Natrada no Taizemes, Zulfukars no Vācijas un Dāvids no Šveices par dzīvesvietu izvēlējušies Latviju un iemācījušies latviešu valodu. Kāpēc?
Mamma no Šveices man sākumā regulāri sūtīja sludinājumus, ka kādā birojā tiek meklēts jurists, jurista palīgs vai sekretārs, – atceras šveicietis Dāvids Šilters (30), kas pirms pieciem gadiem sāka dzīvot Latvijā. Dāvids Šveicē bija maģistrantūrā izstudējis tieslietas, vecāki cerēja, ka dēls strādās prestižajā profesijā. Viņi bija sajūsmā, kad 2007.gadā Šveices valdība Dāvidam piešķīra trīs mēnešu stipendiju, lai stažētos dzimtenē. Viņš izlēma izmantot šo iespēju, tomēr jau bija iededzies par kādu citu lietu. Puisis nevis pārlūkoja tiesas sēžu konspektus, bet gan starpbrīžos metās pie interneta, kur koordinēja komiksu žurnāla izdošanu Latvijā. «Četri gadi, četri mēneši un četras dienas,» viņš saka, Rīgas kafejnīcā, kur esam apsēdušies, uz galda izklādams kaudzi ar līdz šim iznākušajiem Kuš!
Sakritības dēļ tiekamies maģiskajā 11.11.11, bet pirmais Kuš! numurs dienasgaismu ieraudzīja citā daudzu kārotajā precību dienā – 07.07.07. Tas neesot mērķtiecīgi plānots. Žurnāls bija nodrukāts, šis datums iekrita nedēļas nogalē, bija arī pieejamas telpas tā atklāšanas ballītei.
Dāvids nav mākslinieks, taču komiksi, nevis tiesību zinātnes, bija mīlestība no bērnības. Lucernā, kurā uzauga, komiksu tradīcijas ir stipras, katru gadu tiek rīkotas vismaz 20 izstādes. Atbraucis ciemos pie draudzenes uz Latviju, šveicietis komiksu žurnālus vai izstādes meklēja velti. Sapratis, ka niša ir brīva, viņš izlēma pamēģināt. Žurnāla nosaukumu izdomāja cīņu biedre Kuš! redakcijā Zane Zajančkauska. Starp ārzemju māksliniekiem, kas piepildīja žurnāla pirmo numuru, bija arī Latvijā tolaik dzīvojošais šveicietis Rūdolfs Šorno. Tas pats, kas zīmēja Kuš! speciālnumuru «Lāčplēša atgriešanās».
Četros gados Dāvids Šilters ir izdevis vairākus Kuš! par ļoti latviskām tēmām, piemēram, uz Kurzemes hercoga Jēkaba 400.dzimšanas dienu iznāca tematisks žurnāls angļu valodā No Kurzemes uz Kušzemi.
Paradoksāli, pirmie Kuš! numuri bija latviski, bet tagad, kad žurnālā arvien aktīvāk piedalās latviešu mākslinieki, izdevēji izlēmuši tekstus rakstīt angliski. Kuš! ceļo uz veikaliem un galerijām ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Brazīlija, Austrālija, ASV – Dāvids sauc valstis, sūtīšanai uz kurām viņš nupat saiņojis žurnālu paciņas.
Krīzes laikā vienu brīdi izdevumam, kas neatbilst masu gaumei, klājies pavisam grūti, taču tā redaktors mammai nav lūdzis, lai atkal sūta avīžu sludinājumus. Kuš! klajā laists plaukstas lieluma formātā, uz tā vāka palicis tikai viens nosaukuma burts: «š!» Žurnāls neaizgāja pa burbuli.
«Ja es dzīvotu Šveicē, man savā profesijā būtu 5000 latu alga. Te pelnu 20 reižu mazāk, bet te man joprojām patīk – tas ir svarīgāk,» smaida Dāvids. «Tie, kas mani nepazīst, brīnās, bet tie, kas labi pazīst, saka: jā, tev jau vienmēr patika komiksi.»
«Esmu no Latvijas,» viņš atbildot komiksu izstādēs ārzemēs, uz kurām šad un tad tiek aicināts. «Esmu vairāk Latvijas nekā Šveices patriots,» ārēji tik nopietnais komiksu izdevējs paziņo arī man labā latviešu valodā. Valodu viņš četrus mēnešus mācījies kursos, pēc tam – no latviešu draugiem un dārzeņu pārdevējiem Āgenskalna tirgū. Pa reizei gadoties, ka kāds ar «latvieti» ļoti grib parunāt krievu valodā, bet viņam jau ir gatava standartfrāze: «Ja ņe govorju po russki.» «Varbūt viņiem liekas, ka es esmu krievs ar dīvainu latviešu akcentu?» viņš aizdomājas.
«Latvieši ir ļoti mierīgi,» secina Dāvids. «Bieži vien viņiem vajadzētu kaut ko vairāk pateikt, iet demonstrācijās. Tas jau ir baigais notikums, ja daži cilvēki ar lietussargiem kaut kur sapulcējas.»
Labā lieta – šeit cilvēki gan arī neesot tik piekasīgi kā Šveicē. «Tur, ja kāds atstāj miskasti ārā, cits zvanīs policijai.» Pēc ilga laika uz brītiņu atgriežoties dzimtenē, Dāvids pirmās dienas staigā mērenā paranojā. «Labdien, kā jums iet?» pāri plūstošā laipnībā klāt nāk katrs veikala pārdevējs.
Šveicietis spēj tikai apbrīnot, cik maz savā starpā kontaktējas sešas kaimiņu ģimenes nelielā trīsstāvu mājā Pārdaugavā, kur viņš mīt. «Dzīvodams tādā mājā Šveicē, droši vien pazītu katru. Te – ne,» viņš saka. «No otras puses, ir labi – var darīt, ko grib. Ja tu nomirsi dzīvoklī, varbūt to kāds pamanīs pēc mēneša, kad sāksi smirdēt?» Dāvids ļauj iepazīt savu melno humoru. Viņa pašreizējā dzīvoklī patiešām vecumdienas vadījusi kāda vientuļa večiņa, bet iztēli labāk neiedarbināt…
Spokus komiksu izdevējs tur nav manījis, toties viņam jau labu laiku pielipusi latviešu māņticība. «Tagad ļoti baidos ar kādu sarokoties pāri slieksnim, kas Latvijā ir pašsaprotami – visi zina, ka to nevajadzētu darīt. Grūtāk ir, kad aizbraucu uz Šveici, kur cilvēki spiež rokas vēl biežāk nekā Latvijā. Ja es pēkšņi no tā izvairos, tas izskatās dīvaini. Protams, atgriežoties Latvijā, es nevienam dāvanā vairs nevedu Šveices armijas nazīšus. Esmu brīdināts, ka tā var neatgriezeniski sabojāt draudzību.»
Latvieši ir gari
Taizemiete Natrada Rien-tong ir no Bangkokas. Pirms nepilniem septiņiem gadiem pieteicās apmaiņas programmā, lai vienu vidusskolas gadu mācītos kādā citā zemē. Izlasījusi iespējamo valstu sarakstu, Natradu interesēja divas: Dominikāna un Latvija. Draudzene teica, ka Dominikāna izklausās nedaudz bailīgi, lai labāk izvēloties to Latviju. Kur tāda atrodas – nezināja neviena. Un arī nemeklēja. Vispirms Natrada gribēja izturēt konkursu. Kad tas bija noticis, viņa internetā sāka meklēt Latviju. Nopriecājas, ka pirmoreiz dzīvē brauks uz Eiropu. Pirmoreiz ieraudzīs ziemu. «Man nebija nekādu gaidu,» stāsta Natrada. Ieradusies Latvijā, viņa sajūsminājās par Rīgas arhitektūru un parkiem, bruģētajām ielām. «Biju arī Jelgavā. Ļoti skaista.»
Tālāk Natrada devās uz Ērgļiem pie saviem jaunajiem klasesbiedriem un viesģimenes. «Tur nebija nekā. Mežs, lauki.» Tās bija pārmaiņas pēc cilvēku straumēs plūstošās Bangkokas. Latvieši viņai šķita lieli, jo pati ir 153 cm gara.
Runāt latviski Natrada iemācījās gada laikā. Nekas cits neatlika. Tā runāja klasesbiedri. «Visgrūtāk izrunāt ir ļ un ģ, arī vārdu dzelzceļš.»
Ērgļos taizemiete pirmoreiz ieraudzīja sniegu. «Man jau patīk, ka apkārt ir balts. Balti koki ir ļoti skaisti.» Sākotnēji bijis auk-sti, taču pieradusi. Pavisam noteikti Latvijā klimats esot labāks nekā Taizemē, kur katrā klasē ir kondicionētājs, savukārt ārā – ļoti karsti. «Man ļoti patīk, ka Latvijā mainās gadalaiki un tiem ir katram sava krāsa. Īpaši skaista ir ziema un pavasaris.» Vasara? Jā, arī labi, var aizbraukt līdz pludmalei. Tās Latvijā esot ļoti tīras un maigām smiltīm, taču «jūras krāsa man – nu, tā».
Atgriezusies Bangkokā un pabeigusi vidusskolas pēdējo klasi, Natrada nolēma atgriezties Rīgā, lai studētu medicīnu. Vilka atpakaļ. Te bija draugi. «Agrāk Latvijā studēt bija lētāk, nu vairs ne. Īrēt dzīvokli ir ļoti dārgi.» Savukārt izglītības kvalitāti Natrada vērtē augstu, taču bažījas, ka diez vai strādāt profesijā Latvijā viņa gribēs. Pārāk zemu atlagots darbs. «Ja es gribētu atpelnīt ieguldīto, būtu jāstrādā Rietumeiropā.»
Natrada ir divu firmu līdzīpašniece kopā ar draugu Ivaru. Viena no tām – investīciju jomā, otra tirgo dažādus ķīmiskos izejmateriālus, ko izmanto, piemēram, laboratoriju testos. Ar Ivaru Natrada bija pazīstama kopš ierašanās Latvijā, taču kopā abi ir gadu.
Taizemieti Latvijas veikalos joprojām uzrunā angliski, taču tas viņu neuztrauc. Nepatīkami ir brīži, kad aprunā dzirdot – nenojauš, ka Natrada māk latviski. «Reiz gāju pa Vecrīgu, un kādi četri pieci puikas teica: paskaties, tā ir no Ķīnas!» Es pagriezos un teicu: «Tev pašam mamma ir no Ķīnas.» Tad viņiem bija mutes ciet.»
Septiņu gadu laikā Natrada novērojusi, ka uzlabojusies apkalpošanas kultūra. Laikam krīze ietekmē. «Iepriekš serviss bija vienkārši briesmīgs. Tāda sajūta, ka pircējs vainīgs, ka viņam kaut ko vajag. Klientam taču jābūt Dievam, jo viņš dod naudu!»
Latvieši Natradai patīk ļoti, ļoti. Sākotnēji esot atturīgi, taču, kad iepazīst tuvāk, – mīļi, sirsnīgi. Pirmajos mēnešos Rīgā gan mēs viņai tā īsti nepatikām. Ievācoties Blaumaņa ielā, Natrada izcepa cepumus un gāja iepazīties ar kaimiņieni, kura uz to atteica: «Es neēdu cepumus.» «Man kļuva bēdīgi. Taizemē kaimiņi ir tuvi cilvēki, ar kuriem arī kopīgi atpūšas.»
No latviešu virtuves ļoti garšo kartupeļu pankūkas, debesmanna, piens. Tā kā Natradai patīk gatavot, viņa gribēja Rīgā atvērt taizemiešu bistro, taču īres cenas izrādījās augstas. Nesaprotamas ir arī Pārtikas un veterinārā dienesta ačgārnības, kas prasa «augstas sanitārās normas, bet tajā pašā laikā ļauj ievest suni veikalā.»
Latvijā Natradai patīk miers un tas, ka ir maz cilvēku. «Dienas laikā var daudz izdarīt, jo viss ir viegli sasniedzams un netērējas laiks ceļā. Te arī nav daudz ieceļotāju.»
Lācplēša dienā Natrada bija krastmalā iedegt svecīti pils mūrī. Valsts svētkus, protams, viņa arī svinēs.
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt!
Zulfukars Tosuns dzimis Vācijā, viņa vecāki ir turki. Sevi viņš dēvē par 100% vācieti. Dzīvojis netālu no Nirnbergas, darbojies tirdzniecības jomā: kā attīstības vadītājs Parīzē un Vācijā atvēris ap 50 veikalu.
Pirmoreiz Latvijā Zulfukars ieradās 2005.gada rudenī, draugu uzaicināts. No Rīgas lidostas devās uz Valmieru, kur pavadīja nedēļas nogali. Pabija naktsklubā Escape un Dikļu pilī. «Bija interesanti, jauna pieredze. Iemīlējos Latvijā. Tās dažādajā vēsturē.» Atgriezies Vācijā, pagatavoja ķiploku grauzdiņus, kādus ēda Valmierā. «Garšīgi! Jo īpaši ar alu!»
Zulfukars brauca uz Latviju vēl un vēl. Uz Liepāju, Jelgavu, Valku, arī Igauniju. Lai vairāk būtu Latvijā, sāka strādāt par starptautiska apģērbu tīkla Peek&Cloppenburg attīstības vadītāju. Uz pastāvīgu darbu apmetās, 2008.gadā izveidojot Tosun Consulting, kas nodarbojas ar konsultāciju biznesu, pārdošanas mācībām, personāla atlasi. Firmas klienti ir mazumtirdzniecības uzņēmumi, piemēram, apģērbu veikali un lielveikali. «Sākotnēji cilvēki man neticēja. Pārdošanas veidi, kas strādājot Vācijā, nedarbošoties Latvijā.» Latviešus vajadzēja pārliecināt lēnām. Zulfukars arī apjauta, ka ir jomas un tirgi, kuros iekļūt nevar, jo kāds ir jau priekšā. Viņu arī izbrīnīja tas, ka Latvijā 28 gadu vecumā cilvēks ir vecākais konsultants. «Hallo, un kas tad esmu es savos 32 gados? Ja šodien tu esi durvju sargs veikalā, tad nevari prasīt, ka rīt gribi būt vadītājs.» Vācijā Tosuns sešus gadus strādāja par nodaļas vadītāja asistentu, lai kļūtu par vadītāju, pēc astoņiem – par direktoru.
Zulfukars novērojis, ka pircējiem Latvijā nav tik liels iekšējais impulss kā Vācijā. Ieraudzījuši skatlogā kreklu par 40 latiem, latvieši neteiks: «O, tas man patīk, ejam iekšā, apskatām.» Un, ja tomēr ieietu un viņus labi apkalpotu, tad tādu kreklu nopirktu.
Nodzīvojis Rīgā gadu, Zulfukurs saprata, ka vēlas te palikt. Pie skolotājas mācījās latviešu valodu. «Visgrūtāk bija pateikt «uzredzēšanos». Nenormāli grūti.»
Sarunas laikā Zulfukars vairākkārt apgalvo, ka Rīgai ir potenciāls. Liela pilsēta, taču tajā pašā laikā – kompakta. Iespēju pārdot vēl esot daudz, arī pati valsts attīstīsies. Ar iespējām Zulfukars domā ne jau lielos spēlētājus – Rimi, Maxima, bet daudzos vidējos uzņēmumus. Patlaban ar Latvijas tirgotāju asociāciju viņš strādā pie idejas, lai Barona ielu pārvērstu par gājēju ielu, ko izveidotu par garāko iepirkšanās ielu Baltijā. No Vecrīgas plūstošajiem tūristiem būtu kur staigāt, un viņi te atstātu naudu. Kā tas ir Parīzē, Frankfurtē, Oksfordā, Barselonā. Arī tur agrāk tagadējās iepirkšanās ielas bija braucamas. Kāpēc Zulfukars vēlas attīstīt svešu vietu? «Tā nav sveša. Pašlaik dzīvojam tādā pasaulē, kur sveša zeme sākas pie Afganistānas.»
Vienīgais, kas viņam Latvijā nepatīk, ir komentāru kultūra internetā. Pie Zulfukara blogiem Dienas Biznesā un portālā Ir komentāri nebija par viņa tekstu, bet «par to, ka manam vārdam nav galotnes». Viņš parakstīja savus tekstus Zulfukar Tosun, tā kā rakstīts uz viņa vizītkartes. «Nu, un? Es taču rakstīju blogus, lai rosinātu jaunas idejas, pārdomas. Ja zinātu, kur nopirkt galotnes, nopirktu. Kaut paciņu! Labi, man galotni nevajag. Ja jums vajag, tad tā ir jūsu problēma.» Naidīgie komentāri liecinot, ka latviešiem ir bail no svešā, jaunā. Tā ir skaudība, ka pašiem ar biznesu neiet, kā gribētos. Šo gadu laikā viņš visiem draugiem un radiem nemitīgi stāstot, cik skaista ir Latvija un aicina ciemos.
«Par Latviju domāju ilgtermiņā,» saka Zulfukars. Tieši tāpēc viņam ir latviešu draugi, jo vācieši, kuri mīt Rīgā, parasti aizbrauc pēc 2-3 gadiem, kad beidzas darba līgums kāda kompānijā vai vēstniecībā. Ar latviešiem brīvdienās brauc uz Limbažiem, kur ir lauku mājas. Rīgā apmeklē operu, pastaigājas pa Vecrīgu, spēlē golfu, klausās Goran Goru, Instrumentus un Imantu Kalniņu. «Biju uz Imantdienām. Jautri!» Vaicāts, vai kādu tautasdziesmu māk latviski, vācietis nodzied: «Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt!»
