Žurnāla rubrika: Svarīgi

Maksātāju dumpis

Posted on novembris 21, 2012 by - Analīze

Latvija cer uz dāsnāku finansējumu, kamēr citas ES valstis lūko apcirpt nākamās septiņgades budžetu

Eiropas Savienības valstu vadītāji ceturtdien Briselē spriež par nākamo lielo ES septiņgades budžetu, bet vismaz daži no viņiem, jau sēžoties pie sarunu galda, skatās, kur atrodas izejas durvis.

ES diskusijas par naudu vienmēr saistās ar spriedzi, eirokrātisku pozicionēšanos un gaidām, ka izšķirošie lēmumi tiks pieņemti tikai pēdējā brīdī, vēlu pēc pusnakts. Iepriekšējās sarunas 2005.gada decembrī beidzās tikai sestdienā trijos no rīta pēc divām strīdu pilnām dienām un negulētām naktīm. Taču šoreiz šāds rezultāts daudziem vērotājiem šķistu gandrīz vai labs, jo vismaz būtu rezultāts. Cits gluži iespējams variants – sarunas sabruks jau piektdien no rīta, nepanākot neko.

Kamerona veto?
Septiņgades budžets noteiks galvenos ES izdevumus no 2014. līdz 2020.gadam, un no tā ir atkarīgi gan lauksaimniecības atbalsta maksājumi zemniekiem, gan naudas apjoms struktūrfondiem, ar kuru atbalstu tiek veicināta ekonomiskā attīstība un finansēti tādi infrastruktūras projekti kā ceļubūve.

Daudzgadu budžets ir jāpieņem vienbalsīgi, bet Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons jau pirms mēneša publiski pateica, ka ir gatavs uzlikt veto budžeta pieņemšanai, ja izdevumi būs lielāki nekā 2011.gadā. Tas nozīmētu, ka vismaz par 200 miljardiem eiro jāsamazina priekšlikums, kuru pagājušajā gadā izstrādāja Eiropas Komisija un kurš paredz kopējos tēriņus (ieskaitot dažas formālas ārpusbudžeta pozīcijas) ap 1,09 triljoniem eiro. Briti nekad nav bijuši ērti partneri, un Londonā vēl aizvien ar lepnumu atceras ES vadītāju sanāksmi 1984.gadā, kuras laikā «dzelzs lēdija» Mārgareta Tečere dauzīja sarunu galdu ar somiņu, lai uzsvērtu savu prasību – «atdodiet man manu naudu!». 

Kopš tā laika britu eiroskepse ir tikai pieņēmusies spēkā, un pēdējos mēnešos pat valdības ministri ir izteikušies, ka Lielbritānijā būtu jārīko referendums par izstāšanos no ES.

Uz šā fona Kamerona prasītā ES budžeta iesaldēšana daudziem britiem izskatās pārāk samiernieciska. Oktobra beigās valdošās Konservatīvās partijas eiroskeptiķi apvienojās ar opozīciju – līdz šim proeiropeiskajiem leiboristiem – aicinājumā premjeram ieņemt vēl skarbāku nostāju un prasīt budžetu, kas ir mazāks par pašreizējo. Iekšpolitisku iemeslu dēļ Kameronam varētu likties politiski izdevīgāk Briselē ieņemt nepiekāpīgu nostāju un ar paceltu galvu izsoļot no sarunu telpas, nevis meklēt kompromisus, kurus viņa sāncenši mājās ar prieku iztulkos kā kapitulāciju nīstā kontinenta priekšā.

Cirpšanas sacensības
Taču Kamerons nav vienīgais, kurš iebilst pret EK priekšlikumu. Pēdējo gadu ekonomiskā krīze ir likusi teju visām, pat visspēcīgākajām valstīm ierobežot savus tēriņus, un arī citas neto maksātājvalstis uzskata EK priekšlikumu par pārlieku dāsnu. Vācija un vairākas citas valstis, kuras vairāk iemaksā ES budžetā, nekā no tā saņem, ir izvirzījušas prasību budžetu samazināt līdz 1% no ES kopējā iekšzemes kopprodukta, kas nozīmētu apcirpt Komisijas budžeta projektu par 130 miljardiem eiro. Tas, protams, nav patīkami valstīm, kuras no ES budžeta saņem vairāk, nekā iemaksā (to skaitā arī Latvijai), taču līdz šim ar kompromisa meklējumiem nav veicies. ES prezidējošā valsts Kipra oktobrī nāca klājā ar priekšlikumu, kas samazinātu EK projektu par 50 miljardiem, bet to no visām pusēm izsvilpa. Pirms nedēļas Eiropadomes prezidents Hermans van Rompejs spēra soli tālāk un ieteica 80 miljardu griezienu, taču atdūrās pret veto draudiem no Parīzes, jo pārāk daudz bija atņemts Francijas svētajai govij – lauksaimniecības tiešmaksājumiem. 

Situāciju vēl vairāk sarežģī joprojām neatrisinātie strīdi par konkrētiem izdevumiem tagadējā septiņgades budžetā, jo ES pieņem budžeta rāmi septiņiem gadiem kopumā, taču tā ietvaros ir jāapstiprina arī katra gada budžets atsevišķi. Pagājušajā nedēļā bez rezultātiem beidzās sarunas par nelielu pārtēriņu apstiprināšanu 2012.gada budžetā un tika pilnībā noraidīts Komisijas priekšlikums 2013.gada budžetam. Ja šīs problēmas ar pašreizējiem budžetiem tiks iejauktas diskusijās par nākamo periodu, iespējas vienoties vēl vairāk saruks.

Kopumā tā ir ļoti nelabvēlīga vide Latvijai, kuru arī neapmierināja EK piedāvājums, bet ne tāpēc, ka tas būtu pārāk liels. Sākotnējā versijā tiešmaksājumi Latvijas zemniekiem pieaugtu, bet joprojām būtu tikai aptuveni puse no ES vidējā līmeņa, savukārt naudas daudzums, kuru Latvija saņemtu no struktūrfondiem, stipri saruktu – no 4,7 miljardiem eiro 2007.-2013.gadā līdz 4,1 miljardam nākamajā septiņgadē.

Līdz šim Latvija oficiāli paudusi, ka struktūrfondu apjomu nedrīkst samazināt un tiešmaksājumiem ir jāpieaug līdz 80% no ES vidējā līmeņa. Pašlaik ir stipras šaubas, vai tie būs reāli sasniedzami mērķi. Tomēr Latvijas pārstāvju neoficiālajos izteikumos ir vērojama cerība, ka izdosies panākt labvēlīgākus noteikumus, nekā paredzēja EK priekšlikums.

Taču tas notiks tikai gadījumā, ja vispār tiks panākta vienošanās, un tas patlaban nav ticami. ES var atlikt lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku (decembri, varbūt martu) un cerēt, ka līdz tam apstākļi mainīsies uz labo pusi. Briselē arī sāk domāt par birokrātiskiem trikiem, kā apiet Kamerona iespējamo veto – varbūt panākt speciālu vienošanos 26 valstu starpā, varbūt pāriet uz piecu gadu budžetu vai pat uz ikgadēju budžetu, kuru pieņemšanai nav vajadzīgs vairākums. No Latvijas viedokļa šādi pusrisinājumi būtu visnelabvēlīgākais rezultāts. Tie vairotu neprognozējamību un padarītu budžeta jautājumus par nemitīgu kairinātāju ES valstu strīdos, kuros mums kā neto saņēmējvalstij nav sevišķi daudz trumpju. 

Tāpēc esam nonākuši nedaudz paradoksālā situācijā. Līdz šim bijām raduši izteikties skeptiski par Briselas nakts vidus lēmumiem. Tagad jācer kaut vai uz tādiem, jo alternatīva varētu būtu vēl sliktāka.

Cik katrs grib nogriezt?
Eiropas Komisijas plānotais budžets — 1091 miljards eiro
1.kompromiss: piedāvā Kipras prezidentūra – mīnus 50 miljardi
2.kompromiss: piedāvā Eiropadomes prezidents Hermans van Rompejs – mīnus 80 miljardi
Ne vairāk par 1% no ES kopējā IKP: piedāvā Vācija u.c. – mīnus 130 miljardi
Iesaldēt budžetu 2011.gada līmenī: piedāvā Lielbritānija – mīnus 200 miljardi

Nest mājās pīrāgu

Posted on novembris 21, 2012 by - Pusdienās

Liverpūles Universitātes pētniece Agrita Kiopa slavē Latvijas augstākās izglītības novērtējuma metodi, taču ne tā kvalitāti

Trīs stundas garā saruna pie kafijas tases ar Liverpūles Universitātes pētnieci Agritu Kiopu par skandālu Latvijas augstākās izglītības vērtēšanā uzliek vienu otru punktu uz «i». Tiekamies dienu pēc tam, kad Rektoru padome ir atkārtoti pieprasījusi Roberta Ķīļa demisiju, jo viņa vadītās ministrijas alternatīvo augstskolu izvērtējumu uzskata par prettiesisku un manipulatīvu. Kiopa  patlaban strādā pie zinātniska projekta, kas pēta Eiropas valstu sociālo un humanitāro zinātņu doktoru karjeru pēc grāda iegūšanas, un šogad grasās aizstāvēt doktora grādu sociālajās zinātnēs Džordžijas Tehnoloģiju institūtā. Pētnieces saites ar izglītību Latvijā un ārvalstīs ir daudzveidīgas: ieguvusi bakalaura grādu inženierzinātnēs RTU, maģistra grādu politikas zinātnē LU, kā arī maģistra grādu sabiedrības pārvaldībā Sirakūzu Universitātē Ņujorkā. Pasniegusi Vidzemes augstskolā. Patlaban LU eksaktās zinātnes studē viņas meita.

Vērtējot konfliktu starp augstskolām un ministriju, pētniece saka: «Domāju par tādu lietu politikas zinātnē kā iespēju logi. Man ir sajūta, ka augstskolas redz šo mirkli kā iespēju logu, jo pēdējos 20 gados augstākā izglītība nav bijusi [politiķu] darba kārtībā. Šis ir brīdis, kad ministrs izglītības jautājumus ir pacēlis darba kārtībā. Visi iesaistītie spēlētāji šo situāciju izmanto. Kādi ir katra mērķi, tas ir cits jautājums.»

Pētniece uzskata, ka milzīgs darbs ir ieguldīts Augstākās izglītības padomes (AIP) īstenotajā pētījumā, iztērēts teju miljons latu, bet par pētījuma saturu rodas jautājumi. «Ja ir jānovērtē 854 programmas pēc 62 kritērijiem, katrai programmai jāizvēlas ekspertu komisija, kurai jāsastāv no izglītības jomas pārzinātājiem – mācībspēkiem, industrijas pārstāvjiem, studentiem, tad katrs no tiem var darīt šo darbu pēc labākās sirdsapziņas, bet ir jautājums, vai visās komisijās metodoloģiski princips bijis labi nosegts,» saka Kiopa.

Pašu metodi viņa slavē. Taču, izskatot apjomīgā pētījuma rezultātus, viņai ir ne mazums piezīmju. Pētniece aifonā ātri atrod tabulas un pašas tajās pasvītrotās vietas. «Tehniskajās un juridiskajās zinātnēs studentu, darba devēju un Zinātnes padomes pārstāvju attiecība pret starptautiskajiem ekspertiem izvērtēšanas komisijā ir pieklājīgāka nekā daudzās citās,» viņa secina. Proti, tipisks komisijas sastāvs ir divi studenti, viens AIP pārstāvis un divi ārvalstu profesori.

«Ļoti dāsni ir dalīti četrinieki. Viens, kas nāk prātā: dāsni augstu novērtējumu dala, kad neiedziļinās vai kad nevēlas aizvainot.» Četri ir augstākais novērtējums, ko vietējie eksperti konvertēja punktos pēc tam, kad prom devās ārvalstu eksperti, kuri nepiešķīra punktus, bet iedalīja programmas ilgtspējīgās, pilnveidojamās un ilgtnespējīgās. Četri nozīmē izcilību visos 62 programmas vērtējuma kritērijos. «Piemēram, arī pasniedzēju pētnieciskajā darbā. Ja jūs sakāt, ka Latvijas augstskolu pasniedzēji bijuši ekselenti pētnieciskajā darbā, tad man ir jautājums, kā tas iespējams, ja mēs zinātni neesam pietiekami finansējuši 20 gadus? Mācībspēkiem jāskrien lasīt lekcijas vairākās augstskolās, lai izdzīvotu, – kā ir iespējams ekselents vērtējums šajā kritērijā?» vaicā Kiopa. Viņasprāt, pasniedzējiem nemaz nav laika intelektuāli un arī fiziski «izgriezt» 20 stundas nedēļā, ko veltīt zinātnei.

Kiopa min piemēru, ko «izrakusi», lasot AIP vērtējumu, un kas radījis aizdomas par tā kvalitāti. «Sporta pedagoģijas akadēmija. Studentu asociācijas pārstāvja vērtējums: visi četrinieki. Arī par zinātniskajiem pētījumiem un to iedzīvināšanu mācību procesā. Ļoti iespējams, tā ir, es nodomāju un vēru vaļā augstskolas mājaslapu. Tiešām – viņiem ir zinātniskais žurnāls, notiek aktīvi semināri. Domāju – paskatīšos, cik daudzus šī pētniecības darba rezultātus jebkurš pasaulē var izlasīt [starptautiskajās pētniecības datubāzēs] Web of Science. Divus. Un par to augstskola saņēmusi ekselentu vērtējumu!» Cik pētījumiem, pēc Kiopas domām, jābūt, lai vērtētu ekselenti? «Dažiem simtiem. Ja man būtu jāvērtē, es nekādi šajā gadījumā neliktu četri.»

Kiopa arī ievērojusi, ka AIP pētījumā turpat 80% programmu ticis dāvāts visaugstākais vērtējums pēc kritērija, vai studentiem viegli atrast darbu pēc studiju pabeigšanas. Jāpiebilst, ka 2011.gadā DnB Nord Latvijas barometra pētījums parāda tendenci – gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju nestrādā savā specialitātē.

Pētniece uzskata, ka Izglītības un zinātnes ministrijai bija ne tikai tiesības AIP pētījumā iegūto datu kopu «izjaukt detaļās» un sniegt savu – alternatīvo vērtējumu, bet tas ir ministrijas uzdevums. Tracis sākās, jo AIP un ministrijas secinājumi ievērojami atšķīrās – par nekvalitatīvām studiju programmām AIP atzina 55, bet ministrija – 183. «Augstskolas uzskata, ka vērtējumā gūto datu kopums jāskatās kā vesela bilde, ka nevar to skatīt atsevišķi – pēc konkrētiem kritērijiem. Bet var! Tas ir politisks lēmums, kurus no kritērijiem ministrija «izvelk» kā būtiskākos, lai atbildētu uz jautājumiem par izglītības kvalitāti Latvijā. Ja tai interesē, kā augstākā izglītība ir sasaistīta ar zinātni, tad var vilkt ārā ekspertu sniegto vērtējumu tieši šim kritērijam.»

Pētniece domā, ka no augstskolu puses ir tikai normāli censties «nest pīrāgu mājās» jeb cīnīties par finansējumu, jo tas ir bizness – katra vēlas atvērt jaunas programmas, piesaistīt studentus. Taču, dalot šo pīrāgu, «būtu labi, ja augstskolas pašas nāktu ar priekšlikumiem, ko darīt ar nekvalitatīvajām un uzlabojamajām programmām.» Viņasprāt, no tā ieguvēji būtu visi.

Ēdienkarte
Divas kafijas ar pienu

Ir jautā

Posted on novembris 21, 2012 by - Viedoklis

Kāpēc ir izredzētie, kuriem nav jāmaksā Rīgas autostāvvietās, kā liecina Pietiek.com informācija?


Leons Bemhens, SIA Rīgas satiksme valdes priekšsēdētājs:
Rīgas pašvaldības maksas stāvvietās ir noteikta kārtība – jāiegādājas biļete, abonements vai jānovieto redzamā vietā invalīda zīme -, tā jāievēro ikvienam. Kategorija «izredzētie» nepastāv. Ja kāds šos noteikumus pārkāpj, tam ir jāatbild.

Agris Uplejs, RD satiksmes departamenta direktora p.i.:
Satiksmes departamenta darbiniekiem nav piešķirtas atlaides vai cita veida priekšrocības Rīgas pašvaldības autostāvvietās, viņiem jāievēro tādi paši noteikumi kā ikvienam citam.

Pauls Timrots, autožurnālists:
Ja var atļauties Rang Rover un tad vēl tērēt laiku, lai zvanītos par sodiem un blatotu, tad ko lai saka – viņi ir stulbi. Es gan domāju, ka šī ziņa ir uzmanības novēršana no svarīgākām lietām – gaidāmās autovadītāju aplaupīšanas, nosakot vienotu soda maksu par neievēroto apmaksātās stāvvietas laiku.

Euro

Posted on novembris 21, 2012 by - Viedoklis

Tuvojoties eiro ieviešanai, atsākas diskusijas par Eiropas valūtas nosaukumu

Ir pieņemts Nacionālais euro ieviešanas plāns (labāk būtu bijis to saukt par valsts plānu), kurā ir lietots kursivēts euro (nevis, teiksim, eiro). Pievienoties vienotajai Eiropas valūtai acīmredzot ir politiski pareizākais, ko Latvijai darīt pašreizējos apstākļos. Nelaimīgā kārtā līdztekus atsākas diskusijas par naudas nosaukumu – kā tā būtu jādēvē latviski? Oficiālie valodnieki cieš klusu, pirms gadiem Terminoloģijas komisijā izdomājuši, ka vienotā Eiropas nauda latviski jāsauc eira, daudzskaitlī eiras. Kāpēc ne eiro, kāpēc naudas nosaukumam par katru cenu jābūt lokāmam vai sieviešu dzimtē, nav nopietni pamatots. Tikām Eiropas Centrālā banka (ECB) un citas ES iestādes nerimstas: arī Latvijā nauda ir jādēvē par euro.

Dažiem šķiet nelaime, ka rakstos oficiāli nevar lietot dabiskāku nosaukumu eiro – ir taču «Eiropa», nevis «Europa», no kā atvasināts valūtas nosaukums. Sašutušas balsis sauc: Eiropa nedrīkst reglamentēt latviešu valodas lietojumu! ECB tiešām nedrīkst – un nevar – reglamentēt latviešu valodas lietojumu, bet tā gluži pamatoti var pieņemt noteikumus, ka ērtības labad visā ES pārskatus iesniedz ar vieniem un tiem pašiem simboliem, un Centrālā banka neredz jēgu ES naudu vienā dalībvalstī dēvēt citādi. Tā ir vienkārša un pamatota prasība, taču dažus joprojām satrauc jautājums, sak, kāpēc oficiālos Latvijas valsts dokumentos nelieto latviešu valodu? Vai patiesi tā ir? Kāpēc šie četri burti, kam ir vien simbola, zīmes svars, izraisa tādu reakciju? Vai visa latviešu valoda jau būtu sarukusi līdz trijām skaņām?

Euro ir viens un gluži savrups gadījums, par ko nevajadzētu īpaši runāt, kur nu vēl satraukties. Ļaunākā gadījumā to var uzskatīt par neērtību. Tas būtu pētījuma vērts, kāpēc latvieši nesaprot, ka šis viens vārds mūsu valodai neko nenodara, jo nekādi neietekmē tās struktūras, tā lietojums neliek lauzt ko stabilu, dabisku un būtisku. Acīmredzot voluntāras iegribas valodas jomā, kas vainojamas daudzos bezcerīgos t.s. valodas taisīšanas gadījumos, darbojas arī šajā. Der ielāgot: vārds euro noteikti negrauj valodas sistēmu kā savulaik, piemēram, mīkstā ŗ atmešana, kā sekas izpaužas šaurā un platā e lietojuma sabrukumā.

Jo pašrocīgi īstenotas vienlaidu rusifikācijas apstākļos mums ir par ko nopietni satraukties. Sen bija jābeidz novalkātā dziesma par «valodas attīstību» un jāraugās, kur, šādi aizmaskota, oficiāli attīstīta rusifikācija mūs ir aizvedusi. Ko darīt, ja «valodas attīstītāju» valodnieku autoritāte pašu specialitātē ir zemāka par zemu un piesauktā «attīstība» patiesībā atbilst 19.gadsimta izpratnei par pārmaiņām valodā? Ko darīt, ja, latviešu valodai noplicinoties, pazūd tās gramatiskās formas, laiki, locījumi? Vārdu līmenis valodā ir zemākais. Nezinu prof. Andreja Veisberga domas par euro, bet viņam ir taisnība, ka labi aizguvumi vienmēr ir labāki par nemākulīgiem jaunvārdiem. Uzskatīsim euro par aizguvumu.

Ikdienā, sarunvalodā neviens mums neliedz rakstītu euro izrunāt eiro. Varbūt tas būs drusku radikāli, bet nebūt ne pirmais gadījums, kad rakstība atšķirsies no izrunas, jo nav iemesla apgalvot: latvieši «raksta tāpat, kā runā» (sal. mežs, zivs, tavs utt.). Galvenais, ka ES, prasot Latvijai lietot apzīmējumu euro kā pārējās ES valstīs, nebūt nereglamentē latviešu valodas lietojumu pašā Latvijā, bet tikai gādā par grāmatvedības viendabību, no kā ieguvēja būs arī Latvija. Ja pratīs to izmantot.

Mērķis ir, ceļa nav

Posted on novembris 21, 2012 by - Komentārs

Aicinot celt augstākās izglītības kvalitāti, Ķīlis izsaucis kvalitātes aizstāvju kritiku

Latvijas izglītības sistēmas kvalitāte, kura līdz šim atradās valsts un sabiedrības darba kārtības pēdējās rindās, pēc Roberta Ķīļa kļūšanas par ministru beidzot ir izvirzījusies starp vissvarīgākajiem politiskajiem jautājumiem. Televīzijas raidījumos un saviesīgos vakaros sākam kaismīgi diskutēt ne tikai par zagļu apkarošanu, bet arī par valsts attīstības veicināšanu. Par to vien Ķīlim pienākas atzinība, un tāpēc viņš ieguvis tik daudzu cilvēku atbalstu.

Augstākās izglītības reformās Ķīlis liek uzsvaru uz kvalitāti un starptautisko konkurētspēju. Taču nepietiek ar vīziju vien. Īstu intelektuālu kvalitāti var radīt tikai pareizā gultnē ievirzīta iekšējā iniciatīva. Tāpēc labākais veids, kā nodrošināt augstākās izglītības uzlabošanos, ir radīt motivējošu sistēmu, kas liks augstskolām pašām sākt rosīties, lai sasniegtu mērķus. Ministrijai būtu skaidri jāpasaka augstskolām vismaz trīs lietas: kas ir valsts prioritātes augstākajā izglītībā, kā tiks vērtēta uz šo finansējumu pretendējošo programmu kvalitāte, un ko darīs ar programmām, kuras atbilst valsts prioritātēm, bet kuru kvalitāte patlaban neatbilst standartiem. Par nelaimi, uz šiem būtiskajiem jautājumiem patlaban nav skaidru atbilžu.

Pēdējās nedēļās vislielākie strīdi bijuši par kvalitāti, un ir noskaidrojies tikai tas, ka nekas nav skaidrs. Augstākās izglītības padome ilgus mēnešus gatavoja dārgu pētījumu ar starptautisko ekspertu iesaisti. Ministrija, kuras pārstāvji arī bija iesaistīti pētījuma uzraudzībā, tomēr beigās tā rezultātus uzskatīja par nederīgiem un tā datus pārrēķināja pa savam. Sekoja asa, bet plašākai sabiedrībai pēc būtības neizprotama vārdu apmaiņu par metodiku, kura pārauga pārmetumos par datu viltošanu un visbeidzot noveda pie ministrijas paziņojuma, ka ne vieni, ne otri secinājumi vismaz pagaidām netiks izmantoti studiju programmu kvalitātes vērtēšanā. 

Tātad pielietojamu augstskolu programmu kvalitātes mērījumu nav, un kad tādi būs un kas tos noteiks – nav zināms.

Arī par valsts prioritātēm – ko tā vēlas saņemt no augstākās izglītības sistēmas – skaidrības nav. Nākamā mēneša laikā plānotajās diskusijās ar katru augstskolu par budžeta naudas piešķiršanu tikšot pieaicināti darba devēji, lai palīdzētu šīs prioritātes noteikt. Darba devēju iesaiste ir visnotaļ vēlama, bet viņi noteikti nav vienīgie, kuriem būtu kas sakāms šajā jautājumā. Arī šeit spēles noteikumi patlaban šķiet visai plūstoši.

Savukārt bažas par neskaidrību, kas saistīta ar pagaidām kvalitātes kritērijiem neatbilstošo, tomēr ilgtermiņā vajadzīgo studiju programmu likteni, pagājušajā nedēļā raidījumā Sastrēgumstunda izteica arī darba devēju un IT nozares pārstāvis Normunds Bergs, paziņojot, ka šādu programmu neapdomīga likvidēšana pārvērtīs uzņēmējus no Ķīļa «piesardzīgiem atbalstītājiem par ļoti nikniem kritiķiem».

Pagaidām neatbildēto jautājumu gūzmu varētu skaidrot ar Ķīļa nepacietību ķerties pie reformām. Tomēr jāsaprot, ka tāds ad hoc pasākums kā iecerētās individuālās sarunas ar augstskolām par budžeta naudas piešķiršanu kvalitatīvākajām programmām ir labākajā gadījumā īstermiņa atbilde. Turklāt šādu akciju rezultātā Ķīlis var visai viegli vairot savu pretinieku skaitu augstskolās, jo nauda tiks pārdalīta procesā, kurš patlaban neatstāj iespaidu, ka notiks caurskatāmi un pēc iepriekš zināmiem, skaidri saprotamiem principiem.

Tas, iespējams, ir arī lielākais drauds Ķīļa vīzijas realizēšanai – spējīgo, reformās ieinteresēto augstākās izglītības darbinieku novēršanās no šā procesa, jo viņiem nav skaidrības par spēles noteikumiem vai pārliecības, ka panāks vēlamo rezultātu. Tieši tāpēc uzmanīgu dara Latvijas Universitātes rektora Mārča Auziņa pagājušajā nedēļā publicētais komentārs, kurā viņš atzīst, ka līdz šim vērojis Ķīļa darbošanos ar «piesardzīgu entuziasmu», taču viņam nācies vilties, jo baidās, ka studiju programmu izvērtēšanā tiks realizēta pieeja «kur malku cērt, tur skaidas lec».

Izteiksmīgāks bija skats Spīdolas balvas pasniegšanas laikā pagājušonedēļ. Cerību iedvesmota, žūrija bija izvēlējusies Robertu Ķīli par šāgada laureātu, kuru gandrīz visi ceremonijas dalībnieki apsveica ar jūsmīgiem aplausiem. Taču turpat zāles priekšā sēdēja iepriekšējā gada Spīdolas balvas saņēmējs Mihails Hazans. Viņš ir viens no Latvijas spēcīgākajiem, starptautiski atzītajiem zinātniekiem, un nav brīnums, ka viņa pagājušajā gadā veiktais pētījums par emigrāciju izrādījās krietni precīzāks par tolaik pieejamajiem oficiālajiem statistikas datiem. Dažas dienas iepriekš viņš publiskoja izvērstu, pamatotu kritiku par ministrijas veikto datu pārrēķinu. Balvas pasniegšanu Ķīlim viņš uzņēma ar manāmu sajūsmas trūkumu. Kontrasts starp ministru, kurš aicina uz kvalitāti, un profesoru, kurš to jau nodrošina, bija izteik-smīgs un satraucošs.

Kā Ķīlis spēs panākt savus tiešām svarīgos mērķus, ja tādi cilvēki kā Auziņš un Hazans no viņa norobežojas? Par to ministram un viņa komandai būtu nopietni jāpadomā un pēc iespējas ātri jāķeras pie skaidru, saprotamu spēles noteikumu izstrādes, kuri liktu augstskolām savu enerģiju veltīt studiju kvalitātes uzlabošanai, nevis Ķīļa apkarošanai.

Komentārs 140 zīmēs
Skaidra valoda. Prezidents Bērziņš atvainojās par saviem izteicieniem par nabadzību, atbalsta neapliekamā minimuma paaugstināšanu.

Baltais zvirbulis melnajā sarakstā. LV neielaiž polittehnoloģijas tumšo mākslu meistaru Koļerovu. RU  liedz vīzu korektajam pētniekam Sprūdam.

Plutokrātiem jauns ģenseks. Ķīna, kuras ekspremjera ģimenes bagātību vērtē miljardos, ieceļ jaunu vadoni Sji Dzjiņpinu, kuram arī naudas netrūkstot.

Lietuviešu grābeklis

Posted on novembris 21, 2012 by - Komentārs

Lietuvas vēlēšanas – atgādinājums vai brīdinājums Latvijai?

Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite pirmdien paziņoja, ka uzticēs veidot valdību Lietuvas Sociāldemokrātu partijas vadītājam Aļģirdam Butkevičam. Taču viņas paziņojums izklausās drīzāk pēc opozīcijas politiķa kritikas, nevis valsts galvas mandāta valdības veidotājam. «Tērauda magnolija», kā daždien dēvēta Grībauskaite, mēģināja nepieļaut šādas valdības koalīcijas tapšanu un zaudēja.

Jau vēlēšanu naktī 14.oktobrī trīs opozīcijas partijas – sociāldemokrāti (bijušie komunisti), Viktora Uspaskiha vadītā Darba partija un Rolanda Paksa partija Kārtība un taisnīgums – vienojās sākt sarunas par koalīcijas veidošanu un arī atbalstīt cita citu parlamenta vēlēšanu otrajā kārtā. (70 no Lietuvas Seima 141 deputāta ievēlē no partiju sarakstiem, bet 71 – vienmandāta apgabalos.) Taču prezidente uzreiz paziņoja, ka neatbalstīs Darba partijas iesaistīšanu valdībā, jo pret to un tās līderi turpinās tiesas prāva partijas «melnās grāmatvedības» lietā un to tur aizdomās arī par nopietniem vēlēšanu pārkāpumiem. 

Arī vēlēšanās vienmandāta apgabalos 28.oktobrī notika vēlētāju balsu pirkšana un citi pārkāpumi. Prezidente lūdza Konstitucionālo tiesu izvērtēt, vai Seima vēlēšanas vispār bijušas likumīgas. Tiesa 10.novembrī atzina, ka tās bijušas likumīgas, kaut gan trīs DP deputāti savus mandātus ieguvuši nelikumīgi. Grībauskaitei nebija izvēles. Koalīcijai, kurā ir arī Lietuvas poļu vēlēšanu akcija, parlamentā ir 85 balsis. 

Savā paziņojumā Grībauskaite pat nenosauca vārdā «sociāldemokrātu līderi», kuru viņa nominējot premjerministra amatam tikai tāpēc, ka viņa partija vēlēšanās ieguvusi visvairāk mandātu. «No vairākām iespējamajām koalīcijām sociāldemokrāti izvēlējās sadarbību ar Darba partiju, kura sēž uz apsūdzēto sola,» teica prezidente. «Un viņi nav pildījuši publiski doto solījumu un ir ievēlējuši Seima vadībā finanšu krāpšanā aizdomās turētu personu.» (Parlaments ievēlējis par savu pirmo vicespīkeru DP priekšsēdētāja vietnieku Vītautu Gapši, kas kopā ar Uspaskihu apsūdzēts partijas dubultās grāmatvedības taisīšanā.) Tikai laiks rādīšot, vai Seims rūpēsies par Lietuvas ļaužu labklājību vai par «naudas dalīšanu kriminalizētiem oligarhu grupējumiem», paziņoja prezidente.

Nav gluži tipiska Eiropas valsts galvas valoda, pavēstot tautai par premjerministra amata uzticēšanu vēlēšanu uzvarētājam. Taču arī šie uzvarētāji nav gluži tipiski Eiropas politiķi. 

Pakss ir pirmais Eiropas valsts prezidents, kuru parlaments atstādinājis no amata. Seims to 2004.gada aprīlī izdarīja par apsūdzībām, ka viņš nelikumīgi izkārtojis pilsonību krievu uzņēmējam, kurš bija ziedojis viņa priekšvēlēšanu kampaņai 400 tūkstošus ASV dolāru, un arī izpaudis savam sponsoram slepenu informāciju par kriminālizmeklēšanu pret viņu. Ironiski, ka tiesa 2005.gadā atzina Paksu par vainīgu kriminālnoziegumā, taču nepiesprieda sodu, jo viņš esot prom no politikas, tāpēc vairs neradot apdraudējumu.

Arī «Ķēdaiņu pilsētas sakārtotāja» Uspaskiha politiskā karjera pēc panākumiem vēlēšanās 2004.gadā (kad gandrīz ieguva premjerministra amatu) šķita esam galā 2006.gadā, kad Lietuvas prokuratūra izsludināja viņu starptautiskā meklēšanā un izdeva Eiropas orderi viņa arestam. Korupcijā, interešu konfliktos, finanšu dokumentu viltošanā vainotais tobrīd patvērās Krievijā, taču jau nākamajā gadā atgriezās Lietuvas politikā, kaut gan viņam arvien draud cietumsods. Viņš ir dēvēts gan par «Gazprom roku», gan par Krievijas spiegu, kam esot uzdevums destabilizēt Lietuvas ekonomiku un politisko sistēmu. 

Uspaskihs, protams, noraida prokuratūras apsūdzības un politiskus apvainojumus. Taču topošā valdība acīmredzot būs ekonomiski populistiska, bet ārpolitiski tuvāka Krievijai, ņemot vērā koalīcijas līderu senās un apšaubāmās saites ar turienes biznesa aprindām. Intervijā laikrakstam Izvestija uzreiz pēc vēlēšanām Uspaskihs solīja «meklēt draudzību» un uzlabot attiecības ar Krieviju «visos virzienos» un pavēstīja, ka «Krievija iet pa demokrātisku ceļu», toties Eiropas Savienības rīcība esot «diktāts», kas mēdzot būt «reakcionārs».

Kāpēc lietuvieši «atkal uzkāpa uz Uspaskiha grābekļa» un Lietuva nu ir «milzīga cirka arēna» vai «viens liels bazars», kā vērtē turienes politikas komentētāji? Dzirdam par iemesliem, kurus labi zinām arī Latvijā – ekonomisko krīzi, bezdarbu, demogrāfiju, emigrāciju (desmit gados valsti atstājuši 400 tūkstoši cilvēku). Sabiedrība esot piekususi no labējās valdības taupības pasākumiem, vēlētājus pārņēmusi apātija, puse balsstiesīgo neaizgāja balsot, bet tie, kuri aizgāja, noticējuši Uspaskiha populistiskajiem solījumiem, piemēram, dubultot minimālo algu un trīs gadu laikā pilnībā likvidēt bezdarbu.

Šogad vispirms Gruzijā, pēc tam Ukrainā vēlētāji deva priekšroku promaskaviskiem politiķiem, bet nu šīs tendences turpinās jau mūsu kaimiņvalstī, kas ir NATO un ES dalībvalsts. No Latvijas raugoties, varētu šķist, ka kriminālnoziegumos apsūdzētu oligarhu un prokrievisku populistu panākumi parlamenta vēlēšanās mums ir jau noiets vēstures posms. Jācer, ka tā tiešām ir, un Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas pērn Latvijā novērsa, nevis tikai aizkavēja procesu, kuram Lietuvai tagad jābrien cauri.

Komentārs 140 zīmēs
Turpinājums diemžēl sekos. Lindermanie ždanokieši nekavējas izmantot dāvanu – pilsonības referenduma apturēšanu. Dibināšot nepilsoņu kongresu.

Visu savējo Latvijai? Bez konkursa dalīt naudu filmām acīmredzot ir patriotiski, ja pēc tam dodas lāpu gājienā.

Kremlis sola «nesimetrisku» atbildi uz ASV Kongresa pieņemto Magņitska likumu. Legalizēs krāpšanos un cilvēku nogalināšanu cietumā bez tiesas?

Apgaismība

Posted on novembris 21, 2012 by - Redaktores sleja

Lasot par sapiņķerētiem noziegumiem, parasti atdzīvojas bērnišķīga vēlme – kaut varētu vienkārši un ātri izgaismot patiesību, lai vainīgie saņem taisnīgu sodu, bet upuri gandarījumu. Derētu kāds tehnoloģisks brīnums, kurā apvienota pasaku zelta zivtiņa, viszinošais spogulis un svarīgas pogas, ar kādām mūsdienu pasaulē tiek iedarbināts vai apturēts teju viss.

Taču bērnu sevī tūliņ apsauc pieaugušā atgādinājums, ka nekādas spoguļpogas nav, tāpēc atliek paļauties uz… ko nu katrs izvēlas kā zāles pret akūtu pasaules netaisnīgumu.

Piemēram, labs mierinājums ir pieticīgais filozofijas dižgars Kants, kurš iesaka rīkoties tā, lai tava griba vienmēr var kalpot par vispārēju likumu, un turklāt atzīst – kaut arī taisnīguma īstenošanās nav vienmēr redzama mūsu pieredzes pasaulē, taču prātam tas ir neapstrīdams princips.

Šā žurnāla numura galvenais varonis Aivars Lembergs ir izpelnījies dažādus apzīmējumus, taču viņa tiesvedība neatstāj šaubas – lai nu kas, bet Kanta piekritējs viņš nav. Liecībās viņš drīzāk šķiet kā mafijas filmu personāžs, nevis allaž smaidīgais politiķu reitingu līderis. Taču nekad nav par vēlu! Blakus stāstam par Lembergu žurnālā ir cits satriecošs dzīvesstāsts – Kanta darbu latviskotājs Otto Rolavs visu mūžu ir veltījis savai misijai, negaidot ārēju atzinību, bet neatlaidīgi darot to, ko liek pienākums. Gribas ticēt, ka viņa liktenis spēj iedvesmot ikvienu. Sapere aude jeb uzdrošinies zināt, Kants savulaik aicināja kļūt apgaismotiem jeb pieaugušiem. Padoms der joprojām!

Kļūdas labojums

Posted on novembris 14, 2012 by - Radars

 

Žurnāla Ir 8.novembra numura 10.lappusē līdzās Dinamo Rīga fanu kluba vadītāja Jāņa Barkāna viedoklim kļūdaini publicēts citas personas foto. Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!

Radars pasaulē

Posted on novembris 14, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

ASV prezidents Baraks Obama apsverot iespēju senatoram no Demokrātu partijas Džonam Kerijam piedāvāt aizsardzības ministra amatu, vēsta The Washington Post. Iepriekš tika pieļauts, ka Senāta starptautisko attiecību komitejas priekšsēdētājam Kerijam tiks piedāvāts valsts sekretāra amats, kuru pamet Hilerija Klintone, taču, kā ziņo laikraksts, šo amatu varētu ieņemt pašreizējā ASV vēstniece ANO Sūzena Raisa. 6.novembrī notikušajās ASV prezidenta vēlēšanās Obama uzvarēja Republikāņu partijas kandidātu Mitu Romniju.

Grieķijas parlaments svētdien apstiprināja nākamā gada budžetu, kurā iekļauti plaši taupības pasākumi. Pirmdien Eirogrupas prezidents Žans Klods Junkers paziņoja, ka ES, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu ziņojums par Grieķijas spējām ievērot starptautiskās aizdevuma programmas nosacījumus ir pozitīvs. Otrdien Francijas finanšu ministrs Pjērs Moskovisī teica, ka starptautiskā aizdevuma nākamo maksājumu Grieķija varētu saņemt līdz šā mēneša beigām.

No amata atkāpies ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Deivids Petreuss, kurš iepriekš bija guvis starptautisku atzinību par armijas vadību Irākas un Afganistānas karos. Kā demisijas iemeslu viņš minēja ārlaulības sakarus. FIB veicis izmeklēšanu par Polu Broudvelu, kura intervējusi Petreusu savai grāmatai, vai viņa nav piekļuvusi slepenai informācijai.

Sestdien Lietuvas konstitucionālā tiesa paziņoja, ka Seima vēlēšanas noritējušas likumīgi, neraugoties uz pieļautajiem pārkāpumiem. Tas nozīmē, ka jaunais Seims šonedēļ varēs sākt darbu. Tiesa izvērtēja vēlēšanu norisi pēc prezidentes Daļas Grībauskaites un pašreizējā sastāva parlamenta pieprasījuma. Konstitucionālā tiesa arī atzinusi, ka trīs Darba partijas kandidāti savas partijas sarakstā iekļuvuši, nelikumīgi iegūstot reitinga balsis.

ES augstā ārlietu pārstāve Ketrīna Eštone otrdien atzinusi Sīrijas opozīcijas koalīcijas leģitimitāti. Svētdien Katarā Sīrijas opozīcijas grupējumi vienojās par Nacionālās opozīcijas koalīcijas izveidošanu, kurai ir jāpārstāv visi valdošā prezidenta Bašara al Asada pretinieki. Koalīciju atzinušas arī Persijas līča sadarbības padomes valstis.

Paziņoti oficiālie 28.oktobrī notikušo Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Valdošā Reģionu partija iegūst 185 vietas parlamentā, opozīcijas apvienība Tēvzeme – 101 vietu. Boksa čempiona Vitālija Kļičko Demokrātiskā alianse par reformām (UDAR) iegūst 40 mandātus, nacionālistiskā Vis-ukraiņu apvienība Brīvība – 37, bet Komunistiskā partija – 32 vietas.

Gāzesvada South Stream būvniecība sāksies 7.decembrī, pavēstījis Krievijas enerģētikas uzņēmums Gazprom. Gāzesvada kopgarums būs 3600 km. Plānots, ka pirmās piegādes, kas novadīs Krievijas gāzi caur Bulgāriju uz Rietumeiropu pa cauruļvadu Melnās jūras gultnē, apejot Ukrainas teritoriju, sāksies 2015.gada nogalē.

Palestīnieši otrdien sākuši Jasira Arafata kapa atrakšanu, lai veiktu līķa ekshumāciju. Arafats nomira 2004.gadā Parīzes slimnīcā, bet šāgada jūlijā telekanāls Al Jazeera nāca klajā ar versiju, ka viņš noindēts ar poloniju. Augusta beigās Francijas prokuratūra sāka Arafata nāves ap-stākļu atkārtotu izmeklēšanu.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins armijas ģenerālštāba priekšnieka amatā iecēlis Valēriju Gerasimovu, kurš otrā Čečenijas kara laikā bija Ziemeļkaukāza kara apgabala komandieris. Gerasimovs amatā nomainīs Vladimiru Makarovu. Trīs dienas pirms tam Putins atcēla no amata aizsardzības ministru Anatoliju Serdjukovu un iecēla Maskavas reģiona gubernatoru Sergeju Šoigu.