Kad Rīgai vēl bija galvenais arhitekts, viņam bija sapnis par Pārdaugavas Manhetenu. Arhitekta vairs nav, un pārredzamā nākotnē cerības īstenoties ir tikai vienam no debesskrāpjiem – ar Krievijas degvīna baronu Juriju Šefleru saistītajiem Z torņiem. Taču starp attīstītājiem un pamatu projektētājiem izcēlies konflikts par to, cik droša būs Baltijas apjomīgākā augstceltne
Dvīņu debesskrāpju Z torņu pasūtītāji ar pilnu pārliecību var teikt, ka būvēties Rīgā nav viegli.
Sākumā bija negodīgi un alkatīgi cilvēki. Dzenot pāļus, sabojāja blakus esošo 19.gadsimta namiņu. Uzņēmīgi darboņi ar Rīgas būvvaldes bijušo vadītāju Intu Pujātu priekšgalā saoda iespēju kultūras pieminekļa aizsardzības fonā tikt pie negaidīta žūkšņa (attīstītājs piedāvātās 350 tūkstošu kompensācijas vietā beigās samaksāja 1,2 miljonus latu).
Nākamie «uzvārīties» mēģināja Rīgas domes kukuļņēmēji, kas gribēja tikt pie gandrīz pusmiljona eiro. Pilsētas attīstības departamenta vadītājs Vilnis Štrams, izmantojot kārtējo ekspertīzi, jau bija sācis Z torņu saimniekiem prasīt, un viņi – maksāt. Par to liecina KNAB ierakstītās telefonsarunas starp Štramu un viņa padoto Raimondu Janitu. Šajā izmeklēšanas epizodē figurēja arī četri miljoni eiro cilvēkam ar bārdu, kurā Janita atpazina Andri Šķēli (Šķēle to noliedza, izmeklētāji neguva citus pierādījumus un lietu neierosināja).
Torņus vajāja arī citas problēmas. Projektam smagi trāpīja krīze. Kļuva skaidrs – tik dārgus dzīvokļus, lai atpelnītu solītos vairāku simtu miljonu ieguldījumus, Rīgā vismaz šīs dzīves laikā diez vai masveidā pirks. Mainījās viena torņa funkcijas, komplekss pārvērtās par biroju un viesnīcu ēkām, kur atrastos Latvijas Sheraton viesnīca.
Taču līdz šim nebija zināms, ka torņus apēno strīds ar sabiedrisku nozīmi. Ēkas pazemes konstrukciju projektētāji apgalvo, ka torņu pamatu izbūve veikta nekvalitatīvi un pastāv nopietni jautājumi, vai tie spēj izturēt tik lielas slodzes, kā paredz attīstītāja ieceres. Attīstītājs uzstāj, ka spēj. Pārliecinošu iespaidu neatstāj Rīgas būvvalde, kas, ilgstoši zinādama par konfliktu, pret to izturējusies formāli un centusies palikt malā.
Šķībi un greizi
Kad 2009.gadā torņu būvniecība apstājās, pilsētā runāja par naudas trūkumu, bet attīstītājs piesauca «tehnoloģisko pārtraukumu». Neviens neteica, ka iemesls ir Rīgas būvvaldes pasūtītā kārtējā ekspertīze, jo būvdarbi notika ar atkāpēm no būvprojekta un starp attīstītāju un projektētāju bija sācies strīds par to, vai uzbūvētie pamati spēj izturēt izmainīto ēkas virszemes daļu.
Lai saprastu strīda būtību, mazliet jāieskicē, cik šī būve ir tehnoloģiski sarežģīta.
29 un 30 stāvus augstie torņi atrodas Zunda kanāla malā. Tur, vairāk nekā 20 metru dziļumā, atrodas dolomīta slānis. Virs tā kārtās ir māli un smiltis, dūņas, kūdra. Tas nav stabilākais pamats un komplektā ar gruntsūdeņiem padara būvniecību par patiesu izaicinājumu. «Šis ir konstruktīvi un tehnoloģiski sarežģīts projekts, kura būvniecībā tiek pielietotas Latvijā netradicionālas būvniecības metodes,» teikts tā apraksta dokumentā būvvaldē. Proti, ēka tika būvēta ar metodi «no augšas uz leju», vispirms dzenot pāļus un tikai tad atrokot būvbedri un liekot pārsegumus.
Torņos zem zemes atrodas četri pazemes autostāvvietas stāvi. Tos kopā ar starptautiski zināmo būvkompāniju Strabag projektēja interjeru iekārtošanas un restaurācijas firma Ierosme.
Viņus bija nolīdzis iepriekšējais projekta saimnieks – SIA Vertikālā pasaule, kas bija saistīta ar noziedzīgajā pasaulē zināmajiem nekustamo īpašumu miljonāriem Bondarikiem un Igoru Ivanovu, kurš pašlaik izcieš sodu par sievas slepkavības pasūtīšanu. Vertikālā pasaule 2006.gadā pārdeva projektu Krievijas bagātnieka Jurija Šeflera SPI Group.
Ierosme apjomīgu ēku projektēšanā nav pirmziemnieki – viņu speciālisti izstrādājuši projektus pat 340 metrus augstām būvēm, projektējuši siltuma un atomelektrostacijas, graudu termināli Ventspilī, naftas termināli Rīnūžos, vēja parku Grobiņā.
Izpētot grunti, tika nolemts ēkas būvēt uz pāļiem, uz kuriem balstās kolonnas un sienas. Torņu vidū ir dzelzsbetona kodols, tajā ir komunikācijas, lifti, kāpnes. 2007.gadā sākās nulles cikla būvniecība un, pēc Ierosmes vārdiem, arī problēmas.
Kad tika pabeigta pāļu iestrāde un pilnībā atrakta būvbedre, izrādījās, ka vairāki pāļi ir ievērojami šķībāki, nekā pieļauj projekta risinājumi (novirzes ir diapazonā no pusmetra līdz vairāk nekā metram), daži iekšēji sagrauti, vienam betona vietā ieliets vājbetons. Neatbilstošu betona kvalitāti parāda gan pavadzīmes, gan testu rezultāti. Izpilddokumentācija radot aizdomas, ka vairāku pāļu stiegrojuma karkass pretēji projektam nav nolaists līdz dolomīta plātnei. Līdz ar to tie nevar uzņemt paredzēto slodzi.
«Mums, piemēram, nav skaidrs, kā ir iztīrīti urbumi. Ja zem pāļa palikuši dubļi, tas, palielinoties slodzei uz ēku, nosēžas ar krakšķi, radot plaisas konstrukcijās,» saka Ierosmes inženieris Sandis Spricis.
Ierosme jau 2008.gada rudenī paziņoja pasūtītājam un būvvaldei, ka celtniecības procesos pieļauto kļūdu dēļ ir samazinājusies pāļu nestspēja. Attīstītājs tam piekrita un finansēja minipāļu iestrādāšanas projektu, kam vajadzēja novērst daļu problēmu.
Taču pēc tā pabeigšanas būvkonstrukciju autori Ierosme atteicās parakstīt segto (pazemes) darbu un nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas aktus, jo neesot saņēmuši trūkstošo izpilddokumentāciju par pazemes daļas būvdarbiem.
Pārāk lielas slodzes
Pazemes un virszemes daļu nesaskaņota projektēšana ir otra problēmas daļa. Pats par sevi fakts, ka šīs daļas neprojektē viena kompānija, nav nekas neparasts. Tā ir bijis ar visiem trim Rīgas debesskrāpju projektiem. Problēma slēpjas citur. Ierosmei kā projektētājam pieder pēdējais vārds, cik lielas slodzes var izturēt izbūvētās pazemes daļas būvkonstrukcijas. Uzņēmuma pārstāvji apgalvo, ka ir iesnieguši pasūtītājam aktu par pieļaujamām slodzēm, bet tas netiek respektēts, un īpašnieks vēlas realizēt savas jaunās ieceres uz sen projektētās un izbūvētās pazemes daļas pamatiem.
Proti, jau pēc pamatu uzbūvēšanas vienam no torņiem projektā tika palielināts stāvu skaits. Ēkas augstums palika tas pats, bet palielinājās starpsegumu skaits un līdz ar to arī slodzes uz pāļiem. Kad 2007.gada rudenī saņemta papildu informācija no būvkonstrukciju virszemes projektētājiem, uz pazemes daļu nododamās slodzes izrādījušās par vismaz 15% lielākas nekā sākotnējās. Tā kā jau būvēja pārsegumus, papildu pāļus ievietot vairs nevarēja.
«Projektētāji palielināja stāvu skaitu un izmainīja ēku funkcionālo nozīmi, kas pilnībā izmainīja ēkas plānojumu. Nesošo sienu asis vairs nesakrita ar iebūvēto pāļu asīm, vairākas kolonnas, zem kurām jau bija izbūvēti pāļi – likvidētas, tāpēc tos vairs neizmantoja. Likvidēto kolonnu vietā bija citas, kas vienkārši balstās uz izbūvētā pārnesuma. Šo izmaiņu rezultātā vairāki pāļi netiek izmantoti, bet tiem blakus esošie pārslogoti,» vienā no vēstulēm 2008.gadā būvvaldei raksta Ierosme, vienlaikus norādot uz nekvalitatīvi veiktiem būvdarbiem.
«Vienkārši sakot, nevis ir ēka, par kuru ir pārliecība, bet tiek mēģināts pamatus pierunāt – paņemiet, lūdzu, vēl, nu, izturiet. Būvinspektors ekspertīzes laikā mums zvanīja pamatā tikai ar vienu jautājumu – vai ēka izturēs, vai nešķiebsies?» saka Ierosmes valdes loceklis Mārtiņš Sirmais, kura tēvs Pauls Sirmais ir projekta autors.
Ekspertīzē zaļā gaisma
Pēc gadu ilgušās ekspertīzes (106 tūkstošu rēķinu saskaņā ar likumu samaksāja Z Towers) arī nolīgtais eksperts no Latvijas Būvinženieru savienības – SIA LBS Konsultants – atzina, ka virszemes projektā plānotās slodzes ir pārāk lielas. Saskaņā ar aprēķiniem atsevišķos elementos tās bija par 30% lielākas, nekā bija noteikuši virszemes daļas projektētāji, pārslogoti bija ēku kodola pāļi. Ekspertīze rosināja slodzi samazināt par 5-10% (Ierosme piezīmē, ka tas arvien būtu 25% pārsniegums).
Eksperts uzskaitīja arī virkni citu trūkumu. Projekta ģeotehniskā izpēte nav bijusi pietiekama. Betona stiprības rādītāji ir konfliktējoši (vājākos ekspertīze ignorē). Pāļu iestrādes laikā pieļautas gan nobīdes no asīm, gan kļūdas, tajos iestrādājot metāla kolonnas. Dokumentēšanas darbs un tā kontrole bijusi, mazākais, vieglprātīga. Dokumentu sastādīšanā pieļautas «nenopietnības un paviršības», piemēram, segto darbu akti sastādīti ar novēlošanos, betona pavadzīmēs nesakrīt laiki un apjomi (piemēram, betons, kas jāiestrādā divu stundu laikā kopš iekraušanas transportā, tiek izmantots vēlāk), trūkst vairāku tērauda sertifikātu u.tml. «Formāli vērtējot, šāda būvdarbu veicēja rīcība ir Vispārējo būvnoteikumu (..) prasību neievērošana,» teikts ekspertīzes atzinumā.
Neraugoties uz šiem faktiem un projektētāja protestiem, eksperts atzinis, ka konstrukcijas ir uzbūvētas atbilstoši projektam, būtu pieņemamas ekspluatācijā un «izpilddokumentācijā pieļautās nepilnības nevar ietekmēt konstrukciju izturību un ēkas stabilitāti».
«Es nesaprotu, kā cilvēks var uzņemties atbildību par kaut ko, kam viņš nav autors un nav klāt bijis, ja autori apgalvo pretējo,» saka pamatu projektētāji.
Rīgas būvvalde, kuras vadītājs Andis Cinis veselības problēmu dēļ ilgstoši nav darbā, lūdza jautājumus iesniegt rakstiski, līdz ar to konkrētu speciālistu intervēšana nebija iespējama.
No vairākus gadus ilgušās būvvaldes sarakstes ar strīdniekiem redzams, ka tā atkratās no atbildības. Faktiski uz jebkuru jautājumu ir bijusi atbilde: esam sākuši eksper-tīzi, kad pabeigsim, informēsim. Projekta īpašnieks pats organizē procesu, un pats par to atbild.
Būvvaldes atbilde žurnālam Ir bija pēc būtības šāda: ir veikti pastiprināti apsekojumi un sagatavoti 14 atzinumi par būves pārbaudi, kas pierāda, ka mēs to kontrolējam. Pasūtītājs ir nomainījis būvuzņēmēju, atbildīgo būvdarbu vadītāju un būvuzraugu un ir izpildījis visu, kas viņam ticis uzdots pēc ekspertīzes. Līdz ar to būvvaldei vairs nav pretenziju, ēkas jaunais tehniskais projekts ir saskaņots, un darbi var turpināties. 2010.gadā pirms Jāņiem tie atsākās. Būvvalde neatbildēja uz jautājumu, kāpēc, par spīti pārkāpumiem, objektam ne reizi nav apturēta būvatļauja.
Tikmēr Ierosme apgalvo, ka pēc būvvaldes pasūtījuma veiktās ekspertīzes sākuma datus, kas attiecas uz viņu pašu projektētu objektu, uzņēmumam neviens pēc daudzkārtējiem pieprasījumiem neizsniedza. Tāpat kā atkārtoto ekspertīzi par veiktajām izmaiņām un paraugpāļa testam pieaicinātā lietuviešu speciālista viedokli. Pirmās eksper-tīzes atzinuma kopiju būvnieki ieguva, samaksājot Ls 1000 būvvaldes arhīvā un atzinumu būvvaldē noprotestējot. Tā kā informācija tiek slēpta un ekspertīzē nav atbildēts uz uzdotajiem jautājumiem, tās rezultātus apspriest esot apšaubāmi, teica Ierosmes pārstāvji.
Silts ieteikums nerakt
Spriežot pēc arhīvā atrodamajām tehniskā projekta izmaiņām, kas tapušas pēc ekspertīzes un būvvaldes pieprasījuma, objekts ir padarīts vieglāks un slodzes samazinātas.
Neilgi pēc tam, kad esmu sākusi pētīt ap Z torņiem notiekošo un nosūtījusi pirmo e-pastu projektētājiem, tālruņa ekrānā izgaismojas nepazīstams numurs un dusmīga balss – acīmredzot nepamanot, ka esmu nospiedusi atbildes taustiņu – kādam blakus saka: «Raksti viņai, ka ar slodzēm mums viss ir kārtībā.»
Runātājs izrādās attīstītāju Towers Construction Management (TCM) valdes priekšsēdis Oļegs Alainis. Viņš ir sašutis, ka izpēti neesmu sākusi ar attīstītāju intervēšanu, un «silti iesaka» par projektu neinteresēties, ja vien negrasos rakstīt, cik daudz laba tas dara Latvijas būvniecībai un ekonomikai. Tomēr piekrīt satikties nākamajā dienā.
Ienākot būvlaukuma sarga būdā, pirmais, ko ieraugu, ir pie sienas piesprausti divi aizliegumi jebkādos apstākļos ielaist tēvu un dēlu Sirmos. Pretējā gadījumā apsargam draud atlaišana.
Torņu būvlaukumā grozās celtņi, rosās strādnieki, top pirmie – podija – stāvi, kuros būs veikali.
TCM birojā, kas ierīkots vagoniņā būvlaukuma malā, mani sagaida trīs cilvēki – Alainis, vēl cits valdes loceklis diplomēts inženieris Aleksandrs Kaplans un jurists no Kļaviņš&Slaidiņš LAWIN, kurš mēģina gludināt saspīlējumus. Pirms sāku jautāt, pratināšanu piedzīvoju pati. Kas ir žurnāla akcionāri? Kā mēs pelnām naudu? Kā uzzinājām par šo konfliktu? Vai esmu ieradusies redakcijas uzdevumā? Vai uzskatu, ka kāds ir tik nenormāls, lai būvētu šādu ēku uz šaubīgiem pamatiem? Vai man ir iemesls domāt, ka Rīgas būvvalde varētu pieļaut būvniecību ar pārkāpumiem? Vai man nav neērti apšaubīt cilvēka kompetenci, kas ir Berlīnes būvniecības kameras biedrs? Zemtoņi ir skaidri. TCM acīs es neesmu neatkarīga žurnāliste. Arguments, ka tik nozīmīgas būves drošība ir leģitīms sabiedrības intereses objekts, tiek uzņemts ar neslēptu skepsi.
Tiek izteikta prasība parakstīt divus dokumentus – ka šo sarunu neierakstu (parakstu) un ka nepublicēšu neko, kas nav saskaņots ar Z torņu attīstītājiem (neparakstu). Atbildes uz jautājumiem tiks sniegtas tikai rakstiski. «Jūs zināt, ar kādu skandālu beidzās Ierosmes darbība pie Saules akmens? Jūs zināt, kādas bija problēmas ar Šokolādes namu?» saka Alainis. «Ar mūsu projektu viss ir kārtībā, viņi vienkārši mēģina nokost gabalu no ļoti liela kumosa. Un, kamēr es būšu vadītājs, šajā kumosā neviens nepiederošais neiekodīsies.» (Ierosme skaidro, ka dzīvokļu kompleksā Šokolādes nams būvuzņēmējs neizbūvēja griestu konstrukcijas atbilstoši Ierosmes projektam un tehnoloģijām, neievēroja autoruzrauga norādījumus, ko apliecina ekspertīze, bet lietu šķīrējtiesā projektētājs zaudēja. Savukārt Saules akmens gadījumā tiesvedība starp projektētāju un būvnieku bijusi nevis par būvniecības kvalitāti, bet par laikus nesamaksātu naudu.)
Noteiktajā laikā pienāk atbildes uz dažiem no uzdotajiem jautājumiem – ar piebildi, ka tie ir «tendenciozi un pietiekoši vienpusīgi». Apgalvojumi, kas izteikti klātienes sarunā, tiek noliegti.
Projekta attīstītāji esot pārliecināti, ka tas būs ekonomiski veiksmīgs, un, investējot Latvijas ekonomikā un darba vietu radīšanā kā Latvijas patrioti, aicinot šim piemēram sekot arī citus. «Mūsu būvobjekts ir pilnīgi drošs un tiek būvēts saskaņā ar ES standartiem un vietējiem normatīviem. Esam pārliecināti, ka starp visām augstcel-tnēm Latvijā mūsējā ir visdrošākā,» teikts e-pastā, kurā atzīmēts, ka drošību atzinuši arī būvniecības eksperti un uzraugošās iestā-des. TCM ir tiesvedība ar Ierosmi, jo esot šaubas par veiktajiem pienākumiem autoruzraudzībā un saistību pienācīgā izpildē, tāpēc TCM rosinājusi veikt ekspertīzi.
TCM e-pasts noslēdzas ar aizplīvurotiem draudiem, kas notiks gadījumā, ja raksts nesakritīs ar attīstītāja pārliecību: «Pretējas informācijas [par projekta drošumu], viedokļu vai secinājumu publicēšana tiks uzskatīta kā nepatiesu ziņu publicēšana ar visām no tā izrietošajām sekām.»
Noiets etaps
Vienisprātis ar attīstītāju ir ēku arhitekts Uldis Lukševics no arhitektu biroja NRJA un torņu konstruktors no Inženieru grupas Kurbads Normunds Tirāns, kurš projektēja virszemes daļu. Viņi piekrituši tikties, «lai neizskanētu tikai viens viedoklis», taču nesaprot, kādēļ interesēties par darbiem, kas veikti pirms vairākiem gadiem, jo «no juridiskā viedokļa viss ir kārtībā».
«Neesmu redzējis nevienu ēku, kurai būvniecības laikā nebūtu kādu problēmu,» saka Tirāns. «Viss ir interpretācijas jautājums. Var teikt, piemēram, 2% pāļu ir sabojāti, kādas šausmas! No otras puses, var teikt, ka 98% ir veseli un tas ir ļoti labs rezultāts. Pazemes daļa ir nodota ekspluatācijā. Tas ir noiets etaps.»
Ierosmes apgalvojums, ka ēkas virszemes un pazemes kopējā slodze nav izrēķināta, neesot patiess. Tirāns norāda, ka projektējis ar ievērojamu rezervi un pēc eksper-tīzes ieteikuma būvkonstrukciju svars ir samazināts. Ir veikti izmēģinājumi aerodinamiskā tunelī, lai redzētu, kādu ietekmi uz konstrukcijām atstāj vējš, un vairāki pāļi pārbaudīti ar speciālām metodēm, testējot ar iebūvētiem sprieguma mērītājiem visā to garumā. «Mēs rēķināmies ar izbūvēto pāļu nestspēju. Ēka pilnā mērā atbildīs eirokodeksa prasībām – tai būs ievērojami augstāks drošības līmenis par pārējām Rīgas augstceltnēm,» viņš saka. Gan konstruktors, gan arhitekts esot pārliecināti, ka ar ēkas drošību viss būs kārtībā.
Strīdi turpinās, būve arī
Kamēr turpinās strīds par naudu (Ierosme prasa 227 tūkstošus latu parādu un līgumsodu par projektā veiktajiem darbiem, bet Z towers pretprasībā – gandrīz 620 tūkstošus par ekspertīžu un dīkstāves apmaksu) un to, kurš ir atbildīgs, ka apstrīdēti būvdarbi varēja turpināties bez ierosinājuma apturēt gan tos, gan attiecīgo speciālistu sertifikātus, torņi turpina slieties. Attīstītājs sola projektu pabeigt līdz 2014.gadam.
«Mēs nerunājam naudas dēļ, bet tāpēc, ka būsim kā projektētāji atbildīgi par to, ja kaut kas notiks,» saka Mārtiņš Sirmais. Kas tad ir sliktākais, kas var notikt? «Ja viss tiek pareizi uzbūvēts, tad nekas, jo projektēts ir ar rezervi. Ja ne, labākajā gadījumā mēs varam tikt pie Pizas torņa.»
Pārējie procesa dalībnieki tam nepiekrīt. «Manuprāt, projekts cieš no tā, ka ir pirmā bezdelīga – vislielākais, visaugstākais. Mums nav pieredzes ar tādiem, bet visiem ir viedoklis, kā varētu būt,» saka arhitekts Lukševics.
Strīds aizēno labās lietas. Būve būs atzīstams pienesums koka Rīgai – tiks atjaunotas bēdīgā stāvoklī bijušās piecas koka mājas, kurās blakus stikla debesskrāpjiem iekārtosies franču un itāļu restorāni, delikatešu veikaliņš un maiznīca. Vienā būs mākslas telpa, lai atgādinātu par ēkā dzīvojušo izcilo tēlnieku Šķilteru. «Tā būs vēl viena rīdziniekiem atvērta kontrastu vide Daugavas krastā,» saka Lukševics.
Objekts ir nozīmīgs vietējiem arhitektiem, projektētājiem un celtniekiem, lai, Tirāna vārdiem sakot, izrautos no «tehniskā provinciālisma» un varētu strādāt kopā ar pasaules klases speciālistiem, no viņiem mācoties.
Tomēr labais neizdzēš faktu, ka vismaz vienam no procesā iesaistītajiem ir raizes par projekta drošumu un Rīgas būvvaldes darbību gadījumos, kuros ir iesaistīta liela nauda. To, kurai no pusēm ir taisnība, neparādīs lietas iznākums tiesā. To izdarīs vienīgi laiks.
