Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kāpēc šūpo valdību?

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Analīze

Tieslietu ministra pēkšņā demisija ir lielākais satricinājums valdības astoņu mēnešu darbā

Pirms nedēļas, trešdien, Rīgas pilī notika tiesnešu zvērestu nodošanas svinīgā ceremonija, un tās laikā tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš tikās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Abu sarunā tika apspriesti Tieslietu ministrijā veicamie turpmākie darbi. Ministrs ne ar pušplēstu vārdu prezidentam nav pieminējis, ka grasās atkāpties no amata.

Tomēr tieši ar šādu pēkšņu ziņu nāca klajā pēc dažām stundām – 20.jūnija vakarpusē ar preses sekretāres starpniecību izplatot paziņojumu, ka produktīvs viņa darbs valdībā turpmāk nav iespējams premjerministra spiediena dēļ. Pats premjers Valdis Dombrovskis tobrīd atradās vizītē Vatikānā, un ministra demisija viņam nāca kā pārsteigums. Ministrs saka, un to apstiprina arī viņa partijas kolēģi, ka demisijas iespēja netika apspriesta arī Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK valdes un frakcijas kopējā sēdē, kas arī notika trešdien. «Tas bija mans vienpersonisks lēmums,» intervijā atkārto ministrs un paliek pie formālās versijas, ka iemesls esot premjera «spiediens» ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu risināšanā, ignorējot Nacionālās apvienības (NA) iebildumus.

Tomēr šis demisijas pieteikums krīt laukā no ierastās politiskās procedūras rāmjiem un rada jautājumus par patieso iemeslu, kurš izraisījis pieredzējušā politiķa pēkšņo soli, un par tālākajiem lēmumiem, kas ietekmēs valdības stabilitāti.

Rūdīts politiķis
Gaidis Bērziņš politikā nav jaunpienācējs vai ierindnieks – viņš tajā darbojies 15 gadus un ir NA līdzpriekšsēdētājs. Ministra amatā ir trešo reizi, savulaik bijis tieslietu ministrs gan premjera Aigara Kalvīša (TP) valdībā, gan vēlāk – Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītajā Ministru kabinetā, turklāt pieradis strādāt nebūt ne vienkāršos apstākļos, kur būtu no pusvārda nolasītas tēvzemiešu intereses un vēlmes. «Viņš ir pragmatisks, nosvērts un saimniecisks cilvēks,» – tā Bērziņu raksturo līdzgaitnieki.

Kaut arī pēdējā laikā vairāku NA politiķu teiktajā bija manāma kurnēšana par «koalīcijas darba stilu» un komunikācija ar premjera biroju ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu risināšanā jau kopš jūnija sākuma izvērtās skaļos publiskos paziņojumos, nekas neliecināja par gaidāmu ministra demisiju. 

Kad īsti Gaidis Bērziņš pieņēmis šādu lēmumu un kādēļ to turējis slepenībā, ministrs intervijā skaidri neatbild. Pēc viņa teiktā, lēmumu iekšēji esot pieņēmis, taču līdz vakaram gaidījis premjera atbildi uz NA iebildumiem. 

Kāpēc ministrs nepacietās vēl nakti un nesagaidīja premjera atgriešanos no Vatikāna, lai personīgi tiktos pirms publiska paziņojuma? «Ja jūs meklējat citus iemeslus, tad tādu vienkārši nav. Šādu lēmumu es pieņēmu patstāvīgi, uzskatot, ka tālāka šīs konfliktsituācijas eskalācija nav pieļaujama,» saka Bērziņš.

Liktenīga sakritība
Ministra lēmums ir līdz šim redzamākais satricinājums, ko valdība piedzīvo savas pastāvēšanas astoņos mēnešos, un tas nācis tieši dienā, kad iezīmējās būtisks pavērsiens vienā no sarežģītākajiem jautājumiem, kas šai valdībai jāizlemj. Runa ir par 600 miljonus eiro vērto vilcienu iepirkumu, kurā ir ieinteresēti ietekmīgi ļaudis ārpus valdības. Tieši 20.jūnija rītā intervijā LNT raidījumam 900 sekundes satiksmes ministrs Aivis Ronis ļāva skaidri noprast, ka līdzšinējā iepirkuma modelis mainīsies – ar oligarhu ietekmi saistītā Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR) paliks ārpus vienošanās ar Spānijas uzņēmumu CAF par jauno vilcienu iegādi. 

Žurnālam Ir zināms, ka sarunās par jauno līgumu apspriesta iespēja, ka vilcienu iepirkumā kā apakšuzņēmējs iesaistītos kāds cits Latvijas uzņēmums, kas ir tehniski un finansiāli spējīgs to īstenot. Tajā pašā dienā Ronim un Pasažieru vilciena valdei notikušas sarunas ar CAF pārstāvjiem un, pēc informācijas, kas ir žurnāla Ir rīcībā, spāņi akceptējuši RVR izslēgšanu.

Vairāki apstākļi liek domāt, ka Bērziņa demisija, šūpojot valdību, varētu būt saistīta ar šiem saimnieciskajiem jautājumiem.

Pirmkārt, brīdinājumus nelikt šķēršļus vērienīgajam vilcienu iepirkumam, sasaistot to ar koalīcijas stabilitāti, atbildīgās amatpersonas saņēmušas jau pērnruden. Kad satiksmes nozares vadību no Aivara Lemberga kontrolētās Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) ministra Ulda Auguļa rokām pārņēma Aivis Ronis, saņemti skaidri signāli – ja tiks veiktas kardinālas izmaiņas Pasažieru vilciena (PV) valdē, kas sagatavoja vilcienu iepirkumu, tobrīd jaunizveidotā valdība var krist. Var tikai minēt, ar kā rokām to varētu gāzt, taču Roņa lēmumi vedina domāt, ka viņš šo iespējamību visu laiku ņēmis vērā. Ar to var skaidrot viņa lēmumu jaunajā PV valdē iekļaut ar iepriekšējo Satiksmes ministrijas politisko varu saistītus cilvēkus.

Uz sakritību starp vilcienu iepirkuma lietas pavērsienu un ministra pēkšņo demisiju žurnālam Ir norādīja arī cilvēki, kas pašlaik iesaistīti sarunās ar CAF, tomēr viņi uzsver, ka nekādu spiedienu patlaban šajā jautājumā nav izjutuši. Ministra demisija nevarot ietekmēt pašreizējo sarunu procesu, ja vien nenotiek tālākas politiskas izmaiņas valdībā.

Otrkārt, RVR īpašnieki un vilcienu iepirkuma lobētāji vedina domāt par projekta īstenotāju ciešajām saiknēm ar politisko varu. 2009.gada nogalē – tajā pašā mēnesī, kad PV izsludināja dārgāko iepirkumu Latvijas vēsturē, nomainījās arī RVR īpašnieki – par vairākuma akcionāru kļuva Kipras ārzonas kompānija Mysea Enterprises. Šī kompānija sev piederošās RVR akcijas ieķīlāja Vladimiram Antonovam pastarpināti piederošajā Latvijas krājbankā, kurā rūpnīca saņēma apjomīgu kredītu. Kā Mysea pārstāvis šajā darījumā figurēja Latvijas uzņēmējs Sergejs Fiščenko, kurš daudzos darījumos saistīts ar Antonova interešu pārstāvniecību. Ir zināms, ka RVR pašlaik atrodas soli no maksātnespējas, no kuras to glābtu vienīgi vilcienu iepirkums.

Ja vērtē Bērziņa iepriekšējo profesionālo darbību un NA saiknes ar uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu, nevar noraidīt iespēju, ka ministra lēmumu varēja konsultēt vai ietekmēt cilvēki ārpus oficiālās politikas. Neoficiāli Saeimas kuluāros Gaidis Bērziņš jau izsenis tiek dēvēts par «Lemberga advokātu», viņš ir ticis pratināts tā dēvētajā Lemberga stipendiātu lietā, savukārt Abdulmuslimovs aktīvi iesaistījies Antonova interešu aizstāvībā, ne vien meklējot risinājumus Krājbankas  sanācijai, bet skarbi vēršoties pret tiem, kam Antonovs palicis parādā.

Pats Bērziņš šos minējumus dēvē par spekulācijām – intervijā viņš stāsta, ka ar Lembergu pēdējoreiz runājis priekšvēlēšanu debatēs, ar Abdulmuslimovu vispār neesot pazīstams, bet valdību šūpot nemaz nav gribējis.

Kas būs tālāk?
Abi NA līderi – gan Raivis Dzintars, gan Gaidis Bērziņš – uzsver, ka viņu plānos nav gāzt valdību, lai gan apvienība tajā nejūtoties kā vienlīdzīgs partneris. Pēc Dzintara teiktā, pašlaik aktuāli esot izdiskutēt komunikācijas problēmas, lai tādas vairs neatkārtotos, un pārrunāt «koalīcijas darbības filozofiskos pamatus».

Līdz otrdienas vakaram, kad žurnāls Ir tiek nodots tipogrāfijā, koalīcijas partneriem nebija īsti skaidrs, ko vēlas panākt NA. Tas, ka apvienība pagājušajā ceturtdienā Saeimas balsojumā, neraugoties uz saviem iebildumiem, atbalstīja Hipotēku bankas pamatkapitāla palielināšanu, vedina domāt, ka valdības gāšana nav NA darba kārtībā. Ja koalīcija būtu izgāzusi šo priekšlikumu, finanšu ministrs Vilks atkāptos no amata, un tas sašķobītu valdību.

Tomēr netiek izslēgts, ka NA var prasīt izlīdzināt ietekmes sfēras atbilstoši deputātu skaitam Saeimā, prasot «trešo ministra portfeli». Šādas plašākas pārbīdes var radīt nopietnus draudus koalīcijai. Savukārt Aivars Lembergs drīz pēc Bērziņa demisijas aģentūrai LETA izteicies, ka «strīdi neapdraud koalīciju», toties tagad «Vienotība var pārliecināties, cik viegli bija strādāt ar ZZS».

Bērziņa demisijas mērķus skaidrāk parādīs koalīcijas sarunas par vakanto tieslietu ministra amatu. Vienotībā un Rīgas pilī dzirdams atbalsts bijušajai TM parlamentārajai sekretārei, Latvijas Universitātes lektorei Baibai Brokai. Viņa raksturota kā «sātans brunčos», kas spētu pieķerties tiesu sistēmas reformām. Tomēr uz NA rezervistu soliņa ir arī deputāts, bijušais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, TM parlamentārais sekretārs Jānis Bordāns un NA valdes loceklis Aigars Lūsis. Pēdējā izredzes gan tiek vērtētas kā minimālas – viņa kandidatūra pērn tika noraidīta Krāj-bankas maksātnespējas administratora amatam, jo par viņa darbībām Jelgavas siltumtīklu uzņēmuma maksātnespējas procesā savulaik ierosināts kriminālprocess un viņš desmit dienas pavadījis apcietinājumā.

Gandrīz kā neveiksmīgā jokā – arī Bērziņš pēc demisijas nav aizcirtis durvis darbam valdībā. Uz Ir jautājumu, vai viņš apsvērtu iespēju atgriezties ministra amatā, Bērziņš atbildēja, ka «par to lems valde». Šķiet, ka premjers gan to neapsver – uz jautājumu, vai viņš akceptētu Bērziņa atgriešanos, Dombrovskis pavēstīja: «Bērziņš ir demisionējis, tāpēc premjers ir gatavs apsvērt nākamās NA izvirzītās kandidatūras tieslietu ministra amatam,» ko vērtēšot pēc profesionalitātes, pieredzes un reputācijas.

Pievienosimies nevis eiro, bet doičmarkai?

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Pusdienās

Finanšu ministrs Andris Vilks nemoka sevi par eiro nākotni – svarīgākais ir būt vienā grupā ar Vāciju, taču viņu biedē pašiznīcinoša neticība Latvijas ekonomikai

Desmit minūtes pirms norunātā tikšanās laika mani Rīgas Biržā sagaida «krīze» – skaisti atjaunotajā namā it kā darbu sākušais jaunais restorāns, kas šķita piemērota vieta sarunai ar finanšu ministru, izrādās apmeklētājiem slēgts. Pārceļam tikšanos uz jau pārbaudītu vietu – restorānu Neiburgs Doma laukuma otrā galā. Pat īsajā pastaigā pāri laukumam ir acīmredzams, cik ļoti pirmssvētku burzma kontrastē ar ministra vēlāk pieminēto «drausmīgo pesimismu», kas sabiedrībā arvien valdot par valsts ekonomisko stāvokli.

Varbūt pie vainas neuzticēšanās politiķiem pēc dziļās krīzes, ko piedzīvojām solīto trekno gadu vietā, neskaidrība par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu pēdējā laika lielajos valsts darījumos un piesardzība, redzot Eiropā notiekošo?

Tie ir mūsu sarunas svarīgākie temati. Ministrs bilst, ka gribot tikai tēju. Pierunāju pagaršot vismaz saldo ēdienu.

Iepriekšējā dienā Saeima atbalstījusi valstij piederošās Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanu par 25 miljoniem, darīdama iespējamu tās pārdošanu. Kuluāros runāja, ka ministrs Vilks draudējis atkāpties no amata, ja tas nenotiks. Uzreiz pēc tieslietu ministra Gaida Bērziņa demisijas tas būtu nozīmējis tiešām nopietnu valdības krīzi.

«Es vienkārši kolēģiem politiķiem teicu, ka šis ir nenovēršams process, kurā nevar būt cits iznākums,» Vilks skaidro. «Ka nebūšu tas ministrs, kas gadījumā, ja politiķi bloķēs bankas restrukturizācijas procesu, piedalīsies tajā pēdējā solī – bankas likvidācijā, kas varētu būt vairāku simtu miljonu zaudējums budžetā.»

Ja netiktu pārdotas bankas komercdaļas, Eiropas Komisija liktu, lai banka atmaksā valstij tajā ieguldītos 144 miljonus, jo kvalificētu to kā neatļautu atbalstu bankas komercdarbībai. Arī bankas izsniegto slikto hipotekāro kredītu apjoms ir ievērojams, min Vilks. Gaidīt pārdošanai labākus laikus, kā ieteica opozīcijas politiķi, būtu bezjēdzīgi, jo «tur nekas nemainās, tikai pasliktinās». Un arī Eiropas banku sistēmā «nekas labāk šogad nepaliks». Turklāt, kaut gan interesi bija izrādījuši «100 investoru», šajā mazajā tirgū ir reāli gatavi strādāt tikai tie, kuri to jau labi pazīst.

Ātrāk pārdot banku, kā prasa vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem un arī Eiropas Komisija kā priekšnoteikumu eiro ieviešanai, kavējis gan sarežģītais tehniskais process, gan pērn Eiropā nobriedusī banku krīze, gan Krājbankas krahs un uzbrukumi Swedbank, kurus Vilks dēvē par «apzinātām vai neapzinātām provokācijām».

Aizrādu, ka šo darījumu vienmēr varēs apšaubīt, jo pircējus – Swedbank un SEB – atradusi par starpnieku izvēlētā SEB konsultantu firma, turklāt viņš pats bijis saistīts ar šo banku. Ministrs nopūšas – varējis «norobežoties», kā to izdarīja premjerministrs Dombrovskis, kura ģimenei Hipotēku bankā esot kredīts. Taču: «Kurš ministrs tad to būtu tālāk virzījis? Būtu dīvaini, ja finanšu ministrs nepiedalītos.» SEB bankā viņš bijis vienkāršs ekonomists, bet par reputāciju varot «prasīt jebkuram», vai jelkad ir «politiski kaut ko kārtojis».

Vilks prognozē, ka galu galā notikšot arī cits, vēl skaļāku rezonansi izraisījušais darījums – vilcienu iepirkums, pret kura nosacījumiem Finanšu ministrija ir iebildusi. Viņš pats gan uzskata, ka «varētu vispār šajā posmā vagonus nepirkt, to pilnībā atcelt», EK līdzfinansējuma 100 miljonus latu «pārorientēt uz citām programmām», bet pie vilcienu iepirkuma atgriezties pēc dažiem gadiem. Jo pašreizējā darījumā esot «daudz nezināmo un apkalpošanas izmaksas tik grandiozas, viss tik necaurspīdīgi un dārgi».

Tomēr «varbūt vidusceļš vēl atrodams» – pirmkārt, iepirkuma apjomam jābūt mazākam, otrkārt, Krājbankā ieķīlātās un ārzonas kompānijām piederošās Rīgas Vagonbūves rūpnīcas vietā jāatrod cita vilcienu apkopes bāze, par kādu varētu noderēt «kaut vai Daugavpils», kur atrodas Baltijā lielākā lokomotīvju remonta rūpnīca. Viņaprāt, ņemot vērā situāciju Eiropas un Spānijas ekonomikā, vilcienu pārdevējs CAF arī varētu būt sapratis, ka «jāpanāk pretim». Tāpēc – «domāju, ka līgums būs». Tomēr citāds, nekā bija paredzēts uz RVR bāzes – «tas stāsts ir beidzies».

Esot jāņem vērā arī «precedenta un reputācijas problēma». «Mums ir bijusi megamānija atsevišķiem ministriem. Kas tik nav solīts! Mums liekas – tie ir bijuši citi politiķi. Bet, kad aizbrauc uz Briseli vai Londonu, viņiem priekšā ir [tā pati] Latvija. Kā tu iestāstīsi, ka esi citāds?» Tiesa, «Dombrovskim tagad nāk līdzi pozitīva vēsture, ticamība ir liela». Tomēr «tā ir Latvija, un, ja vienreiz ir izdarījusi kaut ko ļoti dīvainu, tad pārējie [politiķi], kuri grib ar godaprātu darīt, arī tiek līdzīgi skatīti».

Aizrādu, ka arī šī valdība dod iespēju apšaubīt valsts ilgtermiņa politikas pastāvīgumu. Apņēmusies taupīt, Saeima pirmajā lasījumā pat apstiprinājusi fiskālās disciplīnas likumu, kas papildu ieņēmumus paredz novirzīt budžeta deficīta segšanai un valsts ārējā parāda atmaksai. Taču nupat samazina pievienotās vērtības nodokli un pošas grozīt budžetu, lai palielinātu izdevumus. Vai ar to paši nedodam argumentus tiem, kuri nevēlas mūs redzēt eirozonā?

Vilks nepiekrīt. «Kad redzēsit šāgada skaitļus, nebrīnieties, cik mazs būs budžeta deficīts,» viņš teic. Kāds būs? Ja ekonomika otrajā pusgadā Latvijā augs vismaz par 3% gada griezumā (pirmajā tie bija vairāk nekā 5%), tad «deficīts ar visiem budžeta grozījumiem varētu būt tuvāks vienam procentam nekā diviem».

Viņu satraucot visaptverošais pesimisms par valsts ekonomiku un negatīvās ziņas par to medijos. Latvija ekonomikas izaugsmē esot izcilniece uz Eiropas un pasaules fona. Tomēr «pašiznīcināšanās instinkts» esot «vienkārši ārprātīgs». Tāpēc – «vai gribam streikus budžeta pieņemšanas laikā, vai tracis un psiholoģiskais spiediens ir to vērts», ja pat pēc algu palielināšanas Latvijas budžeta deficīts, ko EK prasa ne lielāku kā 3% no IKP, būtu «nevis 2,1, kā bijāt solījuši, bet gan 1,1»? Ministrs nešaubās, ka eiro ieviešanas kritērijus valsts izpildīs, lēmums par mūsu uzaicināšanu pievienoties būšot politisks.

Vai gada beigās vēl būs, kam pievienoties? Vilks uzskata, ka eirozonas nākotne izšķirsies vasarā. Viņaprāt, tā būs atkarīga ne no Spānijas, bet no Grieķijas – vai tās valdība spēs izdarīt visu nepieciešamo, vai arī valsts «menedžēti» izstāsies. Grieķijas aiziešana nebūtu pats sliktākais. «Sliktākais, kas var būt, ir neziņa, kā līdz šim.»

«Par eiro nākotni es sevi nemoku,» saka finanšu ministrs. «Es uzskatu – mums ir ļoti cieši jāstrādā ar Vāciju, Nīderlandi, Franciju, Somiju. Jācenšas tikt tajā monetārajā grupā, kurā ir šīs valstis.» Atšķirības mentalitātē starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem saglabāšoties vēl ilgi, un «man tāda sajūta, ka būs tieksme uz reģionālām valūtām, bet lielām». «Varbūt Vācija pati iziet ārā. Vācu marka – lūdzu! Kāpēc ne? Man vienalga, tā var būt arī reģionāla skandināvu valūta.» Taču Latvijai lēmums par pievienošanos eiro kā šai valstu grupai būs ārkārtīgi svarīgs – «ja šo iespēju palaižam garām, tad zem šā vairoga, iespējams, vairs nekad neatgriežamies».

Vai valdība ir stabila? «Sitēju jau netrūkst,» ministrs pasmaida. «Daudzus laikam tracina, ka ir labi rezultāti» un tāpēc «tiek apņirgāti jebkādi panākumi». Valdības darbā gan netrūkstot arī negāciju, un Vilks atzīst, ka «tās tiek saspilgtinātas». Tomēr – «es jūtu, ka ir zināms izmisums tiem, kuri gribētu ar šo valdību kaut ko izdarīt».

Gan jau arī Latvijā «būs brīdis, kad populisti nāks pie varas», paredz ministrs. Taču nākamās valdības nevarēs vienkārši mainīt fiskālās disciplīnas principus. Četros gados valsts attīstības rādītājos «redzamas skaistas līnijas, vīzija bijusi precīza, un gribu to pēc iespējas pagarināt, vienkārši jāuzticas procesam», rezumē Vilks.

Ēdienkarte
Zemeņu un maskarpones krēma kārtojums
Rabarberu un zemeņu pīrāgs ar karamelizētām auzu pārslām
Zaļā tēja, melna kafija

Ir jautā

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Viedoklis

Ja paliek spēkā spriedums par tarifu atcelšanu, vai Latvenergo jākompensē pārmaksātās summas?


Ivars Zariņš, Saskaņas centra deputāts:
Pēc tam, kad Latvenergo tiesas spriedumu pārsūdzēs, šis lēmums, visticamāk, būs pretējs, tā parasti notiek. Un tādā gadījumā mēs, iedzīvotāji, būsim zaudētāji un piemaksāsim Latvenergo, nevis otrādi.

Andris Siksnis, Latvenergo ārējās komunikācijas daļas vadītājs:
Kopējā summa, protams, ir nopietna, taču to pamatā veido juridisko personu maksājumi, un iedzīvotājiem nevajadzētu kalt cerības, ka kaut ko saņems atpakaļ. Tiesas lēmumu pārsūdzēsim, kas, visticamāk, nozīmēs vienotu tarifu visiem iedzīvotājiem.

Tekla Žabova, Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas padomes priekšsēdētāja:
Es domāju, ka Latvenergo būtu jāatmaksā. Viņi tika brīdināti jau tad, kad mēs iesniedzām šo prasību tiesā. Varbūt vienreiz šiem tarifu cēlājiem būs mācība.

Kontroles ilūzija

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Viedoklis

Kas liek šoferiem, laivotājiem un pārējiem riskantās nodarbēs iesaistītajiem pārvērtēt savas spējas ietekmēt neietekmējamo?

Tagad dariet tā – uzrak-stiet uz papīra lapas četrus jautājumus, ko uzdot šoferiem. 1. Kāda ir varbūtība, salīdzinot ar citiem autovadītājiem, jums iekļūt satiksmes negadījumā, vadot auto? 2. Kāda ir varbūtība, salīdzinot ar citiem autovadītājiem, iekļūt satiksmes negadījumā, braucot auto kā pasažierim? 3. Kāda ir varbūtība, salīdzinot ar citiem autovadītājiem, jums iekļūt satiksmes negadījumā, ko pats izraisāt, ietriecoties priekšējā auto aizmugurē? 4. Kāda ir varbūtība, salīdzinot ar citiem autovadītājiem, jums iekļūt satiksmes negadījumā, ko izraisa cits transporta līdzeklis, ietriecoties jūsu auto aizmugurē?

Katram jautājumam pievienojiet atbilžu skalu no -5 (daudz mazāka) līdz +5 (daudz lielāka) ar 0 pa vidu (aptuveni vienāda). Pavairojiet kādos 20 eksemplāros un lūdziet, lai autovadītāji atbild uz šiem četriem jautājumiem.

Kad anketas aizpildītas, izrēķiniet katra jautājuma atbilžu vidējo aritmētisko vērtējumu. Pirms to publiskošanas noslēdziet derības, ka pirmā jautājuma atbildes vidēji būs tuvāk skalas -5 galam nekā otrā jautājuma atbildes. Tas pats attiecībā uz trešo un ceturto jautājumu. Derības slēdziet ar pēc iespējas racionālāk domājošiem cilvēkiem, jo viņiem šķitīs, ka ir taču prasmīgi šoferi un ir galīgi draņķīgi. 

Vidējajam aritmētiskajam trešajā un ceturtajā jautājumā jābūt vienādam, jo automašīnu sadursmē ir vienāds skaits to, kas ietriecas aizmugurē priekšā braucējam, un to, kuros ietriecas. Taču ar visai augstu varbūtību (jo vairāk cilvēku aptaujāsit, jo tā kļūs lielāka) visi atbildētāji domās, ka viņiem jau nelaimes iespējamība ir mazāka. To dēvē par kontroles ilūziju – cilvēku tendenci pārvērtēt pakāpi, kādā viņi spēj ietekmēt neietekmējamo. Cilvēki sajauc prasmes ar nejaušību. Par labu prasmēm, protams.

Turklāt ir faktori, kas kontroles ilūziju veicina un stiprina: garastāvoklis (jo labāks, jo sliktāk – tas ir, labākā garastāvoklī kontroles ilūzija pieaug), nesena veiksme (laimējies izsprukt, izvairīties, trāpīt vai nobremzēt). Zināms arī, ka veselais saprāts spēj mazināt kontroles ilūziju – informēšana par veiksmes (neveiksmes) varbūtību padara lēmumus un rīcību izsvērtākus.

Visa iepriekš rakstītā pamatā ir vesela pētījumu tradīcija par cilvēku lēmumiem un sociālo uzvedību, bet to visu atcerējos, lasot ziņas par avāriju uz dzelzceļa pārbrauktuves, pēc tam arī par laivotājiem Jāņos, kam laiva apgāzusies. Neko vairāk par dažām ziņu rindiņām nezinot, izteikšu minējumu – pirms viss notika, garastāvoklis bija labs, un kas līdzīgs bija darīts jau iepriekš. Nostrādāja kontroles ilūzija.

Nevajag iedomāties, ka kontroles ilūzija vienmēr ir peļama. Piemēram, tā noder, ja vēlaties dibināt uzņēmumu vai ģimeni, audzināt bērnus, ņemt kredītu mājas vai fabrikas būvēšanai, piekrist būt par priekšnieku vai deputātu, pārcelties dzīvot uz Īriju (Rīgu, Latgali, kur nu kurš izdomā). Ir jārēķinās – ejot uz spēļu zāli, kontroles ilūzija pozitīvi korelēs ar zaudēto naudas summu, vadot auto pa slidenu ceļu, tā veicinās iebraukšanu grāvī. Tajā pašā laikā pozitīva saistība būs vērojama arī starp izteiktāku studentu kontroles ilūziju un labākām atzīmēm. Ja vēlaties, izveidojiet jautājumus par jebkuru no nosauktajām tēmām un izmantojiet pirmās rindkopas piemērus, lai noskaidrotu, cik izteikta šajos gadījumos ir kontroles ilūzija.

Trūkums

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Komentārs

Ceturto daļu iedzīvotāju pāri nabadzības riska slieksnim pacēlusi valsts palīdzība

Reti kur sabiedrības noslieces uz paradoksālo domāšanu ir tik manāmas kā jautājumā par nabadzību un bezdarbu.

No vienas puses, visi zina, ka Latvija ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā un ka pie mums sociālie pabalsti ir vienkārši smieklīgi mazi. No otras puses, visi zina, ka Latvija ir pilna ļaužu, kuriem šie pabalsti liekas apmierinoši un kuri labprātāk dzīvo no tiem, nekā meklē darbu. Cita starpā, tāpēc mums esot tik augsts bezdarbs. Bet, no trešās puses, visi zina, ka mums visai drīz būs šausmīgs darbaroku trūkums, un jau tagad ir jāsāk domāt, no kurām valstīm importēt strādniekus.

Protams, šiem apgalvojumiem var atrast individuālus piemērus, kurus var izstiept līdz universālas patiesības apmēriem. Tomēr kopumā rodas zināmas grūtības loģiski saprast, kā sociālie pabalsti varētu vienlaikus būt pārāk mazi un pārāk lieli, vai kāpēc valstij ar 16% bezdarbu būtu jāsāk meklēt strādniekus ārzemēs. 

Tādas pārdomas atkal uzjundīja Labklājības ministrijas pirmdien publiskotais Nacionālais sociālais ziņojums. No vienas puses, ziņojuma sākumā uzsvērta valsts pabalstu būtiskā loma nabadzības samazināšanā. Nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits samazinājies no 21% 2009.gadā līdz 19% 2010.gadā, kas ir zemākais rādītājs kopš 2004.gada. Daļēji šis rezultāts ir tīri formāls: nabadzības riska slieksnis ir noteikts 60% apmērā no valsts vidējā ienākumu līmeņa. Tā kā Latvijā vidējie ienākumi samazinājušies, krities arī nabadzības riska slieksnis – vienas personas mājsaimniecībai no 191 lata 2008.gadā līdz 149 latiem 2010.gadā, savukārt mājsaimniecībai ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem, kas jaunāki par 14 gadiem – no 404 līdz 312 latiem. Ir cilvēki, kuri vairs netiek uzskatīti kā pakļautie šim riskam, lai gan viņu ienākumi nav mainījušies.

Tomēr ir arī cits būtisks faktors šim uzlabojumam: «Pēc dažādo sociālo pabalstu, pensiju un citas atlīdzības saņemšanas 2010.gadā nabadzības riskam bija pakļauti 19% iedzīvotāju, savukārt pirms visu sociālo transfertu saņemšanas nabadzības riskam būtu pakļauti 46% Latvijas iedzīvotāju.» Kā norāda Statistikas pārvalde, tas ir augstākais rādītājs kopš 2004.gada. Vairāk nekā ceturto daļu iedzīvotāju zemajam nabadzības riska slieksnim pacēlusi pāri valsts palīdzība.

«Tas liecina, ka sociālā aizsardzība krīzes un pēckrīzes periodā ir bijusi efektīva un mērķtiecīga,» rak-stīts ziņojumā, un varētu secināt, ka tieši valsts loma nabadzības novēršanā tiek uzsvērta. Turklāt ziņojuma sākumā izceltas tendences, kuras liecina – atjaunotā ekonomiskā izaugsme šo nabadzības problēmu pati no sevis nerisinās. Tieši otrādi, lai gan atsācies straujš IKP pieaugums, Latvijā nabadzīgie kļūst nabadzīgāki. Kā rakstīts ziņojumā, kopš 2009.gada «pieaug nabadzības dziļums», tas ir, zem nabadzības riska sliekšņa esošo cilvēku vidējo ienākumu līmenis aizvien pazeminās, un «ienākumu samazināšanās rezultātā 2011.gadā bija lielākais mājsaimniecību īpatsvars pēdējo četru un septiņu gadu laikā, kuras naudas trūkuma dēļ nevarēja segt būtiskas dzīvei nepieciešamas izmaksas».

Pēc šāda ievada varētu domāt, ka ziņojumā tiks uzsvērta nepieciešamība stiprināt valsts lomu šīs padziļinātās nabadzības mazināšanā, tomēr ziņojumā nosauktās konkrētās politikas norāda uz pretēju tendenci – samazināt pabalstu apjomu. Valsts budžeta līdzfinansējums garantētajiem minimālajiem ienākumiem tiks nodrošināts līdz 2012.gada 31.decembrim, bet dzīvokļa pabalstiem – līdz 30.aprīlim. No gada sākuma atbalsts pacientu iemaksu un līdzmaksājumu veikšanai, kā arī kompensējamo zāļu iepirkšanai tiks sniegts tikai tiem, kuri atbilst trūcīga iedzīvotāja statusam, bet šādu atbalstu vairs nesaņems pašvaldību noteiktā maznodrošinātā iedzīvotāju statusā nonākušie. Ziņojumā izcelta «simtlatnieku» programmas nozīme nabadzības mazināšanā, taču, kā zināms, šī programma no 2012.gada ir pārtraukta, un līdzīgiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem šogad atvēlēts daudz mazāk naudas.

Uzsvars pašreizējā un nākotnes politikā tiek likts uz tādas pabalstu sistēmas veidošanu, kuras mērķis ir virzīt cilvēkus uz darba tirgu. Teorētiski, protams, nevar iebilst, taču praktiskais paradokss nolasāms ziņojumā iekļautajā noslēguma formulējumā: «Ņemot vērā prognozes par salīdzinoši lēno situācijas uzlabošanos darba tirgū,» rakstīts ziņojumā, ir būtiski panākt, lai nabadzīgie iedzīvotāji «nezaudētu motivāciju savu situāciju uzlabot, iesaistoties darba tirgū».

Vai tas nozīmē spiest cilvēkus meklēt neeksistējošas darbavietas? Par nelaimi, netrūkst cilvēku, kuri pabalstu apjoma un saņemšanas ilguma samazināšanu līdz minimumam uzskata par galveno motivatoru, lai cilvēki atgrieztos darba tirgū. Stipri jāšaubās, vai šāds uzstādījums palīdzēs atrisināt ziņojumā konstatēto nabadzības padziļināšanos pat ekonomiskās atkopšanās laikā. Lai atšķetinātu mūsu sociālās politikas paradoksus, nepieciešama gudrāka, precīzāka, vienlaikus zinātniskāka un cilvēciskāka pieeja. Privātās sarunās rodas iespaids, ka vismaz daži cilvēki Latvijas labklājības sistēmā to saprot. Par nelaimi, šī izpratne vēl neatspoguļojas Nacionālajā sociālajā ziņojumā.

Komentārs 140 zīmēs
Viens, divi, trīs, tie citi būs drīz. Spānija kļuva par ceturto, Kipra – par piekto eirozonas valsti, kas lūdz finanšu palīdzību banku un budžeta glābšanai.

Izsit korķus. Administratīvā tiesa atcēlusi pērn aprīlī noteiktos elektrības tarifus. Ko tas nozīmēs patērētājiem, Latvenergo, regulatoram? Visi taustās kā pa tumsu. 

Saeima grozīja likumu, paaugstinot nepieciešamo parakstu skaitu tautas nobalsošanas ierosināšanai. Opozīcija draud rīkot referendumu – par referendumiem.

Laikmetu griežu zīme

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Komentārs

Neviena partija vēl īsti neprot strādāt bez oligarhiem un polittehnoloģijām

Varbūt kādreiz precīzi uzzināsim, kas vai, pareizāk, kurš lika Gaidim Bērziņam pagājušo trešdien piepeši paziņot par atkāpšanos no tieslietu ministra amata. Taču šķiet, ka tas tad būs lielākoties vairs tikai «interesanti», nevis svarīgi. Lai arī kāds bija aprēķins, iecerētais nav izdevies. Pašlaik interesantāk un arī svarīgāk saprast, kāpēc nav izdevies, nevis – kā tieši bija iecerēts.

Īsā atbilde varētu būt – mainās politikas principi un mehānismi. Notiek interešu un lēmumu decentralizācija un ietekmju dažādošanās. Politika pārstāj būt «polittehnoloģija» un arvien vairāk kļūst par interešu sadursmju un saskaņošanas reālu procesu, ko arvien grūtāk vadīt pēc iepriekš uzrak-stīta scenārija.

Kā formulējis Valdis Zatlers – agrāk valdības krita, kad divi oligarhi sabloķējās pret trešo. Tā tad arī bija «politika». Vēl nevar uzskatīt par pierādītu Zatlera hipotēzi, ka jebkurš mēģinājums līdzīgi gāzt pašreizējo valdību to tikai nostiprināšot. Tomēr Bērziņa neveiksmīgais demaršs gana pārliecinoši rāda, ka vecās tehnoloģijas vairs nestrādā.

Pilnīgi aplams ir daža politikas vērotāja secinātais, ka Bērziņa demisija pierādot – «sistēma» strādā principā tieši tāpat kā Tautas partijas laikos. Ja tā būtu, uzreiz būtu tapis politiķu un mediju koris, kas nemitīgi atkārtotu viņa absurdos atkāpšanās iemeslu skaidrojumus, piesedzot aizkulišu darījumus, kuros tiktu nokārtots arī paša Bērziņa «jautājums». Hipotēku un zemes banka netiktu pārdota un «zelta vilcieni» būtu jau iepirkti vai arī valdība kristu jau šonedēļ. 

Kā izlēma Šķēle Lilastē vai Lembergs Puzē, tā arī notika Saeimā un valdībā. Ja izlēma abi kopā, tad notika nenovēršami. Lēmumu ideoloģiskais garnējums tikai dekoratīvi piesedza patiesos mērķus, kuri tomēr bija «jānovada no centra» vienotai izpildīšanai, tātad nebija īsti noslēpjami. Cinisms no augšas līdz apakšai bija pirmītējās politiskās kultūras pamattonis. Toties viņiem šāda politika bija efektīva.

Pašlaik teju vai žēl skatīties VL–TB/LNNK politiķu pīšanos sava ministra demisijas skaidrojumos. Bērziņa apgalvotajam, ka iemesls esot «tikai un vienīgi» domstarpības ar premjerministru ebreju īpašumu restitūcijas jautājumā, nepiebalso pat viņa senais cīņubiedrs Roberts Zīle, kurš skaidro – galvenais ministra demisijas iemesls ir Nacionālās apvienības sajūta, ka šajā koalīcijā tā neesot novērtēta. Būtībā to pašu pirmdien pēc tikšanās ar Valdi Dombrovski pateica arī apvienības jaunāko brāļu vadonis Raivis Dzintars – «jautājums par restitūciju lietu bija faktiski tāda kā kulminācija» tam, ka NA viedoklis koalīcijā netiekot «samērīgi» ņemts vērā. 

Atšķirībā no Bērziņa skaidrojuma par demisijas iemesliem šī sajūta, nav šaubu, ir īsta. Tāpat arī Reformu partijas ļaužu sajūta, ka arī viņi koalīcijā netiekot pienācīgi uzklausīti. (Piemēram, pagājušonedēļ pirms balsojuma par Hipotēku bankas pamatkapitāla palielināšanu kuluāros sūdzējās, ka «Valdis rullē pāri».) Un arī koalīcijas «vecākās māsas» Vienotības pašas cilvēki nebūt nav vienoti priecīgi, ka reizēm viņu diskusijas izbeidz nevis balsojums, bet gan valdības vadītāja lēmums.

Autoritārisms? Tieši otrādi. Par autoritāru drīzāk varēja dēvēt oligarhu laiku politiku, kad daži izmantoja valsti savu privāto vajadzību apmierināšanai un politiskās partijas bija tikai rīks viņu darījumu noformēšanai. Pašlaik partiju politiskajai nākotnei arvien svarīgāks ir savu vēlētāju labā darītais. Un uzreiz visām ir daudz problēmu, ja arī katrai citādas, jo citādi vēlētāji.

Vienotībai ir premjerministrs, un nākas darīt arī nepopulāras, taču ilgtermiņā vajadzīgas lietas. Lai pieminam tikai budžeta izdevumu cirpšanu nesenā pagātnē un eiro ieviešanu drīzā nākotnē. Turklāt sevi liek manīt arī vecās politikas spiediens, kas acīmredzot bija atņēmis Dombrovskim vēlmi gan pasteigties ar visu partiju politiķiem izdevīgās Hipotēku bankas pārdošanu, gan saskatīt absurdi dārgā vilcienu iepirkuma neizdevīgumu valstij.

Savukārt NA «tēvzemiešu» gals pats ir vecās politikas daļa, un, kā rāda arī Bērziņa atkāpšanās, ar biezu sūnojumu. Bet jaunpienācēji lāpneši Saeimā ienesuši tipisku ārpusparlamenta margināļu darbību – skaļu un bezjēdzīgu populistisku putu kulšanu. Un pagaidām neprot citādi, kā vien nest uz bērnudārziem granātas un boļševistiski prasīt aizliegt jebko, kas neatbilst viņu priekšstatam par patriotismu. Ir taču skaidrs, ka, piemēram, ierosinājumi piešķirt brīvības cīnītāju statusu vācu armijas vienībās karojušajiem vai aizliegt abortus teju kopš ieņemšanas nodoma brīža nekad negūs Saeimas atbalstu. Tāpēc apvainoties, ka netiek uzklausīti, vajadzētu pirmām kārtām uz sevi.

Vēl smagāk ir Zatlera partijai – reitings katastrofāls, politiskais piedāvājums pamatos kā Vienotībai, bet mesties kādā lēta populisma nišā neļauj pašcieņa un inteliģence. Kā lai nejūtas nenovērtēti, kad lauri partneriem, bet pašiem čiekuri?

Taču iemesls justies zaudētājiem ir tikai tiem, kuri bija izrēķinājuši, ka šī it kā krustām šķērsām saplaisājusī koalīcija sairs gabalos, līdzko no tās izraus vienu ministru un liks tai diskutēt par «ebreju jautājumu». Provokācijai pietrūka būtiskākā elementa – diriģentiem paklausīga kora. Zaudēts ne tikai vienā netīrā spēlē, zaudēts varētu būt vesels politikas laikmets. Pārējiem tas ir ieguvums, ar ko vienkārši jāmācās gudri rīkoties.

Komentārs 140 zīmēs
Varam, ja gribam un darām. Jau otrie Jāņi pēc kārtas bez dzērājšoferu upuriem.

Lielākās uzvaras vēl priekšā! Latvijas tiesa apstiprina angļu aizliegumu Lembergam rīkoties ar 135 miljoniem USD, un šis paziņo, ka ir uzvarējis.

Draudzīgs žests? Kamēr Krievijas prezidents Putins 18.jūnijā tikās ar ASV prezidentu Obamu, krievu bumbvedēji simulēja uzbrukumu Aļaskai.

Mūžizglītība

Posted on jūnijs 27, 2012 by - Redaktores sleja

To, cik nepateicīga lieta ir nākotnes paredzēšana, atgādina steriem citātu, kuru autori savulaik cerējuši pateikt ko viedu, bet laiks nolicis viņus pie vietas. Pieredze pasargā no kļūdām, bet traucē ieraudzīt to, kā vēl nav, – iespēju

Nesen pirmajā TEDx Riga konferencē ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts izteicās, ka aptuveni 40% nākotnes darbu ir tādi, kas šodien nav zināmi. Tātad šodienas prasmes rīt var izrādīties liekas, bet nākotnē derīgajās iemaņās vēl nevaram sevi trenēt, jo par tām pat nenojaušam. Šādā situācijā vienīgais, par ko vari būt drošs – būs jāmainās un jāmācās visu mūžu!

Tā skan arī vērtīgākais ekspertu ieteikums, kad uzdodam jautājumus, kas šobrīd nodarbina tūkstošiem jaunu cilvēku prātus – kā izvēlēties savu studiju vietu un nākotnes profesiju? Otrs padoms: necensties izkalkulēt nākotnes izdevīgumu, bet labāk saprast savas patiesās intereses, jo, darot sirdij tīkamu lietu, ir arī lielākas izredzes būt sekmīgam. Kā trešais ieteikums noderēs – paturiet prātā «kontroles ilūziju». Tā psihologi sauc cilvēku tendenci pārvērtēt pakāpi, kādā viņi spēj ietekmēt neietekmējamo, sajaucot prasmes ar nejaušību.

Škiet, nākotnes paredzēšanā kļūme gadījusies arī valdības šūpotājiem. Pagājušajā nedēļā ar pēkšņu tieslietu ministra demisiju sāktā shēma ir aprāvusies un iesaistītie nu atgādina apmulsušus baznīcēnus, kas nelaikā sākuši dziesmu un tagad mulķīgi ir to ij pārtraukt, ij turpināt. Arī politika ir joma, kurā mūžizglītības princips darbojas nevainojami.

Radars pasaulē

Posted on jūnijs 20, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Svētdien notikušajās atkārtotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Grieķijā pietiekamu balsu skaitu valdības veidošanai ir ieguvušas abas partijas, kuras atbalsta taupības pasākumus – konservatīvā partija Jaunā demokrātija (ND) un Panhellēnistiskā sociālistiskā kustība (PASOK). ND ir ieguvusi 30%, kas ir vairāk nekā pirmajās ārkārtas vēlēšanās 6.maijā šīs partijas iegūtie 19,6% balsu. Kreiso partiju apvienība Radikāli kreiso koalīcija (SYRIZA) ieguvusi 26,6%. (Vēlēšanās 6.maijā – 16,6%). 12,4% balsu ir PASOK, kas kopā ar ND piedalījās koalīcijas valdībā, kura šopavasar panāca vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem.

Svētdien notikušajā Francijas parlamenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja prezidenta Fransuā Olanda pārstāvētie sociālisti, kas ieguvuši absolūto vairākumu jaunajā parlamentā. No 577 vietām parlamenta apakšpalātā – Nacionālajā sapulcē – sociālistiem būs 314 vietas. Eksprezidenta Nikolā Sarkozī centriski labējā Tautas kustības savienība (UMP) un tās sabiedrotie ieguvuši 229 vietas.

Brīvdienās notikušo Ēģiptes prezidenta vēlēšanu otrās kārtas rezultāti vēl nav paziņoti, bet abi kandidāti – bijušais Hosni Mubaraka valdības premjerministrs Ahmeds Šafiks un Musulmaņu brālības kandidāts Mohameds Morsi – izplatījuši paziņojumus par savu uzvaru. Tikmēr Bruņoto spēku augstākā padome atlaidusi janvarī ievēlēto parlamentu un paziņojusi, ka uzņemas likumdevēja funkcijas. 

ASV prezidents Baraks Obama un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien aicinājuši nekavējoties pielikt punktu Sīrijas konfliktam. Tomēr atšķiras abu uzskati, kā konfliktu izbeigt. ASV, Lielbritānija un Francija strādā pie jaunas ANO Drošības padomes rezolūcijas par sankcijām Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīmam. Taču Krievija un Ķīna iepriekš jau nobloķējušas divas rezolūcijas, kurās bija dots tikai mājiens par šādu pasākumu iespējamību. Krievija gatavojas nosūtīt uz bāzi Sīrijas ostā Tartūsā divus desanta karakuģus.

Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagarda pirmdien paziņoja, ka SVF dalībvalstis apsolījušas krīzes fondam 456 miljardus ASV dolāru. Tas ir par 26 miljardiem vairāk, nekā noteica aprīlī uzstādītais mērķis. Kopumā tas gandrīz dubultos fonda kreditēšanas spējas.

Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs rosina domāt par vienotu valūtu pēc Eirāzijas ekonomiskās savienības izveidošanas. Izveidot Eirāzijas ekonomisko savienību pagājušā gada oktobrī ierosināja toreizējais Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins. Viņš skaidroja, ka runa neesot vis par to, lai atjaunotu PSRS, bet gan par «jaudīgas nacionālās apvienības modeli» un ciešu integrāciju, kas balstās uz jaunu vērtību, jaunas politikas un ekonomikas bāzes.

Sestdien no Dzjucjuaņas satelītu palaišanas centra Gobi tuksnesī startējis Ķīnas pilotējamais kosmosa kuģis, kura apkalpē ir arī pirmā ķīniešu astronaute – 33 gadus vecā Liu Jana. Tas ir pirmais Ķīnas pilotējamais lidojums kosmosā kopš 2008.gada septembra un kopumā ceturtais.

Starptautiskā reitingu aģentūra Moody’s samazinājusi Somijas mobilo telefonu giganta Nokia kredītreitingu līdz līmenim, kas tiek uzskatīts par nepiemērotu investīcijām – līdz Ba1 – un noteikusi tam negatīvu nākotnes perspektīvu. Taču aģentūra uzskata, ka kompānijas lēmums īstenot radikālu darbības restrukturizāciju ir «pozitīvs un nepieciešams, lai atgrieztos pie peļņas gūšanas».

Radars Latvijā

Posted on jūnijs 20, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Ministru kabinets piešķīris Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei 80 000 latu, kas nepieciešami saistībā ar jaunā Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi. Līdzekļi nepieciešami, lai veiktu detalizētu situācijas izpēti. NEPLP atbalstījusi koncepcijas variantu, kas paredz veidot jaunu sabiedrisko mediju. Premjerministrs Valdis Dombrovskis norādīja, ka koncepcija rada virkni jautājumu, par kuriem līdz šim valdībā nav diskutēts.

Valsts prezidents Andris Bērziņš izsludinās grozījumus likumā Par valsts pensijām, informē viņa preses sekretāre. Saeimas pagājušo ceturtdien pieņemtie grozījumi paredz no 2014.gada pakāpeniski celt pensijas vecumu, līdz tas 2025.gadā sasniegs 65 gadus. Prezidents atbalstu pensiju likuma grozījumiem jau paudis iepriekš.

Nākamnedēļ vizītē Latvijā ieradīsies ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone. Detalizētāka informācija par vizītes mērķiem un precīziem laikiem tikšot sniegta vēlāk, teic ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Kopš neatkarības atjaunošanas Latviju ir apmeklējuši ASV prezidenti Bils Klintons un Džordžs Bušs.

Saeimas Prezidijs pirmdien nodeva vērtēšanai Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai 13 854 Latvijas pilsoņu parakstītu iniciatīvu, kurā aicināts noteikt atbildību par Saeimas deputāta zvēresta laušanu. Šis ir pirmais gadījums kopš janvārī pieņemtajām izmaiņām Saeimas kārtības rullī par to, ka šāda veida iedzīvotāju iniciatīvas virzāmas vērtēšanai Saeimas komisijā. Janvārī pieņemtās izmaiņas nosaka tiesības 10 000 pilsoņu iesniegt Saeimā kolektīvu iesniegumu.

Valsts prezidents Andris Bērziņš pārtrauks darba attiecības ar padomnieku vēstures jautājumos Antoniju Zundu. Savukārt prezidenta padomniece ekonomikas jautājumos Elīna Egle vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu parakstīšot, kad beigs slimot. Izmaiņas prezidenta kancelejā sākās, kad 6.februārī darbu pameta kancelejas vadītāja vietnieks Ēriks Ozols. Viņa pienākumus no 18.jūnija sāk pildīt banku jomā strādājošais Aleksandrs Bimbirulis. Bet Bērziņa ārlietu padomnieku Andri Pelšu šomēnes amatā nomainīs bijušais Latvijas vēstnieks Kanādā Marģers Krams.

Satiksmes ministram Aivim Ronim piešķirts Krievijas transporta nozares apbalvojums Zelta rati. Krievijas Valsts Domes Transporta komitejas un Transporta ministrijas 2005.gadā dibinātais apbalvojums tiek piešķirts, lai veicinātu sociāli ekonomisko mērķu īstenošanu, kas sekmē transporta nozares attīstību Krievijas Federācijā un stiprina starptautiskās ekonomiskās attiecības.

Anglijas karaliene Elizabete II piešķīrusi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģentam Karelam Markam Šišonam Britu impērijas virsnieka ordeņa pakāpi par viņa ieguldījumu pasaules mūzikā. Diriģents iekļauts karalienes dzimšanas dienas goda nosaukumu sarakstā, kas tika publicēts 16. jūnijā. Šajā reizē starp ordeņa kavalieriem ir arī aktrises Keita Vinsleta un Ketrīna Zeta-Džonsa, aktieris Kolins Fērts, dziedātājas Kailija Minoga un Annija Lenoksa, futbolists Deivids Bekhems.

Līgo dienā pāri Latvijai virzīsies atmosfēras fronte, līdz ar to saule caur mākoņiem uzspīdēs tikai brīžiem un daudzviet gaidāms neliels īslaicīgs lietus. 23.jūnija diena Latvijā būs mēreni silta – no +17 līdz +22 grādiem pēc Celsija, prognozē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs.