Laika izjūta ir ļoti viltīgas lamatas. Piemēram, kas jūs esat biežāk – «pirms» vai «pēc» cilvēki?
Esmu ievērojusi, ka reizēm ieķīlējamies kā rāvējslēdzējs vai mūzikas plate un nevis saprātīgi vērtējam situāciju, bet iesprūstam savās gaidās vai nožēlā. Teiksim, ņemamies kā traki pirms kāda notikuma un nespējam pamodelēt, kas notiks pēc tā, vai arī iestiegam kādā pagātnes brīdī un neglābjamā nespējā to grozīt.
Referendums par otru valsts valodu ir šāda ieķīlēšanās. Kā rāda mūsu analīze, visi ir pārņemti ar «pirms». Krievvalodīgie mediji, kas dedzīgi aizstāv Satversmes grozīšanas ideju, atražo krievu cilvēku un latviešu varas «mēs» un «viņi» antagoniju, taču nav redzama apjēga par to, kam būtu jānotiek pēc tam, kad «mūsu» spēks tiks nodemonstrēts «viņiem»? Pamodīsimies 19.februāra rītā, Satversme stāvēs kā stāvējusi. Kas nāks «pirms» adrenalīna vietā?
Protams, ir notikumi, «pēc» kuriem pasaule tiešām neatgriezeniski mainās – ieras-tā lietu kārtība pēkšņi sašķīst drumslās, un nekas vairs to nespēj salipināt kopā. Ir zaudējumi, kurus grūti pieņemt, tik netaisni tie šķiet. Tāds ir arī mūsu šīsnedēļas lielajā stāstā – kapteiņa Andra Znotiņa dzīvību pirms gada izdzēsa lodes, ko pēc spēļu zāles aplaupīšanas Jekabpilī uz likumsargiem raidīja viņu kolēģi, kuriem bija sakārojies vieglas naudas. Nākamnedēļ sāksies tiesa. Diemžēl Andra slepkava pašlaik ir iestrēdzis laika dubultlamatās – viņš dzīvo «pēc» nozieguma, bet «pirms» savas vainas atzīšanas un patiesas nožēlas par nelabojamo.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.