Žurnāla rubrika: Svarīgi

Tagad es varu

Latvijas pārstāve šāgada Eirovīzijas dziesmu konkursā Aija Andrejeva jeb Aisha katru vakaru pieraksta, kāpēc kāps uz skatuves un ko grib pateikt

Mierīgu pusdienu vietā tieku ierauta vietējā šovbiznesa burzmā. Aija lūdz pārcelt iepriekš norunāto tikšanās vietu – lai es nāku uz Islande Hotel, kur dienu pirms izlidošanas uz Eirovīzijas šāgada mājvietu Norvēģiju notiek preses konference un tiek prezentēts konkursa dziesmas What For? singls. Ģērbusies īsā, tumši pelēkzilā lencīšu kleitā, spriganā dziedātāja uz viesnīcas jumta terases sniedz intervijas un pozē fotogrāfiem. Fonā skan viņas dziesmas, karstu pavasara sauli ik pa brīdim nomaina spējas lietus šaltis.

Prezentācijas oficiālā daļa beigusies, tomēr pusdienu vietā Aija izvēlas palikt turpat uz terases. Paņem tikai glāzi ūdens. «Brokastis vienmēr obligāti ēdu, pusdienas – retāk,» atzīstas Aija. «Tikai brīvdienās pusdienoju. Tad ēdu visu, visus draņķus – picas un makdonaldu varu likt iekšā. Pa nedēļu vairāk dzīvoju uz lapām, dārzenīšiem, zivtiņām. Gaļu ēdu maz.»
Aija pavaicā, vai drīkst uzsmēķēt. Ik pa brīdim pie viņas kāds pienāk, lai novēlētu izdošanos.

Latvijas pārstāve Eirovīzijā stāsta, ka līdz šim par Eirovīziju nav fanojusi, ne reizi to neesot noskatījusies no sākuma līdz beigām. «Pēdējos gados tāpēc, ka pašai ir kaut kādi pasākumi. Parasti aizmirstas. O, šodien tā Eirovīzija – kā mūsējiem tur gāja, kā Busulim? Tā, vairāk garām skrienot, iekšā neesmu bijusi.» Stāstu, ka man, kad esmu skatījusies, parasti vislabāk ir patikusi balsu skaitīšanas daļa. Aija atkal smej, ka savulaik, kad vēl mācījusies skolā, balsošanas rezultātus nav varējusi sagaidīt – tas bijis tik vēlu, ka «vienkārši sēdēju un lūzu nost, tie man vairs nebija aktuāli».

Daudzi, to skaitā arī mūziķi, par Eirovīziju vīpsnā un sauc par tizlu, tomēr vienlaikus Latvijā tas ir visvairāk skatītais televīzijas raidījums. Kāpēc tā? «Pie mums par visu lamājas. Diemžēl, tā ir. Lamājas, mīl, nicina un tik un tā skatās. Visiem interesē. Man tāda īpaša izskaidrojuma nav. Par jebkuru šovu lamājas, bet skatās.» Aija domā, ka nevar runāt par vienu Eirovīzijas stilu, tas mainās. «Vienubrīd Eirovīzijā bija tāda ākstīšanās, tītarus uz skatuves vilka, tāds kā cirks notika. Paklausījos šāgada dziesmas – balagāna ir maz. Ir aizskartas tādas nepasaulīgās lietas, arī mūsu dziesma uzdod jautājumus – tam tur augšā.» 

Jāņa Lūsēna un Guntara Rača What For? man šķiet Aijas jestrajam tēlam neierasti liriska dziesma. «Tas bija tāds posms manā dzīvē, es sāku ar tām jautrajām dziesmām. Ja skatāmies manu iepriekšējo plati Dvēselīte un koncerttūri, tā nemaz nebija jestra. Tā jau bija nopietnāka, citāda, emocionālāka. Es neteiktu, ka What For? ir liriska. Tai ir pumpītis apakšā, teksts ir tāds, un tā ir minorā. Tā ir nopietna. Protams, tā nav Baby, you really got me going*. Es jūtu, ka es tagad varu, man ir ko teikt.» 

Aija stāsta, ka uz skatuves mēs redzam un dzirdam dziedātāju tādu, kāda viņa ir – tas nav skrupulozi izplānots mārketinga tēls vārdā Aisha. Aija šaubās, vai Latvijā kādam ir šāds tēls. Viņai esot cilvēki, kas palīdz ar padomu, bet pārsvarā mūziķe paļaujas uz sevi. «Nav nācies piedzīvot, ka kāds man kaut ko uzspiež. Man nav bijis jāsaka – nē, es gribu tā. Viss notiek organiski, kā tajā brīdī jūtos, tā daru. Neesmu speciāli domājusi par to, kāds ir mans skatuves tēls.» Arī vārda «Aisha» saknes iestiepjas reālajā Aijā – ģimenē viņu saukuši par Aiču. Fabrikas muzikālā teātra – šova, kas viņu uzsvieda Latvijas popmūzikas debesīs – veidotāji Aiču gan nav atzinuši par pietiekami skatuvisku, un tas pārvērties par «Aisha».

Lielās Eirovīzijas skatuves tēlu radījusi fotogrāfe un stiliste Tatjana Vlasova. «Mums bija uzstādījums, ka tam jābūt ļoti vienkāršam, tajā pašā laikā, kad iznāc uz skatuves, un – ir! Ceru, ka mums tas izdevās.» Savukārt priekšnesumu veidojusi Ruta Madaraja-Veisa. Dziedāšanu Aija daudz mācījusies pie sava skolotāja Ivara Cinkusa. Ar iepriekšējo Eirovīziju dalībniekiem viņa gan nav konsultējusies. «Katram tas ir citādi, tāpēc nav jēgas apkraut sevi ar visādām nevajadzīgām domām. Kā būs, tā būs.»

Lai arī publikas priekšā Aija šķiet kā zivs ūdenī, brīva un atraisīta, pirms uzstāšanās viņa tomēr uztraucas. Turklāt šīs sajūtas pēdējā laikā pastiprinājušās. Mūziķe spriež, ka to radījusi atbildība. «Man jau Ventspilī, Eirovīzijas nacionālajā atlasē, bija tāds uztraukums! Pirmo reizi dzīvē ar mani notika kas tāds – es uzkāpu uz skatuves, stāvēju uz postamenta un sapratu, ka man tā sitas sirds, ka lec pa muti ārā. Es jutu, ka sevi vairs nekontrolēju. Sāku dziedāt un aizpeldu. Ir grūti ielēkt atpakaļ sajūtā, ka viss ir kārtībā.»

Aija stāsta, ka viņa ir daudz strādājusi, lai tas neatkārtotos Norvēģijā lielās auditorijas priekšā. «Visam jābūt nostrādātam līdz pēdējam, dziesmai «atdziedātai» un tik ļoti tevī iekšā, ka uzej uz skatuves un uztraukums nespēj tevi izsist. Un jābūt lielai pārliecībai. Tas ir tas, ko es katru vakaru daru – pierakstu, kāpēc es to daru, kāpēc es iešu uz skatuves un ko es gribu pateikt. Ja es spēšu to sevī noturēt, un es domāju, ka es spēšu, man nav variantu, viss būs kārtībā.»

Eirovīzija man ir liela iespēja – Aijas dzīvīgajā stāstījumā iezogas teksts kā no grāmatas. «Redzēs, kā būs pēc Eirovīzijas, var būt visādi. Var būt tā, ka es aizeju pasaulē, varbūt es nekur neaiziešu un atkal saskaršos ar baigo kritiku. Viss atkarīgs, kā sevi parādīšu tur.» Taču viņa noteikti dziedās un spēlēs teātri, ja viņu aicinās. Teātris viņai ļoti patīk – maija sākumā pirmizrādi piedzīvoja muzikālā izrāde Velniņi, kur Aija ir neviens cits kā velniņš. «Dinamiska, enerģiska izrāde, skaista mūzika – kā parasti Valtam Pūcem,» rezumē dziedātāja. 

Nesen žurnālā Ir bija raksts par Lēdiju Gagu, kurā viņa teica, ka ir gatava nogalināt, lai sasniegtu to, ko vēlas. Vai Aijai ir mērķis, kura dēļ viņa ir gatava uz visu? «Lēdija Gaga pārspīlē. Domāju, viņa gribēja pateikt, ka ir gatava iet un strādāt. Ja man ir mērķis, nogalināt es nenogalinātu, es arī droši vien tā neizteiktos. Bet domām ir ļoti liels spēks, ir jāgrib un jāzina, kāpēc. Un tad tikai jāiet uz priekšu, neatskatoties un neklausoties, ko apkārt runā.»

Aijas pirmā autoritāte mūzikā ir viņas tēvs Alex no kādreiz populārās grupas Opus Pro. Uz Norvēģiju līdzi meitai gan viņš nebrauks, jo pārāk dārgi.

Aija klausās dažādu mūziku, sākot no klasikas un beidzot ar džezu. «Man tik daudz mūzikas patīk! Fredijs Merkūrijs, pie kura esmu uzaugusi, Toms Veits, Pīters Geibriels. Man ļoti patīk Muse, viņu solists ir tik virtuozs gan vokāli, gan ģitārspēlē, kā neviens. Ir tik daudz talantīgu cilvēku – no katra tāda lielā granda var kaut ko pamācīties.» Vēl Aijai patīk Vudija Allena filmas, un viņa «drusciņ zīmē». «Kādreiz domāju, ka es neprotu zīmēt – nedodiet man otu vai zīmuli rokās, tas nav priekš manis! Vienā ziemas vakarā biju saskumusi, aizbraucu uz veikalu, nopirku audeklu, eļļas krāsas un mājās sāku vienkārši maukt. Zīmēju, zīmēju vairākas stundas, īstenībā man pat neslikti izdevās savas sajūtas izlikt uz papīra. Pēc tam tik forši palika!»

Sabiedriski politiskajām norisēm Aija seko līdzi, taču «jo mazāk es dzirdu, jo vieglāk man dzīvot». Prasu, vai šāgada Eirovīzijas zvaigzni politiskās partijas nav aizrunājušas vēlēšanu kampaņai. Tāds gods viņai vēl neesot ticis – attrauc Aija un spriež, ka diez vai viņa piekristu. «Mārtiņš Brauns nekad nepiekrīt. Laikam būšu pie tiem, kas nepiekritīs.»

Islande Hotel jumta terase pamazām palikusi tukša. Aija prezentācijā dabūjusi dāvanu – savu portretu. Blondi rozā, ar spilgti zaļām acīm. Dziedātāja gleznu pasit azotē un dodas mājās, kas ir turpat Ķīpsalā. «Jāiet kravāt koferus,» viņa enerģiski piebilst.

* Aishas dziesma no iepriekšējo gadu Eirovīzijas konkursa nacionālās atlases

Stratēģiskais šopings Krievijas gaumē

<strong>Krievijas ārpolitikas jaunā doktrīna ietekmi Baltijā paredz īstenot ar enerģētikas, transporta, IT uzņēmumu iegādi

Krievijas Ārlietu ministrijas «dienesta lietošanai» domāto dokumentu, ko varot uzskatīt par jauno ārpolitikas doktrīnu, pirmais publicējis ASV nedēļas žurnāla Newsweek Krievijas izdevums, savukārt The Wall Street Journal vēsta, ka projekts ir autentisks, kaut arī vēl nav oficiāli apstiprināts.

Jaunā doktrīna paredz ne vien ciešāku sadarbību ar ASV un Eiropas valstīm ar nolūku modernizēt Krievijas ekonomiku, bet arī agresīvu ietekmes palielināšanu bijušās PSRS un Baltijas valstīs. «Jāpaplašina Krievijas ekonomiskā klātbūtne Baltijas valstīs, ņemot vērā to investīciju vides pievilcības straujo kritumu Eiropas Savienības skatījumā un nacionālo aktīvu nopietnu palētināšanos. Ir jāizstrādā jautājums par šā reģiona reālā sektora uzņēmumu iegādāšanos, pirmām kārtām, enerģētikas, informācijas tehnoloģiju, loģistikas un transporta jomā,» teikts dokumentā.

«Vismaz labi, ka esam ielikti pie Eiropas, nevis NVS valstīm,» komentē Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds. Viņaprāt, jaunums nav vis aktīvu uzpirkšana, bet gan tas, ka šādas politikas īstenošanai Latvijā tiek veidots koordinācijas mehānisms «vārdā Ušakovs», ar to domājot Rīgas mēru, kurš pārstāv pašlaik populārāko politisko spēku Saskaņas centrs. Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors mudina apzināt, kādas investīcijas no Krievijas jau ir ienākušas, ņemot vērā, ka tās bieži vien ir paslēptas aiz ārzonām vai citu valstu uzņēmumiem. Abi pētnieki ir vienisprātis, ka šādas prakses pacelšana ārpolitikas prioritāro uzdevumu līmenī nozīmē, ka Latvijai jābūt daudz uzmanīgākai ar ārzemju naudas ienākšanu stratēģiskos ekonomikas sektoros.
 
Ko un kā var nopirkt?
Kontroli pār stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem Krievija var iegūt pamatā divējādi – nopērkot akcijas valsts uzņēmumos vai atpērkot no privātajiem īpašniekiem daļas valsts uzņēmumos ar privāto kapitālu.

Klasisks stratēģiski svarīgas nozares monopoluzņēmuma pārņemšanas paraugs ir a/s Latvijas gāze, kurā kontrole tieši un pastarpināti nu pieder Krievijai. Privatizācijas procesa beigās 2002.gadā par uzņēmuma īpašniekiem kļuva E.ON Ruhrgas International AG ar 47% akciju, Krievijas gāzes monopolists Gazprom (25%) un SIA Itera Latvija (25%), kuras īpašnieki, tāpat kā Krievijas uzņēmumu grupas Itera mātesuzņēmums, bija ārzonu «pastkastītes» firmas. 2005.gadā Itera Latvija pārdeva 9% akciju Gazprom.

Latvijā arvien nav pabeigta divu nozīmīgāko telekomunikāciju uzņēmumu privatizācija. Lattelecom valstij pieder 51% akciju, bet Latvijas Mobilais telefons – 28%. Otrs akcionārs abos uzņēmumos ir skandināvu uzņēmums TeliaSonera. Krievijas uzņēmumi varētu gan piedalīties izsolē, ja valsts nolemtu tādu rīkot, gan arī mēģināt vienoties par akciju pirkšanu no TeliaSonera.

Piemērs, kā Krievija pārņem kontroli no privātajiem akcionāriem, ir Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca Lietuvā. 1999.gadā to privatizēja amerikāņu uzņēmums Williams, tad 2002.gadā pārdeva Krievijas uzņēmumam Jukos. Pēc gada, kad Putins sagrāva Jukos, rūpnīcu nopirka Polijas uzņēmums PKN Orlen, bet tagad krievi atkal interesējas par tās iegādi, Putins apstiprinājis Lietuvas prezidentei.

Naftas un naftas produktu maģistrālo cauruļvadu īpašniece un operatore Latvijas teritorijā ir SIA LatRosTrans, kurā 34% pieder Krievijas uzņēmumam Transņefteprodukt, bet 66% – a/s Ventspils nafta. Krievija 2003.gadā pārtrauca jēlnaftas tranzītu caur Ventspils ostu, kas atbilda Putina «doktrīnai», ka energoresursi jātransportē tikai pa Krievijas kontrolētajiem cauruļvadiem. Tāpēc divdomīgi ir 2007.gadā Maskavā premjerministra Aigara Kalvīša (TP) no Putina saklausītie «signāli», ka «nafta varētu atgriezties Ventspilī». Atgriezīsies, kad «truba» piederēs Krievijai.

Kā privatizēt neprivatizējamo
Naftas cauruļvads neatrodas valdības kontrolē, toties tās rokās ir seši stratēģiskas nozīmes valsts uzņēmumi, kuri 2005.gada privatizācijas pabeigšanas likumā noteikti kā neprivatizējami. Tās ir valsts akciju sabiedrības Latvenergo, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts meži, Latvijas pasts, Latvijas gaisa satiksme, Starptautiskā lidosta Rīga. Protams, likumu var mainīt, var arī sadalīt uzņēmumus un privatizēt atsevišķas to struktūras.

TP priekšsēdētājs Andris Šķēle martā piedāvāja: «Valsts uzņēmumu attīstību finansēt, emitējot 25% biržā kotējamas jaunas akcijas.» Šķēle uzskata, ka jāmaina likums, kas aizliedz privatizēt Latvenergo. Arī uzņēmuma valde pērn novembrī apspriedusi uzņēmuma akciju kotēšanu biržā, ko tās vadītājs Kārlis Miķelsons atbalsta. Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) kategoriski noraida Latvenergo privatizācijas iespēju, taču valdības lēmums būvēt TEC2 otro kārtu palielinās Gazprom ietekmi Latvijā.
2005.gadā valdība restrukturizēja Latvijas dzelzceļu, nodalot no tā trīs uzņēmumus kravu un pasažieru pārvadājumiem un infrastruktūras uzturēšanai. Pirms pāris gadiem atklātībā nāca kāda Baltkrievijas valdības iekšējās sarakstes vēstule, kurā pieļauta vislabāk pelnošā LDz meitasuzņēmuma LDz Cargo drīza privatizācija.

Bažas par Latvijas pasta slēptu privatizāciju viesa holdingsabiedrībai Mono 2008. gadā atdotās tiesības veidot Pasta banku un pārņemt pasta nodaļas, ko aktīvi virzīja satiksmes ministrs Ainārs Šle­sers (LPP/LC). Šā gada sākumā LP vienpusēji lauza līgumu un pārtrauca sadarbību ar Mono, taču uzņēmums draud tiesāties «līdz galam».

Toties Starptautiskā lidosta Rīga ir piemērs, kā valsts zaudē kontroli tautsaimniecības jomā, pat simtprocentīgi paturot īpašumā tās galveno uzņēmumu. Lidosta var palikt tikai tukša čaula, jo līdzās tai jaunu termināli plāno būvēt aviosabiedrība airBaltic, kurā 52,6% akciju pieder valstij, bet 47,2% – SIA Baltijas aviācijas sistēmas, kas oficiāli ir airBaltic prezidenta Bertolta Flika īpašums. Savukārt Flika uzņēmumam pieder kompānija North Hub Services, kas no 1.janvāra sāka aktīvi konkurēt ar lidostu, sniedzot virszemes pakalpojumus, un tās lielākais klients, protams, ir airBaltic.  12.aprīlī 50% šajā servisa uzņēmumā par 3,25 miljoniem eiro nopirka Turcijas TAV grupas uzņēmums, kura māsasuzņēmums kopā ar airBaltic kaļ jaunā termināļa plānus.

Parex joprojām kārdinošs
2007.gadā presē parādījās ziņas, ka Parex banku varētu nopirkt Krievijas lielākā privātā banka Alfa Bank. Darījums nenotika, taču Krievijas bankas arvien tiek minētas starp potenciālajām Parex «labās daļas» pircējām pēc tās sadalīšanas. Aprīlī atklātībā nonākušajā starptautiskā konsultanta Nomura International konfidenciālajā ziņojumā valdībai Alfa Bank raksturots kā «stratēģiski pievilcīgs» pircējs. Agri vai vēlu būs jālemj arī par vienīgās valstij pilnībā piederošās Hipotēku un zemes bankas izlikšanu pārdošanai.

Taču Krievijas naudas ienākšana banku sektorā nebūtu īpaši jābremzē, uzskata Sprūds, tāpat arī tranzīta jomā, ņemot vērā, ka Krievija ir galvenais partneris. Citādi ir ar «dabiskiem monopoliem», kur jāraugās, kā to dara arī citas valstis, «lai sektorā nedominē viena nauda». Arī Kudors uzsver, ka jārūpējas, «lai jebkura ārvalstu ietekme būtu diversificēta».

Krievijas jaunās doktrīnas izdošanās Latvijā būs atkarīga galvenoties no Latvijas valdības politiskiem lēmumiem – gan par valsts īpašumiem, gan par ekonomikai ļoti nepieciešamajām investīcijām, ar gudru kontrolējumu nodrošinot, ka tās nes labumu Latvijai, nevis apdraud valsts neatkarību.

Stratēģiskais šopings Krievijas gaumē

Krievijas ārpolitikas jaunā doktrīna ietekmi Baltijā paredz īstenot ar enerģētikas, transporta, IT uzņēmumu iegādi

Krievijas Ārlietu ministrijas «dienesta lietošanai» domāto dokumentu, ko varot uzskatīt par jauno ārpolitikas doktrīnu, pirmais publicējis ASV nedēļas žurnāla Newsweek Krievijas izdevums, savukārt The Wall Street Journal vēsta, ka projekts ir autentisks, kaut arī vēl nav oficiāli apstiprināts.

Jaunā doktrīna paredz ne vien ciešāku sadarbību ar ASV un Eiropas valstīm ar nolūku modernizēt Krievijas ekonomiku, bet arī agresīvu ietekmes palielināšanu bijušās PSRS un Baltijas valstīs. «Jāpaplašina Krievijas ekonomiskā klātbūtne Baltijas valstīs, ņemot vērā to investīciju vides pievilcības straujo kritumu Eiropas Savienības skatījumā un nacionālo aktīvu nopietnu palētināšanos. Ir jāizstrādā jautājums par šā reģiona reālā sektora uzņēmumu iegādāšanos, pirmām kārtām, enerģētikas, informācijas tehnoloģiju, loģistikas un transporta jomā,» teikts dokumentā.

«Vismaz labi, ka esam ielikti pie Eiropas, nevis NVS valstīm,» komentē Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds. Viņaprāt, jaunums nav vis aktīvu uzpirkšana, bet gan tas, ka šādas politikas īstenošanai Latvijā tiek veidots koordinācijas mehānisms «vārdā Ušakovs», ar to domājot Rīgas mēru, kurš pārstāv pašlaik populārāko politisko spēku Saskaņas centrs. Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors mudina apzināt, kādas investīcijas no Krievijas jau ir ienākušas, ņemot vērā, ka tās bieži vien ir paslēptas aiz ārzonām vai citu valstu uzņēmumiem. Abi pētnieki ir vienisprātis, ka šādas prakses pacelšana ārpolitikas prioritāro uzdevumu līmenī nozīmē, ka Latvijai jābūt daudz uzmanīgākai ar ārzemju naudas ienākšanu stratēģiskos ekonomikas sektoros.
 
Ko un kā var nopirkt?
Kontroli pār stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem Krievija var iegūt pamatā divējādi – nopērkot akcijas valsts uzņēmumos vai atpērkot no privātajiem īpašniekiem daļas valsts uzņēmumos ar privāto kapitālu.

Klasisks stratēģiski svarīgas nozares monopoluzņēmuma pārņemšanas paraugs ir a/s Latvijas gāze, kurā kontrole tieši un pastarpināti nu pieder Krievijai. Privatizācijas procesa beigās 2002.gadā par uzņēmuma īpašniekiem kļuva E.ON Ruhrgas International AG ar 47% akciju, Krievijas gāzes monopolists Gazprom (25%) un SIA Itera Latvija (25%), kuras īpašnieki, tāpat kā Krievijas uzņēmumu grupas Itera mātesuzņēmums, bija ārzonu «pastkastītes» firmas. 2005.gadā Itera Latvija pārdeva 9% akciju Gazprom.

Latvijā arvien nav pabeigta divu nozīmīgāko telekomunikāciju uzņēmumu privatizācija. Lattelecom valstij pieder 51% akciju, bet Latvijas Mobilais telefons – 28%. Otrs akcionārs abos uzņēmumos ir skandināvu uzņēmums TeliaSonera. Krievijas uzņēmumi varētu gan piedalīties izsolē, ja valsts nolemtu tādu rīkot, gan arī mēģināt vienoties par akciju pirkšanu no TeliaSonera.

Piemērs, kā Krievija pārņem kontroli no privātajiem akcionāriem, ir Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca Lietuvā. 1999.gadā to privatizēja amerikāņu uzņēmums Williams, tad 2002.gadā pārdeva Krievijas uzņēmumam Jukos. Pēc gada, kad Putins sagrāva Jukos, rūpnīcu nopirka Polijas uzņēmums PKN Orlen, bet tagad krievi atkal interesējas par tās iegādi, Putins apstiprinājis Lietuvas prezidentei.

Naftas un naftas produktu maģistrālo cauruļvadu īpašniece un operatore Latvijas teritorijā ir SIA LatRosTrans, kurā 34% pieder Krievijas uzņēmumam Transņefteprodukt, bet 66% – a/s Ventspils nafta. Krievija 2003.gadā pārtrauca jēlnaftas tranzītu caur Ventspils ostu, kas atbilda Putina «doktrīnai», ka energoresursi jātransportē tikai pa Krievijas kontrolētajiem cauruļvadiem. Tāpēc divdomīgi ir 2007.gadā Maskavā premjerministra Aigara Kalvīša (TP) no Putina saklausītie «signāli», ka «nafta varētu atgriezties Ventspilī». Atgriezīsies, kad «truba» piederēs Krievijai.

Kā privatizēt neprivatizējamo
Naftas cauruļvads neatrodas valdības kontrolē, toties tās rokās ir seši stratēģiskas nozīmes valsts uzņēmumi, kuri 2005.gada privatizācijas pabeigšanas likumā noteikti kā neprivatizējami. Tās ir valsts akciju sabiedrības Latvenergo, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts meži, Latvijas pasts, Latvijas gaisa satiksme, Starptautiskā lidosta Rīga. Protams, likumu var mainīt, var arī sadalīt uzņēmumus un privatizēt atsevišķas to struktūras.

TP priekšsēdētājs Andris Šķēle martā piedāvāja: «Valsts uzņēmumu attīstību finansēt, emitējot 25% biržā kotējamas jaunas akcijas.» Šķēle uzskata, ka jāmaina likums, kas aizliedz privatizēt Latvenergo. Arī uzņēmuma valde pērn novembrī apspriedusi uzņēmuma akciju kotēšanu biržā, ko tās vadītājs Kārlis Miķelsons atbalsta. Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) kategoriski noraida Latvenergo privatizācijas iespēju, taču valdības lēmums būvēt TEC2 otro kārtu palielinās Gazprom ietekmi Latvijā.
2005.gadā valdība restrukturizēja Latvijas dzelzceļu, nodalot no tā trīs uzņēmumus kravu un pasažieru pārvadājumiem un infrastruktūras uzturēšanai. Pirms pāris gadiem atklātībā nāca kāda Baltkrievijas valdības iekšējās sarakstes vēstule, kurā pieļauta vislabāk pelnošā LDz meitasuzņēmuma LDz Cargo drīza privatizācija.

Bažas par Latvijas pasta slēptu privatizāciju viesa holdingsabiedrībai Mono 2008. gadā atdotās tiesības veidot Pasta banku un pārņemt pasta nodaļas, ko aktīvi virzīja satiksmes ministrs Ainārs Šle­sers (LPP/LC). Šā gada sākumā LP vienpusēji lauza līgumu un pārtrauca sadarbību ar Mono, taču uzņēmums draud tiesāties «līdz galam».

Toties Starptautiskā lidosta Rīga ir piemērs, kā valsts zaudē kontroli tautsaimniecības jomā, pat simtprocentīgi paturot īpašumā tās galveno uzņēmumu. Lidosta var palikt tikai tukša čaula, jo līdzās tai jaunu termināli plāno būvēt aviosabiedrība airBaltic, kurā 52,6% akciju pieder valstij, bet 47,2% – SIA Baltijas aviācijas sistēmas, kas oficiāli ir airBaltic prezidenta Bertolta Flika īpašums. Savukārt Flika uzņēmumam pieder kompānija North Hub Services, kas no 1.janvāra sāka aktīvi konkurēt ar lidostu, sniedzot virszemes pakalpojumus, un tās lielākais klients, protams, ir airBaltic.  12.aprīlī 50% šajā servisa uzņēmumā par 3,25 miljoniem eiro nopirka Turcijas TAV grupas uzņēmums, kura māsasuzņēmums kopā ar airBaltic kaļ jaunā termināļa plānus.

Parex joprojām kārdinošs
2007.gadā presē parādījās ziņas, ka Parex banku varētu nopirkt Krievijas lielākā privātā banka Alfa Bank. Darījums nenotika, taču Krievijas bankas arvien tiek minētas starp potenciālajām Parex «labās daļas» pircējām pēc tās sadalīšanas. Aprīlī atklātībā nonākušajā starptautiskā konsultanta Nomura International konfidenciālajā ziņojumā valdībai Alfa Bank raksturots kā «stratēģiski pievilcīgs» pircējs. Agri vai vēlu būs jālemj arī par vienīgās valstij pilnībā piederošās Hipotēku un zemes bankas izlikšanu pārdošanai.

Taču Krievijas naudas ienākšana banku sektorā nebūtu īpaši jābremzē, uzskata Sprūds, tāpat arī tranzīta jomā, ņemot vērā, ka Krievija ir galvenais partneris. Citādi ir ar «dabiskiem monopoliem», kur jāraugās, kā to dara arī citas valstis, «lai sektorā nedominē viena nauda». Arī Kudors uzsver, ka jārūpējas, «lai jebkura ārvalstu ietekme būtu diversificēta».

Krievijas jaunās doktrīnas izdošanās Latvijā būs atkarīga galvenoties no Latvijas valdības politiskiem lēmumiem – gan par valsts īpašumiem, gan par ekonomikai ļoti nepieciešamajām investīcijām, ar gudru kontrolējumu nodrošinot, ka tās nes labumu Latvijai, nevis apdraud valsts neatkarību.

Pateikts A. Kur B?

Labklājības ministrs piesaka pensiju reformu. Trūkst atbilžu, kā samazināt izdevumus jau 2011.gadā

Sociālā budžeta caurums un demogrāfiskā prognoze no valdības prasa atbildi uz diviem jautājumiem – kā nodrošināt pensiju sistēmas ilgtspēju nākotnē un kā samazināt izdevumus jau tagad? Labklājības ministrijas priekšlikumi pensiju reformai, ko oficiāli publicēs nākamnedēļ, pasaka A jeb pirmo atbildi – no 2012.gada pakāpeniski celt pensijas vecumu līdz 65 gadiem, likvidēt priekšlaicīgo pensionēšanos, pensiju indeksāciju iesaldēt līdz vismaz 2016.gadam, treknajos gados ieviestās piemaksas un vecāku pabalstus izmaksāt no pamatbudžeta u.c. «Tas bija jādara jau sen, bet mēs esam gribējuši politiski labi izskatīties,» saka ministrs Uldis Augulis (ZZS).

Priekšlikumi neatbild uz problēmas otru daļu jeb B – kā nākamā gada budžetā samazināt 450 miljonus latu (Latvijas Bankas aplēse).

NOVECOJAM

Lielākais risks ir līdzīgs kā citās attīstītajās valstīs: pašreizējās sistēmas uzturēšanai būs par maz strādātāju un nodokļu maksātāju. 2009.gadā Latvijā bija 2,25 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 1,55 miljoni potenciāli strādājošo un 391 tūkstoši cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem. Ja saglabāsies zemā dzimstība, kas sevišķi sāpīgi izpaudās neatkarības pirmajos gados, tad 2060.gadā Latvijā būs 1,68 miljoni iedzīvotāju – nepilni 900 tūkstoši darbspējīgo un ap 600 000 pensionāru, tātad pensionāri veidos trešdaļu sabiedrības. Citiem vārdiem, pērn viens pensionārs varēja rēķināties ar aptuveni četriem darbspējīga vecuma cilvēkiem, kas gādā viņa pensiju, bet pēc 40 gadiem tas būs vairs tikai pusotrs strādājošais.

MŪŽĪGI DARBĀ?

Mūsu ir ne tikai mazāk, bet arī mēs dzīvojam ilgāk. Ja nepaaugstina pensijas vecumu, pensijām nākotnē jāsarūk. Pašlaik pensijas vecums Latvijā ir 62 gadi, Eiropā variē no 60 gadiem Francijā un pakāpeniski ceļas līdz 65 gadiem, daudzviet sievietēm tas ir zemāks nekā vīriešiem. 2020.gadā 65 gadu pensijas vecums jau kļūs par dominanti. Nīderlande, Dānija, Vācija, Spānija jau nolēmušas, ka pēc tam pensijas vecums būs 67 gadi, Lielbritānija un Īrija – 68. Latvijā, kā citur Eiropā, cilvēki reāli pensionējas agrāk – vīrieši vidēji 60,8 gados, bet sievietes – 59,5 gadu vecumā. Pensijas vecuma paaugstināšana līdz 65 gadiem ir būtiskākais ierosinājums labklājības ministra Ulda Auguļa (ZZS) pieteiktajās reformās. No 2012.gada pensijas vecums tiktu pakāpeniski paaugstināts par pusgadu, 2021.gadā sasniedzot 65. Ja tā notiks, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pensijas vecums sievietēm būs pieaudzis par 10 gadiem, vīriešiem – par pieciem.

AIZBRAUCĒJI

Papildu risku rada neprognozēti straujā emigrācija, jo trūkst ticamu datu par aizbraukušo skaitu. Oficiālā statistika ir pārāk zema. Ir lēsts, ka pirms krīzes Latviju bija atstājuši vismaz 100 000, tagad, smagajos gados, vidēji 30 000 gadā.

UZKRĀJUMS IZDILIS

Vissteidzamākā problēma ir sociālā budžeta bedre. Kopš 2004.gada sociālajā budžetā pakāpeniski veidojās uzkrājums, kas 2008.gadā sasniedza gandrīz miljardu latu. Aigara Kalvīša (TP) valdība (labklājības ministres bija Dagnija Staķe un Iveta Purne no ZZS) neskopojās ar dāsniem politiskiem lēmumiem: piemaksas pie pensijām visiem, papildu četras apmaksātas slimības dienas, vecāku pabalsts 70% no algas. Šis pabalsts trijos gados no uzkrājuma noēdis 600 miljonus latu. Augot bezdarbnieku skaitam un samazinoties algām, sociālā budžeta deficīts šogad būs ap 355 miljoniem. Ja neko nemaina, 2030.gadā deficīts būs jau četri miljardi, un vēl 200 miljoni gadā aizies šā parāda apkalpošanai.

VESELĪBA DĀRGĀKA

Sabiedrības novecošanas dēļ vajadzēs vairāk naudas arī veselības aprūpei. Taču šī ietekme ir salīdzinoši pieticīga – 15% vairāk nekā pašlaik, ja pakalpojumi saglabājas pašreizējā līmenī.

NABADZĪBAS RISKS

Vēl viens risks ir fakts, ka mums pensiju uzkrājumos ir salīdzinoši maz naudas un pastāv liels nevienlīdzības risks starp strādājošajiem un pensionāriem – gan tagad, gan ilgtermiņā. No Latvijas pensionāriem:
11,3% saņem līdz Ls 140
53,6% saņem 140-180 latu
27,1% saņem 180-250 latu
6,9% saņem 250-450 latu
1,2% saņem virs Ls 450

DARBAROKAS JĀIEVED

Imigrācija būs neizbēgama, ja gribam uzturēt pensijas kaut vai pašreizējā līmenī. Darbaspēka deficīts sāksies ap 2017.gadu. Krīzes iespaidā varbūt mēs to izjutīsim drusku mazāk, jo pašiem ir daudz bezdarbnieku, bet tas darba roku trūkumu tirgū tikai attālina, nevis novērš.

Dati un informācija: Eiropas Komisija, Eurostat, Labklājības un Finanšu ministrija

 

Debespušu izvēle

Skats no zemākā punkta: «Šīs nav beigas. Šis pat nav beigu sākums. Iespējams, ka tās ir sākuma beigas»

Uzgāzējām kalnā, pēc tam vēl straujāk noripojām ielejā. Tagad daudzas pazīmes liecina, ka esam jau pabraukuši garām ekonomiskās ainavas izdaudzinātajam «Zemākajam Punktam». 2010.gada pirmajā ceturksnī Latvijas iekšzemes kopprodukts pirmo reizi divu gadu laikā pieauga, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni. Izaugsme bija neliela – 0,3%, tomēr tā bija izaugsme, nevis devītais kritums pēc kārtas. Aprīlī reģistrētais bezdarbs nedaudz samazinājās – no 17,3% līdz 16,7%, un valsts budžeta ieņēmumi par 13,6% pārsniedza plānotos. 

Taču lejupslīdes beigas nenozīmē visu ekonomisko problēmu pārvarēšanu. Kā teica Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils brīdī, kad sabiedrotie beidzot sāka piedzīvot pirmās veiksmes karā: «Šīs nav beigas. Šis pat nav beigu sākums. Iespējams, ka tās ir sākuma beigas.» 

Lasot šādu citātu, nāktos ar pateicību konstatēt, ka vismaz mums te nav kara, tomēr mūsdienu ekonomiskā krīze, tāpāt kā karš, ir būtiska valstu un sabiedrību pārbaude, kurā top redzams, cik tās ir sīkstas un spēcīgas un vai tās spēj izlauzties cauri grūtībām, lai atrastu jaunus attīstības ceļus. 

Tepat uz ziemeļiem – Igaunija jau ir parādījusi, ka spēj mobilizēties, lai šos izaicinājumus pārvarētu. Viņi spēja izdarīt to, par ko daudzi runā, – izmantot krīzi kā iespēju. 

Vēl pirms 2008.gada sākuma Igaunijas centrālā banka paziņoja, ka Igaunija pievienosies eirozonai «ne ātrāk» kā 2011.gadā, un eksperti sprieda, ka neatbilstība inflācijas kritērijam eiro ieviešanu atliks vēl uz vairākiem gadiem. Taču ekonomiskā krīze inflāciju nokāva, un Igaunijas valdība brīdī, kad iekšzemes kopprodukts gāzās lejā un bezdarbs pieauga, saprata, ka ir pienācis brīdis nevis gaidīt kādu glābēju no ārpuses, bet pašiem rīkoties, lai pasargātu savu valsti no finanšu satricinājumiem. 

Viņu veiksmi oficiāli apstiprināja Eiropas Komisijas 12.maija atzinums, ka Igaunija ir gatava nākamgad iestāties eirozonā, tomēr pēc būtības par viņu neatlaidīgo mērķtiecību liecina igauņu spēja būtiski iegrožot gan savu budžeta deficītu, gan savu valsts pārādu, par spīti iekšzemes kopprodukta kritumam par 14%. Igaunija 2009.gadā piedzīvoja trešo straujāko lejupslīdi Eiropas Savienībā, atpaliekot tikai no Latvijas un Lietuvas, tās IK kritums bija divkārt smagāks nekā ceturtās vietas «ieguvējam», tomēr tai šogad budžeta deficīts būs zem 3% no iekšzemes kopprodukta, un tās valsts parāds ir starp zemākajiem visā pasaulē – 7,5% no IK, kas ir tikai desmitā daļa no eirozonas valstu vidējā valsts parāda. 

Krīzes vissmagākajā brīdī Igaunija negāja vieglāko ceļu un līdz ar to ir vēl vairāk sevi nostiprinājusi kā valsti, kurai ir skaidrs ekonomiskais redzējums un atbildīga politika, lai to sasniegtu. 

Savukārt Latvija, ar milzīgām mokām saglabājusi nosacītu līdzsvaru savā šļūcienā līdz «zemākajam punktam», tagad atrodas izšķirošās krustcelēs. Pēdējā laikā mēs daudz dzirdam par ģeopolitisko izvēli starp Rietumiem un Austrumiem, kura stāv vēlētāju priekšā oktobra vēlēšanās, taču tikpat svarīga būs ekonomiskā izvēle starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Šāgada laikā Latvijas sabiedrībai jāatbild uz jautājumu – vai mēs vēlamies iet pa Vācijas vai pa Grieķijas ceļu. 

Atšķirības starp šīm valstīm spilgti ilustrē atšķirīgie ekonomiskie kursi, kuriem tās ir sekojušas kopš eiro ieviešanas. Vācija pēdējā desmitgadē ir neatlaidīgi strādājusi, lai uzlabotu savas tautsaimniecības produktivitāti. Tas ir bijis ne tikai valdības, bet arī privātā sektora galvenais uzdevums, kuru labi apzinās gan lielie, gan mazie uzņēmēji, gan arodbiedrības. Pats esmu dzirdējis, kā neliela Bavārijas ciema krodziņā sanākušie aktīvi diskutē, kas viņiem ir jādara, lai saglabātu savu konkurētspēju ar Ķīnu. Tā viņi spēja panākt, ka darba ražīgums kāpa straujāk nekā algas, un rezultātā Vācija, neskatoties uz savu relatīvi mazo iedzīvotāju skaitu, gados līdz krīzes sākumam bija lielāks eksportētājs nekā Ķīna vai ASV.

Savukārt grieķi izmantoja vienu no galvenajām eiro viņiem sniegtajām priekšrocībām – zemas procentu likmes – nevis lai ieguldītu attīstībā, bet lai aizņemtos patēriņam. Esot eirozonā, Grieķijas konkurētspēja nepārtraukti kritās, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc finanšu krīze šo valsti ir skārusi sevišķi smagi, jo aizdevēji šaubās, vai tik vāja ekonomika spēs atdot tai izsniegtos lielos kredītus.

Latvija patlaban atrodas punktā, kurā vēl ir iespējams izvēlēties vai nu ziemeļnieku vai dienvidnieku ceļu. Pēdējā gada laikā valsts konkurētspēja ir ievērojami uzlabojusies, un par to liecina arī eksporta pieaugums, kas aizvien pieņemas spēkā visās galvenajās preču grupās. Tomēr tādi politiķi kā Šlesers un Šķēle un viņu parādos slīgstošie draugi biznesmeņi vēl aizvien ilgojas pēc treknajiem gadiem, kad kredītus dāsni dalīja patēriņam. Tagad, kad banku kredītu pali ir beigušies, viņu galvenie priekšlikumi, kā nodrošināt naudas plūsmu, ir Latvijas aktīvu iztirgošana, sākot ar uzturēšanās atļaujām un beidzot ar valsts uzņēmumiem. 

Latvijai ir atvēlēts laiks līdz gada beigām, kad izveidos jauno valdību un pieņems 2011.gada budžetu, lai izvēlētos starp ziemeļniecisku produktivitāti un Grieķiju kvadrātā. Lēmumu nevar atlikt, un tā ietekme uz mūsu valsti un sabiedrību būs jūtama vēl daudzus gadus. Produktivitātes celšana nenotiek strauji. Tā prasa ilgstošu darbu gan no valdības, gan no uzņēmējiem, gan no sabiedrības kopumā, tomēr tas ir vienīgais ceļš uz noturīgu labklājību. Bet, ja nolemsim, ka negribam strādāt, bet atkal iesēsties gāzētāju «lidojošajā zārkā», tad tik drīz no tā vairs ārā neizkāpsim.

Patinētā patiesība

Bet vai ir kriminālprocess arī par «cauruma» radīšanu VID datubāzē?

Uzkrītošākais «Neo lietā» ir visu iesaistīto sparīgā nodošanās sabiedriskajām attiecībām jeb sev izdevīga sabiedrības viedokļa veidošanai. To dara gan policija un tās politiskā vadītāja iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL), gan – vēl nešpetnāk – citi politiķi, gan arī «Neo kontaktpersona» žurnāliste Ilze Nagla.

Argumentu visai trūcīgais komplekts un drošu faktu vēl trūcīgākais tiek stumdīts un pārkārtots, kā nu katram kurā brīdī izdevīgāk. Turpu šurpu tiek mētātas likumu normas, plivināti žurnālistu principi, mudžinātas politiskas un privātas intereses, sargāts policistu, politiķu un žurnālistu «mundiera gods».

Nemitīgi un laikam arī apzināti tiek jauktas kopā divas nošķiramas lietas.

Viena ir datu noplūde no Valsts ieņēmumu dienesta un nonākšana publiskajā telpā: kāpēc tā notika un kas par to atbildīgs.
Par šo faktu ir ierosināts kriminālprocess, kam jāiet sava gaita. Taču nav dzirdēts, ka būtu kāds kriminālprocess arī par «cauruma» radīšanu Elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Datu aizsardzība ir valsts pienākums, un šo pienākumu konkrēti cilvēki – sistēmas izstrādātāji un ieviesēji, uzturētāji un pārbaudītāji – apzināti vai aiz profesionālas mazspējas nav pildījuši. Viņiem par to būtu jāatbild. Valsts nespēja aizsargāt savus pilsoņus noteikti nav mazāks apdraudējums sabiedrībai nekā dažu cilvēku gatavība izmantot šo nespēju.

Otra lieta, kas pastāvīgi un arī laikam apzināti tiek jaukta kopā ar iepriekšējo, ir žurnālistu atbildība, pienākumi un tiesības. Žurnālistam ir pienākums aizsargāt savus avotus, vai likums to prasa vai neprasa. Izņēmums ir tikai gadījumi, kad tā būtu notikuša vai gatavota kriminālnozieguma slēpšana. Taču žurnālistiem ir saistošs arī pienākums būt godīgiem attiecībās ar saviem lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem, kaut arī to likums neprasa. Nevar ierakstīt likumā normu: «Žurnālists nedrīkst melot sabiedrībai, pat lai pateiktu tai svarīgu patiesību.» Turklāt apzinātas un acīmredzamas sabiedrības maldināšanas gadījumi nav bieži. Biežāk tās ir robežas situācijas, kurās lēmumi jāpieņem, vadoties no sava profesionālā godaprāta. 

Žurnālistes Naglas un citu šajā lietā iesaistīto runātais liek minēt, ka mums varētu būt darīšana ar šādu robežas situāciju.
Nagla varēja stingri un skaidri pateikt, ka neatklās savus avotus, un punkts. Tā vietā viņa nemitīgi komentē un interpretē viedokļus, izvairās runāt par faktiem, izsaka minējumus par citu rīcības motīviem un aprāda sabiedrībai, kā tai jāreaģē uz šo putru. Taču cilvēki jūt, kad ar viņiem mēģina manipulēt. Sajūtu, ka mums nesaka patiesību, nevar kliedēt ar atsaukšanos uz informācijas avotu sargāšanu.

Taču nesalīdzināmi bīstamāka sabiedrībai ir valsts varas represīva rīcība pret žurnālistu neatkarīgi no tā, kādas kuram sajūtas par viņa darbu. Tā vienmēr ir vēršanās pret visiem žurnālistiem un līdz ar to pret demokrātiskas sabiedrības pamatiem – vārda un preses brīvību. Tāpēc kratīšana Naglas mājās ir ārkārtējs notikums. Un te nu policijas priekšnieku un ministres skaidrojumi ir tādi, ka jānošausminās. Žurnālistei neesot nekādas imunitātes, Nagla kratīta kā «konkrēta persona, nevis žurnāliste», jautājumi par avotiem viņai neesot uzdoti, bet dators (viss dators, nevis tikai izmeklēšanai nepieciešamie faili!) paņemts tikai tādēļ, lai atrastu papildu pierādījumus par Poikānu, kuru policija jau bija atmaskojusi.

Ņemot vērā, ka Naglai ir liecinieces, nevis aizdomās turamās statuss, varam secināt, ka jebkurš žurnālists, kam gadīsies tikt šādā statusā, nevarēs būt drošs, vai pie viņa neatnāks policija un nesavāks visu darba un privāto arhīvu.

Ministrei nav jāiejaucas izmeklētāju darbā, taču nav arī jātēlo sabiedrisko attiecību speciāliste, kura mēģina – nav saprotams – vai nu piesegt izmeklētāju muļķību, vai nu nosargāt izmeklēšanas noslēpumu, dāļājot mājienus, ka viņai zināms kas tāds, kas citiem nav. Ministrei ir reāla represīvā, nevis metaforiskā «ceturtā» vara, un viņai ir vai nu jāpamato šīs varas izmantošana pret žurnālisti visiem skaidri saprotamā veidā, vai nu jāsoda atbildīgie par tās nepamatotu izmantošanu.

Tomēr šī neveiklā stomīšanās nobāl pret vietējo politisko dinozauru cinismu. Preses brīvību mums te tagad sargāšot Šķēle, Šlesers un Urbanovičs. Kremļa sulaiņu trijotnes partijas prasa Mūrnieces demisiju.

Kad 2006.gadā VID finanšu policija nelikumīgi noplūdināja žurnālistes Ilzes Jaunalksnes nelikumīgi noklausītās sarunas, Tautas partija neprasīja ne VID ģenerāldirektora Jakāna, ne viņa pārraudzītāja, partijas biedra un finanšu ministra Spurdziņa demisiju. (Un pat noklausīšanās izpildītāji palika amatos VID.) Toties Šķēle kopā Šleseru un citiem «drošības garanta» Kalvīša koalīcijas ļaudīm publiski zelēja minējumus par prokuratūras, televīzijas un opozīcijas partiju sazvērestību pret viņu likumīgo varu.
«Neo ir pelnījis pateicību,» Šķēle nu pauž. Vai par to, ka darījis visiem zināmas viņa partijas valdīšanas gados bezkaunīgi uzpūstās ierēdņu algas? Par to, ka «ir atklājis šīs varas amoralitāti», vēsta kvadrātmorāles stūrakmens.

SC priekšnieks Urbanovičs paskaidro, ka pievienojas prasībai par ministres demisiju, «jo viņas pakļautā iestāde atļāvās neadekvātu brutalitāti pret žurnālisti». Tikmēr viņa partijas biedrs, Eiropas Parlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis krimināltiesiskā ceļā prasa žurnālistei Guntai Slogai atklāt viņas informācijas avotus un samaksāt viņam  528 000 latu kompensāciju par to, ka nosaukusi viņu par Minhauzenu.

Vārda brīvība Latvijā joprojām ir apdraudēta. Politiķi šo apdraudējumu varētu mazināt, atbalstot 120 žurnālistu parakstītajā vēstulē prasītās izmaiņas likumos – uzlikt žurnālistiem par pienākumu aizsargāt savus informācijas avotus, izslēgt no Krimināllikuma 157.pantu par neslavas celšanu, ar likumu noteikt, ka pret žurnālistu nevar vērsties privāti, ja viņš pildījis redakcijas uzdevumu.

Radars Pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Eiropas Komisija 12.maijā rekomendēja Igaunijas uzņemšanu eirozonā 2011.gada 1.janvārī. EK un Eiropas Centrālā banka apstiprināja, ka Igaunija ir paveikusi visus mājasdarbus un atbilst visiem kritērijiem, lai ieviestu ES vienoto valūtu. Galīgo lēmumu jūlijā pieņems ES Padome. Ja lēmums būs pozitīvs, Igaunija kļūs par 17.valsti eirozonā un pirmo Baltijas valsti, kurā ieviests eiro. Igaunija nupat arī saņēmusi uzaicinājumu pievienoties pasaules attīstītāko valstu organizācijai OECD. Latvija plāno ieviest eiro 2014.gadā, ja spēs izpildīt ieviešanas kritērijus.
 
Eiropas Komisija varētu kontrolēt nacionālo valstu budžetus, ja ES dalībvalstu atbalstu gūtu tās priekšlikums, ka tām jāiesniedz savi budžeti izskatīšanai Briselē, pirms tie tiek nodoti izskatīšanai valstu parlamentos. Ierosinājums paredzēts kā daļa no pasākumu kopuma, lai izveidotu Eiropas mēroga uzraudzības režīmu, kas ierobežotu valstu pieaugošās parādsaistības, kuras apdraud reģiona finanšu stabilitāti un ekonomikas atveseļošanos. Plāns tapis, ņemot vērā Grieķijas finanšu krīzes radīto apdraudējumu savienības finanšu sistēmai un pat kopējās valūtas eiro pastāvēšanai. Viens no krīzes iemesliem bija Grieķijas valdības gadiem ilgi slēptais patiesais valsts budžeta stāvoklis. Tomēr par priekšlikumu gaidāmi asi strīdi dalībvalstīs, kuras to varētu uzskatīt par savu suverēno tiesību ierobežošanu.
 
Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara Lielbritānijā izveidota koalīcijas valdība, ko vadīs Deivids Kamerons. Pēc 13 gadu leiboristu valdīšanas pie varas atgriezusies Konservatīvā partija, kas negaidīti ātri – piecas dienas pēc vēlēšanām 6.maijā, – noslēdza vienošanos ar Nika Klega vadīto Liberāli demokrātisko partiju par darbu kopīgā valdībā, līdzko Leiboristu partijas līderis Gordons Brauns 11.maijā atkāpās no valdības un partijas vadītāja amata.

Latviešu izcelsmes zviedru mākslinieku Lāšu Vilku turpina vajāt islāma fundamentālisti, kuru naidu viņš izpelnījies ar pravieša Muhameda karikatūrām. Vilks cietis uzbrukumā 11.maijā Upsalas universitātē, kur viņš lasīja lekciju, – kāds vīrietis pēkšņi metās virsū un iesita ar galvu pa krūtīm. Dienu vēlāk noticis arī kiberuzbrukums Vilka interneta vietnei. Bet 15.maijā viņa mājai Nīneshamnsvagē Zviedrijas dienvidos izsisti logi un mēģināts to aizdedzināt ar degmaisījuma pudelēm. Vilks 2007.gadā radīja karikatūru sēriju, kurā Muhameds attēlots ar suņa ķermeni. Vilks vairākkārt saņēmis nāves draudus no radikālām islāma organizācijām, bet martā tika atklāta sazvērestība ar mērķi viņu nogalināt.

Taizemes valdība otrdien noraidīja opozīcijas protestētāju, tā dēvēto sarkankreklu, aicinājumu uz pamieru, lai izbeigtu vardarbību ielās, kurās gājuši bojā vismaz 38 cilvēki. Pēc armijas karavīru un demonstrantu sadursmēm galvaspilsētā Bangkokā joprojām saglabājas spriedze. Karavīri mēģina noturēt tūkstošiem sarkankreklu viņu nocietinātajā nometnē centrā. Protestētāji, kuri atbalsta bijušo premjeru Taksinu Činavatu (viņu gāza valsts apvērsumā 2006.gadā), jau divus mēnešus pieprasa jaunas vēlēšanas. Pēdējo dienu vardarbību saasināja protestētāju pusē pārgājušā ģenerāļa Savasdipola Hatijas nogalināšana. Viņu sašāva 13.maijā intervijas laikā ar The New York Times žurnālistu.
 
Pat diktatori vēlas izskatīties pēc demokrātiem – Turkmeni­stānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs izdevis rīkojumu nodibināt jaunu politisko partiju. «Uzskatu, ka ir nobriedusi situācija daudzpartiju sistēmas nodibināšanai Turkmenistānā,» paziņoja prezidents, kas ir arī vienīgās atļautās Turkmenistānas Demokrātiskās partijas līderis. Visas vietas parlamentā pašlaik pieder viņa partijai. Bet jaunveidojamam spēkam būšot jābūt agrāri orientētam.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Latvija uzvarējusi lietā «Kononovs pret Latviju» Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā palātā. Tā atzina, ka Latvija nav pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004.gadā atzina Kononovu par vainīgu kara noziegumos – viņa vadītā partizānu grupa 1944.gadā Mazo Batu ciemā nežēlīgi nogalināja vairākus civiliedzīvotājus un nodedzināja mājas. ECT 2008.gadā tikai ar vienas balss pārsvaru pieņēma Latvijai nelabvēlīgu spriedumu. Latvija iesniedza apelāciju. Krievijas Ārlietu ministrija paziņojusi, ka jaunākais spriedums nav skaidrs. «Tikko kā svinējām 65.gadadienu kopš uzvaras Otrajā pasaules karā, un pēkšņi tiek pieņemts lēmums pret tiem, kas cīnījās pret fašismu.»
 
Mājup ar divām uzvarām no pasaules čempionāta hokejā atgriezās Latvijas izlase. Pirmdien izšķirošajā spēlē par tiesībām spēlēt ceturtdaļfinālā tika piedzīvots zaudējums 1:3 spēlē ar Čehiju. Čempionāta pirmajā posmā Latvija uzvarēja vienā no trijām spēlēm – ar Itāliju (5:2) – un iekļuva turnīra nākamajā posmā, kura pirmajā spēlē ar 2:4 zaudēja Zviedrijai, bet otrajā mačā ar 5:0 sagrāva Norvēģiju.
 
Policija ir atradusi Neo, kā sevi dēvēja cauruma atklājējs Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Viņš kopš februāra bija regulāri internetā publicējis no datu bāzēm iegūtos valsts iestāžu darbinieku algu sarakstus. LU pētnieks Ilmārs Poikāns atzinies, ka ir Neo. Tajā pašā dienā, kad tika aizturēts Poikāns, policija veica kratīšanu LTV žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, kas izraisīja sabiedrības un žurnālistu sašutumu par apdraudējumu vārda brīvībai. Tautas partija, LPP/LC un Saskaņas centrs ir iesniegušas Saeimā priekšlikumu par neuzticības izteikšanu iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei (JL). Poikāna aizstāvību uzņēmies savulaik premjera Aigara Kalvīša no KNAB priekšnieka amata padzītais Aleksejs Loskutovs (SCP). Vairāk nekā 100 žurnālistu parakstījuši vēstuli prezidentam, premjeram un Saeimai ar aicinājumu izmainīt likumus, lai mazinātu iespēju vajāt žurnālistus un stiprinātu vārda brīvību.
 
Saeima apstiprināja amatā vēl divus ministrus, kuru vietas atbrīvojās pēc Tautas partijas aiziešanas no valdības. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministre būs Zaļo un zemnieku savienības politiķe Dagnija Staķe, kura ir bijusi labklājības ministre trīs valdībās. Bet veselības ministrs būs E. Gulbja laboratorijas līdzīpašnieks Didzis Gavars, kurš ir jau otrais bezpartejiskais ministrs šajā valdībā. Vakants paliek vienīgi tieslietu ministra amats, par ko vienoties koalīcijas partijām nav izdevies, un ministrijas darba nodrošināšanai varētu tikt ieviests premjera parlamentārā sekretāra amats.

Partiju apvienības Vienotība galvenais uzdevums 10.Saeimas vēlēšanās – uzvarēt Saskaņas centru, apvienībā ietilpstošās partijas Pilsoniskā savienība kongresā paziņoja valdes locekle un Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. Viņa uzsvēra, ka vēlētāji izvēlēsies starp «Vienotības vai Saskaņas vadītu valdību, starp premjeru Dombrovski un premjeru Jāni Urbanoviču, starp Rietumu vērtībām un Maskavu».

Pēc sarunas ar Valsts prezidentu un Augstākās tiesas priekšsēdētāju Saeimas opozīcijas pārstāvji vienojās, ka par Jāņa Maizīša neapstiprināšanu amatā esot jāvaino partiju apvienība Vienotība. Vineta Muižniece, kuru Tautas partija virza Satversmes tiesas tiesneses amatam, skaidroja: Maizīti neievēlēja tāpēc, ka Vienotība viņu bija nosaukusi kā kandidātu, pirms to bija izdarījis AT priekšsēdētājs. Ainārs Šlesers pauda pārliecību, ka neievēlēšana esot «saistīta ar Vienotības politisko darbību», un «Maizīša lieta ir tāds pats Neo pasākums». Taču partijas Jaunais laiks vadītāja Solvita Āboltiņa uzskata, ka politiskie konkurenti «joprojām meklē ieganstus, lai attaisnotu savus melus un slēptu patiesos motīvus Saeimas balsojumā par Maizīša apstiprināšanu».
 
Vairāk nekā 10 000 cilvēku no 40 valstīm reģistrējušies Rīgas maratonam 23.maijā. Visvairāk cilvēku pieteicies 5 km minimaratonam – 6693. Jaunākais dalībnieks dzimis 2010.gada aprīlī, bet vecākais – 1929.gadā.