Skanstes attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags.
Par spīti maiju kalendāram, mums Latvijā būs jādzīvo arī pēc 2012.gada. Kā?
Viss jau ir pateikts. Nav īstais brīdis izrādīt attieksmi ar baltām lapām vai palikšanu mājās, bet gan iet balsot un ar Atmodas laika entuziasmu dot liecību pašu un starptautiskajai sabiedrībai. Ne tikai par valodu, bet par to, ka vēl redzam Latvijā potenciālu, kā dēļ ir vērts tai līdzi celties. Skaidrs, ka krievu valodu Latvijā nekas neapdraud, bet latviešu valodai vienīgās valsts valodas statuss ir izdzīvošanas un attīstības priekšnoteikums. It kā atliek tikai uzvilkt baltu kreklu un doties nosvinēt demokrātiju, ko dāvā Latvijas valsts. Taču, par spīti maiju kalendāram, mums Latvijā būs jādzīvo arī pēc 2012.gada. Kā?
Referendums ir provokācija, kas nesagatavotu sabiedrību ievelk brizanta lēmuma pieņemšanā. Ja idejas autorus interesēja saskaņa starp tautām, tad vajadzēja sākt ar diskusiju bez spiediena un draudiem. Apspriest var visu, bet grūst cilvēkus pie urnām nozīmē grūst viņus konfrontācijā. Lai kaut iedomātos krievu valodu par otru valsts valodu, jāsāk ne ar referendumu, bet ar to, ka šajā valodā izskan skarbs nosodījums deputātam, kas slauka muti Latvijas karogā. Labi, daļa Latvijas iedzīvotāju vēlas atzīmēt uzvaras dienu 9.maijā, taču krievu valodā tad būtu sagaidāms skaidrs protests pret Georgija lentītēm un padomju karogiem. Bet kamēr daļa krievu kopienas slauka muti Latvijas karogā un apliecina lojalitāti režīmiem, no kā latvieši ir piedzīvojuši vislielākās nelaimes, bet otra daļa uz to noskatās klusējot, tikmēr latviešu acīs ierosinājums piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu būs kā Ījaba sievas padoms: «Atsaki Dievam un mirsti!» Referenduma rosinātāji to saprot, bet met mums to sejā, pat negaidot pozitīvu iznākumu. Ar kādu mērķi?
