Žurnāla rubrika: Svarīgi

Draudīgā vara

Posted on augusts 24, 2011 by - Pasaulē

Atkal sašķoboties ekonomikai, valdības kā nekad agrāk ir nobijušās no kredītreitingu aģentūrām. Tā dēvētais Lielais trijnieks nokaitēja 2008.gada finanšu krīzi, bet tagad tiek apsūdzēts eirozonas gremdēšanā. Par nelaimi, izrādās, ka varenajām aģentūrām nav daudz alternatīvu 

Vīrietis, kas šovasar lemj par veselu valstu finanšu veselību, parasti valkā tumšus uzvalkus un acenes smalkos metāla rāmjos. Viņam ir sirmot sākuši mati, lai gan seja aizvien ir jauneklīga. Viņš runā baritonā ar dienvidvācu akcentu. Viņa vārds ir Morics Krēmers, un ikdienā viņš rada draudzīga un nosvērta cilvēka iespaidu. Taču, kad par Krēmera darbu izsakās kritiķi, bieži tiek lietoti tādi apzīmējumi kā «īpaši bīstams» un «viens no bendēm, kas destabilizē situāciju visā Eiropā». Oponentu vidū ir arī Vācijas kanclere Angela Merkele, Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu un Francijas vadītājs Nikolā Sarkozī. 

Krēmers ir Standard&Poor’s nodaļas vadītājs, kas vērtē Eiropas valstu kredītreitingu. Tieši viņš bija tas, kas kopā ar kolēģiem noteica, ka Grieķijas valdības parādzīmes ir «atkritumi», un tikai par mata tiesu labākus vārdus bilda par Portugāles un Īrijas vērtspapīriem. Pēc tādas neslavas šo valstu valdībām ir krietni grūtāk aizņemties naudu budžeta problēmu risināšanai. 

Ne jau mūsu dēļ valdības spiestas apcirpt izdevumus, bet tāpēc, ka iestigušas parādos

Krēmera komanda Grieķijas kredītreitingu pēdējo divu gadu laikā ir pazeminājusi daudzkārt, katru reizi to novērtējot arvien zemāk un līdz ar to katru reizi vēl vairāk saasinot parādu krīzi Eiropā. «Jā, tas bija skarbi,» diezgan mierīgā tonī atzīst pats Krēmers, «bet mums bija pienākums informēt investorus par iespējamiem riskiem.» Krēmera uzdevums ir analizēt valstu finanses un atbildēt uz jautājumu, vai ir iespējama situācija, ka kāda valsts nespēs atmaksāt savus parādus, proti, vai tai draud maksātnespēja. Lai to izdarītu, komanda caurskata simtiem dažādu datu, uzklausa citu ekspertu viedokļus un galu galā paziņo savu spriedumu. Augstākais vērtējums ir AAA, un to tīko ikviena valsts. Krītot vairāk nekā 20 pakāpienu zemāk, var atsisties pret D, kas nozīmē, ka ir iestājusies maksātnespēja. Grieķija pašlaik knapi turas virs zemākā pakāpiena. 

Sekas sajūt kontinenti
Par Krēmera darbu plašāka publika parasti neko nezina, jo viņa spriedumi galvenokārt rūp parādzīmju dīleriem, centrālo banku vadītājiem un citiem finanšu profesionāļiem. Taču šie nav parasti laiki. Valūtu tirgi staigā gar bezdibeņa malu, un pēkšņi izrādās, ka visiem Krēmera lēmumiem ir nopietnas sekas, ko sajūt valstis un pat veseli kontinenti. 

To varēja labi redzēt pēc augusta pirmās nedēļas, kad Standard&Poor’s nolēma pazemināt ASV kredītreitingu. Kopš tā laika pasaules biržas ir kā uz adatām – akciju vērtība krīt, un politiķi bizo no vienas ārkārtas apspriedes uz nākamo. Kad reitingu aģentūra parāda īkšķi uz leju, akciju tirgi ir spiesti sekot tādā pašā virzienā. Patiesībā lielākajai daļai investoru nav citas izvēles, kā sekot aģentūru norādēm. To ietekmi regulē dažādas instrukcijas, kas noteic, ka tādas institūcijas kā bankas, apdrošināšanas kompānijas un pensiju fondi drīkst ieguldīt savu naudu tādu valdību parādzīmēs, kuras ir pēc iespējas mazāk riskantas. Ja kredītreitings krīt, šīm institūcijām nav citas izvēles, kā tikt vaļā no riskantajām parādzīmēm, proti, tās jāpārdod. 

Līdz ar to sanāk, ka reitingu aģentūrām, kas principā ir niecīga biznesa joma, ir milzīgs spēks. To lēmums izšķir, vai valstis vispār spēs aizņemties naudu un uz kādiem procentiem. Ja valsts maksātspējas izredzes tiek pazeminātas, valdību izmaksas kļūst lielākas, tātad tās iestieg vēl lielākos parādos. Līdz ar parādu uzblīšanu var sekot vēl viena kredītreitinga pazemināšana. Un tā tālāk. Tas savā veidā pārvēršas par lejup ejošu spirāli. 

Tās eirozonas dalībvalstis, kas tagad cenšas meklēt izeju no krīzes, ir spiestas bezpalīdzīgi noskatīties, kā reitingu aģentūras padara viņu dzīvi arvien smagāku. Kad eirozonas līderi nolēma aicināt privātā sektora kreditorus sniegt finanšu palīdzību Grieķijai, aģentūras piedraudēja pasludināt Grieķiju par maksātnespējīgu – ja tas būtu noticis, tirgus piedzīvotu vēl nebijušas spazmas. Kompromiss tika panākts pēc smagām sarunām. 

Situāciju sarežģī fakts, ka lielākā teikšana ir trim privātām kompānijām, kuru mājvieta ir ASV: Standard&Poor’s, Moody’s un Fitch (ar dvīņu birojiem Ņujorkā un Londonā). Vai tas ir normāli, ka tik liela vara ir koncentrēta privātu firmu rokās, kurām principā vairāk par finanšu sistēmas stabilitāti rūp pašu peļņa? Vai gluži otrādi: globālajām finansēm ir nepieciešama šāda neatkarība uzraudzība, lai piespiestu valdības savilkt jostas un sakārtot savu budžetu problēmas? Izskatās, ka, piemēram, amerikāņi atbildes uz šiem jautājumiem sākuši meklēt tikai tagad. Turpretī Eiropā par to tiek diskutēts jau vairākus mēnešus – dažādu politisko spektru pārstāvošie politiķi diezgan vienbalsīgi ir nosodījuši aģentūru rīcību, raksturojot tās kā globālās finanšu sistēmas draudu. Tieši aģentūras esot vainojamas akciju tirgu noasiņošanā. 

Kritiķi ir diezgan vienisprātis, ka pirms 2008.gadā piedzīvotās krīzes šīs pašas aģentūras pārāk rožainām brillēm, tātad neobjektīvi, bija skatījušās uz kredītu situāciju Amerikā. Savukārt tagad tās uzvedas pārāk skarbi, tā vēl vairāk pasliktinot situāciju, pie kuras saasināšanās daļēji ir vainīgas. 

«Vajag biezu ādu»
Kā tas ietekmē Krēmera ikdienu? Vai viņš naktīs spēj mierīgi gulēt? Un vai viņš jūtas līdzatbildīgs, ziņās redzot masu protestus un ielu grautiņus Grieķijā un Spānijā? 

«Nē,» atbild Krēmers. «Pret to vajag uzaudzēt biezu ādu. Ne jau mūsu dēļ valdības ir spiestas apcirpt budžeta izdevumus, bet gan tāpēc, ka tās pašas ir iestigušas pārāk lielos parādos.»

Krēmera birojs atrodas kāda Frankfurtes debesskrāpja 27.stāvā. No turienes paveras skaists skats uz Taunus kalnu grēdu, taču turp atpūsties Krēmers dodas reti. Lielāko daļu laika viņš pavada komandējumos pa visu pasauli. «Vismaz reizi gadā mēs sūtām savu komandu uz katru valsti, kas iekļauta Standard&Poor’s reitingos,» viņš paskaidro. 

Izrādās, parasti viņi ir diezgan gaidīti viesi. «Ministri mūs informē par savas politikas nostādnēm.» Dialogi ar valdībām ir daļa no reitingu veidošanas. «Protams, mēs uzklausām, kas viņiem sakāms.» Tajā pašā laikā, viņš piebilst, aģentūras nebalstās tikai uz politiķu plāniem un datiem, kas tiek iesniegti tikšanos laikā. «Mēs pieņemam paši savus analītiskus lēmumus.» Šāda atklāsme nav pārsteidzoša. Bieži bijis, ka oficiālie skaitļi ir apšaubāmi. Nu jau sen nav noslēpums, ka, piemēram, Grieķija noklusēja sava budžeta deficīta patiesos apmērus. 

Kā iespējams izvērtēt valsti šādās situācijās? «Ja informācijas plūsma ir pārāk lēna, mēs, protams, nezīlējam, kāds varētu būt kredītreitings,» skaidro Krēmers. Grieķijas gadījumā, «mūsuprāt, bija pietiekami daudz datu, lai spētu izprast situāciju». 

Jādomā, ka šie dati nebija īpaši iepriecinoši: pēdējo 500 dienu laikā Standard&Poor’s Grieķijas reitingu samazināja septiņas reizes. 

«Situācija Grieķijā pasliktinājās daudz straujāk un daudz dramatiskāk, nekā sākotnēji bija manāms,» saka Krēmers. «Taču no šodienas skatpunkta neviens nevarētu iebilst, ka mūsu soļi bija pārspīlēti.» 

Kopumā nojaušams, ka Krēmers savas kompānijas darbā nesaskata daudz kļūdu – pat ne pēdējo saķeršanos ar ASV valdību. Kad paklīda runas, ka Standard&Poor’s analītiķi pirmo reizi grasās pazemināt ASV kredītreitingu no AAA uz AA+, Finanšu ministrija nekavējoties cēla trauksmi un apšaubīja Standard&Poor’s veiktos aprēķinus, proti, aplēšot ASV valsts parādu akumulēšanos nākotnē, aģentūras summa bija par diviem triljoniem (2 000 000 000 000) dolāru lielāka, nekā saskaitījusi valdība. Saņēmusi šo kritiku, aģentūra palūdza dažas papildu stundas, lai izvērtētu faktus un paziņotu savu spriedumu. Tas tik un tā bija kredītreitinga pazemināšana, taču pēkšņi aģentūrai bija pavisam cits arguments. Tā neatzina aplamu matemātiku, bet gan norādīja, ka risku rada ASV politisko līderu uzvedība. 

«Nekādu kļūdu aprēķinos nebija,» iebilst Krēmers. «Mēs bijām veidojuši alternatīvu scenāriju, vērtējot valdības izdevumus.» No politiķiem saņemtais nosodījums, viņaprāt, nav pārsteidzošs. «Ja ziņas ir sliktas, tad visvienkāršāk ir diskreditēt analītiķus.» 

ASV Finanšu ministrijai ir cits viedoklis. «Viņi [Standard&Poor’s] ar savu pienākumu netika galā un principā ir pierādījuši apbrīnojamu zināšanu trūkumu par to, kā tiek rēķināts ASV budžets,» teicis finanšu sekretārs Timotijs Geitners. 

Pagātnes kļūdas
Ja tā patiešām bija kļūdīšanās, tad tas nebūtu nekas jauns Lielā trijnieka vēsturē. Misēkļi bijuši arī agrāk, ne tikai valstu novērtēšanā, bet arī kompāniju un vērstpapīru vētīšanā, kas ir viņu galvenais bizness. Lai vai kā, šādas kļūdas nav kavējušas pašu aģentūru izaugsmi. Kopš 1919.gada, kad Džons Mūdijs sāka regulāri publicēt dzelzceļa parādzīmju reitingus, aģentūru bizness gājis tikai uz augšu – jo vairāk skaitļu bija pasaulē, jo svarīgākas jutās aģentūras. Un reizēm pieļāva diezgan pamatīgas kļūdas. 

Vērts atgādināt, ka neilgi pirms amerikāņu investīciju bankas Lehmans Brothers bankro-ta 2008.gadā trijnieks vienprātīgi tai bija piešķīris A reitingu, kas ir trešais labākais rādītājs un dod akceptu izdevīgām investīcijām. Kā droša tika novērtēta arī apdrošināšanas kompānija AIG, kuras glābšanai drīz pēc tam ASV valdība iztērēja iespaidīgu summu. 

ASV Senāta izveidotā izmeklēšanas komisija ir secinājusi, ka aģentūras vistiešāk ir vainojamas globālās finanšu krīzes izraisīšanā. 

Standard&Poor’s «būtu pēdējā vieta, kur prasīt padomu par mūsu nācijas izredzēm», nesen savā komentārā laikrakstā The New York Times rakstīja Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans. 

Tad kāpēc tieši aģentūras ir tās, kuru atzinumus gaida investori visā pasaulē, lai pieņemtu lēmumu par savas naudas ieguldīšanu ASV parādzīmēs? Gandrīz trešdaļu Amerikas valsts parāda ir seguši aizdevēji no citām valstīm, lielākoties Ķīna. 

Izsalkuši pēc kapitāla
Pāri robežām ejošais neremdināmais izsalkums tikt pie jauna kapitāla un ar to pelnīt naudu ir patiesais iemesls, kāpēc reitingu aģentūras spēlē arvien lielāku lomu veselu valstu likteņos. Kopš Lielās depresijas laikiem pagājušā gadsimta 30.gados līdz pat 70.gadiem valsts parādzīmju starptautiskais tirgus tā īsti neeksistēja. ASV valdības parādzīmes pirka un procentus pelnīja pašu amerikāņu institūcijas. Pagrieziena punkts notika tad, kad jaunattīstības valstis sāka meklēt aizdevējus pasaules mērogā. Lai investoriem būtu skaidrs – aizdot naudu vai ne -, viņiem vajadzēja gudrus analītiķus un padomdevējus. Uz skatuves braši uznāca reitingu aģentūras. 

«Starptautiskajās finansēs notika būtiskas izmaiņas, un tas radīja milzīgu pieprasījumu – dažādi reitingi dzima kā sēnes pēc lietus,» atceras Vinsents Trulja. Viņš pats 70.gadu sākumā pildīja vairāku lielu banku pasūtījumus veikt atsevišķu valstu risku analīzi. Tolaik viņš bija zaļš universitātes absolvents. Taču lielāka nozīme par ekonomista diplomu esot bijusi viņa valodu prasmei – Vinsents pārvalda angļu, vācu, franču, itāliešu un grieķu valodu. 

Lai savāktu nepieciešamo informāciju, ceļoja pa visu pasauli. «Bieži vien nekādu datu patiesībā nebija. Vienkārši bija jāapjauš, kāds varētu būt parādu līmenis. Tolaik to uzskatīja par noslēpumu. Ko pēc tam darīt ar valstu riska analīzi, arī nebija īstas skaidrības. Tā es izdomāju izveidot valstu parādu riska nodaļu.» Ar laiku Trulja kļuva par vienu no ietekmīgākajiem ekspertiem pasaulē. 1996.gadā viņu pie sevis pārvilināja Moody’s, kur viņš nostrādāja līdz pat 2008.gadam. Viņa pārziņā bija 100 valstu vētīšana.   

Tagad Trulja vada savu investīciju firmu Manhetenā. No darba uz mājām Ņūdžersijā var nokļūt 45 minūtēs, ar prāmi šķērsojot Hudzonas upi. Māja atrodas 50 metru attālumā no krasta. Tas ir iespaidīgs četrstāvu nams ar masīvām ādas mēbelēm. 

Kad viņš vēl bija Moody’s smagsvars, bijusi iespēja tikties ar jebko – «prezidentiem, premjeriem un centrālo banku vadītājiem», viņš stāsta. «Vairākums valdību nāca pie mums, nevis mēs pie viņiem. Viņi paši ieradās Ņujorkā, kur ir aģentūras galvenā mītne.»  

Kliegšana un brēkšana
Vai valdību pārstāvji arī centās izskaidrot sekas, ko uz miljoniem cilvēku atstāj valsts reitinga samazināšana? Trulja atbild, ka par to «nekad neesmu domājis vai iedziļinājies». Viņaprāt, nedrīkst ļaut vaļu emocijām. «Reitings jau nepasaka, ka valsts ir laba vai slikta. Tas izvērtē kredīta atmaksāšanas iespējas.» 

Ekspertu komandas, kas izstrādā lēmumu, nav lielas. «Pirms manas promiešanas mēs bijām 22 vai 23 cilvēki.» Katram vadošajam analītiķim bija jaunākais asistents, un šis tandēms bija atbildīgs par 10-12 valstīm. Galīgo spriedumu pieņem komiteja, kurā var būt no astoņiem līdz 15 analītiķiem. Lēmumu pieņem pēc balsu vairākuma principa. 

Kādi ir valstu klasifikācijas kritēriji, nav īsti skaidrs. «Tas atšķiras no valsts uz valsti,» apgalvo Trulja. «Ja ir runa par jaunattīstības zemēm, uzmanība tiek pievērsta kārtējo maksājumu konta bilancei, rezervēm, banku likviditātei, valūtas maiņas politikai.» 

Attīstītajām ekonomikām ir citi kritēriji. «Būtiskākie ir iekšējie skaitļi, piemēram, kas ir valsts parāda galvenais iemesls.» 

Tad kurš kritērijs ir izšķirošais? «Reitingu komitejas var sēdēt stundām ilgi, pat nonākot līdz savstarpējai kliegšanai un brēkšanai,» saka Džeroms Fons, kas savulaik ieņēma augstu amatu Moody’s hierarhijā. 

Lielākā daļa reitingu komiteju sanāk kopā varbūt uz pusstundu, atceras Fons. «Bet valstu reitingu komitejas ir pavisam cita bēda.» Valstu reitingi nebūt nav pats ienesīgākais bizness. Katra valsts maksā no 50 000 līdz 200 000 eiro par reitinga piešķiršanu. Taču tās parasti ir jaunattīstības un jauno tirgu valstis. Rietumu industriālās lielvalstis, piemēram, Vācija un ASV nemaksā neko, taču tās arī principā ir bezspēcīgas ietekmēt reitingu analīzes procesu. 

Fons skaidro, ka atsevišķu reitingu metodoloģija ir diezgan skaidra, jo tiek «tehniski modelēta», paļaujoties uz dažādām formulām. Kad viņš mudinājis kolēģus izskaidrot, kā savukārt tiek veidotas šīs formulas, tad arī «sākusies visa tā lielā brēkšana». 

Tieši tas arī ir lielākais trūkums aģentūru lēmumos – noteiktība, norāda kritiķi. «Mēs gribam lielāku caurskatāmību un stingrāku aģentūru regulēšanu,» norāda ES komisārs finanšu pakalpojumu jautājumos Mišels Bernjē. Ar 60 gadus veco birokrātu sarunājos darba limuzīna aizmugurējā sēdeklī, kamēr viņš steidzas no Strasbūras uz Vācijas dienvidrietumu pilsētu Švānau, ik pa laikam atbildot uz zvaniem savos divos iPhone. 

Bernjē uzskata, ka aģentūras ir «viens no krīzes cēloņiem, jo nav izpildījušas savu pienākumu». Tāpēc komisārs atbalsta plānu izveidot jaunu, konkurējošu Eiropas aģentūru. Par šo ideju jau ilgāk nekā gadu bankas, apdrošināšanas kompānijas un finanšu pakalpojumu sniedzējus cenšas pārliecināt vācu konsultāciju firma Roland Berger. Taču atbilstošas analītiskas struktūras izveide ir dārga – nepieciešami 300 miljoni eiro. 

Finanšu industrija un eksperti šo ierosinājumu līdz šim uzņēmuši bez liela entuziasma. Ir bažas, ka šāda eiropiešu aģentūra var pārvērsties par politisku instrumentu. Vismaz finanšu tirgi uz to raudzītos ar skepsi un ar to nopietni nemaz nerēķinātos. 

Sabojājies termometrs
Grieķijas problēmas jau ir parādījušas, ka Eiropas politiskā elite labprāt ignorētu realitāti, ja vien tas ir izdevīgi tās mērķu sasniegšanai – ES līderi ir izvēlējušies nepieļaut Grieķijas maksātnespēju un laiku pa laikam diezgan ietiepīgi ir pieprasījuši aģentūrām nākt klajā ar pievilcīgāku reitingu. Cērtot kāju pie grīdas un ignorējot ASV valdības iebildes, Standard&Poor’s nupat pierādīja, ka nepakļausies politiskam diktātam. 

Eirokomisārs Bernjē vēlas, lai arī jaunā eiropiešu aģentūra tiktu pasargāta no politiskās ietekmes. «Tā nevar būt valsts aģentūra.» Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai arī šie kontrolieri tiktu kontrolēti, citiem vārdiem sakot, eksistējošām aģentūrām nepieciešama stingrāka uzraudzība. Jau novembrī viņš iesniegs apstiprināšanai jaunu likumprojektu. 

Brisele vēlas panākt, lai aģentūras publisko to rīcībā esošos datus un metodes. «Reitingiem ir jābalstās uz pašiem svarīgākajiem faktoriem,» uzskata komisārs. Viņš pat apsver ideju aizliegt publicēt reitingus par valstīm, kas ir ieslīgušas parādos un konkrētajā brīdī saņem finansiālu palīdzību no partneriem. Viņaprāt, «nav normāli un nav godīgi, ja valstu reitings tiek pazemināts laikā, kad tās jau uzrauga Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds». 

Komisāram ir skaists salīdzinājums par aģentūru darbu: «Ja termometrs veicina drudzi, tad kaut kas acīmredzami nav kārtībā.» 

Tas gan neatrisina problēmas otru pusi. Vai vispār būs iespējams pārdot valstu parādzīmes, ja neviens nezinās to atmaksas izredzes? Sanāks tā, ka informācijas publiskošanas aizliegums jau pats par sevi būs kā sarkanais signāls turēties tālāk no mēra. 

Paši savā cilpā
Galvenā problēma ir tā, ka paši likumdevēji pārāk ilgi ir mudinājuši sasaistīt reitingus ar ikvienu finanšu investīciju formu. Jau minētajos 30.gados kā atbilde Lielajai depresijai bija politiķu ieteiktā reitingu integrēšana finanšu tirgu noteikumos – mērķis bija piespiest lielās finanšu institūcijas izvairīties no pārāk riskantiem ieguldījumiem. Gadiem ejot, šo noteikumu kļuvis arvien vairāk. 

Acīmredzamākais risinājums – iespējams, pat vienīgais risinājums tagad – būtu samazināt aģentūru lomu. Iespējams, ir jāizmet miskastē noteikumi, ka investoriem obligāti jāņem vērā aģentūru spriedumi. Tas ļautu ieguldītājiem meklēt alternatīvus informācijas avotus. 

Daudzus varētu pārsteigt fakts, ka šī brīvlaišanas ideja nāk no Lielā trijnieka. «Tas jau nebija mūsu ierosinājums sapīt reitingus ar finanšu investīciju noteikumiem,» saka Krēmers no Standard&Poor’s. «Politiķi bija tie, kas padarīja mūs tik svarīgus. Mēs paši to uzskatām par slogu. Tādu slogu, kas mūsu veidotajiem reitingiem nav pa spēkam.»

Valsts kase un reitingi
Standard&Poor’s vērtējums par valsts spēju atmaksāt ārzemju aizdevējiem, IKP pērn un valsts parāds pašlaik

ASV
Reitings: AA+ (ļoti spēcīga spēja pildīt saistības)
IKP: 14,7 triljoni ASV dolāru
Valsts parāds: 14,3 triljoni dolāru jeb 96% no IKP

Itālija
Reitings: A+ (spēcīga spēja pildīt saistības)
IKP: 2,1 triljons dolāru
Valsts parāds: 2,4 triljoni dolāru jeb 119% no IKP

Grieķija
Reitings: CC (īpaši trausls stāvoklis)
IKP: 305 miljardi dolāru
Valsts parāds: 470 miljardi dolāru jeb 143% no IKP

Latvija
Reitings: BB+ (riskanti investēt)
IKP: 23,4 miljardi dolāru
Valsts parāds: 10,1 miljards dolāru jeb 45% no IKP

Dati: Standard&Poor’s, SVF

Nevajag sēdēt un gaidīt

Posted on augusts 24, 2011 by - Vēlēšanas

Vēlētājs. Matīss Francis (23), Bill&Yard projektu vadītājs, par LPP/LC līderi Aināru Šleseru, visticamāk, vairs nebalsos 

Starplaikā kopš 10.Saeimas vēlēšanām Matīss ir kļuvis par tēti. Saņēmis apsveikuma kartīti no Rīgas mēra Ušakova, bet tas nepārliecinot balsot par Saskaņas centru. Tomēr, visticamāk, Matīss šoreiz nebalsos arī par Šleseru. Pirms gada viņa lēmums esot plaši apspriests, taču Matīss par savu izvēli nekaunas, tikai apšauba Šlesera izredzes šoreiz tikt Saeimā. 

Politiķa kratīšanas jautājums ticis pārāk uzpūsts. «Tagad vainot tikai viņu šķiet nesakarīgi. Saeima ir pilna ar aizdomīgām personām, un balsojumi bieži ir kāda politiķa interesēs.» Šlesera ideja mainīt LPP/LC nosaukumu uz Šlesera Reformu partiju esot nevajadzīga, bet gan jau kādu vēlētāju uzrunās. 

Matīss vēl nav atradis Šlesera aizvietotāju, bet tā noteikti nebūšot Solvita Āboltiņa no Vienotības. «Viņai nesanāk ar pirmajiem vārdiem pārliecināt. Trūkst harismas.» Visu Latvijai! neesot pamanāmi, bet ZZS apkārt skraidot satrakojies Aivars Lembergs, kamēr frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis tik smaida un klusē. 

Jaunajam reklāmas speciālistam esot iepaticies Zatlera Reformu partijas premjera kandidāts Edmunds Sprūdžs, patīkot arī abi Dombrovski – Vienotības premjers Valdis un Zatleru atbalstošais ekonomists Vjačeslavs. «Protams, Sprūdža izglītība ir aizdomīga, bet patīk, ka viņš uzdrošinās būt nekaunīgāks, piemēram, runājot pretī Lembergam. Tas gan nenozīmē, ka par viņu noteikti balsotu.» 

Saeimas atlaišana Matīsu pārsteidza. «Varbūt Zatleram viss bija apnicis, bet tad ir jautājums, kāpēc viņš neatlaida 9.Saeimu pēc grautiņiem Vecrīgā?» Tagad bijušais prezidents šķietot atvērtāks, labi komunicējot ar sabiedrību. 

Matīss negaida no politiķiem daudz. «Nobalsot un tad sēdēt, gaidīt savu vēlmju piepildījumu nešķiet pareizi. Jāpaļaujas uz saviem spēkiem, zināšanām.» Uzticība valstij atgriezīšoties, kad cilvēkiem vairs nebūs problēmu nomaksāt rēķinus. Matīsam patīk doma, ka Latvija reiz sasniegs Norvēģijas līmeni un cilvēki dzīvos ar pārliecību, ka maksāt nodokļus ir forši.

Jābūt taktiskam!

Posted on augusts 24, 2011 by - Vēlēšanas

Vēlētājs. Par ko un kāpēc balsos? – Ir jautāja pirms gada. Tagad to darām vēlreiz. Mehatronikas students Varis Liepiņš (22) paliek uzticīgs nacionālajai apvienībai Visu Latvijai-TB/LNNK 

Varis gada laikā nav īpaši mainījies, tikai mati nu garāki. Zatlera rīkojumu nr.2 viņš uzskata par nelietderīgu naudas izšķērdēšanu un referendumā balsojis pret Saeimas atlaišanu. Varis netic, ka nākamajā Saeimā būs lielas izmaiņas. 

Pats balsos par konkrētiem VL cilvēkiem un tāpēc gatavs pat braukt vēlēt uz citu reģionu. Viņš paliek uzticīgs VL vērtībām – nacionālismam, ģimenei un izglītotai sabiedrībai. «Valstij jāparāda, ka vajadzīgi izglītoti cilvēki. Vienalga, kāda ir dzimtā valoda, viņiem te jāpalīdz iekļauties un iemācīties pieņemt latviešu kultūru, valodu, vērtības un cieņu pret savu zemi.» 

Uz nesenajiem tračiem, kuros iesaistīti dažādi VL biedri, Varis noraugās mierīgi. Jāņa Iesalnieka lēmumu nekandidēt šajās Saeimas vēlēšanās (viņš sociālās saziņas tīklā Twitter bija izteicies, ka norvēģu multikulturālisma politikas atbalstītāji paši ir līdzvainīgi divos briesmīgajos teroraktos, ko sarīkoja konservatīvais radikālis Bērings-Breivīks) Varis uzskata par spriestspējas piemēru. «Neko nepareizi jau nepateica. Vienkārši izdarīja to galīgi nepareizajā laikā. Tu nevari aiziet uz alkoholiķa bērēm un uzreiz teikt, ka te apglabā dzērāju, pat ja tā ir patiesība. Jābūt taktiskākam.» 

Savukārt tēvzemiešu līdera Roberta Zīles izteikumus par VL kā jauniešu partiju viņš rāmi komentē: «Jaunība ir ceļš uz briedumu, un vajadzīgs laiks, kad praktizēties.» 

No deputātiem Varis gaida izmaiņas izglītībā. «Uzņēmējiem jāsadarbojas ar skolām, viņi zina, kādus speciālistus vajadzēs nākotnē. Pašlaik skolēni mācās vienkārši mācīšanās pēc – nav normāli, ja 12 gadu laikā jaunietis nespēj izlemt, ko darīt ar dzīvi.» Viņš arī vēlētos, lai tiek atjaunots obligātais militārais dienests. «Tas iemāca būt disciplinētam, palīdzēt citiem un būt patstāvīgam savos lēmumos.» 

Svarīgi esot arī mainīt balsošanas kārtību Saeimā. «Labi, atturēšanās vēl varētu būt, jo deputāti nevar būt kompetenti visās jomās,» taču aizklātajiem balsojumiem jāpazūd – nevar no tribīnes skaļi saukt argumentus un pēc tam pēkšņi nobīties atklāt, kā balsojis.

Duelis: Parādnieka un Šlesera divas realitātes

Posted on augusts 24, 2011 by - Vēlēšanas

10.Saeimā viņus vienojis opozīcijas cietais beņķis, bet jaunās vēlēšanas vienu var aizmēzt no politikas, otru – iestūrēt valdībā 

Aināra Šlesera (Šlesera Reformu partija LPP/LC) un Imanta Parādnieka (Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai/LNNK) pārstāvēto politisko spēku nostāja daudzos jautājumos reljefi iezīmē tās principu un interešu sadursmes, kuras rodas starp nacionālo pārliecību un vēlmi veicināt ekonomikas izaugsmi, izmantojot Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. Tomēr viņus nevar uzskatīt par aktīviem politiskiem pretiniekiem, un debašu gaisotne bija lietišķa. Šlesers pat izrādījās gatavs bez emocijām diskutēt ar sarunas vadītājiem, ar kuriem attiecības senāk bija stipri karstas. 

Vai prezidenta Zatlera rīkojums nr.2 bija pareizs?
Parādnieks: Principiāli pareizs, diemžēl turpmākie notikumi liecināja par savtīgu nolūku šā rīkojuma izdošanā. 

Šlesers: Partijas dibināšana parāda, ka tas bija apzināts solis, lai paliktu politikā, pat neuzņemoties atbildību par situāciju nākamajā valdībā. Viņš pasaka, ka vēlas būt par Saeimas spīkeru, kurš principā neatbild ne par ko. 

Parādnieks: Es priecājos par katru drosmīgu lēmumu. Cits jautājums – kā viss veidojās tālāk. Zatlera kungam noteikti vajadzēja palikt neitrālam un tuvākajā nākotnē pretendēt uz tautas vēlēta prezidenta vietu, aicinot pieņemt grozījumus Satversmē. 

Bet vai jūs atbalstāt arī Zatlera mērķi – izstumt oligarhus no Latvijas politikas?
Parādnieks: Es atbalstu taisnīgas Latvijas veidošanu. 

Vai var veidot taisnīgu Latviju, atstājot oligarhus politikā?
Parādnieks: Tās ir klišejas, birkas. Kas ir oligarhi? Mēs sāksim filozofēt par tēmu… 

Vai Lembergs ir oligarhs?
Parādnieks: Visticamāk. Bet man nav šādas informācijas. Pieļauju, ka Zatlera kungam, pieaicinot ģenerālprokuroru, varbūt bija vairāk informācijas. Ziniet, ir tik daudzi tā sauktie oligarhi, gan pašmāju nenosauktie, gan tie, kas ir ārpus Latvijas, tā ka es nedomāju, ka tas ir svarīgi. Mēs runājam par principu – naudas varas mazināšana. 

Vai jūsu sarunbiedrs veicina naudas un varas saplūšanu Latvijā?
Parādnieks: Nu, diemžēl jāsaka, ka jā. 

Šlesers: Par oligarhiem vēlreiz gribu pasvītrot, ka pēdējos divus gadus LPP/LC atradās opozīcijā. Pat ja opozīcijā kaut kādas lietas būtu notikušas nepareizi, vai tā dēļ jāatlaiž Saeima? Otra lieta, Zatlera kungs [26.aprīlī] Universitātes aulā rezumēja savu prezidentūru. Nevienam nekādus pārmetumus neizteica. Un tad pēkšņi viņš saprot, kas notiek valstī. Viennozīmīgi varu pateikt – ja viņš būtu saņēmis garantijas, ka tiks pārvēlēts, Saeima netiktu atlaista. 

Runājot par naudas un politiskās varas saplūšanu, mēs mēģinām it kā runāt par godīgumu, bet vienlaikus nonākam situācijā, ka neuzņemamies atbildību. Piemēram, Lietuvas premjers, braucot uz ASV vai citur, tiekas ar nopietnām kompānijām. Viņam portfelītī ir projekti, viņš saka: mēs piedāvājam vislabākos nosacījumus, zemi par brīvu, infrastruktūru, atlaides, lai jūs būtu Lietuvā. Pēc Latvijas izpratnes, premjers tiktu arestēts, jau tikko ierodoties [atpakaļ] Latvijā. Jo bez konkursa zemi piešķirt nav iespējams, iedot atlaides nav iespējams. Jākoriģē likumdošana un jādod lielākas pilnvaras premjeram un ministriem. Vajadzīga valdība, kas rīkojas un lobē biznesu. Lielais bizness un politika pasaulē vienmēr, kā teikt, dzīvo līdzsvarā. 

Parādnieks: Jautājums ir par investoru kvalitāti. Ja Igaunijas valdības pārstāvis pasaka, ka viņam līdz šim brīdim nav īsti skaidrs, kādi ir noteikumi un attīstības principi Rīgas brīvostā, tad Šlesera kungs varētu būt bijis izcils piemērs, kā šo jomu sakārtot. Bija iespējas parādīt, kā caurskatāmi darboties kvalitatīvu investoru piesaistei, nevis sarunāšanas līmenī, kā tas ir bijis padomju laikos, ar savu interesi. 

Šlesers: Esmu spiests komentēt. Tātad – viena tonna kravas Latvijas ekonomikai atstāj vidēji 10 latu. Kad kļuvu par satiksmes ministru, mani nosacījumi bija tādi, ka Liepājas, Rīgas, Ventspils ostas tiek atbalstītas vienlīdzīgi. Rezultātā no nepilniem 20 miljoniem tonnu Rīgas brīvostas pārkrautais [apjoms pieaudzis līdz] aptuveni 34 miljoniem tonnu šajā gadā. 

Kas ir svarīgāk – visu Latvijas tautību savstarpējā tuvināšanās, kā rakstīts ŠRP programmā, vai latviešiem Latvijā justies kā mājās, kā uzsvērts VL programmā?
Šlesers: Nav pretrunas. Mums jājūtas kā mājās, bet jāciena visi tie, kas te ir dzīvojuši gadsimtiem. Mēs nekad nebūsim mononacionāla valsts. Esam ES, mums ir brīvas robežas, Latvijā var iebraukt ikviens. 

Parādnieks: No vienas puses, var piekrist. Latvija ir latviešu tautas nacionālā valsts, un latviešiem, tāpat kā šeit esošajiem cittautiešiem, vajadzētu justies kā mājās. Sabiedrības saliedētības pamats ir latviešu valoda, latviskā kultūra. 

Tātad jums nav domstarpību šajā jautājumā?
Šlesers: Ja runājam par latviešiem kā pamatnāciju, mums attieksme ir pilnīgi vienāda. Bet mani patiesi uztrauc tas, ka esam radījuši apstākļus, kad krievvalodīgajās skolās jaunieši brīvi runā gan latviešu, gan krievu valodā, turpretī latvieši krievu valodu nezina. Politikai jābūt tādai, ka, beidzot skolu, jaunietis var runāt trijās valodās – latviešu, angļu un krievu. 

Parādnieks: Šlesera kungs varbūt nezina, bet ir valodas aģentūras pētījumi, ka 82% no tā saukto krievu skolu beigušajiem ir problēmas sazināties latviešu valodā, bet 33% neuzskata, ka viņiem latviešu valoda būtu vajadzīga. 

Šlesers: Latviešu valoda ir jāzina visiem, kas dzīvo Latvijā. Vēlos pasvītrot sūro ekonomisko realitāti, ka ļoti bieži, aizsargājot latviešu valodu, mēs radām apstākļus, lai latvietis nebūtu konkurētspējīgs savā dzimtenē. Mums blakus ir Krievija. Starptautiskais bizness, nevis kādi belašu tirgotāji, teiks – mums vajadzīgs cilvēks, kas runā trijās valodās. 

Parādnieks: Tiek jauktas divas dimensijas. Viena ir latviskā kultūrtelpa, un otra ir valodas zināšanas, kas neapšaubāmi ir bagātība. Sakārtosim pirmo, viss pārējais atrisināsies pats par sevi. 

Bet vai latvietis ir konkurētnespējīgs, ja neprot krievu valodu?
Parādnieks: Protams, ka ne. Ja krieviska vide kļūst pašpietiekama latviešu valstī, tad tā ir problēma. Starptautiskā biznesa valoda tomēr ir angļu, vācu, franču valoda. 

Šlesers: Man pašam ir bērni, kuriem otrā valoda ir angļu, bet ar krievu valodu ir reālas problēmas. Tagad tiek ņemts pat privātais skolotājs. Tādas problēmas ir daudzās ģimenēs. Tiek ņemtas auklītes, bērni tiek sūtīti krievu bērnudārzā. Tā ir realitāte. 

Parādnieks: Varbūt jūs dzīvojat citā realitātē. Mans puika jau no trīs gadiem zina krievu valodu un šodien desmit gados tajā runā, jo ir skatījies multfilmas, bet ir nožēlojami un skumji, ka tie viņa [hokeja] komandas biedri, kas nākuši no ģimenēm, kurās dzimtā valoda ir krievu, nerunā latviešu valodā. Un daudzi nerunā pat varbūt principiāli. 

Vai ir jāatceļ uzturēšanās atļauju piešķiršana ārvalstu investoriem par nekustamā īpašuma iegādi?
Parādnieks: Protams. Tādi precedenti, kad var saņemt uzturēšanās atļauju, nopērkot nekustamo īpašumu vai tikai noshēmojot ar to, īsti nav [citur Eiropā]. Varētu runāt, kā ir Vācijā – ja ir radītas darbavietas, samaksāts tik un tik nodokļos, tad var saņemt šo atļauju. Kādus investorus mēs vēlamies redzēt – vai tie nāk no Rietumu pasaules, ilgtermiņā, plānveidīgi un godīgi, vai tā ir raušanās nopelnīt, un «pēc manis kaut ūdens plūdi»? 

Šlesers: Tā bija mana iniciatīva. Daudzi bija skeptiski, bet gada laikā ir ienākušas vairāk nekā 100 miljonu eiro investīcijas. Jā, pirmais gads bija saistīts ar īpašumu iegādi, plus tika ieguldīti ievērojami līdzekļi arī banku kapitālā. Bet nākamie gadi noteikti saistīti ar būvniecību. Nekustamais īpašums pasaulē ir eksporta prece. Amerika to stimulē, Francijā, Liebritānijā ir ļoti dārgi rajoni. Latvijai nav jābūt izņēmumam. Virkne objektu Jūrmalā ir atdzīvojušies, notiek būvniecība, un būvnieki ir vietējie. Un tā nav tikai Jūrmala. 

Parādnieks: Vajadzētu veicināt uzņēmējdarbības vidi, lai pilsoņiem būtu iespēja iegūt līdzekļus. Problēma ar kredītiem risināma valsts līmenī, panākot, lai tās bankas, kuras ir atbildīgas par šo situāciju, daļu atbildības uzņemtos. Jādara viss, lai vide ir pievilcīga nevis nezināmas izcelsmes naudas maisiem no Austrumiem, bet mūsu pašu cilvēkiem. 

Šlesers: Par nezināmas izcelsmes naudas maisiem biedēja jau pirms gada, šī gada laikā faktiski nav bijušas problēmas. Tie, kas nāk, skaidri parāda, no kurienes viņiem nauda. Viņu mērķis nav iekļūt melnajā sarakstā Šengenā, bet nopirkt ieejas karti ES. Daudzi no viņiem šeit pat nedzīvos. Bet nereducēsim šo tēmu uz vienu priekšlikumu, varam atteikties no tā, ja mums ir alternatīva, kā aizstāt aizdevumu no SVF ar nopelnīto naudu. Pienācis laiks visām partijām sanākt pie apaļā galda un teikt – noņemam visus nacionālos jautājumus, runājam, kur Latvija var pelnīt. 

Parādnieks: Zaļās ekonomikas likums – tas atjaunos ne tikai lauku vidi, bet arī uzņēmumus, kas varētu ražot iekārtas šīs zaļās ekonomikas un neatkarības veidošanai no fosiliem energoresursiem. Tas ir mūsu potenciāls. 

Vai jāievieš progresīvais ienākuma nodoklis?
Šlesers: Esmu kategoriski pret. Ēnu ekonomika sasniegusi 40%, un to nevar samazināt, palielinot nodokļus. Jānosaka griesti sociālā nodokļa maksāšanai – Ls 25 000 [gadā], kā tas bija agrāk, un viss pārējais tiek aplikts ar 15% ienākuma nodokli. Tā mēs piesaistītu starptautiskas kompānijas, jo Latvija būtu izdevīga vieta, no kurienes vadīt starptautiskos holdingus. Vidējais atalgojums šādos uzņēmumos ir 100 000 eiro gadā. Tā mēs piesaistītu jaunus nodokļu maksātājus, nevis domātu, kā dabūt naudu no tiem, kas jau ir. 

Parādnieks: Nepieciešams līdzsvarot sabiedrību, lai tie, kas pelna vairāk, maksā vairāk. Piekrītu Šlesera kungam – pašreizējā likme nav ceļama, tā jāsaglabā kā augstākā, un visas pārējās jāsamazina, lai izietu no pelēkās ekonomikas. Slieksnis, no kura vajadzētu maksāt augstāku likmi, varētu būt 1500 latu [mēnesī]. 

Šlesers: Latvija izmirst, cilvēki brauc projām, un mums vajag palielināt nodokļu maksātāju masu. Jādomā, kā piesaistīt kvalificētu darbaspēku. Nevis tos, kas atbrauks un konkurēs ar vietējiem, bet kas atbrauks un nodarbosies ar starptautisko biznesu no Latvijas. Jāskatās, lai nodokļu bāze būtu zemāka nekā bagātajā Skandināvijā un Vācijā. 

Šlesera kungs, vai jūs aicinātu Saeimu balsot par atļauju veikt kratīšanu jūsu īpašumos, ja zinātu, ka balsojums «pret» būs Saeimas atlaišanas iemesls?
Šlesers: Es skaidri pateicu, ka man nav iebildumu, ka notiek kratīšana, bet man ir bažas, kāpēc tas notiek lielā steigā pirms prezidenta vēlēšanām. Bet godīgi varu pateikt – ja zinātu, ka tiek atlaista Saeima, ka prezidents rīkosies tik savtīgi, tad šodien teiktu – nāciet, kratiet! Mēs sēdējām dziļā opozīcijā, nevarējām neko daudz ietekmēt – tas nebija iemesls Saeimas atlaišanai. 

Parādnieka kungs, jūsu apvienība mēģināja sarīkot referendumu par izglītību tikai latviešu valodā, pamatojot to ar rusifikācijas draudiem. Kā rusifikāciju novērstu lietuviešu, igauņu un citu mazākumtautību skolu slēgšana, kas būtu šādu Satversmes grozījumu rezultāts?
Parādnieks: Jūs tiražējat maldīgus stereotipus. Mūsu reforma, tieši otrādi, paredzēja šādu skolu nostiprināšanu, lai izbeigtu mazākumtautību diskrimināciju, kāda līdz šim brīdim tiek realizēta. Jo baltkrieviem, poļiem ir skolas, kurās pamatmācības notiek krievu valodā. 

Tagad jums ir iespēja uzdot divus jautājumus viens otram.
Parādnieks: Viena no svarīgākajām politiķa īpašībām ir konsekvence. PLL pasteidzās pirmā izvirzīt Zatleru prezidenta amatam, bet pēc tam, kad jūs neapmierināja, kādu lēmumu viņš pieņēma [par Saeimas atlaišanu], jūs noraidījāt viņa kandidatūru. Vai tā ir konsekvence? 

Šlesers: Pirmkārt, nekonsekvents ir bijis pats Zatlers, bieži mainot viedokli un mēģinot izdabāt katrai no partijām. Es personīgi pateicu, ka esmu pieņēmis lēmumu atbalstīt Andri Bērziņu. Politiķis var mainīt viedokli, bet viņam tas atklāti jāpasaka. 

Šlesers: Kādā veidā jūs redzat iespēju kontrolēt cilvēku iebraukšanu Latvijā, ja esam Šengenā? 

Parādnieks: Mēs joprojām esam suverēna valsts un varam kontrolēt visu, ko vēlamies. Arī mūsu sadarbības partneri ES [saprastu], ja mēs viņiem skaidri un gaiši pastāstām, ka 50 okupācijas gadu laikā Latvijā tika ievesti nevēlami imigranti un viņiem šeit joprojām ir lielākais īpatsvars visā ES, līdz ar to nekādu jaunu imigrantu izvietošana nav iespējama. Mēs varam kontrolēt šo situāciju, to dara visā Eiropā. 

Šlesers: Jūs principā neatbildējāt. Vai neuzskatāt, ka, tāpat kā Somijai, būtu iespējams saglabāt nacionālo pozīciju, bet vienlaikus piesaistīt investīcijas un mainīt attieksmi, ka Krievija nav Padomju Savienība un ka mums ir jāpelna, pateicoties tam, ka tā ir šeit blakus? 

Parādnieks: Labi piemēri ir jāpārņem, bet nav jāpārliek ar «copy-paste». Mēs varam atrast labākos veidus, kā piesaistīt kvalitatīvus investorus, kurus tiešām šeit vēlamies redzēt. 

Parādnieks: Katru lietu var padarīt par farsu, brīžiem tas ir pat stilīgi, bet – vai ir nopietna politiķa cienīgi nosaukt partiju virstēva vārdā? 

Šlesers: Tas nav pareizi, ka Latvijā partijas sauc viena līdera vārdā. Tā bija rīcība pret to, kas notika ar Zatleru, kurš pats ierosināja atcelt lokomotīvju principu un pēc tam pieņēma lēmumu, ka vēlas kļūt par vienīgo lokomotīvi. Pārsaucot partiju par Šlesera Reformu partiju, esam skaidri pateikuši, ka šis ir priekšvēlēšanu nosaukums. Nejūtos pagodināts, ka partija nosaukta manā vārdā, bet, lai izgaismotu Zatlera «cēlo» rīcību, mēs vēlamies dot iedzīvotājiem iespēju salīdzināt Zatlera reformas ar Šlesera reformām.

5 īsi jautājumi
Nosauciet vienu konkrēti mērāmu rādītāju, pēc kura būs jāvērtē 11.Saeimas darbs?
Šlesers. Ir svarīgi, lai pirms vēlēšanām dotie solījumi tiktu pildīti, lai partijas iezīmē sarkanās līnijas un atklāti pasaka, kuros jautājumos meklēs kompromisus.

Parādnieks. Dzimstības koeficients. Šodien tas ir 1,2 bērni vienai sievietei Latvijā, ja pēc trīs gadiem tas tuvosies 2, tas būs lielisks rādītājs.

 

2014.gada 1.janvāris. Par rīta kafiju maksājam eiro vai latos?
Šlesers. Latvijas iekšējais tirgus samazinās, tāpēc mērķis noteikti ir pievienoties eirozonai 2014.gadā.

Parādnieks. Latos. Latvijas ekonomika jāvirza, lai tā būtu pašpietiekoša. Mana sajūta liecina, ka eiro drīzāk sabruks.

Vai starptautiskās aizdevumu programmas nosacījumi jāpilda un saskaņā ar tiem jāveic nākamā gada budžeta konsolidācija?

Šlesers. Mums jāņem vērā visas juridiskās vienošanās, kuras Latvijai ir bijušas ar SVF, taču jaunajai valdībai nopietni jāpārrunā, kā Latvija tālāk attīstīsies.

 

Parādnieks. 

Ir gan jāpilda, gan jāprasa jauni nosacījumi, jo piedāvātie īsti taisnīgi nebija. Priekšlikumi, ka varētu norakstīt parādu 25% apmērā, ir aktualizējami.

 

Pats svarīgākais 11.Saeimas uzdevums?
Šlesers. Nepieciešama ekonomiskā programma, kas palīdzētu cilvēkiem palikt Latvijā.

 

Parādnieks. Demogrāfiju jau pieminēju, vēl ir izglītības sistēmas sakārtošana.

 

Vēlamākā valdības koalīcija pēc vēlēšanām?
Šlesers. Esam gatavi runāt ar visām partijām, kuras būs ievēlētas. Nevajadzētu novilkt nekādas sarkanās līnijas.

 

Parādnieks. 

Latviska, uz taisnīgiem principiem bal-stīta koalīcija. Partneri prioritātes secībā: Vienotība, Zatlera Reformu partija, ZZS.

 

Dosjē. Visu Latvijai-TB/LNNK 10.Saeimā
10.saeimā. vēlēšanās ieguva 7,7% balsu un astoņas vietas Saeimā. Palika opozīcijā. Martā no frakcijas aizgāja deputāts Visvaldis Lācis.

Darbi.  Pamanāmākais veikums šīs Saeimas laikā bija parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par izglītību tikai latviešu valodā. Nepieciešamos aptuveni 153 tūkstošus parakstu, lai iesniegtu Satversmes grozījumu projektu prezidentam, savākt neizdevās (parakstījās aptuveni 60 tūkstoši). Apvienība arī bijusi visčaklākā likumprojektu iesniedzēja Saeimā – tās deputāti iesnieguši 23 individuāli izstrādātus likumprojektus, taču neviens nav guvis Saeimas vairākuma atbalstu, 18 noraidīti jau pirms nodošanas komisijām. Jūlijā VL-TB/LNNK kopā ar Saskaņas centru pieprasīja tieslietu ministra Aigara Štokenberga demisiju, taču prezidents Andris Bērziņš paziņojis, ka Saeimas ārkārtas sēdi par šo jautājumu, ja izlems sasaukt, tad ne ātrāk par 8.septembri. 

Attieksme pret Saeimas atlaišanu.  Apvienības politiķi bija starp pirmajiem un dedzīgākajiem Valsts prezidenta rīkojuma nr.2 atbalstītājiem, taču pēc Zatlera lēmuma par iesaistīšanos politikā ir apšaubījuši viņa lēmuma nesavtīgumu.

Skandāli. Apvienības valdes loceklis Jānis Iesalnieks paziņoja par nekandidēšanu uz Saeimu pēc tam, kad tviterī izteicās:  multikulturālisma politikas atbalstītāji ir līdzatbildīgi par konservatīva radikāļa veikto masu slepkavību Norvēģijā. Apvienības vadība skaidroja: Iesalnieks nepareizi saprasts.

Programmatiski solījumi. Sola «nodrošināt, lai latvieši Latvijā justos kā savas tautas mājās». Šoreiz tās programmā ir arī solījums «noteikt kriminālatbildību par Latvijas okupācijas fakta noliegšanu un okupācijas režīmu slavināšanu». Citi galvenie punkti: tautas vēlēts prezidents, progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, pensiju sistēmas nosargāšana, demogrāfiskā stāvokļa uzlabošana.

Līderi. Partijas premjera kandidāts ir TB/LNNK veterāns, bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Pirms iepriekšējām vēlēšanām premjera amatam pieteiktais Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle šoreiz atteicies no tāda goda. Otrs partijas līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars došot priekšroku partijas veidošanas darbam. Partijas sarakstu līderi ir Einārs Cilinskis Rīgā, Raivis Dzintars Vidzemē, Inese Laizāne Latgalē, Gaidis Bērziņš Kurzemē, Imants Parādnieks Zemgalē.

Izredzes. Partijas reitings augustā bija 7,7% (Latvijas fakti). Taču Dzintars ir paudis cerību, ka partija dubultošot pārstāvniecību Saeimā un būs trešā partnere Vienotības un Zatlera veidotā valdībā.

Sarkanās līnijas. Nevēlētos sadarboties ar SC «tā pašreizējā veidolā», bet kā iespējamos valdības koalīcijas partnerus uzskata ZRP, Vienotību un ZZS.

Dosjē. Šlesera reformu partija LPP/LC
10.Saeimā. Pirms vēlēšanām izveidotā LPP/LC un Tautas partijas apvienība Par labu Latviju! ieguva 7,7% balsu un astoņus deputātu mandātus Saeimā. Palika opozīcijā. TP jūlijā nolēma pašlikvidēties un šajās vēlēšanās nepiedalīsies, bet Šlesers papildināja savas partijas nosaukumu un kandidē. 

Darbi. Saeimas balsojums, ar kuru netika atļauta KNAB un Ģenerālprokuratūras pieprasītā kratīšana deputāta Aināra Šlesera īpašumos, kļuva par ieganstu prezidenta Zatlera lēmumam ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. 25.maijā KNAB apjomīgas korupcijas lietas izmeklēšanas gaitā veica kratīšanas vairāk nekā 40 objektos, kas saistīti ar Šleseru, Šķēli un Lembergu. Tas varētu būt līdz šim lielākais ar augsta ranga politiķiem saistītais kriminālprocess, kurā tiek noskaidrota amatpersonu slēptas īpašumtiesības ietekmīgos uzņēmumos.

Programmatiski solījumi. Partijas devīze ir «pelnīt, nevis tikai taupīt». Tā sola Latvijai «stipras ģimenes, kristīgās vērtības, darba vietas un ekonomisko izaugsmi». Programmā rakstīts, ka «Ministru prezidents Ainārs Šlesers… padarīs Latviju par izcilāko mazo ekonomiku Eiropā». Bet «ārlietu ministrs Jānis Jurkāns» nodrošināšot, ka ārpolitika «būs ekonomiska».

Līderi. Partija pieteikusi kandidātus gandrīz visiem valdības ministru amatiem. Tās sarakstu līderi vēlēšanās ir Ainārs Šlesers Rīgā, Andris Bērziņš Vidzemē, Rita Strode Latgalē, Inese Šlesere Kurzemē, Kārlis Greiškalns Zemgalē.

Izredzes. Augustā partiju atbalstīja 1,3% pilsoņu (Latvijas fakti). Tomēr Šlesers prognozē, ka viņa partija varētu iegūt 10 mandātus nākamajā Saeimā: «Šlesera partija vienmēr dabū aptuveni desmit mandātus.»

Sarkanās līnijas. Partija gatava sadarboties ar visiem politiskajiem spēkiem, kuri būs pārstāvēti nākamajā Saeimā, bet par labāko iespējamo Šlesers uzskata koalīciju ar apvienību SC.

Cilpa savelkas

Posted on augusts 24, 2011 by - Tēma

Vēl dienu pirms izšķirošā lēmuma viss liecināja –  airBaltic bankrota priekšā valdība padosies, ļaujot nacionālo lidsabiedrību «pa lēto» slēpti privatizēt tiem, kas stāv aiz mazākuma akcionāra Bertolta Flika. Pats Fliks tikmēr pirmdien Kijevā tikās ar Andri Šķēli. Taču valdības lēmums glābt lidsabiedrību, pirmo reizi skaidri parādot durvis Flikam un pieprasot reālu kontroli uzņēmumā, pārsteidza visus

Trīs biznesmeņu tikšanās pirmdienas vakarā Ukrainas galvaspilsētas lidostā nejaušam vērotājam neizraisītu nekādas aizdomas. Izņemot, ja šis vērotājs seko Latvijas ziņu pārraidēm. Trijotne, kas satikās dienu pirms valdības lēmuma par to, vai ieguldīt naudu bankrota priekšā esošā airBaltic pamatkapitālā, šajās pārraidēs parādās ik pa laikam –  tie ir no Latvijas tiesībsargiem uz Vāciju aizbēgušais airBaltic prezidents un līdzīpašnieks Bertolts Fliks, kādreizējais Latvijas premjers, politbiznesmenis Andris Šķēle (TP) un viņa labā roka, finansists Harijs Krongorns. 

Par ko viņi runāja? Varam tikai minēt. Mūsu pētījums par to, kas pēdējās nedēļās notiek ap airBaltic, vedina domāt, ka, izmantojot uzņēmuma bēdīgo finanšu stāvokli kā aizsegu, notika mēģinājums izstumt valsti no lidsabiedrības un nodot tās kontroli privātā akcionāra rokās. 

Šo akcionāru vismaz formāli pārstāv Fliks un Bahamās reģistrēts investīciju fonds, aiz kura vīd Krievijas miljonāra, airBaltic pamatīgi kreditējušās Latvijas krājbankas īpašnieka Vladimira Antonova stāvs. Par procesu informēti avoti kā ticamu vērtē divu paralēlu procesu norisi: mēģinājumu pārņemt kontroli kompānijā un vienlaikus meklējumus, kam to pārdot tālāk. 

Un te nu otrreiz sastopamies ar Šķēles vārdu. Šonedēļ mums beidzot izdevās atrast cilvēku, kas bija gatavs publiski izteikties par airBaltic iespējamās pārdošanas sarunām.   

Divi Ukrainas investori Dombrovskim stāstīja, ka ved sarunas par airBaltic iegādi. Ar ko? Ar Andri Šķēli

Aizkulises nesen nedaudz pavēra jau Ventspils mērs un ZZS premjera kandidāts Aivars Lembergs, publiski paziņojot, ka premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) esot runājis ar «kaut kādiem ukraiņu oligarhiem par airBaltic daļu pārdošanu», taču ir lietas, ko Lembergs noklusējis. 

Vasaras sākumā Dombrovskis tiešām tikās ar Ukrainas Privatbank akcionāriem Igoru Kolomoļski un Genādiju Bogoļubovu, kurus kā ukraiņu investorus, kas interesējas par ieguldīšanu Latvijā, pie premjera atvedis uzņēmējs, prezidenta Valda Zatlera kādreizējais padomnieks Vasīlijs Meļņiks. Sarunai ritot, abi kungi ieminējušies, ka viņus interesē arī aviācija, pieder daļas Ukrainas aviokompānijā Aeroswift un vēl dažās, un «viņi ved sarunas par airBaltic». Kad Dombrovskis pavaicājis, ar ko tad viņi runā, atbilde bijusi: «Ar Andri Šķēli». Šīs sarunas saturu Ir atstāstīja Dombrovska toreizējais padomnieks ekonomikas jautājumos Gints Freimanis. 

Šobrīd izskatās, ka šo airBaltic pārņemšanas plānu otrdienas vakarā ir izjaucis – vai vismaz uz laiku apturējis – Dombrovska valdības negaidītais lēmums nevis atdot lidsabiedrības kontrolpaketi Flikam un Co, bet tomēr piedalīties airBaltic glābšanā, ja tiek izpildīti konkrēti, pret privāto akcionāru ļoti skarbi nosacījumi, kuri ļautu valstij iegūt kontroli uzņēmumā. 

Dīvainās sagadīšanās
Kas slēpjas aiz Flika izkārtnes un patiesībā tur savās rokās airBaltic? Te nu pagaidām faktu vietā atliek piesaukt vienīgi sagadīšanās. 

Šķēle,  kā ierasts šaubīgos gadījumos ar viņa vārdu, visu noliedz un tikšanos ar Fliku, kas  savulaik kopā ar Jāni Nagli stāvējis pie Latvijas uzņēmumu privatizācijas šūpuļa un vēlāk darbojās ekspremjeram tobrīd piederošās AveLatGrupas padomē, Kijevas lidostā sauc par iepriekš neorganizētu. Tātad sagadīšanās. 

Vai sagadīšanās ir arī jau ziemā televīzijas nofilmētā tēva un dēla Lembergu piestaigāšana uz ēku greznajā namā Alunāna ielā pie Antonova un pirms valdības lēmuma publiski paustais aicinājums uzticēties privātajam airBaltic akcionāram? Un tas, ka Korupcijas novēršanas  apkarošanas biroja pieprasījumā atļaut kratīšanu Aināra Šlesera (LPP/LC) dzīvesvietā minēts pieļāvums, ka viņam slēpti pieder daļas airBaltic? 

Taču patiesa sagadīšanās ir tā, ka otrdien bez pieteikšanās ierodoties ar Šķēli saistītā uzņēmuma birojā Dzirnavu ielā, es pēkšņi sastopu arī Rīgas tirdzniecības ostas (RTO) valdes locekļus. Vēl viena sagadīšanās – tieši RTO un airBaltic  ir divi uzņēmumi, kuru patiesajiem īpašniekiem KNAB dzen pēdas tā saucamajā oligarhu kriminālprocesā, kur uzmanības lokā ir visi trīs «A». 

Birojā man norāda, ka Šķēle ir aizņemts. Kad vēlāk atzvana, Šķēle noliedz, ka ar Krongornu Kijevā pirmdien ir speciāli tikušies ar Fliku. «Nu, viņš tur bija,» skan atbilde uz jautājumu par tikšanās nolūku. Tikšanās neesot bijusi iepriekš norunāta un abi ar Krongornu uz Kijevu un atpakaļ todien devušies personiskās lietās, par ko viņam nevienam nav jāatskaitās. «Es braucu ar biznesa klases biļeti, kuru, atšķirībā no dažiem citiem, pats apmaksāju un par pilnu cenu,» viņš nepalaiž garām iespēju iespert Valdim Zatleram, par kura vēlmi atvaļinājumos ar ģimeni «pa lēto» braukāt biznesa klasē tieši otrdien intervijā Dienai paudis Fliks.  «Ja man kāds jautā viedokli par biznesu, vai tas ir Bertolts Fliks vai kāds cits, es to labprāt izsaku.» 

No Ir nosauktajiem ukraiņu biznesmeņiem Šķēle vienu no vārdiem atpazīstot, bet neesot ar viņiem runājis par airBaltic pārdošanu, jo viņam neesot uzticētas nekādas starpnieka funkcijas. Arī nekādas slēptas finanšu intereses viņam airBaltic neesot. Šķēle man iesaka beigt būvēt teorijas.  Arī RTO valde viņa birojā pulcējoties tikai tāpēc, ka viņa konsultāciju uzņēmumam ir līgums ar RTO. 

Kas atbildēs?
Neskaidrās īpašumattiecības ir viena daļa no jautājuma. Otrs ir- kas uzņēmumu noveda līdz bankrota slieksnim?  Vai tas nonāca milzīgos mīnusos tikai tāpēc, ka Fliks izrādījās daudz sliktāks vadītājs nekā paša radītais neaizstājamā bosa tēls un viņš vairs nespēja uzturēt piramīdu ar pārāk lētām lidojumu biļetēm un pārāk lielu maršrutu tīklu, kas nelaimīgā kārtā saslēdzās nāves cilpā ar benzīna cenu celšanos un vulkānu kaprīzēm? Vai arī airBaltic apzināti tika novests līdz maksātnespējas slieksnim, lai izstumtu valsti no kompānijas un varētu lēti tikt pie akciju vairākuma? 

Valdība otrdien nosauca vienu personu, kurai vismaz par daļu notikušā būtu jāatbild – lidsabiedrības ilggadējam vadītājam un līdzīpašniekam Bertoltam Flikam. Lai gan tas medijiem netika skaidri pateikts un satiksmes ministrs Uldis Augulis runāja par Flika darbības izvērtēšanu, kopdarbojoties Satiksmes un Tieslietu ministrijām ar Valsts kanceleju, valdības sēdē ir uzdots sagatavot prasību tiesai. Neviens pagaidām nav spējis sniegt sīkākas ziņas, par ko precīzi tā būtu, un vai runa ir tikai par civilprocesu, vai arī kriminālizmeklēšanu. Ministru kabineta paziņojumā pēc sēdes teikts, ka, «pamatojoties uz piesaistītā finanšu konsultanta un airBaltic padomes locekļu sniegto informāciju, pastāv pamatotas bažas, ka airBaltic valde Flika personā pieļāvusi nopietnus pārkāpumus finanšu plānošanā un vadībā un radījusi zaudējumus 2010. un 2011.gadā.» 

Ir noskaidroja, ka šī nav pirmā reize, kad tiek mēģināts nomainīt Fliku. Šo jautājumu šogad jau divas reizes airBaltic padomes sēžu darba kārtībā vēlējās iekļaut valsts pārstāvji, kas bija nonākuši pie secinājuma, ka viņš nerīkojas kā labs saimnieks. Taču abas reizes, lai tas nenotiktu, privātais akcionārs BAS atsauca savus padomes locekļus un padarīja pārraugošo institūciju lemt nespējīgu. Lai Fliku atceltu, tam ir jāpiekrīt četriem no pieciem padomes locekļiem. Acīmredzot tagad valdība cer, ka ultimāta priekšā – zaudēt naudu un kompāniju, vai zaudēt Fliku – mazākuma akcionārs piekāpsies. 

Pirmo reizi prasības
Kad satiksmes ministrs Augulis pirmdien kategoriskā formā pieprasīja valdībai otrdien pieņemt lēmumu par piedalīšanos uzņēmuma glābšanā un Dombrovskis vienkārši paziņoja, lai Augulis iesniedz lēmuma projektu, satiksmes ministrs diez vai iedomājās, ka iznākums būs tāds. Diez vai ar to rēķinājās arī Fliks, kurš pirms tam telefonkonferencēs ar padomi ne tikai sev ierastā garā kliedza, meta klausuli, draudēja ar maksātnespējas pieteikumu, publiski blefoja par patiesībā valdībai izteiktajiem priekšlikumiem un varēja priecāties par organizētām atbalsta vēstulēm, kuru parakstītāju tuvās saites ar lidsabiedrību ir grūti neieraudzīt. 

Pirms valdības sēdes vairāku avotu sniegtā informācija liecināja, ka viss velk uz slēptu lidsabiedrības privatizāciju un Augulis šo kursu atbalsta – valdība neiegulda skaidru naudu, to dara tikai BAS, līdz šim veiktais viņu ieguldījums tiek konvertēts obligācijās un valsts daļa samazinās līdz 25%. Augulis iepriekš bija nepārprotami izteicies, ka naudu ieguldīt pirms vēlēšanām nav gatavs. Viņš pēc sēdes kategoriski noliedza vairāku avotu pausto iespaidu, ka ar savu darbību ministrs piespēlējis BAS. «Kāds man no tā labums?» Augulis man retoriski vaicāja. 

Taču pēc stundām ilgas apspriedes, otrdien ar premjeru stāvēdams uz podesta valdības preses konferenču zālē, Augulis vismaz izlikās esam vienotā frontē ar Dombrovski. Valsts ir nolēmusi piedalīties bankrota priekšā esošās lidsabiedrības glābšanā un nolīgtajam konsultantam Prudentia ir divas nedēļas vairantu izvērtēšanai – vai nu valsts par saprātīgu cenu atpērk BAS akcijas, vai arī pamatkapitāla palielināšanā līdzvērtīgi piedalās abas puses. Valsts palikšana mazākuma akcionāra statusā vairs netiek izskatīta. 

Taču pirmo reizi tam ir pievienoti nosacījumi. Ir jānomaina uzņēmuma vadība (valdē šobrīd ir tikai Fliks), jāgroza akcionāru līgums un statūti, lai valstij kā vairākuma akcionāram būtu pienācīga ietekme, un jānofiksē, ka airBaltic bāze ir Rīgā. Ne Augulis, ne Dombrovskis skaidri neatbildēja uz jautājumu, kas notiks, ja privātais akcionārs neizpildīs šos nosacījumus. Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka valdības sēdē  izskanējis: tādā gadījumā valdība naudu neieguldīs. 

Nekas nav beidzies
Ar valdības lēmumu nekas nav beidzies. To drīzāk var salīdzināt ar likmju palielināšanu bīstamā azartspēlē. Uzņēmuma stāvoklis ir ļoti smags.  Pērnā gada neauditētie zaudējumi bijuši 34,2 miljoni latu, un neoficiālais uzņēmuma pārskats par šī gada pirmajiem sešiem mēnešiem liecina, ka iet vēl sliktāk. Pirmā pusgada zaudējumi ir sasnieguši 28,3 miljonus pirms nodokļu nomaksas, liecina Ir iegūtais airBaltic vadības ziņojums. Uzņēmumu griež nāvējošas šķēres – pasažieru skaits aug, bet katrs no viņiem rada zaudējumus. Vienlaikus aug arī visas izmaksas. 

Risku ir daudz. 

Pirmais – nav skaidrs, kā uz valdības lēmumu reaģēs BAS. Teorētiski nekas neliedz pieteikt maksātnespēju, izņemot skarbo faktu, ka tādā gadījumā ne tikai valsts zaudē nacionālo lepnumu un aviācijas nākotne kļūst neskaidra, bet daudzu miljonu zaudējumus cieš arī personas, kas līdz šim veikušas ieguldījumus aiz BAS izkārtnes. Viņu riski šobrīd arī ir lieli. airBaltic vēl turas virs ūdens tikai tāpēc, ka privātais akcionārs regulāri iegulda naudu. Pēc viņu pašu teiktā, šogad tie ir vismaz 17 miljoni eiro, bet kopā ap 80 miljoniem. Valsts nezina, vai tiešām šāda nauda ienākusi kompānijā. Vēl labāks jautājums ir, cik daudz no iemaksātā atgriežas pašā BAS kā airBaltic samaksa par aizdevumiem, zīmolu «nomu» un citām lietām. 

Otrais risks ir valsts pilnīga atbildība par aviobiznesu. Kompetenti vērtētāji situāciju, kurā valsts nopērk akcijas no BAS, saukuši par gan optimālāko, gan riskantāko. Un tā noteikti ir visdārgākā. Pirmais būs jautājums, no kurienes ņemt naudu, uz ko ir jāatbild Finanšu ministrijai. Otrais ir valsts spēja darboties privātā biznesā. Nekur nav zvanīts, ka valsts, kas airBaltic sāgā līdz pēdējam lēmumam demonstrēja impotences paraugstundu, spētu to sekmīgi vadīt un šī nauda nebūtu vienkārši izsviesta vējā. 

Trešais risks ir fakts, ka valdībai lēmumu nāksies pieņemt desmit dienas pirms vēlēšanām. Likmes ir ārkārtīgi augstas.

Kādi varianti bija valdībai?
airBaltic kopējie neauditētie zaudējumi pērn un šā gada sešos mēnešos sasniedza 62,5 miljonus latu. Ko darīt?

1.variants (uz laiku atlikts).Pārdot visas valsts akcijas – 52,6%. Neoficiāli izskanējusi cena 30 miljoni. Lai gan privātais akcionārs Fliks publiski apgalvojis, ka viņa kompānija BAS piedāvāja atpirkt valsts daļas, tāds piedāvājums nav oficiāli izteikts. BAS ir pirmpirkuma tiesības.

2.variants (turpinās vētīt). Atpirkt BAS daļas –  47,2%. Privātais akcionārs apgalvo, ka ieguldījis kompānijā vismaz 80 miljonus eiro. Valstij jāsamaksā par akcijām, kā arī jāturpina ieguldījumi uzņēmumā. Summa ir liels nezināmais. Konsultanti Prudentia lēš: tā var sasniegt pat 250 miljonus eiro, kas ietver arī flotes nomaiņu un citas investīcijas. Bet kur ņemt naudu?

3.variants (turpinās vētīt). Abi akcionāri proporcionāli iegulda naudu bankrota novēršanai. BAS līdz šim nepiekrita, jo tas nozīmētu akcionāru līguma maiņu. Tagad sarunas turpināsies, jo valdība piekrīt glābt lidsabiedrību – ar noteikumu, ka Fliks tiek atlaists un jaunais akcionāru līgums nodrošina atbilstošu valsts ietekmi.

4.variants (uz laiku atlikts). Maksātnespēja. Starptautisks skandāls, kura skāde svārstās no 20 miljoniem latu, kas jāatmaksā par iepriekšpārdotām biļetēm, līdz precīzi neaplēstiem «vairākiem procentiem no IKP», ko zaudētu Latvijas ekonomika. Uz laiku būtu traucēta arī aviosatiksme no Rīgas lidostas.

Operai ir jāspīd

Posted on augusts 24, 2011 by - Pusdienās

12 gadu laikā valstij jau trešo reizi jālāpa Baltā nama budžeta caurums, bet direktors Andrejs Žagars ir pārliecināts, ka lieks pusmiljons vienmēr atradīsies

Piešķirot Latvijas Nacionālās operas (LNO) parādu segšanai nepilnu pusmiljonu latu 1999.gadā, toreizējais premjers Andris Šķēle sacīja: ja operas direktors Andrejs Žagars vēlreiz sataisīs parādus, viņu vajadzētu atlaist. Pēc 12 gadiem ar Žagaru sēžu Garage vīna bārā, un mēs runājam par to, kāpēc opera šogad prasa vēl pusmiljonu latu klāt jau piešķirtajai 3,8 miljonu budžeta dotācijai. Kopš Šķēles laikiem šī ir trešā reize, kad operai vajag papildu naudu, lai aizlāpītu budžeta caurumu.

Nav šaubu, ka izcilā melnā uzvalkā un pelēkā kreklā tērptajam Žagaram, kas Berga bazāra pagalmā iebrauc ar jaunu BMW (tas ir operas sponsors un mašīnu piešķīris lietošanā) patīk smalkas lietas. Franči tādus kā viņš sauc par bon vivant, dzīves baudītājiem, kam patīk elitāra māksla, drēbes un auto ar kvalitātes zīmi, izsmalcināti ēdieni un eksotiski ceļojumi. Iepazīstoties gan ar Kultūras ministrijas (KM), gan LNO argumentiem par to, kā radies pusmiljona robs budžetā, rodas šāds iespaids – Žagars vēlas braukt ar BMW, bet naudas pietiek vienīgi opelim. Taču Žagars tik un tā nopērk BMW.

Kā naudas strīdos ierasts, abas puses piesauc tos skaitļus, kuri tām noder labāk. Ministrija: ka 3,8 miljoni tiek piešķirti tieši algām un nodokļiem (vēl 1,9 miljonus opera pašu ieņēmumos gūst no biļetēm, sponsoriem u.tml.). Salīdzinājumā ar pārējām budžeta iestādēm samazināšanas nazis operai ir trāpījis mazāk – atņemti 37% no trekno gadu finansējuma, savukārt citām kultūras iestādēm 46%.

Žagars savukārt norāda, ka operas žanra specifika vienmēr prasa lielu cilvēku skaitu (pašlaik strādā ap 500), jo – ja partitūra rakstīta lielajam orķestrim, nevar izlīdzēties ar mazāku. Pārējiem teātriem – Nacionālajam, Dailei, Jaunajam Rīgas teāt-rim – kopš 2005.gada budžeta dotācija ir palielināta 2,5 reizes, savukārt operai «proporcija ir mizerabla». Lietuvā un Igaunijā ir attiecīgi trīs (Viļņa, Kauņa, Klaipēda) un divi (Tallina, Tartu) muzikālā žanra teātri, Latvijā viens, bet ar daudz mazāku finansējumu. Kad 2009.gadā operas finansējums tika samazināts par miljonu, atlaida simt darbinieku un palikušo algas samazināja par 35%. «Mēs arī šogad esam samazinājuši algu budžetu par 77 tūkstošiem un vairāk nevaram. Gluži otrādi, darbinieki pat ir izteikuši iespēju, ka vajadzētu atbalstīt administrāciju un sarīkot streiku, mēģinot atgūt kopš 2008.gada zaudēto, kas vienkārši ir nereāli,» saka Žagars.

Lai mani pārliecinātu, ka nemelo, Žagars uz sarunu paņēmis līdzi kaudzi dokumentu. No operas konsultatīvās padomes materiāliem redzams, ka viņš tiešām jau 2011.gada pavasarī ir brīdinājis – mākslinieciskā līmeņa uzturēšanai būs nepieciešams vēl pusmiljons, pretējā gadījumā jāatsakās no kādas trupas vai jāmaina repertuārs. Biļešu cenu celšana, kuras reizumis jau ir lētākas par kinobiļetēm, neesot iespējama, jo viena no operas funkcijām ir nodrošināt mākslas pieejamību. Viņu atbalstījis arī toreizējais Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, sakot, ka salīdzinājumā ar nelietderīgajām subsīdijām lauksaimniekiem pusmiljonu operai var atrast un tas ir valsts politikas jautājums.

«Ja konsultatīvajā padomē speciālisti saka, ka, lai saglabātu šo pērli, pusmiljons nav liela nauda, es viņiem ticu. Ja mūsu cilvēki var konkurēt starptautiskajā tirgū, viņiem ir jābūt lielākām algām. Un ir jāsaprot – [vai gribam] provinciālu operu zelta namā, arhitektūras pērlē, kas veģetē un uztur žanru? Tad ir jāsaprot, ka pašu ieņēmumi kritīsies, jo Latvijā skatītājs ir zinošs, pat izlutināts, un uz sliktu nenāks,» skaidro Žagars. «Ja tas ir vienīgais tāds teātris, ar tādu vēsturi un potenciālu, tad tam ir jāspīd.»

Operā vidējā alga ir Ls 530. Lielākās esot solistiem – Ls 700 pēc nodokļu nomaksas. Administrācijai maksājot ap Ls 680, un tad pa kategorijām uz leju līdz Ls 300 kā mazākajai. Žagars noliedz, ka administrācijas tēriņi būtu lieli – 10% no budžeta. Viņa paša alga esot Ls 1200, kas tik plaša kolektīva vadīšanai neesot nekāda lielā un savus galvenos ienākumus, lai varētu strādāt Rīgā, viņš gūst ārzemēs. (Ienākumu deklarācija rāda, ka ar iestudējumiem Boloņā, Klāgenfurtē un Budapeštā Žagars pērn nopelnījis ap 50 000 eiro. Ārpus Latvijas un savas operas viņš ir pavadījis 108 dienas bezalgas atvaļinājumā). «Operas direktors nav darbs, ko darīt naudas dēļ,» viņš saka. Iebilstu, ka Ls 530 varbūt arī nav liela alga tik specifiskam amatam kā operas darbinieks, bet arī citās kultūras iestādēs naudas ir tik, cik ir, un ko lai saka skolotāji vai ārsti? «Opera mums ir vienīgā. Zaudējot labākos koncertmeistarus un solistus, mūsu līmenis nevis tiks ietekmēts, bet būtiski kritīsies,» saka Žagars, bažījoties, ka mūziķi varētu aizplūst uz Lietuvu vai Igauniju. Pagaidām gan tas neesot noticis, nopietni uz Igauniju grasījusies aiziet tikai viena izcila LNO mūziķe, bet atrunāta.

Atzīstos, ka tomēr nesaprotu – kāpēc viņš pamanījies algām un sociālajiem maksājumiem ieplānot 4,5 miljonus latu, skaidri zinot, ka viņam šim mērķim ir tikai 3,8? Žagars attrauc, ka pēc konsultatīvās padomes dzīvojis «konstruktīvā cerībā», ka nauda atradīsies. Saku, ka viņš droši vien apvainosies, bet situācija atgādina viņa kādreizējo restorānu impēriju – mūsdienīgi, izsmalcināti, jā, arī dārgi, bet nedraudzējas ar ekonomisko realitāti un tos nākas slēgt (izdzīvojis ir Osīriss). Žagars saka, lai to vērtējot citi – kā viņš pats par sevi runās?

Žagars amatā ir pārdzīvojis septiņus kultūras ministrus. Jautāju, varbūt tur arī vaina – nevienam nebija noslēpums, ka Helēna Demakova (TP) no sirds mīlēja gan vērienu, gan operu, gan Žagaru un līdz ar to viņam kā izredzētajam bērnam deva visu, ko vēlējās. Pierada. Žagars nenoliedz, ka Demakovai ir bezgalīgi pateicīgs par atbalstu operai un iedrošinājumu Rīgā radīt Riharda Vāgnera četru operu ciklu Nībelungu gredzens (tas ir operas megaprojekts, kura veidošanas izmaksas tuvojas pusmiljonam latu – jau iestudēto Reinas zeltu, Valkīru, Zigfrīdu gaidāmajā sezonā noslēgs Dievu mijkrēslis, lai uz Rīgā dzīvojušā komponista Riharda Vāgnera 200 gadu jubileju 2013.gadā to LNO varētu izrādīt kā vienotu ciklu). Taču neesot bijis tā, ka viņš varējis aiziet un Demakovai paprasīt, ko vien gribējis, – viss bijis jāpamato. Žagars negribot risināt attiecības ar pašreizējo kultūras ministri Sarmīti Ēlerti caur medijiem, lai gan uzskatot, ka vienīgā nelaime ir viņas nespēja īsajā ministrēšanas termiņā atrast laiku, lai iedziļinātos operas specifikā. «Taču man sāp, ka izrāda neuzticību. Visi tie auditi, lai gan tāds pie mums jau ir bijis. Ne reizi neesmu uzaicināts aprunāties,» viņš saka (Valsts kontrole nule paziņojusi, ka KM revīzijā pie viena pārbaudīs operas dotāciju, jo jātiek skaidrībā, kā rodas parādi).

Daudz negantāk Žagars izsakās par LNO simfoniskā orķestra mākslinieku neatkarīgās arodbiedrības paziņojumiem presē, ka operas vadītājam jāatbild par nelietderīgiem tēriņiem. Tā esot «priekšvēlēšanu kampaņa», ko īsteno arodbiedrības vadītājs, operā vairs nestrādājošais Aldis Grunde (CVK informācija liecina, ka viņš startē Saeimas vēlēšanās no Visu Latvijai-TB/LNNK saraksta).

Žagars operu vada jau 16 gadu. Ar valsti saistīto uzņēmumu vadībā tas faktiski ir dinozauru laikmets. Prasu, vai viņš nevēlas mainīt darbu? Žagars atzīst, ka pēdējos divos gados to apsvēris divreiz, kad piedāvāts vadīt opernamus Zviedrijā un Kanādā. Taču, kļūstot vecākam, pats ar lielu pārsteigumu atklājot, kā sirds velk uz Latviju, lai gan vienmēr domājis, ka ir īstens kosmopolīts, un pirmo biznesā nopelnīto naudu vienkārši izšķiedis ceļojumos. «Bet tad man vienugad bija divi uzvedumi Vācijā, fantastiska alga un dzīves apstākļi, bet tā trūka Latvijas, ka nedēļas nogalē pa dienai braucu,» viņš saka. «Es esmu apsvēris. Nekoķetēju un nejokoju, ka man nav svarīgi būt direktoram, es varu būt arī mākslinieciskais direktors, bet man ir svarīgi šos procesus novest līdz galam un redzēt rezultātu.»

Minēto «procesu» ir vesela rinda. Nībelungu gredzens ir kā apsēstība, bet «uz to Vācijas, Austrijas un Šveices tūristi pa Vāgnera vietām brauc kā svētceļojumā». Nākamgad viesizrādēs atkal ieradīsies Maskavas Lielais teātris, un pēc gada uz atjaunoto skatuvi turp brauks LNO. Pēc pusotra gada pārtraukuma Žagars atgriezīšoties pie režijas ar Lucia di Lammermoor, ko piekritusi dziedāt jaunā zvaigzne Marina Rebeka. 2013.gadā apaļa jubileja ir ne tikai Vāgneram, bet arī Džuzepem Verdi un Bendžaminam Britenam. Pirmo atzīmēšot ar Dona Karlosa iestudējumu, jo operā ilgāku laiku nav bijis neviena «lielā» Verdi uzveduma. Par otro vēl nezinot, vai būs nauda. 2013.gadā tikšot svinēta operas ēkas 150.jubileja, uz kuru gribētu uzaicināt visus latviešu izcilniekus – Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, Elīnu Garanču un pārējos, lai var ne tikai paši papriecāties, bet arī pievērst pasaules uzmanību, cik mazajai valstij daudz slavenu zvaigžņu. 2014.gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, kurā akcentu opera vēloties likt uz latviešu mūziku, tāpēc jālīgst komponisti un jāsāk maksāt par oriģināldarbu tapšanu – Artūra Maskata operu Valentīna, Kristapa Pētersona operu Šahs, jaunu baletu ar Jura Karlsona mūziku un Andra Dzenīša operas Dullais Dauka iedzīvināšanu koncertuzvedumā. Un 2015.gadā Latvija prezidēs ES, kas arī kalpo kā skatuve, lai pievērstu uzmanību latviešu mākslai. Protams, paliek vien tāds «nieks» kā visu finansēt.

Ēdienkarte
Zaļā tēja, ūdens

Ir jautā

Posted on augusts 24, 2011 by - Viedoklis

Vai valstu augošie parādi novedīs pie jaunas, globālas finanšu krīzes?


Jānis Endziņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs:
Ir daudz faktoru – ASV deficīts, eirozonas milzīgie parādi. Cerams, ka ne, bet izskatās diezgan nopietni.

Jānis Ošlejs, ekonomists:
Krīzi var izraisīt ES un ASV aplamā politika samazināt deficītu, jo tas bremzē ekonomiku. Ja nav izaugsmes, parādi palielinās. Nespējot tos atmaksāt, zaudēs valstis kreditējošās bankas, un tas var izraisīt globālu krīzi.

Uldis Rutkaste, Latvijas Bankas ekonomists:
Parādu krīze pasaulē palēninās ekonomiku – IKP nākamgad neaugs tik strauji kā šogad. Lai no satricinājumiem ciestu mazāk, divtik svarīgi stiprināt valsts finanses.

Jauno seju paradokss

Posted on augusts 24, 2011 by - Viedoklis

Ja vēlamies izdarīt gudru izvēli, jādomā ne tikai par «jaunajām sejām», bet arī par viņu iespējamajiem sadarbības partneriem «vecajās» partijās 

Tuvojoties ārkārtas vēlēšanām, kārtējo reizi aktualizējies jautājums par jaunu seju parādīšanos politikā, un, līdzīgi kā iepriekšējo parlamentu vēlējot, arī šoreiz mēs nekavējamies ar pārmetumiem par pieredzes trūkumu attiecībā uz jaunienācējiem. Paradokss. Taču tam ir arī loģisks skaidrojums. 

Pirmkārt, tās ir dabiskas bailes no pārmaiņām un nezināmā. Atšķirībā no nobriedušām demokrātijām, kur sabiedrības viedokli par «jaunām sejām» lielā mērā nosaka to piederība konkrētām partijām ar konkrētām ideoloģijām, programmām un darbības pieredzi, mēs skatāmies un vērtējam indivīdu, kas šodien var būt vienā, bet rīt – jau citā partijā vai pat ārpus tām. Šādam indivīdam nav ko «uzrādīt» politiskās vai saimnieciskās darbības kontekstā valsts līmenī. Tāpēc mēs nezinām, ko no viņa sagaidīt. Un tāpēc baidāmies. Turklāt, jo vairāk šādu «jaunu seju», jo lielāka neziņa, tātad arī bailes. Rezultātā, nonākuši līdz izšķiršanās brīdim, daudzi izvēlas balsot par zināmo mazāko ļaunumu. 

Otrkārt, mēs nereti neesam gatavi atzīt paši savas iepriekšējās izvēles kļūdainumu, tāpēc esam gatavi samierināties ar nepilnībām, piedot nespēju vai neizdarību un, lai sevi attaisnotu, noliedzam jauno un citādo. 

Treškārt, viedokli un attieksmi pret jaunienācējiem mēs veidojam, skatoties uz tiem, kas viņus uzveduši uz politiskās skatuves. Vecais labais «pasaki, kas ir tavi draugi…» princips. Tādējādi mēs neviļus meklējam apliecinājumus, cenšoties jaunajiem piedēvēt viņu sabiedroto trūkumus. 

Un visbeidzot tā ir normāla konkurences cīņa, jo bieži lielākie neapmierinātības paudēji un kritizētāji ir jaunienācēju politiskie konkurenti, kas gatavi izmantot jebkādus līdzekļus un argumentus, lai neielaistu spēles laukumā iespējamos pretiniekus. 

Saeimu tomēr nevar uzskatīt par organizāciju šā jēdziena klasiskajā izpratnē, tāpēc nevar vilkt paralēles ar «veselīgu organizāciju», kuras ilgtspējas pamatā ir spēja mainīties, tajā skaitā apzināti iepludinot «jaunas asinis». «Jaunajām sejām» vispirms jāienāk partijās, kur tās var parādīt un pierādīt sevi, gūstot vajadzīgo pieredzi un spēju apliecinājumu. 

Manuprāt, vislielākais paradokss ir apstāklī, ka sabiedrības uzticēšanos varai iespējams atgūt tikai ar neproporcionāli lielu atbalstu esošajiem (vecajiem) politiskajiem spēkiem, kas nozīmē apvienošanās jeb spēcīgas alianses nepieciešamību. Līdzīgi kā bioloģijā, saplūstot divu atšķirīgu organismu šūnām, vienām ir jādominē, citādi organisms iet bojā. Un parasti dominē tās šūnas, kuru ir vairāk. Tāpēc svarīgi, lai tieši jauno ir vairāk, bet tas savukārt nozīmē vairāk neziņa. 

Tāpēc, ja vēlamies izdarīt gudru izvēli, jādomā ne tikai par «jaunajām sejām», bet arī par viņu iespējamajiem sadarbības partneriem, kas lielā mērā noteiks jaunienācēju iespējas izdzīvot un realizēt savus solījumus. 

Lai cik vilinoši tas kādam šķistu, mēs neesam situācijā, kad iespējams «notīrīt laukumu» un sākt no baltas lapas. Tikai laiks un vēlētāju viedums ļaus mums nobriedināt savu parlamentāro demokrātiju līdz situācijai, kurā vēlētāju izvēli noteiks konsekventa, gados apliecināta partiju ideoloģija un spēcīgas personības, kas ar savu pieredzi būs pierādījušas savu spēju to pārstāvēt un īstenot.

Zelta drudzis

Posted on augusts 24, 2011 by - Komentārs

Kamēr eirozonas valstis strīdas, ekonomiskās problēmas padziļinās

Nav racionālu iemeslu pirkt zeltu. Tā industriālais pielietojums ir visai ierobežots. Zelta īpašnieks nesaņem ne dividendes kā no akcijām, ne procentus kā no obligācijām. Naudas noguldīšana bankā rada ienākumus, bet zelta droša glabāšana nozīmē tikai papildu izmaksas. 

Vienīgais iemesls pirkt zeltu ir emocijas. Tas ir skaists, tas nerūsē un ir relatīvi rets. Kopš aizvēsturiskiem laikiem zelts ir spēcīgi piesaistījis acis un sirdis, bet kāda cilvēces kopējās zemapziņas īpatnība noteikusi, ka gandrīz visās zemēs un kultūrās zelts kļuvis ne tikai par iekāres objektu, bet arī par vērtības mēru. Dārgākās monētas vienmēr kaltas no zelta, un līdz 1971.gadam, kad ASV atteicās no «zelta standarta», attīstītās valstis (ne vienmēr veiksmīgi) centās sevis izlaistās papīra naudas vērtību garantēt ar zelta rezervēm. 

Taču patiesībā šī sistēma nebija ne vairāk, ne mazāk uzticama par tīro papīra naudas sistēmu, kura valdījusi pasaulē pēdējos 40 gadus. Abas balstās tikai un vienīgi uz lielas cilvēces daļas brīvprātīgo un savā ziņā iracionālo savstarpējo «vienošanos», ka ir kāda lieta – vai tas būtu zelts, ASV dolārs vai raibi gliemežvāki un stikla pērlītes -, kuru gandrīz jebkuros apstākļos citi cilvēki būs gatavi uzskatīt par vērtību un pieņemt apmaiņā pret precēm un pakalpojumiem. 

Kad uznāk slimība, bezcerība vai krīze, kuras priekšā cilvēki jūtas bezspēcīgi un pamesti neizprotama, neprognozējama likteņa varā, daudzi ķeras pie sentēvu ticības. Pēdējā laika notikumi pierāda, ka šī patiesība attiecas arī uz finanšu tirgiem, kad tiem sāk uzmākties sajūta, ka viss ļodzās un nav vairs neviena stabila balsta kur pieķerties. Pēdējā gada laikā zelta cena dolāros ir neatlaidīgi cēlusies, 12 mēnešos pieaugot par vairāk nekā 50% un pēdējo finanšu tirgu satricinājumu laikā sasniedzot jaunus rekordus virs 1900 ASV dolāriem par vienu unci (28,35 grami). 

Tiesa, ja ņemam vērā dolāra vērtības krišanos inflācijas rezultātā, tad reālā izteiksmē maksimālā zelta vērtība tika sasniegta 1980.gadā. Arī toreiz investoriem likās, ka nav kur citur glābties. Inflācija ASV bija sasniegusi katastrofālu līmeni – 11,3% 1979.gadā un jau 13,5% 1980.gadā -, un, pārrēķinot šodienas dolāros, zelts tolaik maksāja $ 2300 par unci. Taču, vērojot dzeltenā dārgmetāla cenas izmaiņas pēdējos mēnešos, nebūt nav neiespējams, ka arī šis līmenis varētu tikt pārsniegts.

30 gadus pēc pēdējā zelta drudža pasaules tautsaimniecību pārņēmis jauns vērtību sajukums. Šoreiz to rada nevis stagflācija – tautsaimniecības nīkuļošanas un cenu kāpuma nomācošais mistrojums -, bet gan smagā parādu nasta, zem kuras slīgst līdzšinējie pasaules ekonomikas galvenie balsti – ASV, Rietumeiropa un Japāna.  

Atkal tirgi nezina, uz ko paļauties. Pēdējās nedēļās esam piedzīvojuši milzīgus akciju tirgus kritumus pēc ASV dubultšoka: satraucoši asām diskusijām Kongresā par it kā pašsaprotamu jautājumu – vai Amerikai būtu jaizpilda pašas uzņemtās saistības – un reitingu aģentūras Standard&Poor’s lēmums samazināt Amerikas kredītreitingu no augstākās AAA līdz otrai augstākajai AA+ pakāpei. Tagad tirgu nervozie skatieni atkal pievēršas Eiropai, kur katrs eirozonas parādu krīzes šķietamais risinājums atklāj gan jaunas ekonomiskās, gan tās pašas vecās politiskās problēmas. 

Galvenā politiskā problēma, kura nemitīgi atgriežas aizvien jaunā paskatā, ir kopējās valūtas zonas solidaritātes trūkums. Lai gan visas 17 eiro ieviesušās valstis it kā bija vienojušās par papildu aizdevuma sniegšanu Grieķijai, Somijas valdība, kurā iekšpolitiskie iebildumi pret šādu palīdzību ir ļoti spēcīgi, izstrādāja atsevišķu vienošanos ar Grieķijas valdību, ka tieši tās aizdotā nauda tiks nodrošināta ar ķīlu – augstas uzticamības vērtspapīriem. Tas uzreiz izraisīja asus protestus no citām valstīm, par kuru naudu šie vērtspapīri būtu jāpērk, un vienā rāvienā apdraudēja visu aizdevuma programmu. Un tikpat spēcīgi savstarpējā atbalsta trūkumu apliecināja Vācijas kancelere Angela Merkele, kura svētdien kategoriski noliedza iespēju, ka eirozona varētu izlaist kopējas obligācijas, par kurām solidāri atbildētu visas eiro valstis. 

Taču, kamēr valdību savstarpējie kašķi uzplaiksnī no jauna, ekonomiskā situācija turpina attīstīties jaunā, bīstamā virzienā. Aizvien vairāk vērotāju sāk satraukties par Dienvideiropas banku sistēmas stabilitāti. Šo banku lielie ieguldījumi savu valstu aizvien apšaubāmākas kvalitātes vērtspapīros biedē investorus. Tā kā mūsdienās bankas ir ļoti atkarīgas no īstermiņa aizdevumiem, lai nodrošinātu sevi ar naudas resursiem, šādu bažu pastiprināšanās var ļoti ātri radīt šīm bankām akūtas finanšu grūtības. Taču, ja Vācija un Somija ar lielu nepatiku skatās uz nepieciešamību glābt Grieķiju no defolta, ko tās teiks par vajadzību sniegt palīdzīgu roku šīs vai kādas citas krīzes skartās valsts bankām?

Kur vien skaties, finanšu sistēmas balsti trīc, šķiet, ka drošs vairs nav nekas. Pat vislabākajos laikos investori nav ne tuvu tik racionāli, cik viņu skaitļu piebārstītā valoda liek domāt. Jo lielākas būs viņu šaubas un bailes, jo spēcīgāk viņos atdzims senā ticība skaistajam dzeltenajam metālam, kuru ne kodes ēd, ne rūsa maitā.

Komentārs 140 zīmēs
Prezidents noturējies pret ZZS un SC spiedienu iekļaut Saeimas darba kārtībā vēlēšanu kampaņas saukli –  štrunts par budžetu, indeksēt pensijas!

Kas notiek ar Raivi Dzintaru? Neilgi pirms vēlēšanām brauc aģitēt uz ASV. Negrib būt ministrs, jo neesot tik lielu ambīciju. Pats noiet malā vai kāds viņu nobīda?

Pagāja 6 mēneši, līdz Kadāfi pretinieki nokļuva Tripolē. Jācer, ka beigas pienāks arī Sīrijas diktatūrai, kas jau mēnešiem aukstasinīgi nogalina savus pilsoņus.

Divas politikas

Posted on augusts 24, 2011 by - Komentārs

Nākamās valdības kodols – Vienotība un ZRP vai ZZS un SC

Pieņemts uzskatīt, ka partiju vēlēšanu programmas esot «ūdens», tāpēc nav vērts lasīt. Izlasot kaut vai tikai īsās 4000 zīmju programmas, jāsāk domāt, ka tā uzskata un citu programmas nelasa arī to partiju cilvēki, kuras būs nākamajā Saeimā.

Jo citādi grūti izskaidrot, kāpēc, piemēram, jādiskutē par dažādiem it kā iespējamiem koalīcijas modeļiem ar Saskaņas centru, ja no partijām, kuras pretendē veidot valdību pēc vēlēšanām, šai apvienībai programmatiska saderība tikai ar Zaļo un Zemnieku savienību.

Runa ir pirmām kārtām par programmatiskiem ekonomiskiem principiem. Visas partijas pasludinājušas ekonomiku par savu prioritāti, pat Saeimas atlaišanas ierosinātāja Valda Zatlera veidotā. Taču no programmām redzams, ka par ekonomikas jautājumiem dalījums ir tikpat krass kā par citkārt uzsvērtajiem «ideoloģiskajiem».

Taisnība, ka programmās netrūkst «ūdens». Burtiski katrā solīts kaut ko «veicināt», «sekmēt» un «atbalstīt». (Līdere ir ZZS ar solījumu «veidot Latviju par zaļāko valsti pasaulē»; Vienotība ar savu «veicināt veselīgu dzīvesveidu» garlaicīgi atpaliek.) Taču līdzās šādiem ir arī, pirmkārt, konkrēti un pārbaudāmi solījumi. (Piemēram, Vienotība apņemas «panākt zemāko bezdarba līmeni Baltijā», Zatlera Reformu partija – atjaunot aizsardzības finansējumu līdz 2% no IKP, un teju visas – veidot banku vietējo uzņēmēju kreditēšanai.) Bet, otrkārt, programmās ir arī fundamentāli atšķirīgi politikas principi, par kuriem kompromisi nav iespējami.

Vienotības programmā rakstīts: «Ieviest eiro 2014.gadā.» «Jāatliek iespējamā pāreja uz eiro,» tikpat nepārprotami ierakstīts SC programmā. Kāds varētu būt kompromiss, ja arvien turpinās spekulācijas par Vienotības un SC iespējamo kopējo strādāšanu valdībā pēc vēlēšanām? Ka atliks 2014.gada iestāšanos?

Protams, eiro ieviešana nav pašmērķis. Mērķis ir budžeta deficīta, ārējā parāda un inflācijas samazināšana vismaz līdz eiro ieviešanas kritērijos noteiktajam līmenim. Vienkāršā valodā – valsts var tērēt tik naudas, cik tai ir, nevis tik, cik gribētu aizņemties. Tieši uz to ir bijusi vērsta divreiz premjerministra Valda Dombrovska politika, ko Vienotība sola turpināt – «ievērot stingru fiskālo disciplīnu», «pieņemot 2012.gada budžetu, pabeigt starptautiskā aizdevuma programmu».

Tikmēr SC sludina valsts ekonomikai potenciāli pašnāvniecisko, ka «ar SVF jāvienojas par kredīta atmaksas pārcelšanu un budžeta deficīta samazināšanu». (Tā kā budžeta deficīts jau tiek samazināts, SC viltīgais formulējums acīmredzot nozīmē sarunas par tā palielināšanu.) To pašu palaikam klaigā arī ZZS fiktīvais «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs. Citu partiju cilvēki šādas muļķības sen vairs nerunā.

ZZS programma ir dāsns dotēt un subsidēt solījumu birums, bet ZRP īsā programma izskatās pēc pārāk vispārīgu virsrakstu konspekta. Taču partijas ekonomikas runasvīru Vjačeslava Dombrovska un Edmunda Sprūdža paustie principi pamatos neatšķiras no Vienotības īstenotajiem. Arī pats partijas dibinātājs, vēl būdams Valsts prezidenta amatā, vienmēr stingri atbalstījis Dombrovska valdību ekonomisko politiku. Nevar iedomāties, kā to varētu salikt kopā ar SC bezatbildīgo solījumu nepildīt starptautiskās saistības un dzīvot uz arvien lielāka parāda.

SC programmā ierakstītais triks ar «moratoriju» nacionāliem un vēstures jautājumiem, ar ko bija cerēts izvairīties no nostājas paušanas par okupāciju, ir vēl vairāk atkailinājis šīs partijas ekonomiskās domas kuslumu. Iespējams, apzinādamies, ka ar Vienotību un ZRP tiem nevar būt kopējas valodas arī par ekonomiku, SC ideologi kā pirmo punktu savā programmā, «kā pārvarēt līdz šim dominējušo labējo liberāļu politikas sekas», ielikuši draudzīgu mājienu ar sētas mietu ZZS populistiem: «Jāatgriežas pie pensiju (it īpaši mazo pensiju) indeksācijas.»

Šo partiju sekmīgā sadarbība šajā Saeimā un arī programmu līdzīgais ekonomiskais populisms liek uzskatīt tās par dabiskām sabiedrotajām arī pēc vēlēšanām. (Nav grūti iedomāties Augustu Brigmani skaidrojam, ka, redz, SC taču ir atteicies runāt par okupāciju, tāpēc viss nu ir kārtībā.) Arī tāpēc, ka SC ļoti vajag tikt valdībā, bet ZZS nevar izdzīvot opozīcijā – tai nav nekāda idejiskā kodola, kas ļautu saglabāties ārpus «varas struktūrām».

Toties izaicinoši opozicionāra varas pretendentu pulkā ir VL–TB/LNNK, kuras īsajā programmā manāma ekonomiska protekcionisma un kreisuma piešprice, kas dara to programmatiski tuvāku ZZS un pat SC nekā Vienotībai un ZRP. Kopš Roberts Zīle ar savu izdaudzināto ekonomisko programmu pagājis malā, galvenais uzsvars atkal ir uz savu latvisko unikalitāti. Šķiet, ka Dzintars ar Parādnieku joprojām labāk jūtas ar lāpām un karogiem, nevis ar portfeļiem rokās, un šī partija arī pēc vēlēšanām būs «piektais ritenis» valdības projektos.

Partiju programmas skaidri parāda divus nesavietojamus valsts ekonomiskās politikas modeļus – līdzšinējo «taupīšanas un pelnīšanas», ko pārstāv Vienotība un ZRP, un «aizņemšanās un tērēšanas», ko piedāvā ZZS ar SC. Viens no šiem partiju tandēmiem tad arī būs nākamās valdības kodols. Izvēlēties vienu no diviem nebūs grūti.

Komentārs 140 zīmēs
Ainārs Šlesers pērn pirms vēlēšanām atteicās runāt ar Ir, bet šogad jau piekrita. Taču tik un tā – es un lidostā! Nācās krietni īsināt.

KNAB izveidojis savu kontu tviterī. Ērti arī biroja klientiem – varēs sekot saviem sekotājiem, operatīvi lamāt Jutu un pieteikties vismaz virtuāli.

KNAB aizturējis kādu valstij daļēji piederošās bankas Citadele darbinieku par kukuļa pieprasīšanu. Nu, nevajag valstij banku biznesu.