Desmitiem suņu Latvijā lemti mokošai nāvei, jo nervu bojājuma dēļ izkropļojas barības vads. Jau gadu veterinārārstiem un pētniekiem ir aizdomas, ka retās slimības pēkšņais uzliesmojums saistīts ar vietējā ražojuma sauso barību. Cēlonis laboratorijās joprojām nav atrasts, taču ministrija tālākus pētījumus vairs nevēlas atbalstīt. Tikmēr pārtikas ražotājs sponsorē valdošās partijas
Kurmis dienišķo maltīti ietur gandrīz stāvus, ievietots speciālā krēsliņā, kas atgādina mazu bērnu ēdamgaldiņu. Kurmim ir deviņi gadi, viņš ir garspalvainais taksis. Katra neērtā ēdienreize aizņem aptuveni pusstundu. Tādas Kurmim ir piecas vai sešas ik dienu, jo krējuma konsistences barību, kurai pievienotas dažādas zāles, suns ēd mazām porcijām. Pēc ēšanas viņš vertikāli pavada vēl 30 minūtes, lai ēdiens droši nonāk kuņģī – citādi Kurmis to atvems un pārtikas daļiņas var iekļūt plaušās, izraisot nāvējošu iekaisumu.
Pirmajās nedēļās Kurmis skaļi protestēja pret jauno kārtību, rēja un reizēm pat iemanījās izmukt no speciālās ietaises, bet tagad ir pieradis un tikai reizēm uzrūc. Samierinājies, saka viņa saimnieki Laila un Māris Lejas. Arī viņi ir samierinājušies ar Kurmja diagnozi – barības vada paplašināšanās jeb dilatācija.
Šī slimība nav ārstējama. Kopš pērnā gada marta, kad veterinārārsti Latvijā sāka celt trauksmi par tās neparasti lielo izplatību, diagnoze noteikta jau 200 suņiem. Šis skaits ir lielāks, nekā ASV Pensilvānijas štata references universitātes klīnikā, kur slimība pētīta agrāk, savākts 10 gadu laikā. Agrāk arī Latvijā dilatācija nebija sevišķi izplatīta, to pazina divās formās – kā iedzimtu slimību, kas izpaužas uzreiz pēc kucēnu nošķiršanas no mātes, vai arī dzīves laikā kā citu slimību, piemēram, hormonālu traucējumu, komplikāciju.
Pēkšņa daudzu suņu saslimšana darīja uzmanīgus veterinārārstus un satrauca suņu saimniekus. Jau pērn veiktā datu analīzē suņiem tika atklāta kāda kopēja iezīme – viņi ēduši Dogo barību, ko ražo uzņēmums Tukuma Straume.
Zemkopības ministrija finansēja pētījumu, lai noskaidrotu slimības uzliesmojuma cēloni, taču gadu pēc pirmajām satraucošajām ziņām joprojām skaidru atbilžu nav. Vēl vairāk – iespēja pie tām tikt ir nopietni apdraudēta, jo ministrija šo jautājumu vairs neuzskata par pietiekami būtisku.
Bada nāve un smakšana
Dilatācija ir smaga slimība. Barība, kuru suns uzņem, nenonāk kuņģī, bet paliek barības vadā. Suns to atvemj un ieelpojot ierauj daļiņas plaušās. Veterinārā patoloģe Ilze Matīse-van Houtana, kuras vadītā pētnieku grupa pēkšņās saslimšanas cēloņus pētījusi, stāsta, ka veselam sunim barības vada diametrs ir 3 cm, dilatācijas slimniekiem – 8. Pa veselu barības vadu ēdiens tiek aizvadīts, tā muskuļiem saraujoties un atslābstot, bet slimības skartais orgāns pārvēršas par tādu kā nekustīgu cauruli. Dzīvnieks ir lemts bada nāvei, bet, kad attīstās vēl arī plaušu iekaisums, suns vairs nespēj paelpot.
Ir uzrunātie suņu saimnieki neslēpj – tās ir lielas mokas. Tatjana no Bauskas, kuras divi suņi saslima, savus mīluļus iemidzināja, nespējot noskatīties to ciešanās. Vilku sugas jauktenis, 12 gadus vecais Žoriks vairs nespēja paelpot. Saimniece atceras, kā slimais suns pēdējā dzīves dienā 16 minūtes mocījās, cenšoties tvert pēc gaisa un izmisis lūkojies cilvēkos, gaidot palīdzību. Tatjana mēģinājusi ar roku atbrīvot suņa elpceļus, vilkusi sazilējušo mēli. Todien kā atpestīšanu dzīvnieks saņēma letālo injekciju.
Jūrmalnieks Raitis, kurš zaudējis dzīvespriecīgo vilku sugas Karātu, stāsta – suns sācis atvemt ēdienu, vairs nav spējis piecelties un acu priekšā izdzisis, kādu dienu pakrītot bez dzīvības.
Līdzīgi stāsti ir visiem Ir uzrunātajiem saimniekiem, kas dzīvo dažādās Latvijas vietās un nav savstarpēji saistīti cilvēki. Piecus gadus vecās Rikas saimniece Iveta atzīst – ar šausmām gaida to dienu, kad būs jāpieņem lēmums par letālo injekciju. Līdz ar suņa saslimšanu mainījusies arī saimnieku dzīve, ierastā sausās barības iebēršana ēdambļodā nu aizstāta ar vertikālu barošanu. Tie, kuru suņi ir ļoti lieli vai nav speciālā krēsliņa, dzīvnieku tur stāvus un dod ēst šķidras putras un smalki samaltu gaļu. Iecavniece Inese savu desmit gadus veco zelta retrīveru Šēru ēdina lēnām ar karotīti.
Pērn martā veterinārārsti pamanīja, ka sākuši neierasti bieži diagnosticēt šo citādi reto slimību. Iepriekš šādi gadījumi bija uz pirkstiem skaitāmas reizes gadā, bet tajā pavasarī – agrākais gada apjoms mēneša laikā. Iztaujājot saimniekus, veterinārār-sti sazīmēja vienu kopēju pazīmi, kura kā īlens no maisa spraucās ārā cilvēku atbildēs. Sasirgušie ēduši gandrīz tikai Tukuma Straumes ražoto sauso suņu pārtiku Dogo.
«Tam, [ka vainīga barība], negribējās ticēt, tāpēc tapa retrospektīvais pētījums, apzināti veterinārārsti, kuri šo slimību suņiem bija konstatējuši vēl pirms gada,» saka Matīse-van Houtana. Ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) studentu palīdzību veterinārārsti izķemmēja savu pacientu kartītes, savācot ziņas par 70 suņiem, kuriem dilatācijas diagnoze noteikta iepriekšējā, 2014. gadā. Saimnieki tika aicināti aizpildīt anketu par suni, tā traumām, citām slimībām, turēšanas apstākļiem un ēdināšanu. Jautājums par pārtiku skanējis šādi: vai suns barots ar pašu gatavotu vai komerciālo barību? Ja izvēlēts pēdējais atbildes variants, tad taujāts tālāk – kādu? Apkopojot datus par 70 suņiem, atklājās – 95% suņu ēduši tikai Dogo vai Dogo komplektā ar pašgatavotu pārtiku. Šo sakritību, kura izgaismojās jau otro reizi, veterinārār-sti nevarēja ignorēt un devās uz Zemkopības ministriju, sitot trauksmes zvanus.
Maija nogalē četru zinātnieku grupai tika doti seši mēneši cēloņu atrašanai. To-mēr šajā laikā konkrēto cēloni noskaidrot neizdevās, un kopumā 47 000 eiro vērtais pētījums tika apturēts. Ministrija slimības pētīšanai bija piešķīrusi 11 000 eiro, vēl
35 000 eiro nāca no valsts zinātniskā institūta BIOR, kura laboratorijās veiktas analīzes. Aptuveni 700 eiro iztērēja Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) savām pārbaudēm.
ASV ilgus gadus strādājusī zinātniece Matīse-van Houtana saka: sākot darbu, neviens nav īsti apzinājies pētāmā plašo apjomu. «Esam strādājuši daudz vairāk, nekā sākotnēji paredzēts.» Zinātniece turklāt stāsta, ka slimības pētīšanai sākotnēji paredzēts krietni lielāks budžets, 86 000 eiro, taču pret to iestājusies Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), šādus tēriņus saucot par valsts naudas izšķērdēšanu. «Nevajag naudu izcūkot, jo ir skaidrs, ka [slimībai] ar barību nav sakara,» telefonsarunā Ir saka LOSP valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs. Viņš uzsver, ka citur pasaulē šo slimību ar pārtiku nesaista, tāpēc ir pārliecināts, ka trauksmes cēlāju mērķis ir iznīcināt Tukuma Straumi. Organizācijas, kurā ietilpst arī Veterinārārstu biedrība, vadītājs domā, ka veterinārārstiem jāvelta spēki lauksaimniecības dzīvnieku aprūpēšanai. «Tagad Veterinārārstu biedrība ar suņiem ķēpājas,» nikns ir Treibergs.
LOSP vadība janvārī rosinājusi valsts naudu tērēt tikai lauksaimniecību pozitīvi ietekmējošiem pētījumiem, kā arī līdzekļu piešķiršanu veterinārārstiem turpmāk saskaņot ar Treiberga vadīto organizāciju.
Meklē adatu siena kaudzē
Matīses-van Houtanas vadītajā zinātnieku komandā strādāja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes mācībspēki, patoloģe Inga Pigiņka, epidemiologs Ivars Lūsis un veterinārārste Kristīne Drevinska, cenšoties izzināt slimību, kura līdz šim tādos apmēros nekur pasaulē nebija uzliesmojusi. Pirmais bija secinājums, ka slimība skar ne tikai barības vadu, bet arī citus muskuļus. «Tie ir nervu bojājumi,» ar secinājumu dalās pētniece.
Tālāk bija svarīgi saprast, kas šos bojājumus izraisa. Viens, kas izceļas visiem slimniekiem, ir barība, otrs – dzīves vide, tad seko vakcinācija, pretparazītu līdzekļi, citas saslimšanas. Pētījumā aptaujāti saslimušo suņu saimnieki, no 54 anketām uzzīmēts klasisks saslimušā suņa portrets – tas ir puika, sešus gadus vecs, vidēji liels vai liels, gan šķirnes suņi (vācu aitu, labradori, Bernes ganu, Rodēzijas ridžbeki, ņūfaundlendieši, dobermaņi, takši, mopši), gan krancīši. Lielākoties saslimušie suņi ir dzīvojuši iežogotā teritorijā, laukā pagalmā vai voljērā, retāk – bijuši dzīvokļu suņi. 94% gadījumu slimais suns ir pārticis no Dogo. «Neapgalvojam, ka visi 100% ēduši Dogo – mums ir trīs suņi, divi toiterjeri un taksis, kuri nav ēduši,» saka pētniece. Šāds ar barību nesaistīto saslimšanu skaits ir līdzīgs apjomam, kāds bija novērojams pirms kaites pēkšņā uzliesmojuma.
Pārējais darbs noritēja laboratorijās, kur pētīti kopumā no 70 slimajiem suņiem savāktie analīžu materiāli un viņu ēstā barība, bet no pētniekiem nodotajiem 13 mirušajiem dzīvniekiem ievākti audu paraugi. Zinātnieki sākuši ar vienkāršāko – vielām, kuras bieži ir slimību vaininieki, meklējuši smagos metālus, svinu, akrilamīdu, botulismu, talliju, taču tos no aizdomās turēto saraksta bija jāsvītro. Darbs ritēja gausi, jo nebija zināms, kas jāatrod. Šādi pētījumi ir laikietilpīgi, katra parauga pareiza sagatavošana var prasīt no dienas līdz mēnesim.
Izsīkstot finansējumam, pērn novembrī pētījums apturēts, jo ministrija sāka šaubīties, vai problēma ir tik liela, kā to mālē veterinārārsti.
Tikmēr zinātnieki uzskata, ka padoties nedrīkst, jo ir jāpārbauda, vai paraugos nav vēl citu kaitīgu vielu – pētīti nav organofosfāti, pesticīdi, jonofori.
Paredzēts arī plašs skrīnings, kurā ietverti vairāk nekā 200 tūkstoši dažādu vielu savienojumu. Pētnieki ir pārliecināti, ka slimībai ir cieša saistība ar barību, taču vēl neatbildēts ir jautājums, kas tieši izraisa saslimšanu.
Zemkopības ministrija tā nedomā. «Mēs iebilstam pret to, ka Dogo tiek pasludināts par vainīgu,» neslēpj ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta direktore Zanda Matuzale. «Tukuma Straumei ļoti labi aizgāja šis tirgus segments, viņiem ir ļoti plašs piedāvājums, mans kaķis ēd Dogo konservus, citus neēd, prasa tieši Dogo!» saka ministrijas pārstāve, uzskatot, ka ķīlnieki šajā situā-cijā ir Tukuma Straume.
Patiešām, uzrunāto suņu saimnieki apliecina sākotnēji pozitīvo pieredzi, jo dzīvnieki Dogo ēduši ilgstoši un pirmos gadus viss bijis labi – suns priecīgs, spalva spīdīga, arī cena zemāka nekā citiem zīmoliem. Tukuma Straume suņu barību ražo gandrīz 20 gadus, savukārt zīmols Dogo tirgū pie-ejams kopš 2006. gada.
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aivars Podnieks klātienes intervijai laiku neatrod, bet ar preses pārstāves starpniecību rakstiskās atbildēs stāsta, ka Dogo barībai joprojām ir daudz piekritēju. Pēc uzņēmuma aplēsēm, pirmajos gados tukumnieku saražoto sauso barību mēnesī notiesāja aptuveni 2000 suņu, bet pērn šis skaitlis sasniedzis jau 33 tūkstošus. «Latvijā esam iekarojuši aptuveni trešdaļu sausās suņu barības tirgus. Aptuveni 15% produkcijas eksportējam,» Podnieks raksta, ka pērnā gada nogalē pārdotas aptuveni 300 tonnas sausās suņu barības. Uzņēmuma gada pārskati liecina, ka 2014. gadu Tukuma Straume, kura ražo arī barību liellopiem un vistām, aizvadījusi ar 1,7 miljonu eiro peļņu, gadu iepriekš nopelnīts 1,1 miljons.
Pasaules praksē ir bijuši gadījumi, kad barība izraisa dzīvnieku saslimšanu. Dogo pētnieki min kaķu saslimšanas gadījumus Lielbritānijā pirms pāris gadiem, kas bija saistīti ar barību, bet 2003. gadā no Igaunijas veikalu plauktiem izņemta suņu barība Eco, kuras ēdāji bija sasirguši. Taču Dogo gadījumā, lai gan sakritība ir liela, to turpina tirgot. Kopš skandāls uzņēmis apgriezienus, uzņēmums aktīvi reklamējas medijos, slavējot vietējā ražojuma barību.
Saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) var uzdot atsaukt no tirdzniecības kāda uzņēmuma ražoto barību tad, ja ir pierādījumi, ka barība neatbilst nekaitīguma kritērijiem, saka PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākā eksperte Dace Grinhofa. «Dažādu izmeklējamo vielu daudzums ir mērāms simtos, šis process ir salīdzināms ar adatas atrašanu siena kaudzē,» saka Grinhofa, kuras pārstāvētā iestāde Tukuma Straumē pērn viesojusies 15 reizes, pārkāpumus neatrodot.
Arī Podnieks uzstāj uz barības kvalitāti, kā argumentu piesaucot pērn iegūto ISO9001 sertifikātu, kas apliecina kvalitātes vadības sistēmu uzņēmumā. «Vai gripas laikā var vainot maizes ražotāju, ka visi gripas slimnieki ir ēduši maizi? Visi suņi kaut ko ēd,» secina uzņēmuma valdes priekšsēdētājs. Podnieks saka – pētīt slimības cēloņus var gadiem, bet pašlaik, bez pamatojuma apturēt ražošanu, tas nozīmētu zaudējumus ne tikai uzņēmumam, bet arī valstij un pašvaldībai, jo, «galu galā, Tukuma Straume ir pietiekami liels nodokļu maksātājs un darba devējs».
Savukārt zinātniece Matīse-van Houtana notiekošo salīdzina ar Zolitūdes lielveikala Maxima jumta sagrūšanu, kur arī «visi papīri bija kārtībā». Pētnieku grupas vadītāja uzskata – tas, ka kaitīgā viela nav atrasta, nenozīmē, ka tās nav. Protams, par visiem 100% ne pētnieki, ne veterinārārsti un slimo suņu saimnieki neapgalvo par Dogo vainu, bet sakritība ir gana liela, lai uz to nepievērtu acis.
Tomēr ministrijas vadība ir citās domās, to apliecina kāds nesens incidents. Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Viduža Ir stāsta par 23. marta LOSP sanāksmi, kurā saņēmusi sukas no zemkopības ministra Jāņa Dūklava (ZZS). «Tā nebija saruna, tas bija skaļš monologs,» Viduža saka, notikušo vērtējot kā spiedienu Dogo lietā. Neoficiāli zināms, ka zemkopības ministrs skaļajā runā teicis – suņu dēļ neļaus iznīcināt plaukstošu Latvijas uzņēmumu. Dūklavs sarunā ar Ir neslēpa, ka Vidužai teicis un joprojām uzskata – bez konkrētiem zinātniskiem pierādījumiem nevienam nav tiesību apvainot veiksmīgu Latvijas uzņēmumu. Ministrs atkārto, ka nevienās līdz šim veiktajās analīzēs barības vaina suņu saslimšanā nav pierādīta. Tomēr PVD turpinās pārbaudes Tukuma Straumē, savukārt ministrija lūgs palīdzību Eiropas Komisijas ekspertiem, jautājot, vai nepieciešami vēl citi barības izmeklējumi, lai pārliecinātos par tās nekaitīgumu.
Pētnieki neatlaižas
Kopš šī gada sākuma starp ministriju, institūtu BIOR, uzņēmumu Tukuma Straume un pētniekiem notiek stīvēšanās par tālāko pētījuma gaitu. Ministrija tam līdzekļus vairs nedos, jo šāds pētījums nav prioritāte, arī saslimušo skaits nav uzskatāms par būtisku, un tiek apšaubīta iespēja vispār atrast iemeslus. Pētījuma turpināšanai nepieciešami vēl aptuveni 30 000 eiro. Šādu summu ir piešķīrusi Tukuma Straume, lai gan pārbaudāmā uzņēmuma finansējums uzreiz liek apšaubīt pētījuma neatkarīgumu. Šīs bažas apstiprina martā sagatavotais trīspusējais līgums starp Zemkopības ministriju, BIOR un Tukuma Straumi. Ar pētniekiem tālāk līgumus slēgtu jau zinātniskais institūts BIOR, taču grupas vadītāja jau norāda uz virkni līguma punktu, kuriem nepiekrīt. Piemēram, līgums liedz pētniekiem runāt ar medijiem un konsultēties ar ārvalstu ekspertiem bez BIOR vadības rakstiskas atļaujas. Matīse-van Houtana saka – pētījuma pirmajā posmā konsultējušies ar ārvalstu kolēģiem, turpinājumā plānota palīdzība ASV, taču piedāvātajā līguma variantā zinātnieki paši to nevarētu izlemt.
Visbeidzot līgumam ir pielikums – vienošanās par preses relīzi, kādu izplatīs pēc pētījuma otrās daļas. Ir rīcībā esošajā kopijā lasāms – pētījuma otrās kārtas secinājumi liecinās, ka slimībai ar barību nav nekāda sakara. «Lai arī slimības pētījumos patiesos cēloņus neatklāja, tas tomēr ļauj pilnībā izslēgt barību kā slimības ierosinātāju,» teikts relīzes projektā par pētījumu, kurš vēl nav pabeigts. Tekstā iekļauti zinātnieku citāti, atstājot vietu teicēja vārdam. «Izskatās, ka Tukuma Straume šo pētījumu finansē, lai uzlabotu savu reputāciju, man tas nav pieņemams,» uzsver pētniece.
Zinātniskā institūta vadītājs Aivars Bērziņš Ir apgalvo, ka uzstāj vienīgi uz kvalitatīvu pētījumu. «Negribu pieļaut situāciju, ka no malas iet brīvprātīgie, kuri kaut ko veic, bet kuriem nav nekādu parakstītu saistību,» komentē BIOR šefs.
Taču sarunā rodas sajūta, ka cilvēki, kuriem būtu jācīnās par patiesības noskaidrošanu, meklē atrunas to nedarīt. Piemēram, Bērziņš izvirza teoriju, kura aizvaino veterinārārstus – dzīvnieku dakteri iepriekš slimību nav mācējuši diagnosticēt. Viņš šaubās, vai var runāt par saslimušo skaita pieaugumu – tie esot tikai saimnieku mutiski apgalvojumi. Patiesībā katram gadījumam ir taustāms pierādījums – suņa rentgens.
«Vai tiešām nav neviena cita faktora kā tikai Dogo, tikai pliks Dogo,» sēžot pie liela galda ministrijā, BIOR šefam piebalso ministrijas pārstāve Matuzale. Viņa pārmet, ka Latvijas Veterinārārstu biedrība nav izstrādājusi vadlīnijas suņu barošanai. «Cik augstu ir jābūt bļodiņai, cik daudz ūdens, cik fizisko aktivitāšu jābūt,» citus slimības iemeslus saimnieku rīcībā meklē ierēdne, piebilstot, ka sausā barība pirms došanas būtu jāizmērcē vai jāsajauc ar konservu.
Veterinārārstu biedrības pārstāve Lita Konopore par šādiem izteikumiem ir sašutusi – ja sausās barības ražotājs uzskata, ka šo barību sunim drīkst izbarot tikai vienā noteiktā pozā, tad ražotāja atbildība būtu to norādīt uz iepakojuma. «Apgalvojums, ka sausā barība var būt kaitīga suņiem, ja tā netiek izbarota kādā noteiktā pozā, ir vērtējams kā industrijas graušana,» uzskata Veterinārārstu biedrībā. Konopore uzsver – slimajiem suņiem laboratorijas izmeklējumos apstiprinātas neiroloģiskas izmaiņas, kam nav nekāda sakara ar to, kādā pozā suns ir ēdis sauso barību.
Aizvadīto mēnešu laikā, kopš notiek izmeklēšana, pētnieku darbs tiek nemitīgi apšaubīts. «Liela neticība datiem, mēģinājumi apšaubīt. Tukuma Straume jautā, kā mēs varam zināt, ka suņi ēda Dogo, varbūt saimnieki mānās,» stāsta Matīse-van Houtana. Viņa notiekošo sauc par milzīgu bezatbildību. Lai izmeklējumi neapstātos, grasās pieteikties stipendijai ASV, iegūstot naudu neatkarīgam pētījumam. Uz Latvijas zinātnieku palīdzības aicinājumu atsaucies neiropatologs Vācijā, kurš piedāvā savu ekspertīzi. «Es negribu cīnīties, es gribu darīt to, ko protu, – pētīt,» saka Matīse-van Houtana.
Apmulsuši ir suņu saimnieki, kurus moka neskaidrība par slimības izcelsmi un vienlaikus – vainas apziņa. «Kad sākās runas par šo slimību un tās saistību ar Dogo, mēs nosmīkņājām, arī paziņām teicām, ka tās ir muļķības, un aicinājām barot,» saka Māris Leja, kurš kā tukumnieks vēlējies atbalstīt vietējo preci. Taču nu, kad saslimis arī otrs Leju suns, septiņus gadus vecā labradora kucīte Tāra, bet taksis Kurmis kļuvis ļoti vārgs, tukumnieki sevi šausta par šādu izvēli.
Divu jau mirušo suņu saimniece Tatjana sazinājusies ar Tukuma Straumi, lūdzot paņemt atpakaļ vēl neatvērtos barības maisus, taču uzņēmuma pārstāvji ierodoties pārmetuši saimniecei, ka tā apmelo barības ražotāju, bet viņas veterinārārste esot uzpirkta un noteikusi nepareizu diagnozi. «Esmu noindējusi savu suni, man ir tāda sajūta,» raudot saka šokētā sieviete. «Es devu to barību, tagad ar vainas sajūtu būs jādzīvo.» Sevi par vainīgiem uzskata arī citi īpašnieki, sakot – paši izlēmuši barot suņus ar Dogo, arī pēc informācijas par iespējamo saistību ar slimību. «Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši,» atgādina miruša jauktenīša saimniece Agnese.
Tikmēr barības ražotājs, šķiet, nolēmis «pieradināt» partijas. Tukuma Straumes valdes priekšsēdētājs Podnieks pērn pēc skandāla izcelšanās sācis ziedot partijām, kas kontrolē Zemkopības ministriju un valdību. Vispirms aprīlī, pēc tam augustā pārskaitījis kopumā 11 000 eiro tobrīd premjera partijai Vienotība, bet šā gada februārī piecus tūkstošus zemkopības ministra Jāņa Dūklava pārstāvētajai Latvijas Zemnieku savienībai. Nekad iepriekš uzņēmēja vārds ziedojumu datubāzē nav atrodams, bet tagad viņš esot nolēmis šādi palīdzēt valsts izaugsmei, «atbalstot tos politiskos spēkus, kas, manuprāt, var uzlabot valsts pozīcijas.»
