Žurnāla rubrika: Svarīgi

Vācijas apvienošanās pirms 20 gadiem varēja arī nenotikt – liecina dokumenti, kam beidzot noņemts slepenības statuss. Izrādās, Rietumvācijas sabiedrotie patiesībā bija pret apvienošanos, un lūzumu izdevās panākt, tikai «nopērkot» krievus – Kremlim steidzami vajadzēja miljardiem konvertējamas valūtas. Stenogrammas un citi dokumenti tagad palīdz labāk saprast, kādas politiskas spēles īstenoja lielvaras dramatiskajā laikā pēc Berlīnes mūra krišanas

Sešas nedēļas pirms Berlīnes mūra krišanas Kremlī satikās divi cilvēki ar bagātām biogrāfijām. Viena bija britu premjere Mārgareta Tečere, tobrīd 63 gadus veca. Pārtikas veikalnieka meita no Anglijas vidienes. Viņa, jauna ķīmiķe, bija viena no komandas, kas izgudroja mīksto saldējumu. Apprecējās, izstudēja jurisprudenci, iesaistījās politikā un kļuva par Dzelzs lēdiju. 

Namatēvs bija Mihails Gorbačovs, sešus gadus jaunāks. Viņa saknes ir Krievijas dienvidos, kur pats jaunībā strādāja par kombainieri, tad iesaistījās politikā un kāpa augšup par kompartijas kāpnēm. Tagad viņš bija partijas ģenerālsekretārs un Kremļa vadītājs.

Abiem politiķiem bija savas atmiņas par karu ar Vāciju. Nacistu Luftwaffe Tečeres dzimto pilsētu bombardēja vismaz 20 reižu. Skolniece Mārgareta mājasdarbus pildīja, paslēpusies zem galda. Savukārt Gorbačovs nekad neaizmirsīšot, kā vācu okupanti pratināja viņa vecmammu, arī runas par masu slepkavībām un stalli, kurā bija jāslēpjas ģimenei.

Bija 1989.gads. Divas laika joslas uz rietumiem no Maskavas katru pirmdienu Leipcigas centrā notika masu pulcēšanās, vairāk nekā 6000 austrumvāciešu drūzmējās pie Rietumvācijas vēstniecībām Prāgā un Varšavā, cerot saņemt emigrācijas atļauju. Šo notikumu attēli aplidoja pasauli, un gan Tečerei, gan Gorbačovam bija skaidrs, ka abas Vācijas ir radikālu pārmaiņu priekšvakarā. Bet – kurš no viņiem pirmais pieskarsies jutīgajam jautājumam par apvienošanos? Abu politiķu palīgi par to vēlāk strīdējās vēl ilgi. Skaidrs ir tas, ka abas puses vienojās nestenografēt līderu sarunu. Skaidrs arī tas, ka abas puses to tūlīt pat pārkāpa. Tieši tālab mēs tagad zinām, ka Tečere pirmā paziņoja: «Es stingri iebilstu pret Vācijas apvienošanos.» Tad, dodot mājienu par Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, piebilda, ka tāds pats viedoklis ir «vēl vienam Rietumu līderim». Padomju stenogrammā pat atšifrēts, ka Tečere teikusi – viņas pusē ir visa Rietumeiropa.

Gorbačovs pamāja ar galvu. Tas labi, ka abas puses tagad zina viena otras nostāju šajā «delikātajā jautājumā». Arī Padomju Savienībai apvienošanās nav pa prātam. Punkts. Abas puses principā ir izveidojušas aliansi pret Vāciju.
 
Miers vēl nav sācies
Nākamajās nedēļās kļuva arvien skaidrāks, ka Austrumvācija irst pa vīlēm visu acu priekšā, taču citu valstu līderi pagaidām atturējās pat publiski pieminēt iespējamo apvienošanos ar Rietumvāciju. Pirmais šo klusēšanu pārtrauca Izraēlas premjers Ichaks Šamirs. «Vairākums vāciešu savulaik nolēma nogalināt miljoniem ebreju», tāpēc apvienošanās nav pieļaujama, jo, kļūstot «par spēcīgāko valsti Eiropā, varbūt pat pasaulē, viņi to var mēģināt darīt atkal».

Drīz pēc tam piebalsoja Itālijas premjers Džulio Andreoti. Viņš esot pret «vāciski runājošo nostiprināšanos». Nīderlandes premjers Rūds Lubers apšaubīja Vācijas tiesības uz pašnoteikšanos, bet Francijas prezidents Miterāns uzskatīja, ka Vācija vēl nav gatava apvienoties.

Eiropas līderu noskaņojums ir «ledus auksts», vēlāk stāstīja Rietumvācijas kanclers Helmūts Kols. Viņš to nekad neaizmirsīšot. Dominēja uzskats, ka Vācijas apvienošanās nevar notikt agrāk par 1995.gadu. Labāk vēlāk, varbūt nekad. Vācijas Federatīvā republika (VFR) un Vācijas Demokrātiskā republika (VDR) aukstā kara gados bijušas svarīgākās zemes starp divām militārajām aliansēm – NATO un Varšavas paktu. Uz frontes līnijas saskaras deviņas valstis, kurās kopumā ir 1,5 miljoni karavīru. Abām pusēm ir kodolieroči.

Oficiāli Otrais pasaules karš pat nav beidzies, jo nav parakstīts nekāds miera līgums. ANO harta noteic, ka ikvienai citai valstij ir tiesības iebrukt teritorijā starp Reinu un Oderu, ja vācieši sāktu īstenot «agresīvu politiku». Austrumvāciešiem un rietumvāciešiem nav tiesību noteikt savas robežas, nav tiesību apvienoties un nav tiesību pasludināt Berlīni par galvaspilsētu, ja tam nepiekrīt visi četri Otrajā pasaules karā uzvarējušie sabiedrotie: ASV, Lielbritānija, Francija un PSRS.

Vēl vairāk – Padomju Savienībai ir tiesības nepieciešamības gadījumā pārstāvēt VDR starptautiski. Principā austrumvācieši ir padomju vasaļvalsts.

Ierobežota ir arī Rietumvācija. Tās kanclers drīkst apmeklēt Rietumberlīni tikai kā ASV prezidenta viesis, kas pats tur ieradies vizītē. Uz Rietumberlīni drīkst lidot tikai amerikāņu Pan Am, British Airways un Air France. Vācu Lufthansa tas ir liegts.

Tāda bija situācija 1989.gadā. Taču drīz sākās 300 dienu process, ko vācieši raksturos kā «pilnīgu neprātu». Tika mainītas robežas, un tas notika bez neviena šāviena. Nekas tāds Vācijas zemju vēsturē vēl nebija piedzīvots. Kā tas bija iespējams? Kas notika starptautiskās politikas aizkulisēs? Kā abas Vācijas saņēma atļauju apvienoties?
 
Pirmie soļi uz apvienošanos
Dokumentāru liecību ir daudz. Vairāki galvenie personāži – ASV prezidents Džordžs Bušs, Rietumvācijas kanclers Kols, Rietumvācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers – ir izdevuši memuārus un snieguši plašas intervijas. Daļai iesaistīto valstu arhīvu ir noņemts slepenības plīvurs, pirms dažiem mēnešiem to izdarīja Lielbritānijas Ārlietu ministrija. Lielākie spēlētāji gan to darījuši diezgan uzmanīgi, paturot tiesības aizvien filtrēt to, kas nonāk atklātībā.

Izšķirīgs bija Vācijas Ārlietu ministrijas lēmums celt gaismā savus arhīvus par apvienošanās procesu 1989./1990.gadā, un Spiegel pirmie saņēma atļauju ar to iepazīties.

Stenogrammas, vēstniecību ziņojumi, slepenu tikšanos pārskati. Atklājas aina, ko par Eiropas politiku jau XIX gadsimtā teicis britu premjers Lords Palmerstons: «Nācijām nav pastāvīgu draugu vai sabiedroto. Tām ir tikai pastāvīgas intereses.»

Izrādās, Francijas prezidents Miterāns brīdināja vāciešus par Tečeres naidīgumu, bet Tečeri brīdināja par vāciešu naidīgumu. Konservatīvā britu līdere savukārt ienīda Kremļa diktatorus, taču deva priekšroku padomju armijas palikšanai Austrumvācijā: «Kādā jaukā dienā mums vēl būs nepieciešama Padomju Savienība kā atsvars apvienotajai Vācijai.»

Savas intereses aukstasinīgi bīdīja arī amerikāņi. Viņi atbalstīja Vācijas apvienošanos, ja tā paliek par NATO dalībvalsti. Kad NATO vēstnieks Bonnā lūdza to paskaidrot sīkāk, amerikāņu pārstāvis atbildēja: tas ir «brīdinājums visiem vāciešiem», kas uzskata, ka viņu valstij jākļūst neitrālai.

Var uzskatīt, ka sākās politiska spēle, kurā iesaistījās diplomāti, militārpersonas, pat ierēdņi un, protams, valstu līderi. Starp spēlētājiem bija jaunā amerikāņu diplomāte un PSRS eksperte Kondolīza Raisa, kas vēlāk kļuva par ASV valsts sekretāri, un Roberts Zeliks, kas tagad vada Pasaules Banku.

No mūsdienu skatupunkta tolaik notikušo var uzskatīt par starptautisku konferenci, kas turpinājās vairākus mēnešus. Bija tādas saspringtas dienas kā 1990.gada 13.februāris, kad ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers ar savu rietumvācu kolēģi Genšeru un padomju ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi tikās, atvadījās un atkal tikās piecas reizes. Britu ārlietu ministrs Duglass Hērds ar Genšeru un franču ārlietu ministru Rolandu Dimā pusgada garumā tikās vismaz reizi nedēļā.

Dokumenti liecina, ka apvienošanās vārdā Rietumvācijas ārlietu ministrs pat riskēja ar savu dzīvību – Genšers lidojumu laikā regulāri piedzīvoja sirds aritmiju. Reiz kādu sarunu laikā viņam palika slikti, un līdzi ceļojošais armijas mediķis sniedza pirmo palīdzību tikšanās zālei blakus esošajā istabā. Tas bija dramatisks laiks.
 
Drēgnā otrdiena
Izšķirošā pokera spēle par Vāciju sākās 1989.gada 21.novembra rītā. Tā bija vēsa, lietaina otrdiena. Pirmo soli spēra Kremlis. Nikolajam Portugalovam bija sarunāta tikšanās Bonnā ar Kola ārlietu padomnieku Horstu Telčiku. Portugalovs bija padomju Centrālās komitejas padomnieks Vācijas jautājumos un regulāri nogādāja diskrētus ziņojumus starp Maskavu un Rietumiem. 

Īpašs ziņojums Portugalovam, kaislīgam smēķētājam ar lielām brillēm, bija arī tajā novembra rītā. Rakstīts ar roku uz septiņām lapām. «Ieteikumi» kancleram Kolam. Ar piebildi, ka «tas tikai man ienāca prātā un nevajag tos uzskatīt par saistošiem».

Berlīnes mūris jau bija kritis, tomēr Austrumvācijā pie varas oficiāli aizvien bija Egons Krencs, bijušā līdera Ērika Honekera politiskais mantinieks ar sociālistiskās partijas rūdījumu.

Portugalovs vēlāk skaidroja, ka krievu mērķis bija «pavirzīt nenovēršamo procesu mums izdevīgā gultnē». Iespējams, sekojot labākajām VDK tradīcijām, viņi vienkārši cerēja savā starpā sanaidot Rietumus. Portugalovs bija VDK algots darbinieks.

Starp ieteikumiem bija padoms Bonnai izstāties no NATO un paust savu nostāju publiski. Dabiski, ka no Vācijas būtu jāizved Rietumu kodolieroči, pretējā gadījumā «Vācijas konfederācija jebkādā formā» nebūs iespējama.

Par nelaimi Portugalovam, Telčiks viņa vizīti pārprata. Kola ārpolitikas padomnieks rakstīja, ka ir «sajūsmā», jo izskatās, ka jau divas nedēļas pēc mūra krišanas padomju vadība domā par Vācijas apvienošanos. To viņš atstāstīja kancleram.

Lai vakari būtu interesantāki, Kolam patika savā rezidencē Bonnā regulāri vakariņot ar biroja darbiniekiem un ministriem. Vienā no šādām reizēm pie lielā apaļā galda tika apspriesta Portugalova vizīte. Kopējais noskaņojums bija drūms. Līdz vēlēšanām bija palicis nepilns gads, bet Kola kristīgo demokrātu partija zaudēja popularitāti. Telčiks, atsaucoties uz krieva piezīmēm, ierosināja kancleram nākt klajā ar «Vācijas plānu», lai «apvienošanās procesam būtu vadītājs». Kols to atzina par labu ideju.

Telčiks vēlāk izpļāpājās, ka viens no Kola mērķiem bija arī Genšera pastumšana malā. Abi ir gara auguma vīri, un viņus uzskatīja par draugiem. Tajā pašā laikā abi esot jutušies kā politiskie konkurenti, un viens otra iniciatīvas uztvēruši ar aizdomām. Kols bija nobažījies, ka populārākais Genšers var nolaupīt viņam vietu vēstures grāmatās.

Nedēļas nogalē Kols nodiktēja savu 10 punktu plānu «Vācijas vienotības atgūšanai». To ar vecu Olympia rakstāmmašīnu pierakstīja viņa sieva Hannelore. Savulaik viņa ar to pārrakstīja Kola doktora disertāciju. Kanclers šo plānu nolēma nolasīt Rietumvācijas parlamentā Bundestāgā.

Uzstāšanās 28.novembrī pašu mājās tika uzņemta ar sajūsmu. Desmitgadēm ilgi neviens kanclers nebija uzdrošinājies publiski pieļaut, ka apvienošanās varētu notikt jau šajā gadsimtā.

Ko tie vācieši iedomājas, pukstēja kaimiņvalstīs. Neviens netika brīdināts, nebija nekādu konsultāciju. Vāciešu uzvedība «kļūst arvien augstprātīgāka», teica Francijas ārlietu ministrs Dimā, kura tēvs, pretojoties nacistu okupācijai, samaksāja ar savu dzīvību.
 
Tečere šņāc
Decembra sākumā Eiropas valstu vadītāji pulcējās uz kārtējo ES sammitu Strasbūrā. Kols savos memuāros rakstījis, ka vēl nekad pirms tam un arī vēlāk nav piedzīvojis tik «saspringtu un nedraudzīgu atmosfēru».

Protams, sammitā visi bija nobažījušies par vēstures atkārtošanos. Vēl vairāk viņi uztraucās par apvienotās Vācijas ekonomisko varenību, jo tolaik uzskatīja, ka Austrumvācija ir kā neapstrādāts dimants, kuru ar Rietumu palīdzību var padarīt par īstu brīnumu.

Pirmā uzbrukumā devās Tečere. «Mēs sakāvām vāciešus divas reizes! Un tagad viņi atkal ceļas kājās!» nošņāca politiķe. Gadiem ilgi Rietumu sabiedrotie bija deklarējuši, ka atbalstīs atkalapvienošanos, taču Tečere norādīja, ka tas darīts tikai pieklājības dēļ, jo reāli tam neviens nav ticējis.

Kols savā 10 punktu plānā apzināti bija izvairījies pieminēt Vācijas austrumu robežu (pēc Otrā pasaules kara Polijai pievienoja četras Vācijas pārvaldītās daļas). Tečere tagad pieprasīja, lai jaunās robežas paliktu neskartas. Kols saprata, ka Tečere runā arī par Berlīnes mūri, un iebilda: «Nē, neko tādu mēs nevaram garantēt. Es neatzīstu pašreizējās robežas.»

Genšers un Dimā visu vakaru pavadīja, cenšoties vienoties par kopēju komunikē. Bija skaidrs, ka Kols pirmo raundu ir zaudējis. Bonnai vairs nebija sabiedroto. Tečere un Miterāns pat sarīkoja slepenu tikšanos Strasbūrā. Miterāns atzina, ka ir darīšana ar valsti, kura «nekad nav spējusi noteikt savas patiesās robežas». Tečere atvēra savu melno Ferragamo somiņu un izvilka karti, kurā attēlotas Vācijas robežas dažādos gadsimtos. Abi politiķi vienojās: «Laiks rīkoties!»

Bet – ko viņi var darīt? Vai vispār ir iespējams glābt Austrumvāciju? Vai Miterāns un Tečere var apturēt vai vismaz aizkavēt vēstures gaitu? Sabiedrotie nolēma vismaz nodemonstrēt savu varenību.
 
Zilonis trauku veikalā
Kā vieta spēka izrādīšanai tika izraudzīta Kammergericht ēka Rietumberlīnes romantiskajā Kleista parkā. Tur pēc Otrā pasaules kara regulāri tikās Sabiedroto spēku padome, kas pārraudzīja okupācijas zonas.

1989.gada 11.decembrī četras lielvaras – briti, franči, amerikāņi un krievi – atkal sanāca kopā Kammergericht. Tā bija vēstnieku tikšanās ar mērķi apspriest situāciju Berlīnē. Taču četru vīru kopbilde ātri aplidoja pasauli. Vēstījums bija skaidrs: valstis, kas sakāva Hitleru, atkal gatavojas nopietnai cīņai.

Dažas dienas vēlāk saniknotais Genšers saviem Rietumu kolēģiem nodeva ziņojumu: mēs neiebilstam, ja jūs ar krieviem apspriežat Berlīnes problēmas, taču Vācijas apvienošanās jautājums nav jūsu kopējā darīšana. Drīz pēc tam Vācijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Dīters Kastrups, Vašingtonā tiekoties ar ārlietu ministriem no Parīzes, Londonas un Vašingtonas, papildināja: sabiedrotajiem nav tiesību tagad lemt Vācijas likteni bez pašu vāciešu iesaistīšanas.

Decembra vidū ASV prezidents Bušs uzslēja vēl vienu grūti pārvaramu barjeru – amerikāņi piekritīs Vāciju apvienošanai, ja jaunā valsts atradīsies NATO. Britu diplomāti to traktēja kā triku, kas novilcinātu apvienošanu vismaz uz vairākiem gadiem.

Par pārsteigumu, Kols piekrita uzreiz. Viņš pats raizējās, ka neitrāla Vācija izraisītu NATO izšķīšanu. Izjūkot Ziemeļatlantijas paktam, amerikāņiem būtu jāaiziet no Eiropas, un šo izdevību noteikti izmantotu kodolvalstis Francija un Lielbritānija, sākot diktēt jaunus noteikumus.

Palika tikai viena liela problēma – pārliecināt Gorbačovu. Gan par Vāciju apvienošanu, gan par NATO. Austrumvācijā aizvien atradās padomju karaspēks, tā aizvien bija Varšavas pakta dalībniece. Un izskatījās, ka Gorbačovs aizvien tic, ka jauns kreisi noskaņots politiskais spēks uz Sociālistiskās vienotības partijas drupām varētu izglābt VDR.

Tāda bija situācija 1990.gada sākumā: eiropieši pret Vācijas apvienošanos iebilda, amerikāņi pieprasīja gandrīz neiespējamo, bet krievi vienkārši ietiepās.

«Tobrīd mēs aktīvi prātojām, ko likt Gorbačovam galdā,» tagad atceras Telčiks. Padomju līdera dusmas Genšers jau bija iepazinis decembra vizītē Maskavā. Stenogrammās fiksēts, ka Gorbačovs kanclera Kola rosību nosaucis par «neprātīgu politiku», kas atgādina «ziloni porcelāna trauku veikalā».

Kola 10 punktu plāns neesot nekas vairāk kā «nepārprotams revanšisms» par sakāvi karā.

Pēc Maskavas vizītes iestājās vairāku nedēļu klusums. Vēlākos gados Telčiks par to runājis ar Eduardu Ševardnadzi. Padomju ārlietu ministrs pastāstījis, ka Maskavā uz Gorbačovu izdarīts nopietns spiediens iesūtīt Austrumvācijā papildu karaspēku. Kaislīgākie komunisti Kremlī cerēja, ka situācija saasināsies tik ļoti, ka padomju armijas intervencei būs reāls pamatojums.
 
Genšers sabiezina krāsas
Bet notika pretējais. Miermīlīgie austrumvācieši izrādījās labākie Kola un Genšera sabiedrotie. Tie bija vienkārši cilvēki no Kotbusas, Leipcigas un Drēzdenes, kas lika svīst pasaulē ietekmīgākajiem līderiem. 1990.gada janvāra beigās katru dienu Austrumvāciju pameta aptuveni 2000 cilvēku, pārsvarā jauni un labi izglītoti speciālisti. VDR plānveida ekonomika bija kraha priekšvakarā.

Tas bija labs trumpis Bonnas rokās. Vairāk par visu lielos līderus uztrauca iespējamais dumpis Vācijā. Un Genšers to gudri lika lietā. Viņš rietumniekiem regulāri atgādināja, ka Austrumvācija ir «ārkārtīgi nestabila» un līdz «totālam haosam» vairs nav tālu. Viņš pat brīdināja, ka iespējama nacionālistiska noskaņojuma atdzimšana, ja vācieši sapratīs, ka liktenis tiek lemts aiz viņu muguras.

Nopietni uztraukties sāka pat amerikāņi. Viņi bažījās, ka par nākamo kancleru var tikt ievēlēts sociāldemokrātu kandidāts Oskars Lafontēns, atklāts NATO kritiķis. «Viss, ko esam dzirdējuši par Lafontēnu, mūs satrauc,» atzina prezidents Bušs.

Izsverot visus par un pret, amerikāņi nolēma atbalstīt Kolu. Vāciešu pārstāvis Kastrups drīz atzina: «ASV ir ieņēmušas ārkārtīgi izpalīdzīgu un konstruktīvu pozīciju.»

Šis bija brīdis, lai atkal tiktos Tečere un Miterāns. 20.janvarī abi sūkstījās, ka apvienotā Vācija neapšaubāmi dominēs Ungārijā, Polijā un Čehoslovākijā, «bet mums paliks tikai Rumānija un Bulgārija». Abi gan atzina, ka apvienošanās procesu var apturēt tikai ar spēka pielietošanu, taču «skaidrs, ka mēs negrasāmies pieteikt karu Vācijai», Miterāns ierakstīja savās piezīmēs. 

Miterāns vismaz zināja, ko šādā situācijā izkaulēt Vācijai. Viņš pieprasīja Kolam piekrist ātrākai eiro ieviešanai un uz jauniem noteikumiem, pret kuriem kanclers līdz tam bija pretojies. Tečerei, kuras kritiskā attieksme pret vienotu Eiropu nekad nav bijis noslēpums, nebija pat šādu argumentu. Viņas vienīgais pienesums nākamajās sanāksmēs bija īgns garastāvoklis.
 
Krievi spiež bremzes
Tagad bumba bija Gorbačova laukumā. 25.janvārī kompartijas ģenerālsekretārs Centrālās komitejas septītajā stāvā sapulcināja partijas, Ārlietu ministrijas, VDK un armijas dūžus. Izrādījās, nevienam nav ideju, ko darīt tālāk. «VDR vairs nav palicis neviena ietekmīga sadarbības partnera,» sūdzējās Gor­ba­čovs. Varētu kādu atrast, ja labi samaksātu, taču pašas Padomju Savienības kase perestroikas gados bija pilnīgi iztukšota, Ārējās tirdzniecības banka vairs nevarēja samaksāt rēķinus par importēto pārtiku. 

Klātesošie vienojās – vienkārši jānovilcina laiks, cik vien tas iespējams.

Februāra vidū pirmajā vizītē pēc mūra krišanas uz Maskavu devās Kols. Namatēvs Gorbačovs bez ilgas kavēšanās ļāva no saviem pirkstiem izslīdēt visspēcīgākajam trumpim. «Vāciešiem pašiem jāizlemj, pa kādu ceļu iet.»

Telčiks, kas pierakstīja sarunas, vēlāk atzina, ka «mana roka burtiski lidoja, lai precīzi piefiksētu katru vārdu». Iekšēji viņš jūsmoja. «Ja Gorbačovs tobrīd pieprasītu 100 miljardus vācu marku par apvienošanos, mēs to bez iebildēm samaksātu.»

Kāpēc Gorbačovs to neprasīja? Genšers atceras: «Padomju līderis bija aizņemts ar aktuālajiem notikumiem un maz domāja par nākotni.» Tobrīd bruka Padomju Savienība. «Ko lai es daru?» retoriski jautājis Gorbačovs. «Azerbaidžāna un Lietuva, radikāli reformatori, no vienas puses, un sociāldemokrāti, no otras. Satricinājumi kļūst arvien sāpīgāki, ekonomika klibo, un cilvēki sāk zaudēt enerģiju.»

Izskatījās, ka 1990.gada ziemā padomju dūžiem pašiem nebija enerģijas, lai cīnītos par Vāciju. Genšers steidzās izmantot šo vakuumu. Svarīgākais jautājums: kam būtu jāpiedalās galīgajā lēmumā par apvienošanu?

Bija divas iespējas. Sasaukt miera konferenci ar visām 53 valstīm, kas bija iesaistītas Otrajā pasaules karā, ieskaitot tādas zemes kā Urugvaja, Saūda Arābija un Libāna. Vāciešiem tas būtu murgs, jo daudzi nekavējoties pieprasītu kompensācijas – tas būtu ilgs un dārgs process.

Otra iespēja bija sarīkot četru sabiedroto konferenci ar vāciešiem kā jaunākajiem partneriem. Genšeram gan tas īsti nepatika, jo «katrai nācijai ir pašcieņa», proti, vācieši grib piedalīties sarunās līdzvērtīgā statusā.

Viņiem tas izdevās. Marta vidū sākās regulāras konferences Austrumberlīnē un Bonnā ar sešu valstu delegācijām. 4+2. Lai mazinātu iespaidu, ka šīs ir sarunas starp Rietumiem un Austrumiem, vācieši ierosināja sasēdināt valstis pēc alfabēta. Trīs padomju pārstāvji tagad atradās starp Franciju (F) un ASV (V, Vereinigte Staaten).
 
«Ņet!»
Vācijas pārstāvis Kastrups un galvenais amerikāņu runātājs Zeliks centās uzturēt tempu, katrā no tikšanās reizēm sastādot ļoti precīzu un īsu darba plānu un ierobežojot laiku diskusijām. Turpretī PSRS pārstāvji uzstāja, ka jādiskutē pilnīgi par visu – ne tikai par robežu jautājumu un četru lielvaru statusu, bet arī par neonacistu aizliegšanu un kompensācijām nacistu darba nometnēs ieslodzītajiem. Maskavas delegācijas vadītājs bija Jūlijs Kvizinskis, kuru Kastrups apraksta kā «komunistu līdz kaulam, kura nostājai ir tikai tīri politiska motivācija».

Saskaņā ar stenogrammām Maskava uzstāja, lai apvienotajai Vācijai būtu speciāls (zemāks) statuss, piemēram, nākotnē diskutējot par kodolieroču līdzsvaru Eiropā.

Pēc vairāku mēnešu darba vienīgais grupas sasniegums bija saraksts ar 20 jautājumiem, ko apspriest turpmāk. Tas nebūt nenozīmēja, ka visas puses par tiem ir panākušas vienošanos.

Pa šo laiku Maskavas diplomāti bija kļuvuši par blefa meistariem. Savilka uzacis, pazemināja balsis un sarunās regulāri iestarpināja noliedzošo «ņet». Izskatījās, ka Gorbačovs un Ševardnadze tic šādas stratēģijas turpināšanai bezgalīgi.

Pārsteidzoši, bet neviens līdz tam nebija iedziļinājies Vācijas konstitūcijā, proti, tās 23.pantā. Tas paredz, ka Austrumvācija var pievienoties Vācijas Federatīvajai republikai jebkurā brīdī. Tam nepieciešama tikai Austrumvācijas tautas parlamenta Volkskammer rezolūcija.

18.martā Austrumvācijā notika vēlēšanas, un vairāk nekā divas trešdaļas parlamenta krēslu ieguva partijas, kas atbalsta Vācijas apvienošanos. Sagatavošanās sarunas ar Bonnu jau bija sākušās. Jūlija sākumā VDR ieviesa vācu marku, un abas vācu puses vienojās, ka austrumvācieši akceptēs Rietumvācijas likumus un institūcijas. Novilcināt šo procesu vairs nebija pat Maskavas spēkos.
 
Gorbačovs padodas
Kāds ASV diplomāts šo situāciju apsprieda ar kolēģiem Bonnā. Ja krievi turpinātu kavēt procesu pat pēc VDR balsojuma par pievienošanos Federatīvajai republikai, Rietumu lielvaras varētu vienpusēji atteikties no savām Otrā pasaules kara uzvarētāju tiesībām. Tas bija rezerves plāns. Ja to ieviestu, PSRS paliktu vienīgā pēckara okupācijas lielvara apvienotajā Vācijā – tā krieviem būtu politiski nepatīkama pozīcija.

Neapskaužamā situācijā būtu arī 350 tūkstoši padomju karavīru, kas joprojām atradās VDR. Viņiem apkārt visi lietotu spēcīgo vācu marku, bet pašiem būtu jāiztiek ar bezvērtīgajiem rubļiem. «Tas sagrautu armijas morāli,» paredzēja amerikānis.

Šo rezerves plānu nenācās īstenot. 1990.gadā Padomju Savienībā pieņēmās spēkā ekonomiskā krīze, piespiežot Kremli ķerties pie zelta rezervju pārdošanas un dimanta raktuvju licenču izpārdošanas. Valsts bija starptautiskas maksātnespējas priekšvakarā. 

Maija sākumā Gorbačovs bija spiests meklēt aizdevumus. Tā bija perfekta izdevība vāciešiem. Gorbačova biroja darbinieki nodeva ziņu Kolam, ka PSRS ir «slimības fāzē» un tai nepieciešams «skābeklis» – 20 miljardi marku. Kols un Genšers apsolīja palīdzēt, taču varot sagādāt tikai ceturto daļu summas. Protams, aizdevumam ir papildnoteikumi: krievi grib ekonomiskas reformas, vācieši grib apvienoties. Genšers šo ziņu nodeva Ševardnadzem. Un piebilda, ka šajā situācijā abas valstis viena otrai var palīdzēt, vai arī viena otrai sagādāt problēmas.

Vācieši gan publiski mēģināja notušēt iespaidu, ka politiskie lēmumi tiek nopirkti par naudu. Ševardnadze rūgti pasūdzējās: «Visiem šķiet, ka Padomju Savienība saka jāvārdu apvienotās Vācijas dalībai NATO, lai tiktu pie kredīta.» Genšers notēloja pārsteigumu: «Kaut kas neticams! Dažiem bezatbildīgiem cilvēkiem ir pārāk lielas mutes!»

Kopš tā brīža process sāka virzīties ļoti strauji. Maija beigās Gorbačovs devās vizītē uz Vašingtonu un haotiskas sarunas laikā ar Bušu klātesošajiem par lielu pārsteigumu paziņoja, ka Vācijai ir tiesības pašai lemt par savu vietu NATO. Amerikāņi nav ticējuši savām ausīm. Kondolīza Raisa, kas bija klāt sarunās, atceras, ka padomnieki mudināja Bušu pārprasīt Gorbačovam atkārtot vēlreiz.

Bušs pārjautāja, Gorbačovs atkārtoja. Lielākā problēma bija atrisināta.

Pārsteigts bija arī Kols. Kad Bušs viņam piezvanīja, lielo ziņu atkārtoja trīs reizes.

Sešas nedēļas vēlāk Kols un Genšers atkal devās uz Maskavu, lai aci pret aci ar Gorbačovu vienotos par svarīgiem jautājumiem. Kad Vācija kļūs par suverēnu valsti? Apvienošanās brīdī. Kad tiks izvākts padomju karaspēks? Ne ilgāk kā četros gados. Kāds būs jaunās Vācijas militārais statuss? Normāla NATO teritorija tikai bez kodolieročiem.
 
Apvienošanās cena
Tagad atlika tikai naudas jautājums. Iespējams, šī situācija Gorbačovam bija pazemojoša. Padomju okupācijas spēki lūdza okupētajiem cita starpā samaksāt arī par okupantu armijas izvešanu, jo tai pašai nebija naudas. Tik tiešām vēl nepieredzēta situācija.

Galvenā kaulēšanās sākās augustā. Krievi kā aizdevumu prasīja 36 miljardus marku, vācieši piedāvāja tikai trīs. Kad krievi savu summu bija samazinājuši līdz 18,5 miljardiem, bet vācieši bija piekāpušies līdz sešiem, tiešās sarunas turpināja abi līderi. 

Telefonsarunā ar Kremli Kols piedāvāja astoņus miljardus. Gorbačovs izklausījās nikns, atzīstot, ka jūtas «iekritis slazdā». Kols mierināja, ka «šis nav labākais veids, kā mēs vēlamies sarunāties». Abi valstsvīri vienojās padomāt. Trīs dienas vēlāk Kols izteica galīgo piedāvājumu: 12 miljardi. Gorbačovs piedraudēja: ja šis ir Kola galīgais lēmums, tad «mums nāksies visas sarunas sākt no jauna». Kols apsolīja vēl trīs miljardus, par kuriem pat nevajadzētu maksāt kredītprocentus. Gorbačovs tam piekrita.

Visticamāk, moralizētājam Gorbačovam šis bija emocionāli nepatīkams laiks. Kādā sarunā ar Genšeru viņš izteicās, ka «neesmu veikalnieks, kur nu vēl izspiedējs».

Galu galā Vācijas kopējie pārskaitījumi Padomju Savienībai apvienošanās procesa gaitā sasniedza 55 miljardus. Tik lielu summu 1990.gadā rietumvācieši nopelnīja astoņās dienās.
 
Pēdējā aizķeršanās
Izrādījās, ka pēdējā saķeršanās par apvienošanās jautājumiem vāciešiem būs nevis ar krieviem, bet gan ar britiem.

Process virzījās uz priekšu. Volkskammer apstiprināja rezolūciju par pievienošanos Federatīvajai republikai saskaņā ar 23.pantu. Oficiāla dokumenta parakstīšana bija ieplānota 3.oktobrī.

Bet pirms tam – 1990.gada 11.septembrī – Maskavā bija paredzēta 4+2 grupas tikšanās un svinīga apvienotās Vācijas suverenitātes atzīšanas dokumenta parakstīšana.

Vakarā pirms šā notikuma Genšers uz vakariņām Vācijas vēstniecībā uzaicināja britu ārlietu ministru Duglasu Hērdu. Baudot melnos ikrus, Hērds gandarīts paziņoja, ka nolēmis atteikties no savas valsts pēdējās prasības – viņi vairs neuzstāj ierakstīt līgumā, ka Rietumu valstīm būs tiesības rīkot manevrus Austrumvācijas teritorijā, jo ir skaidrs, ka krievi pret to kategoriski iebilst.

Priecīgais Genšers savā viesnīcā atgriezās mazliet pēc pusnakts. Gaitenī viņu sagaidīja Kastrups: «Jūsu labā oma tūlīt pazudīs.» Briti atkal mainījuši domas un palikšot pie savas pēdējās prasības. Savukārt krievi nupat paziņojuši, ka atcēluši nākamajā dienā ieplānoto svinīgo ceremoniju.

Vai Hērdu pa telefonu no Londonas bija nostrostējusi Tečere? Tas likās kaut kas neticams! Vācija nevarēs kļūt par suverēnu valsti tikai tāpēc, ka britiem ir vēlme pabraukāties ar tankiem kaut kur Magdeburgas apkaimē!

Genšers nobālēja un pieprasīja nekavējošu sarunu ar ASV valsts sekretāru Beikeru. Viņš vēlējās, lai amerikānis zvana un «savalda» britus. Beikers jau bija izdzēris miegazāles, un viņa palīgi atteicās modināt priekšnieku.

Vienos naktī Vācijas ārlietu ministrs iekāpa taksometrā un pats devās uz Beikera viesnīcu. Genšeram sākās problēmas ar sirdi, bet viņš turpināja. Beikers sagaidīja brūnā frotē halātā un nedaudz grīļojoties. Par laimi, galva bija tik skaidra, lai saprastu, ka šī problēma ir jāatrisina nekavējoties. Jau agri nākamajā rītā britiem vairs nebija nekādu iebildumu…

Parakstīšanas ceremonija bija pulksten 12.45 pēc Maskavas laika. Otrajā pasaules karā uzvarējušās lielvaras pārstāvēja ārlietu ministri, Rietumvāciju – Genšers, bet Austrumvāciju – pirmais un pēdējais brīvi ievēlētais Valsts prezidents Lotārs de Mezjērs. Pasākums notika vienkāršā viesnīcas Oktobris zālē. Pēc parakstiem ziedus nevienam nepasniedza. Un kālab gan? Izņemot vāciešus, nevienam citam nebija svētku noskaņojuma.
 
Izplata The New York Times Syndicate ©

DIVAS VĀCIJAS
1945. Otrā pasaules kara beigas. Četri sabiedrotie Vāciju sadala okupācijas zonās
1949. 23.maijā nodibina Vācijas Federatīvo republiku, 7.oktobrī – Vācijas Demokrātisko republiku
1955. VFR iestājas NATO
1956. VDR pievienojas Varšavas paktam
1961. Austrumvācieši sāk būvēt Berlīnes mūri
1989. Septembrī caur Ungāriju un Austriju uz VFR pārbēg 50 000 austrumvāciešu. 9.novembrī tiek atvērts Berlīnes mūris
1990. 3.oktobrī Vācija atkalapvienojas

KUR VIŅI IR TAGAD?
Hanss Dītrihs Genšers (83). Aizgāja no politikas 1992.gadā veselības apsvērumu dēļ. Atvēris juridisko konsultāciju firmu
Helmūts Kols (80). Aizgāja no politikas 2002.gadā. Pēc pirmās sievas Hannelores nāves apprecējies otrreiz ar Maiki Rihteri (43)
Mihails Gorbačovs (79). Vada savā vārdā nosauktu politiskās pētniecības fondu. Neveiksmīgi mēģinājis atgriezties Krievijas politikā
Eduards Ševardnadze (82). Gruzijas prezidents 1995.-2003.g. Cenšas uzlabot Gruzijas diplomātiskās attiecības ar Krieviju
Mārgareta Tečere (85). Reti parādās sabiedrībā, jo cieš no demences (smadzeņu funkciju pasliktināšanās)
Džordžs Bušs (86). Pēc ASV prezidenta pilnvaru beigām devās pensijā un dzīvo Hjūstonā. Pērn 85.jubileju atzīmēja, lecot ar izpletni
Fransuā Miterāns (1916-1996). Nomira 79 gadu vecumā ar prostatas audzēju

Vācijas apvienošanās pirms 20 gadiem varēja arī nenotikt – liecina dokumenti, kam beidzot noņemts slepenības statuss. Izrādās, Rietumvācijas sabiedrotie patiesībā bija pret apvienošanos, un lūzumu izdevās panākt, tikai «nopērkot» krievus – Kremlim steidzami vajadzēja miljardiem konvertējamas valūtas. Stenogrammas un citi dokumenti tagad palīdz labāk saprast, kādas politiskas spēles īstenoja lielvaras dramatiskajā laikā pēc Berlīnes mūra krišanas

Sešas nedēļas pirms Berlīnes mūra krišanas Kremlī satikās divi cilvēki ar bagātām biogrāfijām. Viena bija britu premjere Mārgareta Tečere, tobrīd 63 gadus veca. Pārtikas veikalnieka meita no Anglijas vidienes. Viņa, jauna ķīmiķe, bija viena no komandas, kas izgudroja mīksto saldējumu. Apprecējās, izstudēja jurisprudenci, iesaistījās politikā un kļuva par Dzelzs lēdiju. 

Namatēvs bija Mihails Gorbačovs, sešus gadus jaunāks. Viņa saknes ir Krievijas dienvidos, kur pats jaunībā strādāja par kombainieri, tad iesaistījās politikā un kāpa augšup par kompartijas kāpnēm. Tagad viņš bija partijas ģenerālsekretārs un Kremļa vadītājs.

Abiem politiķiem bija savas atmiņas par karu ar Vāciju. Nacistu Luftwaffe Tečeres dzimto pilsētu bombardēja vismaz 20 reižu. Skolniece Mārgareta mājasdarbus pildīja, paslēpusies zem galda. Savukārt Gorbačovs nekad neaizmirsīšot, kā vācu okupanti pratināja viņa vecmammu, arī runas par masu slepkavībām un stalli, kurā bija jāslēpjas ģimenei.

Bija 1989.gads. Divas laika joslas uz rietumiem no Maskavas katru pirmdienu Leipcigas centrā notika masu pulcēšanās, vairāk nekā 6000 austrumvāciešu drūzmējās pie Rietumvācijas vēstniecībām Prāgā un Varšavā, cerot saņemt emigrācijas atļauju. Šo notikumu attēli aplidoja pasauli, un gan Tečerei, gan Gorbačovam bija skaidrs, ka abas Vācijas ir radikālu pārmaiņu priekšvakarā. Bet – kurš no viņiem pirmais pieskarsies jutīgajam jautājumam par apvienošanos? Abu politiķu palīgi par to vēlāk strīdējās vēl ilgi. Skaidrs ir tas, ka abas puses vienojās nestenografēt līderu sarunu. Skaidrs arī tas, ka abas puses to tūlīt pat pārkāpa. Tieši tālab mēs tagad zinām, ka Tečere pirmā paziņoja: «Es stingri iebilstu pret Vācijas apvienošanos.» Tad, dodot mājienu par Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, piebilda, ka tāds pats viedoklis ir «vēl vienam Rietumu līderim». Padomju stenogrammā pat atšifrēts, ka Tečere teikusi – viņas pusē ir visa Rietumeiropa.

Gorbačovs pamāja ar galvu. Tas labi, ka abas puses tagad zina viena otras nostāju šajā «delikātajā jautājumā». Arī Padomju Savienībai apvienošanās nav pa prātam. Punkts. Abas puses principā ir izveidojušas aliansi pret Vāciju.
 
Miers vēl nav sācies
Nākamajās nedēļās kļuva arvien skaidrāks, ka Austrumvācija irst pa vīlēm visu acu priekšā, taču citu valstu līderi pagaidām atturējās pat publiski pieminēt iespējamo apvienošanos ar Rietumvāciju. Pirmais šo klusēšanu pārtrauca Izraēlas premjers Ichaks Šamirs. «Vairākums vāciešu savulaik nolēma nogalināt miljoniem ebreju», tāpēc apvienošanās nav pieļaujama, jo, kļūstot «par spēcīgāko valsti Eiropā, varbūt pat pasaulē, viņi to var mēģināt darīt atkal».

Drīz pēc tam piebalsoja Itālijas premjers Džulio Andreoti. Viņš esot pret «vāciski runājošo nostiprināšanos». Nīderlandes premjers Rūds Lubers apšaubīja Vācijas tiesības uz pašnoteikšanos, bet Francijas prezidents Miterāns uzskatīja, ka Vācija vēl nav gatava apvienoties.

Eiropas līderu noskaņojums ir «ledus auksts», vēlāk stāstīja Rietumvācijas kanclers Helmūts Kols. Viņš to nekad neaizmirsīšot. Dominēja uzskats, ka Vācijas apvienošanās nevar notikt agrāk par 1995.gadu. Labāk vēlāk, varbūt nekad. Vācijas Federatīvā republika (VFR) un Vācijas Demokrātiskā republika (VDR) aukstā kara gados bijušas svarīgākās zemes starp divām militārajām aliansēm – NATO un Varšavas paktu. Uz frontes līnijas saskaras deviņas valstis, kurās kopumā ir 1,5 miljoni karavīru. Abām pusēm ir kodolieroči.

Oficiāli Otrais pasaules karš pat nav beidzies, jo nav parakstīts nekāds miera līgums. ANO harta noteic, ka ikvienai citai valstij ir tiesības iebrukt teritorijā starp Reinu un Oderu, ja vācieši sāktu īstenot «agresīvu politiku». Austrumvāciešiem un rietumvāciešiem nav tiesību noteikt savas robežas, nav tiesību apvienoties un nav tiesību pasludināt Berlīni par galvaspilsētu, ja tam nepiekrīt visi četri Otrajā pasaules karā uzvarējušie sabiedrotie: ASV, Lielbritānija, Francija un PSRS.

Vēl vairāk – Padomju Savienībai ir tiesības nepieciešamības gadījumā pārstāvēt VDR starptautiski. Principā austrumvācieši ir padomju vasaļvalsts.

Ierobežota ir arī Rietumvācija. Tās kanclers drīkst apmeklēt Rietumberlīni tikai kā ASV prezidenta viesis, kas pats tur ieradies vizītē. Uz Rietumberlīni drīkst lidot tikai amerikāņu Pan Am, British Airways un Air France. Vācu Lufthansa tas ir liegts.

Tāda bija situācija 1989.gadā. Taču drīz sākās 300 dienu process, ko vācieši raksturos kā «pilnīgu neprātu». Tika mainītas robežas, un tas notika bez neviena šāviena. Nekas tāds Vācijas zemju vēsturē vēl nebija piedzīvots. Kā tas bija iespējams? Kas notika starptautiskās politikas aizkulisēs? Kā abas Vācijas saņēma atļauju apvienoties?
 
Pirmie soļi uz apvienošanos
Dokumentāru liecību ir daudz. Vairāki galvenie personāži – ASV prezidents Džordžs Bušs, Rietumvācijas kanclers Kols, Rietumvācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers – ir izdevuši memuārus un snieguši plašas intervijas. Daļai iesaistīto valstu arhīvu ir noņemts slepenības plīvurs, pirms dažiem mēnešiem to izdarīja Lielbritānijas Ārlietu ministrija. Lielākie spēlētāji gan to darījuši diezgan uzmanīgi, paturot tiesības aizvien filtrēt to, kas nonāk atklātībā.

Izšķirīgs bija Vācijas Ārlietu ministrijas lēmums celt gaismā savus arhīvus par apvienošanās procesu 1989./1990.gadā, un Spiegel pirmie saņēma atļauju ar to iepazīties.

Stenogrammas, vēstniecību ziņojumi, slepenu tikšanos pārskati. Atklājas aina, ko par Eiropas politiku jau XIX gadsimtā teicis britu premjers Lords Palmerstons: «Nācijām nav pastāvīgu draugu vai sabiedroto. Tām ir tikai pastāvīgas intereses.»

Izrādās, Francijas prezidents Miterāns brīdināja vāciešus par Tečeres naidīgumu, bet Tečeri brīdināja par vāciešu naidīgumu. Konservatīvā britu līdere savukārt ienīda Kremļa diktatorus, taču deva priekšroku padomju armijas palikšanai Austrumvācijā: «Kādā jaukā dienā mums vēl būs nepieciešama Padomju Savienība kā atsvars apvienotajai Vācijai.»

Savas intereses aukstasinīgi bīdīja arī amerikāņi. Viņi atbalstīja Vācijas apvienošanos, ja tā paliek par NATO dalībvalsti. Kad NATO vēstnieks Bonnā lūdza to paskaidrot sīkāk, amerikāņu pārstāvis atbildēja: tas ir «brīdinājums visiem vāciešiem», kas uzskata, ka viņu valstij jākļūst neitrālai.

Var uzskatīt, ka sākās politiska spēle, kurā iesaistījās diplomāti, militārpersonas, pat ierēdņi un, protams, valstu līderi. Starp spēlētājiem bija jaunā amerikāņu diplomāte un PSRS eksperte Kondolīza Raisa, kas vēlāk kļuva par ASV valsts sekretāri, un Roberts Zeliks, kas tagad vada Pasaules Banku.

No mūsdienu skatupunkta tolaik notikušo var uzskatīt par starptautisku konferenci, kas turpinājās vairākus mēnešus. Bija tādas saspringtas dienas kā 1990.gada 13.februāris, kad ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers ar savu rietumvācu kolēģi Genšeru un padomju ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi tikās, atvadījās un atkal tikās piecas reizes. Britu ārlietu ministrs Duglass Hērds ar Genšeru un franču ārlietu ministru Rolandu Dimā pusgada garumā tikās vismaz reizi nedēļā.

Dokumenti liecina, ka apvienošanās vārdā Rietumvācijas ārlietu ministrs pat riskēja ar savu dzīvību – Genšers lidojumu laikā regulāri piedzīvoja sirds aritmiju. Reiz kādu sarunu laikā viņam palika slikti, un līdzi ceļojošais armijas mediķis sniedza pirmo palīdzību tikšanās zālei blakus esošajā istabā. Tas bija dramatisks laiks.
 
Drēgnā otrdiena
Izšķirošā pokera spēle par Vāciju sākās 1989.gada 21.novembra rītā. Tā bija vēsa, lietaina otrdiena. Pirmo soli spēra Kremlis. Nikolajam Portugalovam bija sarunāta tikšanās Bonnā ar Kola ārlietu padomnieku Horstu Telčiku. Portugalovs bija padomju Centrālās komitejas padomnieks Vācijas jautājumos un regulāri nogādāja diskrētus ziņojumus starp Maskavu un Rietumiem. 

Īpašs ziņojums Portugalovam, kaislīgam smēķētājam ar lielām brillēm, bija arī tajā novembra rītā. Rakstīts ar roku uz septiņām lapām. «Ieteikumi» kancleram Kolam. Ar piebildi, ka «tas tikai man ienāca prātā un nevajag tos uzskatīt par saistošiem».

Berlīnes mūris jau bija kritis, tomēr Austrumvācijā pie varas oficiāli aizvien bija Egons Krencs, bijušā līdera Ērika Honekera politiskais mantinieks ar sociālistiskās partijas rūdījumu.

Portugalovs vēlāk skaidroja, ka krievu mērķis bija «pavirzīt nenovēršamo procesu mums izdevīgā gultnē». Iespējams, sekojot labākajām VDK tradīcijām, viņi vienkārši cerēja savā starpā sanaidot Rietumus. Portugalovs bija VDK algots darbinieks.

Starp ieteikumiem bija padoms Bonnai izstāties no NATO un paust savu nostāju publiski. Dabiski, ka no Vācijas būtu jāizved Rietumu kodolieroči, pretējā gadījumā «Vācijas konfederācija jebkādā formā» nebūs iespējama.

Par nelaimi Portugalovam, Telčiks viņa vizīti pārprata. Kola ārpolitikas padomnieks rakstīja, ka ir «sajūsmā», jo izskatās, ka jau divas nedēļas pēc mūra krišanas padomju vadība domā par Vācijas apvienošanos. To viņš atstāstīja kancleram.

Lai vakari būtu interesantāki, Kolam patika savā rezidencē Bonnā regulāri vakariņot ar biroja darbiniekiem un ministriem. Vienā no šādām reizēm pie lielā apaļā galda tika apspriesta Portugalova vizīte. Kopējais noskaņojums bija drūms. Līdz vēlēšanām bija palicis nepilns gads, bet Kola kristīgo demokrātu partija zaudēja popularitāti. Telčiks, atsaucoties uz krieva piezīmēm, ierosināja kancleram nākt klajā ar «Vācijas plānu», lai «apvienošanās procesam būtu vadītājs». Kols to atzina par labu ideju.

Telčiks vēlāk izpļāpājās, ka viens no Kola mērķiem bija arī Genšera pastumšana malā. Abi ir gara auguma vīri, un viņus uzskatīja par draugiem. Tajā pašā laikā abi esot jutušies kā politiskie konkurenti, un viens otra iniciatīvas uztvēruši ar aizdomām. Kols bija nobažījies, ka populārākais Genšers var nolaupīt viņam vietu vēstures grāmatās.

Nedēļas nogalē Kols nodiktēja savu 10 punktu plānu «Vācijas vienotības atgūšanai». To ar vecu Olympia rakstāmmašīnu pierakstīja viņa sieva Hannelore. Savulaik viņa ar to pārrakstīja Kola doktora disertāciju. Kanclers šo plānu nolēma nolasīt Rietumvācijas parlamentā Bundestāgā.

Uzstāšanās 28.novembrī pašu mājās tika uzņemta ar sajūsmu. Desmitgadēm ilgi neviens kanclers nebija uzdrošinājies publiski pieļaut, ka apvienošanās varētu notikt jau šajā gadsimtā.

Ko tie vācieši iedomājas, pukstēja kaimiņvalstīs. Neviens netika brīdināts, nebija nekādu konsultāciju. Vāciešu uzvedība «kļūst arvien augstprātīgāka», teica Francijas ārlietu ministrs Dimā, kura tēvs, pretojoties nacistu okupācijai, samaksāja ar savu dzīvību.
 
Tečere šņāc
Decembra sākumā Eiropas valstu vadītāji pulcējās uz kārtējo ES sammitu Strasbūrā. Kols savos memuāros rakstījis, ka vēl nekad pirms tam un arī vēlāk nav piedzīvojis tik «saspringtu un nedraudzīgu atmosfēru».

Protams, sammitā visi bija nobažījušies par vēstures atkārtošanos. Vēl vairāk viņi uztraucās par apvienotās Vācijas ekonomisko varenību, jo tolaik uzskatīja, ka Austrumvācija ir kā neapstrādāts dimants, kuru ar Rietumu palīdzību var padarīt par īstu brīnumu.

Pirmā uzbrukumā devās Tečere. «Mēs sakāvām vāciešus divas reizes! Un tagad viņi atkal ceļas kājās!» nošņāca politiķe. Gadiem ilgi Rietumu sabiedrotie bija deklarējuši, ka atbalstīs atkalapvienošanos, taču Tečere norādīja, ka tas darīts tikai pieklājības dēļ, jo reāli tam neviens nav ticējis.

Kols savā 10 punktu plānā apzināti bija izvairījies pieminēt Vācijas austrumu robežu (pēc Otrā pasaules kara Polijai pievienoja četras Vācijas pārvaldītās daļas). Tečere tagad pieprasīja, lai jaunās robežas paliktu neskartas. Kols saprata, ka Tečere runā arī par Berlīnes mūri, un iebilda: «Nē, neko tādu mēs nevaram garantēt. Es neatzīstu pašreizējās robežas.»

Genšers un Dimā visu vakaru pavadīja, cenšoties vienoties par kopēju komunikē. Bija skaidrs, ka Kols pirmo raundu ir zaudējis. Bonnai vairs nebija sabiedroto. Tečere un Miterāns pat sarīkoja slepenu tikšanos Strasbūrā. Miterāns atzina, ka ir darīšana ar valsti, kura «nekad nav spējusi noteikt savas patiesās robežas». Tečere atvēra savu melno Ferragamo somiņu un izvilka karti, kurā attēlotas Vācijas robežas dažādos gadsimtos. Abi politiķi vienojās: «Laiks rīkoties!»

Bet – ko viņi var darīt? Vai vispār ir iespējams glābt Austrumvāciju? Vai Miterāns un Tečere var apturēt vai vismaz aizkavēt vēstures gaitu? Sabiedrotie nolēma vismaz nodemonstrēt savu varenību.
 
Zilonis trauku veikalā
Kā vieta spēka izrādīšanai tika izraudzīta Kammergericht ēka Rietumberlīnes romantiskajā Kleista parkā. Tur pēc Otrā pasaules kara regulāri tikās Sabiedroto spēku padome, kas pārraudzīja okupācijas zonas.

1989.gada 11.decembrī četras lielvaras – briti, franči, amerikāņi un krievi – atkal sanāca kopā Kammergericht. Tā bija vēstnieku tikšanās ar mērķi apspriest situāciju Berlīnē. Taču četru vīru kopbilde ātri aplidoja pasauli. Vēstījums bija skaidrs: valstis, kas sakāva Hitleru, atkal gatavojas nopietnai cīņai.

Dažas dienas vēlāk saniknotais Genšers saviem Rietumu kolēģiem nodeva ziņojumu: mēs neiebilstam, ja jūs ar krieviem apspriežat Berlīnes problēmas, taču Vācijas apvienošanās jautājums nav jūsu kopējā darīšana. Drīz pēc tam Vācijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Dīters Kastrups, Vašingtonā tiekoties ar ārlietu ministriem no Parīzes, Londonas un Vašingtonas, papildināja: sabiedrotajiem nav tiesību tagad lemt Vācijas likteni bez pašu vāciešu iesaistīšanas.

Decembra vidū ASV prezidents Bušs uzslēja vēl vienu grūti pārvaramu barjeru – amerikāņi piekritīs Vāciju apvienošanai, ja jaunā valsts atradīsies NATO. Britu diplomāti to traktēja kā triku, kas novilcinātu apvienošanu vismaz uz vairākiem gadiem.

Par pārsteigumu, Kols piekrita uzreiz. Viņš pats raizējās, ka neitrāla Vācija izraisītu NATO izšķīšanu. Izjūkot Ziemeļatlantijas paktam, amerikāņiem būtu jāaiziet no Eiropas, un šo izdevību noteikti izmantotu kodolvalstis Francija un Lielbritānija, sākot diktēt jaunus noteikumus.

Palika tikai viena liela problēma – pārliecināt Gorbačovu. Gan par Vāciju apvienošanu, gan par NATO. Austrumvācijā aizvien atradās padomju karaspēks, tā aizvien bija Varšavas pakta dalībniece. Un izskatījās, ka Gorbačovs aizvien tic, ka jauns kreisi noskaņots politiskais spēks uz Sociālistiskās vienotības partijas drupām varētu izglābt VDR.

Tāda bija situācija 1990.gada sākumā: eiropieši pret Vācijas apvienošanos iebilda, amerikāņi pieprasīja gandrīz neiespējamo, bet krievi vienkārši ietiepās.

«Tobrīd mēs aktīvi prātojām, ko likt Gorbačovam galdā,» tagad atceras Telčiks. Padomju līdera dusmas Genšers jau bija iepazinis decembra vizītē Maskavā. Stenogrammās fiksēts, ka Gorbačovs kanclera Kola rosību nosaucis par «neprātīgu politiku», kas atgādina «ziloni porcelāna trauku veikalā».

Kola 10 punktu plāns neesot nekas vairāk kā «nepārprotams revanšisms» par sakāvi karā.

Pēc Maskavas vizītes iestājās vairāku nedēļu klusums. Vēlākos gados Telčiks par to runājis ar Eduardu Ševardnadzi. Padomju ārlietu ministrs pastāstījis, ka Maskavā uz Gorbačovu izdarīts nopietns spiediens iesūtīt Austrumvācijā papildu karaspēku. Kaislīgākie komunisti Kremlī cerēja, ka situācija saasināsies tik ļoti, ka padomju armijas intervencei būs reāls pamatojums.
 
Genšers sabiezina krāsas
Bet notika pretējais. Miermīlīgie austrumvācieši izrādījās labākie Kola un Genšera sabiedrotie. Tie bija vienkārši cilvēki no Kotbusas, Leipcigas un Drēzdenes, kas lika svīst pasaulē ietekmīgākajiem līderiem. 1990.gada janvāra beigās katru dienu Austrumvāciju pameta aptuveni 2000 cilvēku, pārsvarā jauni un labi izglītoti speciālisti. VDR plānveida ekonomika bija kraha priekšvakarā.

Tas bija labs trumpis Bonnas rokās. Vairāk par visu lielos līderus uztrauca iespējamais dumpis Vācijā. Un Genšers to gudri lika lietā. Viņš rietumniekiem regulāri atgādināja, ka Austrumvācija ir «ārkārtīgi nestabila» un līdz «totālam haosam» vairs nav tālu. Viņš pat brīdināja, ka iespējama nacionālistiska noskaņojuma atdzimšana, ja vācieši sapratīs, ka liktenis tiek lemts aiz viņu muguras.

Nopietni uztraukties sāka pat amerikāņi. Viņi bažījās, ka par nākamo kancleru var tikt ievēlēts sociāldemokrātu kandidāts Oskars Lafontēns, atklāts NATO kritiķis. «Viss, ko esam dzirdējuši par Lafontēnu, mūs satrauc,» atzina prezidents Bušs.

Izsverot visus par un pret, amerikāņi nolēma atbalstīt Kolu. Vāciešu pārstāvis Kastrups drīz atzina: «ASV ir ieņēmušas ārkārtīgi izpalīdzīgu un konstruktīvu pozīciju.»

Šis bija brīdis, lai atkal tiktos Tečere un Miterāns. 20.janvarī abi sūkstījās, ka apvienotā Vācija neapšaubāmi dominēs Ungārijā, Polijā un Čehoslovākijā, «bet mums paliks tikai Rumānija un Bulgārija». Abi gan atzina, ka apvienošanās procesu var apturēt tikai ar spēka pielietošanu, taču «skaidrs, ka mēs negrasāmies pieteikt karu Vācijai», Miterāns ierakstīja savās piezīmēs. 

Miterāns vismaz zināja, ko šādā situācijā izkaulēt Vācijai. Viņš pieprasīja Kolam piekrist ātrākai eiro ieviešanai un uz jauniem noteikumiem, pret kuriem kanclers līdz tam bija pretojies. Tečerei, kuras kritiskā attieksme pret vienotu Eiropu nekad nav bijis noslēpums, nebija pat šādu argumentu. Viņas vienīgais pienesums nākamajās sanāksmēs bija īgns garastāvoklis.
 
Krievi spiež bremzes
Tagad bumba bija Gorbačova laukumā. 25.janvārī kompartijas ģenerālsekretārs Centrālās komitejas septītajā stāvā sapulcināja partijas, Ārlietu ministrijas, VDK un armijas dūžus. Izrādījās, nevienam nav ideju, ko darīt tālāk. «VDR vairs nav palicis neviena ietekmīga sadarbības partnera,» sūdzējās Gor­ba­čovs. Varētu kādu atrast, ja labi samaksātu, taču pašas Padomju Savienības kase perestroikas gados bija pilnīgi iztukšota, Ārējās tirdzniecības banka vairs nevarēja samaksāt rēķinus par importēto pārtiku. 

Klātesošie vienojās – vienkārši jānovilcina laiks, cik vien tas iespējams.

Februāra vidū pirmajā vizītē pēc mūra krišanas uz Maskavu devās Kols. Namatēvs Gorbačovs bez ilgas kavēšanās ļāva no saviem pirkstiem izslīdēt visspēcīgākajam trumpim. «Vāciešiem pašiem jāizlemj, pa kādu ceļu iet.»

Telčiks, kas pierakstīja sarunas, vēlāk atzina, ka «mana roka burtiski lidoja, lai precīzi piefiksētu katru vārdu». Iekšēji viņš jūsmoja. «Ja Gorbačovs tobrīd pieprasītu 100 miljardus vācu marku par apvienošanos, mēs to bez iebildēm samaksātu.»

Kāpēc Gorbačovs to neprasīja? Genšers atceras: «Padomju līderis bija aizņemts ar aktuālajiem notikumiem un maz domāja par nākotni.» Tobrīd bruka Padomju Savienība. «Ko lai es daru?» retoriski jautājis Gorbačovs. «Azerbaidžāna un Lietuva, radikāli reformatori, no vienas puses, un sociāldemokrāti, no otras. Satricinājumi kļūst arvien sāpīgāki, ekonomika klibo, un cilvēki sāk zaudēt enerģiju.»

Izskatījās, ka 1990.gada ziemā padomju dūžiem pašiem nebija enerģijas, lai cīnītos par Vāciju. Genšers steidzās izmantot šo vakuumu. Svarīgākais jautājums: kam būtu jāpiedalās galīgajā lēmumā par apvienošanu?

Bija divas iespējas. Sasaukt miera konferenci ar visām 53 valstīm, kas bija iesaistītas Otrajā pasaules karā, ieskaitot tādas zemes kā Urugvaja, Saūda Arābija un Libāna. Vāciešiem tas būtu murgs, jo daudzi nekavējoties pieprasītu kompensācijas – tas būtu ilgs un dārgs process.

Otra iespēja bija sarīkot četru sabiedroto konferenci ar vāciešiem kā jaunākajiem partneriem. Genšeram gan tas īsti nepatika, jo «katrai nācijai ir pašcieņa», proti, vācieši grib piedalīties sarunās līdzvērtīgā statusā.

Viņiem tas izdevās. Marta vidū sākās regulāras konferences Austrumberlīnē un Bonnā ar sešu valstu delegācijām. 4+2. Lai mazinātu iespaidu, ka šīs ir sarunas starp Rietumiem un Austrumiem, vācieši ierosināja sasēdināt valstis pēc alfabēta. Trīs padomju pārstāvji tagad atradās starp Franciju (F) un ASV (V, Vereinigte Staaten).
 
«Ņet!»
Vācijas pārstāvis Kastrups un galvenais amerikāņu runātājs Zeliks centās uzturēt tempu, katrā no tikšanās reizēm sastādot ļoti precīzu un īsu darba plānu un ierobežojot laiku diskusijām. Turpretī PSRS pārstāvji uzstāja, ka jādiskutē pilnīgi par visu – ne tikai par robežu jautājumu un četru lielvaru statusu, bet arī par neonacistu aizliegšanu un kompensācijām nacistu darba nometnēs ieslodzītajiem. Maskavas delegācijas vadītājs bija Jūlijs Kvizinskis, kuru Kastrups apraksta kā «komunistu līdz kaulam, kura nostājai ir tikai tīri politiska motivācija».

Saskaņā ar stenogrammām Maskava uzstāja, lai apvienotajai Vācijai būtu speciāls (zemāks) statuss, piemēram, nākotnē diskutējot par kodolieroču līdzsvaru Eiropā.

Pēc vairāku mēnešu darba vienīgais grupas sasniegums bija saraksts ar 20 jautājumiem, ko apspriest turpmāk. Tas nebūt nenozīmēja, ka visas puses par tiem ir panākušas vienošanos.

Pa šo laiku Maskavas diplomāti bija kļuvuši par blefa meistariem. Savilka uzacis, pazemināja balsis un sarunās regulāri iestarpināja noliedzošo «ņet». Izskatījās, ka Gorbačovs un Ševardnadze tic šādas stratēģijas turpināšanai bezgalīgi.

Pārsteidzoši, bet neviens līdz tam nebija iedziļinājies Vācijas konstitūcijā, proti, tās 23.pantā. Tas paredz, ka Austrumvācija var pievienoties Vācijas Federatīvajai republikai jebkurā brīdī. Tam nepieciešama tikai Austrumvācijas tautas parlamenta Volkskammer rezolūcija.

18.martā Austrumvācijā notika vēlēšanas, un vairāk nekā divas trešdaļas parlamenta krēslu ieguva partijas, kas atbalsta Vācijas apvienošanos. Sagatavošanās sarunas ar Bonnu jau bija sākušās. Jūlija sākumā VDR ieviesa vācu marku, un abas vācu puses vienojās, ka austrumvācieši akceptēs Rietumvācijas likumus un institūcijas. Novilcināt šo procesu vairs nebija pat Maskavas spēkos.
 
Gorbačovs padodas
Kāds ASV diplomāts šo situāciju apsprieda ar kolēģiem Bonnā. Ja krievi turpinātu kavēt procesu pat pēc VDR balsojuma par pievienošanos Federatīvajai republikai, Rietumu lielvaras varētu vienpusēji atteikties no savām Otrā pasaules kara uzvarētāju tiesībām. Tas bija rezerves plāns. Ja to ieviestu, PSRS paliktu vienīgā pēckara okupācijas lielvara apvienotajā Vācijā – tā krieviem būtu politiski nepatīkama pozīcija.

Neapskaužamā situācijā būtu arī 350 tūkstoši padomju karavīru, kas joprojām atradās VDR. Viņiem apkārt visi lietotu spēcīgo vācu marku, bet pašiem būtu jāiztiek ar bezvērtīgajiem rubļiem. «Tas sagrautu armijas morāli,» paredzēja amerikānis.

Šo rezerves plānu nenācās īstenot. 1990.gadā Padomju Savienībā pieņēmās spēkā ekonomiskā krīze, piespiežot Kremli ķerties pie zelta rezervju pārdošanas un dimanta raktuvju licenču izpārdošanas. Valsts bija starptautiskas maksātnespējas priekšvakarā. 

Maija sākumā Gorbačovs bija spiests meklēt aizdevumus. Tā bija perfekta izdevība vāciešiem. Gorbačova biroja darbinieki nodeva ziņu Kolam, ka PSRS ir «slimības fāzē» un tai nepieciešams «skābeklis» – 20 miljardi marku. Kols un Genšers apsolīja palīdzēt, taču varot sagādāt tikai ceturto daļu summas. Protams, aizdevumam ir papildnoteikumi: krievi grib ekonomiskas reformas, vācieši grib apvienoties. Genšers šo ziņu nodeva Ševardnadzem. Un piebilda, ka šajā situācijā abas valstis viena otrai var palīdzēt, vai arī viena otrai sagādāt problēmas.

Vācieši gan publiski mēģināja notušēt iespaidu, ka politiskie lēmumi tiek nopirkti par naudu. Ševardnadze rūgti pasūdzējās: «Visiem šķiet, ka Padomju Savienība saka jāvārdu apvienotās Vācijas dalībai NATO, lai tiktu pie kredīta.» Genšers notēloja pārsteigumu: «Kaut kas neticams! Dažiem bezatbildīgiem cilvēkiem ir pārāk lielas mutes!»

Kopš tā brīža process sāka virzīties ļoti strauji. Maija beigās Gorbačovs devās vizītē uz Vašingtonu un haotiskas sarunas laikā ar Bušu klātesošajiem par lielu pārsteigumu paziņoja, ka Vācijai ir tiesības pašai lemt par savu vietu NATO. Amerikāņi nav ticējuši savām ausīm. Kondolīza Raisa, kas bija klāt sarunās, atceras, ka padomnieki mudināja Bušu pārprasīt Gorbačovam atkārtot vēlreiz.

Bušs pārjautāja, Gorbačovs atkārtoja. Lielākā problēma bija atrisināta.

Pārsteigts bija arī Kols. Kad Bušs viņam piezvanīja, lielo ziņu atkārtoja trīs reizes.

Sešas nedēļas vēlāk Kols un Genšers atkal devās uz Maskavu, lai aci pret aci ar Gorbačovu vienotos par svarīgiem jautājumiem. Kad Vācija kļūs par suverēnu valsti? Apvienošanās brīdī. Kad tiks izvākts padomju karaspēks? Ne ilgāk kā četros gados. Kāds būs jaunās Vācijas militārais statuss? Normāla NATO teritorija tikai bez kodolieročiem.
 
Apvienošanās cena
Tagad atlika tikai naudas jautājums. Iespējams, šī situācija Gorbačovam bija pazemojoša. Padomju okupācijas spēki lūdza okupētajiem cita starpā samaksāt arī par okupantu armijas izvešanu, jo tai pašai nebija naudas. Tik tiešām vēl nepieredzēta situācija.

Galvenā kaulēšanās sākās augustā. Krievi kā aizdevumu prasīja 36 miljardus marku, vācieši piedāvāja tikai trīs. Kad krievi savu summu bija samazinājuši līdz 18,5 miljardiem, bet vācieši bija piekāpušies līdz sešiem, tiešās sarunas turpināja abi līderi. 

Telefonsarunā ar Kremli Kols piedāvāja astoņus miljardus. Gorbačovs izklausījās nikns, atzīstot, ka jūtas «iekritis slazdā». Kols mierināja, ka «šis nav labākais veids, kā mēs vēlamies sarunāties». Abi valstsvīri vienojās padomāt. Trīs dienas vēlāk Kols izteica galīgo piedāvājumu: 12 miljardi. Gorbačovs piedraudēja: ja šis ir Kola galīgais lēmums, tad «mums nāksies visas sarunas sākt no jauna». Kols apsolīja vēl trīs miljardus, par kuriem pat nevajadzētu maksāt kredītprocentus. Gorbačovs tam piekrita.

Visticamāk, moralizētājam Gorbačovam šis bija emocionāli nepatīkams laiks. Kādā sarunā ar Genšeru viņš izteicās, ka «neesmu veikalnieks, kur nu vēl izspiedējs».

Galu galā Vācijas kopējie pārskaitījumi Padomju Savienībai apvienošanās procesa gaitā sasniedza 55 miljardus. Tik lielu summu 1990.gadā rietumvācieši nopelnīja astoņās dienās.
 
Pēdējā aizķeršanās
Izrādījās, ka pēdējā saķeršanās par apvienošanās jautājumiem vāciešiem būs nevis ar krieviem, bet gan ar britiem.

Process virzījās uz priekšu. Volkskammer apstiprināja rezolūciju par pievienošanos Federatīvajai republikai saskaņā ar 23.pantu. Oficiāla dokumenta parakstīšana bija ieplānota 3.oktobrī.

Bet pirms tam – 1990.gada 11.septembrī – Maskavā bija paredzēta 4+2 grupas tikšanās un svinīga apvienotās Vācijas suverenitātes atzīšanas dokumenta parakstīšana.

Vakarā pirms šā notikuma Genšers uz vakariņām Vācijas vēstniecībā uzaicināja britu ārlietu ministru Duglasu Hērdu. Baudot melnos ikrus, Hērds gandarīts paziņoja, ka nolēmis atteikties no savas valsts pēdējās prasības – viņi vairs neuzstāj ierakstīt līgumā, ka Rietumu valstīm būs tiesības rīkot manevrus Austrumvācijas teritorijā, jo ir skaidrs, ka krievi pret to kategoriski iebilst.

Priecīgais Genšers savā viesnīcā atgriezās mazliet pēc pusnakts. Gaitenī viņu sagaidīja Kastrups: «Jūsu labā oma tūlīt pazudīs.» Briti atkal mainījuši domas un palikšot pie savas pēdējās prasības. Savukārt krievi nupat paziņojuši, ka atcēluši nākamajā dienā ieplānoto svinīgo ceremoniju.

Vai Hērdu pa telefonu no Londonas bija nostrostējusi Tečere? Tas likās kaut kas neticams! Vācija nevarēs kļūt par suverēnu valsti tikai tāpēc, ka britiem ir vēlme pabraukāties ar tankiem kaut kur Magdeburgas apkaimē!

Genšers nobālēja un pieprasīja nekavējošu sarunu ar ASV valsts sekretāru Beikeru. Viņš vēlējās, lai amerikānis zvana un «savalda» britus. Beikers jau bija izdzēris miegazāles, un viņa palīgi atteicās modināt priekšnieku.

Vienos naktī Vācijas ārlietu ministrs iekāpa taksometrā un pats devās uz Beikera viesnīcu. Genšeram sākās problēmas ar sirdi, bet viņš turpināja. Beikers sagaidīja brūnā frotē halātā un nedaudz grīļojoties. Par laimi, galva bija tik skaidra, lai saprastu, ka šī problēma ir jāatrisina nekavējoties. Jau agri nākamajā rītā britiem vairs nebija nekādu iebildumu…

Parakstīšanas ceremonija bija pulksten 12.45 pēc Maskavas laika. Otrajā pasaules karā uzvarējušās lielvaras pārstāvēja ārlietu ministri, Rietumvāciju – Genšers, bet Austrumvāciju – pirmais un pēdējais brīvi ievēlētais Valsts prezidents Lotārs de Mezjērs. Pasākums notika vienkāršā viesnīcas Oktobris zālē. Pēc parakstiem ziedus nevienam nepasniedza. Un kālab gan? Izņemot vāciešus, nevienam citam nebija svētku noskaņojuma.
 
Izplata The New York Times Syndicate ©

DIVAS VĀCIJAS
1945. Otrā pasaules kara beigas. Četri sabiedrotie Vāciju sadala okupācijas zonās
1949. 23.maijā nodibina Vācijas Federatīvo republiku, 7.oktobrī – Vācijas Demokrātisko republiku
1955. VFR iestājas NATO
1956. VDR pievienojas Varšavas paktam
1961. Austrumvācieši sāk būvēt Berlīnes mūri
1989. Septembrī caur Ungāriju un Austriju uz VFR pārbēg 50 000 austrumvāciešu. 9.novembrī tiek atvērts Berlīnes mūris
1990. 3.oktobrī Vācija atkalapvienojas

KUR VIŅI IR TAGAD?
Hanss Dītrihs Genšers (83). Aizgāja no politikas 1992.gadā veselības apsvērumu dēļ. Atvēris juridisko konsultāciju firmu
Helmūts Kols (80). Aizgāja no politikas 2002.gadā. Pēc pirmās sievas Hannelores nāves apprecējies otrreiz ar Maiki Rihteri (43)
Mihails Gorbačovs (79). Vada savā vārdā nosauktu politiskās pētniecības fondu. Neveiksmīgi mēģinājis atgriezties Krievijas politikā
Eduards Ševardnadze (82). Gruzijas prezidents 1995.-2003.g. Cenšas uzlabot Gruzijas diplomātiskās attiecības ar Krieviju
Mārgareta Tečere (85). Reti parādās sabiedrībā, jo cieš no demences (smadzeņu funkciju pasliktināšanās)
Džordžs Bušs (86). Pēc ASV prezidenta pilnvaru beigām devās pensijā un dzīvo Hjūstonā. Pērn 85.jubileju atzīmēja, lecot ar izpletni
Fransuā Miterāns (1916-1996). Nomira 79 gadu vecumā ar prostatas audzēju