Komponists Imants Kalniņš komponē 7.simfoniju, bet deputāts Imants Kalniņš nesaka, vai kandidēs uz Saeimu
Amerikāņu kinorežisora Džima Džārmuša melnbaltajā filmā Kafija un cigaretes ir atmiņā paliekoša aina, kurā mūziķi Igijs Pops un Toms Veits «uzpīpē, lai atzīmētu smēķēšanas atmešanu, dzer kafiju un slīgst neveiklā sarunā». Tā šī ainu aprakstīta interneta lietotāju veidotajā gudrību krātuvē Vikipēdija. Man ar komponistu un deputātu Imantu Kalniņu iet līdzīgi. Vienīgi man nav nekāda sakara ar mūziku un arī cigaretēm.
Pusdienu un intervijas apvienojumam komponists kategoriski nepiekrīt, jo «tās tomēr ir divas tik dažādas matērijas».
«Vai mēs tās varam sarīkot virtuāli?» viņš jautā.
Tas būtu kā?
«Varam tās izdomāt.»
Nevaram, jo tie būtu meli.
«Uz to lielo melu fona, ko cilvēki klausās ik dienas, šie būtu ļoti sīki.»
Priekšlikumu neatbalstu, tāpēc vienojamies par kafiju viņa frakcijas TB/LNNK telpās Saeimā.
Manas intereses iemesls ir 1.jūlijs, Imantdienas. Tās atšķirībā no agrākajiem sarīkojumiem pie Alauksta ezera un Cēsu pilsdrupās šogad notiks Dzintaru koncertzālē. Imants Kalniņš būs nevis uz skatuves, bet klausītāju rindās. Ar Ievu Paršu un citiem māksliniekiem dziedās viņa dēls Marts Kristiāns Kalniņš un Autobuss debesīs, spēlēs Liepājas Simfoniskais orķestris. «Īsto» Imantdienu rīkošanai pietrūcis naudas. Latvijas koncertu organizēto sarīkojumu Kalniņš smalkjūtīgi sauc par «vārda dienas svinībām, tāpēc tās ir cienīgas nest Imantdienu vārdu».
Imantdienām šogad aprit 34 gadi. Vaicāju, kāds, viņaprāt, ir to uzdevums, jo daudzi mākslas pasākumi, kuri padomju laikos kalpoja kā klusa pretošanās varai, līdz ar neatkarību ir zaudējuši savu vilkmi. Arī Kalniņš par to daudz domājis un nonācis pie divām atziņām. Pirmā – kamēr Imantdienas ir vajadzīgas kaut vienam klausītājam, tās jārīko. Otrā – viņš tās uzskata par savu pienesumu pretestībai pret «masu kultūras vilni, kas gāžas Latvijai pāri».
No Kalniņa kabineta loga paveras skats uz šaura Vecrīgas pagalma sienu un debesu stūri. «Skaists, tipisks Rīgas skats,» viņš pa-ironizē, no galda novācot žurnālu un papīru krājumu, kas sākas ar žurnālu Tikšanās un beidzas ar brošūrām par korupcijas kaitīgumu. Pie vienas sienas karājas partijas biedra Valda Kaprāļa glezna, kurai prasītos nosaukums Saulriets purvā. Pie otras – ebreju kopienas dāvināts kalendārs. Vienīgā personiskā lieta ir fotogrāfija, kurā attēlots partijas biedrs Dzintars Rasnačs ar savu lielāko noķerto zivi, ko Kalniņš palūdzis sev uzdāvināt. «Filmās ir redzēts, ka atbrauc uz viesnīcām un izkravā savu tuvāko bildes, bet man tā nav. Te nav nekā no manis, viss ir kroņa manta.» Varbūt vienīgi dzeltenais pelnutrauks.
Lai ieraudzītu tuviniekus, Kalniņam fotogrāfijas nevajag. Parlamentā strādā dēla sieva, paša palīdze ir sieva Agra, par ko deputāts izpelnījies KNAB atzinumu par interešu konfliktu. Šis fakts un Kalniņa izteikumi par 2007.gada «lietussargu revolūciju» varētu būt spilgtākie iespaidi par viņa politisko darbību pēdējos četros gados. Atgādināšu – vienu no lielākajām demonstrācijām kopš neatkarības atgūšanas, kurā cilvēki protestēja pret toreizējā premjera Aigara Kalvīša (TP) vēlmi atbrīvoties no KNAB vadītāja, komponists aprakstīja kā ar varas partiju kombināciju neapmierinātu cilvēku inspirētu kāršu pārdali.
Viņš nav mainījis domas ne par vienu, ne otru.
Sievas pieņemšanu darbā viņš pamato šādi: deputātam jāsaskaras ar daudziem konfidenciālas dabas jautājumiem, tāpēc loģiski, ja likumā paredzētais palīgs ir cilvēks, kuram tautas priekšstāvis visvairāk uzticas. «Šis ir viens piemērs tam, ka likumi nav sakārtoti, jo pasaulē, Eiropā, ir valstis, kur šādās situācijās interešu konflikts netiek saskatīts,» saka Kalniņš.
Vaicāts, ko atbildēs vēlētājam par savu attieksmi pret lietussargu revolūciju, deputāts atbild, ka cilvēkiem pirms iešanas uz vēlēšanām būtu skaidri jāapzinās hierarhija. «Valsts vara un iekārta nozīmē, ka pastāv instrumentu un iespēju sistēma, kā uzturēt valstī kārtību. Viens no elementiem ir parlamenta vēlēšanas, un cilvēkiem vajadzētu teikt: tagad, mīļie, mēs iesim uz vēlēšanām un saskaņā ar Latvijas konstitūciju jūs ievēlēsiet cilvēkus, kas četrus gadus būs jūsu parlaments. Izturieties atbildīgi pret šo uzdevumu un ziniet, ka četrus gadus tas būs tieši tāds, kā jūs ievēlēsit. Jums nebūs iespēju to revidēt jebkurā brīdī, kad jums tas ienāks prātā vai jūs kāds uz to pamudinās.» Saku, ka TP vēlētājam pirms vēlēšanām neviens nestāstīja, ka Kalvītis grib nomainīt KNAB vadību. «Jūs vēl arī KNAB gribat pievilkt mūsu problēmām?» Kalniņš sper pretī. Var just, ka demonstrācijas kā vēlētāju gribas izpausmes forma viņam nepatīk. Tam esot domāti referendumi un vēlēšanas.
Kalniņš parlamentā ir jau gandrīz 20 gadu. Viņš nav bijis deputāts tikai 6.Saeimā, kad strādāja par deputāta palīgu. Kalniņš neatbild, vai kandidēs arī 10.Saeimas vēlēšanās, jo vēl neesot īstais laiks. 4.jūlijā gaidāms TB/LNNK un Visu Latvijai apvienošanās kongress, pēc tam – sarakstu komplektēšana. «Šajā brīdī es negribu runāt par savu izvēli, būdams pietiekami populārs cilvēks, negribu ietekmēt savu auditoriju. Politika ir gandrīz kā spēle, sporta spēle vai kā laba izrāde. Tev jāzina, kurā brīdī uznākt un parādīties.»
Taču viņš apstiprina, ka informējis frakcijas vadītāju Māri Grīnblatu: «paies malā», ja tēvzemieši piebiedrotos Vienotībai. «Manuprāt, šādā kombinācijā rodas nepārvaramas ideoloģiskas pretrunas starp to, kas ir definēts TB/LNNK programmā un kas ir man un sabiedrībai zināms par to, ko definējusi Vienotība. Tāda tipa apvienība nevar būt organiska, un tā ir nākotnē pakļauta iekšējam konfliktam.» Runa esot par nacionālās identitātes jautājumiem.
Kalniņš negrib intervijā iztirzāt, kas tēvzemiešus novedis līdz situācijai, kurā 5% barjeru vēlēšanās tie var cerēt pārvarēt tikai ar jauno nacionālistu palīdzību, kas līdz šim parlamentā nav strādājuši. Viņš aizsmēķē un paskaidro: «Man šajā brīdī ir jābūt ļoti uzmanīgam un ļoti jāizsver, ko jums saku. Viens ir uzskaitīt visas kļūdas, ko viena politiskā partija ir izdarījusi, bet otrs ir neradīt situāciju, kas šo partiju rādītu tik melnu, tik neperspektīvu, ka nav iespējams redzēt labo, ko tā darījusi saskaņā ar savu pro-grammu, piemēram, nacionālajās lietās, par valodu, pilsonību, administratīvo procesu.» Tādam vērtējumam piemērotākā vieta esot partiju kongresi, kuri gan neatkarīgajā Latvijā esot tikpat režisēti kā padomju laikos – ir prezidijs, ir programma, un visi spēlē, bez patiesas politiskas diskusijas, izņemot dažus ekscesus, piemēram, kad TP biedre Vaira Paegle (tagad Pilsoniskajā savienībā) nobalsoja pret Šķēles palikšanu partijā. Taču īsti laimīgs par TB/LNNK darbību komponists nav. «Lai latvieši šajā pasaulē varētu cerēt uz nacionālās identitātes saglabāšanu, noturēšanu un attīstību, viņiem jābūt spējīgiem runāt ar visu pasauli tādā valodā, lai tie, kas nav latvieši, saprastu, par ko ir runa. Šeit nepietiek ar saukļiem «latvieti, nepadodies» un «krievi nāk».»
Pēc sarunas Imants Kalniņš dodas uz vasaras mītni Vecpiebalgā strādāt pie Septītās simfonijas, ar kuru jau esot ticis diezgan tālu, bet tas arī viss, ko viņš pašlaik vēlas par to stāstīt. Es, savukārt, dodos ēst.
Ēdienkarte
Divas melnas kafijas
Četras cigaretes
.
