Britu kustība par izstāšanos no ES nemēdz būt viesmīlīga pret žurnālistiem, tāpēc Spiegel korespondents pievienojās tai inkognito, lai vairākas nedēļas vērotu procesus no iekšienes. Atklājās milzum daudz entuziasma un daži iemesli nopietnām bažām pirms 23. jūnija balsojuma
Eiroskeptiķa dzīve nav nemaz tik slikta. Esmu pats to izmēģinājis. Daudz laika var pavadīt svaigā gaisā, satikt daudzus jaunus draugus un cīņubiedrus, turklāt tā ir iespēja sacelties pret valdošo eliti. Daži mani jaunie draugiem izstāšanos no ES pat dēvē par brīvības cīņām. Es pats to uzskatu par Lielbritānijas lielāko propagandas karu pēdējās desmitgadēs.
Pirms referenduma ir radusies apbrīnojama kustība, kurā piedalās visdažādākie cilvēki – no labējiem līdz kreisajiem, no torijiem līdz leiboristiem un nebalsotājiem, no melnstrādniekiem līdz ieguldījumu fondu pārvaldniekiem. Izstāšanās atbalstītājus sauc par «breksiteriem», atvasinot no kustības saīsinājuma Brexit – vārdu Britain un exit salikteņa. Breksiteri dāļā lapiņas pilsētu centros, iesaistās publiskās diskusijās un raksta viedokļu slejas laikrakstos. Daži no viņiem jau gadiem ilgi cenšas izvilkt Lielbritāniju no ES, bet citi kustībai pievienojušies nesen. Lielākā daļa uzsver, ka viņi augstu vērtē Eiropas kontinentu, bet vienīgi kā brīvdienu galamērķi, un noteikti negrib tikt vadīti no turienes.
Brexit kustībā es iekļāvos kā vienkāršs aktīvists, lai gan Spiegel reportieri parasti nedrīkst darboties inkognito. Taču Brexit vadošie stratēģi neļauj žurnālistiem iegūt pilnīgu ieskatu savā darbībā. Turklāt cerēju, ka iekļūšana kustības iekšienē palīdzēs man beidzot saprast faktu, kas no ārpuses šķiet neizprotams: kāpēc valsts vēlas uzgriezt muguru Eiropai?
Pats ilgu laiku esmu bijis eiforisks ES atbalstītājs. Man Eiropa nebija tikai no Briseles aizgūta iedoma vai politisks projekts, tā bija mana realitāte un vienlaikus patvērums. 17 gadu vecumā mēs ar draugu no savas dzimtās Rūras ielejas ar Interrail biļetēm apceļojām Angliju, Īriju, Franciju un Spāniju – mums arvien nebija gana. Eiropa šķita provinciālo vācu miestu antitēze. Tā paplašināja mūsu apvāršņus un deva iespēju pārcelties pāri garlaicīgās Vācijas robežām.
Kopš tā laika ir mainījies daudz. Eiropas valstis ir sākušas atkal nodalīties, tiek slieti žogi, un Grieķija joprojām atrodas aizas malā. Arī mana eiforija ir izkūpējusi un tagad, domājot par Eiropu, melanholija jaucas ar sajūtu, ka grimstam. Man bail, ka Lielbritānija varētu izkustināt vēl dažus ķieģeļus, un tad sagrūtu visa Eiropas struktūra. Galu galā, briti ir lielākie skeptiķi, taču viņi nepavisam nav vienīgie. Notikumi salā drīz var atkārtoties arī citviet. Un tas bija ceturtais iemesls pievienoties Brexit kustībai: tuvāk aplūkot vissliktāko iespējamo scenāriju.
Mans darbs breksiteru labā sākās birojā pie Lambeta tilta iepretim Vestminsteras pilij Londonas centrā. Bija februāra vidus, un Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons, nupat kā atgriezies no Briseles, stāvēja Dauningstrītas 10 priekšā un skaidroja «vienošanos», ko panācis ar pārējām ES dalībvalstīm. Šis līgums paredzēja Lielbritānijas neiekļaušanu «aizvien ciešākas savienības» formulējumā, eirozonas dalībvalstu ietekmes samazināšanu ārpus kopējās valūtas zonas robežām un ES imigrantu izslēgšanu no sociālajiem pabalstiem pirmo četru gadu laikā pēc ierašanās. Kamerons bija pārliecināts, ka šī vienošanās pārliecinās viņa tautiešus palikt Eiropas Savienībā.
Jau nākamajā dienā – svētdienā – telefonkampaņu sāka Vote Leave (Balso par aiziešanu) iniciatīva, un cīņa pret Eiropu pieņēmās spēkā. Mans uzdevums bija iegūt atbalstītājus pret Kameronu vērstajai opozīcijai. Vote Leave atbalstītāju vidū ir arī politiķi no lielākajām partijām, ieskaitot tieslietu ministru Maiklu Gouvu un bijušo Londonas mēru Borisu Džonsonu.
Kad ieeju pa stikla durvīm ēkas septītajā stāvā, aktīvists vārdā Džons stiepj man pretī abas rokas, it kā es būtu viņa sen zudušais brālis. «Vai jau pabrokastoji? Tēju, kafiju, kruasānus, augļus?» viņš piedāvā. Tad ved mani uz Vote Leave zvanu centru. Tajā ir gari galdi, uz katra sarindoti 20-30 datoru ekrānu. Aiz loga redzama Temza. Blakustelpās iekārtojušies organizācijas vadītāji, arī lobists Metjū Eliots, kurš koordinē Vote Leave iniciatīvas visā valstī. Tieši šeit kustība veido savu stratēģiju un organizē «kareivjus».
Šorīt birojā ir ieradušies desmit brīvprātīgie, gandrīz visi vecumā ap trīsdesmit. Džons man pierīko uzraugu un stāsta, ka vispirms mums vajadzēs apzvanīt Konservatīvās partijas domniekus no dažādām pilsētām, lai apjautātos, vai viņi būtu gatavi palīdzēt Vote Leave kampaņai.
Metjū Eliots jau 2013. gadā sāka veidot kontaktus, meklēt bagātus donorus un apvienot valsts eiroskeptiķu eliti dažādās organizācijās. Daži no tiem šo referendumu gaida jau gadiem ilgi.
Tagad pienācis laiks organizācijai piesaistīt pilsētu domniekus, mazo uzņēmumu vadītājus un citus atbalstītājus. Telpā valda darbīga gaisotne, un neviens, šķiet, īpaši nebrīnās, ka Brexit vēlas palīdzēt arī kāds vācietis. Man līdzās sēž Harijs, kurš pret ES ir noskaņots tikpat asi kā pārējie šeit sanākušie. Harijs saka – visvairāk viņš nesaprot cilvēkus, kuri sūdzas par Eiropu, bet tagad tomēr nezina, kā īsti balsos 23. jūnijā.
Naudu, konfektes, puķes?
Paņemu telefonu. Uz ekrāna parādās teksts, kuru man vajadzēs nolasīt: «Labrīt! Es zvanu no Vote Leave, kustības par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Premjerministrs nupat ir atgriezies no Briseles ar jaunu līgumu. Taču mēs neticam, ka viņš ir panācis valstij nepieciešamās fundamentālās reformas.» Tālruņa dators mani savieno ar Kentu un Dienvidvelsu, un Somersetu – kopā 40 vai 50 vietām. Ik pēc dažām sekundēm telpā kāds izsaucas: «Fantastiski!» Tas nozīmē, ka viss iet uz priekšu, tas nekas, ka Kamerons ir parakstījis vienošanos, patiesībā tā nav pat apdrukātā papīra vērta.
Esmu pārsteigts, ka daži no torīt sazvanītajiem domniekiem vēl nav izlēmuši, kā balsos. Kāds Dienvidanglijas torijs, eiroskeptiķu kustības Conservatives for Britain biedrs, man paziņo, ka patiesībā atbalsta ES. Pirms vēl pagūstu apjautāties, kāpēc tad viņš sadarbojas ar skeptiķiem, politiķis nomet klausuli. Vēl cits man apjautājas, ko es varu piedāvāt, lai viņš nobalsotu par izstāšanos: naudu, konfektes, puķes?
Arī Harijam neiet viegli. «Jūs joprojām neesat izlēmis? Nez kāpēc šobrīd tā saka visi.» Lai arī šorīt zvanu centrā redzu tikai niecīgu daļu no visas tautas noskaņojuma, manuprāt, tas sniedz iemeslu optimismam arī tādam pārliecinātam eiropietim kā man. Tas ir pirmais pārsteigums. Ja nu lielākā daļa britu tomēr spēj sadzīvot ar Eiropu?
Pēc divām stundām esmu pārguris. Džons saka – varu atgriezties jebkurā laikā, ka viņš šeit ir katru dienu. Fantastiski!
Brexit ir aizraujošs. Tas ir otrais pārsteigums. Mani kolēģi šķiet savādas enerģijas pārpilni, tādi kā emocionāli apreibuši. Viņi cīnās ideju karā, runā par brīvību un neatkarību, un tas viņu vārdiem piešķir papildu morālo leģitimitāti.
Kā ikvienai politiskajai kustībai, kas tiecas gāzt status quo, breksiteriem ir jābūt skaļākiem par oponentiem. Viņiem jāpaskaidro, kāpēc ir vērts aiziet no ES. Man rodas iespaids, ka viņi savu īsto karu izcīna pastarpināti. Viņu ienaidnieks patiesībā nav Eiropa, bet gan Londonas un Briseles elite, tās varenie. Viņiem šķiet, ka ir pastumti malā un apmānīti, viņi jūtas bezspēcīgi imigrantu un globalizācijas priekšā un nesaprot, kurā brīdī tad īsti pazuda viņu vecā labā Anglija. Brisele ir tikai metafora, kas raksturo kontroles zaudēšanu.
Breksiteri paši sevi uztver kā cīnītājus tautas revolūcijā pret eliti – tādas kā pilsoniskās sacelšanās dalībniekus. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprina fakts, ka proeiropeisko kampaņu Britain Stronger in Europe (Lielbritānija ir stiprāka Eiropā) atbalsta lielie naudas maisi: Goldman Sachs, J. P. Morgan un citas bankas. Savukārt kustība pret ES saņem finansējumu no maziem ziedojumiem un privātajiem donoriem.
Apsēsti ar naudu
Nākamo posmu Brexit kustība sāk martā, kad dalībnieki iziet ielās. Vēsā sestdienas rītā esmu Oksfordas kājāmgājēju zonā, kur uzvelku sarkanu krekliņu ar Vote Leave logotipu. Apkārt saliekamajam galdam sanākuši desmit aktīvisti – viņu vidū arī trīs sievietes, kas mani pārsteidz. Līdz šim Brexit šķita izteikti vīriešu kustība. Koordinators Džeimss stāsta, ka mums vajadzēs dāļāt brošūras un mudināt garāmgājējus pienākt pie galda, lai pieteiktos ziņojumu saņemšanai e-pastā.
Mums izsniegtas divu veidu reklāmlapas. Viena vēsta, ka nauda, ko Lielbritānija maksā ES, valstij ļautu ik nedēļu uzcelt pa jaunai slimnīcai. Otra saka: «Uz Lielbritānijas ceļiem ir 35 miljoni bedru. Taču jūsu nauda tiek tērēta tādiem tiltiem kā šim Grieķijā.» Ilustrācijai kalpo Rio-Antirrio tilta attēls no Korintas līča.
Mani vienmēr pārsteidzis, cik ļoti eiroskeptiķi ir apsēsti ar naudu. 8,5 miljardi mārciņu, ko Lielbritānija ik gadu atdod Briselei, ir ievērojama summa, taču tas ir tikai mazliet vairāk par vienu procentu no valsts kopējā budžeta.
Ieraugot reklāmlapas, lielākā daļa cilvēku purina galvu: paldies, nē. Kāda vecāka sieviete paziņo, ka viņa ir dzimusi trīsdesmitajos un nevēlas pieredzēt vēl vienu Eiropas sašķelšanos. Cita jauna sieviete teic, ka viņas vecvectēvs cīnījās Pirmajā pasaules karā, bet vectēvs – Otrajā, un Eiropa viņai nozīmē mieru! Šis garāmgājēju atbalsts ES mani uzmundrina: Oksforda ir kosmopolītiskāka par tās apkaimi. Vēlāk piesēžu kafejnīcā ar Deividu un Marku, kuri abi palīdzēja dalīt reklāmlapiņas. Marks ir 26 gadus vecs anarhists, kurš strādā ārkārtas palīdzības «karstajā līnijā», savukārt Deividam ir tuvu pie 60, viņš ir Konservatīvās partijas atbalstītājs un maza nekustamo īpašumu uzņēmuma īpašnieks. Abiem nav daudz kopīga, atskaitot viņu cīņu par valdības pilnvaru ierobežošanu, zemiem nodokļiem un valsti, kuru ietekmē pēc iespējas mazāk ārēju faktoru.
Taču abiem ir kopēja ļauna prieka sajūta. «Eiropa pļūtī biksēs no bailēm par mūsu aiziešanu,» saka Deivids. «Ka būs par vienu valsti mazāk, kas uztur franču zemniekus.»
Jo vairāk laika pavadu starp breksiteriem, jo pārliecinošāki man sāk šķist viņu argumenti. Nu jau arī pats gandrīz sāku ticēt, ka Brisele ir pilna ar korumpētiem imperiālistiem, kas to vien dara, kā gudro jaunas represijas.
Uzpūtīgais klubiņš
Eiropas klubiņā Lielbritānija vienmēr bijusi atturīgs biedrs. Tā pievienojās brīvās tirdzniecības zonas dēļ, taču vienmēr ir apšaubījusi Briseles elites un dibinātājvalstu federālistiskās ambīcijas. Pirmā Brexit iniciatīva radās 1969. gadā, pat vēl pirms Lielbritānija bija savienībā iestājusies. Kopš tā laika eiroskeptiķu nometni ir papildinājuši desmitiem grupu, domnīcu un tīklu, ļaujot Brexit kustībai kļūt tiešām spēcīgai.
Saimons Ričardss apceļo valsti Better Off Out (Labāk ārā) uzdevumā – tā ir Brexit iniciatīva, kas cīnās pret ES jau desmit gadus.
Nu jau ir aprīļa vidus, un kampaņa iegājusi trešajā, intensīvajā fāzē. Ričardss sēž vilcienā, kas dodas uz Heivordshītu Anglijas dienvidos. Pēdējos desmit gadus viņš ir vadījis Brīvības asociāciju – lobiju organizāciju, kurai pieder arī Better Off Out. Viņš ir Brexit veterāns, kurš lielu daļu dzīves pavadījis, cīnoties pret Briseli. Es pasaku viņam, ka esmu žurnālists no Vācijas.
Viņš pastāsta, ka jau skolas gados ir protestējis pret pārliecīgu valsts kontroli un spēcīgajām strādnieku arodbiedrībām. Īstā cīņa gan sākās 1990. gadā, kad Mārgaretu Tečeri piespieda atkāpties viņas pašas partija. Pēc Ričardsa domām, tā bija milzīga kļūda, kuras sekas atbalsojas arī mūsdienās. Viņaprāt, Deivids Kamerons ir saņēmis Konservatīvo partiju gūstā un ar saviem Ītonas privātskolas biedriem pārvērtis to uzpūtīgā klubiņā, kas zaudējis saikni ar tautu. Tieši tāpēc esot radusies UKIP jeb Apvienotās Karalistes Neatkarības partija. Patiesībā šīs populistiski noskaņotās partijas atbalsts ir cēlies tik strauji, pateicoties tās ksenofobiskajai valodai un arī faktam, ka Konservatīvo partiju Kamerons ir pārvirzījis tuvāk centram.
Cīnoties pret Eiropu, ik dienu ir brīnišķīga iespēja uzzināt ko jaunu. Piemēram, ka ES esot vainojama karadarbībā Ukrainā un arī tajā, ka Lielbritānijai nav izdevies paglābties no nesenajiem plūdiem. Vismaz tā vēsta reklāmlapiņas, kuras izdala Heivordshītas vietējā UKIP nodaļa.
Vēl vairāk – dažās pēdējās nedēļās esmu uzzinājis, ka ES plāno aprīt Britu salas un padarīt tās par daļu no vienotas supervalsts. Breksiteri stāsta, ka ES vairo teroristu uzbrukumu risku, sadārdzina britu liellopu gaļu par 36 % un gādā, lai Eiropā drīzumā varētu ierasties 76 miljoni turku. Ja Lielbritānija paliks ES, «mēs būsim nobalsojuši par palikšanu gūstā», saka tieslietu ministrs Maikls Gouvs.
Atzīšanās
Heivordshītā Ričardsa antieiropeisko runu uzņem ar enerģiskiem aplausiem, iebilst uzdrīkstas tikai 95 gadus vecs kara veterāns. Beidzot arī man kāds pajautā, ko par Brexit domāju es kā vācietis. Atklāti pasaku, ka Lielbritānijas aiziešana būtu katastrofa. Tā ir mana iznākšana no skapja. Briti dod Eiropai kosmopolītisku garu un kalpo par Francijas antipodu. Mums, vāciešiem, mums, eiropiešiem, jūs esat vajadzīgi – saku.
Telpā ir aptuveni 30 cilvēku, un viņi visi apklust. Tad kāda sieviete nošņācas: «Jūs tikai gribat mūsu naudu.» Tas droši vien ir bezjēdzīgi. Viņus diezin vai būtu iespējams pārliecināt par Eiropu pat ar miljonu mārciņu. Breksiteru cīņa ir kas lielāks. Viņi vēlas apturēt laiku, jo baidās no nākotnes.
Tad runātājs pavaicā, kurš no sanākušajiem atbalsta Eiropu. Man aiz muguras trīs cilvēki paceļ roku, viens no tiem kara veterāns. Tikai trīs.
Referendums: jautājumi un atbildes
Ko lems?
23. jūnija referendumā Lielbritānijas pilsoņiem ir jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai viņi atbalsta valsts palikšanu ES vai aiziešanu.
Kas drīkst balsot?
Balsstiesības ir britu pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. Pārējo ES valstu pilsoņi, kas dzīvo Lielbritānijā, nedrīkst balsot – izņēmums ir Īrijas, kā arī Kipras un Maltas pilsoņi, jo abas valstis ietilpst Britu sadraudzībā. Balsot var arī citu sadraudzības valstu pilsoņi, kas dzīvo Lielbritānijā, piemēram, Austrālijas, Kanādas, Indijas vai Dienvidāfrikas pavalstnieki.
Kas grib palikt?
Palikšanas kampaņas līderis ir premjerministrs, Konservatīvo partijas vadītājs Deivids Kamerons. ES atbalsta arī leiboristi, liberālie demokrāti un Skotu nacionālā partija. Referendumu ierosināja pati valdība – Kamerons to apsolīja pirms parlamenta vēlēšanām, kurās pērn pārliecinoši uzvarēja.
Kas grib izstāties?
Konservatīvie šajā jautājumā ir sašķelti, redzamākie aiziešanas atbalstītāji ir premjera partijas biedri – tieslietu ministrs un bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons. Izstāšanos aktīvi atbalsta arī populistiskā Neatkarības partija jeb UKIP.
Ko saka ārzemēs?
Pasaules lielvaru – ASV, Ķīnas, Vācijas – līderi atbalsta Lielbritānijas palikšanu ES. Savukārt izstāšanos atbalsta eiroskeptiskās nacionālistu partijas dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Kādas ir prognozes?
Financial Times aptauja 13. jūnijā
44% Palikt
44% Izstāties
12% Nav izlēmuši
Kāda ir vēsture?
Lielbritānija ES pievienojās tikai divas desmitgades pēc kopienas rašanās. Briti divas reizes centās iestāties sešdesmitajos, taču to bloķēja Francija. Beidzot briti iestājās 1973. gadā. Pēc diviem gadiem notika referendums par palikšanu kopienā – to atbalstīja 67%.
Kas notiks pēc?
Ja nobalsos par izstāšanos, tālākai procedūrai jānotiek saskaņā ar Lisabonas līgumu: pēc oficiāla paziņojuma par aiziešanu valstij doti divi gadi izstāšanās nosacījumu saskaņošanai. Pats referendums vēl nav šāds oficiāls paziņojums.
Kā izstāties?
Nopietnākie izstāšanās darbi būtu divi. Parlaments caurskatītu ES likumdošanu un lemtu, ko briti saglabā, ko atmet. Savukārt valdībai jāvienojas par tirdzniecības nosacījumiem ar ES. Pašlaik gandrīz puse britu eksporta nonāk Eiropā un viņi vēlēsies saglabāt brīvo preču plūsmu, taču ES līderi varētu sodīt aizgājējus ar nelabvēlīgākiem nosacījumiem par biedinājumu citu valstu eiroskeptiķiem.
