Pērn Latvijā iegūts rekordliels kūdras daudzums – turpat miljons tonnu. Purvi ir Latvijas, taču to racēji lielākoties ir ārzemju uzņēmumi, un arī pircēji atrodas viņpus robežas, jo valstī nav skaidrības, ko darīt ar šo vērtīgo dabas resursu, kas kaimiņvalstīs tiek gudri izmantots
Latvija ir purvu lielvalsts. Tas šoreiz nav tēlains salīdzinājums, lai raksturotu kādas ačgārnības, bet gan fakts. Esam astotajā vietā pasaulē pēc kūdras apjoma uz vienu iedzīvotāju – Latvijā uz katru cilvēku «pienākas» 600 miljoni tonnu kūdras, purvi klāj aptuveni desmito daļu visas valsts teritorijas. Tā ir liela bagātība, tomēr atšķirībā no Īrijas, Igaunijas un Skandināvijas valstīm, kur kūdra ir svarīgs resurss siltuma un elektrības ražošanā, Latvijā šai bagātībai īsti nav pielietojuma.
Vairāk nekā 95% no visas pašlaik iegūtās kūdras tiek eksportēti. Savukārt iekšzemē kūdra no nacionālās bagātības draud kļūt par nacionālo slogu, jo liela daļa no tās neizmantota paliek purvos. Tie ir kūdras apakšējie slāņi jeb tā sauktā tumšā kūdra, kas veido aptuveni trešdaļu no kopējā kūdras apjoma. Patlaban purvos tiek nosmelts kūdras «krējums» jeb virsējie slāņi, no kuriem ražoto substrātu plaši izmanto augkopībā. Tumšā kūdra šim nolūkam neder, toties to visracionālāk var izmantot enerģētikā – kā kurināmo ar salīdzinoši augstu siltumatdevi (līdzīga kā šķeldai) un daudz mazāku kaitīgo izmešu daudzumu nekā, piemēram, oglēm. Tātad kūdra ir vietējais energoresurss, taču tā patēriņš enerģētikā pēdējos desmit gados Latvijā ir līdzvērtīgs nullei.
Vēl 90.gadu beigās Phare pētījumā par kūdras pielietojumu enerģētikā bija aprēķināts – neskaitot mājsaimniecības, Latvijā kūdru būtu lietderīgi izmantot vismaz 26 katlumājās ar 590 megavatu kopējo jaudu un kūdras patēriņu līdz pat 1,2 miljoniem tonnu gadā. Kopš tā laika pagājuši 15 gadi, bet neviena jauna, tikai ar kūdru kurināma katlumāja nav uzcelta, toties visas vecās likvidētas vai pārgājušas uz citiem kurināmā veidiem.
«Frēzkūdras daudzums, ko pie mums izmanto enerģētikā, ir tik niecīgs, ka statistika pēdējos gados to nemaz neuzrāda. Ir četras katlumājas ar kopējo jaudu 7,2 megavati, kur kūdra tiek izmantota kopā ar koksni, bet tas ir ļoti nenozīmīgs daudzums, aptuveni 0,21% no visa gadā saražotā siltuma,» stāsta sabiedriskās politikas centra Providus enerģētikas pētnieks Reinis Āboltiņš.
Tā nav, ka tumšo kūdru Latvijā neiegūst nemaz. Nelielos daudzumos to pievieno substrātiem, un gabalkūdru no Latvijas eksportē kā kurināmo uz Skandināvijas valstīm un Igauniju. Taču tās ieguve – ap 10 000 tonnu gadā – ir ļoti neattīstīta, salīdzinot ar kopējo kūdras ieguves mērogu un šā resursa apjomiem mūsu purvos.
Rezultāts – ražotājiem priekšlaicīgi nākas pārtraukt kūdras ieguvi vietās, kas vēl pārdesmit gadus varētu nodrošināt ar darbu vietējos iedzīvotājus. Vēl vairāk, bijušās ieguves vietas nevar renovēt un applūdināt, lai nodrošinātu kūdras atjaunošanos nākotnē, jo to izstrāde palikusi pusratā. Tādējādi cietēji ir ne tikai cilvēki un ekonomika, bet arī daba. Viens no spilgtākajiem un vienlaikus nožēlojamākajiem piemēriem šajā ziņā ir Rēzeknes novada Strūžāni, kas savulaik bija kūdras ieguves ciems ar vairāk nekā tūkstoti iedzīvotāju, bet tagad tajā dzīvo ap 700 cilvēku, no kuriem puse ir bez darba, lai gan blakus atrodas līdz galam neizstrādāti kūdras purvi.
Kāpēc kūdra Latvijā netiek izmantota enerģētikā? Eksperti min vairākus iemeslus, taču galvenais no tiem – Eiropas Savienībā kūdra tiek uzskatīta par fosilo kurināmo, līdz ar to ir dārgāka nekā atjaunojamie energoresursi.
«Lai cik tas mums Ziemeļeiropā izklausītos jocīgi, Centrāleiropā purvi vairāk tiek uzskatīti par ekoloģisku, nevis ekonomisku vērtību, tāpēc kūdras izmantošana enerģētikā netiek atbalstīta,» skaidro Aboltiņš. Latvijas kūdras ražotāji papildina – Dānijā, Vācijā un Francijā purvu vairs nav, jo savulaik, dzenoties pēc peļņas, tie vai nu gandrīz pilnībā izstrādāti, vai nosusināti, ļaujot pelnīt lauksaimniecībai, tāpēc arī ES cenšas atlikušos purvus saglabāt par katru cenu. Ar to nav mierā ziemeļvalstis, jo tieši Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā pašlaik ir 75% no visiem Eiropas kūdras purviem. Ievērojamas kūdras atradnes ir arī Īrijā un mūsu kaimiņos Igaunijā. Piemēram, Zviedrijā pretēji ES nostādnēm kūdrai pat tiek piemērots atjaunojamā energoresursa statuss. Vienīgi ar piebildi – lēni atjaunojamais resurss.
Tā ir tiesa – atšķirībā no akmeņoglēm vai naftas kūdra tik tiešām atjaunojas. «Latvijā purviem pieaugums ir no pusmilimetra līdz trim, četriem milimetriem gadā. Līdz ar to kūdras kopējais pieaugums valstī ir aptuveni 900 000 tonnu gadā,» skaidro purvus daudz pētījusī ģeogrāfijas doktore Laimdota Kalniņa no Latvijas Universitātes. Iepriekšējos desmit gados purvos tika iegūts ap 600 tūkstošiem tonnu kūdras gadā, tātad regulāri uzkrājas kūdras rezerve. Taču Latvijā nav nekādas valsts politikas šā resursa izmantošanā, jo Ekonomikas ministrija šai tēmai nav pievērsusies, savukārt Zemkopības ministrija purvus galvenokārt uzskata par vietu, kur audzēt dzērvenes.
«Kāpēc Zviedrija ik gadu enerģētikā izmanto 1,5 miljonus kubikmetru, bet Somija pat līdz 20 miljoniem kubikmetru kūdras? Vai viņiem nav naudas, par ko nopirkt Krievijas gāzi?» retoriski vaicā bijušais ilggadējais Kūdras ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ansis Šnore. «Te ir tā atšķirība starp kūdru un gāzi – gāze mums jāpērk, bet kūdra ir pašiem. Kāpēc igauņi to spēj novērtēt, bet mēs ne?»
Latvijā kūdras patēriņa īpatsvars enerģētikā no 1,7% 2000.gadā ir gājis mazumā un pērn sasniedza tikai 0,02%. Pat kūdras briketes, ko kurināšanai izmanto atsevišķās mājsaimniecībās, tiek importētas no Igaunijas, un nav neiespējami, ka tās ražotas no kūdras, ko paši uz turieni eksportējam.
Šajā ziņā vislielākais kuriozs nav Rīgas TEC, kas kādreiz tika kurināts ar kūdru, bet mūsdienās padara galvaspilsētu pilnīgi atkarīgu no importētās gāzes – drīzāk tā ir nelielā, vēl 50.gados celtā Sedas katlumāja. To iepriekš darbināja ar kūdru, bet ap 2005.gadu pārbūvēja kurināšanai ar oglēm, lai gan turpat līdzās ir purvi, kuros joprojām atrodas tumšā kūdra, un somu kompānijai VAPO piederošā a/s Seda to ražo eksportam.
Igauņus silda purvi
«Ļoti slikti, ka kūdra neizmantota paliek purvos,» man stāsta Udo Talurs, viena no Igaunijas lielākajiem kūdras ieguves uzņēmumiem a/s Tootsi Turvas reģionālais pārvaldnieks. Igaunijā kūdru purvos neatstāj – no tās ražo siltumu un elektrību. Latvijā iekšzemes patēriņam paliek 5% no izraktās kūdras, savukārt kaimiņos ap 80% jeb gandrīz 580 tūkstoši tonnu tiek izmantoti siltuma un elektrības ražošanai. Turklāt šim patēriņam ir tendence augt.
«Mēs, protams, nevaram teikt, ka esam enerģētiski neatkarīgi, jo Igaunijā neiegūst naftu, bet mēs varam teikt, ka siltuma un elektrības ražošanā maksimāli cenšamies saglabāt savu enerģētisko neatkarību,» saka Talurs, iepazīstinot mani ar Pērnavas TEC ražošanas vadītāju Jeļenu Zibarovu. Pēdējā laikā šādas modernas koģenerācijas stacijas, kas ražo siltumu un elektrību, kā arī katlumājas tikai siltuma ražošanai, ir sabūvētas visā Igaunijā. Tās darbojas, vienlaikus dedzinot gan šķeldu, gan kūdru. Lielākās no tām atrodas Pērnavā, Tartu, Narvā, bet Tallinā pat vairākas.
Pērnavas TEC, kuras maksimālā jauda siltuma ražošanā ir 44,8 megavati, bet elektrības ražošanā 23,5 megavati, sāka darboties 2010.gada novembrī. «Kurināšanai pamatā izmantojam šķeldu un kūdru, kas tiek sajaukta speciālā bunkurā un automātiski transportēta uz katlu. Apkārtējā vidē nenokļūst ne putekļi, ne citas kaitīgas vielas, ieskaitot dūmgāzes vai izmešus. Tie visi paliek speciālos filtros,» stāsta Jeļena Zibarova. Aukstajā laikā, kad elektrības un siltuma ražošanai tiek izmantoti vismaz 75% procenti no stacijas maksimālās jaudas, saskaņā ar Igaunijas likumiem TEC saņem valsts dotāciju par kūdras izmantošanu. Tāpēc tad kūdra veido trešdaļu no kopējā kurināmā apjoma, bet mazākas noslodzes gadījumā – 10%, skaidro Zibarova. Taču šādas svārstības ir tikai mazākās pilsētās, piemēram, Pērnavā, kur dzīvo aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. Talurs skaidro, ka Tallinā līdzīgu staciju noslodze augu gadu esot virs 75% no maksimālās jaudas, tāpēc valsts dotācija tiek maksāta nepārtraukti.
Arī eksperts Āboltiņš bez tieša valsts atbalsta jeb dotācijām kūdrai kā energoresursam Latvijā neredz nākotni. Kā fosilais kurināmais, par kuru jāmaksā ne tikai vides, bet arī degvielas akcīzes nodoklis, kūdra cenas ziņā nespēj konkurēt ar citiem vietējiem kurināmajiem un pat importētajām akmeņoglēm. To apliecina nodokļu skaitļi – Latvijas kūdras ražotāji 2010.gadā valstij nodokļos samaksāja kopumā 9,5 miljonus latu, un vairāk nekā miljons no tiem bija vides un degvielas akcīzes nodoklis.
Savukārt uzņēmuma Ludzas siltums īpašnieks Edgars Vīgants uzskata – pieprasījums pēc kūdras parādīsies, kad pieaugs šķeldas cena, kam agri vai vēlu esot jānotiek. Tādā gadījumā kūdra varētu ieinteresēt mazo katlumāju saimniekus. Jo vairāk tāpēc, ka pašlaik siltuma ražošanā nelielajās katlumājās vērojama tendence atteikties no gāzes un pāriet uz šķeldu vai koksni, kas ir kombinējama ar purvu mantību, kā to rāda Igaunijas pieredze.
Taču kūdras kurināšana būs tikai katra siltumražošanas uzņēmuma individuāls lēmums – atšķirībā no Igaunijas, Latvija nekādu atbalstu šī vietējā resursa izmantošanai neplāno, to neparedz arī jaunās Enerģētikas ilgtermiņa stratēģijas projekts, ko izstrādājusi Ekonomikas ministrija. Stratēģijā ir izvirzīts mērķis samazināt siltumnīcu efekta gāzu emisiju, bet fosilo energoresursu izmantošana darbojas pret šo mērķi, savukārt kūdra tiek ieskaitīta šajā fosilo energoresursu grupā, nevis pie atjaunojamiem energoresursiem. Tāpēc kūdras izmantošanas pieaugumu Latvijas energoresursu bilancē ministrija neplāno.
«Katra komersanta ziņā ir analizēt situāciju, pieejamos resursus un to cenas, un pieņemt lēmumu, kāda resursa izmantošana viņam būtu ekonomiski pamatotākā. Taču Ekonomikas ministrija aicina komersantus pēc iespējas vairāk izmantot atjaunojamos energoresursus, tādējādi mazāk piesārņojot apkārtējo vidi un sekmējot Latvijai noteikto kopējo enerģētikas mērķu sasniegšanu,» iesaka ministrijā.
Kam pieder Latvijas kūdra?
Ar kūdras ieguvi Latvijā patlaban nodarbojas 44 uzņēmumi. Tomēr tikai vienā no lielajiem uzņēmumiem – SIA Laflora – vairāk nekā puse kapitāldaļu pieder vietējiem uzņēmējiem. Visi pārējie, izņemot dažus nelielus uzņēmumus, pieder vācu, dāņu, somu un citu valstu koncerniem vai privātpersonām. Kā atzīst paši ražotāji, ārzemniekus tā īsti interesē tikai gaišā, dārzeņu audzēšanai izmantojamā kūdra, nevis enerģētikā izmantojamie dziļākie purva krājumi.
Kā ārzemnieki ir nonākuši Latvijas purvos? Lai atbildētu, jāatskatās uz padomju pagātni, kad Latvijā bija attīstīta kūdras ražošana. Kūdras pārstrādes rekords tika uzstādīts 1965.gadā, kad iegūti 7,5 miljoni tonnu. Padomju laikos kūdru plaši izmantoja gan lauksaimniecībā – dārzeņu audzēšanai, lauku ielabošanai, arī pakaišiem lopkopībā, gan arī ieguva tumšo kūdru enerģētikas vajadzībām.
«Bet tad, 90.gadu sākumā, visa šī struktūra sabruka,» atceras a/s Strūžānu kūdras fabrika valdes priekšsēdētājs Gunārs Cankalis. Vēl 1990.gadā no purviem ieguva gandrīz trīs miljonus tonnu kūdras, bet pēc dažiem gadiem vairs tikai pusmiljonu. «Iedomājieties, ko tas nozīmēja pašvaldībām!» viņu papildina SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. «Tūkstošiem hektāru, ko neviens neizmanto. Pašvaldībām tā bija visīstākā pulvermuca, tās mēģināja tikt no purviem vaļā. Toreiz tos atdeva par sviestmaizi. Bieži vien noma bija zemes nodokļa apmērā.»
Tā daudzi bijušie kūdras uzņēmumu darbinieki paši kļuva par uzņēmējiem un sāka nodarboties ar kūdras pārstrādi. Taču nozare prasa milzīgas investīcijas, ap miljonu latu uz 100 hektāriem, toties uz atdevi jāgaida vairāki gadi. Tehnika ir dārga, savukārt iekšējais kūdras patēriņš saruka līdz minimumam, un eksporta tirgos pirms iestāšanās ES mūs neviens atplestām rokām negaidīja, līdz ar to 90.gadu otrajā pusē daudzi kūdras ražotāji atradās uz bankrota sliekšņa.
«Tad parādījās ārzemnieki,» saka valstī lielākās kūdras ražotājas SIA Pindstrup Latvia valdes priekšsēdētājs Ivans Cupruns, kurš, tāpat kā viņa kolēģis Cankalis, bija starp tiem pirmajiem, kas savulaik piedalījās lielo kūdras ieguves uzņēmumu privatizācijā. «Mēs bijām laimīgi, jo patiesībā ārzemju invstori, nevis Latvijas valdība, izglāba šo nozari. Lai attīstītos, ir nepieciešamas investīcijas. Nevar gribēt dzīvot kā Rietumeiropā un baidīties no ārzemniekiem, kas ierodas, lai investētu tautsaimniecībā.»
Taču ārvalstu uzņēmumiem pieder nevis purvi, bet kūdras ieguves bizness Latvijā. Kā saka pašreizējais kūdras uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs un a/s Seda valdes priekšsēdētājs Andis Gredzens: «Purvi jau nepieder ne dāņiem, ne vāciešiem. Tos izstrādā, slēdzot ilgtermiņa līgumus uz 20-25 gadiem ar Latvijas valsts mežiem un pašvaldībām, kas ir zemes īpašnieki.» Šajos līgumos norādītas ne vien pušu saistības un pienākumi, bet arī tas, kādā stāvoklī jāatstāj izstrādātās platības.
Patlaban Latvijā darbojas 82 kūdras atradnes. Nozares gada apgrozījums ir ap 60 miljoniem latu, nodarbināti aptuveni 2500 cilvēku, bet sezonas laikā divreiz vairāk un galvenokārt reģionos, kur cita darba nav. Taču pašreiz šī uzņēmējdarbība aptver tikai 3,2% no visiem Latvijas kūdras purviem. Cupruns zina teikt, ka aptuveni 20% no visiem purviem atrodas dažādās dabas aizsardzības teritorijās un tajos saimnieciskā darbība nav iespējama, bet no kādreiz detalizēti izpētītajiem kūdras krājumiem aizsargājamajās teritorijās pašlaik atrodas vēl vairāk – ap 35%. Sevišķi daudz aizsargājamo teritoriju statusā nonāca pēc tam, kad Latvija 2004.gadā, iestājoties ES, pievienojās Eiropas kopīgi aizsargājamo teritoriju tīklam, kas pazīstams ar nosaukumu Natura 2000.
Latvijas kūdras ražotāji arī neprasa papildu platības, taču uzskata, ka daudzi pārpratumi par dabas apdraudējumu rodas, jo tiek pārprasta kūdras ieguves specifika.
«Kūdru nerok kā granti vai smiltis, ejot dziļumā,» stāsta Cupruns. «To noņem kārtu pa kārtai. Tad žāvē. No hektāra var iegūt noteiktu kūdras daudzumu. Piemēram, frēz-kūdru – 500 kubikmetrus. Nākamajā gadā atkal 500. Katram purvam ir sava ražība, un mēs nevaram norakt vairāk, tāpat kā no viena kartupeļu lauka nevar norakt trīs lauku ražu.»
Jautājums par nozares nākotni īpaši aktualizējies, tuvojoties purvu nomas līgumu pārslēgšanas termiņiem. Pirmie 20 gadi ir pagājuši, un kļūst skaidrs, ka turpmāk purvi par sviestmaizi vairs netiks dalīti. «Nomas maksa nākotnē varētu būt vismaz desmit reizes lielāka,» prognozē a/s Seda valdes priekšsēdētājs Andis Gredzens. Tas nozīmē ap simt latiem par hektāru gadā, kas būtiski ietekmētu Latvijas kūdras ražotāju konkurētspēju. Pašlaik kūdru no Latvijas eksportē uz vairāk nekā 85 valstīm, ieskaitot Ķīnu, kas ir viens no lielākajiem tās pircējiem. Kā saka Gredzens, kūdras ražotāji saprot – pašreizējā nomas maksa ir pārāk maza, kaut arī pērn nozares uzņēmumi kopumā par zemes nomu samaksāja turpat miljonu latu. Cenas celšanu neviens neapstrīd, tomēr maksāt uzreiz desmit reizes vairāk kūdrinieki arī nav gatavi. Tāpēc asociācija risina intensīvas sarunas ar Latvijas valsts mežiem (LVM), kuru valdījumā ir ap 80% no visiem purviem.
«Tiek meklēts saprātīgs vidusceļš. Domājams, ka reāli šī summa varētu būt ap 70 latiem ar nosacījumu, ka reizi gadā vai reizi piecos gados tā tiek pārskatīta,» saka Gredzens. Taču vislielāko gandarījumu kūdras ražotāji pauž par to, ka pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas LVM beidzot ir izstrādāta stratēģija purvu apsaimniekošanai un valsts gatava daļu no saviem purviem konkursa kārtībā nodot ražotājiem. Tas nozīmē, ka, pēc līgumu pārslēgšanas, pilnībā izstrādāto un no jauna appludināto purvu vietā kūdras ražotāji varēs pretendēt uz citām kūdras ieguves vietām un to skaits vairs nesamazināsies kā līdz šim. Tātad pagaidām neatbildēts jautājums paliek tikai par to, kā šo kūdras bagātību izmantot pēc iespējas pilnvērtīgi, neatstājot naudu purvā.
