Solvita Āboltiņa stāsta par savām kļūdām un politisko nākotni, attiecībām ar Lembergu un meliem politikā
Neviens Latvijas politiķis pēdējos gados nav raisījis tādas kaislības kā ietekmīgā Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, taču viņas vadītās partijas reitings kopš gana veiksmīga rezultāta 12. Saeimas vēlēšanās pastāvīgi ir samazinājies, nonākot līdz kritiskajai 5% atzīmei. 10. aprīlī Dailes teātrī sapulcētajiem Vienotības biedriem Āboltiņa paziņoja, ka ārkārtas kongresā jūnijā vairs nekandidēs uz partijas vadītājas amatu. Šis ir īstais brīdis uzdot Āboltiņai daudzus jautājumus.
Kāpēc nolēmāt atstāt partijas vadītājas amatu? Un kāpēc tomēr kandidēsit uz vietu valdē?
Lēmums nekandidēt nav tāpēc, ka ir iekšēji konflikti partijā, vai tāpēc, ka neiekļuvu Saeimā. Uzsvēršu vēlreiz, ka es saņēmu 6540 plusus Kurzemes apgabalā. Tas ir lielākais plusu skaits, jo nākamais lielākais plusu skaits [šī apgabala] Vienotības sarakstā ir 3400. Svītrojumi [man] bija 6289, tā ka viennozīmīgi tas nav stāsts par svītrošanu. Tas arī bija viens no argumentiem, kāpēc es [pēc vēlēšanām] izvēlējos palikt un kāpēc pieņēmu [Jāņa] Junkura mandātu, kad viņš to nolika. Jebkuru no lēmumiem, to skaitā pēc [vēlēšanām] palikt organizācijā, nesasaukt ārkārtas kongresu, es pieņēmu, konsultējoties ar biedriem.
Daudziem ir pietiekami spēcīgs uzskats, ka man vajadzētu palikt un cīnīties arī par vietu partijas vadībā, bet tādu viedokli, ka man būtu jāiet prom un nevajadzētu kandidēt uz vadību, neesmu dzirdējusi. Arī Valdis Dombrovskis telefonsarunā teica, ka uz valdi vajadzētu kandidēt.
Vai nebūs problēma, ka jūs kā bijusī vadītāja vēl aizvien esat valdē, kad ir jauns vadītājs?
Domāju, ka ne, jo vienmēr esmu bijusi komandas cilvēks. Ja man ir, ko sev pārmest, tad tā ir pārāk liela demokrātija, nevis pārāk liels autoritārisms, jo mani mēģinājumi atrast risinājumu mierīgā sarunu vai kompromisu ceļā dažkārt rezultējušies tā, ka mazākums nepakļaujas vairākumam. Līdz ar to demokrātija šeit, [Vienotībā], nav strādājusi, un tas zināmā mērā ir plucinājis organizāciju no iekšienes. Piemērs [manam darbam] komandā ir ilgstošais darbs kopā ar Valdi Dombrovski.
Straujumas valdība liecina par ko citu. Tajā bija nepārprotams konflikts starp jums un Straujumas kundzi.
Pirmajā valdībā komandas darbs bija. Par otro valdību jau ir pavisam cits jautājums. Divas lietas gribu pieminēt. [Straujumas] biroja vadītājs [Ringolds Arnītis] šobrīd [kopš aprīļa] ir ZZS biedrs un [Zemkopības ministrijas] parlamentārais sekretārs. Otrkārt, nebija sadarbības ar savu partiju. Uz manu piedāvājumu skatīt partijas valdē nākamā gada budžetu saņēmu atbildi – kur tas esot rakstīts? To jau tikai ZZS dara. Ļoti daudzās publiskās un iekšējās diskusijās, arī nodaļās, bija diezgan negatīva attieksme – vai šī valdība strādā Vienotības labā?
Tātad Straujuma neatkāpās noguruma dēļ, bet tāpēc, ka partija viņai izteica neuzticību?
Tādā veidā tas nekad nav bijis formulēts. Kad uzņēmās šo amatu pēc vēlēšanām, viņa teica, ka strādās tikai līdz [ES] prezidentūrai. Vienotībā ilgi tika analizēta situācija, ka reitingi krīt. Tika piedāvāts simtgades plāns, kuru realizētu caur Ministru kabinetu, caur darba grupu, kas strādātu ciešāk ar premjeru, bet tas neīstenojās. Ministri pietiekami nejuta premjeres atbalstu. Tādā veidā tālāk turpināt nevarēja.
Bet jūs neprasījāt, lai Straujuma atkāpjas?
Nē, es neprasīju. Mums bija vairākas sarunas par to, kā valdība strādā, bet kategoriski norobežojos no spiediena vai pieprasījuma, lai to izdara.
Kuru no diviem kandidātiem jūs atbalstīsit valdes priekšsēdētāja amatā – Andri Piebalgu vai Edvardu Smiltēnu?
Esmu parakstījusies zem abiem. Piebalgu es pierunāju pēc [ES] komisāra amata atstāšanas pievienoties Vienotībai ar diezgan skaidru ievirzi, ka viņš kādā brīdī varētu uzņemties partijas vadību, savukārt Smiltēnu ir izvirzījušas nodaļas, vēloties acīmredzot jaunāku un citādu pieeju. Manuprāt, tas ir respektējami. Izšķiršanās būs pietiekami grūta, droši vien [tā notiks] pēdējā brīdī.
Kādu jūs redzat savu politisko karjeru nākotnē?
Šobrīd es to varētu mērīt posmos. Vispirms līdz kongresam. Man ir svarīgi, lai neatkarīgi no tā, kurš no biedriem ir ievēlēts, viņš pēc tam tiek atbalstīts. Pretējā gadījumā būtu grūti gūt panākumus. Tad ir jautājums par frakcijas vadību un par darbiem, kuri šobrīd ir manā dienaskārtībā: par maksātnespējas administratoriem, par tiesu sistēmas uzlabošanu un par Saeimas Kārtības rulli. Tas, vai es kandidēšu nākamajās vēlēšanās, būs atkarīgs no daudziem un dažādiem apstākļiem, un šodien es uz to nevaru atbildēt.
Lembergs ir teicis, ka jūs kandidēsit Rīgas domes vēlēšanās.
Nē, es noteikti nekandidēšu pašvaldību vēlēšanās.
Jaunais laiks ienāca politikā ar skaidru tiesiskuma karogu, un daudzu cilvēku prātā Vienotība no šī karoga ir ja ne atteikusies, tad vismaz to nolikusi skapī. Es nosaukšu dažus piemērus. Gadījums ar Junkura kungu…
Viens ir Junkurs, un otrs ir [Dzintars] Zaķis. Zinu šos mītus un varu apgalvot vēlreiz – neesmu veikusi nekādas darbības, lai Junkura kungs noliktu mandātu. Man ar viņu nav bijušas ne sarunas, ne esmu mēģinājusi viņu kādā veidā ietekmēt.
Otrs ir Zaķa kungs. Demokrātija ir visgrūtākā valsts pārvaldes forma. Zaķis pats ir izstājies no partijas. Frakcija nobalsoja par to, ka viņam frakcijā jāpaliek. Mums bija liela iekšējā diskusija, un cilvēki [izteica] viedokli, kāpēc viņi balso pret Zaķa izslēgšanu, bet pilnībā varu piekrist – tā ir viena no lietām, kas grauj Vienotības tēlu. Tas ir ļoti smagi.
Tu man nepajautāji, bet es teikšu – Krimināllikums! Es ar to [nupat pieņemtajiem likuma grozījumiem] lepojos. Ne velti tam sākumā bija pielikts mans vārds, un es lepojos, ka drošību var stiprināt, drošības iestādēm iedodot mūsdienīgu instrumentu, kā cīnīties pret kaimiņvalsts ietekmi ne tikai tradicionālām metodēm, kādas bija 19. gadsimtā, bet arī 21. gadsimta.
Vēl sāpīgāk partijai, kura ienāca [politikā] ar cīņu pret korupciju, ir tas, ka tieši partijas biedra [Alekseja] Loskutova iesniegtie grozījumi, par kuriem nobalsoja opozīcija, šobrīd padara KNAB diezgan bezzobainu, esošo vadītāju padara tikai spēcīgāku un ļaus turpināties iekšējiem strīdiem par to, cik rīcībspējīga šī organizācija var būt nākotnē.
Vai, jūsuprāt, KNAB vadītājs Streļčenoks tiks atkal ievēlēts?
Vienotība viņu noteikti neatbalstīs, par to nav šaubu. Bet balsojums par šiem [KNAB] likuma grozījumiem un parlamenta sastāva attieksme varētu liecināt, ka diemžēl, ja kāds viņu izvirzīs, ļoti iespējama ir situācija, ka viņu arī pārvēlēs.
Kā jūs vērtējat faktu, ka Drošības policija ir izsaukusi KNAB darbiniekus Jutu Strīķi un Juri Jurašu uz pārrunām par medijiem sniegtām intervijām?
Manuprāt, jo mazāk politiķi iejauksies tiesībsargājošo institūciju darbā un to komentēs, jo profesionālāk un neatkarīgāk šīs institūcijas varēs veikt savu darbu. Es neuzskatu, ka cilvēka uzaicināšana sniegt paskaidrojumus būtu vērtējama kā vēršanās pret demokrātiju vai brīvībām. Vai nu mēs paļaujamies uz to, ka šīs institūcijas strādā kompetenti, vai arī, ja saskatām konkrētus pārkāpumus, pastāv mehānisms gan Latvijā, gan starptautiskās institūcijās apstrīdēt šo institūciju konkrētu darbību konkrētās lietās.
Jūs nesaskatāt draudus tajā, ka cilvēkus par publiski sniegtām intervijām, kurās valsts noslēpumi nav izpausti, izsauc uz pārrunām vienkārši iebiedēšanas dēļ?
Šeit nekādā veidā netiek runāts par valsts noslēpumu.
Kādas ir jūsu attiecības ar Lembergu? Publiskajā telpā, Twitter ik pa brīdim parādās apgalvojums, ka jūs ar viņu esat dzērusi vīnu Arābu Emirātos. Citur dzird, ka jūs ar viņu bieži sazvanāties.
Nekad savā dzīvē neesmu runājusi ar Lembergu pa telefonu. Nekad savā dzīvē neesmu kopā ar viņu dzērusi vīnu. Jā, ir kaut kādas sarunas apmēram reizi divas gadā par Vienotības un ZZS sadarbības jautājumiem, bet uzsveru – ne vairāk kā divas reizes gadā. Bet ar [Baibu] Strautmani (kas tviterī pieminējusi Āboltiņas tikšanos ar Lembergu AAE – red.) mēs lidojām atpakaļ vienā lidmašīnā. Tur man priekšā sēdēja viens cits oligarhs – Šlesers, ar kura sievu Inesi mēs runājām par viņas pieciem bērniem. Bet tas jau laikam vairs neietilpst Āboltiņas monstrozajā tēlā.
Taču jūs esat kritizējusi «sorosoīdos medijus», kas, protams, ir Lemberga leksika.
Nenoliedzami to lietoju, un autors tam ir Aivars Lembergs. Es kā bijusī tieslietu ministre esmu daudz sadarbojusies ar Sorosa fondu un ļoti labi zinu labās lietas, kas ir darītas, stiprinot demokrātiju. Bez šī fonda atbalsta [Latvijai] situācija būtu daudz bēdīgāka. Tas, kas mani biedē, ir melnbaltais stāsts, ka arī šobrīd, ja mēs runājām par savu valsti un par hibrīdkara elementiem, sorosoīdie mediji zīmē tikai melnbaltās ainiņas. Dzīve nav melnbalta. Biju šodien (intervija notika 28. aprīlī – red.) ļoti priecīga, izlasot jūsu žurnālā recenziju par izrādi Mežapīle, kur arī tieši tas bija minēts – šodienas dzīve nav melna un balta. Ne velti jūs esat ceturtā vara, un jums ir milzīgs spēks.
Nolasīšu tos medijus, kuri iestājās pret Krimināllikuma grozījumiem. Tie bija Vesti Segodnja, BaltNews.lv, Sputniknews.lv, RuBaltic.ru, Regnum, Svpress.ru, Imhoclub.lv. Šie visi mediji ir labi zināmi – ko viņi dara un ko raksta par Latviju. Tie izvērsa masveida kampaņu, un tam metās pakaļ Latvijas mediji. Ā, redzam tur Āboltiņu, tad tas ir kaut kas slikts.
Tā ir ģeopolitika. Šī puse nekad nerakstīs labu un nekad neatbalstīs neatkarīgu valsti ar savu valodu un savām vērtībām, eiropeiskām vērtībām. Man neviens nekad dzīvē nevar pārmest, ka es būtu strādājusi pret savu valsti. Gluži pretēji – par to esmu saņēmusi tikai pateicības un atzinības.
Žurnālistu asociācijas un Ir kritika nebija par grozījumiem kopumā, bet par dažiem formulējumiem, kuri liekas bīstami no mediju brīvības viedokļa. Labi, ka atlikta viena panta pieņemšana par valsts noslēpuma iegūšanu, bet sākumā likās, ka to neizdarīs.
Tā bija kļūda.
Atlikt?
Protams.
Diezgan bieži valstis, dienesti un mediji, kas ir vērsti pret mūsu valsti, izmanto mūsu pašu kļūdas pret mums. Nevajadzētu graut brīvības, kuru dēļ mēs gribam saglabāt savu valsti un Rietumu vērtības.
Mediju telpas brīvība un atbildība ir daudz lielāka nekā politiķiem, jo politiķi šobrīd ir vāji. Ir ārkārtīgi vājš parlaments, ir ārkārtīgi vāja valdība. Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka katram – no bērnudārza bērna līdz prezidentam – ir pienākums pret savu valsti tajā, ko viņš dara. Bērna pienākums ir kaut vai labi izgulēt pusdienlaiku, lai viņš augtu liels. Prezidentam ir Satversmē noliktais uzdevums. Tajā pašā trepē ir arī mediju atbildība, kura ir ārkārtīgi augsta. Ja tu radi tikai melnbaltu tēlu… Es uzskatu, ka arī man var būt viedoklis. Kopš es esmu politikā, nekad neesmu varējusi paust savu viedokli, jo tas vienmēr bijis apstrīdēts un apkarots.
Medijiem ir atbildība pret patiesību un ir arī atbildība uzraudzīt valsts iestādes un amatpersonas.
[Krimināllikuma projektā] ir pants par valsts noslēpuma aizsardzību. Tas nav par informācijas publiskošanu. Viss, ko uzraugāt – potenciālā politiķu korupcija, pat amatpersonu veselības stāvoklis -, pēc likuma nav valsts noslēpums. Likumā ir [aizliegta] tīša, nelikumīga [valsts noslēpuma] iegūšana.
To var tulkot dažādi. Bet es gribētu atgriezties pie jūsu minētās Mežapīles. Lugas pamatarguments ir diezgan bēdīgs – ka bieži vien meli ir nepieciešami.
Jā. Es esmu no cilvēkiem, kas mūžam izsakās ļoti taisni un atklāti. Priekš manis stāsts par to, ka kādreiz vajag melot, nav patīkama atklāsme. Mani tas šokē. Pēc savas būtības laikam esmu slikta politiķe, jo nesaku katrā auditorijā to, ko tā grib dzirdēt. Vai katrs to grib dzirdēt? Un kādas ir sekas, kad tu pasaki patiesību?
Vai tas nav arguments, kas attaisno melošanu politikā?
Tas nav arguments, kas attaisno melošanu politikā. Šobrīd Latvijas politikas tendence ir katram runāt to, ko [citi] grib dzirdēt. Ar tādu politiku var pazaudēt valsti. Kaut kādā brīdī tu varbūt vari kaut ko nepateikt, bet melot, manuprāt, ir ļoti slikti.
Jums nekad nav nācies melot lielāka mērķa vārdā?
Nē.
Jūs stingri atbalstījāt Vējoņa kunga ievēlēšanu par prezidentu. Ir plaši izplatīts pieņēmums, ka viņš bija solījis pēc tam nosaukt jūs par premjerministri.
Nē, šāda solījuma nebija. Varu teikt, ka jebkurš no publiski minētajiem prezidenta kandidātiem bija runājis gan abstraktā veidā par to, ka partijas vadītājs ir nominējams, gan konkrēti uzrunājis [mani] par to. Man bija saruna ar Levita kungu, pirms viņš bija piekritis kandidēt. Viņš atnāca ar jautājumu, kāpēc es pati nekandidēju par prezidentu, jo viņš uzskatīja, ka man tas būtu jādara. Kad viņam paskaidroju argumentus, kāpēc to nedarīšu, viņš teica, ka man taču noteikti esot jāiet par premjeru.
Kāpēc jūs tik ļoti atbalstījāt Vējoni?
Bija nosaukti cilvēki, kuri negūs parlamenta vairākumu. [Bija arī] ģeopolitiskā situācija – prezidenta ievēlēšana ir Latvijas ģeopolitiskās stabilitātes jautājums. Diskusija par prezidenta kandidātiem vairākkārt bija frakcijā un valdē. Tā nav Āboltiņas ideja virzīt Vējoni.
Šobrīd ir ievēlēts prezidents, viņš sabiedrībā ir pietiekami atbalstīts. Vēlēsim viņam veselību un veiksmi. Darbs nav viegls, un sabiedrība no viņa gaida stingrākus lēmumus un vērtējumus iekšpolitiski.
Vai jūs gribējāt kļūt par premjeri, kad Straujumas valdība krita?
Diskusijas bija pietiekami ilgas, modelējot situāciju – ja Laimdotas Straujumas valdība nebūs, kas tad būs? Tas atkal bija jautājums ne tikai frakcijā, tās bija diskusijas arī nodaļās.
Bet es prasīju, vai jūs to gribējāt?
Tas nebija stāsts par gribēju vai negribēju. Tas bija stāsts, ka tas bija jādara.
Jums bija jākļūst par premjeri?
Jā.
Vai Vējonis pareizi darīja, nosaucot Kučinski?
Pareizi vai nepareizi, bet viņš ir nosaukts un ir šobrīd premjers. Droši vien ir kaut kādi kritēriji, pēc kuriem [prezidents] ir vadījies. Viņš pateica par balsu vairākumu, un tas atbilst patiesībai – kā mēs zinām, daļa Vienotības balsu bija aizgājušas citam kandidātam, [nevis Āboltiņai – red.]. Šajā situācijā mēs esam šajā valdībā un strādājam kā komanda. Vai šī valdība attaisnos sabiedrības gaidas par to, kā jāstrādā valdībai un jārisina konkrētās problēmas, to rādīs laiks.
Jums ir šaubas?
Es šobrīd neredzu tādu… Dažkārt man pat grūti atrast ziņas par valdības darbu.
Vai jūs domājat, ka valdība nostrādās līdz nākamajām vēlēšanām?
Noteikti.
Kāda ir jūsu atbildība par to, kas ir noticis ar Vienotību pēdējā pusotra gada laikā kopš vēlēšanām?
Man ir, ko pārmest sev par pārāk lielu demokrātiju. Tā ir mana vislielākā atbildība.
Daudziem cilvēkiem prātā ir gadījumi, kurus varētu uzskatīt par jūsu nesavaldības mirkļiem, piemēram, ar pensionāriem. Vai tas nav spēlējis kādu lomu?
Tas noteikti spēlēs kādu lomu manā politiskajā karjerā. Es tiešām varu izmantot katru iespēju un atvainoties, ja kādu tas ir aizvainojis. Viennozīmīgi tam ir un būs nozīme man, bet, ja runājam par Vienotību, tad Āboltiņa ir tikai viens no elementiem. Pusotru gadu diendienā ir mērķtiecīgi izvērsta kampaņa, kura nevar neietekmēt. Man ir pat draugi, kas mani pazīst gadiem, un arī viņu draugi dzīvo šajā uzzīmētajā tēlā, ka es kaut kur traucos ar 150 km/h vai caurām dienām ūjinu par pensionāriem. Tā ir daļa no atbildes, kāpēc ir jāpaiet malā. Pēc būtības gan es neesmu izdarījusi neko tādu, par ko man vajadzētu kaunēties attiecībā uz savu valsti un Latvijas sabiedrību, nodokļu maksātājiem vai savu vēlētāju.
Kas šo kampaņu izvērš?
Man tas ir zināms, bet es nevaru atrasties nemitīgos tiesvedības procesos.
