Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Posted on februāris 15, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Valsts prezidents Andris Bērziņš un sabiedrībā zināmi cilvēki pirmdien Rīgas pilī parakstīja Labas gribas manifestu un norādīja, ka vienīgais ceļš, kā pārvarēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas, kurš vairāk vainīgs. Manifestu parakstījis prezidents Bērziņš, teologs Juris Rubenis, Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis, kā arī vairāki citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Manifestu Rīgas pilī darbdienās var parakstīt ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Latvija jaunā starpvalstu līguma fiskālās disciplīnas stiprināšanai Eiropas Savienībā normas piemēros tikai pēc eiro ieviešanas – ne agrāk kā 2014.gada 1.janvārī. Likumprojekts, kuru sagatavojusi Ārlietu ministrija, šonedēļ pieteikts valsts sekretāru sanāksmē, un par to būs jālemj gan valdībai, gan Saeimai. Līgums tiks noslēgts starp 25 ES dalībvalstīm, to neplāno parakstīt vienīgi Čehija un Lielbritānija.

Latvijā pavasarī plānota Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili vizīte. Šonedēļ vizītē Gruzijā bija Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura tikšanās laikā ar Gruzijas premjerministru Niku Gilauri norādīja, ka Latvijas prioritāte sadarbībā ar Gruziju pašlaik ir ekonomisko sakaru stiprināšana.

Gandrīz triju gadu laikā, kopš daudzdzīvokļu māju siltināšanai pieejams Eiropas Savienības fondu līdzfinansējums, ne pašvaldības kapitālsabiedrība Rīgas namu pārvaldnieks, ne līdz tam pastāvošie 15 pašvaldības apsaimniekotāji nav veikuši nevienas daudzdzīvokļu mājas siltināšanu. Rīgā ar ES fondu līdzfinansējumu pašlaik ir pabeigta 12 māju siltināšana, bet noslēgto līgumu skaits kopumā ir 31. No tiem tikai vienā gadījumā līgums bija slēgts ar RNP.

Rīgas domes satiksmes un transporta lietu komiteja otrdien atbalstīja Rīgas sabiedriskā transporta kompānijas Rīgas satiksme šāgada budžeta projektu, kurā paredzēti čettreiz lielāki zaudējumi – 12,77 miljonu latu – nekā pērn. Paredzēts, ka šogad RS dotācijā no Rīgas pašvaldības saņems 50,994 miljonus latu.

Valdība otrdien atbrīvoja no amata Rīgas brīvostas priekšsēdētāja vietnieku Viesturu Silenieku (ZZS), kas līdz šim bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvis brīvostā. Silenieks (attēlā) bija sniedzis pozitīvu atzinumu par brīvostas iecerēto zemes iznomāšanas līgumprojektu ar ārzonu saistītam uzņēmumam, aiz kura, iespējams, slēpjas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs.  

Šogad vidējo izglītību ieguvušo jauniešu reģistrācija un uzņemšana studijām augstskolā un koledžā varēs sākt no 11.jūlija, paredz valdības otrdien apstiprinātie noteikumi par sākuma termiņu reflektantu reģistrācijai un uzņemšanai augstskolās un koledžās 2012.gadā.

Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās valsts ekonomikai uzrāda optimisma pieaugumu, rāda pētījumu kompānijas GfK Baltic veidotais indekss, kas mēneša laikā palielinājies par deviņiem pun-ktiem un janvārī sasniedzis 79 punktu atzīmi. Pagājušā gada pēdējos trijos mēnešos indekss bija robežās no 70 līdz 73 punktiem. Visaugstākais tas bijis 2007.gada jūlijā, kad sasniedza 93 punktu atzīmi, bet viszemākais – 2009.gada februārī un martā – 45 punkti.

Reģistrētā bezdarba līmenis janvāra beigās bija 11,7% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita, kas ir par 0,2 procentpunktiem vairāk nekā pērn decembrī, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Aģentūras uzskaitē janvāra sākumā bija 130 296, janvāra beigās – 132 575 bezdarbnieki.

Pirmdien, 13.februārī, 88 gadu vecumā mirusi dzejniece, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Broņislava Martuževa (1924-2012). Dzejniecei (attēlā) izdoti deviņi dzejoļu krājumi. Pirmie divi no tiem – ar radinieces Evas Mārtužas vārdu. Atvadīšanās no dzejnieces notiks sestdien, 18.februārī plkst.12 Lubānas katoļu baznīcā.

Smoļenskas mīklas

Posted on februāris 15, 2012 by - Pasaulē

Kopš Polijas prezidenta lidmašīnas nogāšanās pie Smoļenskas ir pagājuši 20 mēneši, taču strīdi par nelaimes cēloņiem joprojām nav rimuši, un Polijā turpinās katastrofa pēc katastrofas

Ārlietu ministrs personīgi zvanīja visām augstākajām valsts amatpersonām. Viņa paziņojums bija īss un šausminošs – notikusi katastrofa, neviens nav izdzīvojis. «Tas nevar būt! Prezidentu lidmašīnas nekrīt!» sacīja kāds no sazvanītajiem. Kurš gan spētu noticēt, ka Valsts prezidents, viņa sieva, liela daļa valsts politiskās elites, kopumā 96 cilvēki, ir vienā mirklī gājuši bojā.

Kamēr 2010.gada 10.aprīļa pēcpusdienā visi šokēti vaicāja cits citam, kā tas bija iespējams, no Okences lidostas Varšavā pacēlās maza lidmašīna. Tajā uz Smoļensku lidoja prokurori, lidmašīnas katastrofu izpētes eksperti, speciālo dienestu virsnieki. Viņu galvenais mērķis bija atrast nokritušās lidmašīnas melnās kastes. Tās uzgāja tikai vakarā. Ar dubļiem notrieptās ierīces poļu virsnieku pavadībā tika vestas uz Maskavu. Virsnieku uzdevums bija neizlaist tās no acīm ne mirkli, kamēr netiks ieslēgtas seifā.

Lente bija saglabājusies neskarta, taču skaņa – slikta, daudz trokšņu. Atšifrēt «balsis no viņpasaules» tika uzaicināts poļu virsnieks, kurš labi pazinis apkalpi. Viens no teikumiem, kas pilotu kabīnē izskanēja tikai divas minūtes pirms katastrofas, tika piedēvēts gaisa spēku komandierim ģenerālim Andžejam Blasikam.

Šo stenogrammu Krievija apstiprināja ar tiesu medicīnisko analīzi. No tās izrietēja, ka ģenerāļa ķermenis tika atrasts vietā, kur nokrita pilota kabīne, blakus vienam no apkalpes locekļiem. Pie viena, it kā garāmejot, Krievijas komisija konstatēja, ka ģenerāļa asinīs bijušas 0,6 promiles alkohola.

Šādos apstākļos atlika vairs tikai viens solis līdz paziņojumam: «Prezidentam lojālais ģenerālis, kurš tobrīd bija piedzēries, piespieda pilotus uz pašnāvniecisku nosēšanos dramatiskos laika apstākļos.» Tieši tā liela daļa plašsaziņas līdzekļu iztulkoja Krievijas Starpvalstu aviācijas komitejas nobeiguma ziņojuma secinājumus.

Turklāt šie formulējumi tikai pavisam nedaudz atšķīrās no Krievijas reālajiem secinājumiem: pilots vēlējies par katru cenu nosēdināt lidmašīnu, jo uz viņu spiedienu izdarījis ģenerālis un «galvenais pasažieris», tas ir, prezidents. Krievija nelaimē vainoja poļu ģenerāli, poļu apkalpes locekļus un amatpersonas, kuras gatavoja vizīti, tajā pašā laikā nesaskatīja nekādas kļūdas savā pusē.

Krievu viltus migla
Ziņojums izraisīja masveida sašutumu Polijā. Premjerministrs Donalds Tusks nonāca opozīcijas krustugunīs. Turklāt pēc paša vēlēšanās. Mēnešiem ilgi pēc katastrofas viņš bija stāstījis, ka sadarbība ar Maskavu ir priekšzīmīga. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību neapmierināto prokuroru un ekspertu skaļajai kurnēšanai par to, ka sadarbības ar Krieviju faktiski nav. Par tā simbolu kļuva lidmašīnas vraka liktenis – atlūzas joprojām atrodas zem klajas debess.

Partija Likums un taisnīgums, kuru vada Jaroslavs Kačiņskis – pie Smoļenskas bojā gājušā prezidenta dvīņubrālis -, bez grūtībām varēja apsūdzēt Tusku pakļāvībā Krievijai un viņa Pilsonisko platformu nosaukt par «baltā karoga partiju».

Saukļus par «Tuska nodevību» joprojām var redzēt opozīcijas demonstrāciju laikā Varšavas centrā, kas notiek katra mēneša 10. datumā. Tam, kurš tur atnāks, pie reizes būs iespēja dzirdēt daudz fantastisku teoriju par to, ka katastrofa bija Krievijas atentāts. Migla, kas traģēdijas dienā apvija Smoļenskas lidostu, bija mākslīgi radīta. Turklāt, lai atbrīvotos no Polijas prezidenta, Kremlis izmantoja vakuuma bumbu. Daži ir arī pārliecināti, ka ne visi gāja bojā negadījumā – ir tādi, kuri dzirdējuši ievainoto vaidus un šāvienus, kad tos piebeidza.

Demonstrācijas un sazvērestības teorijas uz premjerministru neatstāja īpašu iespaidu. Ja kāds arī izgāja ielās, tas noteikti nebija viņa vēlētājs. 

Taču viņu uztrauca kas cits – Tusks bija ļāvis Maskavai apvest sevi ap stūri, apliecinājies kā naivs un mazietekmīgs politiķis, bet to nevarētu piedot arī «viņa» vēlētājs.

Valdības galva apzinājās milzīgās kļūdas, ko pieļāva poļu puse. Drošības procedūras 36.elitārajā lidotāju pulkā, kas pārvadāja vissvarīgākās personas valstī, tika regulāri pārkāptas. Mācības bija vājas, lidotāju apkalpes sastāvēja no mazpieredzējušiem pilotiem.

Taču arī pretējā pusē nolaidība bija milzīga. Pilnīgs haoss katastrofas brīdī valdīja Krievijas gaisa satiksmes vadības tornī. Rīkojumus izdeva cilvēks, kurš nebija pat lidojumu kontrolieris. Tad vēl – lidmašīnas apkalpe tika pārliecināta, ka viss ir kārtībā, līdz sekoja novēlota pavēle, kas lika strauji pacelt lidmašīnu, kad tas vairs nebija iespējams.

Šķita, ka premjerministrs rēķinājās ar kripatu objektivitātes no Maskavas puses, bet stipri apdedzinājās. Viņam neatlika nekas cits kā paziņot, ka Krievijas ziņojums nav pieņemams. Un ko par to Maskava? Neko. Polijas valdība izrādījās bezpalīdzīga šajā situācijā. Vienīgais, ko tā varēja piedāvāt – sniegt «savu patiesību» par traģēdiju.

Poļu izmeklēšana
Tikmēr paralēli lielajam «Krievijas un Polijas karam» par avārijas cēloņu novērtēšanu risinājās cits, klusais karš. Par galveno grēkāzi atzītā gaisa spēku komandiera atraitne Eva Blasika mēģināja aizstāvēt sava vīra labo slavu. Viņa mēģināja pārliecināt sabiedrību, ka vīram, kurš pats bijis pilots, nebija paraduma izdarīt spiedienu uz apkalpi, drīzāk viņš centies aizstāvēt pilotus pret politiķu spiedienu.

Evas Blasikas advokāts apšaubīja Krievijas ekspertīzes ticamību, kurā minēta alkohola klātbūtne ģenerāļa asinīs. Viņš pieprasīja izņemt no interneta ģenerāļa sekcijas detalizētu aprakstu, kas tika pievienots izmeklēšanas komisijas ziņojumam. Interesants fakts – krievi izpildīja šo prasību, bet poļu opozīcija to sarkastiski nodēvēja par vienīgo Varšavas panākumu dialogā ar Maskavu.

Līdz pat šim brīdim spekulācijas par ģenerāļa lomu Smoļenskas traģēdijā Polijā nav apklusušas.

Stāsta, ka Blasiks, iespējams, nav devies uz pilotu kabīni pēc savas gribas. Iespējams, viņu turp aizsūtīja prezidents – uzzinājis par sliktajiem laika apstākļiem, Kačiņskis nevēlējās kavēt, tāpēc pavēlēja Blasikam «nokārtot jautājumu» jeb piespiest apkalpi nosēdināt lidmašīnu.

Uz kāda pamata balstīti šie pieņēmumi? Galu galā, ierakstā tika konstatēts tikai viens teikums, ko pateica ģenerālis, – tā bija tehniska piezīme, kurai nebija nekāda sakara ar lidmašīnas nosēšanos. Kur ir pierādījumi, ka viņš izdarīja spiedienu uz apkalpi? Visos šajos minējumos ir daļa neprāta. Tiem, kuri ticēja, ka lidmašīnu notrieca krievi, bija viņu «mākslīgās miglas» un «vakuuma bumbas» teorijas. Tiem, kuri ticēja, ka pie visa vainīgs prezidents Lehs Kačiņ-skis, bija sava «Blasika lieta».

Kopš katastrofas Jaroslavs Kačiņskis pamanījās zaudēt prezidenta vēlēšanās, un viņa partija sašķēlās. Vienīgais, uz ko viņš bija spējīgs – arvien rahītiskākas demonstrācijas. Tikmēr atbalsts valdībai un Pilsoņu platformai saglabājās augstā līmenī. Tuvojās parlamenta vēlēšanas, un Tuskam nebija nekāda pamata uztraukties. Jo vairāk tādēļ, ka viņa partija efektīvākas kampaņas veidošanai pasūtīja nozīmīgu sabiedriskās domas pētījumu, kurā atklājās – vēlētaji vairs nevēlas neko dzirdēt par Smoļensku. Premjerministrs mierīgi gaidīja Polijas izmeklēšanas komisijas darba rezultātus.

Komisijas priekšgalā atradās Iekšlietu un administrācijas lietu ministrs Ježijs Millers. Viņš šķita ideāls kandidāts. Ne visai patīkams saskarsmē, sauss pedants, mierīgs valsts ierēdnis bez emocijām, bez pārmērīgām politiskām ambīcijām un tāpēc – neietekmējams. Turklāt nav saistīts ar armiju vai gaisa spēkiem. Tam visam vajadzēja garantēt objektivitāti. Viņam pašam gan trūka pieredzes katastrofu izpētē, tomēr apkārt bija izpētes grupa ar vairāk nekā 30 visspēcīgākajiem ekspertiem: pilotiem, inženieriem, meteorologiem un ārstiem.

Tika uzskatīts, ka šī komanda spēj atrisināt daudzas mīklas un sniegt godīgu ziņojumu. Zinot Millera reputāciju, neviens necerēja uz atlaidēm izmeklēšanas procesā.

Dienasgaismu ziņojums ieraudzīja vēlu, tikai pērnā gada jūlijā – divarpus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām. Kā jau tika prognozēts, tas bija sāpīgs Polijas pusei. Tūlīt pēc ziņojuma premjerministrs atlaida aizsardzības ministru, bet 36.aviācijas pulks, kas bija atbildīgs par VIP lidojumiem, tika izformēts. Tomēr poļu eksperti daļu vainas piedēvēja krievu pusei – lidojuma kontrolieru kļūdas, juceklis lidojumu kontroles tornī, ļoti slikts lidostas stāvoklis.

Ziņojums – un tas arī nevienu nepārsteidza – neatstāja nekādu ietekmi uz vēlēšanām. Tajās bez piepūles uzvarēja Tuska vadītā Pilsoniskā platforma.

Spoku ģenerālis
Tomēr ar visu to «Smoļenskas lieta» nebeidzās. Pirmkārt, Millera komisija noteica pilnīgi citu katastrofas cēloni nekā krievi. Pēc poļu izmeklētāju domām, piloti nevēlējās par katru cenu nosēdināt lidmašīnu Smoļenskā. Atrodoties 100 m augstumā, tika pieņemts lēmums lidojumu turpināt – ierakstos var dzirdēt, kā kapteinis izdod attiecīgu pavēli. Tomēr apkalpe pieļāva kļūdas un neprata piespiest lidaparātu pacelties augstāk.

Kas notika ar ģenerāli Blasiku? Polijas komisija bez jebkādām šaubām noteica ģenerāļa klātbūtni pilotu kabīnē. Atšifrēta tika viņa balss, kad tas sniedz ziņojumu par gaisakuģa atrašanos 100 un 200 metru augstumā. No Polijas ekspertu viedokļa, ģenerālis neiejaucās lidmašīnas apkalpes darbā, tomēr viņa klātbūtne radīja «netieša spiediena elementu». Tas bija Zālamana spriedums, kas neapmierināja nevienu no strīda pusēm.

Likās, ka «ģenerāļa Blasika lieta» nekad tā arī netiks atrisināta. Taču kaujas laukā joprojām palika kara prokuratūra, kura turpināja savu katastrofas izmeklēšanu. Izmeklētāji nolēma vēlreiz noklausīties melno kastu ierakstus. To nolasīšana tika pasūtīta Jana Sehna vārdā nosauktajā Tiesas ekspertīžu institūtā.

Eksperti mēnešiem studēja lentes. Viņu slēdziens dienasgaismu ieraudzīja tikai šāgada janvārī: «Lentē netika konstatēts ģenerāļa balss ieraksts!»

Šī ziņa elektrizēja sabiedrisko domu. Protams, radās jautājums – ja Sena institūts neatrada ierakstos Blasika balsi, kādā veidā to atrada Millera komisija?

Millers izmantoja divu autoritatīvu institūciju – Iekšējās drošības aģentūras (pretizlūkošanas) un Policijas Centrālās kriminālistikas laboratorijas – fonoskopiskās ekspertīzes. Taču problēma slēpās apstāklī, ka abas iestādes uz tieši uzdoto jautājumu atbildēja, ka tās arī nav atpazinušas ģenerāļa Blasika balsi. Tātad – ar kādām tiesībām Millers ziņojumā ierakstīja ģenerāļa uzvārdu?

Viņam radās grūtības sniegt atbildi. Tad komisijas vadītājs mēģināja pārliecināt, ka ģenerāļa balsi atpazina komisijas locekļi, kuri pazinuši viņu personīgi. Kuri tie bija? «Uzvārdi nav svarīgi!» atbildēja Millers.

Brieda skandāls. Kad Millers atgādināja krievu ekspertīzi, kurā arī bija atpazīta Blasika balss un viņa ķermeņa atrašanās blakus apkalpes locekļiem, žurnālisti paši sāka pārbaudīt krievu sniegtos dokumentus. Tajos bija minēts poļu virsnieka uzvārds, kurš esot atpazinis balsis lentē. Viens telefona zvans viņam apgāza visu: «Es nevarēju atpazīt ģenerāli, jo pazinu viņu pavisam nedaudz. Esmu runājis ar viņu varbūt divas reizes dzīvē,» sacīja virsnieks. Ja tas nebijāt jūs, kurš tad varēja sniegt apstiprinājumu? «Man nav ne jausmas…»

Drīz kļuva skaidrs, ka arī otrais Krievijas «pierādījums» – par Blasika klātbūtni kabīnē – ir ļoti nepārliecinošs. Tas ir fakts, ka ģenerāļa ķermenis tika atrasts lidmašīnas atlūzu priekšējā daļā. Tas ir fakts, ka viņam blakus tika atrasts lidmašīnas stūrmaņa līķis. Tomēr ekspertiem, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, nācās atzīt, ka tajā pašā vietā gulēja vēl 11 citi līķi. Savukārt citu apkalpes locekļu ķermeņi tika atrasti pavisam citos katastrofas rajonos.

Millers uzsvēra, ka tas, vai Blasiks bija vai nebija pilota kabīnē, nemaina ziņojumā ietvertos secinājumus. Tas ir tiesa, jo šis jautājums ir attāls blakuspavediens. Lielākā daļa no Millera profesionāļu secinājumiem ir balstīti uz neapstrīdamiem pierādījumiem: dokumentiem par aviācijas pulka darbību, pavēlēm, lidojuma datu pierakstiem. Ievērojamu daļu konstatējumu apstiprina nesen publicētais Augstākās kontroles palātas ziņojums.

Tie visi ir fakti. Bet problēma ir cita – Millera un viņa ekspertu uzticība ir nopietni apšaubīta. Ja jau ģenerālis Blasiks tik pēkšņi «pazuda» no pilotu kabīnes, tad ko vēl mēs varam sagaidīt?

Daži cilvēki, kuri katastrofas lietu uzskatīja par lielākoties noskaidrotu, atkal sāk uzdot jautājumus. Šo apjukuma stāvokli visprecīzāk definēja Smoļenskas katastrofā bojāgājušā kreisā spārna politiķa, bijušā aizsardzības ministra un Seima vicemaršala Ježija Šmajdzinska atraitne, kura savos spriedumos un vērtējumos vienmēr ir bijusi atturīga: «Kad es uzzinu, ka pašreiz neviens nevēlas atzīt, ka ir atpazinis ģenerāļa Blasika balsi, man nespēkā nolaižas rokas. Es nonāku pie secinājuma, ka vienīgā iestāde, kurai esmu uzticējusies un uzticos, ir kara prokuratūra.»

Un tomēr, arī kara prokuratūra nav brīva no skandāliem. Nesen viens no visefektīvāk strādājošajiem izmeklētājiem masu medijos tika apsūdzēts par mēģinājumu pārkāpt likumu. Pulkvedis Mikolajs Pžibils pētīja, kas ir nopludinājis informāciju žurnālistiem, kuri rakstīja par Smoļenskas katastrofu. Viņš mēģināja bez tiesas piekrišanas pārbaudīt tālruņa īsziņu saturu, un tas jau ir noziegums.

Kad lieta nāca gaismā, pulkvedis sasauca preses konferenci. Tās laikā viņš kritizēja reportierus un savus civilos priekšniekus. Tad viņš izsludināja nelielu pārtraukumu. Kad žurnālisti atstāja telpu, pulkvedis ielika sev mutē pistoli un izšāva!

Sākās īsta elle – galvenais kara prokurors, tērpies ģenerāļa formā, atbalstīja pulkvedi un arī uzbruka civilajiem priekšniekiem. Tajā pašā laikā izrādījās, ka pulkvedis ir izdzīvojis. Turklāt brūce ir virspusēja, jo lode izgājusi tikai caur vaigu. Nofilmēts pat tas, kā ievainotais virsnieks, kuru pēc šā notikuma pārnes uz medicīniskās palīdzības auto, runā pa mobilo tālruni. Jau nākamajā dienā viņš sāka sniegt intervijas žurnālistiem. Pšibils skaidroja, ka vēlējies sevi nonāvēt, taču notrīcējusi roka, viņš netrāpījis. Labā ziņa ir tā, ka izmeklētājs ir dzīvs. Tomēr jautājums paliek – vai kara prokuratūra spēj līdz galam veikt vissvarīgāko izmeklēšanu Polijas vēsturē? Un līdz ar to neatbildēts joprojām ir cits ne mazāk būtisks jautājums – vai poļi gribēs ticēt šīs izmeklēšanas rezultātiem, lai kādi tie arī būtu.

Saskaņas skeleti

Posted on februāris 15, 2012 by - Tēma

NULL

Kopš Jānim Urbanovičam atņemta pielaide valsts noslēpumiem, Saskaņas centra frakcijas vadītājs ir acīmredzami sadudzis. Pēc referenduma varētu kļūt skaidrāks, kādi «skeleti skapī» radījuši drošības iestāžu neuzticēšanos. Versijas jau tagad var meklēt apvienības līderim Nilam Ušakovam nozagtajā un internetā publiskotajā epastu sarakstē, kurā redzama SC politikas skarbā ikdiena

Pirms diviem gadiem Jānim Urbanovičam bija mantra, ko viņš nenoguris atkārtoja, pošoties 10.Saeimas vēlēšanām: «Es būšu vara. Mans opozīcijas limits ir izsmelts». Tagad, ar divām vēlēšanām un divām referenduma kampaņām aiz muguras, taču joprojām opozīcijā, Saeimas lielākās frakcijas vadītājs atzīst: «Man riebjas politika. Daudz labprātāk es šeit nebūtu». Urbanovičs saka – jau sen gribējis aiziet ar «padarīta darba sajūtu», taču tas nav izdevies.

Viņš sēž pie sava darba galda Saeimas kabinetā un rokās virpina ko līdzīgu paprāvām lūgšanu krellēm – no bālganzila materiāla, iespējams, kādiem kristāliem. Izskatās satraukts. Kad vaicāju to, noliedz.

Urbanovičs atsakās piedalīties raksta sagatavošanā par sevi – negribot sāpināt tuviniekus, jo «Dievs vien zina, ko tur sarakstītu». Mūsu vēlme aizbraukt ciemos pie viņa uz mājām Rēzeknes pusē, kur viesojušies dažāda kaluma vietējie politiķi un ārvalstu diplomāti, paliek nepiepildīta.

Pēdējā laikā Urbanovičam tiešām nav klājies viegli. Jau otro gadu Saskaņas centrs ir piedalījies koalīcijas sarunās un jau otro reizi valdība izveidota bez viņiem, kaut arī ārkārtas vēlēšanās pērn SC beidzot ieguva lielāko balsu skaitu.

Taču ar to nepatikšanas nebeidzās. Jau pērnā gada nogalē Urbanovičs man kādā sarunā atklāj, ka pret viņu tiekot gatavota provokācija – drošības dienestu darbinieki «savā visatļautībā jau ir tik tālu», ka Rēzeknē nopratina tuviniekus un draugus, noklausoties viņa telefonsarunas, kaut neviena krimināllieta neesot ierosināta, vismaz viņam pašam par to nekas nav zināms. Tobrīd Urbanovičs ir pilnīgi pārliecināts – ar viņu politiski izrēķināsies.

Pēc nepilniem diviem mēnešiem atklātībā nonāk fakts, ka Satversmes aizsardzības birojs ir liedzis Urbanovičam pielaidi valsts noslēpumiem. Pielaide deputātam bija obligāti nepieciešama, lai strādātu Nacionālās drošības komisijā. Iepriekš, 10. Saeimā Urbanovičs bija ne vien šīs komisijas dalībnieks, bet arī sekretārs. Viņam bija dota augsta līmeņa pielaide valsts noslēpumiem. Tagad tās vairs nav.

Kas tad ir noticis pēdējā pusgada laikā? Vai tiešām drošības dienesti iesaistījušies politiskās cīņās, vai arī ir atradušies pierādījumi Vairas Vīķes-Freibergas publiski 2007. gadā paustajam, ka viņai kā prezidentei zināmā konfidenciālā informācija rada bažas par SC lojalitāti valstij. Runa toreiz bija par SC finansētājiem.

Cilvēkam, kas sekojis priekšvēlēšanu kampaņām Latvijā un iepazinies ar partiju oficiālajām atskaitēm, jau sen radušās aizdomas par SC deklarēto izdevumu saikni ar realitāti. Tagad mūsu rīcībā ir kas vairāk par vienkāršiem minējumiem.

Miljoni, kuru nav
Atgriezīsimies nesenā pagātnē. Ir 2008.gada nogale. Saskaņas centrs sācis gatavoties pēc pusgada plānotajām pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanām. Mērķis ir ambiciozs – uzvarēt un iegūt varu Rīgā. Kampaņas trumpis ir Nils Ušakovs, kurš gatavs atteikties no Saeimas deputāta mandāta, lai kļūtu par atjaunotās valsts pirmo galvaspilsētas mēru – krievu. Jauns, enerģisks, izdarīgs. Viņš vada SC kampaņu.

17.novembrī plkst 12.42. no Ušakova Saeimas epasta adreses nosūtīta vēstule kolēģim Urbanovičam. Tēma: «Svarīgi», rakstīts krievu valodā. Vēstulei pievienots dokuments ar nosaukumu «izziņa». Tajā krieviski uz četrām lapām sniegta «analītiska izziņa par Latvijas politiskās apvienības Saskaņas centrs priekšvēlēšanu perspektīvām».

Ziņojumā adresāts nav nosaukts, taču teksts sagatavots tā, lai būtu saprotams cilvēkam, kas nepārzina Latvijas iekšpolitiku. 

«Latvijā SC skaitās «krievu» politiskais spēks – absolūts vairākums krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju balso tieši par SC. Apvienības līderis ir krievu politiķis Nils Ušakovs, bet krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību aizsardzība un labas kaimiņattiecības ar Krieviju ir viena no apvienības prioritātēm,» lasāms ziņojuma pirmajā daļā. Dokumentā sīki analizēti SC panākumi 2006. gada Saeimas vēlēšanās un skaidrots, kā izdevies iekarot reitingu līderpozīcijas. «Pirmkārt, Latvijas sabiedrībā nobriedis pieprasījumus pēc kreisa politiska spēka. (..) Otrkārt, SC un tās līderiem krievam Nilam Ušakovam un latvietim Jānim Urbanovičam izdevies piesaistīt daudzus latviešu vēlētājus.»

Seko prognozes, ka pašvaldību vēlēšanās 2009. gada jūnijā Latvijas galvaspilsētā SC «uzvarēs un iegūs rekordaugstu rezultātu, 25 -35% vēlētāju atbalstu», savukārt Eiroparlamentā stabili pretendē uz vienu vai diviem mandātiem.

«Šī uzvara padarīs praktiski neatgriezenisku ne tikai krievvalodīgo spēku nonākšanu pie varas Rīgā, bet arī ievedīs krievu ministrus valdībā,» teikts ziņojumā, kurā piesaukti Latvijas «vadošo politiķu» arvien biežāk izteiktie pieņēmumi, ka valdības darbā jāiesaista krievi. «Krievvalodīgo politiķu nonākšana pie varas Latvijā būs svarīgs precedents gan bijušās Padomju Savienības, gan ES līmenī. Tas arī kļūs par svarīgu soli kopējā darbā Krievu pasaules saglabāšanā un attīstībā, kā arī tautiešu dzīves apstākļu uzlabošanā.» Jāpiebilst, ka Krievu pasaule ir 2007. gadā ar Vladimira Putina rīkojumu izveidots fonds, kura mērķis ir krievu valodas popularizēšana Krievijā un aiz tās robežām.

Šajā ziņojumā ir runa arī par naudu kā obligātu priekšnosacījumu, kas nepieciešams varas iegūšanai. Atskatoties uz 2006. gada Saeimas vēlēšanām, ziņojumā minēts, ka «pēc ekspertu novērtējuma, SC iztērējusi aptuveni 1,5 miljonus latu». Jaunajās 2009. gada vēlēšanās izdevumiem «pēc dažādām prognozēm jābūt trīs reizes lielākiem – aptuveni 4,5 miljoniem latu jeb 9 miljoniem dolāru,» lasām tālāk šajā ziņojumā, kas no Ušakova epasta nosūtīts Urbanovičam.

Summa nav vienkārši no gaisa grābta, pievienots sīkāks tēriņu uzskaitījums. «Tiešai reklāmai un slēptai reklāmai» krievu centrālajos un reģionālajos medijos paredzēti 0,9 miljoni latu, bet latviešu medijos – 1,1 miljons. Vides reklāmām, akcijām, koncertiem un pasākumiem Rīgā jāiztērē 1 miljons, pārējās septiņās lielajās pilsētās kopā 0,7 miljoni, vēl 0,4 miljoni citās pašvaldībās un tik pat arī Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņai.

Pusgadu vēlāk izrādās, ka ziņojuma autoru prognozes bijušas apbrīnojami precīzas. SC ieguva 34% balsu Rīgā, un Ušakovs kļuva par mēru. Eiroparlamenta vēlēšanās pie mandātiem tika SC virzītais Aleksandrs Mirskis un apvienībā ietilpstošo sociālistu vadītājs Alfrēds Rubiks.

Vienīgās priekšvēlēšanu aplēses, kas izrādījušās pilnīgi greizas – tās ir kampaņas izmaksas. Protams, ja ticam oficiālajām KNAB iesniegtajām atskaitēm, kuras apliecina SC māku saimniekot nesalīdzināmi taupīgāk par citām ietekmīgām partijām.

2009. gadā apvienības oficiāli deklarētie izdevumi bijuši vien 326 tūkstoši latu – tātad gandrīz četrpadsmit reizes mazāki, nekā pusgadu iepriekš lēstie kampaņas tēriņi Ušakova sūtītajā ziņojumā. Līdzīga nesakritība ir arī 2006. gadā – deklarācija liecina, ka 9.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā SC tērēja vien 273 tūkstošus latu, nevis epastā piesaukto pusotru miljonu.

Kā skaidrot tik milzīgas atšķirības? Nils Ušakovs par epastiem nevēlas runāt. Šī sarakste, kas galvenokārt aptver 2008. un 2009. gadu, ir viņam nozagta un novembra beigās Rīgas mērs lūdza policiju izmeklēt šo noziegumu. Izmeklēšana patlaban turpinās un tās ietvaros decembrī tika aizturēts žurnālists Leonīds Jākabsons, pie kura zagtie epasti bija nonākuši un viņš tos daļēji publiskoja portālā Kompromat.lv. Portāls pēc tam piedzīvoja hakeru uzbrukumu, bet tā veidotāji vērsās prokuratūrā ar lūgumu noskaidrot, vai Ušakova sarakste neliecina par viņa nelikumīgām darbībām. Prokuratūra šo lūgumu nosūtījusi Ekonomikas policijai, kas jau izskata Ušakova sūdzību. Jākobsonu sākumā aizturēja par epastu nozagšanu, bet tagad viņu vaino korespondences noslēpuma izpaušanā. Viņš pats šo lietu uzskata par pasūtījumu.

Ušakovs uzsver, ka daļa no epastiem esot viltojums, taču konkrēti nesaka, kas sarakstē ir īsts un kas – nepatiess.

Uz jautājumu par konkrēto SC priekšvēlēšanu kampaņas ziņojumu Ušakovs atzīst, ka to Urbanovičam ir patiešām sūtījis. «Es to pats nerakstīju. Tas ir pārsūtīts teksts,» piebilst mērs. Ziņojuma autors esot eksperts, kura vārdu Ušakovs atsakās nosaukt. Kāpēc sūtījis Urbanovičam ziņojumu, kurā priekšvēlēšanu kampaņas izmaksas daudzkārt pārsniedz oficiāli deklarētās? «Eksperts tā uzskatīja,» lakonisks ir Ušakovs. «Mums 2006.gadā bija iztērēts tik, cik norādīts KNAB atskaitē. Ja mums būtu pusotrs miljons, tad būtu divreiz lielāka frakcija.»

Partiju finanses kontrolē KNAB. Biroja priekšnieka vietnieks Alvis Vilks saka – pārbaudot ienākumus un izdevumus, KNAB var analizēt tikai tos oficiālos dokumentus, ko partija ir sniegusi. Pārbaužu ierosināšanai ar kādu epastu izdrukām vien nepietiekot, nepieciešams nopietnāks pamats. «Bet es negribu noliegt, ka mēs vērtējam plašsaziņas līdzkļos izskanējušo,» sacīja Vilks. Noprotams, ka KNAB darbakārtībā pašlaik ir jautājumi, kas skar SC, taču pagaidām nav skaidrs, vai tas vainagosies ar kādiem rezultātiem.

Briesmīgas bildes, saldi sižeti
Nila Ušakova epastu sarakstē, kas nopludināta internetā, ir vairāki tūkstoši vēstuļu. Sarakste, ar kuru Ir iepazinās, veidojot šo rakstu, noteikti nav pilnīga un nesniedz izsmeļošu priekšstatu par SC līdera politiskajām aktivitātēm, jo Jākobsona rīcībā esošie epasti izskatās īpaši atlasīti. Tomēr arī šī nepilnīgā sarakste ļoti daudz atklāj par SC populārākā politiķa darba stilu, politiskajām saiknēm un vērtībām. Sarakstē pārrunātie notikumi sakrīt ar tiem, kas risinājušies publiskajā telpā, turklāt virkni aprakstīto gadījumu arī pats Ušakovs nenoliedz un intervijā sniedz tiem skaidrojumu.

Politiķis Nils Ušakovs, ko atklāj nopludinātā sarakste, atšķiras no publiskā tēla, ko mēs pazīstam – vienkāša puiša no Imantas, kas paša spēkiem izsities «uz augšu», sācis strādāt medijos, kur viņu pamanījis Tautas saskaņas partijas līderis Jānis Urbanovičs un izvēlējies par «izglītotu, eiropeiski domājošu» SC priekšsēdi laikā, kad politiskais spēks bija nonācis grūtībās.

Ušakovs, ko redzam epastu sarakstē, ir dzelžainas disciplīnas piekritējs, kontrolē ikvienu, pat vissīkāko SC soli, uzmana konkurentus, bet to iznīcināšanai gatavs personiski iesaistīties nomelnojošos projektos. Spilgts piemērs – no epastiem var secināt, ka pirms Eiroparlamenta vēlēšanām Nils rosinājis internetā izveidot mājaslapu Zhdanok.lv (lapa vairs nav pieejama), kurā atmaskotu SC konkurentu apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā līderi Tatjanu Ždanoku. Jāpiemeklē «briesmīgākās Ždanokas bildes», bet tekstos Ždanokas darbi krievvalodīgo aizstāvībai jāparāda kā mīti. Oficiāli SC saikne ar mājaslapas izveidi nebija redzama – tieši tas arī piekodināts vienā no epastiem. Intervijā tagad Ušakovs uzsver – tas neesot bijis melnais PR, mājaslapā tikai skaidrota patiesība par Ždanoku.

Sarakste ļauj secināt, ka no Ušakova adreses izrīkoti ne vien kampaņas darbinieki, bet tieši tāpat – ar saimnieka tvērienu – dotas komandas Latvijā vispopulārākā krievu telekanāla Pervij Baltijskij kanal (PBK) ziņu dienestam.

Nilam Ušakovam ir ievērojama mediju darba pieredze – viņš strādājis Krievijas kanāla NTV Baltijas nodaļā, Latvijas televīzijas Ziņu dienestā, avīzēs Respublika un Telegraf, ziņu aģentūrā ITAR-TASS, jau minētajā telekanālā PBK, taču, lasot nopludināto saraksti, nerodas pat aizdomas, ka šo e-pastu autoram būtu izpratne par mediju lomu demokrātiskā valstī vai ētikas principiem.

Telekanāla ziņu dienestam un vadībai adresētie epasti atgādina iepirkumu listi, kurā regulāri tiek pasūtīti ziņu sižeti, noteikta to ievirze, saskaņota SC seju atrādīšana. Sarakste ļauj saprast, ka Nilu interesējošie sižeti pirms to palaišanas televīzijas ēterā tiek nosūtīti saskaņošanai un politiķiem iespējams pašrocīgi tos pielabot. Spriežot pēc epastos redzamajām adresēm, sarakste notikusi gan ar toreizējo (un arī tagadējo) PBK Ziņu dienesta vadītāju Jūliju Pirogovu, ar uzņēmuma Baltijas Mediju Aliance – tajā ietilpst vairāki mediji, arī PBK – juristu Vadimu Baraņņiku (kurš 2009. gadā kopā ar Ušakovu ievēlēts Rīgas domē), mārketinga direktori Kristīni Rosmann. Mērķis parasti ir viens – SC tēla spodrināšana, turklāt runa biežāk ir nevis par oficiāli apmaksātajām reklāmām, bet regulāru un masīvu slēpto reklāmu ziņu materiālos.

Vai šie epasti Ušakovam šķiet ētiski un likumiem atbilstoši? Nils atgādina, ka par konkrētiem epastiem nerunās un atkārto: «Mūsu preses dienests vienmēr aktīvi informē medijus par Saskaņas centra aktivitātēm, īpaši tos medijus, kas strādā ar auditoriju, kas sakrīt ar SC vēlētāju loku». Uz jautājumu, vai joprojām turpina rediģēt PBK ziņu sižetus, Nils atbild: «Nē, beidz, kur es tādu laiku lai ņemtu.» Kad beidzis? «Atkārtošu vēlreiz, mana komunikācija ar PBK vienmēr ir bijusi par to, kādas ir SC aktivitātes.» 

Ar PBK darbiniekiem raksta tapšanas laikā tā arī neizdevās sazināties – nebija sazvanāms ne BMA preses sekretārs, ne Pirogova, bet Ziņu dienesta automātiskajā atbildētāja atstātais lūgums atzvanīt, lai sniegtu viedokli šajā jautājumā, palika bez atbildes. Savukārt skatītāju vairākums šķiet apmierināts – vismaz 2010. gadā veikts SKDS pētījums liecina, ka PBK auditorijai nerodas aizdomas par slēpto politisko reklāmu kanālā, tādu PBK pamanījuši tikai nepilni 4% aptaujāto skatītāju. SC slēpto reklāmu dažādos medijos vispār saskatījuši 8% krievvalodīgās auditorijas.

Jaunā gvarde un Hapilovs
E–pastu sarakstē redzama arī līdz šim Latvijas politikā reti izmantota prakse – plānveidīgi un organizēti uzrunāt krievvalodīgos jauniešus, liela daļa no kuriem ir vēl skolnieki. Ar šiem jautājumiem nodarbojas sabiedriskā organizācija Mums pa ceļam, kas izdod arī laikrakstu Prišķoļņaja Gazeta. Gan organizāciju, gan laikrakstu patlaban vada Ušakova sieva Jeļena, bet pirms viņas – Svetlana Savicka, kura 2009.gadā kopā ar Ušakovu tika ievēlēta Rīgas domē. Mums pa ceļam iesaista jauniešus dažādos pasākumos – konkursos, semināros, braucienos uz ārzemēm, arī populārā konkursa KVN (Jautro un atjautīgo klubs) skolēnu līgas sacensībās. Pirms pašvaldību vēlēšanām 2009.gadā Ušakovs bijis KVN skolēnu līgas žurijā. Epastu sarakste liecina, ka SC labvēlība nav palikusi nepamanīta – kādam epastam pievienotā videoierakstā redzams, kā skolēni iedzied SC slavinošas dziesmas. Vairāki jaunieši uz skatuves KVN pasākumā repo, kā «reāli čaļi izvēlas balsot par Saskaņas centru.» Ušakovs intervijā tagad paskaidro: «Tā ir mana pozīcija – es gribu, lai jaunieši būtu politiski aktīvi.» Tāpēc esot tapusi organizācija Mums pa ceļam, bet viņš kategoriski noraida jauniešu iesaisti SC politiskajās aktivitātēs un aicina nevilkt paralēles ar Putina Vienotās Krievijas jaunatnes organizāciju Naši.

Tomēr vairāki apstākļi vedina domāt, ka it kā apolitiskā jaunatnes organizācija Mums pa ceļam iesaistās politikā. To apliecina pašas organizācijas sūtītā vēstule Maskavas domei 2009.gada 13.janvārī, kurā lūgti 550 tūkstoši rubļu (nepilni 10 tūkstoši latu) dažādām bērnu un jauniešu aktivitātēm (pieminēta KVN līga Maskavas namā, Georga lentīšu dalīšana, 9.maija pasākumi u.c.) uzsverot, ka šīs aktivitātes «ne vien nepastarpināti palīdzēs jaunatnei, bet arī var tikt efektīvi izmantotas krievvalodīgo iedzīvotāju mobilizācijai pirms Eiroparlamenta vēlēšanām.»

Ušakovs atzīst, ka nevalstiskās organizācijas dažādiem projektiem ir saņēmušas ārvalstu finansējumu, tajā skaitā no Maskavas, taču summas neesot lielas – dažu tūkstošu, ne desmitu tūkstošu apmērā.

No epastu sarakstes redzams – 2008.gada 12.novembrī Ušakovs vērsies pie Krievijas vēstniecības darbinieka Aleksandra Hapilova, aprakstot organizāciju Mums pa ceļam un lūdzot piešķirt 16 300 latu jauniešu konferencei. Šo epasta saraksti Ušakovs nenoliedz. Ar Hapilovu viņš apspriedis arī citus jautājumus, piemēram, grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas nosaka sodus par valsts valodas neievērošanu. Kontaktus ar dažādu vēstniecību pārstāvjiem Ušakovs uzsver kā savu darba ikdienu.

Taču Hapilovs nav vienkāršs Krievijas vēstniecības ierēdnis. TV3 raidījums Nekā personīga savulaik vēstīja, ka Hapilovs atzīts par nevēlamu personu Gruzijā un pret viņu sākta kriminālvajāšana par 2004.gadā rīkoto atentātu pret Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili. 2009.gada pavasarī Hapilovam beidzās Latvijas vīzas termiņš, tas netika pagarināts un viņam Latvija bija jāpamet.

Divas versijas
Izlasot epastu saraksti, vairs nerodas jautājums, kāpēc nopludinātā informācija nav izraisījusi plašu skandālu medijos. Rīgas mērs jūtas droši savā krēslā un televīzijas starmešu gaismā, jo neviens, izņemot Latvijas Žurnālistu asociāciju, nav lūdzis Ušakovam skaidrot sabiedrībai savu rīcību. Rīgas domes Vienotības frakcijas deputāti gan lūgšot Drošības policiju pārbaudīt, vai SC nav saņēmis finansējumu no ārvalstīm (likums to aizliedz). «Mēs lūdzām Ušakovam skaidrojumu, vai viņš, pārstāvot kādu organizāciju, nav pieprasījis finansējumu no Krievijas. Atbildē, ko saņēmām, ir viss kas, bet nav neviena teikuma par to, ka viņš to nebūtu darījis,» sacīja frakcijas vadītājs Olafs Pulks. 

Tikmēr Jānis Urbanovičs uzsācis juridisku cīņu par savām tiesībām uzzināt valsts noslēpumus. Deputāts ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram apstrīdējis lēmumu liegt viņam pielaidi. Viņš joprojām apgalvo, ka nezina iemeslus, kāpēc šāds lēmums ticis pieņemts.

Ir noskaidrotā informācija, ko apstiprinājuši vairāki savstarpji nesaistīti avoti, pieļauj divas iespējamās versijas. Viena – parādījušies jauni pierādījumi par finansiāla rakstura pārkāpumiem partijas darbībā, tajā skaitā ārkārtas vēlēšanu kampaņā pērn. Otra – drošības iestādes varētu būt nonākušas pie atziņas, ka procesus, kas Latviju noveduši līdz referendumam par divām valsts valodām, patiesībā visu laiku koordinējis Urbanovičs, bet biedrības Dzimtā valoda līderis Vladimirs Lindermans bijis tikai publiskā izkārtne. Jāatgādina, ka SC pērn pirms vēlēšanām oficiāli norobežojās no Dzimtās valodas aktivitātēm līdz brīdim, kad pēc nesekmīgā mēģinājuma iesaistīties valdībā SC līderis Ušakovs aizgāja parakstīties par krievu valodu kā otru valsts valodu.

«Meli, pilnīgi meli! » tā Urbanovičs atbild, kad vaicāju par abu versiju patiesumu. Ušakovs piemetina: «Pat, ja mēs teorētiski pieņemsim, ka viņš kaut kādā veidā ir saistīts ar šo procesu – gribētu pasvītrot, ka teorētiski pieņemam -, tad organizēt referendumus ir likumā atļauta aktivitāte un par likumā atļautām aktivitātēm diez vai cilvēkam var liegt pielaidi.»

Ja versijas ir pamatotas, tuvākajā laikā būtu jāseko kādiem publiski redzamiem lēmumiem no drošības iestāžu puses. Ja nekādas rīcības nebūs, gala vārds jautājumā par Urbanoviča pielaidi paliks Kalnmeieram. Tas būs tests ģenerālprokuroram, kura nonākšanai amatā Vienotības vadītās mazākumvaldības laikā 2010. gadā SC nelika šķēršļus – atšķirībā no Jāņa Maizīša, kuru izgāza, slēgtā balsojumā nesniedzot publiski apsolīto atbalstu.

Šķiet, ka līderu neveiksmes nav mazinājušas SC vienotību – tieši otrādi, vēl pērnā gada nogalē apvienības politiķi radīja iespaidu par iespējamu šķelšanos, bet tagad «izrēķināšanās» draudi tos saliedējuši. Un, protams, visi gaida sava pēdējā lielā darba augļus – referenduma rezultātu. 

Kompromat.lv nopludinātie e-pasti (iespējams, nozagta Nila Ušakova sarakste)

10.07.2008 10:46
Kādam Aleksandram Vešņakovam (iespējams, Krievijas vēstniekam Latvijā)
Godātais Aleksandr Albertovič! Pirms mūsu tikšanās plkst.15 nosūtu jums nelielu izziņu, ko sagatavojuši mūsu konsultanti, par balsu skaitīšanas sistēmu Eiroparlamenta vēlēšanās.

2.02.2009 23:25
Kādam Igoram Pļuščam (iespējams, mediju aģentūras pārstāvim)
Es domāju, ka mājaslapa jāveido pēc principa – 10 mīti. Pirmajā lapā viena, divas, trīs Ždanokas fotogrāfijas un 10 mīti – pats mīts un divās rindiņās «bet patiesībā». Fotogrāfijas visiem mītiem būs rīt/parīt.
N.

23.02.2009 10:22
Kādam Maksam Papušam (iespējams, mediju aģentūras darbiniekam)
Man steidzami vajag 5 fotogrāfijas ar zvērīgi briesmīgu Ždanoku – portreta veidā un situatīvās. Būtu labi, ja šodien.
N.

15:14
Anna Kononova (iespējams, Nila Ušakova palīdze)
Ko tu darīsi ar fotkām? Ir pāris fotoarhīvi, bet visur vajag atklāt izmantošanas mērķi un nevar diskreditēt tos, kas ir fotogrāfijās.
A.

16:13
U:
Mūsu mērķis ir tieši diskreditēt ((

18.02.2009 22:07
Kādam Vadimam B. (iespējams, PBK juristam)
Mums drīz būs jāsamaksā par 9.maija precēm – pāris štukas. Kā mums korektāk izdarīt – kāds noziedos to summu ar norādi «preču iegādei»? Vai «aizdos»? Vai kāda trešā firma nopirks un pārdos 9.maijam uz nomaksu? Tas pats attiecas uz reklāmu Delfos – vai var trešā firma apmaksāt reklāmu?
Mans jautājums nav saistīts ar grāmatvediskām shēmām, bet imidžu. Es negribu dzīt to caur rēķinu – ņemot vērā, kā mēs publiski atskaitīsimies par lielām summām, kas būtu iztērētas nevis uz veterāniem, bet reklāmām.
N.

24.02.2009 10:14
Kādam Igoram Pļuščam, Andrejam Portnovam (iespējams, mediju aģentūras darbiniekiem)(saite uz ziņu Delfos «Tēvzemieši: SC gatavojas «pārdot» dzimteni»)
Vajag ne tikai sagatavot atbildi biedriem, bet arī nospert viņu reklāmas rullīti un ielikt to Ushakov.lv ))

10:17
Kādai Jūlijai Pirogovai (iespējams, PBK Ziņu dienesta vadītājai)
(tā pati saite)
Uztaisiet, lūdzu, īsi par to))
N.

10:20
Kādam Paulam Malamedam, Aleksandram Niklasam un Andrejam Ļeskovskim (iespējams, pārstāv mediju aģentūras)
Davai, arī par tiesu padomāsim)))
Atbilde jātaisa pavisam vienkārša, kaut kas no sērijas «Dārgie tēvzemieši, ejiet nahuj. Jūsu Saskaņas centrs».
N.

23.04.2009
Kononova:
Es tev aizsūtīju sarakstu ar cilvēku pienākumiem. Ja man viņi jāgana, tad nebūtu slikti, ja es zinātu par visu, ko tu viņiem papildus prasi, turklāt es arī nezinu, kādas jums norunas par darba apmaksu.
a.

U:
Es jau tagad visu tev dublēju)) ja neaizmirstu. A maksāju es viņiem visiem skaidrā )) bet samaksa – par mēnesi, nevis par izdarīto. Plus es paņēmu līdz 6.jūnijam Goginu. Līdz 9.maijam viņa būs uz datu bāzi, pēc tam – atbildēs par visu. Strādāt viņa var visu laiku.
N.

5.05.2009 7:07
Kādai Annai Kononovai, Svetlanai Savickai (iespējams, palīgi)
Aņa, vajag paņemt naudu no Baraņņika un pārskaitīt, cik atlikusi. Sveta lai pasaka, cik bija paciņā, jo viņa zina, cik noņēma no Pareksa un Sweda. Starpība jāsadala uz 20, un pēc idejas tam vajadzētu sakrist ar izrakstu skaitu.
N.

28.04.2009 10:56
Kādai Jūlijai Pirogovai
Juļa, glāb – man Daugavpils skolā visas smadzenes izskaloja, viņi ir mūsu draugi, un tēma ir laba. 30.datumā pie viņiem skolā būs Ēnu diena, bērni mainās vietām ar skolotājiem.
N.

13:52
P:
Es ar prieku padotos tavai pielīšanai, bet ceturtdien man ir 2,5 tavi gabaliņi, gabaliņš SD, gabaliņš TŽ, gabaliņš AŠ+vēstniecība… :((( Varbūt pārcels? Vai varbūt kādu citu viņu pasākumu apsolīt?

15:44
P:
Klausies, es neizvairos – rīt vēl ārkārtas valdība. MAN REĀLI NAV NE KAMERAS, NE MAŠĪNAS, NE CILVĒKU…

15:49
U:
Pliiiiiiz

16:01
P:
9.maijs
Saeima
1.maijs – īsā
Kurdjumovs
Slaviks
Vēstniecība
ārpuskārtas valdība
Ventspils
Nāvīga ražošana. Kādi vēl jautājumi? Un tas ir vēl bez svaigajām ziņām!

12.02.2009 13:20
Kādai Jūlijai Pirogovai
Ņemot vērā mūsu cīņu par Ziemassvētkiem, situācija ir tāda, ka mūs šodien iegāza. Palikuši vien PCTVL iesniegtie grozījumi, kuri var iziet cauri vai neiziet. Davai, izdarīsim šodien tā – «KREISĀS OPOZĪCIJAS likumprojekts izgāzās». A gadījumā, ja PCTVL iziet cauri, tad «ZAPČOL un Saskaņas centrs beidzot uzvarējuši».
N.

13.02.2009 16:26
Kāda Kristīne Rossman (iespējams, Baltic Media Aliance (holdingā ietilpst PBK) mārketinga vadītāja)
Sveiks!
Nezinu, kāda ir jūsu vienošanās pēc līguma :(
Tāpēc pagaidām saliku nulles cenu… Apskaties – der?

16:36
U:
Viss kārtībā.
Cenas citas nemēdz būt kā nulle. Kā to noformēt juridiski, uzprasi Vadimam.
Par termiņiem – kad mēs gatavosim mediju plānus turpmākajiem mēnešiem?
Paldies,
N.

29.09.2009 21:51
Kādai Annai Kononovai
Kas ir Vita Virtmane? Kad viņu varēs atlaist? (Ušakova nesen pārņemtā dome saņēmusi trīs pieteikumus par Dudajeva ielas pārdēvēšanu, bet atbildīgās komisijas vadītāja Virtmane LETA paudusi pārliecību, ka nomaiņai nav pamata – red.)

22:06
K:
Nav ne mazākās nojausmas, kas viņa ir. Problēma acīmredzot tajā, ka nav instrukcijas, kā strādāt ar presi. Un elpo dziļāk, tu neesi Kungs Dievs.
a.

22:33
U:
1. Gatavo instrukciju.
2. Noskaidro, kas viņa ir. Es nepavisam neesmu Kungs Dievs. Bet varbūt meiteni atlaist, lai citi domātu?
N.

23:16
K:
Vienu jau atlaidām – Satiksmē, nepietiek? Nav cilvēka, nav problēmu – tas tiešām nav no Dieva, tā bija cita ģimene. Nevajag domāt, ka koordinācijas problēmas risināmas ar atlaišanām.
a.

Sarežģītā stabilizēšana

Posted on februāris 15, 2012 by - Analīze

Kā Latvijai jāiesaistās ES valstu mehānismos, kas radīti eirozonas glābšanai un stabilizēšanai?

Eirozonas glābšanas gaitā ir saražots un pēc tam atkal papildināts un pārveidots tik daudz mehānismu, fondu un noteikumu, ka grūti visam izsekot. Līdz šim Latvijā to varēja vērot ar zināmu distanci, jo gandrīz visi pasākumi attiecās tikai uz eirozonas valstīm. Tomēr mūžīgi tas tā nevarēja palikt, jo daži kopējās valūtas stabilizācijas pasākumi prasa pārējo Eiropas Savienības valstu līdzdalību vai vismaz piekrišanu. Līdz ar to vairāki krīzes pārvarēšanas mehānismi kļūst par daļu no Latvijas iekšpolitikas. Par nelaimi, pat daudziem pašmāju politiķiem nav skaidrs, kas ir šo pasākumu saturs un kas Latvijai ar tiem būtu jādara.

Divi svarīgākie, kuri jau tagad dažādos veidos tiek apspēlēti, pārprasti un izmantoti partiju cīņās, ir Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM), par kuru ES vadītāji vienojās jau 2010.gada rudenī, un Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā jeb vienkārši Fiskālais līgums, par kura tek-stu ES vadītāji vienojās 31.janvārī un kuru  apņēmušās parakstīt 25 no 27 ES valstīm (malā paliks Lielbritānija un Čehija).

Pašpalīdzības kase
ESM ir iecerēts kā pastāvīgs glābšanas fonds grūtībās nonākušām eirozonas valstīm. Tam būs 80 miljardu eiro pamatkapitāls, kuru iemaksās visas eirozonas valstis proporcionāli savai līdzdalībai Eiropas Centrālās bankas kapitālā, kas savukārt tiek rēķināts atbilstoši valstu ekonomikas lielumam un iedzīvotāju skaitam. Visas eirozonas valstis ir parakstījušas līgumu par tā izveidošanu, un plānots, ka fonds sāks darboties jau jūlijā. Tomēr, lai līgums iekļautos ES kopējā juridiskajā struktūrā, ES valstu vadītāji arī nolēma, ka līgums par Eiropas Savienības darbību jeb tā sauktais Lisabonas līgums ir jāpapildina ar teikumu, kas ļauj eirozonas valstīm realizēt šādu vienošanos: «Dalībvalstis, kuru naudas vienība ir eiro, var izveidot stabilizācijas mehānismu, kuru var izmantot, ja tas ir nepieciešams visas eirozonas stabilitātes nodrošināšanai. Jebkādas nepieciešamās finansiālās palīdzības piešķiršanai saskaņā ar šo mehānismu piemēros stingrus nosacījumus.»

Līguma papildinājums ar nolūku tika formulēts tā, lai neizraisītu nepieciešamību rīkot referendumu tādās dalībvalstīs kā Īrija, un visas dalībvalstis ir apņēmušās to apstiprināt līdz šāgada beigām.

Par pašu ESM līgumu Latvijai būs jāspriež tikai gadījumā, ja nākamā gada vasarā ES atzīs, ka esam izpildījuši priekšnoteikumus, lai pievienotos eirozonai. Diskusijas noteikti būs, jo summas nav mazas – Igaunijas kopējās iemaksas ESM pamatkapitālā būs 1,3 miljardi eiro (900 miljoni latu), kas jāiemaksā piecu gadu laikā. Taču šodien par to ir pāragri spriest, un Latvijai, esot ārpus eirozonas, ir vienīgi jāapstiprina Lisabonas līguma papildinājums.

Janvārī Saeimā pēkšņi uzplaiksnīja doma, ka šīs izmaiņas būs jāapstiprina ar divu trešdaļu Saeimas deputātu vairākumu, jo tāds savulaik bija nepieciešams visa Lisabonas līguma apstiprināšanai. Uz tā pamata opozīcijā esošās ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis jau sāka tīksmināties par iespējām ietirgot savu deputātu balsis, kuras būtu nepieciešamas šī konstitucionālā vairākuma nodrošināšanai, pret kādiem labumiem – kādu ministra vietu vai papildu naudu no Briseles. Taču, kā skaidro Saeimas juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, divas trešdaļas deputātu balsu ir nepieciešamas tikai gadījumos, kad atbilstoši Satversmes 68.pantam «starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences», un viņš ir «par 99%» pārliecināts, ka šajā gadījumā tā tas nav. Tomēr, tāpat kā Saeimas juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, viņš no Ārlietu ministrijas gaida izvērstu pamatojumu šim viedoklim. Ja tomēr koalīcijai nāksies ar ZZS tirgoties par šo pēc būtības formālo balsojumu, tas varētu nozīmīgi sarežģīt iekšpolitisko dzīvi.

Mērenības likums
Otrs eiro glābšanas pasākums, kura ceļš ved caur Saeimu, ir Fiskālais līgums, kuru apņēmušās parakstīt gandrīz visas ES valstis. Tā svarīgākais uzdevums ir ierobežot dalībvalstu iespējas iedzīvoties pārāk lielos budžeta deficītos un valsts parādos. Līdzās pašreizējiem mehānismiem, kuri ieviesti šā mērķa sasniegšanai (tajā skaitā Eiropas Komisijas direktīvu «sešpaka», kura no šāgada ļaus EK stingrāk šos jautājumus kontrolēt), līguma būtiskākais jauninājums ir prasība katras dalībvalsts likumdošanā ieviest budžeta disciplīnas «zelta likumu», kas ierobežo valsts «strukturālo deficītu». Valstis, kas nav ieviesušas šādu juridisku mehānismu, var tikt iesūdzētas Eiropas Savienības Tiesā, kura par šīs normas pārkāpšanu var pat uzlikt naudassodu līdz 0,1% no IKP (Latvijas gadījumā atbilstoši 2011.gada IKP tas būtu ap 14 miljoniem latu).

Līgums pievēršas «strukturālajai», nevis parastajā kārtībā aprēķinātajai budžeta bilancei, lai censtos objektīvāk novērtēt, cik atbildīga ir katras valsts fiskālā politika. Kā zināms, ekonomika un līdz ar to budžeta ieņēmumi un izdevumi attīstās viļņveidīgi. Izaugsmes posmos nodokļu ienākumi pieaug un dažādas sociālās izmaksas, piemēram, bezdarbnieku pabalsti, samazinās, radot pārspīlēti labvēlīgu priekšstatu par budžetu. Savukārt ekonomiskās lejupslīdes laikā notiek tieši otrādi – nodokļu ienākumi samazinās, sociālie maksājumi pieaug, un pat atbildīgi sastādīts budžets uz laiku var nonākt deficītā. «Strukturālo» budžeta bilanci aprēķina, atskaitot šos cikliskos faktorus, kā arī vienreizējus ienākumus vai izdevumus. Pēc šā rādītāja valstīm izaugsmes gados būtu jāveido pārpalikums, lai tās varētu kompensēt budžeta iztrūkumu liesos laikos. Grafikā redzams, cik lielā mērā Latvijas strukturālais deficīts atšķīrās no «oficiālā» deficīta treknajos gados, tādējādi ne tikai veicinot ekonomikas pārkaršanu, bet arī padarot sekojošo kritumu vēl dziļāku.

Latvija ir apņēmusies līgumu parakstīt un gada laikā pēc tā spēkā stāšanās pieņemt Fiskālās disciplīnas likumu, par ko jau vairākus gadus ir notikušas diskusijas. Lai gan Fiskālā līguma izstrādes sākumposmā Berlīne gribēja, lai, tāpat kā Vācijā, šis «zelta likums» tiktu iekļauts parakstījušo valstu konstitūcijās, šis priekšlikums tika noraidīts, un līdz ar to arī Latvija nolēmusi pagaidām nesteigties ar iepriekš paredzēto fiskālās atbildības principu nostiprināšanu Satversmē. Domājams, ka arī te savu lomu spēlē politika. Fiskālās disciplīnas likumu var pieņemt koalīcija ar vienkāršu balsu vairākumu, bet Satversmes grozījumiem nepieciešams kvalificētais vairākums, tātad – opozīcijas atbalsts. Turklāt jautājumus par paša līguma nākotni rada aprīļa beigās gaidāmās prezidenta vēlēšanas Francijā, kur pašreizējā prezidenta Nikolā Sarkozī sāncensis Frasuā Olands ir solījis no jauna atvērt sarunas par līguma tekstu.

Saeimas darbi
1. Jāapstiprina papildinājums ES Lisabonas līgumā, lai varētu tikt izveidots Eiropas Stabilitātes mehānisms
2. Nacionālajā likumdošanā jāiestrādā Fiskālā līguma «zelta likums» – stingri strukturālā budžeta deficīta ierobežojumi

 

Projektu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību

Saistību mudžeklis

Posted on februāris 15, 2012 by - Analīze

Iepriekšējais vadītājs Bertolts Fliks nepadodas – viņa veidotais saistību tīkls var kļūt liktenīgs airBaltic

Pēdējā mēneša laikā cīņa par ietekmi nacionālajā lidsabiedrībā pazudusi no mediju galvenajām ziņām, taču klusums ir mānīgs. Vairākas tiesvedības un cesijas darījumi rāda – lidsabiedrības privātie akcionāri nav padevušies un izmanto iepriekš izveidotās, samudžinātās saistību ķēdes, lai atgūtu ietekmi airBaltic. 

Fliks prasīs maksātnespēju?
Šīs cīņas redzamākais pierādījums ir šķietami nezināmas kompānijas Veriko prasība atzīt airBaltic privātā akcionāra Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS) maksātnespēju, jo BAS nespējot savlaicīgi samaksāt 3,6 tūkstošu latu parādu. Tiesības atprasīt šo parādu Veriko ieguva pagājušā gada 9.augustā, slēdzot cesijas līgumu ar Norvik Bank, kura BAS sniedza brokeru pakalpojumus. Cesijas darījums notika tikai nedēļu pēc tam, kad par Veriko vienīgo īpašnieku kļuva Luksemburgā reģistrēts uzņēmums Aerienne Services Group, kuru savukārt tikai 8.jūnijā nodibināja toreizējais airBaltic prezidents Bertolts Fliks. Tas notika dažas nedēļas pēc tam, kad KNAB ierosināja tā saukto «oligarhu lietu», kurā kratīšanas notika airBaltic un citos uzņēmumos, lai izmeklētu, vai tie slēpti nepieder Aināram Šleseram, Andrim Šķēlem un Aivaram Lembergam.

Veriko pieprasītā BAS maksātnespēja labi parāda, kā tiek torpedēta airBaltic darbība. Ja tiesa atzītu BAS maksātnespēju un kompānijas administrators būtu lojāls bijušajiem lidsabiedrības privātajiem akcionāriem, tam būtu iespējas nezināmiem ārzonu uzņēmumiem cedēt visas BAS un airBaltic finansiālās saistības un līgumus, tā paralizējot lidsabiedrības darbu.

Par šo saistību patieso apmēru airBaltic informāciju nesniedz, taču aviokompānijas atzītais, ka bijis nepieciešams novilcināt Veriko prasības izskatīšanu, liecina – pretēji jaunā izpilddirektora Martina Gausa pērn decembrī solītajam, bīstamo saistību pārskatīšana ne tuvu nav pabeigta. Piemēram, atklājās, ka vēl februāra sākumā nacionālās aviokompānijas piloti ar BAS starpniecību joprojām tiek «nomāti», nevis ir nodarbināti pašā aviokompānijā, un BAS tūlītēja maksātnespēja nozīmētu, ka airBaltic paliek bez pilotiem. Pāris dienās februāra sākumā situācija tika atrisināta. Taču gan pilotu «nomas» līgumu, gan citu airBaltic garantēto kredītu dēļ, lidsabiedrībai nācās samaksāt minēto 3,6 tūkstošu parādu BAS vietā. Turklāt tas nenācās viegli – Veriko pāris nedēļu laikā paguva nomainīt kontus un juridisko adresi, lai airBaltic nebūtu iespējams šo parādu cesionāram atmaksāt. Tāpēc airBaltic samaksāja šo summu nevis tieši Veriko, bet gan nodeva «glabāšanā» Rīgas apgabaltiesas zvērinātai notārei.

Tiesa Veriko prasību par BAS maksātnespēju noraidīja, taču lietas izskatīšanas gaitā atklājās nākamā bumba – Veriko pārstāvis paziņoja, ka prasīs arī airBaltic maksātnespēju, jo lidsabiedrība Flika jaunajam uzņēmumam esot parādā pusmiljonu latu. Sīkākus komentārus Veriko pārstāvis zvērināts advokāts Raivo Sjadme nesniedz, bet airBaltic noliedz šādas prasības iespējamību. Līdz šī žurnāla nodošanai tipogrāfijā Veriko prasība nav iesniegta tiesā, taču pārstāvis apstiprina, ka tāda esot sagatavota.

Krājbanka pārņem BAS
Tikmēr Rīgas apgabaltiesā ir iesniegta cita prasība – BAS vērsies pret Krājbanku, Lietuvas banku Snoras un Satiksmes ministriju, lai atzītu par spēkā neesošiem darījumus, kuru rezultātā valsts novembrī pēc Krājbankas slēgšanas nopirka BAS piederošās airBaltic akcijas. Šo lietu tiesa izskatīs jūnija sākumā, taču jau pirmajās dienās pēc prasības saņemšanas tiesa rakstveida procesā nolēma, ka agrāk BAS piederējušās vārda akcijas ir jāapķīlā, un tas arī izdarīts. BAS pieprasīja akcijas apķīlāt, lai valsts nevarētu tās tālāk pārdot citiem investoriem.

Paralēli šim procesam ir veikta vēl cita darījumu ķēde, kam būtu jāpieliek punkts BAS sabotāžai. Proti, maksātnespējīgā Krājbanka ir virkni prasījuma tiesību pret BAS cedējusi bankai simtprocentīgi piederošam uzņēmumam Atlantijas biroji, kas kopš 6.februāra faktiski pārņēmis BAS. Tas nozīmē, ka faktiski BAS vairs nepieder tā bijušajiem akcionāriem Bertoltam Flikam un ar bijušo Krājbankas īpašnieku Vladimiru Antonovu saistītajai kompānijai Taurus Asset Management Ltd., bet gan Krājbankai tās jaunajā statusā. Izmaiņas gan vēl nav reģistrētas Uzņēmumu reģistrā, un sīkāki paskaidrojumi par darījumu būtību netiek sniegti. 

Iepriekš publiski apstiprināts, ka BAS kredītsaistības pret Krājbanku bija sasniegušas 14 miljonus latu. To, vai šī īpašnieku maiņa tiešām pieliks punktu BAS iespējām vērsties pret valsti vai arī atklāsies vēl kādi pārsteigumi, rādīs laiks. Kopumā zināms, ka BAS bija aizdevis airBaltic 18,2 miljonus eiro, bet pamatkapitāla palielināšanā avansā iemaksājis 11,9 miljonus latu. Taču, kāda ir garantēto kredītu kopsumma, atklāts netiek.

Vajadzīga miljonu iešprice
Decembrī airBaltic izpilddirektors Martins Gauss intervijā Ir stāstīja, ka tiek apzinātas un pārņemtas visas iepriekšējās vadības radītās slēpto saistību ķēdes, tomēr kopējais mērogs joprojām netiek izpausts joprojām. Par to, ka no agrāk slēgtiem līgumiem izrietošas jaunas «parādu piedziņas» lietas neesot gaidāmas, mierina Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss, uzsverot, ka «saistību restrukturizācija rit pēc plāna» – ir «atgūti» ne vien piloti, bet arī biļešu rezervācija un pārdošana, kā arī citi «lidsabiedrības darbībai svarīgi elementi».

Līdztekus juridiskām kaujām tiesas zālē ir izsludināta pieteikšanās uz airBaltic jaunās emisijas akcijām. Pieteikšanās beigu termiņš bija 14.februāra pusnakts. Jaunā akciju emisija notiek saskaņā ar pērn 22.decembrī apstiprinātajiem lidsabiedrības pamatkapitāla palielināšanas noteikumiem, kas paredz  akcionāru proporcionālu ieguldījumu lidsabiedrības pamatkapitālā. Decembrī BAS paziņoja par gatavību airBaltic pamatkapitālā ieguldīt 37 miljonus latu, taču turpmākas darbības, kas apliecinātu spēju veikt šādu ieguldījumu, nav notikušas. Līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā nebija zināms, vai BAS ir pieteicis akciju iegādei, taču neatkarīgi no tā pēc mēneša gaidāma airBaltic akcionāru pilnsapulce, kurā oficiāli tiktu nolemts palielināt lidsabiedrības pamatkapitālu, valstij ieguldot tajā 57,6 miljonus latu. Līdzekļi šim ieguldījumam jau tika rezervēti valsts budžetā. Turpmākie ieguldījumi, kas būtu nepieciešami un pēc aptuvenām aplēsēm var sasniegt 22 miljonus latu, tiktu ņemti kā aizdevums. Precīzākas summas būs zināmas februāra beigās, kad Martinam Gausam valdībā jāiesniedz detalizēts airBaltic  stratēģiskās attīstības plāns.

Kāpēc Maxima apkopējai jāmāk krievu valoda?

Posted on februāris 15, 2012 by - Pusdienās

Valsts valodas galvenais kontrolētājs Antons Kursītis uzskata, ka referendumu pieļaut nedrīkstēja – tā valsts vara pierādot savu bezspēcību

Pēdējoreiz restorānā Antons Kursītis pusdienoja pirms 25 gadiem. Krievijā, svinot armijas dienesta pēdējo dienu. Darbavietā Valsts valodas centrā (VVC) viņš ēd no mājām līdzpaņemto. Interviju norunājam Mārtiņa beķerejā Vecrīgā, jo tā tuvu stacijai – uz darbu Rīgā Kursītis katru dienu brauc no Kokneses. Dzimis Latgalē, viņa māsa ir Saeimas deputāte Janīna Kursīte. Pēc izglītības – ekonomists, VVC strādā kopš tā dibināšanas – divdesmit gadu. Kolēģi rakturo Valodas kontroles daļas vadītāju kā drosmīgu, neatkarīgu un sirsnīgu.

Kursīša vārds nupat medijos izskanēja tāpēc, ka viņš vērsies pie tiesībsargiem, jo Daugavpils portālā Gorod.lv draudēts viņa meitai. Aprakstīta konfliktsituācija Rēzeknē: Ziemassvētku pasākumā Salavecis un pilsētas mērs runāja krieviski, organizētāju sodīja par to, ka nebija tulkojuma. Publikācijas komentāros caur pasaku tēliem tika apspēlēta atmaksa – varētu nozagt puskaraļvalsti un vēl ķēniņa meitu. «Vērsos policijā principa, ne baiļu dēļ. Latgalieši ir drosmīgi! Ir tāds teiciens: sit nevis vainīgos, bet vājos un bailīgos.» Uz norādi, ka risks tomēr pastāv, jo deviņdesmito gadu sākumā darba dēļ smagi piekāva bijušo VVC kontroles daļas vadītāju Rūtu Icaku un vainīgais nav noskaidrots joprojām, Kursītis saka: «policija pat necentās pierādīt, kāpēc tas notika. Bet, vai tāpēc baidīsimies? Tad mūs visus saukās par latvijiešiem.»

Latviešu valodu Latvijā neprot ap 70 000 cilvēku. Biežākais pārkāpums ir valsts valodas nelietošana. Pērn par to sodīti 596 cilvēki, par 167 cilvēkiem vairāk nekā 2010.gadā. Lielākoties valodu nemāk apkalpojošajā sfērā strādājošie. «Ir milzīga atšķirība starp Maxima un Rimi.» Lielveikalu vadība izvēloties darbiniekus tā, lai pašiem vieglāk saprasties. «Kāpēc Maxima apkopējai jāmāk krievu valoda?» Kursītis rausta plecus. Vainojams esot arī likums, kas nosaka, kādā līmenī dažādās profesijās jāmāk valsts valoda, taču neregulē, cik labi jāmāk svešvalodas. To darba intervijā nosaka darba ņēmējs pats. Kopš 2007.gada Kursītis cīnās par izmaiņām Darba likumā, lai darba devējs darba intervijās nepamatoti nepieprasītu svešvalodu zināšanas. «Nesen zvanīja kāds cilvēks no Liepājas metalurga. Uzņēmumā, kā par brīnumu, esot pieņemti divi latvieši, kuri gandrīz neprot krieviski. Priecājās, ka tagad kolēģi spiesti ar viņiem sarunāties latviski. Ļoti labi! Tā ir bezmaksas integrācija!» Jo vairāk tādu darbavietu būšot, jo labāk: lai sāk apjaust viens otra informatīvo un kultūrtelpu, kas krieviem un latviešiem ir ļoti atšķirīgas. Viedokļi par kādu notikumu – radikāli pretēji. «Krievu presē nebūs tik daudz sliktu vārdu par vienu un to pašu mazpilsētas mēru kā latviešu presē, lai arī ekonomiskais stāvoklis pilsētā ir identisks. Un tad latvieši vēl brīnās, ka valdībai tik zems prestižs, reitingi.»

Valoda ir arī sava veida ierocis. Piemēram, cietumā. Ja uzraugs atņēmis nazi vai telefonu, cietumnieks pasūdzas, ka uzraugs nerunā latviski. Tas, vai uzraugu atbrīvos no darba, atkarīgs no darba devēja. VVC var tikai sodīt vai brīdināt. «Nevar jau arī vērtēt cilvēku tikai pēc vienas prasmes un tās dēļ atlaist. Ja atlaidīs taksistu, viņš aizies uz citu firmu. Diez vai kāds par viņu sūdzēsies, jo Latvijā valda krievu valodas pašpietiekamība.» No darba neizlidos arī medmāsiņa Daugavpilī, kura nomierinošu zāļu vietā tantiņai piedāvājusi «nomirinošas».

Otrs izplatītākais Valsts valodas likuma pārkāpums ir netulkotas preču instrukcijas. Vairumtirgotāji zina, ka Latvijā gana labi saprot gan krievu, gan angļu valodu. Kursītis stāsta, ka situācija tomēr uzlabojas un nav kā deviņdesmitajos, kad strādājis par inspektoru un regulāri bijušas problēmas pat ar medikamentu instrukciju tulkojumu.

«Nepiekasāmies,» tā Kursītis raksturo VVC darbu. Lai arī drīkstot sodīt par nepilnīgu un neprecīzu tulkojumu, taču veikala skatlogā burta ņ vietā ieraugot n, nesodīs. Nesen sodīti tie, kuri Spices skatlogā bija ievietojuši uzrakstu: «Zims kolkcjas izpardena.» Bet skatlogos ir rakstīts arī [seil]! Un kā ar kafejnīcu Illy? «Tās ir reģistrētas preču zīmes. Latīņu burti – viss kārtībā,» Kursītis stāsta, ka uzņēmumam preču zīmes reģistrācija izmaksā 65 latus. Kāds grāmatu veikals, piemēram, reģistrējis preču zīmi Mi vas absluživajem. Kopumā krievi vairāk sūdzoties par uzrakstiem angļu valodā, bet latvieši – par krievu. Nesen pie viesnīcas Reval Hotel Latvija par farmaceitu konferenci vēstīja plakāts krievu valodā, jo daudzi dalībnieki bija no Krievijas. VVC ir pilnvaras sodīt organizētājus, taču noņemt plakātu – tiesību nav.

Runājot par referendumu, var just, ka Kursītis turas, lai nekļūtu pavisam skarbs. «Referendumu nevajadzēja atļaut. Tas ir vājprāts, ka gudrās galvas nepieņēma straujas izmaiņas Satversmē. Nedrīkst būt referendumi par valodu, teritoriju, pilsonību.» Citās valstīs, kur krievu ir vēl vairāk nekā Latvijā, nekas tāds nebūtu iespējams. Neļautu kāpt uz galvas. «Londonas grautiņu vaininiekus sodīja īsā laikā, bet Latvijā tas cirks ap 13.janvāra nemieriem ilgs gadiem un, visticamāk, beigsies ne ar ko. Vara parāda savu bezspēcību. Ja vara nespēj sevi aizstāvēt, tauta to neciena. Pēc tam būs jālasa savstarpējo attiecību lauskas, jo vāze kopumā ir dikti plāna.» Ar referendumu, visticamāk, nekas nebeigšoties, jo gluži kā šķirtam laulātam pārim, pāridarījumi neaizmirstoties ilgi. Krievi atspēlēšoties izdevīgos datumos.

Iezīmējot ainu, kas būtu, ja referendumā tiešām nobalsotu par otru valsts valodu, Kursītis saķer galvu: Satversmes grozījumiem jāstājas spēkā 15 dienu laikā. Tas, cik īsā laikā būtu jāpārtaisa visi dokumenti, lai tie būtu gan latviešu, gan krievu valodā – pase, autovadītāja apliecība, veidlapas -, nav zināms. Sodītu latviešus, kuri neprot krievu valodu atbilstoši darbam veicamajā apjomā.

Etniski sprādzienbīstamās situācijas, pēc Kursīša domām, veidojas tāpēc, ka Latvijā minoritātes savā starpā nekonkurē, kā tas ir Lietuvā, kur ir 8% krievu un 10% poļu. Latvijā visas minoritātes vienojošā valoda ir krievu. «Kamēr latvieši paši jutīsies kā minoritāte un klanīsies gan uz Rietumiem, gan Austrumiem, likumi nelīdzēs.» Kursītis aicina runāt ar krieviem latviski, taču ne visiem – pret veciem cilvēkiem jāizturas ar cieņu. Kā labu piemēru Kursītis min neseno gadījumu, kad Narvesen pārdevēja Dace Kalniņa – studente, kas piestrādāja vasaras brīvlaikā – kādu pircēju pasveicinājusi latviski, taču viņš pieprasījis, lai sasveicinās un apkalpo krieviski. Viņa tam nepiekrita. Pircējs no Narvesen prasīja kompensāciju un grasījās tiesāties. Dace saglabāja darbu un saņēma VVC balvu par valsts valodas aizstāvēšanu, bet tagad ir frakcijas Visu Lavijai! TB/LNNK sekretāre Saeimā. «Krievus daudzviet ciena, bet krieviski runājošos gan ne, jo viņi cenšas uzspiest savu valodu. Lien tur, kur nevajag, tāpēc saņem pretestību un no tā izsecina, ka viņus neciena,» rezumē Kursītis.

Kādā sarunā ar bijušo EDSO cilvēktiesību komisāru Kursītis sapratis, ka viņam nav izdevīgi saprast Latvijā valdošo situāciju, svarīgi esot izkalpot Krievijai, jo EDSO ir aukstā kara laikā veidota organizācija, kam bija jāmazina domstarpības starp PSRS un Eiropas valstīm. «Un jaunais [Eiropas Padomes cilvēktiesību] komisārs Nils Muižnieks, šķiet, būs nākamais Voss,» savu domu turpina Kursītis.

Uz referendumu, protams, Kursītis ies un balsos pret otru valsts valodu. Jo neatkarīgā valstī tā var būt tikai viena.

Ēdienkarte
Caffè Latte
Rožmaizītes

Ir jautā

Posted on februāris 15, 2012 by - Viedoklis

21.februāris ir starptautiskā dzimtās valodas diena. Kā stiprināt valodu?


Andris Freidenfelds, dziedātājs un Radio SWH dīdžejs:
Manuprāt, valodu var stiprināt, ļaujot tai normāli attīstīties. Nevairoties, ka tajā varētu iemesties arī mazi prusaki no citām valodām.

Marija Golubeva, Providus pētniece:
Vajadzētu līdzekļus ieguldīt latviešu valodas centros, lai veidotu kursus, kuri būtu vai nu lēti vai bez maksas.

Nora Ikstena, rakstniece:
Katrs var individuāli kopt valodu, sākot ar ģimeni, lasīšanas tradīcijām. Bet jāmaina politikas attieksme pret valsts valodu – ja būtu valsts atbalsts, līdz referendumam nevarētu nonākt.

Saimnieki

Posted on februāris 15, 2012 by - Viedoklis

Par spīti maiju kalendāram, mums Latvijā būs jādzīvo arī pēc 2012.gada. Kā?

Viss jau ir pateikts. Nav īstais brīdis izrādīt attieksmi ar baltām lapām vai palikšanu mājās, bet gan iet balsot un ar Atmodas laika entuziasmu dot liecību pašu un starptautiskajai sabiedrībai. Ne tikai par valodu, bet par to, ka vēl redzam Latvijā potenciālu, kā dēļ ir vērts tai līdzi celties. Skaidrs, ka krievu valodu Latvijā nekas neapdraud, bet latviešu valodai vienīgās valsts valodas statuss ir izdzīvošanas un attīstības priekšnoteikums. It kā atliek tikai uzvilkt baltu kreklu un doties nosvinēt demokrātiju, ko dāvā Latvijas valsts. Taču, par spīti maiju kalendāram, mums Latvijā būs jādzīvo arī pēc 2012.gada. Kā?

Referendums ir provokācija, kas nesagatavotu sabiedrību ievelk brizanta lēmuma pieņemšanā. Ja idejas autorus interesēja saskaņa starp tautām, tad vajadzēja sākt ar diskusiju bez spiediena un draudiem. Apspriest var visu, bet grūst cilvēkus pie urnām nozīmē grūst viņus konfrontācijā. Lai kaut iedomātos krievu valodu par otru valsts valodu, jāsāk ne ar referendumu, bet ar to, ka šajā valodā izskan skarbs nosodījums deputātam, kas slauka muti Latvijas karogā. Labi, daļa Latvijas iedzīvotāju vēlas atzīmēt uzvaras dienu 9.maijā, taču krievu valodā tad būtu sagaidāms skaidrs protests pret Georgija lentītēm un padomju karogiem. Bet kamēr daļa krievu kopienas slauka muti Latvijas karogā un apliecina lojalitāti režīmiem, no kā latvieši ir piedzīvojuši vislielākās nelaimes, bet otra daļa uz to noskatās klusējot, tikmēr latviešu acīs ierosinājums piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu būs kā Ījaba sievas padoms: «Atsaki Dievam un mirsti!» Referenduma rosinātāji to saprot, bet met mums to sejā, pat negaidot pozitīvu iznākumu. Ar kādu mērķi?

Viņu mestais izaicinājums visu tautību labas gribas cilvēkiem uzdod vienu jautājumu – par ko mēs kļūsim, ejot tam cauri? Par tādiem kā viņi? Pirmatnējām dusmām nu būtu labs attaisnojums – mēs par savu tautību un valodu. Taču pat tik svarīgu lietu vārdā nedrīkst aizmirst universālas vērtības un veselo saprātu. Ko dusmas dotu?

Tagad jāmēģina saglabāt skaidru galvu un atcerēties, ka mums vajag mierīgu dzīvi labklājīgā Latvijā. To var uzcelt tikai latvieši un nelatvieši kopā, bet vispirms jāmācās citam citā saskatīt cilvēciskas būtnes, spējīgas uz iejūtību un lojalitāti. Jābeidz prasīt to, ko otrs nespēj dot. Krieviem vajadzētu beigt ignorēt vēstures patiesību un neprasīt, lai latvieši atzīst paradīzi Krievijas impērisma izpausmēs. Latviešiem vajadzētu beigt gaidīt, ka krievi šīs vēsturiskās patiesības dēļ sevi līdz bērnu bērniem turēs par zemcilvēkiem. Cilvēka dvēsele tā nedarbojas, tai ir vajadzīgs apstiprinājums un cieņa. Ja tai nav dota gudra iespēja, samilzt konflikts, kurā var asiņot līdz izsīkumam. Mūsu krieviem nekur nav jābrauc, un latvieši neatteiksies no  eiropeiskas Latvijas kā vienīgās vietas savai valodai un kultūrai. Ar to jārēķinās un visiem, kam prātiņš mājās, ir jāmeklē kopējs ceļš uz godīgu politiku, taisnīgu sabiedrību un vienojošām, kristīgām vērtībām. Starp citu, Vladimirs Lindermans izteica domu, ka krieviem līdzās latviešiem jābūt Latvijā saimniekiem. Latviskajā ētosā saimnieks nav bargs un rijīgs kungs, bet tas, kurš mīl savu zemi un vairāk par citiem strādā, rūpējas un jūtas atbildīgs par visas saimes labklājību. Vai latvieši ir uz to gatavi? Vai uz to ir gatavi krievi? Vai spējam cits ar citu par to runāt? Būs grūti, kad visapkārt tik daudz sarūgtinātu, niknu cilvēku. Dažādu tautību labas gribas cilvēkiem vajadzētu turēties kopā, cerot, ka piciņa rauga spēs saraudzēt visu mīklu.