Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ir jautā

Kā vērtējat Valda Dombrovska valdības pirmās 100 dienas?


Mārtiņš Pūris,
televīzijas spēles Es varu būt premjerministrs! uzvarētājs:
Kopumā diezgan labi. Bija daži nepopulāri lēmumi, kas saistās ar budžeta izstrādi, bet kopumā virziens pareizs. Sākums jau pagāja, audzinot jaunos zatleriešus. Domāju, ka šai valdībai  jānoturas ilgāk nekā pārējām.

Māra Zālīte, rakstniece:
Uzticos Dombrovskim ekonomiskos jautājumos, bet būtu laimīgāka, ja valdība un deputāti prastu runāt ar sabiedrību. Viņi to neprot, un prezidents arī neprot. Jābūt kādam, kas pasaka: mēs varam strādāt un veidot valsti tā, lai nebūtu pakļauti iznīcībai.

Sergejs Timofejevs, dzejnieks:
Grūti spriest. Pateikt, ka esmu apmierināts ar to, kas notiek, nevaru. Daudz kas [slikts] tomēr noticis gan ar Krājbanku, gan sociālajā jomā. Tomēr nevaru arī teikt, ka esmu neapmierināts. Ir kaut kur pa vidu.

2 miljoni

Lūdzu kolēģim iegūglēt «Latvija» un saku – mūsu ir tikai divi miljoni. Birojā iestājas kapa klusums, kolēģu acis sajūsmā ieplešas 

Ir parasta diena zvanu centrā Lielbritānijā. Ārā, kā jau allaž, līst, un telpā visi sēž līdz nejēdzībai garlaicīgās darba drēbēs, teju kā uniformās. Kamēr latviete Aija ar savu darba tikumu enerģiski klabina tastatūru, naski apstrādājot vienu iesniegumu pēc otra, viņai apkārt sēdošie britu kolēģi no garlaicības nīkst vai ārā un apspriež visdažādākos tematus: TV seriālus, futbolu un ceļojumus, līdz kāds iejautājas: «Aija, no kurienes tu īsti esi?» «No Latvijas!» «Aaaaaa… pareizi…» izlikdamies, ka atceras, kāds novelk. «Un kur tas īsti ir?» pajautā cits. Pēc šāda jautājuma bitīte Aija pieceļas no savas darbavietas, pieiet pie kolēģa datora un palūdz viņam iegūglēt «Latvija». 

Man, tāpat kā visiem latviešiem, jau šūpulī ielikta vēlme nest Latvijas vārdu pasaulē, tāpēc izmantoju izdevību un sāku stāstīt: «Tā ir ļoti maza valstiņa, mēs kopā esam tikai divi miljoni cilvēku!» Kolēģiem patiesā izbrīnā un sajūsmā ieplešas acis, un birojā iestājas kapa klusums. «Jā, un manā dzimtajā valodā runā mazāk par diviem miljoniem cilvēku visā pasaulē,» es turpinu savu performanci. 

Tas ir noticis! Uzmanība ir pievērsta, un reakcija ir tāda, kādu Latvijā būtu grūti iedomāties, – viņi noelšas: «Tas ir tiiik stilīgi!» jeb oriģinālā «This is soooo cool!» Laikā, kad pasaulē nupat nācis septiņmiljardais iedzīvotājs, piederēt tautai, kuras pārstāvju kļūst arvien mazāk, kādam tiešām varētu šķist īpaši. 

Taču mans indiešu kolēģis izskatās nobažījies. Koķetējot saku – esam izmirstoša suga un tāpēc jo īpaši vērtīga, bet viņš norūpējies vaicā: «Kas par vainu?» Es gribu atbildēt ar ierasto «nav naudas», līdz pusvārdā apraujos, jo man pretī sēdošajam indietim šis arguments liksies smieklīgs. Pie viņiem pašlaik plāno ieviest divu bērnu politiku, jo demogrāfijas problēma ir pārapdzīvotība. Un kurš te runā par nabadzību? Iemesli ir citi, bet es nezinu – kādi. Es, gluži kā Napoleons, jau desmit gadus visiem stāstu, ka man būs četri bērni (ķērusies pie darba vēl neesmu), manas draudzenes tā zem 30 ar retiem izņēmumiem – tieši tādas pašas, bet centīgākajiem mana vecuma paziņām ir tikai pa vienam mazulim. 

Citādi ir tiem, kuri, par spīti zīmogam «nodevējs», iekārtojušies darbā Anglijā vai citur. Te vērojams pat Austrumeiropas bēbīšu bums. Tas radikāli ietekmē demogrāfiju visā Lielbritānijā. Varbūt beigu beigās viss būs labi. Tāpēc jau cilvēki ir dabas radījumi, ka spēj pielāgoties un izdzīvot. Daudzi latvieši atraduši reprodukcijai labvēlīgu vidi un ligzdu vij tur, kur izdevīgāk. Iespējams, latviešu tagad paklusām, pamazām kļūst arvien vairāk – tikai ārpus robežas. Un, ja šie bēbīši gribēs atgriezties, tautas skaitītājiem būs ko noņemties pēc 10 vai 20 gadiem. Tiesa, lai viņi dotos uz Latviju un savas atvases radītu tur, būs vajadzīgs labs iemesls. Cilvēkam, kurš audzis Latvijā un vēlāk emigrējis, var pietrūkt rupjmaizes un īstu lauku, dzidro ezeru un zivīm bagāto upju. Taču ārzemēs jaundzimušajam latvietim būs nepieciešamas citas vērtības, lai dzīvotu Latvijas vidē, jo viņa «īstās» un pirmās mājas jau būs citur. Tomēr, ja masu atgriešanās tiešām notiks, būs interesanti vērot, kādi ir šie siltākā ligzdā perētie putnēni. Tikmēr varam izbaudīt to, ka būt tik mazai tautai ir stilīgi! Nez – ja mēs izrādītos esam mazāk par diviem miljoniem, būtu vēl īpašāki? Tas jāvaicā igauņiem!

Laimīgās vecumdienas

Sasniedzis 62 gadu vecumu, vidējais Latvijas vīrietis nodzīvo vēl 15 gadus

Satikušās restorānā, draudzenes sūdzas par atnesto. «Ēdiens šeit ir briesmīgs,» viena saka. «Jā,» piebalso otra, «un porcijas ir tik mazas!»

Līdzīgi traģikomiska attieksme Latvijas iedzīvotājiem ir pret izmaiņām pensiju sistēmā. Nesen publicēts SEB bankas pētījums atklāja, ka tikai 10% uzskata, ka vecumdienās viņi no valsts sagaidīs pietiekamu pensiju. Tajā pašā laikā, kā rāda Eurobarometer aptauja, 86% ir pret pensijas vecuma paaugstināšanu. Citiem vārdiem sakot, pensijas ir tik briesmīgi mazas, ka gribas pēc iespējas ātrāk tās saņemt.

Ņemot vērā, kā pensiju sistēma jau gadiem tikusi svaidīta vispirms priekšvēlēšanu populisma, pēc tam krīzes izmisuma viļnos, ir saprotama cilvēku vēlme pēc kaut kādas, lai arī neapmierinošas stabilitātes. 

Tomēr ir ilūzija domāt, ka, neko nemainot, viss paliks tā, kā ir. Pagājušajā nedēļā publicētie 2011.gada tautas skaitīšanas rezultāti skaidri parāda sabiedrības novecošanu, kas uzliek aizvien lielāku slogu pašreizējai pensiju sistēmai. Kopš pēdējās tautskaites 2000.gadā cilvēku virs darbspējas vecuma īpatsvars iedzīvotāju kopumā ir pieaudzis no 18,3% līdz 21,8%, taču bērnu skaits (līdz 14 gadiem) samazinājies no 18,1% līdz 14,1%. Atstāta pašplūsmā, šī demogrāfiskā tendence ir pārliecinošākais pamatojums 90% iedzīvotāju šaubām par valsts spēju viņiem vecumdienās izmaksāt pietiekamu pensiju. 

Taču šajos skaitļos ir atrodama arī laba ziņa – augošais vecāku iedzīvotāju skaits apliecina, ka cilvēki Latvijā dzīvo ilgāk. No 1990. līdz 2010.gadam Latvijas sieviešu vidējā dzīvildze jeb gaidāmais mūža ilgums no dzimšanas ir pieaudzis no 74,6 līdz 78,4, bet vīriešiem – no 64,2 līdz 68,8 gadiem. 

Abu šo apstākļu kombinācija ir spēcīgs arguments par labu pensijas vecuma paaugstināšanai, jo, no vienas puses, sabiedrībai kļūs aizvien grūtāk uzturēt augošo pensionāru skaitu, bet, no otras, vairākums cilvēku, kas ilgāk dzīvo, spēj arī ilgāk strādāt, un nav skaidrs, kāpēc sabiedrībai būtu morāls pienākums uzturēt cilvēku, kurš ir spējīgs pats sev sagādāt iztiku. 

2010.gada novembrī Latvijas valdība akceptēja koncepciju, ka, sākot ar 2016.gadu, pensionēšanās vecums līdz 2021.gadam tiktu pakāpeniski paaugstināts no pašreizējiem 62 gadiem līdz 65. Taču līdz šim vienīgās izmaiņas pensiju sistēmā ir bijušas vērstas nevis uz tās ilgtspējas nostiprināšanu, bet gan uz pensionāru skaita palielināšanu, jo pagājušā gada nogalē priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja tika pagarināta līdz 2013.gada beigām. 

Tagad jaunā labklājības ministre Ilze Viņķele jautājumu par pensijas vecuma paaugstināšanu ir izcēlusi no dziļās kaut kad nakotnē darāmo darbu atvilktnes un nolikusi politiskās dienas kārtības pirmajās vietās. Viņa grib pensionēšanās vecumu sākt paaugstināt jau 2014.gadā, lai 65 gadu vecumu tas sasniedz 2020.gadā.

Starp nenopietnākajiem pretargumentiem ir viltīgi vientiesīgais aritmētiskais vienādojums, kurā no vīrieša vidējās dzīvildzes – 69 gadiem – atņem pensionēšanās vecumu – 65 – un tad apgalvo, ka plāns paaugstināt pensionēšanās vecumu ir veids, ka nodrošināt, lai vidējais vīrietis tikai četrus gadus baudītu pelnītu atpūtu pēc darba dzīves. 

Tās ir muļķības. Vīriešu dzīvildzi no dzimšanas nozīmīgi samazina lielais veču skaits, kas nositas, nodzeras, nopīpējas vai citādi nevajadzīgi aiziet no dzīves jau labu laiku pirms pensijas gadiem. Ja reiz vīrietis ir nodzīvojis līdz pensijai, viņš nodzīvos vēl krietni ilgāk, un vidējā 62 gadus vecā vīrieša dzīvildze ir 77,1 gads, tātad vēl 15 gadi. 

Nopietnāks arguments ir problēmas Latvijas darba tirgū. Gan bezdarba, gan vecuma diskriminācijas dēļ daudziem cilvēkiem pirmspensijas vecumā nebūt nav viegli atrast darbu. Tomēr būtu nepareizi šo problēmu risināt, uzkraujot pensiju sistēmai pilnīgi nepiemērotu funkciju – cīņu ar bezdarbu. Bezdarbs un nabadzība jāmazina ar tieši tam domātām nodarbinātības vai pabalstu programmām. 

Visbeidzot, tiek pārmesta atkāpšanās no 2010.gada koncepcijas. Ministre Viņķele šo izmaiņu publiski pamato ar faktu, ka koncepcija jau ir mainīta, apejot Labklājības ministriju un 2011.gada beigās pagarinot priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju līdz 2013.gadam. 

Taču ir vēl kāds arguments, kas šķiet pat spēcīgāks. Pieredze spilgti apliecina vēlēšanu tuvošanās kaitīgo ietekmi uz racionāliem lēmumiem par pensijām. Izkropļojošās piemaksas parādījās pirms 2006.gada vēlēšanām. Lietuva, visticamāk, nespēs šogad izpildīt priekšnoteikumus eiro ieviešanai, jo oktobrī gaidāmas vēlēšanas, un līdz ar to šāgada budžetā izdevumi pensijām nozīmīgi pieuguši. 

Nākamās Saeimas vēlēšanas būs 2014.gadā. Ja nepieciešamā pensionēšanās vecuma paaugstināšana tajā brīdī būs jau sākusies, to nebūs tik viegli atcelt vai atvirzīt tālāk nākotnē. Bet, ja tā vēl būs tikai ierakstīta plānos, daudziem politiķiem būs milzīgs kārdinājums šo jautājumu atkal atlikt. Un līdz ar to vēl vairāk tuvināt brīdi, kad porcijas būs tik mazas, ka par ēdiena kvalitāti nebūs vairs iespējams pat spriest. Un tā vairs nebūs anekdote.

Komentārs 140 zīmēs
Kolāts vada ekskursijas partijām LTV mājā un skaidro: ja ar politiķiem nerunā, ir grūti dabūt finansējumu.

Kad līdzeklis ir mērķis. Krievu valoda nekļūs ne par valsts valodu Latvijā, ne par ES oficiālu valodu. Toties būs kampaņa.

Ja tie zinātu, kā tos dēvējam. Par gada kukaini izvēlēta spožā skudra, Pededzes ielejā nule atrasts rūsganais sprakšķis.

Atsvešinātā atbildība

Valdībā ieprogrammētā politiskās atbildības neskaidrība rada dīvainus lēmumus

Simt dienas kopš valdības apstiprināšanas šķiet atzīmēšanas vērtas apaļu skaitļu maģijas cienītājiem. Tam maz sakara ar ASV prezidenta Rūzvelta savulaik slēgto «jauno vienošanos» ar amerikāņu tautu, lai dod viņam simt dienas pēckara ekonomiskās krīzes pārvarēšanai nepieciešamo likumu pieņemšanai. Latvijā pašlaik diezin vai būtu kaut kā īpaši jāatzīmē valdības trīs mēneši un pusotra nedēļa. Taču Valda Dombrovska valdībai šā termiņa galā iekrita divi notikumi, kuri liek pavērtēt tās darbības principus. 

Šie notikumi nav «vēsturiski» un nav arī vienlīdz nozīmīgi. Viens ir koalīcijas 30 deputātu pieteikums Satversmes tiesai par tā dēvēto valodas referendumu, par kuru tiesa pagājušonedēļ pieņēma lēmumu. Otrs ir Zatlera partiju pametušā «sešinieka» vadoņa Klāva Olšteina iecelšana Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra amatā. Abi tik dažādie notikumi tomēr spilgti parāda valdības koalīcijas izpratni par politisko atbildību, ko var raksturot kā vaļīgu un izkliedētu. 

Dombrovskis ir neapšaubāms valdības vadītājs tiktāl, ciktāl jāvada budžets un finanses. Taču citas lietas, šķiet, labprātāk atstāj kārtot jebkuram, kam interese un uzņēmība to darīt. Varam nešaubīties, ka daudziem ir. Šie divi minētie piemēri vien jau parāda, ka tas arī izdodas.

Budžets un finanses, protams, ir svarīgākais jebkurai valdībai, bet šai jo īpaši, ņemot vērā nupat Latvijā pārciesto krīzi un Eiropā arvien iespējamo. Un šajā jomā Dombrovska iepriekšējās valdības sāktais un šīs turpinātais jāvērtē visnotaļ atzinīgi. Ir pabeigta starptautiskā aizdevuma programma. Ekonomika atsākusi augt. 

Taču rodas jautājumi par cenu, ko Dombrovskis ir izvēlējies maksāt par atbalstu šīm prioritātēm, un vai tā nav rīcības brīvība dažādām interešu grupām, kad jālemj arī par mazāk uzkrītoši redzamiem jautājumiem nekā publiski amati. (Arī par amatiem šī nebija pirmā un diemžēl laikam nebūs pēdējā reize. Piemēram, Dombrov-skis necik sen uzkrītoši centās distancēties no sava jaunā padotā, Pārresoru koordinācijas centra vadītāja iecelšanas amatā, bet nupat sākas aizkulišu stumdīšanās par amatiem ostu valdēs.) Olšteina gadījums ir kā brīdinājuma signāls par politiskās atbildības sadrumstalotības bīstamību. Ja pat tik nenozīmīgā lietā valdības vadītājam ir bijis mīļā miera labad jāpiekāpjas tik nenozīmīgam spēkam, kāds ir politikas zaļknābju «sešinieks», tad jāvaicā, ko spēj sev «izsist» rūdītāki spēlētāji.

Šajā pundurepopejā zīmīgākais ir satiksmes ministra Aivja Roņa pirmdien teiktais, ka piekritis iecelt Olšteinu kārotajā amatā koalīcijas stabilitātes labad. Vai par koalīcijas stabilitāti atbild bezpartejiskais ministrs Ronis? Dombrovskis pirmdien atrunājās, ka atbilstoši koalīcijas līgumam atbildību par šo ministriju uzņemas neatkarīgo deputātu grupa un Vienotība. Vai iznāk, ka Vienotība un Olšteina grupa politiski atbild par satiksmes ministru, savukārt nepolitiskais satiksmes ministrs – par valdības politisko stabilitāti?

Diemžēl politiskās atbildības kliedēšana ir šajā valdībā ieprogrammēta – pieci no trīspadsmit nozaru ministriem nav valdības koalīcijas partiju biedri. Līdz ar to nenes politisku atbildību par valdības darbu tādā nozīmē, kā tam jābūt parlamentārā republikā. Krustu šķērsu deleģētās atbildības tīklā premjerministrs iznāk esam tāds kā nomaļus citu atbildības komentētājs. 

Nu, skaidrs – par budžetu atbild Dombrovskis. Bet, piemēram, par Rail Baltica projektu? Ronis, Olšteins vai Vienotības valde un tās priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa? Un par valsts enerģētikas politiku – bezpartejiskais ekonomikas ministrs? Par tiešmaksājumu apmēru Latvijas zemniekiem nākamajā ES budžetā – bezpartejiskā zemkopības ministre? 

Atbildības aptuvenība potenciāli daudz bīstamāk nekā gadījumā ar Olšteinu izpaudās koalīcijas agonizēšanā par tautas nobalsošanu. Koalīcijas partijas bija vienojušās, ka aicinās visus piedalīties referendumā un balsot pret otras valsts valodas statusu krievu valodai, taču piepeši vairāk nekā puse tās deputātu, to skaitā trīs ceturtdaļas Vienotības frakcijas, parakstīja pieteikumu Satversmes tiesai, kuru lielākā daļa parak-stītāju, kā paši atzīstas, pat nebija lasījuši. Par to nebija lēmusi ne Vienotības valde, ne dome, ne koalīcijas padome, ne valdība. Visu vietā izlēma VLTB/LNNK plakātiskie patriotiskas aizliegšanas entuziasti. 

Tiesas korektais lēmums atteikties apturēt jau sāktu likumdošanas procesu nostāda muļķīgā situācijā pieteikuma parakstītājus likumdevējus, kuri bija mēģinājuši tai nogrūst savu atbildību. Šajā reizē tā paliek lielākoties viņu pašu problēma. Taču redzējām, ka «tiesiskuma koalīcija» ir itin vienkārši piedabūjama pat uz valsts tiesisko pamatu ļodzīšanu, ja vien kādam ir vēlme un enerģija uzņemties to darīt. 

Ir viens drošs veids, kā nepieļaut apšaubāmus, sasteigtus, sabiedrībai nesaprotamus lēmumus, vai tie būtu par amatiem vai par valsts pamatiem. Tā ir atklātība. Šī koalīcija pirmajās simt dienās ir panākusi atklātību Saeimas balsojumos par gandrīz visiem valsts amatiem. Nākamajās simt no tās jāprasa pašas deklarētā atklātība arī lēmumu sagatavošanas procesā.

Komentārs 140 zīmēs
ES embargo Irānas naftai palielinās benzīna cenas daudz mazāk, nekā tās pieaugtu, ja turienes mullas tiktu pie kodolieročiem.

Kā gan Putins varētu atzīt Latvijas okupāciju, ja uzskata: PSRS sabrukums bijis 18.gadsimtā veidotās Krievijas lielvalsts sabrukums.

Tehnoloģijas nesaudzē zīmolus. Kodak bija gandrīz sinonīms fotografēšanai, taču nogulēja digitālā laikmeta sākšanos un būs bankrotējis.

Pirms un pēc

Laika izjūta ir ļoti viltīgas lamatas. Piemēram, kas jūs esat biežāk – «pirms» vai «pēc» cilvēki?

Esmu ievērojusi, ka reizēm ieķīlējamies kā rāvējslēdzējs vai mūzikas plate un nevis saprātīgi vērtējam situāciju, bet iesprūstam savās gaidās vai nožēlā. Teiksim, ņemamies kā traki pirms kāda notikuma un nespējam pamodelēt, kas notiks pēc tā, vai arī iestiegam kādā pagātnes brīdī un neglābjamā nespējā to grozīt.

Referendums par otru valsts valodu ir šāda ieķīlēšanās. Kā rāda mūsu analīze, visi ir pārņemti ar «pirms». Krievvalodīgie mediji, kas dedzīgi aizstāv Satversmes grozīšanas ideju, atražo krievu cilvēku un latviešu varas «mēs» un «viņi» antagoniju, taču nav redzama apjēga par to, kam būtu jānotiek pēc tam, kad «mūsu» spēks tiks nodemonstrēts «viņiem»? Pamodīsimies 19.februāra rītā, Satversme stāvēs kā stāvējusi. Kas nāks «pirms» adrenalīna vietā?

Protams, ir notikumi, «pēc» kuriem pasaule tiešām neatgriezeniski mainās – ieras-tā lietu kārtība pēkšņi sašķīst drumslās, un nekas vairs to nespēj salipināt kopā. Ir zaudējumi, kurus grūti pieņemt, tik netaisni tie šķiet. Tāds ir arī mūsu šīsnedēļas lielajā stāstā – kapteiņa Andra Znotiņa dzīvību pirms gada izdzēsa lodes, ko pēc spēļu zāles aplaupīšanas Jekabpilī uz likumsargiem raidīja viņu kolēģi, kuriem bija sakārojies vieglas naudas. Nākamnedēļ sāksies tiesa. Diemžēl Andra slepkava pašlaik ir iestrēdzis laika dubultlamatās – viņš dzīvo «pēc» nozieguma, bet «pirms» savas vainas atzīšanas un patiesas nožēlas par nelabojamo.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Starptautiskā kredītreitingu aģentūra Standard&Poor’s ir pazeminājusi deviņu eiro zonas valstu reitingus. To skaitā augstākā līmeņa kredītreitingu zaudējušas Francija un Austrija, kuru augstākā līmeņa reitings AAA ir pazemināts par vienu pakāpi līdz AA+. Itālijas, Kipras, Portugāles un Spānijas reitingi samazināti par divām pakāpēm, bet Maltas, Slovākijas un Slovēnijas reitingi – par vienu.

Itālijā 55% iedzīvotāju ir zaudējuši uzticību eiro, un gandrīz trešdaļa ir pārliecināti, ka labāk būtu atjaunot agrāko nacionālo valūtu liru, liecina aptaujas rezultāti. Pašlaik Eiropas Savienībai uzticas 51% itāliešu, un tas ir zemākais līmenis daudzu gadu laikā.

Otrdien notikušajās Eiropas Parlamenta prezidenta vēlēšanās uzvarējis vācu sociālists Martins Šulcs, kuram jāvada parlaments līdz nākamajām prezidenta vēlēšanām 2014. gadā. No 670 deputātiem, kuri piedalījās balsošanā, par Šulcu balsoja 387.

Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē svētdien notika protestētāju sadursmes ar policiju, kurās ievainoti vismaz 33 cilvēki. Aptuveni tūkstotis Rumānijas iedzīvotāju bija sapulcējušies centrā, lai paustu sašutumu par dzīves līmeņa krišanos un aicinātu prezidentu Trajanu Besesku atkāpties no amata.

Bijušais ASV vēstnieks Ķīnā un kādreizējais Jūtas štata gubernators Džons Hantsmens pirmdien oficiāli paziņoja, ka ir nolēmis izstāties no Republikāņu partijas priekšvēlēšanām, kas tiek rīkotas šīs partijas kandidāta izvirzīšanai ASV prezidenta vēlēšanām. Viņš aicināja atbalstīt bijušo Masačūsetsas štata gubernatoru Mitu Romniju, kurš ir uzvarējis pirmajās divās priekšvēlēšanās Aiovas un Ņūhempšīras štatos. Nākamās notiks 21.janvārī Dienvidkarolīnā un 31.janvārī Floridā.

Krievija jebkādu militāro intervenci saistībā ar Irānas kodolprogrammu uzskatīs par draudu savai drošībai, paziņojis Krievijas vicepremjerministrs Dmitrijs Rogozins. Irānas  programma urāna bagātināšanai ir izraisījusi Rietumvalstu bažas par tās kodolprogrammas mērķiem. ANO un vairākas Rietumvalstis ir noteikušas sankcijas pret Irānu  par tās atteikšanos apturēt savu urāna bagātināšanas programmu.

Jaunā Ziemeļkorejas vadītāja Kima Čen Una vecākais brālis Kims Čen Nams prognozē: Ziemeļkorejā ir vajadzīgas reformas, lai novērstu ekonomikas krahu, bet šīs reformas novedīs līdz Phenjanas staļiniskā režīma sabrukumam. Izteikumi ir ietverti šonedēļ publicētajā Japānas žurnālista Jodzji Gomi grāmatā Mans tēvs Kims Čen Irs un es.

Kopš neatkarības atjaunošanas Igaunijā naturalizācijas kārtībā pilsonību ieguvuši 153 576 cilvēki. No tiem 35 080 naturalizēšanas brīdī bijuši jaunāki par 15 gadiem. Pērn Igaunijā tika naturalizēti 1498 cilvēki. Visvairāk naturalizēto bija 1996.gadā – 22 773.

Interneta lietotāju skaits Ķīnā pārsniedzis pusmiljardu, un gandrīz puse ir mikroblogu lietotāji, paziņojis Ķīnas Interneta tīkla informācijas centrs. Interneta lietotāju skaits Ķīnā gada laikā pieaudzis par 56 miljoniem jeb 12% un sasniedzis 513 miljonus 2011.gada beigās.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā


Nacionālā apvienība iesniegusi Satversmes tiesā pieteikumu, lai apstrīdētu referenduma par krievu kā otru valsts valodu leģitimitāti un apturētu tā norisi.
Pieteikumu Satversmes tiesai parakstījuši 30 Saeimas deputāti – visi 14 Nacionālās apvienības frakcijas pārstāvji, 15 Vienotības deputāti un Zaļo un zemnieku savienības deputāte Iveta Grigule. Par referenduma apturēšanu Satversmes tiesa var lemt jau šonedēļ un, iespējams, tas tiks apturēts, pieļāvis ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Kustība Par vienlīdzīgām tiesībām sākusi vākt iedzīvotāju parakstus par Pilsonības likuma grozījumiem, kuros paredz piešķirt pilsonību visiem nepilsoņiem, kuri to vēlas. Kustības aktīvists Jurijs Petropavlovskis skaidro, ka bijusi vienošanās ar Vladimira Lindermana un Jevgeņija Osipova biedrību Dzimtā valoda ieturēt pauzi, lai nesajauktu saviem atbalstītājiem galvu ar vairākām vienlaicīgām kampaņām.

Saskaņas centra Saeimas frakcijas priekšsēdētājam Jānim Urbanovičam liegta pielaide valsts noslēpumam. Pielaide viņam bija nepieciešama, lai strādātu Saeimas Nacionālās drošības komisijā. Urbanovičs nolēmis pārsūdzēt Satversmes aizsardzības biroja lēmumu ģenerālprokuroram. SAB atteikuma iemesls varētu būt saistīts ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā sākto izmeklēšanu par SC finansēm pirms Saeimas vēlēšanām.

Saeima pirmajā lasījumā atbalstījusi Fiskālās disciplīnas likuma projektu, kura mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu valsts attīstību, makroekonomisko stabilitāti un samazināt tautsaimniecības ievainojamību ārējo satricinājumu dēļ. Saeimā izskatīšanā atrodas arī Satversmes grozījumi, kas paredz fiskālās disciplīnas principus nostiprināt konstitucionālā līmenī.

Saeima jaunos Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļus varētu ievēlēt atklātā balsojumā, pirmdien pēc koalīcijas partiju padomes sēdes teica premjers Valdis Dombrovskis. Koalīcija vienojusies, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija varētu virzīt apstiprināšanai parlamentā tieši tik daudz NEPLP locekļu kandidātu, cik ir vietas, tātad piecus.

Saeima pagājušo ceturtdien aizklātā balsojumā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja amatā apstiprināja Kristapu Zakuli, Lattelecom Drošības nodaļas vadītāju. Saeima 2011.gada 8.decembrī no amata atbrīvoja līdzšinējo FKTK priekšsēdētāju Irēnu Krūmani, kura komisiju vadīja kopš 2008.gada 28.aprīļa, bet iesniedza atlūgumu pēc Latvijas Krājbankas darbības apturēšanas.

Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica atstādināta no amata uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku. LM veikusi NVA finanšu analīzi, kurā secināts, ka arī pēc plānotā darba algu samazinājuma NVA atalgojumam paredzētais fonds 2012.gadam pārsniedz valdībā apstiprināto budžeta pieprasījumu, kas ir iepriekšējā gada līmenī.

Valsts sekretāru sanāksmē izsludināts projekts, kas paredz par Eiropas Savienības naudu digitalizēt Latvijas radio un Latvijas televīzijas arhīvus, lai tie būtu pieejami ikvienam Latvijas iedzīvotājam publisko bibliotēku tīklā. Projekta pirmo kārtu paredzēts finansēt no ERAF līdzekļiem.

Latvija šogad ir saglabājusi 56.vietu ekonomiskās brīvības reitingā, liecina ietekmīgā pētījumu institūta Heritage Foundation un laikraksta Wall Street Journal gadskārtējais pētījums par ekonomisko brīvību 179 pasaules valstīs un teritorijās. Igaunija reitingā ir 16.vietā, bet Lietuvai izdevies sasniegt 23.vietu.

Varenā Kvina kritiens

Bagātākais īrs Šons Kvins savā ziņā personificēja dzimtās zemes uzplaukumu, tagad viņš simbolizē Īrijas ekonomikas krahu 

Zaļajā Fermanas apgabalā Īrijas ziemeļos nav nekā dižāka par Vareno Kvinu. Tieši tā draugi mēdz dēvēt izmanīgo konglomerāta vadītāju. Biznesmeņa kritiķi izvēlas citus apzīmējumus, piemēram, «viltīgs nelietis». Taču gan vieni, gan otri nenoliedz faktu, ka Šons Kvins ir bagātākais cilvēks Īrijā, pareizāk – bija bagātākais. 

Pat tagad, kad valsts piedzīvo grūtus laikus, viņa dzīvesstāsts ir gluži kā leģenda – īsta ķeltu pasaka cilvēkiem, kas gatavi darīt jebko, lai dzīvē izsitos uz augšu. Galu galā Kvins ir lauksaimnieka dēls, kas kļuva par karjera saimnieku un ar grants, smilšu un, jā, arī vecmodīgas mantkārības palīdzību kļuva par miljardieri. 

Tā viņam veicās līdz brīdim, kad pēkšņi viss sāka brukt. 

Kvins (65) tagad apgalvo, ka kopš Īrijas ekonomikas smagās piezemēšanās viņš ir zaudējis gandrīz visu: savu biznesa impēriju, kurā ietilpst cementa rūpnīcas, vēja enerģijas stacijas un viesnīcas, arī privāto helikopteru un lidmašīnu Falcon. Neveiksmīgās investīcijās viņš zaudēja lielas summas, un tiesa Belfāstā pērn novembrī pasludināja viņa bankrotu. Kvinam pašam palikuši vairs tikai 11 000 eiro, vecs mersedess un 166 akri zemes (aptuveni 670 km2). 

Vismaz tā saka viņš pats. Taču Dublinas finanšu institūcija, kas agrāk bija pazīstama kā Anglo Irish banka, norāda – bagātnieka apgalvojumi ir, maigi sakot, maldinoši. Baņķieriem ir pamatotas aizdomas, ka Kvins un viņa ģimene aizvien slepeni kontrolē vērtīgus aktīvus, kuru vidū ir gan liels iepirkšanās centrs Ukrainā, gan nekustamie īpašumi Indijas Silīcija ielejā. 

Tieši tāpēc baņķieri ir sākuši paslēpto īpašumu globālas medības. Anglo Irish banka, kas pati iekūlās lielās problēmas un tika nacionalizēta, apgalvo: Kvinu ģimene ir tai parādā 2,8 miljardus eiro, tāpēc banka darīs visu iespējamo, lai atgūtu zaudēto naudu un atdotu to īru nodokļu maksātājiem. 

Dīvainas sakritības
Var teikt, ka Kvins personificēja Īrijas ekonomikas bumu, bet tagad – tās finanšu krahu. Bankas dāsni un nevērīgi aizdeva naudu tādiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un investoriem kā Kvins, taču, kad burbulis beidzot plīsa, kredītiestāžu kabatās parādījās 70 miljardu eiro liels caurums. Tieši tik lielus aizņēmuma kredītu ņēmēji vairs nevarēja vai negribēja atmaksāt. Vispirms finanšu industrijai palīgā steidzās Īrijas valdība, bet, kad ar to bija par maz, talkā nāca arī Eiropas Savienība un Starptautiskais Valūtas fonds. Īrijas ekonomika aizvien ir nestabila. Bezdarba līmenis pārsniedz 14%. Privātmāju cenas ir nokritušas par 60% no to augstākā punkta. Aizvien dzirdama kurnēšana, ka pie notikušā ir vainīgi gan aizdevēji, gan kredītņēmēji. 

Viena lieta gan ir skaidra: Kvina biznesa stāsts ir pilns jaunu pārsteigumu. Gandrīz ikviens bankas mēģinājums atgūt aktīvus, kas kalpoja kā ķīla aizņēmumiem, iekūlies dīvainās un reizēm pat vardarbīgās problēmās. Pērn aprīlī, kad banka centās pārņemt miljardiera holdinga kompāniju Quinn Group, buldozers sagrāva firmas galvenā biroja žogu Ziemeļīrijas ciemā Derilinā, kur Kvinu ģimenei pieder lauku mājas jau piektajā paaudzē. Dažus mēnešus vēlāk spridzeklis sadragāja BMW markas auto, kas piederēja bankas ieceltajam pārvaldniekam. Decembrī kravas auto ietriecās kompānijas ēdnīcā. 

Neviens nezina, kas vainojams šajos vandalisma aktos. Kvins un viņa ģimene publiski izteikušies, ka nosoda vardarbību. Tiesai iesniegtajos dokumentos miljardieris rakstīja, ka ir spiests iet garām savas firmas birojam gandrīz katru dienu un tas sagādā smaga zaudējuma sāpes. «Man vairs nepieder uzņēmumi, kuru radīšanai esmu ziedojis visu savu dzīvi.» 

Taču viņa bijušie aizdevēji šādas gaušanās neņem par pilnu, jo uzskata, ka Kvins aizvien slepus veic dažādus manevrus, lai nosargātu to bagātību, par kuru citiem nemaz nav īstas nojausmas. Baņķieri stāsta, ka Kvins, piemēram, caur ārzonu firmām centies apstādināt kreditoru mēģinājumu pārņemt viņa impērijas īpašumus ārzemēs. «Tā ir kā šaha spēle trīs dimensijās,» saka britu grāmatvedis Ričards Vudhauss, kas vada Anglo Irish bankas «reinkarnāciju» – Irish Bank Resolution Corporation. Tai uzdots sadzīt pēdas un pārņemt Kvina holdingam piederošos starptautiskos īpašumus. 

Pret viņiem ir nostājusies arī Šona Kvina sieva Patrīcija un pieci pieaugušie bērni – ģimene apgalvo, ka nav neko parādā Irish Bank Resolution Corporation, jo neesot sapratuši, ko īsti dara, kad parakstīja Kvinam izsniegto aizdevumu papīrus. 

Abas puses principā nespēj vienoties nevienā jautājumā – pat par to, ko cits citam esot teikuši. Kad pērn aprīlī baņķieri paziņoja Kvinam, ka gatavojas pārņemt kontroli viņa konglomerātā, miljardieris esot atcirtis, ka cīnīsies pretī kā stūrī iedzīta žurka. Tā stāsta baņķieri. Savukārt Kvina meita Aoife atceras, ka atbilde bijusi poētiskāka: «Ja suni iespiež stūrī, viņš sāk riet.» 

Pats Šons Kvins, kas arī agrāk intervijas sniedzis reti, no komentāriem atsakās. 

Īstajā vārdā Džons Ignācijs Kvins pamatu savam biznesam lika 1975.gadā, kad aizņēmās 100 īru mārciņas, lai izveidotu grants karjeru tēva lauku saimniecībā. Nākamajos 30 gados viņš izveidoja globālu impēriju. Pēdējā desmitgadē, kad Īrija piedzīvoja strauju uzplaukumu, Kvins diezgan nevērīgi aizņēmās miljonus jaunām investīcijām. Viņa lielākais kreditors bija Anglo Irish banka. 

Cerot uz ātru peļņu, viņš lika likmes arī uz tā dēvētajiem derivatīviem – finanšu instrumentiem, kas pirms pāris gadiem izrādījās letāli arī lieliem uzņēmumiem Atlantijas okeāna otrā krastā. Interesanti, ka Kvina spekulāciju objekts bija diezgan savdabīgs – izmantojot aizdoto naudu, viņš lika likmes uz pašas Anglo Irish bankas akciju nākotnes cenu. Šādi darījumi var būt ārkārtīgi ienesīgi, ja akciju cena virzās investoram vēlamā virzienā, taču var arī sagādāt nepatikšanas, ja to vērtība krīt. Kvinam tas viss pārvērtās par īstu kataklizmu. Viņš pazaudēja daudz naudas, turklat Īrijas dziļā recesija viņa impēriju burtiski nospieda uz ceļiem. 

Tagad Kvinu ģimene apgalvo, ka Anglo Irish izsniegtie kredīti ir spēkā neesoši: banka pati esot nevērīgi izdāļājusi naudu, tā cerot, ka Kvina manevri finanšu tirgos palīdzēs palielināt bankas akciju cenu. Viņuprāt, tieši Anglo Irish un nevis Šons ir īstais blēdis. 

«Ja viņi varētu, tad, droši vien, vainotu manu tēvu arī par Eiropas krišanu,» saka Aoifa (30), ceturtā no pieciem Kvina bērniem. Visi pieci, kā arī divu meitu znoti, tagad ir zaudējuši akcijas un padzīti no saviem posteņiem, ko ieņēma vairākās Kvina kompānijās. «Es zinu, ka viņš nav eņģelis un nav bez vainas, taču banka, šķiet, grib viņu vienkārši iznīcināt visiem iespējamiem līdzekļiem.» 

Abas puses pērn novembrī klupa viena otrai matos, kad bankrota lietu izskatīja tiesa Belfāstā. Kvini gribēja, lai lietu izskata tieši Ziemeļīrijā, kur Šons ir dzimis un uzaudzis, jo tur likumi nosaka, ka bankrotējis uzņēmējs drīkst atgriezties biznesā pēc 12 mēnešiem. Bagātnieks devis mājienus, kā tieši to arī plāno darīt. Savukārt banka uzstāj, ka svarīgāks būs spriedums Īrijā, kur mājo Kvina biznesa impērija, taču tur aizliegums atsākt uzņēmējdarbību ir spēkā 12 gadus. Tiesa lietu izskatīs šāgada sākumā. 

Kopumā rodas sajūta, ka abas puses spēlējas kā kaķis ar peli. Tikai nav īsti skaidrs, kurš ir pele un kurš – kaķis. 

Kā spiegu romānā
Viens no kreditoru lielākajiem izaicinājumiem ir Quinn Group mērogs: tās starptautisko īpašumu portfelī ir vairāk nekā 70 kompānijas 14 valstīs. Gandrīz katru nedēļu parādu piedzinēji saņem ziņojumus par to, ka viņu pieteikumi jau tikuši apstrīdēti. Visbiežāk kāda trešā puse paziņo, ka konglomerāts it kā tai esot parādā iespaidīgas summas, un, dīvainā kārtā, tās vienmēr cipars ciparā sakrīt ar īpašuma vērtību, ko cenšas atgūt banka. Dažos gadījumos uzņēmumu akcijas un izšķirošās balss tiesības ir nodotas kādam citam, piemēram, iemainot tās pret 380 eiro vērtu Sony datoru. 

«Reizēm ir tāda sajūta, ka es konspektēju Aukstā kara spiegu romānu, nevis pilsētattīstības un finanšu darījumus,» saka Dublinas universitātes ekonomists Brendans Viljamss, kas pēta Īrijas nekustamā īpašuma tirgus kraha sekas. «Nobāl pat jaunais spiegu trilleris Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs.» 

Piemēram, Irish Bank Resolution Corporation ar grūtībām cenšas atgūt kontroli pār piecus miljonus dolāru vērtu zemes īpašumu Indijas pilsētā Haiderabadā, kur bija plānots celt viesnīcu. Kāds ir iesniedzis tiesā pretprasību, un kreditori nemaz nezina, kas aiz tās stāv – kompānija, kas apstrīd pārņemšanu, ir reģistrēta Apvienotajos Arābu Emirātos, kur ziņas par direktoriem ir slepenas. 

«Tas ir ļoti uzkrītoši, ka ievākt informāciju kļūst grūtāk ar katru dienu,» saka Roberts Dikss, kuru banka iecēlusi par Quinn Holdings Sweden AB vadītāju Zviedrijā – tur šo uzņēmumu Kvins savulaik nodibināja, lai samazinātu nodokļus. «Mums nav ne jausmas, kurš ir visas šīs sistēmas smadzenes, bet nav šaubu, ka tas ir gudrs cilvēks un ļoti apņēmīgs,» secina Dikss. 

Kad pienāca 2008.gada krīze, Varenais Kvins aizvien jutās ērti. Viņa personisko turību žurnāls Forbes lēsa ap 6 miljardiem dolāru, un viņa kompānijas nodarbināja gandrīz 6000 cilvēku. Starp viņiem bija arī pieci bērni, kas tēva firmās sāka strādāt jau pusaudžu vecumā, vispirms lasot akmeņus ieplānotajā golfa laukumā. 

Kvins reti uzstājas publiski. Taču 2005.gadā nolasīja pravietisku runu par savu krampjaino biznesa stilu. «Pieļauju, ka mani vienmēr ir vadījusi mantkārība. Es nekad neesmu bijis laimīgs ar to, kas man jau ir, un vienmēr meklēju jaunas iespējas.» 

Pagājušajā rudenī, kad Šons Kvins stāvēja pie tiesas Belfastā, uzņēmēja balss jau skanēja citādi. Viņš žēlojās, ka kļuvis par nejaušu upuri globālajai finanšu panikai, kas nogremdēja arī Īrijas ekonomiku. «Man līdzīgi cilvēki naivi noticēja, ka visu laiku atradīsimies virsotnē, un aizņēmās pārāk daudz naudas, noticot banku solījumiem.» 

Neņemot vērā pēdējā laika problēmas, agrārajos un dziļi ticīgajos pierobežas apgabalos gar Ziemeļīrijas un Īrijas robežu Kvins joprojām bauda kulta personas statusu. Viņš šajā savulaik nabadzīgajā reģionā, ko bieži satricināja Īru Republikāņu armijas šāvieni un bumbas, radīja jaunas darbavietas. Viņu uztvēra kā miljardieri, kas nav zaudējis saites ar vienkāršo tautu – parasts vīrs, kas katru nedēļu spēlē pokeru ar draugiem, atbalsta vietējo futbola klubu, ignorē pasākumus ar slavenībām un lūdzis, lai viņu apglabā dzimtā ciema katoļu draudzes kapsētā. 

Viņa meita Aoife un viņas māsa Kiara (35) apgalvo, ka tēvs saviem bērniem ir ieaudzinājis darba tikumu. Divas stundas garā intervijā savā Dublinas birojā, klātesot arī sabiedrisko attiecību speciālistam, abas māsas kaismīgi aizstāv tēvu, kas, viņuprāt, arī pašreizējā murgā ir iekūlies nejauši. 

«Mans tēvs nenogurstoši strādāja septiņas dienas nedēļā un uzbūvēja kaut ko reālu un sabiedrībai noderīgu, pats stāvot uz ceļiem,» saka Kiara, kurai ir medmāsas diploms, bet kas strādāja sava tēva apdrošināšanas kompānijā līdz brīdim, kad sākās, bērnu vārdiem runājot, «Kvinu izravēšana». 

«Mans tēvs nekad nav ņēmis pat divu nedēļu atvaļinājumu,» turpina Kiara. «Nekad.» 

Viņas māte Patrīcija Belfāstas tiesā neveiksmīgi centās skaidrot, ka nav personiski atbildīga par kādu neatmaksātu 3 miljonu aizdevumu. Patrīcija apgalvoja, ka parak-stījusi dokumentus bez izlasīšanas, jo vīrs teicis, ka viss būs kārtībā. Tiesnesis Pīters Kellijs, to dzirdot, citēja misteru Bamblu no Olivera Tvista: «Ja likums kaut ko tādu prasa, tad likums ir īsta pakaļa.» 

Lamatas parādu piedzinējiem
Kvini tagad cenšas radīt iespaidu, ka ģimenē uzticējušies cits citam un nav zinājuši, kādos darījumos ielaižas. Irish Bank Resolution Corporation vadītāji gan zīmē citu ainu. «Viņi cenšas iestāstīt, ka aizdevumi nebija juridiski precīzi un tāpēc viņiem tie nav jāatmaksā,» stāsta izpilddirektors Maiks Einslijs. «Tajā pašā laikā viņi tagad ir ierāvuši mūs dažādās prāvās, kurās cenšas atkarot un pārņemt savā kontrolē dažādus īpašumus no bankas, tātad arī nodokļu maksātājiem.» 

Saskaņā ar tiesu dokumentiem un dažādās intervijās teikto, noprotams: kamēr banka plānoja pārņemt kontroli Quinn Group, Kvins un daži viņa uzticamākie padotie steigšus sāka gatavoties ļaunākajam scenārijam. Roberts Dikss, kas tagad pārvalda Quinn Holdings, stāsta, ka nesen viņa rokās negaidīti nonāca dokuments, kas rakstīts tikai pāris nedēļas pirms uzņēmuma pārņemšanas. Uz tā ir norāde Pilnīgi slepeni, un tas ir rakstīts uz datora, kuram piekļūt varēja tikai pieci augstākstāvošie vadītāji no Kvina kompānijas. Tajā ir aprakstīts plāns, kā jāizveido jauna korporatīvā struktūra Cranaghan Foundation, kuras paspārnē jāreģistrē konglomerāta starptautiskie īpašumi uz Kvina mazbērnu vārda. Šī darījuma juridisko pusi kārtoja kāds zviedru advokātu birojs, kas pieļāva kļūdu – sagatavotos dokumentus tas nejauši nosūtīja jau pārņemtā holdinga jaunajai vadībai. 

«Mums ir pamatotas bažas, ka šī jaunā struktūra ir radīta, lai iztukšotu agrākās kompānijas, pārņemtu vērtīgākos aktīvus un paslēptu tos kreditoriem nesasniedzamā vietā,» stāsta grāmatvedis Ričards Vudhauss. 

Cranaghan nosaukums jau uzpeldējis prāvā par Maskavas augstceltnes Kutuzova torņa pārņemšanu – tās īpašnieki sasteigti nomainīti caur četrām firmām Zviedrijā, Kiprā un Krievijā. Ar līdzīgu pretestību kredītu piedzinēji saskārušies arī Ukrainā, kur Kvinam piederēja vēl padomju laikos celts tirdzniecības centrs. Bankas ieceltajam izpilddirektoram tika liegta ieeja lielveikala galvenajā birojā un vecā menedžmenta komanda nolīga apsardzes firmas, lai to nodrošinātu. 

Pirms pāris nedēļām tiesa Kijevā akceptēja kādas līdz tam nedzirdētas Britu Virdžīnu salās reģistrētas firmas Lyndhurst Development Trading prasību, ka tai pienākas 45 miljonus dolāru vērtas daļas tirdzniecības centrā. Īru banka šo spriedumu nosauca par «veidu, kā legalizēt ārvalstu investoru veiktu laupīšanu.» Tiesa Ziemeļīrijā nezināmas firmas prasību ir apturējusi, jo bankas advokāts apsolījis sagādāt pierādījumus, ka notikusi krāpšana. Pārvaldnieks Dikss personīgi nosūtīja aicinājumu Ukrainas premjeram, savukārt Īrijas premjers Enda Kanijs šo jautājumu aktualizēja vizītē Kijevā, tiekoties ar Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču. 

Kvini apgalvo, ka šajās slepenajās cīņās neesot iesaistīti. Saceltā jezga esot baņķieru pirksts, kas sazvērējušies pret turīgo ģimeni. «Es zinu, ka viņi vajā manu tēvu, taču pie reizes vēlas pazudināt arī mūs visus,» saka Aiofe Kvina. «Tā vairs nav parādu atgūšana. Tā jau ir pārvērtusies par mafijas stila vendetu.» 

Banka, protams, norāda, ka šajā lietā nav nekā personīga. Grāmatvedis Vudhauss apgalvo, ka savas 30 gadu ilgās pieredzes laikā nekad nebija piedzīvojis tādu sarežģītu cīkstēšanos par tik «neķītriem» parādiem. 

Lai arī kāds būs iznākums, vairumam īru, kas galu galā ir spiesti kolektīvi apmaksāt pazaudēto aizdevumu rēķinus, notiekošais atsauc prātā kādas vecas Boba Dilana dziesmas vārdus: «Jūs varat būt nabags, jūs varat būt bagāts, bet jūs neesat redzējuši neko tādu, kāds ir Varenais Kvins.»