpašnieki tiek turēti aizdomās par PVN izkrāpšanu lielā apmērā. Tambergas skaidrojumu, par ko tieši saņēmusi šos ienākumus un vai ir pieņēmusi kādus lēmumus attiecībā uz šo uzņēmumu, tā arī neizdevās iegūt.

Klātienē policistu viedokli noskaidrot nebija iespējams, jo Valsts policijas vadība vārdos uzsvēra atbalstu šī raksta tapšanā, tomēr aizliedza intervēt mūs interesējošos policistus viņu darbavietās. Tas neatbilstot komunikācijas kārtībai – policisti vienlaikus ir arī operatīvie darbinieki, tāpēc Ir nedrīkst viņus uzrunāt klātienē Valsts policijas ēkā, skaidroja preses sekretāre Sigita Pildava.

Vienīgie, kas vēlāk rakstiski sniedza savus skaidrojumus, bija divi ENAP inspektori. Andrejs Kačs, kuram padevies lielākais nekustamo īpašumu darījums, to skaidroja ar trekno gadu veiksmi. Savukārt ienākumu rekordists Andrejs Zeļenkovs atrakstīja, ka 2007. gadā viņa ienākumi saistīti ar automašīnu pirkšanu un tālāku pārdošanu, «ieguldot līdzekļus automašīnās, ar ko paceļot to vērtību». Zeļenkovs ir viens no policistiem, par kuru iespējamo kukuļa izspiešanu minējumus izteica Liepājas ostas uzņēmējs Millers, taču policists par to raksta: «Komentēt citu personu subjektīvo viedokli es nevaru.»

Vēlāk ENAP vadītājs Bauska informēja, ka izrunājis situāciju ar pārējiem kolēģiem, viņi par Ir uzdotajiem jautājumiem snieguši paskaidrojumus, kas vadītājam šķituši «skaidri un saprotami», taču policisti nevēloties publiski taisnoties, jo visi līdzekļi esot likumīgi.

Riski augsti, kontrole – švaka

Par deklarācijās atklāto lūdzām viedokli Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim. Faktu, ka sestā daļa pārbaudīto policistu deklarējuši ievērojamus skaidras naudas uzkrājumus, viņš komentē šādi: «Par cik tas ar likumu nav aizliegts, mēs nevaram pavēlēt: Dieva dēļ, neturiet skaidru naudu.» Ķuzis stāsta, ka Valsts policija nopietnāk pievērsusi uzmanību darbinieku deklarācijām pēc 2011. gada, kad Jēkabpilī tika aplaupīta spēļu zāle un nogalināts policists, bet pēc bruņoto laupītāju aizturēšanas atklājās, ka tie ir policijas darbinieki. Pirms diviem gadiem policija veikusi amata risku novērtējumu, un gan ENAP, gan 3. biroja vadītāju amati atzīti ar ļoti augstu korupcijas risku, bet «absolūtais vairākums» policistu amatu – ar augstu korupcijas risku. 

Ar šo jautājumu uzraudzību policijā līdz pērnā gada novembrim nodarbojies Iekšējās drošības birojs, «bet mēs nevaram veikt privātpersonas auditu», uzsver Ķuzis. Viņaprāt, par saviem padotajiem jāatbild katras struktūrvienības priekšniekam. «Nupat iet deklarāciju iesniegšana līdz 1. aprīlim, noteikti tas ir katra vadītāja uzdevums paskatīties, kas notiek, kā ir izmainījušās šīs deklarācijas, kas tur ir nācis klāt vai gājis nost. Ja tu esi saņēmis 100 tūkstošu mantojumu, tad no kurienes un cik tas ir legāls,» saka Ķuzis. Uz jautājumu, vai tuvinieku dāsnais atbalsts policistiem ir normāla prakse, viņš atbild: «Es personiski nesaņemu un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa noteikti nesaņem šādus [pabalstus], bet katram tā situācija ir [atšķirīga]. Mēs nevaram teikt, ka tas ir kaut kas slikts, nezinot, kā tas ir noticis. Esmu diezgan pārliecināts, ka tie vadītaji ir situāciju pētījuši,» saka Ķuzis.

Savukārt Mundurs komentē: «Man nav pilnvaru pārbaudīt deklarācijas, es varu apskatīties, bet secinājumi paliek pie manis.» Detalizētāku viedokli par viņa darbinieku deklarācijās atklāto Mundurs nevēlējās paust, tikai norādīja, ka prāvo mantojumu saņēmušais Ivaščenko kopš Montika aiziešanas no policijas vairs nestrādājot ar akcīzes jautājumiem.

Līdzīgi arī ENAP vadītājs Bauska norāda: «Man nav laika vērtēt katra deklarācijas, uzkrājumus un skriet pakaļ, lai viņš man skaidro, no kurienes uzkrājumi. Tas ir viens no puzles gabaliņiem, kā man vērtēt viņa darbu pārvaldē. Ja es jūtu, ka viņš strādā normāli un viss ir kārtībā, lietas iet, informācija neplūst projām, vai tāpēc man viņš būtu jāatlaiž no darba, ka viņam ir kaut kādi uzkrājumi?» Vienlaikus viņš atzīst, ka ir pievērsis uzmanību no deklarāciju viedokļa tūrīgākajiem policistiem. «Man galvā ir šo cilvēku saraksts. Ko viņi varbūt dara man aiz muguras, tikko uzzināšu, es darīšu visu, lai viņi šeit nestrādātu,» saka vadītājs. «Viņiem visiem ir pateikts: solis pa labi, pa kreisi, vīri, atvainojiet, iecirknis Brīvais tirgus,» viņš papildina.

Kad Bauska sāka vadīt ENAP pirms gada, tas bija straujš karjeras lēciens. Iepriekš viņš strādāja Jelgavā, vadīja organizētās noziedzības un ekonomisko noziegumu apkarošanas nodaļu Zemgales reģionālajā pārvaldē. Pats gan uzsver, ka brīvprātīgi jaunajā amatā nebūtu pieteicies. «Nevienam zābakus neesmu tīrījis, lai šeit tiktu,» taču «pavēle ir pavēle». Bauskas karjeras kāpums gan raisījis minējumus, vai to nav veicinājis fakts, ka viņa krusttēva sieva ir pazīstama ZZS politiķe, bijusī Saeimas deputāte un ministre Baiba Rivža. 

Bauska to kategoriski noraida. «Manis vadītā nodaļa veiksmīgi izmeklēja un nodeva kriminālvajāšanai trīs kriminālprocesus pret tā sauktajiem ZZS cilvēkiem,» stāsta Bauska, atgādinot Jelgavas poliklīnikas vadītājas, Jelgavas autobusu parka un Jelgavas slimnīcas vadītāju lietu. «Ja es būtu ZZS ieliktenis, tad es noraktu šos procesus, bet šie procesi tika veiksmīgi izmeklēti,» saka Bauska. Arī Ķuzis uzsver – ENAP darba uzlabošana ir viena no viņa prioritātēm, un pērn šajā vienībā iekšienē nomainīti četri no pieciem vadītājiem. Arī ENAP vadītājs apzināti meklēts no ārpuses vienlaikus ar zināšanām ekonomisko noziegumu izmeklēšanā. Kādu politisku spēku vai politiķu ietekmi šajā izvēlē Ķuzis kategoriski noraida. «Absolūti ne. Kā es te sēžu.»

Ekonomisko noziegumu apkarotāju deklarētie «rekordi»

Andrejs Zeļenkovs
Vecākais inspektors ENAP
Ienākumi no tehnikas pārdošanas: 194 tūkstoši eiro
Šī ir lielākā papildu ienākumu summa, ko Ir atklāja Ir. Zeļenkovs to saņēmis 2007. gadā, pārdodot divām ārvalstu kompānijām un kādai privātpersonai stabu licēju, urbšanas mašīnu un neatšifrētu «speciālo tehniku». Iesniedzot deklarāciju 2006. gadā, īpašumā gan nekā tik vērtīga nebija – norādīts dzīvoklis Rīgā, 1965. gada auto GAZ un 29 000 eiro parādsaistības. Vienlaikus 2007. gada deklarācijā redzams, ka Zeļenkovs iegādājies četrus kravas auto par 22 000 dolāru. Lielos ienākumus viņš skaidro tieši ar šo auto «vērtības pacelšanu», tālāk pārdodot. Jaunākā deklarācija par 2014. gadu liecina, ka Zeļenkovam joprojām ir 21 000 parāds, pieder vecais GAZ un 1988. gada Lincoln, bet nekādu darījumu vai deklarējamu ienākumu ārpus policijas nav. Gada ienākumi policijā pirms nodokļu samaksas bijuši 13 640 eiro.

Andrejs Kačs
Vecākais inspektors ENAP
Ienākumi no dzīvokļa pārdošanas: 150 tūkstoši eiro
Otrā lielākā ienākumu summa deklarēta Andrejam Kačam, kurš 2007. gadā par 150 tūkstošiem eiro pārdevis dzīvokli Baložos, kuru divus gadus iepriekš nopirka par 40 tūkstošiem. «Tie bija treknie gadi, cienītā,» vairāk nekā trīskāršo vērtības pieaugumu skaidro Kačs. Darbu policijā sācis 2002. gadā, kad viņam nepiederēja neviens nekustamais īpašums, tikai 1990. gada izlaiduma auto un 1600 latu skaidrā naudā. Pēdējā deklarācijā par 2015. gadu Kačs norāda ienākumus policijā kopumā 18 235 eiro, dzīvokli Jēkabpilī un kopīpašumu Baložos, kā arī būvdarbos iztērētus 10 tūkstošus eiro un darījumu – viņš kādam atdāvinājis 11 tūkstošus vērtu ēku ar zemi Babītes novadā. Parādsaistību un naudas uzkrājumu nav.

Igors Ivaščenko
Nodaļas priekšnieka vietnieks Kriminālpolicijas 3. birojā
Mantojums: 124 tūkstoši eiro
Lielākos papildu ienākumus mantojuma veidā ieguvis pirms dažiem gadiem: 2012. gadā deklarē no mātes saņemtu mantojumu – 98 000 eiro, nākamajā gadā vēl vienu mantojumu no kādas Valentīnas Kuzņicovas, kas atstājusi 26 000 eiro. Pēdējā deklarācijā par 2015. gadu norāda gada ienākumus policijā 17 423 eiro, kā arī deviņus nekustamos īpašumus – zemi un ēkas Garkalnes novadā un Medumu pagastā, dzīvokli Daugavpilī, trīs dzīvokļus Rīgā un vēl trīs zemes kopīpašumus Rīgā. Arī divus vieglos auto – Volvo XC 70 un 1994. gada Mitsubishi Pajero, 7500 eiro uzkrājumus, kā arī 

120 000 eiro parādsaistības un 20 000 eiro aizdevumu. Pirmajā policista deklarācijā 2000. gadā bija atrodamas tikai īpašumtiesības uz kādu garāžu un mātes dzīvoklī Latgales priekšpilsētā reģistrētu firmu Krips.

Dainis Vitka
Vecākais inspektors 3. birojā
Skaidras naudas uzkrājums: 35 tūkstoši eiro
Lielākais izskatīto policistu deklarācijās fiksētais skaidras naudas uzkrājums reģistrēts 2002. gadā – lai gan policista alga bija 3432 eiro pirms nodokļu samaksas un nekādi papildu ienākumi vai darījumi un mantojumi nav deklarēti, Vitka togad spējis skaidrā naudā uzkrāt desmit reizes lielāku summu, 35 612 eiro. Pēdējā deklarācijā par 2015. gadu norādīts 15 353 eiro atalgojums policijā, kopīpašumā zeme un ēkas Lažas pagastā, 2010. gada izlaiduma automašīna Ford Focus un motorlaiva, kā arī skaidras naudas uzkrājums 15 500 eiro. Parādu nav. Pirmā Vitkas deklarācija policijā liecina, ka 2000. gadā viņam nebija ne īpašumu, ne lielu uzkrājumu, tikai 1988. gada izlaiduma auto, 33 sertifikāti un 800 latu skaidrā naudā.

Aleksandrs Čapulis
Nodaļas priekšnieks ENAP
Pieci nekustamie īpašumi un skaidra nauda
Viens no rekordistiem pēc nekustamo īpašumu skaita, kas turklāt izcēlies ar prāviem skaidras naudas uzkrājumiem. Pēdējā deklarācijā par 2014. gadu norāda ienākumus policijā 14 760 eiro un piecus īpašumus – dzīvokli Ķekavā, zemi Olainē un Saulkrastos, kā arī īpašumu Rīgā. Parādsaistības – 56 971 eiro. Pieder automašīna Volvo XC 60. 8500 eiro skaidras naudas uzkrājumi. Skaidras naudas uzkrājumus deklarē regulāri kopš 2003. gada, lielākā summa sasniegta krīzes laikā 2009. gadā – 14 tūkstoši eiro. Pie īpašumiem ticis gadu gaitā, ko strādā policijā – pirmā deklarācija 2000. gadā liecināja, ka viņam nekas nepieder, bija uzkrāti tikai 700 latu skaidrā naudā.


Dati: ENAP

Īpašumu pārvērtēšana

Posted on marts 30, 2016 by - Analīze

Daudziem mājokļiem dramatiski palielināsies kadastrālā vērtība, taču valdība mierina – nekustamā īpašuma nodoklis automātiski neaugs tai līdzi

Četrreiz lielāks nekustamā īpašuma nodoklis? «Tas būtu nežēlīgi skarbi,» saka jūrmalniece Anita, kuras ģimene ar diviem bērniem dzīvo mantotā 150 kvadrātmetrus lielā mājā netālu no jūras. Pēc valdības rīkojuma Valsts zemes dienests nupat pārvērtējis nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību atbilstoši tirgus cenām, un  tieši šajā zonā būs viens no straujākajiem kāpumiem Latvijā.

Šobrīd Anita par ģimenes īpašumu nodoklī ik gadu maksā aptuveni 250 eiro. Šāda summa rodas pēc 70% atlaides, kuru Jūrmalas dome piemēro deklarētajiem pilsētniekiem. Tātad bez atlaides nodokļa summa pārsniegtu 800 eiro. Ja nodokli nākamgad aprēķinātu pēc līdzšinējās likmes, tad Anitas ģimenei nodokļa summa pārsniegtu tūkstoti pat ar būtisko atlaidi. «Saņem nodokļa lapiņu, uzreiz jātur sirdsdrapes blakus,» jūrmalniece pajoko, neslēpjot satraukumu par drīzo nākotni.

Anitu un citus namīpašniekus gan steidz mierināt valdības koalīcijas paziņojums, ka jaunās kadastra vērtības nākamgad tomēr netiks izmantotas nodokļa aprēķinā. Pašreiz likumā noteiktā kārtība vēl nav mainīta, taču Finanšu ministrija meklēšot veidus, kā nodokli reformēt.

Vērtību tuvina realitātei

Par kadastrālo vērtību neatbilstību reālajām tirgus cenām diskusijas notikušas jau sen. Lai gan Valsts zemes dienests (VZD) tās pārskata ik pēc diviem gadiem, vērtību pieaugums allaž bijis piesardzīgs un no realitātes attālināts, sevišķi projektiem, kas celti šajā tūkstošgadē.

Kadastrālās jeb zemes un būvju vērtības aprēķināšanā VZD ņem vērā īpašuma atrašanās vietu, stāvokli, izmantošanas veidu, platību un citus kritērijus, bet līdz šim nekad nebija šajā formulā iekļāvusi arī celšanas gadu. Aprēķini tika veikti, kā piemēru ņemot standarta tipa mājokļus, kas celti padomju gados.

Taču 2014. gadā VZD saņēma Saeimas uzdevumu neatbilstības novērst un pielāgot kadastrālās vērtības tā, lai tās 85% apmērā atbilstu reālajām tirgus cenām. Pērn šīs izmaiņas noteiktas likumā un dienests sāka valsts zemesgrāmatas datu analīzi par 121 tūkstoti tirgotu un pirktu īpašumu no 2013. līdz 2015. gadam. Nupat ir gatavi pārvērtēšanas rezultāti, kuru dēļ daudzām pašvaldībām un iedzīvotājiem «aizsitusies elpa» – kadastrālo vērtību pieaugums nekustamajiem īpašumiem daudzviet, it sevišķi Pierīgā, ir dramatisks.

Rekordi – Jūrmalā

Latvija ir dzīvokļu lielvalsts. Tā var spriest pēc Eurostat datiem, kas rāda – 65% Latvijas iedzīvotāju mīt daudzdzīvokļu namos. Turklāt puse vai aptuveni miljons iedzīvotāju mitinās Rīgā un Pierīgā. Tieši viņus visvairāk skars kadastrālo vērtību izmaiņas.

Visbūtiskāk palielināsies dzīvokļu vērtība jaunajos projektos, kuru kadastrālā vērtība līdz šim pat uz pusi nav atbildusi tirgus cenām. Valstī ir aptuveni 1000 jauno dzīvokļu māju ar aptuveni 32 tūkstošiem dzīvokļu, lielākoties tās celtas Rīgā vai Pierīgā. Minimālais kadastrālo vērtību kāpums šajos īpašumos būs 50%, bet lielākoties krietni lielāks, piemēram, dažviet Jūrmalā pat septiņas reizes.

Lai gan vecās sērijveida mājas varētu šķist jau nolietojušās, kadastrālo vērtību kāpums gaidāms arī tām. Rīgā pieaugums būs neliels, aptuveni 5-20% robežās, bet rekordi bangos Jūrmalā. Būtisku pieaugumu piedzīvos arī sērijveida projektu dzīvokļi Mārupes, Olaines, Ķekavas, Salaspils un Carnikavas novadā. Tomēr ārpus Pierīgas citur Latvijā veco dzīvokļu kadastrālā vērtība paliks nemainīga un daudzviet reģionos pat piedzīvos kritumu.

Savukārt starp privātmājām lielākās izmaiņas gaidāmas Rīgai tuvējos novados, piemēram, Babītes novada ciematā Lapsas mājas kadastrālā vērtība kāps aptuveni četras reizes, turpretim Latvijā kopumā savrupmāju vērtību pieaugumi būs nelieli (līdz 20%) vai pat, jo īpaši Latgalē, samazināsies.

Arī individuālās apbūves zemes gabaliem vislielākais kadastrālās vērtības pieaugums būs Jūrmalā. Strauji, bet mazāk dramatiski pieaugumi gaidāmi arī Carnikavas, Babītes, Mārupes, Ikšķiles, Salaspils un Stopiņu novadā. Savukārt Rīgā un Latvijā kopumā lielākoties apbūves gabalu kadastrālā vērtība paliks nemainīga.

Jāņem vērā, ka kadastrālās vērtības pieaugums skaitliskā izteiksmē Pierīgā un attālākos Latvijas reģionos nozīmē ļoti atšķirīgas summas. Piemēram, kadastrālās vērtības bāze privātmājai dažos Aglonas, Balvu, Rēzeknes vai Viesītes novada pagastos šobrīd ir tikai 28 centi par kvadrātmetru, turpretim dažviet Rīgā – pat 700 eiro.

Vieni pārsteigti, otri nikni

Kadastrālā vērtība kalpo par pamatu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanai, tāpēc tās pieaugums automātiski nozīmē arī nodokļa pieaugumu. Tomēr premjerministrs Māris Kučinskis paziņojis, ka paaugstinātās kadastrālās vērtības nestāsies spēkā, kamēr netiks īstenota nodokļa reforma, lai ierobežotu tā pieaugumu un netaisnīguma riskus. Pašlaik gan nav skaidrs, kādi būs risinājumi. Priekšlikumus likuma grozījumiem šobrīd gatavo VZD kopā ar Tieslietu ministriju, un tie paredzēs, ka Tieslietu un Finanšu ministrijai līdz gada beigām jāpiedāvā risinājumi, kā reformēt nodokli, lai tas būtu taisnīgs un samērīgs.

Ipašuma nodoklis nonāk pašvaldību makā, un vietvarai likums nosaka plašas iespējas piešķirt nodokļa atvieglojumus konkrētām grupām, nepiemērojot standarta likmi. Pēc kadastrālo vērtību pieauguma pašvaldībām būtu stipri jāsamazina likme, lai nodokļa summa iedzīvotājiem paliktu līdzšinējā līmenī, piemēram, Jūrmalā likmei par zemi būtu jāsarūk līdz 0,78%, Amatas novadā līdz 0,58%, bet Rīgā līdz 1,35%. 

Pašvaldības par iespējamo nodokļa pieaugumu ir satraukušās, jo daļa iedzīvotāju jau tagad nespēj to samaksāt. Piemēram, Rīgā pērn īpašuma nodokļa parādi pārsniedza četrus miljonus eiro. Arī Jūrmalā nesamaksātā summa ir līdzīga – 3,9 miljoni, turklāt parādnieki ir ceturtā daļa visu mājokļu īpašnieku. Jūrmalas mērs Gatis Truksnis uzsver, ka pašvaldība jau šobrīd plaši piemēro atlaides un viņš kategoriski iestājas pret nodokļa pieaugumu, ja tas būtu straujāks nekā 10% robežās.

Latvijas Pašvaldību savienība pārmet VZD straujo kadastrālo vērtību kāpumu. Viņuprāt, šāds lēmums ir pretrunā ar finanšu ministres uzstādījumu, ka nekustamā īpašuma nodoklim jākļūst par bagātnieku  nodokli. Arī Jūrmalas mērs komentē: «Liela centība rada pārcentību.» Daudzas Eiropas valstis izvēlas īpašumu kadastrālo vērtību tik regulāri nepārskatīt, viņaprāt, tā ļaujot saviem iedzīvotājiem justies stabili un prognozēt tuvāko nākotni.

Savukārt VZD ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga pārmetumus atraida, sakot, ka regulāru kadastrālo vērtību pārvērtēšanu un piesaistīšanu tirgus cenām kā labāko modeli iesaka gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Pasaules Banka, bez tam – nodokļa apmērs reāli ir atkarīgs no tā likmes. Līdzšinējā prakse nodokļa samērīgumu censties panākt uz tā rēķina, ka īpašuma kadastrālā vērtība tiek attālināta no realitātes, neesot pareiza. 

Tas, ka kadastrālās vērtības tiks pielīdzinātas tirgus cenām, bija zināms jau divus gadus, taču diskusijas par nodokļa reformēšanu ministrijas sākušas tikai tagad. Kāpēc tāda kavēšanās? 

Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamenta direktore Astra Kaļāne skaidro – iepriekš nevarēja prognozēt, cik būtisks būs kadastrālo vērtību pieaugums un cik plašu nodokļu maksātāju loku tas skars. «Netika gaidīts, ka vecajiem sērijveida projektiem, kas ir izplatītākie dzīvokļu veidi, varētu būt tik būtisks pieaugums,» saka Kaļāne. 

Tagad ministrija domās, kā no nodokļa pieauguma pasargāt ģimenes ar bērniem un iedzīvotājus ar nelieliem ienākumiem, kas dzīvo savam finansiālajam stāvoklim atbilstošā miteklī. Ar priekšlikumiem sabiedrību varētu iepazīstināt rudenī.

Kadastrālā zemestrīce

Politiku veidoja ar prieku

Posted on marts 30, 2016 by - Pusdienās

Latvijas neatkarību Uldis Grava aizstāvējis ne tikai visos vadošajos trimdas organizāciju amatos, bet arī somu cietumā un Baltajā namā. Šonedēļ Gravas dzimšanas dienā, 1.aprīlī, iznāk viņa atmiņu grāmata

Trimdā 70. un 80. gados nebija pazīstamāka sabiedriskā darbinieka par Uldi Gravu. Tā bija ne tikai tāpēc, ka starp viņa ļoti daudzajiem amatiem bija gan Amerikas Latviešu apvienības, gan Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēža darbi, bet galvenokārt viņa allaž mundrā, uz negaidītiem un humoristiskiem gājieniem noskaņotā rakstura dēļ. «Uldi Grava, Uldi Grava, cik liela un plaša ir tava slava!» skandēja Čikāgas piecīši, kas, šķiet, nevienam citam trimdas politiskajam darbonim nav veltījuši dziesmu.

Pēc neatkarības atjaunošanas Grava spēlēja lomu arī Latvijas sabiedriskajā dzīvē gan kā Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas vadītājs, gan kā Latvijas televīzijas ģenerāldirektors, gan kā 9. Saeimas deputāts. Pirms trim gadiem beidzās viņa pēdējais darbs Lattelecom padomē, un tagad uz mūža 78 gadu sliekšņa Grava ir uzrakstījis atmiņu grāmatu Tālumā, bet ne svešumā.

Lai par to parunātu, tiekamies restorānā Sveiks, Šveik!, kuru Grava esot sevišķi iecienījis. Kā jau Šveikam veltītā restorānā pienākas, Grava, par spīti dažādām pēdējos gados piedzīvotām veselības problēmām, ir labā omā un uzsver, ka viņa dzīves moto ir – nedrīkst zaudēt smaidu!

Kā viņš izskaidro to, ka ir viens no retajiem ne tikai Latvijā, bet arī citur, kurš politikas procesam pieiet ar prieku? «Tas citādi nevarēja būt», viņš atbild. «Es tādā dīvainā dienā piedzimu – 1.aprīlī.»

Kurš no politiskajiem jokiem vislabāk ir izdevies? «Tur īstenībā ir kaut kas dziļāks,» Grava atbild ar zināmu nopietnību. «Es neesmu savā politiskajā dzīvē apmierinājies tikai ar drošām lietām, par kurām zinu, ka varu uzvarēt.» Lielākais izaicinājums bijusi viņa darbība trimdas organizācijās, jo – «kas var būt neiespējamāka lieta kā cīnīties par Padomju Savienības sabrukšanu»?

Sevišķi svarīgs un dramatisks bija darbs saistībā ar 1975. gada Helsinku konferenci, kad brīvajā pasaulē dzīvojošie baltieši novērsa PSRS centienus panākt rietumvalstu piekrišanu pēckara robežu neaizskaramībai. Tas varētu būt nozīmējis arī Baltijas valstu okupācijas atzīšanu. Jau 1973. gadā, kad Helsinkos notika ar topošo līgumu saistīta ārlietu ministru apspriede, Grava ar citiem baltiešu pārstāvjiem devās uz Somiju, lai iesniegtu tikšanās dalībniekiem memorandu par Baltijas valstu tiesisko statusu. Grava iekļuva pieņemšanā Austrumvācijas vēstniecībā, piegāja pie PSRS ārlietu ministra Gromiko un pateica, ka latvieši, lietuvieši un igauņi nekad nav atteikušies no savām tiesībām. Tūliņ uzradušies Gromiko miesassargi, bet «tajā brīdī viņi neko nevarēja ar mani izdarīt». Taču, Grava pasmejas, «varēja paļauties, ka Padomju Savienība tev ir gatava izpalīdzēt». Gromiko sūdzību rezultātā nakts vidū esot notikusi Somijas valdības sēde, un ap saullēktu visi baltieši aizturēti un aizvesti uz cietumu, kur agrāk turēti uz nāvi notiesātie. Par arestu sāka aktīvi interesēties žurnālisti, un Baltijas jautājumam tika pievērsta daudz lielāka uzmanība. «Tas bija labākais, kas varēja notikt,» tagad saka Grava.

Tas bija tikai baltiešu rīcības sākums. Rezultātā Gravu un citus baltiešu organizāciju līderus 1975. gadā pirms izlidošanas uz Somiju Baltajā namā pieņēma prezidents Džeralds Fords un publiski apliecināja, ka Helsinku vienošanās nemaina ASV oficiālo Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku. «Tas faktiski ir trimdas lielākais sasniegums,» uzskata Grava.

Vēl starp galvenajiem latviešu trimdas panākumiem bija spēja saglabāt sabiedrības vienotību. Bijusi «milzīga priekšrocība», ka sabiedriskā darba darītāji nesagaidīja atalgojumu par savām pūlēm. «Tas neattiecas tikai uz kādas organizācijas vadītāju, bet uz jebkuru sabiedrības locekli kādā mazākā biedrībā vai draudzē.» Visi strādāja brīvprātīgi un vāca naudu, lai uzturētu skolas, rīkotu Dziesmusvētkus, spēlētu teātri, izdotu žurnālus un grāmatas. Taču bija arī otra puse. Grava aprēķinājis, ka katrā paaudzē apmēram 50% pazuda latviešu sabiedrībai un asimilējās.

Varbūt tāpēc Grava par savu galveno sasniegumu kopš atgriešanās Latvijā uzskata likumprojekta par dubultpilsonību iekustināšanu. Visu 9. Saeimas laiku viņš par to runājis, bet «nekādi nevarēju dabūt savas partijas [Jaunā laika] atbalstu». Tikai 9. Saeimas pilnvaru beigu posmā likumprojekts tika pieņemts pirmajā lasījumā, taču doma bija iesēta, un likums beidzot tika pieņemts 11. Saeimā. «Aizvien vairāk latvieši izšķīdīs pa visu pasauli, un absolūti nav jādomā, ka viņi visi ir pazuduši,» iniciatīvas nozīmību pamato bijušais deputāts.

Grava dzīvojis tajā pašā pilsētā Ņūdžersijā, kurā uzauga Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, un esot labi pazinis viņa vecākus, kas bijuši aktīvi igauņu sabiedrībā. Jau toreiz Tomass izcēlies ar lecīgumu. Izvēlēts pārstāvēt savu klasi vidusskolas beigšanas ceremonijā, viņš savā runā tradicionālo pateicību vietā nokritizējis Ņūdžersijas izglītības sistēmu. Taču 2007. gadā, kad Grava bijis daļa no Saeimas delegācijas, kas braukusi uz Igauniju paust Latvijas atbalstu pēc «bronzas karavīra» nemieriem Tallinā, Ilvess esot pārējiem latviešu deputātiem teicis – «es esmu šeit [prezidenta amatā] tikai Gravas dēļ». Viņš jau bijis gandrīz pavisam asimilējies, kad pa savas pilsētiņas ielām redzējis braucam zilu mašīnu ar uzlīmi: Russia – Get out of Estonia, Latvia, Lithuania! (Krievija – vācies ārā no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas!) Kad pie pārtikas veikala jau trešo reizi pamanījis šo mašīnu, sācis tai sakot, un «no tās izkāpis omulīgs, bārdains vīriņš», Igaunijas prezidenta teikto par sevi pārstāsta Grava. «Un tad man bija lielas problēmas,» teicis Ilvess. «Es sāku mocīties ar domu – vai man arī nav kaut kas jādara savas tautas labā?»

Pēc desmit Radio Brīvā Eiropa pavadītiem gadiem Grava pārcēlās uz dzīvi Latvijā 2002. gadā, lai uzņemtos Latvijas televīzijas vadītāja darbu. Sev raksturīgā stilā viņš nolēma nevis lidot vai atbraukt ar mašīnu, bet kopā ar sievu Sarmīti ar prāmi ieradās Liepājā, tā simboliski atgriežoties pa to pašu ceļu, pa kuru viņi kā bērni 1944. gadā bija devušies bēgļu gaitās.

Pēc darba LTV Grava iestājās partijā Jaunais laiks, kurā bija atbildīgs par biedru piesaistīšanu. Laika gaitā viņam gan kļuva skaidrs, ka partijas dibinātājs Einars Repše faktiski gribēja pēc iespējas mazināt iespēju biedriem līdzdarboties organizācijā, lai to būtu vieglāk kontrolēt. Kā Grava raksta atmiņās, «radās iespaids, ka partijas vadītājs neuzskatīja demokrātiju par ideālāko politisko iekārtu».

Tas dabiski liek uzdot jautājumu par šā brīža stāvokli JL mantiniecē Vienotībā, kuras vadītāja Solvita Āboltiņa aktīvi karo ar citādi domājošajiem. Gravam ir aizdomas, ka Āboltiņa toreiz kļuva par Repšes galveno aizstāvi tāpēc, ka «kāds bija aizmirsis» viņu pieaicināt neapmierināto biedru diskusijās par problēmām partijā. Grava turpina maksāt biedra naudu Vienotībai, bet uzskata, ka tā nespēs atgūt pozīcijas bez «jauna sprādziena». Nepietikšot ar to, ka Vienotība tagad trīs gadus darīs labus darbus, jo «to neviens nepamanīs, situācija ir samaitāta, partijai kaut kas ir jāupurē». Piemēram, Vienotība varētu atteikties no ātro kredītu firmu ziedojumiem, vai arī izslēgt cilvēkus, kas nobalsoja pret gāzes tirgus liberalizāciju. Arī pati Āboltiņa esot jāmaina – «partijas labā viņai ir jāupurējas».

Ēdienkarte

Prāgas desiņas
Dienvidčehijas zivs
Minerālūdens
Kafija

Nepārspīlēsim

Posted on marts 30, 2016 by - Komentārs

Sliktākā reakcija uz teroristu uzbrukumiem būtu pakļauties pārspīlētām bailēm

Kas šobrīd šķiet bīstamāks – lidojums uz Briseli vai izbrauciens ar mašīnu pa Latvijas ceļiem?

Pēc pagājušās nedēļas sprādzieniem «Eiropas galvaspilsētas» lidostā un metro nav šaubu – ikviens, kas tuvākajā laikā dosies uz Briseli, var sagaidīt no radiem un draugiem  rūpju pilnus skatienus un piekodinājumus, lai uzmanās, lai izvairās no pūļiem utt.

Kā gan ne? Visas ziņas ir pilnas ar attēliem no Briseles, kur pagājušajā otrdienā 35 cilvēki tika nogalināti sprādzienos, un puse Latvijas iedzīvotāju domājot, ka mūsu valsti apdraud terorisms. Tad jau Briselei jābūt kā kara zonai.

Taču daudz pamatotākas raizes būtu jāizrāda katru reizi, kad kāds paziņa sēžas pie stūres, jo pat visdrošākajās Eiropas Savienības valstīs autoavārijās mirušo skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir vairāk nekā simt reižu lielāks nekā varbūtība, ka kāds kļūs par terorisma upuri. 2013. gadā (pēdējā, par kuru ir pilna statistika) Eiropas Savienībā 30 tūkstoši cilvēku nomira transporta avārijās. Pēc uzbrukumiem Charlie Hebdo redakcijai janvārī un vairākām citām vietām Parīzē novembrī 2015. gadu uzskatām par sevišķi asiņainu, taču visos teroristu uzbrukumos pērn ES gāja bojā ap 150 cilvēku jeb apmēram tik, cik mirst ik pa divām dienām uz Eiropas ceļiem.

Jā, bet terorisms pēdējā laikā strauji pieaug, kāds iebildīs. Ir taisnība, ka pērn palielinājās bojā gājušu skaits Eiropā, tomēr tas gan absolūtos skaitļos, gan relatīvi ir vēl daudz mazāks nekā pirms 20, 30 vai 40 gadiem, kad Lielbritānija regulāri cieta no Īru republikāņu armijas, Spānija no basku separātistu, bet Itālija un Vācija no dažādu kreiso un labējo ekstrēmistu uzbrukumiem.

Kas vairs atceras sprādzienu Boloņas dzelzceļa stacijā 1980. gadā, kad nomira 85, tika ievainoti 200 cilvēku un par kuru tika notiesāti fašistiskās NAR organizācijas biedri?

Basku un īru teroristu uzbrukumi nemēdza nogalināt tik daudz vienā reizē, tomēr daudzu gadu garumā to sarīkotie sprādzieni turpināja sagraut dzīves un ēkas. Viņi spēja atkal un atkal trāpīt politiski redzamiem mērķiem, noslepkavojot gan vairākus parlamenta deputātus, gan karalienes brālēnu lordu Mauntbatenu, gan britu vēstnieku Īrijā. 1984. gadā Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere gandrīz gāja bojā sprādzienā Braitonas hotelī, kur notika Konservatīvās partijas kongress, un citi asiņaini, postoši uzbrukumi notika gan pie parlamenta, gan Haidparkā, gan Rīdženta parkā, gan Harrods ekskluzīvajā lielveikalā, gan Londonas biržā, gan Viktorijas dzelzceļa stacijā, gan pie BBC galvenās redakcijas Londonā. 1996. gadā ĪRA Mančestras centrā uzspridzināja pusotru tonnu smagu bumbu, kuras izdarītie postījumi tiek lēsti ap 700 miljoniem mārciņu (1,2 miljardi šodienas cenās) un kura, par spīti policijas saņemtajam brīdinājumam, ievainoja vairāk nekā 200 cilvēku.

Pēc Global Terrorism Database datiem, no 1970. līdz 1990. gadam Rietumeiropa bija starp pasaules reģioniem, kuros notiek visvairāk teroristu uzbrukumu – vairāk bija tikai Latīņamerikā. Tajā laikā nedēļā vidēji notika 10 teroristu incidentu (bieži vien bez upuriem), 1979.gadā to bija 1019, un gandrīz katru gadu Eiropā teroristu uzbrukumos nomira vairāk par 150 cilvēku. Kopš tā laika tikai vienu reizi Eiropā bijis tik daudz upuru – 2004. gadā, kad notika sprādzieni Madrides metro, kuros gāja bojā 191 cilvēks. Parasti upuru skaits bijis zem 50. Pēdējos gados terorisms nodara vislielāko postu Tuvajos Austrumos un Dienvidāzijā, un par šo faktu Lieldienu svētdienā traģiski atgādināja uzbrukums Pakistānā, kurā terorists pašnāvnieks parkā nogalināja 72 cilvēkus, to skaitā 17 bērnus. Global Terrorism Database dati liecina, ka no 2001. līdz 2014. gadam pasaulē 108 294 cilvēki miruši teroristu uzbrukumos. Rietumeiropā to skaits ir bijis 420.

Šis vēsturiskais pārskats nav domāts iespaida radīšanai, ka nekas nebūtu jādara, lai cīnītos pret vardarbīgo ekstrēmismu. (Cita starpā, ne tikai no džihādistu puses – trešais nāvējošākais uzbrukums Eiropā kopš 2000. gada ir Bēringa-Breivīka «pret multikulturālismu» 2011. gadā sarīkotais slaktiņš Norvēģijā, kurā gāja bojā 77 cilvēki.) Neapšaubāmi, ir nepieciešams efektīvāks Eiropas valstu drošības dienestu darbs un sadarbība, kas acīmredzot ir klibojusi Beļģijas gadījumā.

Terorismu pilnīgi izskaust nekad nevarēs, arī pilnīgi norobežoties no Tuvo Austrumu haosa radītās vardarbības ne. Taču vissliktākā reakcija uz teroristu uzbrukumiem būtu ļauties panikai, kuras izraisīšana ir viņu mērķis. Mediju milzīgā interese par šādiem notikumiem rada maldīgu priekšstatu par patiesajiem draudiem mūsu ikdienas dzīvei, un uzkurinātā sabiedriskā doma var novest pie lēmumiem, kuri būtu daudz postošāki par jebkādu bumbas sprādzienu. Naida kurināšana pret visiem musulmaņiem tikai palielinās viņu atsvešinātību un džihādisma pievilcību. Iekšzemes robežu atjaunošana netraucēs Eiropā dzimušajiem teroristiem, bet smagi skars gan ekonomiku, gan nepieciešamo ES valstu sadarbību drošības jautājumos.

Bailēm ir lielas acis, bet mums šobrīd visvairāk ir vajadzīgs skaidrs skats.

Komentārs 140 zīmēs

Ušakova vilinājums. Lai nodrošinātu nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi, 11 000 cilvēku janvārī un februārī deklarējās galvaspilsētā.

Vai paspējām apēst? Statistiķi pirms Lieldienām paziņoja, ka 2015. gadā saražotais olu skaits bijis par 7,7% lielāks nekā 2014.gadā.

Vai jūtamies drošāki? Apple atteicās palīdzēt ASV valdībai piekļūt terorista iPhone datiem. FIB tad telefonu uzlauza pats.

Sods un brīdinājums

Posted on marts 30, 2016 by - Komentārs

Spriedums Karadžičam ir spriedums arī etniskā un reliģiskā naida politikai

Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais Kriminālnoziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) pagājušonedēļ atzina bijušo Bosnijas serbu vadoni Radovanu Karadžiču par vainīgu genocīdā, noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos. Līdzās vēstījumam, ka nepaliks nesodīti arī politiķu noziegumi, šis spriedums atgādina, kādas ir sekas līdz loģiskai galējībai īstenotai politikai, kuras pamatā idejas par etnisko un reliģisko pārākumu un naids pret citādo.

Šādi motīvi pašlaik diemžēl vada ne tikai teroristus, kuri nogalina cilvēkus Sīrijā, Irākā un arī Eiropas galvaspilsētās, un ne tikai Krievijas politiku, kas agresiju pret kaimiņvalstīm aizbildina ar «tautiešu aizstāvību» un ir inkorporējusi pareizticīgo baznīcu valsts propagandas mašīnā. Galēji radikālu politiķu ietekmes pieaugums Eiropā liecina par daļas sabiedrības atsaucību līdzīgām idejām – ka vēršanās pret «svešajiem» un «citādajiem» esot atbilde uz Eiropai risināmajām terorisma un bēgļu problēmām, kuras šie politiķi turklāt mēģina vienādot. Viņu piedāvājumā atbalsojas Karadžiča savulaik teiktais, ka «musulmaņi nevar dzīvot kopā ar citiem».

Bosnijā šādu politiku Karadžiča un vēl viena apsūdzētā, spriedumu gaidošā ģenerāļa Radko Mladiča vadītā Serbu republikas armija īstenoja tādā mērogā, kāds Eiropā nebija pieredzēts kopš Otrā pasaules kara, veicot «etnisko tīrīšanu», masu slepkavības un izvarošanas, un 1995. gadā Srebrenicā nogalinot 8000 bosniešu vīriešu un pusaudžu tikai par to, ka viņi bija musulmaņi.

Karadžiču notiesāja un piesprieda viņam 40 gadu cietumsodu par viņa «individuālo kriminālatbildību» par Bosnijas musulmaņu un horvātu slepkavībām Bosnijas kara laikā no 1992. līdz 1995. gadam. Taču kari plosīja bijušo Dienvidslāviju desmit gadus pēc komunisma sabrukuma, un etniski tīras Lielserbijas ideologiem ienaidnieki tajos bija ne tikai musulmaņi.

Vispirms bija militārs iebrukums Slovēnijā un Horvātijā, kuras bija pasludinājušas neatkarību no Dienvidslāvijas un kurās dominē kristīgā ticība. Lielākoties katoliskajā Horvātijā tika radīts kvazivalstisks veidojums Serbu Krajina (līdzīgi kā Serbu republika Bosnijā, un līdzīgi kā Kremļa atbalstītās Piedņestras un Doņeckas «republikas» attiecīgi Moldovā un Ukrainā), un tur konflikts kļuva par etnisku un reliģisku karu ar abpusējām etniskām tīrīšanām. 

Pēc Bosnijas kara beigām 1998. gadā pienāca kārta Albānijai, kur masu slepkavošana beidzās tikai pēc NATO aviācijas uzlidojumiem serbu spēkiem 1999. gadā. Šajos karos dzīvību zaudēja 140 tūkstoši cilvēku, bet simtus tūkstošu «etniski iztīrīja» un piespieda doties bēgļu gaitās.

Karadžičs 13 gadus slēpās, pirms 2008. gadā tika aizturēts un stājās tiesas priekšā. Spriedums ir pasludināts 20 gadus pēc viņa izdarītajiem noziegumiem. Tomēr Bosnijas Serbu republikā un Serbijā ne viens vien joprojām uzskata viņu par mocekli un nesaprastu varoni, un daži pat aicina novērtēt, kā Balkānu «kristieši» jau pirms ceturtdaļgadsimta sākuši cīņu pret «islāma apdraudējumu» Eiropai.

Bija paredzama arī Krievijas reakcija – tribunāla spriedums esot «politizēts» un «neobjektīvs». Tur valdošais režīms arvien izmanto bijušajā Dienvidslāvijā savulaik lietotās kara un politikas tehnoloģijas, un Kremļa propaganda iztēlo Putinu par «slāvu pareizticīgās» vai pat visas «kristīgās civilizācijas» sargātāju un glābēju.

Tikmēr Starptautiskā krimināltiesa sākusi izmeklēt Krievijas iespējamos kara noziegumus 2008. gadā Gruzijā, Krievija riskē nonākt arī Sīrijas režīma pastrādāto noziegumu līdzdalībnieces lomā, un krājas pierādījumi par Austrumukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem. Taču šīs izmeklēšanas Kremlis gan mēģinātu «politizēt», un Starptautiskajai krimināltiesai patiesības noskaidrošana un vainīgo saukšana pie atbildības acīmredzot būs daudz sarežģītāka nekā 1993. gadā izveidotajam tribunālam Dienvidslāvijā notikušo noziegumu izmeklēšanai.

Spriedums Karadžiča lietā ir nozīmīgākais no tribunāla līdz šim pasludinātajiem. Līdzīgi skaļa atbalss gaidāma arī spriedumiem par apsūdzībām Mladičam un serbu ultranacionālistam Vojislavam Šešelam. Taču tribunāls ir lēmis jau par 161 apsūdzēto no visām Balkānu karos iesaistītajām pusēm, pusi no viņiem notiesājusi, dažus attaisnojusi, citu lietas nosūtījusi izskatīšanai nacionālajās tiesās. Daži no apsūdzētajiem miruši lietas iztiesāšanas laikā, piemēram, bijušais Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs.

Ironiski un reizē traģiski, ka etnisko tīrīšanu un masu slepkavību zemes bijušajā Dienvidslāvijā pašlaik kļuvušas par ceļu uz glābiņu simtiem tūkstošu cilvēku no Sīrijas, Irākas un citām vietām, kuras viņi bijuši spiesti atstāt, bēgot no, līdzīgi kā savulaik Balkānos, reliģiski un etniski motivēta terora. Spriedums Karadžičam varbūt liks citiem diktatoriem padomāt, ka arī viņu noziegumi nepaliks nesodīti. Taču tas netieši ir arī spriedums tiem politiķiem mūsdienu Eiropā, kuri savu īstermiņa politisko mērķu labad piedāvā etniskā un reliģiskā naida politikas radītas problēmas risināt ar etniskā un reliģiskā naida politiku.

Komentārs 140 zīmēs

Gandrīz brīnums? Ralfs Dīters Montāgs-Girmess no Vācijas tomēr ieguldījis aviokompānijā airBaltic solītos 52 miljonus eiro.

Kremļa lakstīgalas žēlabas. Krievijas valdības propagandas rīka Sputniknews.lv darbības apturēšanu Latvijā tā redaktore Simonjana dēvē par cenzūru.

Kas nav aizliegts, tas ir atļauts? Ierosinājums ar likumu aizliegt grūtniecēm smēķēt liek brīnīties – vai tad dzert šņabi viņas drīkstētu?