Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kremlis var sasniegt jau 2005.gadā formulētos politikas mērķus Latvijā

Pieņemts uzskatīt, ka Lat­vi­jas un Krievijas attiecību «normalizēšanās» priekšnoteikums būtu Kremļa gatavība atzīt «okupācijas faktu». Ja tas ir kritērijs, tad varam secināt, ka šīs attiecības strauji normalizējas. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs nupat ir nodēvējis PSRS par totalitāru režīmu un nolamājis Staļinu par diktatoru. Līdz ar to viņam nebūtu problēmu arī atzīt, ka diktatori nerespektē kaimiņvalstu suverenitāti.

Problēma būtu Latvijas sabiedrībai un politiķiem: ko nozīmētu «normālas» attiecības, kad Krievijas prezidents būtu pateicis, ka, nu, jā, PSRS savulaik anektēja vai inkorporēja vai, ja jums tik svarīgs tieši šis vārds, varat teikt – «okupēja» Baltijas valstis?

Baltijas valstu okupācijas atzīšana Medvedeva ieskatā diezin vai būtu pretrunā ar Maskavas propagandas vēstīto par šo valstu un pārējās Eiropas atbrīvošanu, kas ir ap 9.maiju būvētās jaunās valstiskās ideoloģijas pamatā. Tieši tāpat, kā ar šo ideoloģiju nav pretrunā arī «diktatūras fakta» atzīšana.

Nu un, ka bija diktatūra? Intervijā Izvestija 7.maijā, kurā Krievijas prezidents pateica ziņu virsrakstos tikušās frāzes par Staļinu, viņš uzsver, ka PSRS tik un tā spēja «paveikt pašu galveno» – uzvarēt ienaidnieku un ar to «radīt apstākļus Eiropas brīvai attīstībai». PSRS esot bijis «daudz gaišu lappušu», vienkārši «mēs neatrisinājām veselu virkni uzdevumu», un «Padomju Savienībai būtu bijis cits liktenis», ja tā būtu bijusi «konkurētspējīgāka» un tajā būtu «radīti apstākļi personības attīstībai».
Bet kurš sāka karu un kurš pie tā vainīgs, Medvedevam ir «absolūti acīmredzama lieta», taču «tas nenozīmē cīnīties ar dažādām interpretācijām» – «lūdzu, lai tās izvirza, aizstāv, taču ir fakti, kuriem nav vajadzīgi pierādījumi».

Tāpat būtu ar okupāciju – nu, jūsuprāt, bija, nu un? Kremlim nav vajadzīgi pierādījumi «faktam», ka PSRS bija atbrīvotāja. Bet mums ir jāpieņem, ka Krievijai ir ģeopolitiskas intereses, kuras tā, kā jau lielvara, pati arī definē. Un Pribaltika vienmēr ir bijusi tās definētajā «ietekmes sfērā».

Necīnīties ar baltiešu «interpretācijām» Medvedevs varētu piekrist jau šoruden, kad uz Maskavu varētu doties gan prezidents Valdis Zatlers, kurš šādu iespēju pieļāva, atgriezies no 9.maija svinībām, gan arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, kura 9.maijā palika mājās, toties jau agrāk ir saņēmusi Medvedeva ielūgumu ierasties tur viņai piemērotā laikā. Un arī uz Medvedeva vai paša Vladimira Putina ierašanos Rīgā (un Viļņā) tad «nebūtu ilgi jāgaida», pieļauj Zatlers.

Necīnīties ar interpretācijām nu var atļauties tik dažādi ļaudis kā Rīgas mērs Nils Ušakovs, kas ir apmeklējis Okupācijas muzeju un ir nolicis ziedus pie Brīvības pieminekļa Molotova-Ribentropa pakta gadadienā, un Krievijas domes deputāts Vladimirs Žirinovskis, kas aizgūtnēm stāsta, ka Krievija «absolūti nav drauds» Latvijai, «nevienam cilvēkam Krievijā nav antilatviska noskaņojuma», bet «latviešu sliktā attieksme pret mums» esot «Staļina dēļ», jo «viņš izsūtīja cilvēkus no Latvijas». Un ja vēl Latvijas valdībā pēc vēlēšanām būs Saskaņas centrs, tad «sadarbība būs ar abpusēji izdevīgiem nosacījumiem».

Žirinovskis ir rezervējis sev Kremļa galma āksta lomu un vienmēr saka to, ko ne vienmēr var atļauties «respektablie» politiķi. Pirms sešiem, septiņiem gadiem viņš solīja atjaunot Krieviju 1914.gada robežās, bet latviešus, kurus dēvēja par «aborigēniem», izsūtīt uz Sibīriju par to, ka ieviesuši «aparteīdu» un aizvēruši Krievijai «logu uz Eiropu». Kremļa propagandas mašīna strādāja vareni, un sabiedriskās domas aptaujās 2005.gada sākumā Latvija apsteidza ASV kā «Krievijas ienaidnieks nr.1».

Pret «aparteīdu» un izglītības reformu tolaik Rīgas ielās un Briseles gaiteņos protestēja arī Ušakova pārstāvētās Kremlim lojālās partijas. Tagad krievu skolas Latvijā veras ciet daudz lielākā skaitā, bet «aizvērtais logs» – Baltijas valstu dalība NATO – arvien paliek ciet. Kas tad ir mainījies, ja Krievijai Latvija nu ir draugs?

Tikai taktika. To Kremlis krasi mainīja 2005.gada sākumā. Konfliktu politika bija izrādījusies neauglīga. Pašvaldību vēlēšanās martā promaskaviskās partijas ieguva tikai padsmit vietu Rīgas domē un ne uz ko lielu nevarēja cerēt arī Saeimas vēlēšanās nākamajā gadā. Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Kremļa rupori pieklusa, un no Maskavas uz Rīgu «sadarbības iespēju» meklējumos bariņos un pa vienam devās politiķi un polittehnologi.

Vienu no delegācijām 2005.gada aprīlī vadīja prezidenta Putina padomnieks Sergejs Jastržembskis. Pēc vizītes Rīgā tās loceklis, Krievijas Valsts domes Federālās sapulces informācijas politikas komitejas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Požigailo vaļsirdīgi pastāstīja par Krievijas jaunās politikas mērķiem: veidot izdevīgas «ekonomiskas attiecības» kā pamatu «jaunai politiskai konjunktūrai», kas veicinātu Maskavai draudzīgu partiju rašanos.

Konjunktūra ir izveidota. Plānu izpildīt palīdzēja arī starptautiskā situācija – globālā ekonomiskā krīze, Rietumu bezpalīdzība pret Krievijas militāro intervenci Gruzijā, ASV jaunās administrācijas vēlme vai vajadzība uzskatīt Krieviju par partneri. Taču galvenoties, protams, vietējo politiķu gatavība varas paturēšanas labad vienoties un pārdoties jeb – «būt saimniekiem savā zemē».

Šo saukli skandēt gandrīz vienlaikus sāka gan Šķēle ar Šleseru, gan SC, bet nupat arī Lemberga «zaļie zemnieki». Tas acīmredzot būs jaunās promaskaviskās koalīcijas lozungs, ar ko mesties prom no ļaunajiem Rietumu «aizdevējiem» atpakaļ mātes Krievijas apkampienos. Jeb, kā Pārdaugavā 9.maijā krievu valodā vēstīja Ušakovs, «pārbūvēt mūsu valsti». Jo, kā vēlētājiem Gulbenē 23.aprīlī latviešu valodā skaidroja Šlesers: «Mums ir unikāla iespēja, ka mēs esam dzīvojuši apmēram piecdesmit gadu Padomju Savienībā un pārstāvam šīs bijušās Padomju Savienības republiku.» Un piebilda: «Jā, mēs zinām arī krievu valodu.»

Kāpēc gan Medvedevs nevarētu atzīt, ka okupācija bija, ja nākamās, Krievijai draudzīgās Latvijas valdības politiķi okupāciju uzskata par īpašu privilēģiju?