Žurnāla rubrika: Svarīgi

Cīnītāji un zīlītes

Padevies tāds kareivīgs šis žurnāla numurs. Par cīnītājiem

Reku, dzejnieks un mūziķis Ģirts Koknēvičs ir jau uzvarējis. Pirms vairākiem gadiem sabraukts uz gājēju pārejas, nedēļu atradās komā, pēc tam soli pa solim cīnījās par iespēju dzīvot, staigāt, atkal runāt, bet tagad viņa grupas Dodo albums Pasaule var nomirt, kas ierakstīts Ingus Baušķenieka studijā, pretendē uz Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu.

Koknēviča cīņā nav zaudētāju. Laiks rādīs, vai tāds izrādīsies karš starp uzņēmēju un banku – zīmola Daugava radītājs Aigars Vaivars šobrīd sauc savu kreditētāju Swedbank par teroristiem, savukārt banka domā, ka apturējusi «uzmešanas» shēmu, kas no parādiem ļauj tikt vaļā, pārliekot mantu uz citu uzņēmumu. Nepieredzēti publiskais konflikts atklāj daudz ko ne tikai par spoži pulēto zīmolu, bet Latvijas biznesa vides tikumiem.

Nemanāmāka ir cīņa, kas jau vairākus gadus turpinās izglītības sistēmā. Zanes Oliņas vadītā Iespējamā misija gluži kā specaģentus iesūta skolās savus jaunos skolotājus, lai viņi palīdzētu bērniem ne tikai saprast fiziku vai vēsturi, bet iemācītu svarīgāko – prasmi mācīties. Tiesa, misijas ambīcijas sniedzas pāri konkrētas klases robežām: šogad to beigs puisis, kas tēmē uz izglītības ministra amatu.
Kad cīņu iedvesmas ir gana, atvelciet elpu un sagaidiet aiz loga zīlītes. Ja nav savējo, te būs mūsu logs uz Sārnati, vienīgo vietu pasaulē, kur putnu čivināšana ne vien dzirdama, bet arī lasāma: www.ir.lv/zilite

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Ēģiptes prezidenta Hosni Mubaraka oponenti turpina uzturēt prasību pēc viņa tūlītējas demisijas, uzsverot, ka ar opozīcijas un valdības sarunās panākto piekāpšanos – izveidot konstitucionālu reformu komiteju – neesot pietiekami. Komitejas mērķis ir līdz marta pirmajai nedēļai izpētīt un ierosināt konstitucionālus labojumus un izmaiņas likumdošanā. Kairas centrā esošajā Atbrīvošanas laukumā, kas pēc vairāk nekā divas nedēļas ilgušajiem protestiem sāk atgādināt telšu pilsētiņu, joprojām atrodas tūkstošiem opozīcijas aktīvistu.

Alžīrijas varas iestādes aizliegušas nedēļas nogalē galvaspilsētā plānoto opozīcijas atbalstītāju gājienu. Aktīvisti šādu priekšlikumu noraidījuši un sola doties gājienā, par spīti aizliegumam. Opozīcija pieprasa prezidenta Abdelaziza Buteflika atkāpšanos. Kopš janvāra sākuma protestos pret bezdarbu un augstajām cenām Alžīrijā dzīvību zaudējuši pieci cilvēki.

Kazahstānas opozīcija pieprasījusi sarīkot brīvas un godīgas vēlēšanas. Tas noticis pēc tam, kad prezidents Nursultans Nazarbajevs paziņojis par valsts galvas pirmstermiņa vēlēšanām 3.aprīlī. Opozīcijai nebūs pietiekami daudz laika, lai paspētu sagatavot vērā ņemamu konkurenci Nazarbajevam, apliecināja Sociāldemokrātiskās partijas Azat (Brīvība) pārstāvji. Parlamentā ir tikai un vienīgi valdošās partijas deputāti, bet viens cilvēks prezidenta amatu var ieņemt neierobežotu pilnvaru termiņu skaitu. Nazarbajevs prezidenta amatā ir jau 20 gadus.

Ungārija piekritusi veikt grozījumus mediju likumā, pirmdien apliecināja Eiropas Komisijas viceprezidentes Nēlijas Krusas pārstāvis. Daudz kritizētais likums, kas stājās spēkā 1.janvārī, paredz Nacionālajai mediju un infokomunikāciju padomei tiesības noteikt naudassodu par saturu, kas tiks uzskatīts par aizvainojošu, un par «politiski nelīdzsvarotu» materiālu, kā arī tiesības pārbaudīt mediju aprīkojumu un dokumentus un piespiest žurnālistus atklāt avotus.

Dānijas tiesa piespriedusi deviņu gadu cietumsodu somālim, kurš tika atzīts par vainīgu pravieša Muhameda karikatūru autora Kurta Vestergorda slepkavības mēģinājumā. Pēc cietumsoda izciešanas Mohameds Džīle tiks izraidīts. Džīle ielauzies Vestergorda mājā pērn 1.janvārī un mēģinājis viņu nogalināt ar cirvi. 2005.gadā dāņu laikraksts Jyllands-Posten publicēja karikatūru par Muhamedu, kurā pravietis attēlots ar bumbu turbānā, kurai aizdedzināts deglis.

Afganistānā 900 kaujinieku izmantojuši iespēju nolikt ieročus un nebūt pakļautiem represijām. Pēc NATO militārās vadības aplēsēm, lai sekmētos integrācijas programma, kas sākta pirms dažiem mēnešiem, ieroči jānoliek vismaz dažiem tūkstošiem bruņotās opozīcijas pārstāvju. Talibu komandieri apsolījuši, ka katrs, kurš iesaistīsies integrācijā, tiks sodīts ar nāvi.

Krievu tautības iedzīvotāji Lietuvā sajūtot diskrimināciju mazāk nekā viņu tautieši Latvijā, Igaunijā un Somijā, liecina ES Cilvēktiesību aģentūras (FRA) veiktais pētījums. Tikai 12% no Lietuvā dzīvojošajiem krieviem sastapušies ar etnisko diskrimināciju. Igaunijā ar šādu parādību esot saskārušies 59%, Somijā 28%, bet Latvijā 25% no krievu tautības pārstāvjiem. 

Starptautiskā interneta domēnu uzraudzības organizācija ICANN pagājušo ceturtdien paziņoja, ka interneta adreses ir beigušās. Tā gan neesot nekāda katastrofa, jo eksistē adrešu uzkrājumi, kuri tiks izmantoti, līdz pakāpeniski tiks ieviesta jauna adrešu sistēma IP6. Tajā tiks izmantots lielāks zīmju skaits, un tā piedāvās adrešu daudzumu, kas rakstāms ar 38 nullēm.

Malkas kamīni un krāsnis palielina vēža un sirds slimību risku, jo degošas malkas dūmu ieelpošana līdzinās automašīnu izplūdes gāzu ieelpošanai, liecina jaunākie pētījumi. Dāņu zinātnieki noskaidrojuši, ka sīkās dūmu daļiņas, kas viegli nokļūst dziļi plaušās, var atstāt dramatisku iespaidu uz cilvēka veselību.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

 

Latvijas radio rīcībā nonākusi neoficiāla informācija, ka pret KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi plānots atentāts, tāpēc Valsts policija norīkojusi īpašu apsardzi. Ne iekšlietu ministre Linda Mūrniece (V), ne Valsts policijas priekšnieks Artis Velšs šādu informāciju nedz apstiprināja, nedz noliedza. Neoficiāli vairāki avoti minējuši, ka Strīķei izteikti nevis vienkārši draudi, bet gan veikts pasūtījums par nogalināšanu. Atentāta organizēšana tiek saistīta ar KNAB 1.februārī aizturēto Finanšu ministrijas Nodokļu un muitas administrēšanas politikas departamenta direktora vietnieku Vladimiru Vaškeviču.

Koalīcijas partijas pirmdien vienojās par šāgada budžeta konsolidācijas pasākumiem 27 miljonu latu apmērā, kas paredz  akcīzes nodokļa palielināšanu degvielai un atalgojuma samazinājumu valsts pārvaldē vēl par 5% vai darbinieku atlaišanu par 10%. Paredzēti arī papildu pasākumi ēnu ekonomikas apkarošanai, kā arī papildu azartspēļu nodokļa ieviešanu. Koalīcija turpinās sarunas par iespējām rast veidu vēl papildu budžeta konsolidācijai, lai sasniegtu aizdevēju prasītos 50 miljonus latu.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) neredz jēgu strādāt, ja netiks veikta budžeta konsolidācija. Latvijas radio viņš savu pārliecību pamatoja ar to, ka bez turpmākas budžeta konsolidācijas valstī atgriezīsies liela nestabilitāte un neskaidrība par ekonomikas attīstību, turklāt nevarētu cerēt uz kredītreitingu paaugstināšanu, kas dotu iespēju valstij izdevīgi pārkreditēties finanšu tirgos.

Janvārī gada inflācija (salīdzinājumā ar 2010.gada janvāri) sasniedza 3,7%. Gada laikā precēm cenas pieaugušas par 5,5%, bet pakalpojumiem samazinājušās par 1%. Savukārt, salīdzinot ar 2010.gada decembri, patēriņa cenas palielinājās par 1,3%. Finanšu ministrs Andris Vilks (V) atzīst, ka inflācijas prognoze šim gadam būs jāpārskata – valsts budžets apstiprināts ar 1,1% inflācijas prognozi, taču reāli gada beigās būšot ap 3%.  

LNT direktora Andreja Ēķa vadītās kustības Par labu Latviju! valde pirmdien nolēmusi pamest šo politisko apvienību. Valdes sēdē secināts, ka «minimālā programma» esot izpildīta – PLL ir tikusi Saeimā, bet turpmākai darbībai kustībai būtu nepieciešams pastāvēt atsevišķi no politiskās apvienības. Apvienība PLL dibināta pērn 12.jūnijā pēc uzņēmēju veidotās kustības PLL aicinājuma politiskajām partijām apvienot spēkus Latvijas tautsaimniecības atveseļošanai. To vadīja eksprezidents Guntis Ulmanis, kurš nesen paziņoja, ka pārtrauks pildīt šos pienākumus.

10 no 15 Balvu novada domes deputātiem parakstījuši vēstuli, kurā pieprasa Balvu novada domes priekšsēdētāja Jāņa Trupovnieka (TB/LNNK) atkāpšanos. Deputāti pārmet Trupovniekam autoritāru vadības stilu, kā arī pieļautās kļūdas. Jautājumu par neuzticības izteikšanu Trupovniekam plānots izskatīt Balvu novada domes sēdē ceturtdien, 10.februārī.

Saeima nodevusi izskatīšanai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā Latvijas Žurnālistu apvienības rosinātos grozījumus likumā «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», kas paredz prasību masu medijiem atklāt to patiesos īpašniekus līdz konkrētām fiziskām personām. Grozījumus iesniegusi apvienība VLTB/LNNK, pret šo ideju neviens neiebilda.

Šāgada 1.janvārī Latvijas ieslodzījuma vietās kopumā atradās 6780 personas, kas ir par 3,9% mazāk nekā pirms gada, kad cietumos bija 7055 personas. Pērn no Latvijas cietumiem atbrīvotas 2315 ar brīvības atņemšanu notiesātas personas, kas ir par 7,4% vairāk nekā gadu iepriekš. 70,8% izlaistas brīvībā pēc piespriestā soda pilnīgas izciešanas, bet 27,7% – nosacīti pirms termiņa. Desmit personas no cietuma atbrīvotas sprieduma izmaiņu dēļ, bet 12 apžēlotas.

Brāļi Martins un Tomass Dukuri 4.februārī Čezānas trasē Itālijā svinēja dubultuzvaru Pasaules kausa izcīņas pēdējā, astotajā posmā. Šī bija pirmā reize, kad abi brāļi ieņēmuši pirmās divas vietas. Piekto uzvaru sezonā un desmito karjerā PK posmos svinēja olimpiskais vicečempions Martins Dukurs (attēlā), kurš jau pirms šā posma bija nodrošinājis uzvaru PK kopvērtējumā. 

Tirāni un liekuļi

Ko nozīmē dzīve arābu demokrātijā un ko var sagaidīt pēc režīma krišanas Ēģiptē

Sapērciet labi daudz ūdens un izņemiet no bankomātiem skaidru naudu, ieteica drošībnieks, kas pieskata valstī strādājošos ārzemniekus. Ūdens būs nepieciešams, ja sāksies ielu kaujas, un drošāk būs sēdēt mājās ar aizvērtiem slēģiem. Savukārt nauda noderēs, ja būs jānolīgst taksometrs un jābēg uz kādu no kaimiņvalstīm. Laipni lūgti Libānā! Vienā no retajām arābu valstīm, kuru teorētiski var uzskatīt par demokrātisku valsti. Visapkārt tikai karalistes, emirāti, sultanāti, diktatori un, protams, turpat blakus dienvidu robežai arī Izraēla, kas šeit oficiāli nemaz netiek saukta par Izraēlu, bet par okupētajām palestīniešu teritorijām. 

Ja Libānā paviesojas tikai dažas dienas un pēc tam ar airBaltic četrās stundās aizlido mājup uz Rīgu, ir pamats jūsmot par galvaspilsētas Beirūtas butika viesnīcām, restorāniem un vētraino naktsdzīvi. Bet, padzīvojot ilgāk, realitāte izrādās pavisam citāda. 

Manā mājā vismaz trīs stundas dienā tiek atslēgta elektrība. Sliktākos galvaspilsētas rajonos tā pazūd uz sešām stundām, bet nomaļākos laukos – pat uz 12 stundām. Internets ir viens no dārgākajiem pasaule, piemēram, par divu gigabitu ielādi jāmaksā 50 dolāru. Galvaspilsētā, kurā dzīvo puse no četriem miljoniem valsts iedzīvotāju, nav sabiedriskā transporta. Tā vakuumu aizpilda tūkstošiem lielākoties sagrabējušu taksometru. 

Uz jautājumu – kāpēc tas tā? – vietējie parasti it kā pamācot, it kā nopūšoties atbild: «Šī taču ir Libāna!» Šajā atbildē parasti ir kopsavilkums traģiskajai vēsturei un pašreizējam politiskajam haosam. Kad pazūd elektrība, kaut kur sētā starp tuvējām mājām sāk dūkt ģenerators – tas nodrošina strāvu stundās, kad to nespēj valsts energokompānija. Katra mēneša beigās pie durvīm pieklauvē vīrs un par šo ģeneratora «prieku» pieprasa 105 dolārus. Nekādu skaitītāju nav, un arī rēķinu nav. Arī citu ģeneratoru izvēlēties nevar, un vispār nav skaidrs, kam tie īsti pieder. Kad kāds cenšas paskaidrot, ka tas viss ir pilsoņu kara rezultāts, pat lieki iebilst, ka karš beidzās pirms 20 gadiem. Starp rindām jāsaprot, ka ģeneratoru sistēma ir lielisks korupcijas paraugs – kālab gan amatpersonām rūpēties par normālas energosistēmas izveidi, ja patlaban ir lieliska izdevība piepelnīties kopā ar ģeneratoru puišiem? «Šī taču ir Libāna!» 

Ar internetu ir līdzīgi. Savā starpā «konkurē» piecas interneta firmas, kas pakalpojumu pērk no vienas valsts uzraudzītas institūcijas. Brīvais tirgus neeksistē. 

Toties itin brīvi, vismaz vērojot no malas, attīstās nekustamā īpašuma tirgus. Knakš! Buldozers nostumj vēl vienu franču koloniālisma vai osmāņu laiku villu, un tās vietā sāk augt kārtējais debesskrāpis. Pirms desmit gadiem tika izveidots saraksts ar 1500 īpaši aizsargājamiem vēstures pieminekļiem. Pērn vasarā tos pārskaitīja un sanāca vairs tikai… 400. Vairāk nekā tūkstotis ir pazudis. «Šī taču ir Libāna!» Pie reizes jāpiebilst, ka šī noteikti vairs nav Tuvo Austrumu Parīze, kā Beirūta savas fiziskās pievilcības un dzīvesstila dēļ tika dēvēta pagājušā gadsimta 50. un 60.gados. 

DEMOKRĀTIJAS MOKAS

Un tad pienāk tāds brīdis, kā otrdiena pirms trim nedēļām, kad drošībnieks iesaka sapirkt ūdeni un gatavoties iespējamai evakuācijai. Iepriekšējā naktī ap pulksten trijiem vairākos lielos pilsētas krustojumos pēkšņi sapulcējās vīri melnā ar ieročiem un pāris stundu izmēģināja, kā ir pārņemt varu valstī – daļa devās «uzbrukumā» ministriju ēkām, daļa pagriezās uz lidostu. Ap septiņiem viņi izklīda. 

Dienu iepriekš bija nomirusi valdība, kas pēc vēlēšanām 2009.gadā tapa piecus mēnešus ilgušās mokās. No koalīcijas galda piecēlās šiītu islāmistu partija Hezbollah ar saviem sabiedrotajiem. Aiziešanas iemesls pavisam vienkāršs: īpašs starptautiskais tribunāls drīz nosauks personas, kuras apsūdz Libānas premjera Rafika Hariri uzspridzināšanā 2005.gadā. Jau pasen noplūdusi informācija, ka tie būs vairāki Hezbollah rokaspuiši. Pati partija kliedza, ka apsūdzības ir safabricētas, un aicināja jauno premjeru Sādu Hariri tās ignorēt, proti, atteikties izpildīt aresta orderus. Taču problēma ir tā, ka Sāds ir nogalinātā Rafika dēls un šāda piekāpšanās principā būtu atteikšanās no sava tēva slepkavu tiesāšanas. 

Jau nākamajā naktī Hezbollah, kurai ir sava kaujinieku vienība, nodemonstrēja valsts pārņemšanas manevrus. Principā saukt to par vienību ir pārāk maigi, jo tā ir labāk bruņota par Libānas armiju un to apliecināja jau 2008.gadā, kad pēc citas politiskās rīvēšanās burtiski 45 minūtēs savā kontrolē pārņēma pusi galvaspilsētas. 

Demokrātija Tuvajos Austrumos tik tiešām ir sarežģīta lieta. Libānā ir 18 oficiāli atzītas reliģijas (piemēram, kristieši dalās 12 konfesijās, no kurām lielākās ir austrumu katoļi maronīti, grieķu pareizticīgie un grieķu katoļi). Principā katrai lielākajai konfesijai ir sava politiskā partija, lai gan var teikt arī otrādi – katra partija ir pielīmējusies pie savas konfesijas, un vēlētāji līdz šim ļoti uzticīgi balsojuši saskaņā ar savu reliģisko piederību. 

Varas dalījums ir savdabīgs un balstās uz tautas skaitīšanu, kas pēdējoreiz veikta tālajā 1932.gadā. Pašlaik parlamentā puse vietu garantētas kristiešiem, lai gan skaidrs, ka jau sen Libānā vairākums ir musulmaņi. Veidojot valdību, ir savdabīga tradīcija tajā iesaistīt gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas, kas principā nozīmē to, ka iepriekšējā valdība 14 mēnešu laikā nav spējusi vienoties ne par vienu būtisku jautājumu. Starp citu, kabinetā ir 30 ministru (jā, trīsdesmit!), no kuriem septiņiem nav konkrētas pārraugāmās jomas. Taču vismaz visas partijas ir dabūjušas savu pīrāga daļu. Un vēl pēdējo gadu pieredze mudina domāt, ka par premjeru ir izredzes kļūt tikai miljardieriem (nevis miljonāriem, bet miljardieriem) – Rafikam Hariri piederēja celtniecības impērija, topošais premjers Nadžibs Mikati izveidoja un veiksmīgi pārdeva telekomunikāciju milzi, bet pa vidu pie varas 35 gadu vecumā tika Rafika mantinieks Sāds. 

Kad Beirūtas celtniecības putekļi, pīpinošo taksometru troksnis un citas sadzīviskas neērtības ir līdz kaklam, var sarunāt auto, kas divās stundās aizved uz kaimiņvalsts Sīrijas galvaspilsētu Damasku. Turp devos piektdienā pirms divām nedēļām. Vīzu izsniegšanas telpā uz robežas jūtams, ka ierēdņi ir kašķīgāki nekā parasti. Pirms dažām dienām ir kritis Tunisijas režīms (74 gadus vecais prezidents Ben Ali aizbēdzis uz Saūda Arābiju, un viņa sieva, kā ziņoja franču Le Monde, paspējusi paņemt līdzi 1,5 tonnas zelta no valsts bankas krātuves; jahtas un privātais zvēru dārzs ar tīģeriem gan palicis dzimtenē), un nupat sākuši sabiezēt mākoņi virs Ēģiptes «mūžīgā» prezidenta Hosni Mubaraka galvas. 

«Kāda ir jūsu profesija?» man pārjautā robežsargs, lasot vīzas izsniegšanas anketu. 

«Dizainers.» Kopš pusstundu ilgās tincināšanas, ko piedzīvoju Damaskas lidostā pirms diviem gadiem, es vairs nesaku patiesību. Skaidrs, ka arī tagad ārvalstu žurnālistus Sīrijā gaida vismazāk. 

«Kāds dizainers?» 

«Interjera. Braucu pirkt paklājus.» 

«Vai paliksit viesnīcā, ko šeit ierakstījāt?» 

«Jā.» 

Principā Sīrijas valsts aparāts par to varēs pārliecināties jau nākamajā rītā ap pieciem, kad visas Damaskas viesnīcas apstaigā drošības policisti, reģistratūrā savācot pasu kopijas. Robežsargs iespiež vīzas zīmogu. 

Viesos pie dzelzs dūres

Svētdiena sagādā pārsteigumu. Sīrijas prezidents Bašars al Asads retā intervijā amerikāņu avīzei The Wall Street Journal izteicies, ka «Tuvos Austrumus ir pārņēmusi stagnācija», tāpēc vietējiem līderiem ir laiks sevi «uzlabot, lai ietu līdzi cilvēku prasībām». 

Tiešām? Kad al Asads pēdējo reizi ieskatījās spogulī? 

Viņš pats prezidenta amatu 2000.gadā mantoja no tēva, kas noturējās pie varas 30 gadus līdz savai nāvei. Parlaments steigšus palaboja konstitūciju, ka par prezidentu var kļūt jau 34 gadu vecumā, nevis 40 gados. (Bašaram togad bija 34.) Tika sarīkots referendums ar vienu kandidātu, un Bašars savāca 97% balsu, apgalvoja vēlēšanu komisija. 

Savā inaugurācijas runā viņš paziņoja: «Ir jāsāk jaunas reformas, lai sabiedrība kļūtu atvērtāka.» Jā, to viņš teica jau pirms desmit gadiem, bet politiskajā sistēmā nekas daudz nav mainījies. Sīrijā aizvien ir spēkā pirms 47 gadiem izsludinātais ārkārtas stāvoklis, kas varai dod iespēju rīkoties bez liekiem paskaidrojumiem. Jaunākais organizācijas Amnesty International ziņojums par 2010.gadu rezumē: «Sīrijas valdība ir neiecietīga pret opozīciju. Kritiķi, cilvēktiesību aizstāvji un valdības oponenti tiek aizturēti, bieži vien uz ilgu laiku; dažiem negodīgās prāvās piespriests cietumsods; izplatīta spīdzināšana.» 

Bašara al Asada aizpagājušās svētdienas vaļsirdība bija kā atbilde revolūcijai Tunisijā un dumpim Ēģiptē. Arī pašā Damaskā bija uztraukums. Lai gan sociālie tīkli Facebook un Twitter Sīrijā ir bloķēti, daži tiem iemanās pieslēgties pa aplinku ceļiem. Aktīvistu grupiņa aicināja pulcēties pie parlamenta, lai protestētu pret korupciju un augstajām mobilo sakaru cenām (Syriatel īpašnieks ir prezidenta radinieks). Protests nenotika, jo drošības dienests jau dienu iepriekš apciemoja 12 rīkotājus un piespieda parakstīt apņemšanos vairs nerīkot publiskus protestus. 

Bet, kad dažas dienas vēlāk aptuveni 100 sīriešu sapulcējās pie Ēģiptes vēstniecības, iededza solidaritātes svecītes un kāds no klātesošajiem sāka skaļi skaitīt: «Lai nāk pārmaiņu vēji! Lai tie aizslauka negodīgumu un kaunu!», no tuvumā stāvošajām automašīnām izkāpa civildrēbēs ģērbušies vīrieši un draudīgi pieprasīja visiem izklīst, – tā notikumus aprakstīja The New York Times

Tajā pašā dienā prezidents Bašars paziņoja, ka palielina valsts sektorā strādājošo algas par 17%. Dumpis beidzās, tā īsti nesācies. 

Pie jauniem solījumiem nupat ķeras arī pašas nabadzīgākās arābu valsts Jemenas prezidents Ali Abdula Salehs. Arī viņš palielināšot valsts nodarbināto algas, samazināšot nodokļus un izveidošot īpašu fondu, kas maksātu «algu» universitāti beigušiem bezdarbniekiem (kopumā bez darba ir 65% iedzīvotāju). No kurienes ņems naudu, viņš nepaskaidro. Jemenas ekonomika balstās uz naftas ieguvi, taču tās rezerves sāk izsīkt. Tiek lēsts, ka pēdējie bareli no pazemes tiks izsūknēti jau pavisam drīz – 2017.gadā. 

Salehs vēl paziņoja, ka aptur paša ierosinātās konstitūcijas izmaiņas, kas ļautu palikt prezidenta amatā uz mūžu. Nākamās vēlēšanas Jemenā paredzētas 2013.gadā, bet Salehs sola, ka ne viņš, ne arī dēls tajās nekandidēs. Tiesa, pamest valsts vadītāja amatu 68 gadus vecais politiķis solīja jau 2005.gadā, bet gadu vēlāk pārdomāja. 

Nesatricināmo krīze

Pēdējās nedēļās arābu pasaulē piedzīvotie notikumi tik tiešām ir fascinējoši. Ne bez pamata daži komentētāji to salīdzina ar padomju bloka sabrukumu Austrumeiropā 1989.gadā. 

Tunisijas prezidents Ben Ali patriekts no valsts pēc 24 gadu valdīšanas. Ne vēlāk kā divu mēnešu laikā jānotiek jaunām, brīvām vēlēšanām. 

Ēģiptes prezidenta Hosni Mubaraka krēsls palicis bez kājām pēc 30 gadu valdīšanas. Viņš pārņēma varu 1981.gadā (vai atceraties, ka tolaik PSRS līderis vēl bija Leonīds Brežņevs?). 

Jemenas prezidents Salehs pie varas būs noturējies 34 gadus (ja aizies 2013.gadā). 

Uztraucies ir Sīrijas prezidents Bašars al Asads, un vēl vienas kaimiņvalsts vadonis – Jordānijas karalis Abdulla nupat atlaidis valdību, jo Jordānijas galvaspilsētā Ammānā 22.janvārī sapulcējās pieci tūkstoši protestētāju un sūdzējās par Ministru kabineta nespēju reformēt ekonomiku un samazināt bezdarba līmeni. 

12.februārī protesta akcijas ir ieplānotas Alžīrijā. Šīs valsts prezidents Abdelazizs Buteflika, kas pie varas ir 12 gadus, jau pasteidzies paziņot: drīz tiks atcelts pirms 19 gadiem ieviestais ārkārtas stāvoklis, un protestētāji drīkstēs izteikt savu sašutumu ielās, izņemot galvaspilsētu.  

Liekulības tirgus

Protams, vislielākā uzmanība pašlaik ir pievērsta Ēgiptei, kur jau vairāk nekā divas nedēļas tūkstošiem cilvēku pulcējas lielāko pilsētu centros un pieprasa prezidenta Mubaraka atkāpšanos. Tā ir lielākā arābu zeme ar 83 miljoniem iedzīvotāju. Tā ir arī viena no nabadzīgākajām arābu zemēm, jo 40% iedzīvotāju pārtiek ar vienu latu dienā, bet aptuveni 35% ir analfabēti. 

Visinteresantāk ir vērot lielvaras ASV reakciju. Protestu pirmajās dienās ASV viceprezidents Džo Baidens norādīja, ka Mubaraku nevajadzētu saukt par diktatoru, valsts sekretāre Hilerija Klintone viņu raksturoja kā ilglaicīgu «partneri», kas ir «stabilitātes pamats». Iespējamais republikāņu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās Maiks Hakabī uzskata, ka Mubaraks «nav izdarījis neko sliktu». Bet bijušais viceprezidents Diks Čeinijs, kas strādāja kopā ar Džordžu Bušu, nupat nācis klajā ar atklāsmi, ka Mubaraks ir «labs ASV draugs» un no amerikāņu interešu viedokļa, ir svarīgi «priecāties par demokrātiju un brīvību citās valstīs, taču tā ne vienmēr ir laba lieta». 

Un to viņi saka par valsti, kurā saskaņā ar Amnesty International tiek «aizturēti miermīlīgi kritiķi un oponenti» un kur «tiek apspiesta pulcēšanās un vārda brīvība», bet aizturētie tiek «spīdzināti» un tiesas ir «negodīgas»? 

Tiesa, amerikāņi neslēpj, ka Mubaraks bija izdevīgs kā viens no retajiem Izraēlas draugiem reģionā. Pateicoties Mubaraka atbalstītajam miera līgumam, Izraēla, piemēram, varēja atļauties samazināt savu armiju un militāros izdevumus: 70.gados tie «apēda» 23% no nacionālā kopprodukta, bet pašlaik tikai 9%. 

Tagad amerikāņu administrācijas publiskie izteikumi ir mainījušies, un viņi mudina uz miermīlīgu varas maiņu Ēģiptē. Taču ir parādījušies citi jautājumi – kas nāks Mubaraka vietā? Kas aizpildīs pēkšņi radušos varas vakuumu, jo visi leģendārie reģiona «trīsdesmitgadnieki» lieguši attīstīties veselīgai opozīcijai? 

Ēģiptē vienīgais publiskais pretstats Mubaraka pārstāvētajai Nacionāli demokrātiskajai partijai līdz šim ir bijusi Musulmaņu brālība. Mubaraks šo reliģisko kustību, kas radās pirms nepilniem simt gadiem un tagad darbojas arī citas arābu valstīs, savās mājās aizliedza un neļāva tai piedalīties vēlēšanās. Pirms pieciem gadiem brālība nolēma apiet aizliegumu, piesakot savus cilvēkus kā neatkarīgus kandidātus. Viņi savāca 19% balsu parlamentā, turpretim Nacionāli demokrātiskā partija – 73%. 

Vai balsis tika saskaitītas godīgi un cik plašs ir patiesais atbalsts Musulmaņu brālībai, pagaidām nezina neviens. Vai, sabrūkot Mubaraka partijai (kā tas pēc režīma krišanas notika ar komunistu partijām bijušā padomju bloka zemēs), arī Ēģiptē parādīsies politisks caurums, kurā sāks rosīties dažādi oportūnisti? Jā, arī šis pagaidām ir neatbildēts jautājums, kas uztrauc gan amerikāņus, gan citas valstis. 

Vismaz pagaidām nav iemesla baidīties no Musulmaņu brālības, saka bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieks Brūss Rīdels, kas agrāk sniedzis padomus Tuvo Austrumu jautājumos trim bijušajiem ASV prezidentiem. «Brālība jau pirms vairākiem gadiem paziņoja, ka nosoda vardarbību, tā savas mērenības dēļ pat kļuvusi par citu radikālu islāmistu uzbrukumu mērķi. Al-Qaeda līderis Osama bin Ladens un Aimans Zavahiri savu politisko dzīvi sāka brālībā, taču jau sen to ir pametuši un sauc par mīkstmiešiem un kaķēniem Amerikas un Mubaraka klēpī. (..) Nav pamata baidīties no Musulmaņu brālības. Sadzīvot ar to nebūs vienkārši, taču nevajag uzreiz to uzskatīt par ienaidnieku. Katrā ziņā tagad ēģiptieši paši varēs izlemt savu likteni un to, cik lielu lomu viņu dzīvē spēlēs brālība.» 

Jāpievērš uzmanība, ka protestus Ēģiptē sāka organizēt nevis Musulmaņu brālība, bet gan jauniešu aktīvisti, izmantojot saziņu sociālajos tīklus. Vienkārši pašlaik nav nevienas citas partijas vai organizācijas, kuru iesaistīt Mubaraka izvadīšanas procesā. Arī bijušais ANO Starptautiskās atomenerģijas aģentūras vadītājs un Nobela miera prēmijas laureāts Mohammeds el Baradejs, kas ir pazīstamākā persona dumpinieku vidū un kuru pašlaik min kā iespējamo Mubaraka pēcteci, ir politisks vientulis bez savas partijas. 

Labā ziņa ir tā, ka protesti Tunisijā un Ēģiptē ir iekšējs dumpis – tā ir iedzīvotāju sacelšanās pret tirāniju un stagnāciju. Šī nebūt nav Rietumu vadīta reģiona problēmu sakārtošana, kā tas notika 2003.gadā, iebrūkot Irākā un gāžot diktatoru Sadamu Huseinu. 

Starp citu, Irāka ir tikai otra arābu zeme (līdzās Libānai), kuru tagad var uzskatīt par demokrātisku valsti – abās ir daudzpartiju sistēma, abās notiek brīvas vēlēšanas. Tas nenozīmē, ka tur nav problēmu. Tas nozīmē, ka teikšana ir tautas rokās un viņiem pašiem jālemj, kā šo pamatbrīvību izmantot.

Armani sociāldemokrāts

«Labais Nils» no krievu partijas ir pirmais Rīgas mērs, kas iedzīvotājiem patīk tikpat ļoti kā populārais «Ventspils sakārtotājs» Aivars Lembergs. Atklāj sociālās mājas, rīko pilsētniekiem Jāņus, mīl kaķus un ielu plāksnītes nav nomainījis pret divvalodīgām. Mazāk redzama ir Ušakova otrā seja – mērs pilnīgi nerēķinās ar opozīciju, labprātāk ieklausās nevis partijas biedros, bet gan savā padomniekā – miljonārā, un viņu apēno aizdomas par mediju ietekmēšanu. Ko īsti Nils Ušakovs pusotra gada laikā ir izdarījis Rīgā? 

Neilgi pirms Ušakova iesēšanās Rīgas mēra krēslā 2009.gada vasarā Holivudā tapa multfilma par zilonēnu Hortonu. Viņš izglāba no bojāejas ziediņā paslēpušos pilsētu, kuras iemītnieki vēlējās visu laiku tikai smaidīt un dzirdēt labas ziņas, tāpēc neticēja brīdinājumiem par katastrofu. 

Kopš Saskaņas centra (SC) uzvaras vēlēšanās Rīga ir kļuvusi līdzīga šai multenes pilsētai. Pēkšņi par to medijos ir gandrīz tikai labas ziņas. Ušakovu pozitīvi vērtē 73% rīdzinieku, un tas ir augstākais reitings, kopš domes priekšsēdētāju popularitāte vispār tiek mērīta. Kad varu pilsētā pirmo reizi pārņēma krievu partija, sākumā Nils Ušakovs izskatījās pēc pieklājīga briļļaina mazā brālīša blakus bravūrīgajam buldozeram Aināram Šleseram – LPP/LC līderim, kam koalīcijas sastāvā nācās samierināties ar vicemēra posteni. Nu Šlesers pārcēlies uz kaktu Saeimā, un Ušakovs varu Rīgā ir pārņēmis pilnībā, partneriem atvēlot tieši tik daudz, lai tie nesūdzētos. Taču viņa sasniegumu saraksts Rīgā nav tik viennozīmīgs, kā vedina domāt pozitīvais tēls. 

Bemhens rullē 

Krievvalodīgie polittehnologi mēdz teikt, ka SC vēlētājus Rīgā interesē tikai divi jautājumi. Starp tiem nav krievu valodas oficiālais statuss. Rūpes saistās ar komunālo pakalpojumu un sabiedriskā transporta cenām. Tieši šīs ir SC prioritātes Rīgas domē, kur partija uzņēmusies atbildību par sociālo jautājumu, mājokļu un vides, satiksmes un transporta, kā arī pilsētas attīstības komiteju (mēra partijai automātiski tiek arī finanšu komitejas vadība). 

Pagaidām SC izdevies izbēgt no korupcijas skandāliem. Līdz šim vienīgais traips, ko tagad pārbauda KNAB, ir grants karjera pirkums par 700 tūkstošiem latu – to pērn iegādājās domei daļēji piederošā Ceļu pārvalde. Izskanējis viedoklis, ka par to nevajadzīgi pārmaksāts. 

Pats Ušakovs par sāpīgāko pilsētas pārvaldes jautājumu atzīst sabiedrisko transportu. Rīgas satiksme (RS) atrodas viņa tiešā politiskā kontrolē. Uzņēmuma vadītājs Leons Bemhens «uzrāda pozitīvu tendenci», – tā domā Ušakovs, par spīti daudzajiem skandāliem – gan saistībā ar pārmaksāto e-talonu, gan liesajos gados saglabātām un par piemaksām pārdēvētām prēmijām, gan dzērušu vadītāju, kurš avārijā nogalina pasažierus, gan nepamatoti izmaksātām atvaļinājuma kompensācijām 51 tūkstoša latu apjomā direktoriem, kas turpina darbu. 

Lai gan RS direktoru skaits no 13 ir samazināts līdz sešiem, amatu saglabājis attīstības direktors, kurš kredīta dokumentos sajauca latus ar eiro, un līdz ar to uzņēmums saņēma nepietiekamu aizdevuma summu. Valdē salikti Ušakova partijas un LPP/LC biedri, kam ar nozari nav bijis sakara, piemēram, agrākā sabiedrības integrācijas speciāliste Irina Vinnika un tūrisma nozares darbonis Mihails Tolstojs. Tāds pats savējo astoņkājis izveidots citos domes uzņēmumos, kur iekārtoti opozīcijā izsalkušie partijas biedri. 

«Es deputātus valdē saliku apzināti, jo man ir vajadzīga kontrole, lai realizētu politiskos uzstādījumus,» skaidro Ušakovs. No viņa teiktā izriet, ka galvenā SC prioritāte ir līdz šā domes sasaukuma beigām turpināt priekšvēlēšanu dāvanu – atļauju nestrādājošiem pensionāriem ar sabiedrisko transportu braukt par brīvu, kas RS gadā izmaksā 3,5 miljonus latu. Protams, arī invalīdi un skolēni esot prioritāte, bet tiem nepietiek naudas. «Ja var iedot tikai vienai grupai, tas nenozīmē, ka nav jādod vispār. Mūsu prioritāte ir nestrādājoši pensionāri, jo uzskatām, ka šī grupa pēdējo gadu laikā cieta visvairāk,» saka Ušakovs, kurš braukšanas atlaidi sauc par sociālo pabalstu. Un sociālie pabalsti esot viņa prioritāte. 

Visi pabalsti gan nav saglabāti, piemēram, 50 latu pabalstu bērnam, kuram nav vietas pilsētas dārziņā, tagad saņem tikai trūcīgie, kaut arī rindā joprojām ir vairāk nekā 5000 bērnu. Solītais lielais līdzfinansējums privātajiem bērnudārziem vēl nav ieviests, un piedāvāto risinājumu kritizē gan vecāki, gan privāto dārziņu asociācija. Patlaban vecāki, kuru atvasēm laimējies ar vietu pilsētas bērnudārzā, mēnesī šķiras no 20-30 latiem par ēdināšanu. Tie, kuru bērni iet privātajos dārziņos, maksā virs 200 latiem, no kuriem dome sedz 30. 

Iztērē uzkrājumu 

Saglabāt sociālos pabalstus Ušakovs var atļauties tāpēc, ka salīdzinājumā ar valsts budžetu Rīgas finanses ir labā stāvoklī. Lai gan abus pēdējos gadus Rīgas budžetā ir deficīts (pērn tie bija 7,9%, un vairāk ir bijis tikai gadsimta sākumā, kad lielos mīnusus pārfinansēja ar dārgiem overdraftiem), pilsētai pēdējos piecos gados sakrāts «drošības spilvens». Tā lielums šāgada sākumā bija 83,7 miljoni latu. Tā nu Ušakovs tērē to, ko pats nav uzkrājis, un plūc politiskos laurus. 

Tēriņi nav mazie: šogad paredzētais 12,5% deficīts uzkrājumu var noplicināt par aptuveni 50 miljoniem latu. (Ušakovs cer, ka mazāk, jo budžeta ienākumi prognozēti piesardzīgi. Pērn cerības attaisnojās, jo vairāk iekasēja gan iedzīvotāju ienākuma, gan nekustamā īpašuma nodokli.) 

Izpriecu budžets – tā Ušakova laikā sastādīto plānu sauc opozīcijas deputāts Olafs Pulks (Jaunais laiks), jo nauda atradusies gan Jaungada nakts svinēšanai ar salūtu un bezmaksas transportu, gan Līgosvētkiem, slidotavai un kameršļūkšanas trasēm. 

Tiesa, salīdzinot budžetu ar iepriekšējiem, izklaidēm paredzētā nauda nav būtiski pieaugusi, tāpēc atliek tikai jautāt, vai šie ir saprātīgākie tēriņi spiedīgos apstākļos? Daļa iepriecināto rīdzinieku noteikti teiktu: jā. 

Vairāk nekā par izklaidēm būtu jāuztraucas par nepabeigtajiem projektiem, ko finansē no ES fondiem. Pērn neapgūti palikuši 13,4 miljoni latu – tas ir rekords Rīgas vēsturē. Aukstums aizkavējis Austrumu maģistrāles sastāvdaļu būvi, 63 skolās nav izremontēti un aprīkoti plānotie dabaszinātņu kabineti, nopirkti datori un iekārtoti datortīkli, nav uzlabotas ielas degradētā teritorijā Maskavas priekšpilsētā utt. Satiksmes ministrija raizējas, ka satiksmes drošības uzlabošanai Rīga pieteikusi projektus tikai piecu miljonu latu apmērā, kaut gan atvēlēti astoņi. 

Arī pašā pilsētas budžetā neiztērēti pērn palikuši vairāk nekā divi miljoni latu ielu remontiem, taču Ušakovs, kā jau labs dēls, ir parūpējies, lai par 400 tūkstošiem salabotu ielu Imantā, kur dzīvo mēra vecāki. 

2013.gadā, kad gaidāmas nākamās domes vēlēšanas, Ušakovam vairs nebūs kur pasmelties naudu. Tieši togad pilnā apjomā jāsāk atdot kredītu par Dienvidu tiltu. Uz jautājumu, vai Rīgai nedraud bankrots, finanšu departamenta vadītāja Ilga Tiknuse atbild: «Šobrīd tādu draudu vēl nav.» 

Jauns kredīts «zelta» tiltam 

Aptuveni pirms gada Rīgas domei pietrūka naudas, ar ko pabeigt Dienvidu tilta pēdējo kārtu – piebraucamos ceļus Ziepniekkalna pusē, līdz ar to dārgais tilts atduras šaurā nekurienē. Ušakova dome par svarīgāku atzina izglītības iestāžu siltināšanu un remonta pabeigšanu Rīgas Krievu teātrī. 

Dienvidu tilts ir spilgtākais piemērs, kā pilsētnieki pārmaksā par izvēlēto finansējuma modeli un sadārdzinātajiem būvdarbiem. Procentu maksājumi veido 46% no visa tilta līdzšinējā kredīta. 

Tagad šī summa pieaugs vēl vairāk, jo Ušakovs apliecināja – tilta izbūvju pabeigšanai 17 miljonus latu nolemts aizņemties bankā. «Es vienmēr varu atrast 17 miljonus domes budžetā, bet tad ir jāsaprot, ka nauda tiks atņemta sociālajām programmām, ko es negribu darīt. Tas ir politisks lēmums – ņemt kredītu.» 

Vairāki finanšu eksperti žurnālam Ir atzina, ka infrastruktūras finansēšana ar kredītu ir saprātīga rīcība, taču iepriekšējā pieredze rada bažas par sliktu procesa menedžmentu, sadārdzinātiem iepirkumiem un korupciju. Procentu maksājumos 5-7 gadu laikā ar pašreizējām 4-6% likmēm varētu nākties samaksāt līdz pat miljonam latu gadā. 

Acs bez konkursa 

Nevar teikt, ka Ušakovs satiksmes jomā neko nav darījis. Pēc stāšanās amatā viņš pasūtīja juristu atzinumu par e-talona līgumu. Saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu šim jaunievedumam nav būtisku ieguvumu, bet 13 gadu laikā tas rīdziniekiem izmaksās par 100 miljoniem latu vairāk nekā nomainītie kompostieri. Arī Ušakova domes noalgotie juristi to apstiprināja, turklāt norādīja uz strauji augošajām administratīvajām, algu un uzturēšanas izmaksām RS daļēji piederošajā e-talona uzņēmumā (tur saimnieko vēl viens sabiedrības integrācijas speciālists Aleksandrs Brandavs no LPP/LC). Taču līguma tūlītēja laušana izmaksātu 20 miljonus latu, tāpēc attiecībā uz e-talonu Rīgas domei ir sasietas rokas, lai arī kurš to vadītu. Atbildību par šo projektu Ušakovs aicina prasīt no iepriekšējiem mēriem. 

Taču šī apdedzināšanās neliedz Ušakovam bez pienācīgas kontroles virzīt citu projektu – Rīgas satiksme vēlas dibināt meitasuzņēmumu, kurš par 5,5 miljoniem latu gatavojas aprīkot Rīgas sabiedrisko transportu ar videonovērošanas un GPS iekārtām un pieturvietas – ar elektroniskiem tablo. Naudu aizņemtos bankā un atpelnītu ar reklāmas pārdošanu Rīgas sabiedriskajā transportā. 

Pirms dažām nedēļām jautājums parādījās domes darba kārtībā – nevis atbildīgajā transporta, bet uzreiz finanšu un administrācijas komitejā, ko vada pats Ušakovs. Rīgas satiksmes vadītājs Leons Bemhens līdz galam nespēja izskaidrot, kāpēc vislabākā forma ir meitasuzņēmums (juristu un konsultantu atzinumos kā pluss norādīta iespēja nerīkot iepirkuma konkursu), cik lieli pašlaik ir reklāmas ieņēmumi un kas būs jaunā uzņēmuma valdē. 

Nevienam no koalīcijas deputātiem jautājumi neradās, lai gan neskaidrību par projektu bija vairāk nekā atbilžu. Kad opozīcija, protestējot pret neuzklausīšanu, pameta zāli, viens no koalīcijas deputātiem tikai ierosināja uzņēmumu nesaukt par Rīgas aci, jo tas izpelnījies negatīvus komentārus internetā. 

Šāda aina Rīgas domē nav nekas neparasts, tā ir ikdiena. «Protams, ka uzņēmumu pārvaldēs partijas vienmēr iecels savus cilvēkus, un tas ir normāli. Bet viņi saliek deputātus. Tiem pēc būtības šis uzņēmums ir jākontrolē, bet nekādas kontroles šajā domē nav vispār,» pēc sēdes atzina JL deputāts Edgars Jaunups. «Arī opozīciju viņi neklausās vispār – tikai rullē. Tik nenormāli nav bijis nekad.» 

Kāda opozīcija? 

Šajā ziņā Jaunajam laikam ir taisnība. Lai gan Ušakova popularitāte balstās uz viņa kā jauna, moderna un demokrātiska politiķa tēlu, realitātē viņš rīkojas kā «sovaks» jeb īstens padomijas cilvēks. Domes darbs atgādina amatieru teātra izrādi, kuras rutīnu zina visi aktieri: koalīcija vienoti klusē (tikai Valsts valodas centrs varētu pateikt, vai iemesls ir sliktās latviešu valodas zināšanas daļai SC deputātu), opozīcija izklaigājas, lēmums tiek pieņemts ar SC un LPP/LC koalīcijas 38 balsīm no 60. Ušakovs opozīcijas retoriku atvaira ar nedaudz nogurušu smaidu un asprātīgām piezīmēm, kas sasmīdina publiku zālē. 

Kad Rīgas acs apspriešanā Jaunups ieslīga tirādē par RS vadībā ieceltajiem nekvalificētajiem domniekiem, Ušakovs pēc brīža apvaicājās, vai Jaunups turpinās sarunāties ar sevi vai arī viņam nepieciešama atbilde. 

Pilsētas attīstības komitejas vadītājs Sergejs Zaļetajevs liedza deputātiem iztaujāt topošo pilsētas attīstības departamenta vadītāju ilgāk par stundas ceturksni, lai gan viņš būs atbildīgs par būvniecības plāniem pilsētā un viņa priekšteči deldē apsūdzēto solu, gaidot spriedumu apjomīgā kukuļņemšanas lietā. 

Ušakovs iecienījis ārkārtas sēdes. No 48 domes sēdēm, kas notikušas kopš viņa stāšanās amatā, 16 ir bijušas ārkārtas. To darba kārtību nav nepieciešams saskaņot ar pārējām partijām, sēdēs apspriežamos jautājumus mērs nosaka vienpersoniski. «Ņemot vērā, ka mums ir divas trešdaļas balsu, tas neko nemaina. Mums ir vairākums prezidijā un vairākums komitejās. Tam nav nekādas nozīmes,» saka Ušakovs. Pat atkārtoti lūgts, viņš nevar atcerēties nevienu reizi, kad domē būtu ņemti vērā opozīcijas priekšlikumi. «Mēs uzklausām opozīciju, bet rīkojamies tā, kā gaida mūsu vēlētāji.» 

Kaķi un tīģeri 

Taču medijos par Rīgas domes problēmām jūs neko daudz neuzzināsit. Gan Ušakovs, gan viņa biroja vadītāja Anna Kononova noliedz, ka pozitīvo ziņu straume saistīta ar viņu ietekmi uz telekanāla TV5 un avīzes Telegraf saturu pēc īpašnieku maiņas, kā to norādījuši vairāki agrākie šo mediju darbinieki, vai pat maksāšanu par pozitīvo publicitāti, kā apgalvo opozīcija (portāls Pietiek.com nesen vēstīja par neizdevušos domes sadarbības projektu ar Dienas medijiem, šajā kontekstā pieminēts arī LNT vārds). 

Daudz biežāk nekā komentējot Rīgas satiksmes problēmas, mēru redz apmeklējam Getliņu aitas vai zoodārzā staidzinām Amūras tīģeri. To rāda visās ziņās, ne tikai Ušakova agrākajā darbavietā Pirmajā Baltijas kanālā, kur viņš tiktu parādīts arī tad, ja staidzinātu savu kaķi. 

Ak, kaķi! Ušakovu ģimenei ir trīs, ņemti no patversmes, tikko tikuši pie jauna dzeramā trauka – strūklakas. Ja vēl to nezināt, tad acīmredzot nelasāt dzelteno presi, kurā Ušakovs labprāt pozē ar kaķiem, strūklaku un sievu. Sieva tai fotografējas arī bez Nila, masku ballē pārtapdama Holivudas aktrisē Andželīnā Džolijā, kamēr gādīgais mērs kameru priekšā šķūrē sniegu neizbraucamajā Rīgā. 

Ušakovs zina, cik svarīgas ir komunikāciju prasmes un tēls. Mūsu intervijas dienā nedēļas vidū viņš zem uzvalka pavilcis tumši violetu džemperi ar augsto apkakli, nevis iestīvinājies kreklā ar kaklasaiti. Medijiem mērs ir pieejams, atsaucīgs un pieklājīgs sarunu biedrs. Atšķirībā no vairākuma politiķu, kas par sociālajiem tīkliem atceras tikai pirms vēlēšanām, Ušakovs tviteri ir atklājis tikai pēc tām, raksta pats un mēdz būt visai asprātīgs. Piemēram, dienā, kad iekšlietu ministre Linda Mūrniece paziņoja par bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova iekļaušanu melnajā sarakstā, nevis uzturēšanās atļaujas piešķiršanu sakarā ar īpašuma iegādi Jūrmalā un ieguldījumu Rietumu bankā, Ušakova tvitera profilā parādījās ieraksts: «Eho Moskvi piedāvāja Lužkovam kļūt par manu vietnieku. Bet izskatās, ka Linda visu izčakarēja.» 

Pateicoties viņa politiķa talantam un sabiedrisko attiecību prasmēm, vairākums cilvēku Ušakovu uztver kā jaunu, izglītotu, patīkamu cilvēku, kurš negrasās pārkrievot Rīgu, rūpējas par kultūras būvēm un atvieglo veco cilvēku ikdienu ar bezmaksas braucieniem sabiedriskajā transportā vai zupas virtuvēm. Turklāt viņa vadītajā pašvaldībā nav ķildu, un koalīcija strādā saskanīgi. 

Tas nekas, ka sevi par sociāldemokrātisku dēvējošā Saskaņas centra līderis jau sen vairs nav vienkāršs puisis no Imantas. Drīzāk Armani sociāldemokrāts, kas īrē dzīvokli Vecrīgā un ikdienā nēsā ekskluzīvā Šveices zīmola Ulysse Nardin pulksteni, kura cena bez atlaides ir ap 6000 ASV dolāru (Ušakovs esot samaksājis drusku vairāk nekā viņa 1700 latu mēnešalga, jo pircis internetā un pāris gadu pēc izlaišanas). Politiski Ušakovs šķiet tuvāks nevis SC Saeimas līderim Jānim Urbanovičam, bet savam ārštata padomniekam miljonāram Ērikam Teilānam. Padomnieka karjeras laikā Teilāns gandrīz pamanījās savā īpašumā iegūt Krievijas tirgum domāto Latvijas uzņēmumu eksporta marku, viņš ir viens no Latvijas lielākajiem zemes īpašniekiem un kā Baltijas apdrošināšanas nama akcionārs un padomes priekšsēdētājs ticis saistīts ar Tautas partijas vadību, it īpaši ar Aigara Kalvīša drošības padomnieku Raimondu Lagzdiņu un viņa klanu. 

Jaunākajos SKDS reitingos Ušakovu pozitīvi vērtē 63%, bet negatīvi – 26% Latvijas iedzīvotāju (salīdzinājumam – Lemberga pozitīvais reitings svārstās ap 60%, Valsts prezidentam Valdim Zatleram – 56%). Nilam Ušakovam ir izdevies šķērsot Latvijas politikas robežšķirtni – viņš patīk krievu vēlētājiem, bet neatgrūž latviešus, norāda SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Sociologs Aigars Freimanis domā, ka Ušakovs iegūst no «baltās vārnas» fenomena – ja dominējošā attieksme pret politiķiem sabiedrībā ir krasi negatīva, tad katrs, kas nelīdzinās pelēkajai masai un strauji paceļas ar «varas liftu», tiek novērtēts pozitīvi. Ušakova gadījumā to papildina labas komunikāciju spējas. Šo fenomenu pirms Ušakova piedzīvojis gan Andris Šķēle savā pirmajā atnākšanā, gan Einars Repše, veidojot Jauno laiku. 

Politikas vērotājiem ir skaidrs, ka nevis Urbanovičs, bet gan Ušakovs ir SC biļete nokļūšanai pie varas galvaspilsētā un arī valstī. Pagaidām Rīgā viņa popularitāte ir lielāka nekā paveiktais. Līdz nākamajām vēlēšanām 2013.gadā gan vēl ir pietiekami daudz laika. Taču, kad raksta sākumā minētajā multfilmas pilsētā sāka notikt dažādas nepatīkamas lietas, pat turienes vienmēr smaidīgie iedzīvotāji saprata, ka ziņas tomēr nemēdz būt tikai labas.

UŠAKOVA PLUSI

1. Trūcīgo rīdzinieku skaits krīzes laikā ir dubultojies, tāpēc ir atzīstami domes centieni nodrošināt atbalstu ar dažādiem pabalstiem, zupas virtuvēm.

2. Rīgas skolu siltināšana samazinās to apsaimniekošanas izdevumus.

3. Rīgas izpilddirekciju un domes departamentu skaita samazināšana (lai gan neprofesionālu atlaišanu dēļ izmaksājusi vairākus simtus tūkstošu) kopumā ir apcirpusi izdevumus.

UŠAKOVA MĪNUSI

1. Ieceļot uzņēmumu vadībā savus deputātus, faktiski likvidējis to neatkarīgu kontroli.

2. Opozīcijas totāla ignorēšana un domes vadīšana nepamatotā ārkārtas režīmā.

3. Lepojas, ka pērn gandrīz 100% izpildīta investīciju programma, taču satraucošāka ir lēnā ES fondu apguve.

Armani sociāldemokrāts

«Labais Nils» no krievu partijas ir pirmais Rīgas mērs, kas iedzīvotājiem patīk tikpat ļoti kā populārais «Ventspils sakārtotājs» Aivars Lembergs. Atklāj sociālās mājas, rīko pilsētniekiem Jāņus, mīl kaķus un ielu plāksnītes nav nomainījis pret divvalodīgām. Mazāk redzama ir Ušakova otrā seja – mērs pilnīgi nerēķinās ar opozīciju, labprātāk ieklausās nevis partijas biedros, bet gan savā padomniekā – miljonārā, un viņu apēno aizdomas par mediju ietekmēšanu. Ko īsti Nils Ušakovs pusotra gada laikā ir izdarījis Rīgā? 

Neilgi pirms Ušakova iesēšanās Rīgas mēra krēslā 2009.gada vasarā Holivudā tapa multfilma par zilonēnu Hortonu. Viņš izglāba no bojāejas ziediņā paslēpušos pilsētu, kuras iemītnieki vēlējās visu laiku tikai smaidīt un dzirdēt labas ziņas, tāpēc neticēja brīdinājumiem par katastrofu. 

Kopš Saskaņas centra (SC) uzvaras vēlēšanās Rīga ir kļuvusi līdzīga šai multenes pilsētai. Pēkšņi par to medijos ir gandrīz tikai labas ziņas. Ušakovu pozitīvi vērtē 73% rīdzinieku, un tas ir augstākais reitings, kopš domes priekšsēdētāju popularitāte vispār tiek mērīta. Kad varu pilsētā pirmo reizi pārņēma krievu partija, sākumā Nils Ušakovs izskatījās pēc pieklājīga briļļaina mazā brālīša blakus bravūrīgajam buldozeram Aināram Šleseram – LPP/LC līderim, kam koalīcijas sastāvā nācās samierināties ar vicemēra posteni. Nu Šlesers pārcēlies uz kaktu Saeimā, un Ušakovs varu Rīgā ir pārņēmis pilnībā, partneriem atvēlot tieši tik daudz, lai tie nesūdzētos. Taču viņa sasniegumu saraksts Rīgā nav tik viennozīmīgs, kā vedina domāt pozitīvais tēls. 

Bemhens rullē 

Krievvalodīgie polittehnologi mēdz teikt, ka SC vēlētājus Rīgā interesē tikai divi jautājumi. Starp tiem nav krievu valodas oficiālais statuss. Rūpes saistās ar komunālo pakalpojumu un sabiedriskā transporta cenām. Tieši šīs ir SC prioritātes Rīgas domē, kur partija uzņēmusies atbildību par sociālo jautājumu, mājokļu un vides, satiksmes un transporta, kā arī pilsētas attīstības komiteju (mēra partijai automātiski tiek arī finanšu komitejas vadība). 

Pagaidām SC izdevies izbēgt no korupcijas skandāliem. Līdz šim vienīgais traips, ko tagad pārbauda KNAB, ir grants karjera pirkums par 700 tūkstošiem latu – to pērn iegādājās domei daļēji piederošā Ceļu pārvalde. Izskanējis viedoklis, ka par to nevajadzīgi pārmaksāts. 

Pats Ušakovs par sāpīgāko pilsētas pārvaldes jautājumu atzīst sabiedrisko transportu. Rīgas satiksme (RS) atrodas viņa tiešā politiskā kontrolē. Uzņēmuma vadītājs Leons Bemhens «uzrāda pozitīvu tendenci», – tā domā Ušakovs, par spīti daudzajiem skandāliem – gan saistībā ar pārmaksāto e-talonu, gan liesajos gados saglabātām un par piemaksām pārdēvētām prēmijām, gan dzērušu vadītāju, kurš avārijā nogalina pasažierus, gan nepamatoti izmaksātām atvaļinājuma kompensācijām 51 tūkstoša latu apjomā direktoriem, kas turpina darbu. 

Lai gan RS direktoru skaits no 13 ir samazināts līdz sešiem, amatu saglabājis attīstības direktors, kurš kredīta dokumentos sajauca latus ar eiro, un līdz ar to uzņēmums saņēma nepietiekamu aizdevuma summu. Valdē salikti Ušakova partijas un LPP/LC biedri, kam ar nozari nav bijis sakara, piemēram, agrākā sabiedrības integrācijas speciāliste Irina Vinnika un tūrisma nozares darbonis Mihails Tolstojs. Tāds pats savējo astoņkājis izveidots citos domes uzņēmumos, kur iekārtoti opozīcijā izsalkušie partijas biedri. 

«Es deputātus valdē saliku apzināti, jo man ir vajadzīga kontrole, lai realizētu politiskos uzstādījumus,» skaidro Ušakovs. No viņa teiktā izriet, ka galvenā SC prioritāte ir līdz šā domes sasaukuma beigām turpināt priekšvēlēšanu dāvanu – atļauju nestrādājošiem pensionāriem ar sabiedrisko transportu braukt par brīvu, kas RS gadā izmaksā 3,5 miljonus latu. Protams, arī invalīdi un skolēni esot prioritāte, bet tiem nepietiek naudas. «Ja var iedot tikai vienai grupai, tas nenozīmē, ka nav jādod vispār. Mūsu prioritāte ir nestrādājoši pensionāri, jo uzskatām, ka šī grupa pēdējo gadu laikā cieta visvairāk,» saka Ušakovs, kurš braukšanas atlaidi sauc par sociālo pabalstu. Un sociālie pabalsti esot viņa prioritāte. 

Visi pabalsti gan nav saglabāti, piemēram, 50 latu pabalstu bērnam, kuram nav vietas pilsētas dārziņā, tagad saņem tikai trūcīgie, kaut arī rindā joprojām ir vairāk nekā 5000 bērnu. Solītais lielais līdzfinansējums privātajiem bērnudārziem vēl nav ieviests, un piedāvāto risinājumu kritizē gan vecāki, gan privāto dārziņu asociācija. Patlaban vecāki, kuru atvasēm laimējies ar vietu pilsētas bērnudārzā, mēnesī šķiras no 20-30 latiem par ēdināšanu. Tie, kuru bērni iet privātajos dārziņos, maksā virs 200 latiem, no kuriem dome sedz 30. 

Iztērē uzkrājumu 

Saglabāt sociālos pabalstus Ušakovs var atļauties tāpēc, ka salīdzinājumā ar valsts budžetu Rīgas finanses ir labā stāvoklī. Lai gan abus pēdējos gadus Rīgas budžetā ir deficīts (pērn tie bija 7,9%, un vairāk ir bijis tikai gadsimta sākumā, kad lielos mīnusus pārfinansēja ar dārgiem overdraftiem), pilsētai pēdējos piecos gados sakrāts «drošības spilvens». Tā lielums šāgada sākumā bija 83,7 miljoni latu. Tā nu Ušakovs tērē to, ko pats nav uzkrājis, un plūc politiskos laurus. 

Tēriņi nav mazie: šogad paredzētais 12,5% deficīts uzkrājumu var noplicināt par aptuveni 50 miljoniem latu. (Ušakovs cer, ka mazāk, jo budžeta ienākumi prognozēti piesardzīgi. Pērn cerības attaisnojās, jo vairāk iekasēja gan iedzīvotāju ienākuma, gan nekustamā īpašuma nodokli.) 

Izpriecu budžets – tā Ušakova laikā sastādīto plānu sauc opozīcijas deputāts Olafs Pulks (Jaunais laiks), jo nauda atradusies gan Jaungada nakts svinēšanai ar salūtu un bezmaksas transportu, gan Līgosvētkiem, slidotavai un kameršļūkšanas trasēm. 

Tiesa, salīdzinot budžetu ar iepriekšējiem, izklaidēm paredzētā nauda nav būtiski pieaugusi, tāpēc atliek tikai jautāt, vai šie ir saprātīgākie tēriņi spiedīgos apstākļos? Daļa iepriecināto rīdzinieku noteikti teiktu: jā. 

Vairāk nekā par izklaidēm būtu jāuztraucas par nepabeigtajiem projektiem, ko finansē no ES fondiem. Pērn neapgūti palikuši 13,4 miljoni latu – tas ir rekords Rīgas vēsturē. Aukstums aizkavējis Austrumu maģistrāles sastāvdaļu būvi, 63 skolās nav izremontēti un aprīkoti plānotie dabaszinātņu kabineti, nopirkti datori un iekārtoti datortīkli, nav uzlabotas ielas degradētā teritorijā Maskavas priekšpilsētā utt. Satiksmes ministrija raizējas, ka satiksmes drošības uzlabošanai Rīga pieteikusi projektus tikai piecu miljonu latu apmērā, kaut gan atvēlēti astoņi. 

Arī pašā pilsētas budžetā neiztērēti pērn palikuši vairāk nekā divi miljoni latu ielu remontiem, taču Ušakovs, kā jau labs dēls, ir parūpējies, lai par 400 tūkstošiem salabotu ielu Imantā, kur dzīvo mēra vecāki. 

2013.gadā, kad gaidāmas nākamās domes vēlēšanas, Ušakovam vairs nebūs kur pasmelties naudu. Tieši togad pilnā apjomā jāsāk atdot kredītu par Dienvidu tiltu. Uz jautājumu, vai Rīgai nedraud bankrots, finanšu departamenta vadītāja Ilga Tiknuse atbild: «Šobrīd tādu draudu vēl nav.» 

Jauns kredīts «zelta» tiltam 

Aptuveni pirms gada Rīgas domei pietrūka naudas, ar ko pabeigt Dienvidu tilta pēdējo kārtu – piebraucamos ceļus Ziepniekkalna pusē, līdz ar to dārgais tilts atduras šaurā nekurienē. Ušakova dome par svarīgāku atzina izglītības iestāžu siltināšanu un remonta pabeigšanu Rīgas Krievu teātrī. 

Dienvidu tilts ir spilgtākais piemērs, kā pilsētnieki pārmaksā par izvēlēto finansējuma modeli un sadārdzinātajiem būvdarbiem. Procentu maksājumi veido 46% no visa tilta līdzšinējā kredīta. 

Tagad šī summa pieaugs vēl vairāk, jo Ušakovs apliecināja – tilta izbūvju pabeigšanai 17 miljonus latu nolemts aizņemties bankā. «Es vienmēr varu atrast 17 miljonus domes budžetā, bet tad ir jāsaprot, ka nauda tiks atņemta sociālajām programmām, ko es negribu darīt. Tas ir politisks lēmums – ņemt kredītu.» 

Vairāki finanšu eksperti žurnālam Ir atzina, ka infrastruktūras finansēšana ar kredītu ir saprātīga rīcība, taču iepriekšējā pieredze rada bažas par sliktu procesa menedžmentu, sadārdzinātiem iepirkumiem un korupciju. Procentu maksājumos 5-7 gadu laikā ar pašreizējām 4-6% likmēm varētu nākties samaksāt līdz pat miljonam latu gadā. 

Acs bez konkursa 

Nevar teikt, ka Ušakovs satiksmes jomā neko nav darījis. Pēc stāšanās amatā viņš pasūtīja juristu atzinumu par e-talona līgumu. Saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu šim jaunievedumam nav būtisku ieguvumu, bet 13 gadu laikā tas rīdziniekiem izmaksās par 100 miljoniem latu vairāk nekā nomainītie kompostieri. Arī Ušakova domes noalgotie juristi to apstiprināja, turklāt norādīja uz strauji augošajām administratīvajām, algu un uzturēšanas izmaksām RS daļēji piederošajā e-talona uzņēmumā (tur saimnieko vēl viens sabiedrības integrācijas speciālists Aleksandrs Brandavs no LPP/LC). Taču līguma tūlītēja laušana izmaksātu 20 miljonus latu, tāpēc attiecībā uz e-talonu Rīgas domei ir sasietas rokas, lai arī kurš to vadītu. Atbildību par šo projektu Ušakovs aicina prasīt no iepriekšējiem mēriem. 

Taču šī apdedzināšanās neliedz Ušakovam bez pienācīgas kontroles virzīt citu projektu – Rīgas satiksme vēlas dibināt meitasuzņēmumu, kurš par 5,5 miljoniem latu gatavojas aprīkot Rīgas sabiedrisko transportu ar videonovērošanas un GPS iekārtām un pieturvietas – ar elektroniskiem tablo. Naudu aizņemtos bankā un atpelnītu ar reklāmas pārdošanu Rīgas sabiedriskajā transportā. 

Pirms dažām nedēļām jautājums parādījās domes darba kārtībā – nevis atbildīgajā transporta, bet uzreiz finanšu un administrācijas komitejā, ko vada pats Ušakovs. Rīgas satiksmes vadītājs Leons Bemhens līdz galam nespēja izskaidrot, kāpēc vislabākā forma ir meitasuzņēmums (juristu un konsultantu atzinumos kā pluss norādīta iespēja nerīkot iepirkuma konkursu), cik lieli pašlaik ir reklāmas ieņēmumi un kas būs jaunā uzņēmuma valdē. 

Nevienam no koalīcijas deputātiem jautājumi neradās, lai gan neskaidrību par projektu bija vairāk nekā atbilžu. Kad opozīcija, protestējot pret neuzklausīšanu, pameta zāli, viens no koalīcijas deputātiem tikai ierosināja uzņēmumu nesaukt par Rīgas aci, jo tas izpelnījies negatīvus komentārus internetā. 

Šāda aina Rīgas domē nav nekas neparasts, tā ir ikdiena. «Protams, ka uzņēmumu pārvaldēs partijas vienmēr iecels savus cilvēkus, un tas ir normāli. Bet viņi saliek deputātus. Tiem pēc būtības šis uzņēmums ir jākontrolē, bet nekādas kontroles šajā domē nav vispār,» pēc sēdes atzina JL deputāts Edgars Jaunups. «Arī opozīciju viņi neklausās vispār – tikai rullē. Tik nenormāli nav bijis nekad.» 

Kāda opozīcija? 

Šajā ziņā Jaunajam laikam ir taisnība. Lai gan Ušakova popularitāte balstās uz viņa kā jauna, moderna un demokrātiska politiķa tēlu, realitātē viņš rīkojas kā «sovaks» jeb īstens padomijas cilvēks. Domes darbs atgādina amatieru teātra izrādi, kuras rutīnu zina visi aktieri: koalīcija vienoti klusē (tikai Valsts valodas centrs varētu pateikt, vai iemesls ir sliktās latviešu valodas zināšanas daļai SC deputātu), opozīcija izklaigājas, lēmums tiek pieņemts ar SC un LPP/LC koalīcijas 38 balsīm no 60. Ušakovs opozīcijas retoriku atvaira ar nedaudz nogurušu smaidu un asprātīgām piezīmēm, kas sasmīdina publiku zālē. 

Kad Rīgas acs apspriešanā Jaunups ieslīga tirādē par RS vadībā ieceltajiem nekvalificētajiem domniekiem, Ušakovs pēc brīža apvaicājās, vai Jaunups turpinās sarunāties ar sevi vai arī viņam nepieciešama atbilde. 

Pilsētas attīstības komitejas vadītājs Sergejs Zaļetajevs liedza deputātiem iztaujāt topošo pilsētas attīstības departamenta vadītāju ilgāk par stundas ceturksni, lai gan viņš būs atbildīgs par būvniecības plāniem pilsētā un viņa priekšteči deldē apsūdzēto solu, gaidot spriedumu apjomīgā kukuļņemšanas lietā. 

Ušakovs iecienījis ārkārtas sēdes. No 48 domes sēdēm, kas notikušas kopš viņa stāšanās amatā, 16 ir bijušas ārkārtas. To darba kārtību nav nepieciešams saskaņot ar pārējām partijām, sēdēs apspriežamos jautājumus mērs nosaka vienpersoniski. «Ņemot vērā, ka mums ir divas trešdaļas balsu, tas neko nemaina. Mums ir vairākums prezidijā un vairākums komitejās. Tam nav nekādas nozīmes,» saka Ušakovs. Pat atkārtoti lūgts, viņš nevar atcerēties nevienu reizi, kad domē būtu ņemti vērā opozīcijas priekšlikumi. «Mēs uzklausām opozīciju, bet rīkojamies tā, kā gaida mūsu vēlētāji.» 

Kaķi un tīģeri 

Taču medijos par Rīgas domes problēmām jūs neko daudz neuzzināsit. Gan Ušakovs, gan viņa biroja vadītāja Anna Kononova noliedz, ka pozitīvo ziņu straume saistīta ar viņu ietekmi uz telekanāla TV5 un avīzes Telegraf saturu pēc īpašnieku maiņas, kā to norādījuši vairāki agrākie šo mediju darbinieki, vai pat maksāšanu par pozitīvo publicitāti, kā apgalvo opozīcija (portāls Pietiek.com nesen vēstīja par neizdevušos domes sadarbības projektu ar Dienas medijiem, šajā kontekstā pieminēts arī LNT vārds). 

Daudz biežāk nekā komentējot Rīgas satiksmes problēmas, mēru redz apmeklējam Getliņu aitas vai zoodārzā staidzinām Amūras tīģeri. To rāda visās ziņās, ne tikai Ušakova agrākajā darbavietā Pirmajā Baltijas kanālā, kur viņš tiktu parādīts arī tad, ja staidzinātu savu kaķi. 

Ak, kaķi! Ušakovu ģimenei ir trīs, ņemti no patversmes, tikko tikuši pie jauna dzeramā trauka – strūklakas. Ja vēl to nezināt, tad acīmredzot nelasāt dzelteno presi, kurā Ušakovs labprāt pozē ar kaķiem, strūklaku un sievu. Sieva tai fotografējas arī bez Nila, masku ballē pārtapdama Holivudas aktrisē Andželīnā Džolijā, kamēr gādīgais mērs kameru priekšā šķūrē sniegu neizbraucamajā Rīgā. 

Ušakovs zina, cik svarīgas ir komunikāciju prasmes un tēls. Mūsu intervijas dienā nedēļas vidū viņš zem uzvalka pavilcis tumši violetu džemperi ar augsto apkakli, nevis iestīvinājies kreklā ar kaklasaiti. Medijiem mērs ir pieejams, atsaucīgs un pieklājīgs sarunu biedrs. Atšķirībā no vairākuma politiķu, kas par sociālajiem tīkliem atceras tikai pirms vēlēšanām, Ušakovs tviteri ir atklājis tikai pēc tām, raksta pats un mēdz būt visai asprātīgs. Piemēram, dienā, kad iekšlietu ministre Linda Mūrniece paziņoja par bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova iekļaušanu melnajā sarakstā, nevis uzturēšanās atļaujas piešķiršanu sakarā ar īpašuma iegādi Jūrmalā un ieguldījumu Rietumu bankā, Ušakova tvitera profilā parādījās ieraksts: «Eho Moskvi piedāvāja Lužkovam kļūt par manu vietnieku. Bet izskatās, ka Linda visu izčakarēja.» 

Pateicoties viņa politiķa talantam un sabiedrisko attiecību prasmēm, vairākums cilvēku Ušakovu uztver kā jaunu, izglītotu, patīkamu cilvēku, kurš negrasās pārkrievot Rīgu, rūpējas par kultūras būvēm un atvieglo veco cilvēku ikdienu ar bezmaksas braucieniem sabiedriskajā transportā vai zupas virtuvēm. Turklāt viņa vadītajā pašvaldībā nav ķildu, un koalīcija strādā saskanīgi. 

Tas nekas, ka sevi par sociāldemokrātisku dēvējošā Saskaņas centra līderis jau sen vairs nav vienkāršs puisis no Imantas. Drīzāk Armani sociāldemokrāts, kas īrē dzīvokli Vecrīgā un ikdienā nēsā ekskluzīvā Šveices zīmola Ulysse Nardin pulksteni, kura cena bez atlaides ir ap 6000 ASV dolāru (Ušakovs esot samaksājis drusku vairāk nekā viņa 1700 latu mēnešalga, jo pircis internetā un pāris gadu pēc izlaišanas). Politiski Ušakovs šķiet tuvāks nevis SC Saeimas līderim Jānim Urbanovičam, bet savam ārštata padomniekam miljonāram Ērikam Teilānam. Padomnieka karjeras laikā Teilāns gandrīz pamanījās savā īpašumā iegūt Krievijas tirgum domāto Latvijas uzņēmumu eksporta marku, viņš ir viens no Latvijas lielākajiem zemes īpašniekiem un kā Baltijas apdrošināšanas nama akcionārs un padomes priekšsēdētājs ticis saistīts ar Tautas partijas vadību, it īpaši ar Aigara Kalvīša drošības padomnieku Raimondu Lagzdiņu un viņa klanu. 

Jaunākajos SKDS reitingos Ušakovu pozitīvi vērtē 63%, bet negatīvi – 26% Latvijas iedzīvotāju (salīdzinājumam – Lemberga pozitīvais reitings svārstās ap 60%, Valsts prezidentam Valdim Zatleram – 56%). Nilam Ušakovam ir izdevies šķērsot Latvijas politikas robežšķirtni – viņš patīk krievu vēlētājiem, bet neatgrūž latviešus, norāda SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Sociologs Aigars Freimanis domā, ka Ušakovs iegūst no «baltās vārnas» fenomena – ja dominējošā attieksme pret politiķiem sabiedrībā ir krasi negatīva, tad katrs, kas nelīdzinās pelēkajai masai un strauji paceļas ar «varas liftu», tiek novērtēts pozitīvi. Ušakova gadījumā to papildina labas komunikāciju spējas. Šo fenomenu pirms Ušakova piedzīvojis gan Andris Šķēle savā pirmajā atnākšanā, gan Einars Repše, veidojot Jauno laiku. 

Politikas vērotājiem ir skaidrs, ka nevis Urbanovičs, bet gan Ušakovs ir SC biļete nokļūšanai pie varas galvaspilsētā un arī valstī. Pagaidām Rīgā viņa popularitāte ir lielāka nekā paveiktais. Līdz nākamajām vēlēšanām 2013.gadā gan vēl ir pietiekami daudz laika. Taču, kad raksta sākumā minētajā multfilmas pilsētā sāka notikt dažādas nepatīkamas lietas, pat turienes vienmēr smaidīgie iedzīvotāji saprata, ka ziņas tomēr nemēdz būt tikai labas.

UŠAKOVA PLUSI

1. Trūcīgo rīdzinieku skaits krīzes laikā ir dubultojies, tāpēc ir atzīstami domes centieni nodrošināt atbalstu ar dažādiem pabalstiem, zupas virtuvēm.

2. Rīgas skolu siltināšana samazinās to apsaimniekošanas izdevumus.

3. Rīgas izpilddirekciju un domes departamentu skaita samazināšana (lai gan neprofesionālu atlaišanu dēļ izmaksājusi vairākus simtus tūkstošu) kopumā ir apcirpusi izdevumus.

UŠAKOVA MĪNUSI

1. Ieceļot uzņēmumu vadībā savus deputātus, faktiski likvidējis to neatkarīgu kontroli.

2. Opozīcijas totāla ignorēšana un domes vadīšana nepamatotā ārkārtas režīmā.

3. Lepojas, ka pērn gandrīz 100% izpildīta investīciju programma, taču satraucošāka ir lēnā ES fondu apguve.

Tarifu šoks

Kā diferencētais Latvenergo tarifs sadārdzinās ikmēneša maksājumus par elektrību?

Modernie skaitītāji un elektroniskā uzskaites sistēma padarījusi Latvenergo ļoti informētu – jebkuras ģimenes elektrības patēriņu var fiksēt mēneša intervālā tiešsaistē. Šī statistika rāda, ka puse jeb aptuveni 450 tūkstoši no Latvijas mājsaimniecībām, kuras ar elektrību pagaidām apgādā vienīgi Latvijas valsts energokoncerns, mēnesī netērē vairāk par 100 kilovatstundām (kWh) enerģijas. Tiesa, šajā skaitā ietilpst arī dārza mājiņas un vasarnīcas, kuras nelieto visu gadu (uzņēmums apgalvo, ka to skaits neesot liels), un arī tie mājokļi, kurus atstājuši ārzemēs strādājošie (to īpatsvaru nevarot noteikt precīzi).

Pieņemot šīs 100 kilovatstundas par kritēriju, Latvenergo izstrādājis jaunu tarifu sistēmu, proti, no 1.aprīļa lielākiem tērētājiem būs jāmaksā vairāk, bet tiem, kuru patēriņš gadā nepārsniedz 1200 kilovatstundu, paliks līdzšinējais tarifs. Praktiski tas nozīmē, ka no 1.aprīļa visi turpinās maksāt līdzšinējo tarifu, taču ik mēnesi katras mājsaimniecības patēriņš tiks summēts. Tajā brīdī, kad būs patērētas 1200 kilovatstundas, atlikušajiem gada mēnešiem tiks piemērots paaugstinātais tarifs – un tā līdz nākamā gada 31.martam, kad uzskaite sāksies atkal no jauna.

Kāpēc jāceļ tarifi?

Kāpēc vispār jāpaaugstina tarifi, ja Latv-energo provizoriskā peļņa pērn sasniegusi 40 miljonu latu rekordu pie 2009.gadam līdzīga 500 miljonu apgrozījuma, kad peļņa bija uz pusi mazāka? Viens no iemesliem, ko min Latvenergo, pakāpeniski jāmazina iedzīvotāju tarifu subsidēšana. Līdz šim privātie klienti, kuri tērēja vairāk elektrības, attiecīgi vairāk arī tikuši subsidēti.

Otrs iemesls – lai arī pērn izstrāde Daugavas hidroelektrostaciju kaskādē bijusi izcila, lielāko daļu elektrības Latvija jo-projām ražo no Krievijas dabasgāzes, kas ir importēts fosilais resurss, un tā mazāks patēriņš ir zaļi domājošo interesēs. Trešais ir elektrības ražošanas un sadales izmaksu pieaugums. Latvenergo jauno kārtību plāno ieviest no 1.aprīļa, kad stājas spēkā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) apstiprinātie paaugstinātie koncerna meitasuzņēmuma Sadales tīkls tarifi, kuru kāpums veido desmito daļu gala patērētāju tarifa pieauguma. Otra desmitdaļa pieauguma atkarīga no kāpjošām ražošanas un obligātā «zaļās» elektrības iepirkuma izmaksām.

Savukārt peļņu Latvenergo negūstot no iedzīvotāju maksājumiem, bet gan no darbības starptautiskajā tirgū – Lietuvā, Igaunijā, no elektrības pārdošanas biržā. Šie ieņēmumi ir jūtams atspaids valsts budžeta lāpīšanā, atzīst ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība), pie viena pabiedējot – ja Latvenergo peļņa nepapildinās budžetu, nāksies celt vēl kādus nodokļus vai apcirpt izdevumus.

Regulators izlems šomēnes

Lai arī elektrībai jāmaksā tik, cik tā maksā, ņemot vērā sociāli jutīgo grupu – galvenokārt ģimeņu ar bērniem – intereses, Latv-energo sadarbībā ar Labklājības ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību gatavo jaunu atbalsta programmu, kas varētu sākt darboties vienlaikus ar jauno tarifu. Tā līdzināsies jau zināmajai atbalsta karšu sistēmai, proti, piešķirot konkrētām mājsaimniecībām noteiktu elektrības patēriņa limitu par brīvu. Atlaides tarifā nav iespējams iestrādāt, jo regulatora apstiprinātā metodika nepieļauj vienas grupas subsidēšanu uz citu klientu rēķina.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai līdz februāra beigām jāpaziņo, vai Latvenergo diferencētais tarifu aprēķins ir pieņemams. 14.februārī regulatorā notiks sanāksme, kurā uzklausīs viedokļus par iesniegto projektu. Tas skar arī daļu juridisko klientu – nelielus uzņēmumus, kuri līdz šim netērēja tik daudz elektrības, lai pirktu to par tirgus cenu. Šie patērētāji ir ceturtā daļa no Latvenergo klientu kopskaita Latvijā un turpmāk pievienosies juridisko klientu vairākumam, norēķinoties par elektrību pēc tirgus cenām, nevis maksājot fiksētu tarifu.

Jaunā tarifu sistēma paliks nemainīga trīs gadus, iecerējis Latvenergo. Arī pēc daļējā paaugstinājuma Latvijā būšot trešais zemākais elektrības tarifs iedzīvotājiem starp Eiropas valstīm. Grūti gan salīdzināt dažādu grupu atbalstu dažādās valstīs – tur, kur cieņā ir konkurence, tarifi nav instruments, lai atbalstītu kādu iedzīvotāju grupu, bet subsīdiju jautājums tiek risināts uz kompānijas vai valsts rēķina. Iespējams, objektīvāku ainu par regulēto tarifu un tirgus cenas attiecībām varēs redzēt pēc tam, kad savu piedāvājumu privātajiem klientiem būs sagatavojis otrs elektrības pārdevējs Latvijas tirgū – Igaunijas Enefit, kas to sola izdarīt gada beigās.

Muitnieka impērija brūk?

VID sistēma «uzmeta» kādreiz ietekmīgo amatpersonu, kas allaž izslīdēja tiesībsargu tvērienam

Vladimira Vaškeviča aizturēšana parāda, kāda nozīme korupcijas apkarošanā ir iestādes vadītājam. Augsta ranga muitnieks gadiem ilgi pašpārliecināti raustīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ietekmes sviras un izaicināja sabiedrību, atsakoties atbildēt, kāpēc viņa vārds atkārtojas kontrabandas krimināllietās un par kādu naudu viņš sevi tērpj Dolce&Gabbana un Prada garderobē. Neko valsts amatpersonai nepieņemamu tajā nekad nesaskatīja ne viņa tiešie vadītāji, ne politiķi.

Pagājušajā nedēļā, spriežot pēc KNAB sniegtās informācijas, Vaškevičs iekrita, mēģinot piekukuļot savu kolēģi – VID sistēma viņu «uzmeta». VID pietuvināti cilvēki spriež, ka tas bija iespējams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, VID darbinieki redzēja, ka viņu politiskā vadība nerespektē iepriekšējo «kārtību» un ir iespēja strādāt godīgi. Attieksmes maiņa iezīmējās laikā, kad Finanšu ministrijas (FM) vadību pārņēma Einars Repše, un turpinās pašlaik Andra Vilka vadībā (Vienotība). Otrkārt, VID no Vaškeviča vienkārši bija noguris. «Viņš ir atriebīgs cilvēks, un viņu sāka neieredzēt,» raksturo Vaškeviča paziņa.

Tas nenozīmē, ka VID vairs nav problēmu. Lai arī Vaškeviča tīkls ir saraustīts, neoficiāli avoti liecina, ka tas joprojām eksistē.

Politiķiem bija izdevīgs

Pirmie signāli par Vaškeviča iespējamo saistību ar kriminālām aprindām pienāca, jau pirms viņš kļuva par valsts galveno kontrabandas apkarotāju. Amerikāņi Latvijas iestādēm ziņoja, ka, apmeklējot Disnejlendu, Vaškevičs ticies ar personu, kurai bijis sakars ar Pārdaugavas noziedzīgo grupējumu. Mūsējie neko aizdomīgu nekonstatēja, un 2001.gadā Vaškevičs kļuva par Kontrabandas apkarošanas centra vadītāju.

Žurnāliste Inga Spriņģe ir pētījusi vairākas krimināllietas, kurās izgaismojas Vaškeviča vārds. 2006.gadā iztiesātās Mangaļsalas gaļas kontrabandas lietas liecībās redzams, ka nelegālie darboņi uzpirkuši «finanšu institūcijas, muitas un policijas orgānus» un pārrunājuši nepieciešamību sazināties ar kādu cilvēku, «lai viņš nokārto šo jautājumu ar V.Vaskeviču». Drošības policija gan neatrada pierādījumus valsts amatpersonu pārkāpumiem. Skaļāka bija tā dēvētā Oderova degvielas kontrabandas lieta. 2007.gadā tiesā nonākušajā krimināllietā redzams, ka apsūdzētais Vladimirs Oderovs izmeklēšanas laikā sazvanījies ar Vaškeviču, sarunājis tikšanos. Cits apsūdzētais Valērijs Vasiļjevs liecināja, ka maksāja VID par kontrabandas piesegšanu 5-7 santīmus par katru nelegālo dīzeļdegvielas litru, kas divos mēnešos VID amatpersonām nodrošināja 160 000 latu ienākumus. «Gan ierindas, gan augsti [VID darbinieki]. Iesaistīti bija visi,» tiesā sacīja Vasiļjevs. Lietā figurē telefonsarunas, kurās apsūdzētie runā par maksājumiem kādam Sportam, kuram ir liela vara. Vasiļjevs liecināja, ka par Sportu un Futbolu saukuši Vaškeviču, kura pakļautībā tolaik bija VID Muitas kriminālpārvalde un Finanšu policija. Arī šajā gadījumā izdalīja atsevišķu kriminālprocesu amatpersonu izmeklēšanai, kas joprojām nav pabeigts. No lietas izdalīts vēl viens kriminālprocess, kurš pašlaik tiek iztiesāts, – Vaškevičs tajā apsūdzēts par nepatiesu ziņu norādīšanu amatpersonas deklarācijā, proti, par nedeklarētiem ienākumiem.

VID vadība un politiķi uz šīm ziņām nereaģēja. Vienīgi Satversmes aizsardzības birojs (SAB) Vaškevičam atņēma pielaidi valsts noslēpumam, taču viņu no darba neatbrīvoja – atrada amatu, kur pielaidi valsts noslēpumam nevajag. 

Situācija mainījās, kad par finanšu ministru kļuva Repše. Dzintara Jakāna vietā VID vadībā iecēla Neliju Jezdakovu, bet Vaškeviču mēģināja attālināt no VID, viņš kļuva par Nodokļu un muitas administrēšanas departamenta direktora vietnieku Finanšu ministrijā. FM preses sekretārs Aleksis Jarockis skaidro, ka tobrīd nebija likumīga pamata atbrīvot Vaškeviču no valsts dienesta, tiesa viņu varētu atjaunot darbā. Citi gan spriež, ka zināmu lomu Vaškeviča paturēšanā nospēlējuši viņam lojālie Dans Titavs un Valērijs Belokoņs, kuriem Repše uzticas. (Titavs vēl pēc Vaškeviča aizturēšanas viņu nodēvēja par «pseidoproblēmu».)

Vaškeviča karjeras ziedu laikos VID pārraudzīja Tautas partijas ministri, tomēr Vaškevičam nav bijusi vienas partijas aizmugure. Viņš mācējis būt neatkarīgs un noderīgs visiem. «Politiķi bija atkarīgi no Vaškeviča, jo pārtika no viņa piegādātās informācijas par to, kas notiek VID. Informācijas viņam bija daudz, un viņš prata daudz ko atrisināt,» sacīja ar VID saistīts cilvēks.

Vervēja cilvēkus

Vaškevičam bija ietekme uz VID arī pēdējā gadā, kad viņš strādāja FM. «Viņš sevi pozicionēja kā augstas klases muitnieku, jo sevišķi operatīvajā darbībā, un centās pārņemt visus ar izmeklēšanu un operatīvo darbu saistītos jautājumus,» raksturoja kāds FM darbinieks. Atklātām sarunām par Vaškeviču FM un VID reti kurš piekrīt.

Savā paspārnē Vaškevičs parasti ņēmis gudrus cilvēkus un izmanīgi izpelnījies viņu lojalitāti. Piemēram, piedāvājis izpestīt darbinieku no disciplinārsoda par nelielu pārkāpumu, pretī palūdzot pakalpojumu un tādējādi jau padarot darbinieku atkarīgu. Viņam neesot sveša arī blefošana par savu lielo ietekmi. Uzzinājis par kāda darbinieka plānotu paaugstināšanu, pirmais uzrunājis, uzslavējis viņu un solījis paaugstinājumu, radot cilvēkam iespaidu, ka tieši Vaškevičs to nokārtojis.

Ja ar Vaškeviču nesadarbojās, varēja piedzīvot visādas «riebeklības». Publiski zināmi ir Finanšu policijas sāktie kriminālprocesi (vēlāk ģenerālprokuratūra tos izbeidza) pret vairākiem KNAB izmeklētājiem laikā, kad birojs šķetināja Vaškeviča lietu.

Saskaņā ar neoficiālu informāciju par Vaškeviča piedāvātajiem kukuļiem KNAB šoreiz ziņoja Muitas pārvaldes vadītājs Tālis Kravalis. «Bija vajadzīga drosme, lai to darītu, taču arī uzskatu, ka viņam bija pārliecība, ka nepaliks viens,» komentē VID pietuvināti cilvēki. Kukuļi mēneša laikā esot doti vairakkārt, kopā vairāk nekā 50 000 eiro. Mediji ziņojuši, ka tie nodoti automašīnā iepretim FM un boulinga zālē, un tas darīts Rīgas brīvostā strādājošās firmas Kravu termināls interesēs. Kravu termināls savu saistību ar Vaškeviču noliedz, bet viņa advokāts Aloizs Vaznis izteicies, ka nav redzējis kukuļošanas pierādījumus.

Aizturēšanas dienā Vaškeviča rakstītā vēstule vairākām valsts amatpersonām, kurās viņš pauž aizdomas par provokāciju, tiek skaidrota divējādi. Vai nu kāds Vaškevičam bija nopludinājis informāciju par KNAB aktivitātēm, vai, zinot operatīvās darbības metodes, viņš pats nojauta ko nelāgu. «Tā ir absolūta nekrietnība, ko veic Juta Strīķe un viņas aprindas – manuprāt, tie ir vilkači ar uzplečiem,» pirms aizturēšanas Vaške-vičs saka garā intervijā Neatkarīgajai.

Vaškeviča mantojums

Muitnieka impērija pēdējā laikā bruka, tomēr viņam lojāli cilvēki tur joprojām strādā. «Nav šaubu, ka VID ir augstas amatpersonas, kuras nav rīkojušās kā Kravalis. Līdz ar to varētu būt turpinājums,» sacīja kāds avots.

Par to, ka ir pakustināts «jumts», netieši liecina arī Jutai Strīķei izteiktie draudi. Kad savulaik nošāva tiesnesi Jāni Laukrozi, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits komentēja, ka nekorumpējamā sistēmā tiesnešus nešauj – ja visi tiesneši ir godīgi, sistēmas lēmums neatšķirsies. Līdzīgi tagad var jautāt par VID, vai sistēma spēj īstenot valdības pasludināto prioritāti – apkarot ēnu ekonomiku. «Nav šaubu, ka VID cenšas funkcijas pildīt godprātīgi,» komentē ministrs Vilks, iestādes vadība esot apliecinājusi vēlmi gan apkarot ēnu ekonomiku, gan korupciju savā vidē. «Pašlaik nav pamata domāt, ka korupcija VID būtu ļoti plaši izplatīta, taču, neapšaubāmi, problēmas ir, un tās tiek risinātas gan ar administratīvām metodēm, gan kriminālprocesu ietvaros.»

Daudzas uzrunātās VID augstākās amatpersonas no Vaškeviča vēlas atkratīties kā no spitālīgā. «Viņš jau gadu nestrādā VID, un tā ēna, paldies Dievam, ir Finanšu ministrijai,» De Facto izteicās Jezdakova. Muitas kriminālpārvaldes direktors Marjans Burijs saka: Vaškeviča ietekme ir pārspīlēta. Burijs rāda tabulas par pēdējos gados būtiski augušo krimināllietu skaitu un noziedzniekiem izjaukto darījumu apjomu. 2008.gadā par kontrabandu ierosināti 114 kriminālprocesi, pērn – 329. Šajos pašos gados izņemtas kontrabandas cigaretes attiecīgi 4,5 miljonu un 11,6 miljonu vērtībā.

Jezdakova korupcijas izplatību VID atturas vērtēt – rakstiski sniegtajās atbildēs Ir šis jautājums apiets. Vien norādīts, ka korupcijas izskaušana VID ir tā prioritāte un dienests sadarbosies ar citām tiesībsargājošām iestādēm, lai negodīgus darbiniekus atklātu. Laiks rādīs, cik straujš un paliekošs ir šis VID pagrieziens.