Kuri ir tie politiķi, par kuru iespējamo noklausīšanos KNAB vadībā izcēlies konflikts, kas sabiedrībai atklājās pēc biroja priekšniekam Normundam Vilnītim adresētā pārmetuma, ka viņš izrādījis prettiesisku interesi par politiķu telefonsarunām? Ar tiesībsargājošajām iestādēm saistītas personas apstiprina: izskanējuši trīs ietekmīgu Vienotības politiķu un divu TB/LNNK pārstāvju vārdi
Nenotikušās politiķu noklausīšanās skandāls ir kā aisbergs, kura redzamā virsotne – oficiāli pieejamā informācija – ir tikai daļa no visa stāsta, ko pilnībā izprast neļauj «zem ūdens» palikušie jautājumi. Tādu ir daudz. Sākot ar acīmredzamāko – par kuru politiķu noklausīšanos tad bijusi runa, un noslēdzot ar svarīgāko – kā samilzušais KNAB vadības konflikts atrisināsies un vai tas var beigties pat ar KNAB likvidēšanu? Tās būtu korupcijas apkarošanas beigas, kritiens gandrīz desmit gadus atpakaļ, šādu varbūtību novērtē bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis.
Suns uz siena kaudzes
Ja skandāla aprakstā pieturamies pie oficiālās informācijas, stāsts nav garš. Saņemt rakstisku KNAB priekšnieka Vilnīša atļauju, kas ļautu uzklausīt viņa vietnieces korupcijas apkarošanas jautājumos Jutas Strīķes un KNAB operatīvās izstrādes nodaļas vadītāja Jura Juraša skaidrojumu, kāpēc abi marta beigās publiski apgalvoja, ka Vilnītis prettiesiski vedinājis noklausīties dažu politiķu telefonsarunas, man neizdodas. Vilnītis ar preses pārstāves starpniecību atbild, ka abi varot paust savu personīgo viedokli, taču nedrīkst runāt biroja vārdā.
Nesaņēmuši atļauju, Strīķe un Jurašs, kas iepriekš piekrituši sarunai, atsaka. Abi norāda – nevar būt droši, kurā brīdī personīgais viedoklis Vilnīša izpratnē var pārvērsties par KNAB oficiālo viedokli, ko saskaņā ar iekšējās kārtības noteikumiem medijiem drīkst paust tikai pats priekšnieks. Pret Strīķi pērnā gada nogalē jau tika ierosināta disciplinārlieta par nesaskaņotu izrunāšanos medijos. Pagaidām ne Jurašam, ne Strīķei neesot vēlmes kļūt par bijušajiem KNAB darbiniekiem, tāpēc paklusēšot.
Neizsniedzis atļauju runāt ar Strīķi un Jurašu, KNAB priekšnieks tomēr ir kā suns uz siena kaudzes, jo arī pats nav gatavs ne intervijai, ne atbilžu sniegšanai uz rakstiski nosūtītiem jautājumiem. Pēc nedēļu ilgas gaidīšanas saņemu atbildi tikai uz jautājumu, vai Vilnītis aizvien gatavs reorganizēt KNAB. Viņš apstiprina, ka saskaņā ar KNAB likumu biroja reglamenta un struktūras izstrāde ir priekšnieka kompetence, «tāpēc man ir neizpratne par šī jautājuma politizēšanu un iejaukšanos biroja iekšējās lietās». Vairāk nekā divdesmit citu jautājumu paliek bez Vilnīša atbildes.
Līdz ar to vienīgie oficiālie skaidrojumi «noklausīšanās» lietā nāk no Ģenerālprokuratūras. 8.aprīlī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers pavēstīja, ka pārbaudē nav gūti pierādījumi Vilnīša rīkojumam vai uzdevumam nesankcionēti noklausīties politiķu telefonsarunas. Savukārt 14.aprīlī prokuratūra paziņoja, ka atteikusi arī sākt kriminālprocesu pret Jurašu un Strīķi pēc Vilnīša iesnieguma par neslavas celšanu, jo «nav bijis iespējams gūt pierādījumus, kas apstiprinātu vai izslēgtu Juraša un Strīķes paustos apgalvojumus». Kā zināms, Normunds Vilnītis kategoriski noliedz pārmetumus un arī Saeimas deputātiem publiski paziņojis, ka nav devis uzdevumu pretlikumīgi noklausīties politiķus.
Ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera atbildes uz precizējošiem jautājumiem ir skopas. Jautāts, kas tieši bija pamatā viņa teiktajam, ka prokuratūrai nav izdevies gūt pierādījumus Juraša un Strīķes pārmetumiem, Kalnmeiers norādīja, ka pārbaudes gaitā ne Jurašs, ne Strīķe nevarēja iesniegt vai norādīt nevienu pierādījumu šādu apgalvojumu patiesumam. «Prokuratūra apgalvotājiem deva pietiekami ilgu laiku, lai iesniegtu pierādījumus vai norādītu, kur tādi atrodami.» Tomēr apliecināt, ka ir pilnīgi drošs – nekādu Vilnīša mudinājumu Jurašam nav bijis – Kalnmeiers gan neuzņemas.
Atbildot uz jautājumu, vai pēc pārbaudes pabeigšanas var pārliecinoši apgalvot, ka Vilnītis, kategoriski noliedzot Juraša sacīto, ir bijis godīgs un atklāts, ģenerālprokurors norāda: «Es to nekad neesmu apgalvojis.»
Par kuriem interesējās?
Uzklausot cilvēkus, kas ir informēti par «noklausīšanās» lietu, taču nevēlas, lai tiktu atklāta viņu identitāte, iezīmējas arī aisberga neredzamā daļa.
Proti, saskaņā ar šo oficiāli neapstiprināto informāciju Juraša publiskajam paziņojumam Saeimas pretkorupcijas apakškomisijas sēdē, ka Vilnītis «vairākkārt lūdzis prettiesiski noklausīties politiķu telefonsarunas», pamatu radījušas KNAB vadības operatīvās darba sapulces. Tās notikušas pēc Vilnīša iniciatīvas ik nedēļu, parasti piektdienās. Vilnīša mudinājumi, kurus Jurašs Saeimā sauca par prettiesiskiem, it kā esot izskanējuši šajās darba sapulcēs 2009.gada nogalē un 2010.gada sākumā, pāris mēnešu pirms KNAB vadības konflikts kļuva publisks. Sapulcēs apspriesti dažādi ar KNAB darbību saistīti jautājumi, to vidū operatīvās izstrādes lietas, pie kurām birojs jau strādā un pie kurām varētu ķerties nākotnē. 2009.gada rudenī biroja vadībā vēl valdījusi salīdzinoši mierīga gaisotne.
Ja šajās sapulcēs izteiktie mājieni būtu atraduši dzirdīgas ausis, tad varētu ierosināt operatīvās izstrādes lietas, kas, iespējams, radītu pamatu 10.Saeimas vēlēšanu gadā noklausīties vairāku ietekmīgu politiķu telefonsarunas.
Ar KNAB un prokuratūru saistītas personas apstiprināja, ka izskanējuši šādu politiķu vārdi – pašreizējā Saeimas priekšsēdētāja (2009.gadā Saeimas priekšsēža biedre) un partijas Jaunais laiks (JL) līdere Solvita Āboltiņa, iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL), ietekmīgais JL valdes loceklis, par kampaņas finansēm atbildīgais Rīgas domes deputāts Edgars Jaunups. Bez JL politiķiem esot nosaukti arī divi TB/LNNK pārstāvji – toreizējais satiksmes ministrs Kaspars Gerhards un viņa biroja vadītājs Emīls Jakrins.
Precīzāku skaidrojumu tam, kāds tieši būtu pamats operatīvās izstrādes lietu ierosināšanai un kādas ziņas cerēts iegūt noklausīšanās gaitā, informētās personas nav gatavas sniegt. Iemesls ir skaidrs – prokuratūras pārbaudi par Juraša teikto veica Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļa, un pārbaudes lietai, iesaistīto personu liecībām, kā arī lēmumam par pārbaudes izbeigšanu noteikts sevišķas slepenības statuss.
Jurašs jau publiski paudis, ka nav atsaucies šiem Vilnīša aicinājumiem. Savukārt Vilnītis tālāk par runāšanu minētajās darba sapulcēs neesot gājis. Lai arī saskaņā ar operatīvās darbības likumu Vilnītim kā KNAB priekšniekam pašam ir tiesības pieņemt lēmumu par operatīvās izstrādes lietas sākšanu, viņš attiecīgu lēmumu nav pieņēmis. Tas arī saprotams, jo likuma norma nenozīmē, ka KNAB priekšnieks bez jebkāda pamata var lemt par lietas sākšanu. Šādam lēmumam nepieciešams vai nu operatīvās izstrādes nodaļas vadītāja vai darbinieka sagatavots ziņojums, kurā ar konkrētiem faktiem, aģentu vai avotu ziņojumiem pamatota nepieciešamība pieņemt lēmumu par operatīvās izstrādes lietas sākšanu. Līdz ar to nekāda reāla politiķu sarunu noklausīšanās nav notikusi. To, ka KNAB nav veicis prettiesisku sarunu noklausīšanos, apstiprinājis arī ģenerālprokurors.
Vērtējot Juraša izteiktos skandalozos apgalvojumus par Vilnīti, vairāki ar tiesībsargājošām iestādēm saistīti cilvēki atzina, ka Jurašs acīmredzot ir pārsteidzies. «Tas jau tā nogurdinošo konfliktu pārsālīja un zināmā mērā izsauca pretēju efektu, jo pēc prokuratūras publiskajiem paziņojumiem par negūtajiem pierādījumiem saruka uzticības kredīts Jurašam un Strīķei,» atzina ar prokuratūru saistīts informācijas avots.
Lielākais trūkums – Jurašam nebija taustāmu pierādījumu, kas nepārprotami apliecinātu viņu pārmetumus Vilnītim. Tas ir, nebija video vai audio ierakstu, vai arī konkrētu Vilnīša parakstītu lēmumu par operatīvās izstrādes lietas sākšanu bez pamatota operatīvās izstrādes nodaļas darbinieka iesnieguma.
Kur reformai dīgst kājas?
Kaut arī Jurašs nav spējis prokuratūrā pierādīt savu apgalvojumu patiesumu, viņa atklātais palīdz saprast, kāpēc vispār sākās KNAB reorganizācija, kuras gaitā Vilnītis ir iestidzis dziļā konfliktā ar biroja darbiniekiem un nonācis līdz situācijai, kad viņa atbilstību amatam pašlaik izvērtē speciāla komisija.
KNAB vadības konflikts nobrieda 2010.gada sākumā. «Aptuveni pērnā gada februārī bija skaidrs, ka ne Strīķe, ne Jurašs vairs neuzticas Vilnītim, savukārt Vilnītis bija apjautis, ka nespēj kā priekšnieks kontrolēt to, kas KNAB notiek,» vērtēja ar KNAB cieši saistīta persona. «Strīķei un komandai no KNAB priekšnieka jau neko daudz nevajadzēja, viņiem tikai bija jābūt drošiem, ka Vilnītim var uzticēties un informācija nenonāk ārpus biroja sienām. Taču bija skaidrs, ka tā visa nav – ka uzticība Vilnītim ir pilnībā zudusi,» neoficiālā sarunā norādīja ar prokuratūru saistīta amatpersona. Tāpēc izjukuši mēģinājumi pirms domstarpību publiskošanas abas puses samierināt.
Par KNAB vadības konflikta oficiālo iemeslu kļuva biroja reorganizācijas plāns, ko Vilnītis pērn aprīlī iesniedza premjeram Valdim Dombrovskim (Vienotība) un saskaņā ar kuru birojā tika radīta Vilnītim pakļauta KNAB reģionālā nodaļa. Šis Vilnīša solis tiek skaidrots tieši ar domstarpībām, kuras radās ar «neatsaucīgajiem» KNAB vadības darbiniekiem.
«Pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem sarunāt ar Jurašu Vilnītis ķērās pie tā, ko viņš sauc par KNAB reorganizāciju, un, mainot KNAB reglamentu, izveidoja jaunu operatīvo darbinieku grupu,» atminas kāds KNAB darbinieks, pēc kura vērtējuma, jaunajā nodaļā no līdz šim Strīķei un Jurašam pakļautās operatīvās izstrādes nodaļas Vilnītis izvēlējies sev lojālus darbiniekus.
Strīķe un citi vadības pārstāvji kategoriski iebilda pret reorganizāciju, un KNAB iekšējā «kara» frontes līnija pilnībā tika atklāta publiski, kad jūnijā premjers Dombrovskis šo Vilnīša iecerēto reorganizāciju nobremzēja.
Oligarhu aizmugure
Tikmēr KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis sevi cenšas parādīt kā sazvērestības upuri, kuru pret viņu organizē dažas KNAB augstākās amatpersonas, kas pretojas «kompleksām» biroja pārmaiņām. Pēc daudzu darbinieku skarbās kritikas par Vilnīša nespēju neatkarīgi vadīt biroju premjers ir mudinājis viņu pašu atstāt amatu, taču KNAB priekšnieks to negrasās darīt.
«Viņa spēks nav personībā un profesionālismā, Vilnīša spēks ir stingrā politiskā aizmugurē. Tas ir tik acīmredzami, ka citi secinājumi nemaz nerodas. Viņš nevarētu tā uzvesties, ja nebūtu pārliecināts, ka Saeimā viņam ir atbalsts,» savu viedokli izteica amatpersona, kas 2009.gada sākumā piedalījusies KNAB šefa izraudzīšanās procesā.
Toreiz Vilnītis mācējis atstāt labu iespaidu. KNAB priekšnieka meklēšanai vajadzēja pielikt punktu, tāpēc, pieverot acis uz Vilnīša un viņa sievas uzņēmuma lielajiem parādiem un līdz galam neizskaidrojamo gatavību šādā situācijā pāriet salīdzinoši liesajā valsts maizē, Vilnīša kandidatūru apstiprināja Valsts prezidenta vadītā Nacionālās drošības padome.
Viens no šaubu jautājumiem gan bijušas Vilnīša personiskās un biznesa saites, piemēram, koleģiālās attiecības ar pretrunīgi vērtēto advokātu, bijušo Drošības policijas priekšnieka vietnieku Didzi Šmitiņu. Tomēr 2009.gada martā toreiz valdošā oligarhu koalīcija – Ventspils mēra Aivara Lemberga diriģētā Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), Šķēles lolojums Tautas partija un Šlesera vadītā LPP/LC – nodrošināja Vilnītim Saeimas atbalstu.
Tagad, divus gadus vēlāk, šie paši politiskie spēki – ZZS un apvienība Par labu Latviju! – kopā ar noklusētām apvienības Saskaņas centrs balsīm ir tā frontes līnijas aizmugure, kas Vilnītim ļauj justies komfortabli, pat neraugoties uz to, ka pēc ģenerālprokurora iniciatīvas marta sākumā valdība izveidoja speciālu komisiju, lai izvērtētu viņa atbilstību amatam.
Caurskatot ziņu arhīvus, pēdējā gada laikā neizdodas atrast šo politisko spēku politiķu kritiku par Vilnīti. Spilgtākais vērtējumos bijis Lembergs, kurš nesen atzina, ka Vilnītis vēlas KNAB padarīt par politiski neangažētu un brīvu no sorosiešu kontroles, pret kuru tas cīnoties viens, gluži kā Dons Kihots.
Ar operatīvo darbību saistītas personas atzīst, ka oligarhiem ir svarīgi, lai KNAB vada «savējais» – tādā gadījumā Strīķe ar savu komandu pat varot strādāt tālāk, esot tikai vajadzīgs laikus saņemt informāciju par to, kādas lietas tiek sāktas un kādas operatīvās darbības pret kādām personām izmantotas. Ideāli, ja iespējams arī ierosināt lietas pret īpaši interesējošām personām.
Uzticami sakarnieki
Nav tiešu pierādījumu tam, ka Vilnītis būtu oligarhu ieliktenis. Neviens līdz šim nav norādījis, ka pirms vai pēc apstiprināšanas KNAB priekšnieka amatā Vilnītim bijušas sarunas ar politikas smagsvariem, kā, piemēram, atklājās iepriekšējā KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova tikšanās ar Aivaru Lembergu automašīnā šosejas malā. Taču informētas personas arī uzsver, ka Vilnītim personīgi nemaz nebūtu jātiekas ar politiķiem – informācijas apmaiņu var nodrošināt tā sauktie starpnieki jeb sakarnieki.
Vilnīša gadījumā izskan vairākas personas, kas neoficiāli tiek dēvētas par šādiem «sakarniekiem». Ar savu vārdu apstiprināt šīs ziņas gan nav gatavs neviens no informētajiem avotiem.
Viens no nosauktajiem – bijušais SAB vadītājs Lainis Kamaldiņš, kas savas karjeras sākumā 90.gados bija saistīts ar politiski ietekmīgo Latvijas ceļu. Pēc tam, kad 2003.gadā atstāja Satversmes aizsardzības biroja vadītāja krēslu, viņš tiek neformāli dēvēts par Lemberga privātā drošības dienesta vadītāju, jo bijis a/s Latvijas kuģniecība drošības dienesta šefs.
Kad pērnā gada nogalē Latvijas kuģniecība izslīdēja no Lemberga kontroles, Kamaldiņš darbu uzņēmumā atstāja. Februāra beigās viņam atradās silta vietiņa ZZS pārstāvja Ulda Auguļa vadītās Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošajā Latvijas dzelzceļā – Kamaldiņš kļuva par iekšējās drošības direkcijas vadītāju.
Pirms tam, 2007.gada sākumā, kad ekspremjera Aigara Kalvīša (TP) laikā Saeimā tika virzīti asi kritizētie grozījumi drošības iestāžu likumos, Kamaldiņu nominēja Saeimas Nacionālās drošības komisijas konsultanta amatam. Ja līdz pat referendumam nonākušie likumi būtu stājušies spēkā, visticamāk, Kamaldiņš būtu viens no tiem, kas palīdzētu nodrošināt parlamentāro kontroli arī pār KNAB. Tomēr milzu ažiotāžas dēļ bijušais SAB šefs no konsultanta amata atteicās.
Gan Vilnīša ieceres par KNAB reformu, gan citas aktivitātes vairāki informēti avoti jau ilgstoši saista ar Kamaldiņa kā spēcīga un zinoša juridiskā konsultanta rokrakstu. Vilnītis līdz šim medijiem nav noliedzis, ka pazīst Kamaldiņu un ka ir ar viņu pāris reižu ticies, taču noraida informāciju, ka no bijušā SAB šefa saņēmis kādus vērtīgus padomus par to, kā reformēt KNAB vai sagatavot atbildes premjeram un prokuratūrai.
Iegūt Kamaldiņa viedokli par attiecībām ar Vilnīti un iespējamo līdzdalību KNAB reformēšanā neizdodas, jo viņš uz tālruņa zvaniem neatbild. Atbildes uz jautājumiem nesniedz arī Vilnītis.
Cita sabiedrībai mazāk pazīstama persona, ar kuru sazvanos Vilnīša politisko saišu kontekstā, izrādās krietni runīgāka. Tas ir Armands Zeihmanis – uzņēmējs, bijušais Rīgas mēra Gundara Bojāra ārštata padomnieks un viens no Vilnīša agrāk pārstāvētās LSDSP aktīvistiem un dāsniem finansētājiem. (Vilnītis savulaik bija aktīvs LSDSP biedrs, vēl 2008.gadā ieņēma partijas valdes locekļa amatu un kandidēja 9.Saeimas vēlēšanu sarakstā.)
Zeihmani netiešas saites vieno ar skaļi izskanējušām kukuļošanas lietām, precīzāk, ar tajās figurējošiem KNAB «klientiem» – viņš savulaik esot ieteicis Bojāram Rīgas attīstības plānotāju Vilni Štramu, kuram tagad piespriests astoņu gadu cietumsods, bet biznesa partnerība Zeihmanim un viņa sievai bijusi ar bijušo Bojāra padomnieku Leonardu Teni, ko KNAB februārī aizturēja Vācijas autobūves giganta Daimler jeb tā sauktajā Mercedes-Benz autobusu iepirkuma kukuļošanas lietā. Zeih-manis atzina, ka bijis izsaukts uz KNAB liecināt Štrama lietā, un par Daimler izmeklēšanu piebilda: «Cik saprotu, man uz turieni būs jāiet.»
Armands Zeihmanis ir labi pazīstams ar Aināru Šleseru, kurš laikā, kad Vilnītis tika virzīts KNAB priekšnieka amatam, bija ietekmīgs politiķis – ministrs sava partijas biedra Ivara Godmaņa vadītajā valdībā. «Kopš bērnības esmu pazīstams ar Aināru un pazīstams ar pārējiem puišiem un tamlīdzīgi,» telefonsarunā atzīst Zeihmanis. Lūgts precizēt, ar kuru Aināru ir pazīstams, Zeihmanis bilst: «Nu, ar buldozeru.» Abi esot pazīstami no Industriālā politehnikuma laikiem, bijuši kopēji darījumi laikā, kad Šlesers nodarbojies ar uzņēmējdarbību.
Taču vienlaikus Zeihmanis kategoriski noliedz, ka par Vilnīša bīdīšanu KNAB vadībā būtu runājis ar Šleseru vai Šķēli, un uzsver – Vilnīti nepazīstot un visā mūžā esot saticis tikai divas reizes. «Nu gan jūs mēģināt manu lomu Ķīnas revolūcijā pārspīlēt. Tas, ka es Šķēles kungu pazīstu, nenozīmē, ka būtu mēģinājis sev nezināmu cilvēku ieteikt, otrs jautājums, vai vispār Šķēles kungs manī klausītos,» Zeihmanis noliedza Vilnīša lobēšanu un tāpat kategoriski noraidīja, ka vēlāk būtu uzturējis kādus kontaktus starp Vilnīti un labi zināmajiem politiķiem.
«Savu mūžu neesmu viņu sveicinājis, jo neesam pazīstami. To jūs varat pilnīgi droši rakstīt, ka pilsonis Armands Zeihmanis Vilnīša kungu savā mūža ir saticis divas reizes – vienu reizi uz trepēm Aldaru ielā 8 (domāta LSDSP biroja adrese – red.), otru reizi Brīvības ielā sētā, kur atrodas KNAB.»
Brutāls scenārijs
Meklējot atbildi uz jautājumu, kas turpmāk notiks ar KNAB un vai Vilnītim būs jāaiziet, drošu atbilžu nav.
Vilnīša vērtēšanas speciālās komisijas atzinums gaidāms maijā. Ja komisija atzīs, ka Vilnītis neatbilst KNAB priekšnieka amatam, premjers varēs aicināt Saeimu balsot par viņa atstādināšanu.
Prognozes par komisijas secinājumiem ir pretrunīgas. Vieni uzskata – ja Kalnmeiers pats rosināja speciālās komisijas izveidi, tad komisijas darbu nebūtu loģiski beigt ar secinājumu, ka Vilnītis amatam atbilst. Citi nenoraida iespēju – Kalnmeiers izšķīries par komisijas veidošanu, lai novilcinātu laiku un dalītu atbildību. «Nevar izslēgt, ka Kalnmeiers pēc tam, kad prokuratūra bija pabeigusi pārbaudi par KNAB darbinieku iesniegtajiem Vilnīša pārkāpumiem, nebija gatavs pateikt, ka ar Vilnīti viss ir kārtībā,» teica amatpersona, kas savulaik piedalījās speciālajā komisijā, kura vērtēja KNAB priekšnieku Loskutovu.
Tikmēr politikas aizkulisēs izskan norādes, ka neatkarīgi no komisijas lēmuma KNAB vadības konflikta atrisināšanai varētu izmantot brutālāko ceļu – biroja likvidēšanu, tā neitralizējot KNAB, kas virknei politiķu ir bijis kā dadzis acīs.
Scenārijs KNAB likvidēšanai ir vecais, jau Godmaņa valdības laikā apspriestais variants par korupcijas apkarošanas funkciju nodošanu Drošības policijai vai Valsts policijas organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldei, savukārt amatpersonu un partiju finanšu kontroli uzticot Valsts ieņēmumu dienestam. Šis scenārijs neformālās sarunās apspriests kā viens no risinājumiem abos gadījumos – ja Vilnītis paliek amatā vai Saeima viņu atlaiž.
Bijušais ģenerālprokurors Maizītis runas par KNAB likvidēšanu vērtē kā atgriešanos gandrīz desmit gadu senā pagātnē un šādu risinājumu sauc par korupcijas apkarošanas cīņas beigām. Maizītis arī uzsver, ka Vilnīša lieta ģenerālprokuroram Kalnmeieram ir «pirmais lielais pārbaudījums, lai saprastu cik viņš ir neatkarīgs, vai viņu kāds vada, vai viņš tomēr savos lēmumos nav vadāms». Šajā kontekstā Maizītis akcentē – svarīgi, cik atklāta būs informācija par komisijas lēmuma pamatojumu. «Svarīgi, lai sabiedrībai publiski būtu pieejams maksimāli daudz informācijas, un Kalnmeieram tas būtu jāno-drošina.» Ja informācija nebūs publiska, nav pamata cerēt uz atklātu diskusiju Saeimā – tad paveras «lielas manipulācijas iespējas».
Matemātiski pašreizējais spēku samērs Saeimā ir par labu Vilnītim, jo par viņa atbrīvošanu pašlaik varētu balsot tikai Vienotības, iespējams, arī apvienības Visu Latvijai–TB/LNNK deputāti. Vai Vilnīša politiskā aizmugure varētu sašķīst, visticamāk, ļaus spriest Kalnmeiera vadītās komisijas atzinums.
Kā politiķi komentē iespējamo Vilnīša interesi par viņu telefonsarunām?
Solvita Āboltiņa, Saeimas priekšsēdētāja:
Tiesiskā valstī ir ļoti svarīgi nodrošināt ikvienas personas tiesības uz brīvību visplašākajā nozīmē, tajā skaitā arī uz privātās dzīves neaizskaramību. Nesankcionēta sarunu noklausīšanās demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama.
Linda Mūrniece, iekšlietu ministre:
Manā rīcībā tādas informācijas nav bijis, tāpēc nevaru komentēt.
Edgars Jaunups, Rīgas domes deputāts:
Noklausīšanās tēma mūsu valstī ir pārspīlēta, aptuveni 90% politiķu un 50% sabiedrības domā, ka viņus noklausās. Taču baumas, ka mani teorētiski tā kā gribētu noklausīties un, iespējams, klausās, tiešām esmu dzirdējis. Neko vairāk par to nezinu.
Kaspars Gerhards, bijušais satiksmes ministrs, tagad a/s Elektronisko sakaru direkcija valdes priekšsēdis:
Nekādas nojausmas un informācijas par to, ka kādam būtu bijusi vēlme noklausīties manas sarunas, man nav bijis. Jebkāda prettiesiska noklausīšanās būtu noziegums. Vienmēr esmu vadījies no tā, ka visi darbi ir jādara, kā noteikts likumā.
Emīla Jakrina viedokli noskaidrot neizdevās.
