Vai iespējams aprēķināt, cik no mana maciņa izvelk korumpēti lielo iepirkumu rīkotāji?
No rīta mostoties un ieslēdzot gaismu, jūs pārmaksājat. Ja skatāties televīziju un tā ir digitālā, jūs pārmaksājat vēlreiz. Ja esat rīdzinieks un uz darbu dodaties ar sabiedrisko transportu, esat pārmaksājis gan par autobusu, gan e-talonu. Ja braucat ar personisko auto, visticamāk, esat pārmaksājis arī par autoceļu. Ja Daugavas šķērsošanai izmantojat Dienvidu tiltu, jums tiks piedots kāds skaļāks lamuvārds, jo esat pārmaksājis atkal, un turpināsiet maksāt vēl ilgi.
Pirms divām nedēļām Ir pētīja, kāpēc Latvijā ir tik dārgas drēbes, kosmētika un citas ikdienas preces. Šī ir medaļas otrā puse: kā mēs miljonu pēc miljona pārmaksājam par lieliem projektiem, kuros galveno lomu spēlē ar valsti vai pašvaldībām saistīti uzņēmumi un kur mums vairumā gadījumu nav iespējams izvēlēties citu pakalpojuma sniedzēju.
Arguments – konkurences trūkums un vāji regulatori – spēlē lomu arī te. Taču būtiskais iemesls ir cits: negodīgi konkursi, kas tradicionāli iet roku rokā ar piekukuļotām amatpersonām.
Pateicoties vietējiem un ārzemju izmeklētājiem, kā arī Valsts kontrolei, pēdējos divos gados esam skaidrāk ieraudzījuši virkni lietu, kas izmaksātu lētāk, ja nebūtu korupcijas (vai nopietnu, bet nepierādītu aizdomu par to). Šeit apkopojam piecas skandalozākās nozares vai lietas.
AUTOCEĻI
2.augustā būtu jāsākas apjomīgākajiem šāgada autoceļu remontdarbiem – aptuveni 35 kilometru gara ceļa posma atjaunošanai starp Tīnūžiem un Koknesi. Tie kavēsies, jo šajā dienā Iepirkumu uzraudzības birojs vienīgi paziņos, vai konkurss bijis bez pārkāpumiem un rezultāti apstiprināmi.
No malas skatoties, konkurss it kā nopietns un neatbilst agrākajiem Valsts kontroles secinājumiem par pāris spēlētāju dominēšanu tirgū: septiņi pretendenti, no kuriem divi vietējie (regulārie konkursu uzvarētāji A.C.B un Binders) un piecas apvienības, ko veido vietējie ar ārzemniekiem.
Neviens no pēdējiem gan nepārvarēja atlases stadiju, ko žargonā sauc par «atmešanu komatu dēļ». Tas ir pirmais atlases posms, kad vēl nevērtē piedāvājuma būtību, bet pārbauda iesniegto dokumentu atbilstību prasībām.
Lētāko piedāvājumu – vācu Matthai meitas uzņēmumu ar kompanjoniem izslēdza, jo tas, pēc Latvijas Valsts ceļu (LVC) komisijas domām, nebija iesniedzis atbilstošu būvinženiera sertifikātu un nebija pamanījis, ka LVC konkursa laikā darbu sarakstā mainīja prasību, kāds betons jāizmanto, un piedāvājumā bija norādījuši veco betona tipu, kas ir lētāks. Par to pašu izslēdza arī Lemmikainen/Merks piedāvājumu.
Interesanti, ka par līdzīgu nepilnību netika izslēgts cits pretendents A.C.B., kas arī nebija izcenojis kādu no darbu vienībām – ģeosietu asfaltbetona stiegrošanai. Šajā gadījumā komisija par pietiekamu atzina līguma projektā ietverto punktu, ka neizcenotus līgumdarbus ieskaita kopējā cenā. Vai šādu pat risinājumu nevarēja piedāvāt arī atraidītajiem pretendentiem? «Mums nav procedūras, kā papildināt piedāvājumu pēc iesniegšanas,» atbild iepirkuma vadītājs Gints Alberiņš. Arī iespēja ietaupīt trīs miljonus neesot arguments, jo «tūlīt būs klāt otra puse, lai sūdzētos par nevienlīdzīgu attieksmi.»
Otro lētāko piedāvājumu – galvenokārt Vācijā un Austrijā strādājošo uzņēmumu Strabag kopā ar vietējo Šlokenbeku – izslēdza tāpēc, ka komisija uzskatīja par nepietiekamām viņu uzrādītās atsauksmes par līdzšinējiem darbiem, par obligātu uzskatot pieņemšanas nodošanas aktu iesniegšanu. Tā standartu gan nenosaka neviens likums, bija spiesti atzīt LVC pārstāvji, kad pagājušajā nedēļā Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) izskatīja abu lētāko piedāvājumu iesniedzēju sūdzības.
LVC pārstāvis minēja, ka uz atsauksmes esot viens paraksts, bet uz akta – trīs. Juriste citēja latīņu terminu skaidrojumus no svešvārdu vārdnīcas un apgalvoja, ka šī esot pirmā reize, kad kāds konkursants nesaprot prasību iesniegt pieņemšanas nodošanas aktu.
Argumentu klāsts būtu smieklīgs, ja vien nebūtu tik dārgs: uzvarējušais Binders piedāvājums par 5,8 miljoniem pārsniedz Matthai un par 2,7 miljoniem Strabag cenu.
«Mums šis ir principu jautājums, lai izbeigtu patvaļu vērtēšanā un reiz tiktu līdz skaidrai atbildei par dokumentiem, ja sacīkstē vēlas piedalīties arī kāds ārzemnieks,» saka izbrāķētās Šlokenbekas valdes priekšsēdētājs Māris Paiders. «Strabag pamatkapitāls ir 104 miljoni eiro un apgrozījums trīs gados pusotrs miljards. Apšaubīt viņu spēju izpildīt darbus šādā ceļa posmā ir vienkārši smieklīgi.» Komisijas vadītājs Alberiņš atzīst, ka pēc būtības šaubu neesot, bet «noteikumi ir tāpēc, lai tos izpildītu».
Uz sūdzību izskatīšanu bija ieradies arī Binders līdzīpašnieks, agrākais Tautas partijas valdes loceklis, pārstāvis Privatizācijas aģentūrā un Valsts nekustamo īpašumu aģentūrā Normunds Luste. Viņš norādīja, ka Binders piedāvājums – 33, 4 miljoni latu – ir lētāks nekā pasūtītāja sākumā plānotās 50 miljonu izmaksas. Viņaprāt, Strabag vienkārši kļūdījies dokumentu iesniegšanā, bet Matthai vispār nav spējīgs ceļu uzbūvēt, jo tā līdzšinējie darbi ir kultūras namu santehnikas sistēmu remonts un uzņēmumam nav ceļu būves tehnikas, tikai divi vieglie auto.
«Ir jābeidz izvirzīt lētāko cenu par galveno kritēriju, jo mēs jau tagad redzam daudz problēmu: tiek zagti materiāli, lietoti citi, nekā teikts, un tamlīdzīgi,» Luste sacīja. «Ja ceļus ļaus būvēt tādiem kā Matthai, tad mums ceļi būs tādi, kādi ir.»
«Atvainojiet, mēs neesam esošos ceļus būvējuši,» atcirta Matthai juriste. «Jūs esat!»
Var tikai minēt, vai šī konkursa iznākums ir ierēdņu pārcentība, vai arī slēptas vienošanās, par ko jau 2008.gadā vēstīts Konkurences padomes (KP) pasūtītajā pētījumā: «visizteiktākie konkurences trūkumi ir vērojami lielapjoma projektos, kuru robeža pārsniedz 10 miljonus latu (..) Tajā ir visizteiktākās pazīmes par iespējamo neatļauto vienošanos pastāvēšanu, kuras, iespējams, ir radījušas ievērojamus zaudējumus pasūtītājiem».
Pēc pētījuma KP apmeklēja vairākus ceļu būvniekus, bet, izņemot dažas sīkfirmas, pierādījumus, ka eksistē neatļautas vienošanās par cenām vai dalību konkursos, neatrada. Neesot aprēķināts arī, kādi varētu būt radīto zaudējumu apjomi, jo «tāds nebija pētījuma uzdevums,» žurnālam Ir norādīja KP.
ELEKTRĪBA
Jūnija vidū KNAB aizturēja Latvenergo «seju», uzņēmuma ilggadējo vadītāju Kārli Miķelsonu, viņa vietnieku Aigaru Meļko, trīs meitasuzņēmumu darbiniekus un divus biznesmeņus. Viņus tur aizdomās par iesaistīšanos kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā vismaz četru pēdējo gadu garumā un saistībā ar vismaz diviem objektiem – Pļaviņu HES un TEC-2 rekonstrukciju.
Starp aizturētajiem ir enerģētikas giganta Alstom Power pārstāvis Baltijā Andrejs Livanovičs, kuram piederošā firma Energy
Consulting izmeklēšanai interesantajos gados ir nopelnījusi vairāk kā trīs miljonus latu.
Kādi ir mūsu kā patērētāju «tīrie zaudējumi»? KNAB pagaidām runājis par 1,13 miljoniem eiro (793 tūkstoši latu), ko procesā esot atmazgājuši aizdomās turētie.
Minētajā laika posmā elektrības tarifs cēlies no 0,04 līdz 0,07 Ls/kWh. Nenoliedzami, ka daļa ir saistīta ar gāzes cenu celšanos un ekonomikas attīstību, taču teiciens «patērētājs beigās samaksā par visu» attiecas arī uz kukuļiem.
Šobrīd KNAB izmeklētais atmazgātais miljons nav vienīgais. Varam summai pieskaitīt trīs miljonus dolāru – naudu, kas 1997.gadā izgaisa šaubīga cesijas darījuma ietvaros, kuru toreizējais premjers Andris Šķēle (TP) sākotnēji nosauca par «normālu darījumu» (izpildītājus notiesāja, organizatoru saukšanai pie atbildības pietrūka pierādījumu, taču taciņas veda uz tā laika politiskajām aprindām).
Jaunais skandāls ir izgaismojis arī citas «īpatnības» elektrības cenas veidošanās procesā. Izrādījās, ka elektrību no Krievijas Latvenergo pērk no starpnieka SIA Baltenergotrade, kurš 2008.gadā nopelnīja 2,3 miljonus latu. Ekonomikas ministrija plāta rokas – dienesta pārbaudē esot secināts, ka krievi tā grib un neko nevar darīt. Kam pieder šī firma? Ārzonās reģistrētiem uzņēmumiem. Kam gan citam.
Ir izpētīja, ka divas dienas pēc KNAB «vizītes» Latvenergo starpnieks Baltenergotrade lūdza Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) apturēt tā licenci elektrības tirdzniecībai, kas bija izsniegta līdz 2014.gadam, jo uzņēmums nolēmis apturēt saimniecisko darbību. Uz sēdi, kurā par to lēma, firmas pārstāvis neieradās. Jūlija vidū licence apturēta. Firmas mājaslapa gan vēl darbojas: «Uzņēmuma vīzija ir būt vienam no vadošajiem elektroenerģijas tirgotājiem Latvijas Republikā.»
Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Vjačeslavs Dombrovskis skaidro vēl citus apstākļus, kas līdztekus kukuļņemšanai un otkatiem* sadārdzina elektrību. SPRK tarifus regulē, izmantojot tā saukto atdeves principu. Proti, ja Latvenergo var pierādīt regulatoram, ka uzņēmumam nepieciešama investīcija, tad saņem atļauju no tās nopelnīt normālu atdevi. Rezultātā Latvenergo grib investēt pēc iespējas vairāk, jo tā var vairāk nopelnīt un pamatot augstākus tarifus. «Līdz ar to no patērētāju kabatām tiek samaksātas nepamatotas un uzpūstas investīcijas,» saka Dombrovskis.
Mēnesi pēc amatpersonu aizturēšanas SPRK paziņoja, ka līdz novembra beigām neskatīs Latvenergo meitas uzņēmuma pieteikumu paaugstināt elektroenerģijas sadales sistēmas tarifu un sākšot auditu uzņēmumā, jo izdevumi transportam un IT raisot aizdomas. Lēmums esot pieņemts vēl pirms Miķelsona aizturēšanas, apgalvo SPRK.
AUTOBUSI UN E-TALONI
Pateicoties ASV izmeklētājiem, šā gada pavasarī uzzinājām, ka, kopš 90.gadu beigām, kad dzeltenos ikarusus Rīgā sāka nomainīt zili baltie Mercedes, par tiem esam pārmaksājuši vismaz 1,8 miljonus eiro (1,26 miljonus latu). Šo summu piegādātāji pierēķināja pie konkursa piedāvājuma cenas un pēc tam iemaksāja vairākos ārzonu firmu kontos Latvijas bankās. Koruptīvie noziegumi notika laikā, kad domi un satiksmi kūrēja Latvijas ceļš un LSDSP. KNAB sācis kriminālprocesu.
Rīdzinieki pārmaksāja arī par e-talonu. Tas secināms no Valsts kontroles (VK) gada sākumā publiskotā ziņojuma, kurā saskatāms mājiens, ka konkurss nebija godīgs, jo «lai gan organizētāji nesniedza specifiskus vērtēšanas kritērijus un nesniedza papildus informāciju, [uzvarētāju – ASV firmas Affiliated Computer Services Solutions] biznesa plāns bija tādā detalizācijas pakāpē, kas nebūtu bijis iespējams bez iekšējām zināšanām par Rīgas satiksmes darbību.»
VK uzskaitīja trūkumus: konkursa uzvarētāju piedāvājums bija par miljonu dārgāks nekā nākamais, sistēmas ieviešanas izmaksas pilsēta nav mēģinājusi samazināt, pretendējot uz ES fondu finansējumu, par sistēmas uzturēšanu gadā tiek maksāta vidēji 1,2 miljonus latu liela «vadības maksa», kurā ir iekļauta arī tīrās peļņas daļa (šogad gan akcionāri piekrita to par 5% samazināt).
VK secināja, ka ar esošo e-talona funkcionalitāti izmaksas 13 gados hipotētiski būs par 100 miljoniem latu lielākas nekā tad, ja būtu palikusi vecā kompostieru sistēma. Rīgas dome pasūtīja arī neatkarīgu juristu atzinumu par e-talona ieviešanu, kuru ir jau saņēmusi, bet pagaidām atsakās izsniegt žurnālistiem. Mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) paziņojis, ka sistēma turpinās eksistēt, ja samazinās ikgadējās uzturēšanas izmaksas. E-talonu nodrošina Rīgas satiksmes un amerikāņu partneru dibinātā Rīgas karte, kurā viens no trim valdes locekļiem ir ar LPP/LC saistītais Aleksandrs Brandavs.
Gadu pēc e-talona ieviešanas arvien nav parādījusies neviena papildu funkcija, ar kuru tika pamatota dārgās sistēmas izvēle: skolēnu apliecība, norēķinu sistēma par citiem pakalpojumiem utml.
DIGITĀLĀ TELEVĪZIJA
Pagājušā gada sākumā Aināra Šlesera (LPP/LC) vadītā Satiksmes ministrija iesniedza valdībai apstiprināšanai konkursa rezultātus par digitālās apraides ieviešanu Latvijā, kurā no sešiem konkurentiem uzvarēja valstij daļēji piederošais Lattelecom. Par konkursa komisijas darbību Ģenerālprokuratūra šogad ierosināja kriminālprocesu.
No konkurences viedokļa dalībnieku ir pietiekami. Taču, kā secināms no Valsts kontroles atzinuma, konkursa nolikums bija uzrakstīts vienam pretendentam. «Tādu konkursu, kurā gan sagatavošanas, gan piedāvājumu vērtēšanas posmā tik klaji tiek nodrošinātas viena pretendenta intereses, līdz šim neesam sastapuši,» teica Valsts kontroliere Ingūna Sudraba.
Lietas būtība slēpjas faktā, ka apraidi Rīgā un reģionā nodrošina nevis Lattelecom, bet cits uzņēmums – Hannu Digital, jo tikai tas spēja pieprasītajā termiņā uzsākt apraidi. Lattelecom no Hannu Digital ne tikai pērk pakalpojumu, bet papildus maksā par īpašām zināšanām jeb know-how. Valsts kontrole uzskata, ka tā rezultātā digitālā TV sadārdzinās par 3,8 miljoniem latu, jo konkursa rīkotāji nav uzturējuši prasību izmantot valsts uzņēmuma LVRTC infrastruktūru. Lattelecom un Hannu Digital šos aprēķinus apstrīd.
Konkursa laikā Hannu Digital vadīja Gintars Kavacis, kuram pastarpināti piederoši uzņēmumi Tautas partijai pirms 2002.gada vēlēšanām ziedoja 23 tūkstošus latu.
Daļa no VK pieminētajiem 3,8 miljoniem nonāk TP līdera Andra Šķēles kabatā. Viņš, saskaņā ar mediju ziņām, kas nav apstrīdētas, 2006.gadā LNT šefam Andrejam Ēķim aizdeva 10,4 miljonus dolāru, lai tas varētu valstij samaksāt starptautiskās šķīrējtiesas piespriestos izdevumus par negodīgi noslēgtu ciparu TV ieviešanas līgumu un atpirktu valstij piegādātās iekārtas. Ēķis gadu vēlāk iekārtu piegādes firmu Kempmayer Media Limited ar visām saistībām pārdeva ar Kavaci saistītai firmai Hannu Pro (vēlākais nosaukums Hannu Digital). Īsāk sakot, apraidei tagad izmanto tos pašus raidītājus, ko iepirka digitalizācijas afērai.
Kavacis žurnālam Ir iepriekš apliecināja, ka Hannu Digital kreditoriem, starp kuriem ir Šķēle, sāks maksāt tikai tad, kad firma gūs peļņu un arī nosegs savas izmaksas, kas radās, iekārtas pusgadu testējot bez maksas. Šomēnes Šķēle laikrakstam Diena apgalvo, ka «saistības ir pilnībā nokārtotas», bet atteicies komentēt plašāk un saistījis jautājumu ar priekšvēlēšanu aktivitātēm.
DIENVIDU TILTS
Pēdējos 25 gados lielāko būvi – Dienvidu tiltu, tautā sauktu par zelta tiltu – Rīgā būvēja četrus gadus un atklāja 2008.gada rudenī. Būvniecība sakrita ar burbuļa laiku ekonomikā, un izmaksas bija uzkāpušas no būvnieku solītajiem 85 miljoniem latu uz 567 miljoniem. 46% no šīs summas ir procentu maksājumi, pateicoties Rīgas domes un vienīgā finansēšanas pretendenta Deutsche Bank izstrādātajai finansēšanas shēmai.
Valsts kontrole atklāja, ka būvniecībā izšķērdēti vismaz 27 miljoni latu, kam par iemeslu kalpoja metāla cenas divkārša indeksācija gan pēc pasaules biržas, gan Latvijas inflācijas datiem, pašvaldības uzņemšanās kompensēt valūtas svārstības, tilta būves direkcijas uzturēšana no aizņemtajiem līdzekļiem.
Divi Rīgas Ekonomikas augstskolas studenti Edgars Sproģis un Andis Grandāns bakalaura darbā šogad izanalizējuši 170 tiltus, kas uzbūvēti pēdējo 25 gadu laikā, un nonākuši pie secinājuma, ka citās valstīs līdzīgi tilti maksāja uz pusi lētāk, stāsta studentu pētījuma vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis.
Pieņemot, ka Dienvidu tilta būvniecību finansē galvenais pašvaldības budžeta avots – iedzīvotāju ienākuma nodoklis, pētījumā secināts, ka nākamo 25 gadu laikā ikviens rīdzinieks parastā 26% ienākuma nodokļa vietā varētu atļauties maksāt tikai 24,7%, ja par tilta celšanu nebūtu pārmaksāts. Turklāt šis skaitlis iegūts pat nerēķinot, cik vēl zemākas varētu būt izmaksas pie cita finansēšanas modeļa un piesaistot ES fondu naudu.
UN TĀLĀK?
Uz jautājumu, ko darīt, iesaistītās iestādes plāta rokas, apgalvo, ka no savas puses dara, ko var, taču risinājumus nepiedāvā.
Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pārstāvis Ivars Zariņš norāda, ka regulators darot visu, lai tarifu noteikšana būtu caurskatāma: sistēma ļaujot lielu vaļu uzņēmumam un valsts to pienācīgi neuzrauga.
Konkurences padome atbild: piemēram, ceļu būvē konkurence ir tikai viens no faktoriem. Pārējais esot vienlīdz atkarīgs arī no valsts politikas un konkursa rīkotāju godaprāta.
Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītājs Andrejs Tiknuss atzīst par loģisku biroja speciālistu piesaisti lielo iepirkumu izvērtēšanai vēl pirms konkursu izsludināšanas. Projektos, kur iesaistīti ES fondi, tas notiek jau trīs gadus, lai nodrošinātos, ka Latvijas budžetam nav jāuzņemas izdevumi par neatbilstoši īstenotajiem.
Kāpēc to nevar ieviest arī citos apjomīgos projektos? Atbilde ir – nauda. ES projektus vērtējot 3 no 36 biroja speciālistiem, kuri mēnesī pārbauda 15-20 iepirkumu. Turklāt viņi tikai skatoties, vai metodika atbilst likumam, nevis vērtējot ekonomisko pamatojumu. Par to atbild pasūtītājs. «Kā pilsoni» viņu, protams, uztrauc pārmaksa, bet risinājuma nav. «Ar kādiem speciālistiem lai mēs to darām?» Tiknuss ar pretvaicājumu atbild uz jautājumu, vai tas neuzlabotu arī citu iepirkumu kvalitāti. «Pēdējā gada pieredze ir, ka prasīt papildus finansējumu ir bezjēdzīgi.»
Pēc Tiknusa domām, ekonomiskā pamatojuma vērtēšana pirms konkursu izsludināšanas būtu jāuztic Valsts kontrolei. Taču arī tā sūdzas par pārslodzi un naudas trūkumu.
Nonākam elles ritenī – nav naudas, lai pieņemtu speciālistus, kuri varētu kontrolēt lielos iepirkumus pirms to norises, pēc tam pārmaksājam visi kopā.
Der atcerēties, ka gandrīz visi aprakstītie gadījumi ir notikuši pēdējo pāris gadu laikā. Precīzi aprēķināt, kāda būtu mūsu individuālā pārticība, ja būtu spēcīgāki regulatori un konkurences uzraugi, mazāk korupcijas un godīgāki konkursi, ar žurnāla spēkiem nav iespējams un tam būtu jāpiesaista akadēmiķi un ekonomisti. Par to, vai kāda vaina būs pierādāma, varēsim prasīt atbildību no tiesībsargājošām iestādēm – četros no pieciem gadījumiem ir ierosināti kriminālprocesi.
Taču vienu mēs varam pateikt skaidri: mēs neesam trešā nabadzīgākā ES valsts tikai tāpēc, ka pārmaiņu laikos sagrāvām rūpniecību vai bijām aizrāvušies ar burbuļa ekonomiku, dzīvojot uz kredīta. No pārmaksu hronikas skaidri redzams, ka mēs acīmredzot esam bagāti. Un ļoti pacietīgi.
* Slepeni procentu maksājumi
Tīnūžu—Kokneses ceļš
Ja būtu izvēlēts lētākais remonta piedāvājums, katrs Latvijas iedzīvotājs samaksātu par Ls 3,1 vai Ls 5,4 mazāk. Šogad viena kilometra rekonstrukcijas vidējās izmaksas valstī ir 247 000 latu. Treknajos gados tās bija ap 475 000
Sabiedriskā transporta biļetes cena (pie vadītāja)
Rīgā – Ls 0,70
Tallinā – Ls 1,1
Viļņā – Ls 0,51
Elektrības cena mājsaimniecībām:
Latvijā – Ls 0,0743 par kWh
Igaunijā – Ls 0,0723 par kWh
Lietuvā – Ls 0,092 par kWh
Digitālā TV
LTV atzīst, ka līdz ar digitālās TV ieviešanu apraides izmaksas samazinājušās par 30%, bet tas arvien ir uz pusi dārgāk nekā Igaunijā un dārgāk nekā Lietuvā. LTV gadā maksā ap 700 tūkstošiem, kaimiņi ap 200-300 tūkstošiem latu, apgalvo TV3
Dienvidu tilts
Pieņemot, ka to finansē galvenais pašvaldības budžeta avots – iedzīvotāju ienākuma nodoklis, pētījumā secināts, ka nākamo 25 gadu laikā ikviens rīdzinieks parastā 26% nodokļa vietā varētu maksāt tikai 24,7%, ja par tiltu nebūtu pārmaksāts
Vjačeslavs Dombrovskis, Rīgas ekonomikas augstskolas asociētais profesors
Korupciju var interpretēt kā nodokli. Piemēram, par valsts pasūtījumu uzņēmumi samaksā otkatu*, parasti ap 10% no summas, un var teikt, ka pakalpojuma summa ir par 10% lielāka un patērētāji maksā vairāk. Lielākā problēma ir tas, ka korupcija kropļo motivācijas struktūru. Tai ir nepieciešams noslēpums, līdz ar to korumpēti ierēdņi un uzņēmumu vadītāji darīs visu, lai to nodrošinātu. Piemēram, Rīgas satiksme pērk e-talona sistēmu un vēlas otkatu. Tirgū ir vairākas e-talona sistēmas. Ir vidējais segments, kur samērā vienkāršas funkcijas un liela konkurence, bet kurā grūtāk noslēpt otkatu, jo katrs žurnālists var uzzināt, cik līdzīga sistēma maksā. Rīgas satiksme saprot, ka ir arī augšējais, ekskluzīvais tirgus segments ar ļoti dārgām multifunkcionālām sistēmām, kur parasti ir 1-2 piegādātāji. Līdz ar to noslēpt otkatu ir ļoti viegli. Tāpēc, ja Rīgas satiksme to gribēs, tad tiks iepirkta daudz dārgāka sistēma, nekā pilsētajai vajag. Un summa, ko pārmaksās patērētāji, būs vairāk nekā 10%. Aprēķināt to ir ļoti grūti, ar Valsts kontroles datiem pat neiespējami.
Inese Voika, Transparency International Latvijas pārstāvniecības padomes priekšsēdētāja
10-20% kukulis no iepirkuma summas ir tradicionāla starptautiska aplēse. Latvijā mēs redzam, ka tas varētu būt pieticīgi, jo ir iepirkumi, kur paņem pat 70%, piemēram, IT pasūtījums ir par 100 000 tūkstošiem, 70 tūkstoši jāatdod. Protams, ir iepirkumi, kur nepaņem neko, tāpēc procents iet uz leju. Korupcijas cenu ir grūti izrēķināt, parasti par to vairāk maksā nabadzīgākie. Piemēram, Dienvidu tilts: skaidrs, ka finansējums ir daļa no maksas par korupciju, jo, tā kā vajadzēja shēmu, nevarēja prasīt naudu struktūrfondiem. Problēma ir tā, ka visos pieminētajos gadījumos neviens nav kvalitatīvi uzraudzījis procesu.
Tas pats sakāms arī par budžetu, kuram ne pētnieki, ne NVO neseko. Delna šogad veiks nacionālo godīguma pētījumu (National Integrity Study), kas apskata sistēmisko korupcijas pusi. Tad uz šīm lietām varam īpaši paskatīties.
