Žurnāla rubrika: Svarīgi

No sīkas sēkliņas

Latvijas valsts mežu stādaudzētavās rūpējas ne tikai par to, lai pēc gadiem nepietrūktu pašiem savu skaistu Ziemassvētku eglīšu un atjaunotos izcērtamie meži, bet spēj izlīdzēt arī kaimiņiem. Miljoniem mazo eglīšu, kas aug Zviedrijā uz dienvidiem no Stokholmas, ir dzimušas Latvijā

Egļu stādiņi ir cimperlīgi. Taču rūpīgi izaudzētie divus gadus vecie dēsti ir viens no Latvijas eksporta produktiem ar lielu pievienoto vērtību – izauguši no sīksīkas sēkliņas, tie maksā 135 latus par 1000 stādiem.

Mežu apsaimniekošanai, kopšanai un stādu audzēšanai Latvijā ir senas tradīcijas un gadu desmitiem krāta pieredze. A/s Latvijas valsts meži (LVM) kokaudzētavās pašlaik tiek izloloti stādiņi, kas pilnībā spēj nodrošināt izcirsto meža platību atjaunošanu, un arī kaimiņvalstīs tiek novērtēta Latvijas koku kvalitāte. Šogad LVM struktūrvienībā Sēklas un stādi ir realizēti vairāk nekā 48 miljoni skujkoku un lapkoku stādu. «Mūsu pamatuzdevums ir ražot sēklas, no kurām audzēt stādus, lai nodrošinātu LVM mežu atjaunošanu,» stāsta Sēklas un stādi direktors Guntis Grandāns. Pērn tam bija vajadzīgi gandrīz 35 miljoni jaunu priežu, egļu un bērzu, par kuru izaudzēšanu diendienā rūpējas 140 cilvēku, bet aktīvās sezonas laikā darbinieku skaits tiek pat trīskāršots.

Eglītes vagā

«Pagājušā gadsimta 20.gados katram mežsargam pie mājas bija pa kādai vagai, kurā tika audzētas egles,» Guntis Grandāns atgādina par mežu nozares pirmsākumiem. Tie meklējami jau tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, kura laikā stipri cieta arī Latvijas meži. Gan no tiešās karadarbības, gan tāpēc, ka kokmateriālus un malku vajadzēja visiem, bet stādīt un kopt mežu nevienam nebija laika –  vajadzēja karot un taisīt revolūciju. Tomēr jau tūlīt pēc kara cilvēki steidza atgūt nokavēto.

Mežā tikuši meklēti labākie, vērtīgākie koki, no čiekuriem vāktas sēklas, no sēklām audzēti stādi, kas pēc tam stādīti atpakaļ mežā. Atšķirībā no eglītēm priežu sēklas pirmās brīvvalsts laikā pārsvarā sētas uzreiz tieši mežā. «Ne gluži kā labība,» smejas Guntis, «jo sēklas bija pārāk dārgas, tāpēc tās lika speciālās dobītēs.»

Tā radusies ne viena vien mežaudze, kas pārvērsta kokmateriālos un pārdota ārzemēs, glāba budžeta situāciju nesenās krīzes laikā. Jo, kā zina teikt Guntis, bērzu cērt pēc 70 gadiem, egli – pēc 80, bet priedei jāaug visus 100. Protams, var zāģēt arī agrāk, ja koki sasnieguši nepieciešamos izmērus un attiecīgo koksnes apjomu, tomēr Latvijā galvenokārt ievērojot vecuma kritērijus. Tā ir robeža, pēc kuras koks faktiski pārstāj augt, un saimnieciskā mežā ilgāk to paturēt nav ekonomiski izdevīgi. Vēl jo vairāk – līdzīgi kā cilvēkam, sākas novecošanas un dabīgās atmiršanas procesi. Pašlaik Latvijā mežu platības ir dubultojušās, salīdzinot ar 1935.gadu – toreiz meži aizņēma 27% no teritorijas, bet tagad 57% jeb kopumā 3,8 miljonus hektāru.

Vienlaikus ar dobēm pie mežsargu mājām pirms 90 gadiem Latvijā radušās arī pirmās kokaudzētavas. Viena no tām Kalsnavā, kur tolaik atradusies arī virsmežniecība. To vadījis ļoti enerģisks vīrs uzvārdā Cepurītis, kurš ne tikai saimniekojis mežā, bet piedalījies arī Kalsnavas spirta rūpnīcas būvniecībā. 

«Savukārt padomju laikā kokaudzētavas bija teju vai katrā mežrūpniecības saimniecībā, un mežsaimniecības jautājumos mēs toreiz kotējāmies ļoti augstu,» atceras Guntis. Meža pētīšanas stacija Kalsnava tika dibināta 1953.gadā, nodarbojās ar selekciju, meža plantāciju ierīkošanu. Guntis ir madonietis un Kalsnavā pa vasarām sāka strādāt vēl kā skolnieks, bet vēlāk ar Mežu pētīšanas stacijas stipendiju iestājies LLA Mežsaimniecības fakultātē un pēc tās pabeigšanas 1984.gadā atkal atgriezies Kalsnavā.

«Iznāk, ka šī ir mana pirmā un vienīgā darbavieta, kurā esmu jau 28 gadus,» viņš saka ar lepnumu. Vispirms strādājis par inženieri, kura uzdevums bija ierīkot sēklu plantācijas, vēlāk bijis virsmežziņa vietnieks. Pēc tam, kad vairākas bijušās kokaudzētavas 2000.gadā apvienotas, veidojot LVM struktūru Sēklas un stādi, pieteicies konkursā uz direktora amatu, ko arī veiksmīgi izturējis.

Kalsnava arī padomju laikos bijusi mežzinātnē ļoti spēcīga un progresīva iestāde, taču šejieniešiem, tāpat kā visā padomijā, nācās rēķināties ar dažādām Maskavas uzstādītām prasībām, reizēm pilnīgi absurdām. «Piemēram, toreiz tika uzskatīts, ka mežs ir atjaunots tikai tad, kad koku zari savā starpā saslēgušies. Tagad uz vienu hektāru stādām 2200 eglīšu un meža atjaunošanai atvēlēti desmit gadi, toreiz viss notika triecientempā, uz pusi īsākā termiņā, tāpēc vienam hektāram vajadzēja 4000 egļu vai 7000 priežu stādu. Kā jau padomju laikā, lai nedabūtu pa krāgu, ka zari noteiktajā laikā nav saslēgušies, nereti iestādīja par kādu tūkstoti vairāk,» smaidot atceras Guntis, lai gan nekā smieklīga patiesībā te nav. Tik blīvi sastādīti koki nīkuļoja, un šādas mežaudzes, kur zari gan saslēgušies, bet koksnes pat lāga malkai nepietiek, joprojām var redzēt šur tur Latvijā – velti izniekoti resursi, meža zeme un cilvēku darbs. «Tagad strādājam daudz efektīvāk,» rezumē Guntis.

Lietuvieši izpērk apses

Valsts akciju sabiedrība Latvijas valsts meži tika izveidota 1999.gadā. Lai gan Latvijā tolaik bija 14 kokaudzētavas, kas teorētiski LVM varēja nodrošināt ar sēklām un stādiem, drīz vien tika secināts, ka praktiski tas nav iespējams. Tehnika bija novecojusi, kādreiz modernās tehnoloģijas vairs nederēja 21.gadsimtā. Tāpēc 2000.gadā nolemts apvienot vairākas stādaudzētavas un sēklu plantācijas, izveidot īpašu struktūrvienību, kas specializējas tieši mežu reproduktīvā materiāla ražošanā. 

Kopš pirmā gada realizēto stādu skaits ir četrkāršojies. Tomēr būtiskāka par kvantitāti ir stādu kvalitāte. Pašlaik to audzēšanā tiek izmantota tā dēvētā kasešu tehnoloģija – kasetes līdzinās maziem podiņiem, katram stādam tas ir savs. Šī metode un citi agrotehniskie pasākumi nodrošina, ka šādi audzētiem stādiem ir daudz spēcīgāka sakņu sistēma. Savukārt uz selekcijas rēķina koki ir par 15-20% ātraudzīgāki un ar lielāku lietderīgās koksnes masu. Stumbri resnāki, zaru mazāk.

«Agrāk pēc pārstādīšanas mežā pagāja aptuveni gads, līdz kociņš iesakņojās. Šajā laikā tas faktiski neauga. Pašlaik, lai arī ne ar pilnu spēku, tas sāk augt jau tūlīt pēc pārstādīšanas,» metodes priekšrocības skaidro direktors. Savukārt, lai mazais stādiņš mežā uzreiz nekļūtu par barību kaitēkļiem, to pirms stādīšanas speciāli apstrādā. «Citādi tie kukaiņiem un kāpuriem ir visīstākie zaļie salāti,» saka Guntis. Agrāk stādiņus apstrādāja ar dažādām ķimikālijām, bet pašlaik, arvien vairāk izvēloties videi draudzīgas metodes, izmanto speciāli šim nolūkam paredzētu vasku.

Latvijā joprojām vispopulārākā ir augsnes ziņā pieticīgā priede – arī šogad kopējā Sēklas un stādi apjomā tā aizņem aptuveni pusi. Galvenokārt vietējo mežu atjaunošanai. Savukārt eksportētas tiek eglītes. Lielākoties uz Zviedriju, kur tās pērk mežu ierīkotāji – testa stādījumos pārliecinājušies, ka Latvijas eglītes ir ideāli piemērotas Zviedrijas apstākļiem. Šāda atbilstība ir ļoti būtiska – piemēram, Latvijas rietumdaļā var stādīt austrumos augušus stādiņus, taču otrādi gan ne, Kurzemē audzētie nederēs Latgalei. Toties ziemeļos augušus kokus var stādīt arī dienvidos un otrādi, jo Latvijas teritorija tomēr nav tik liela.

Bet, kā stāsta Guntis, ar eglītēm ir sarežģītāk, ne tikai izvēloties piemērotu augsni. Atšķirībā no priedēm arī sēklu ražošanā tās ir cimperlīgas. Piemēram, gandrīz visus 80.gadus eglēm Latvijā nebija sēklu, ko ievākt rūpnieciski, bet 1989.gadā tika ievākta rekordraža, kura nav pārspēta līdz pat šim laikam. Tagad jau kopš 2006.gada atkal sēklu nav. Tāpēc, lai nodrošinātu pieprasījumu, nepieciešami ievērojami sēklu uzkrājumi. 

Šajā ziņā daudz vienkāršāk ir ar hibrīdapsi. Atšķirībā no skujkokiem un citiem lapkokiem visu sugu apses savā starpā krustojas. Tas ļauj iegūt ļoti ātraudzīgus un ražīgus kokus. Kā liecina nesen veikts pētījums, dažu šķirņu hibrīdapsēm Iecavas stādījumos jau 12 gadu vecumā koksnes krāja bija aptuveni 260 kubikmetru no hektāra – tas ir ļoti augsts rādītājs, jo vidēji Latvijā, izstrādājot 80 gadus augušu mežu, iegūst aptuveni 280 kubikmetrus koksnes no hektāra.

Gandrīz visus Latvijas apšu stādus – aptuveni pusmiljonu kociņu – uzpērk lietuvieši. Tur mežu krietni mazāk, tāpēc apšu audzētājiem Lietuvā ir ievērojams valsts atbalsts. Sēklas un stādi audzē arī nedaudz melnalkšņu un ozolu stādu, kā arī ap 600 dažādu dekoratīvo koku un krūmu šķirņu. Tas viss kopā šogad uzņēmumam nodrošinājis 5,5 miljonu latu apgrozījumu.

Kad apmierinātas LVM mežu atjaunošanas vajadzības, brīvajā tirgū nonāk aptuveni 30% no visiem uzņēmuma izaudzētajiem stādiem, bet no tiem eksportam aiziet aptuveni puse. «Mums jākonkurē gan ar Lietuvas, gan Vācijas, gan citu valstu stādaudzētājiem. Un konkurēt varam tikai ar trim lietām – augstu kvalitāti, efektīvu ražošanu un, protams, pircējiem pievilcīgu cenu,» panākumus skaidro Guntis Grandāns.

3 biznesa principi

1. Augsta stādu kvalitāte
2. Efektīva to ražošana
3. Videi draudzīgas tehnoloģijas

Zvaigžņotais ceļš, kas ved uz templi

Svecīšu mūris Rīgā, 11.novembra krastmalā, iedvesmoja arhitektu Austri Mailīti (28), veidojot parku uz Sunšaņa kalna Ķīnā. Mēs nedrīkstam būt ieslēgti tikai savās robežās, viņš saka

Kultūras aprindās šo puisi sāk pamanīt. Ne jau tāpēc, ka viņš ir mākslinieku Ineses un Ivara Mailīšu vecākais dēls. Austris Mailītis pagājušogad saņēma Arhitektūras veicināšanas fonda balvu Arhitekta pēda. Viņa projektētā Expo 2010 Latvijas paviljona makets (tūkstošiem vējā vibrējošu līmplēves lapiņu, realitātē gan izmantota īpaši apstrādāta plastmasa!) spīdina sānus birojā klusajā centrā, vienu stāvu zem cita jauna latviešu arhitekta Mārtiņa Pīlēna darbnīcas. Austra kontā ir Ķīnā, Šaoliņā, topošs templis un Dziesmusvētku estrādes pārbūves projekts – konkursā viņš kopā ar komandu uzvarēja, vēl būdams students.

Tagad arhitektūru studē arī viņa brālis un reizē kolēģis Matīss – Austris iepazīstina ar puisi, kas birojā ienāk no ielas. Kopā ar vecākiem viņi izveidojuši, kā paši definē, arhitektūras un dizaina konceptgrupu, kam nosaukumā visu četru vārdu pirmie burti – Mailītis A.I.I.M

Mierlaiku dzīvokļa otrā galā aiz biroja ir abu Mailīšu dēlu mājas. Austris virtuvē netālu no darba galdiem uzlicis sildīties pienu kafijai. Kamēr viņu fotografē, piens pārskrien pāri. Namatēvs tik sirsnīgi uztraucas, kad šmuci slauka ciemos atnākusī žurnāliste! 

Viņa emocionalitātē, iejūtībā un patriotismā, runājot par saviem projektiem, kaut kas ļoti atgādina slaveno cunftes brāli Gunāru Birkertu, mēle niez uzprasīt par Gaismaspili.  

Lēni augošajai Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunbūvei pēdējā laikā tiek veltīti neglaimojoši epiteti. Kāpēc?

Gadījumos, kad top nozīmīgi objekti, vienmēr ir pretestība. Sidnejas opera, piemēram. Tur konkursā bija vinnējis jauns dāņu arhitekts. Bet ēku nebija viegli uzbūvēt, un procesā radās jautājumi: kāpēc mēs tik dārgu būvējam? Kāpēc tik ilgi? Bija tāda neapmierinātība, ka arhitekts tika padzīts no projekta. Bet tagad šī ēka ir simbols, viena no lietām, kas man saistās ar Austrāliju!

Arī Gaismaspils ir ārkārtīgi nozīmīga. Rīgā ir daudz visādu simbolu – vācu laikos būvētu, krievu… Bet tagad ir ārkārtīgi svarīgi, ka tieši latvieši būvē kaut ko tik skaistu kā Gaismaspils: bibliotēku, kas nes kultūras un tautas enerģiju.

Rīgas centra telpā, kur vidū ir Daugava, vienā pusē – Vecrīga, otrā pusē ļoti labi iederas šis Atmodas simbols. Skaists, īpašs tēls. Viss pārējais ir nianses.

Arī tev ir dotas pat vairākas iespējas veidot simboliskas ēkas.

2007.gadā, kad bija izsludināts starptautisks konkurss, mēs ar savu Dziesmusvētku estrādes ideju vinnējām. Otrajā vietā palika franči. Piedāvājām estrādes tēlu, ko veido ilgā laikā izkristalizējušās vērtības.

Mūsu ģimenei jau iepriekš sanācis strādāt pie Dziesmusvētkiem, tēvs, sākot no 1998.gada, vairākos bija gan galvenais mākslinieks, gan scenogrāfs. Jā, jau no bērnības esmu bijis Dziesmusvētku pasākumos, palīdzējis vecākiem veidot šā notikuma māksliniecisko tēlu. Esmu gan korī dziedājis, gan dejojis tautas dejas.

Dziesmusvētki ir tautas pašapzināšanās kustība, rituāls, kas valsts veidošanās laikos bija viens no virzītājspēkiem. Arī patlaban šis notikums nes plašu enerģiju. Vieta, kur notiek Dziesmusvētki, ir kā latviešu centrālā svētvieta.

Kas latviešiem ir svētvieta, kādai tai jābūt? Latviešiem svētā vieta ir daba. Tā visa – gan zeme, gan debesis – ir mītiska, dzīva. Mūsu estrāde ir kā kalns, kurā cilvēki nāk dziedāt, pakāpjas, lai tālāk skan. Caurspīdīgo jumta konstrukciju veidojām kā mežu, kā zarus, kas, savijoties kopā, dod aizvēju. Lapotne mainās atkarībā no gadalaikiem, var mainīt arī scenogrāfiju: vienā gadījumā uz konstrukcijas var likt ekrānus, citā – skaņu vairogus. Tikpat labi to var pārvērst milzīgā saules ripā, kad tā lec vai riet. Vai attēlot zvaigžņotas debesis.

Mēs vēlējāmies, lai estrādes konstrukcija ir lēzena kā horizonts. Lai tā dveš mieru, plašumu, lielumu – kā jūra. Cerējām radīt sajūtu, kas nav arhitektoniska: ka skatuve nav būve, ka svarīgākais ir garīgais moments.

Diemžēl mūsu projekts krīzes laikā tika iesaldēts. 2014.gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, jaunas estrādes nebūs, bet varbūt būtu skaisti to uzcelt līdz 2018.gadam, kad būs Dziesmusvētki un Latvijas valsts jubileja?

Kolēģa Mārtiņa Pīlēna birojs uzvarēja konkursā par Valsts prezidenta kabineta pārveidi, jūs projektējāt Latvijas EXPO paviljonu, cerams – tiksit līdz Dziesmusvētku estrādei. Jaunie taisa vēsturi!

Estrāde vai EXPO ir būves, ko veidot ir liela motivācija. Tas saistīts ar to, kas es esmu. Četrās paaudzēs manā ģimenē ir tikai latvieši. Tālākos senčos gan esot bijis virsnieks no Napoleona karaspēka, kas apprecējies un palicis šeit.

Dziesmusvētku kulminācija ir vistīrākais brīdis, kad izjūtu saviļņojumu, ka esmu latvietis. Turklāt tie nav reizi četros vai piecos gados, tas ir kultūras process: skolēni mācās dziedāt gandrīz katru dienu, laukos ir kori, ansambļi. Tāpat kā Riodežaneiro karnevāls: tas jau nav tikai tas, kas notiek vienreiz gadā, – visu laiku darbojas sambas skolas, ir kolosāli mūziķi.

Nesen parādījās priekšlikums, ka skolas brīvāk varēs noteikt stundu skaitu mūzikā. Nemācīt mūziku latviešiem būtu gandrīz tas pats, kas nemācīt matemātiku.

Man arī mūzika patīk un interesē. Iespējams, tas nācis no bērnības, jo vecāki ir darījuši visu ko saistībā ar fine arts, tīrajām mākslām, ar dizainu, arhitektūru, kino, mūziku. Vienmēr izmantoju iespēju paspēlēt kādu instrumentu. Ja iznāk iesaistīties muzikālā projektā, tas atver sakrājušos «aizsprostus». Arī arhitektūras lietas pēc tam domājas labāk, plašāk, citādi.

Tātad 2018.gadā, kad jaunā estrāde, cerams, sāks dzīvot, tās arhitekts arī varbūt dziedās korī vai dejos deju kolektīvā? Sidnejas operas autoram atklāšanas izrādē uzstāties neviens nepiedāvāja?

Jā, es labprāt. (Smejas.)

Amerikas latviešu meitene, kas taisīja filmu Starp Latvijām, stāstīja, ka viņa sajūtu, ko nozīmē būt latvietim, noķērusi, uz šķīvīša uzmanīgi nesdama ārā zirnekli. Kādās ikdienas lietās tev šādi jādomā?

Tā sajūta mīt kaut kur zemapziņā, tai varbūt pat nav vajadzīgs formulējums. Bet identitātei, man liekas, jābūt atvērtai, radošai. Ir jārada jaunas, īpašas lietas: ar drosmi, pārliecību, ka varbūt veido kaut ko citādu nekā citur pasaulē.

Un tad, kad pašiem būs pārliecība, ka tās ir mūsējās lietas, ka mums tādas vajag, tad arī citiem būs skaidrs – jā, tie ir latvieši, viņi tā dara.

Bet Mailītis ķīniešiem būvējot templi, garīgo celtni?

Man nebija īpašas intereses par Ķīnu, varbūt vienīgi par Austrumu filozofijām. Taču, nonākot EXPO, Ķīna mani «paķēra». Izrādījās, tā ir vieta, kur daudz ko iemācīties. Kad tika atklāts EXPO, no Ķīnas vidienes atbrauca cilvēks, kurš ieinteresējās par Latvijas paviljonu. Par Aerodium gaisa tuneli, par lidošanu. Tas konkrētais cilvēks, misters Žū – viņš atbrauca ar dēlu -, ir sapņotājs. Pilnīgi iespējams, viņam pašam gribējās lidot.

Viņš dzīvo pie Ķīnas centrālā svētā kalna, pie Sunšaņa. 2010.gadā tas ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ķīnieši to sauc – «debess un zemes centrs». Kalns ir skaists, un ideja tur taisīt lidošanu arī ir ļoti skaista. Gar kalnu tek Dzeltenā upe, tajā vietā ir sākusies ķīniešu civilizācija, arī pirmās imperatoru dinastijas. Tur, Šaoliņas klosterī, ir radies dzenbudisms un kungfu, arī daoisms no turienes ir ietekmējies. Biju ieinteresējies par dzenbudismu un mistiskā veidā nokļuvu vietā, kur tas radies!

Dzenbudisms ir tiekšanās pēc lidošanas garīgā nozīmē, kungfu savā ziņā arī ir lidošana. Tiekšanās, ideāls… Tā vieta Ķīnā īstenībā jau gadu tūkstošiem ir Par To, un tagad mēs tur aizvedam tehnoloģiju, ar ko lidot. Piedāvāju ideju, ka būve lidošanai varētu būt kā templis, svētvieta, turpinājums kādam stāstam.

Šaoliņas mūkiem ir ne tikai garīgās un fiziskās prakses, viņiem ir performanču grupas, kas pasaulei rāda kungfu. Kāpēc lai viņi nerādītu citu praksi – lidošanu, levitāciju, izrādes par Sunšaņa kalna vēsturi?

Ķīnas reliģiskās aprindas neiebilda?

Sarunas, vai «lidojošo» Šaoliņas mūku grupu izdosies izveidot, nav beigušās. Tas, iespējams, ir pats interesantākais! Mūsu templis būs performanču vieta, kur jebkurš varēs izmēģināt levitāciju. To var saukt par tūrisma objektu, bet man gribējās tam piešķirt garīgo dimensiju. Pasaule Šaoliņas klosteri iepazinusi galvenokārt kungfu mūku dēļ Honkongas filmās, kuras sāka uzņemt 70.gados, bet stāsts ir daudz plašāks. Mums ar Žaneti Skaruli ir padomā arī uzfilmēt dokumentālo filmu par šo notikumu, par būvniecību.

Šovasar ap Jāņiem tika nolīdzināta kalna virsma, nospraustas asis, lai var uzmūrēt tempļa pamatus. Datumu un pat gadu, kad tas tiks pabeigts, pagaidām neņemos nosaukt. Tāpat kā ar Dziesmusvētku estrādi, noteikti būs jātiek pāri dažādām grūtībām.

Šāds darbu plūdums nemulsina?

Nē. Saprotu, ka dažām lietām vajag laiku. Jo ideja ilgāk dzīvo, jo labāk tā apliecina sevi. Arhitektūras darbi resursu ziņā ir tik ietilpīgi, ka pat ir labi, ja tie kādu laiku «nogatavojas».

Ķīnas templis arī tiks būvēts no modernajiem materiāliem?

Ne tikai. Mani interesē pārlaicība. Svarīgākais nav uztaisīt mūsdienīgu būvi, galvenais, lai tā apvieno laikus. Atrodoties kalnos, laiks savā ziņā pazūd. Tātad arhitektūrai nevajadzētu atspoguļot konkrēto brīdi. Piemēram, vecos ķieģeļus no celtnēm, kas tiek jauktas nost, vēlamies izmantot  absolūti modernā būvē. Tai apkārt būs paplašinājums – dabas parks, kurā centīsimies lietot dabiskos materiālus. Akmeni  harmoniski savienosim ar futūristiskām tehnoloģijām.

Apmeklētājam tur vajadzētu iegūt sajūtu par Ķīnas kultūrainavu: Ķīnas mūri, rīsu terasēm… Tajā pašā laikā ar akmeni var darīt modernas, interesantas lietas. Teiksim, akmeņus liekot nevis blīvi, bet ar nelielām atstarpēm, tie laiž cauri gaismu.

Iedvesma vienam no galvenajiem objektiem parkā ap templi ir mūris Rīgā, 11.novembra krastmalā, kur Lāčplēša dienā liekam svecītes. Bildi rādījām ķīniešiem: lai nokļūtu uz templi, ir vajadzīgs mirdzošs ceļš, kas vijas cauri kalnam, vakarā tam būtu jāizskatās tā. Viņi teica: wow, tas ir kolosāli! Tas gan saderas ar dabisko vidi, gan rada mītu par zvaigžņotu ceļu, kas aizved uz templi.

Dodies pasaulē ar Latvijas «citātiem», aizved ķīniešiem 11.novembra svecīšu gaismu!

Tas gan nebūs konkrēts citāts, jo tam nebūs tā pati nozīme. Un par latvietību – nav jājūtas, ka esam ieslēgti kādās robežās. Mums jābūt saistītiem ar pasauli. Jā, savā ziņā aiznesam daļu Latvijas uz turieni. Ja tas ķīniešiem ir pieņemami un labi, tad tas ir forši.

Tavam birojam esot piedāvāts būvēt arī vēja tuneli Bahreinā?

Jā, vakar sūtījām skices, viss ir sākuma stadijā. Arī to varētu savā ziņā nosaukt par performanču māju, kur katrs varēs iet un lidot – bet ne tik garīgā tematikā kā Ķīnā.

Vēl drīz taps Rīgas 2014 paviljons – norišu vieta, kas 2013.gadā varētu būt kā ievads Rīgas kultūras galvaspilsētas gadam, pēc tam tur varētu notikt ar to saistītie pasākumi. 

Jūs, Mailīši, ģimeniski esat ļoti saistīti. Netipiski šim laikam, kad jaunā paaudze nāk, kā tagad saka, ar pavisam cita veida, digitālo domāšanu.

Tas jau arī ir stāsts par pārlaicību. Tehnoloģijas var būt visdažādākās, bet joprojām interesantākie «procesori» ir cilvēku galvās. Ķīnas tempļa veidošanā mani vecāki nav iesaistīti, arī estrādes koncepcija ir manējā, tāpat EXPO. Bet mums ar brāli bērnībā ir bijusi kolosāla skola. Iedvesma, kas nākusi no vecākiem. Man vienmēr ir bijis svarīgi konsultēties ar viņiem. Dzirdēt viņu viedokli.

Radošumu, iespējams, nevar tāpat vien iemācīties, ja tas nav ģimenē.

Jā, piemēram, žurnāla Avots laikus 80.gadu beigās vai laikus, kad vecāki taisīja fine arts, es atceros tieši tādā – bērna sajūtu – līmenī. Tā blakus akadēmiskajai man noteikti ir vēl viena izglītība. Varbūt mākslinieku ģimenes ir dažādas, bet mēs ar brāli visur bijām klāt: no tāda vecuma, kad vēl nezini, ko dari, līdz tam, kad jau apzināti palīdzi zīmēt, gleznot, būvēt instalācijas.

Kad ar draugiem taisījām Meta-Kafe kultūras namiņu pie Nacionālā teātra -, mēs, jauni būdami, gribējām realizēt ideju par kopību. Lai tur būtu vieta bērniem, jauniešiem, vidējai paaudzei, vecākiem cilvēkiem. Daudzviet pasaulē paaudzes ir vairāk kopā nekā pie mums, gribējām, lai notiek šī apmaiņa.

Kā Ziemassvētkus sagaida mākslinieku ģimenē? Atnākot uz Rīgu, no kāda tēlnieka īrēju dzīvokli, kur visu gadu stāvēja «stacionārā» eglīte, ar nomestām skujām, bet ar mantiņām. Mani vecāki neko tādu nebūtu pieļāvuši. 

Mums bērnībā arī ir bijušas dažādas eglītes, pat ar āboliem. Kāpēc ne? Ir bijuši teātra uzvedumi un ķekatas – ar zirga pajūgu un bluķi braukājām pa mājām Mežaparkā, kur joprojām dzīvo mani vecāki. Tomēr Ziemassvētkos galvenais ir kopā būšana. Sabraukt tur, parunāties…

Jo vairāk esi ceļojis ārpus Latvijas, jo vairāk novērtē šādu klasiku?

Jā, sniedziņš, klusums Mežaparkā, pusmežā… Ziemā ir forši arī uz laukiem aizbraukt, piedzīvot vienkāršas, dabiskas, tradicionālas lietas. Satikt savējos, radus.

Šoruden biju Ņujorkā, uz kurieni aizbraucu pa taisno no Ķīnas. Ķīnas laiks vienmēr ir traks – visādi jaunatklājumi, brīnumi, ar smaidu sejā, pārvietodamies kā citplanētietis, mēģini saprast, kā realizēt kādu ideju. Pirms lidoju uz Ķīnu, izbraucu tādā kā svētceļojumā pa savām vietām Latgales laukos pie Teiču purva. Varbūt tā ir latvietības daļa, varbūt individuāla lieta, bet man ļoti vajag piedzīvot vienatni ar dabu, plašumu, nepieblīvētību. Arī bērnībā daudz laika esmu pavadījis laukos. Viss uzreiz sakārtojas, sirdī ielīst miers. Tādā veidā es uzņemu spēkus.

CV

Dzimis 1984.gada 5.janvārī Rīgā
2012.gadā beidzis RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāti
Uzvarējis metu konkursā Dziesmusvētku estrādes pārbūve Mežaparkā (kopā ar Ivaru un Matīsu Mailīšiem un Juri Pogu)
Uzvarējis LU Dabaszinātņu akadēmiskā centra Torņakalnā projektu konkursā (kopā ar MARK Arhitekti, Dinu Suhanovu un Intu Meņģeli)
Rekonstruētā Kalnciema kvartāla koka ēka (Kalnciema ielā 35) 2008.gadā iekļauta Latvijas kultūras kanonā
Veidojis Latvijas paviljonu EXPO 2010 Šanhajā (kopā ar Ivaru Mailīti, Lieni Griezīti, Intu Meņģeli, Aerodium)
2011.gadā saņēmis Arhitekta pēdu par personīgu ieguldījumu arhitektūras sfērā

Eiropas saltā sirds

Angelai Merkelei Eiropā ir lielāka ietekme nekā jebkuram no bijušajiem pēckara Vācijas vadītājiem, tomēr viņas attiecībās ar Eiropas Savienību ir maz dedzības. Viņa izvēlējusies stratēģiju, ko var dēvēt par pedagoģisko imperiālismu

Krīzei ir arī savas komiskās puses. Piemēram, stāsts par zemūdeni. To padzirdot, Angela Merkele sāk ķiķināt. Zemūdene esot svērusies uz vienu pusi. Nu jau viņa sāk skaļi smieties. Pa vaigiem tek asaras. Sasvērusies?! Kanclere cenšas saņemties, bet nesanāk. Vācijas vadītājai ir sākusies nekontrolējama smieklu lēkme.

Merkeli kārtējo reizi sasmīdinājis šis stāsts: grieķi bija pasūtījuši vācu kuģubūvētavai Ķīlē uzbūvēt modernu 214.klases zemūdeni. Kad tā bija gatava, grieķi atteicās maksāt. Ķīlē ieradās grieķu militārie eksperti un paskaidroja, ka zemūdene sveras uz vienu pusi. Tādu braucamrīku viņi neņemšot. Vācieši izmēģināja paši un nekādas problēmas neatrada. Acīmredzot zemūdenes sasvēršanās uz vienu sānu ir kaut kas tāds, ko spēj pamanīt tikai grieķi, kuriem dzīvībai bīstami kļuvuši arī valsts uzkrātie parādi.

Tas viss notika pirms pāris gadiem, bet kanclere, to dzirdot, smejas atkal un atkal.

Ak, tie grieķi! Reizēm, kad lietas kļūst pavisam drūmas, Merkele mierinājumu meklē humorā. Tiesa, tas diezkā nepalīdz. Jo, galu galā, daudzas problēmas tik un tā būs jārisina viņai pašai.

Nu jau beidzas trešais gads, kopš gruzd eirozonas krīze. Tās dēļ ir mainījušās valdības Īrijā, Spānija, Itālijā un Slovēnijā. Politiskajiem līderiem neskaitāmas reizes bija jāpulcējas uz sanāksmēm Briselē, lai vienotos par dažādiem glābšanas fondiem. Un ik reizi visas acis bija pievērstas Angelai Merkelei.

Eiropas liktenis viņas rokās

Ne uz vienu citu Eiropas politiķi pēdējā laikā netiek liktas tik lielas cerības, kā uz Vācijas kancleri. Tajā pašā laikā viņa saņem arī lielu nicinājuma devu – kad viņa ierodas vizītēs Grieķijā, daži protestētāji nēsā nacistu formu. Tomēr visi tik un tā gaida, ko teiks Merkele, jo tieši no viņas atkarīgs, vai Grieķija spēs paglābties no bankrota.

Ja kopējo Eiropas valūtu izdosies izglābt, Merkele saņems lielāko daļu uzslavu. Ja eirozona sabruks, viņa būs vislielākā grēkāze.

Nevienam citam līdzšinējam Vācijas kancleram nav bijusi tik liela ietekme Eiropā kā pašreizējai līderei. Ironiski gan ir tas, ka viņa, salīdzinot ar saviem priekštečiem, pret Eiropas Savienību izturas krietni bezkaislīgāk. Piemēram, Vācijas pirmais pēckara kanclers Konrāds Adenauers kopā ar Francijas prezidentu Šarlu de Gollu lika pamatus jaunai franču un vācu sadraudzībai. 80. un 90.gadu kancleram Helmūtam Kolam, pieminot «kopēju Eiropas māju», acīs ik reizi sariesās asaras. Pat Gerhards Šrēders, kas savas valdīšanas sākumā 90.gadu beigās raizējās par vācu naudas «izšķērdēšanu» Briselē, pamazām kļuva par dedzīgu vienotas Eiropas idejas aizstāvi.

Protams, būtiska Eiropas politikas sastāvdaļa vienmēr ir bijušas arī nacionālās intereses. Pēc kara Adenauers vēlējās nostabilizēt Vācijā modernas Rietumu vērtības. Savukārt Francijai tas nozīmēja Reinas otrā krastā mītošā lielā kaimiņa turēšanu grožos. Lai vai kā, Eiropas pārveidi stimulēja politiķu dedzība. Tieši tās pietrūkst Angelai Merkelei.

Viņai vienmēr tuvākas likušās nevis Parīzes vai Romas, bet gan Amerikas idejas. Stagnējošajā Austrumvācijā uzaugušajai politiķei ASV šķita labākais attīstības modelis. Šāda nostāja nesaskan ar viņas pašas pārstāvēto Kristīgo demokrātu savienību, kuras programmās vāciešu reabilitācija pēc nacisma šausmām, kā arī vācu pašlepnuma un identitātes veidošanās vienmēr bija saistīta ar lielāku integrēšanos Eiropā.

Merkelei Eiropa nav ne sapnis, ne vīzija, ne iekāres objekts. Kopš iesaistīšanās lielajā politikā viņa, protams, ir iemācījusies kristīgo demokrātu etiķeti un māk saldi runāt, kad nepieciešams. Taču tā ir viņas publiskā seja. Eiropa Merkelei ir bijusi un aizvien paliek tikai eiro un centu rēķināšana, nevis sirdslieta.

Īsa lekcija

Tas rada jautājumu – vai šāda politiķe var izvest Eiropu no krīzes? Vai gluži pretēji – Eiropai ir vajadzīga tieši tāda bezkaislīga politiķe kā Merkele, kuru nekad nevada nereālistiskas emocijas?

Uzmanīgi sekojot Merkeles rīcībai aizvadītajā gadā, ir acīmredzams, ka viņa ir skarbi objektīva sieviete – līdere, kuru vispirms interesē tādi būtiski rādītāji kā izaugsmes temps, demogrāfiskās tendences un parādu līmenis. Ik reizi, kad viņai uzdod jautājumu par eiro krīzes cēloņiem, atbilde pārvēršas par īsu lekciju ekonomikā.

«Kur ir mani mīļotie grafiki?» viņa taujāja kāda pārlidojuma laikā šovasar. No portfeļa tika izcelta papīru kaudzīte. Grafiki gadu gaitā uzrāda strauji pieaugušās darbaspēka izmaksas Dienvideiropas valstīs. Tām iepretim ir zemie aizņēmumu procenti, kas pēc kopējās valūtas ieviešanas tādas zemes kā Grieķija iedrošināja aizņemties arvien vairāk naudas.

Fakts, ka Merkele tagad ir piekritusi atvēlēt 400 miljardus eiro vācu naudas eirozonas stabilizēšanai, nav nekāda līdzjūtības izpausme. Par parādos ieslīgušajām dienvidu valstīm viņa runā kā par nerātniem bērniem, kas ir jāsaper, lai ne viņi paši, ne arī Vācija netiktu ierauti vēl dziļākā eirokrīzes bezdibenī.

Pirms došanās vizītē uz Atēnām šāgada oktobrī viņa uzmanīgi izlasīja vācu biznesa laikraksta Handelsblatt interviju ar Grieķijas premjeru. Tajā Antonis Samars stāstīja, ka esot devis atļauju saviem ministriem zvanīt valdības vadītājam arī nedēļas nogalēs un pat sarunāt tikšanos. Grieķu premjers acīmredzot ar to vēlējās parādīt, ka beidzot viņi ir sākuši strādāt. Merkele to interpretēja citādi: vai premjeram tik tiešām šķiet, ka neatliekamu problēmu atrisināšana nedēļas nogalēs ir pieminēšanas vērta?

Pirms tam mēnešiem ilgi Merkele bija svārstījusies – vajag vai nevajag Grieķijai palikt eirozonā? Līdz pat šai vasarai viņa vēl nebija pieņēmusi lēmumu, kura alternatīva būtu vislabākā: domino vai ķēdes teorija. Saskaņā ar pirmo Grieķijas bankrots sev līdz paraus vairākas citas eirozonas valstis. Turpretī otrās teorijas piekritēji salīdzina Grieķiju ar neveiksmīgu posmu kopējā ķēdē – izmet to laukā, un ķēde kļūs stiprāka.

Visnīstākā sieviete

Grūti pateikt, kāpēc galu galā Merkele izvēlējās domino teoriju. Iespējams, daļa atbildības gulstas uz ķīniešu investīciju fondu menedžeriem, kas šovasar, kad kanclere viesojās Pekinā, nepārprotami brīdināja: Grieķijas izmešanai no eirozonas būs ļoti postošas sekas. Ja tas notiktu, Ķīna vairs itin nemaz neuzticētos eiro valūtai un atteiktos turpmāk uzpirkt arī citu eirozonas valstu valdību parādzīmes.

Iespējams, būtiskāki bija brīdinājumi no kolēģiem citās Eiropas valstīs. Piemēram, Slovēnijas premjers viņai paziņoja, ka Grieķijas bankrots izraisīs Slovēnijas kopprodukta saraušanos par 5%.   

Vienīgā lieta, kas Merkeli tagad atstāj vienaldzīgu, ir protesti. Nav šaubu, ka dažās dienvideiropiešu valstīs viņa kļuvusi par visvairāk nīsto sievieti. Oktobrī ciemojoties Atēnās, kancleres autokolonna varēja ātri traukties pa ielām – no tām bija izstumti visi cilvēki, un pilsēta atgādināja kaut kādu mītisku nākotnes pasauli bez nevienas dzīvas būtnes.

Kad novembra vidū viņa devās uz Lisabonu, portugāļu namatēva rezidenci Atlantijas okeāna krastā bija aplenkušas vairākas viscaur melnā ģērbtu un ar automātiem bruņotu policistu ķēdes. Virs galvas riņķoja helikopters, bet krastu apsargāja kuteri ar ūdenslīdējiem. Vienīgā vieta, kur Merkele varbūt pamanīja vietējos, bija izbraucot no lidostas – protestētāji viņu sagaidīja, pacēluši rokas kā nacistu sveicienā.

Sākumā kanclere esot pārdzīvojusi, ka kļuvusi par tik liela kolektīva nicinājuma objektu. Taču tagad uz to skatoties pragmatiski. Cilvēki no viņas tuvākajām aprindām stāsta, ka Merkele agrāk esot šaubījusies – vai protesti nozīmē, ka viņa virzās nepareizajā virzienā? Taču ik reizi pati nākusi pie secinājuma: nē, virziens ir pareizs!

Disnejlenda ķīniešu tūristiem

Katru rītu Preses un informācijas birojs Berlīnē apkopo ziņas, ko par Merkeli raksta grieķu avīzēs. Visbiežāk tas nav nekas glaimojošs. Tomēr vismaz viena lieta iepriecina: tas, ka taupības pasākumus atbalstošie cilvēki tiek dēvēti par merkelistiem. Protams, viņa saprot, ka šis termins tiek lietots kā pazemojums. Taču glaimo tas, ka pašas uzvārds kļuvis par naudas taupīšanas sinonīmu. Patiesībā citās valstīs notiekošie protesti viņai pat ir iekšpolitiski izdevīgi, jo tas demonstrē, ka kanclere ļoti uzmanīgi apietas ar vāciešu miljardiem un gatava aizdot naudu tikai tad, ja tiek ievēroti stingri noteikumi. Tas, ka viņu dēvē par dzelzs veceni, Merkelei miegu nelaupa.

Kancleres acīs viena no labākajām īpašībām ir pašdisciplīna. Kad viņa šovasar ieradās vizītē Indonēzijā, Merkele bez mitas slavēja prezidentu Susilo Judhojono. Viņš ir neuzkrītošs vīrietis, kas nepilnos desmit gados panācis savas valsts ārējā parāda samazināšanos no 70% līdz 20%.

Indonēzija, viņas ieskatā, ir paraugs Grieķijai: čakla, rātna nācija, kas mācās no pagātnes kļūdām. Un, ja ar savu parādu spēj tikt galā pat Indonēzija, tad tas pats ir pa spēkam arī grieķiem. Tas bija nepārprotams Merkeles vizītes vadmotīvs.

Kanclere arī labi apzinās: Vācija ir spēcīga, taču ne tik stipra, lai uz saviem pleciem nestu pārējos Eiropas sirdzējus. «Mēs vēlamies eiropeisku Vāciju, nevis vācisku Eiropu,» pēc kara teica rakstnieks Tomass Manns. Visticamāk, šai frāzei piekrīt Merkele. Tiesa, nebūtu par ļaunu, ja citi eiropieši rīkotos nedaudz vāciskāk, vismaz attiecībā uz saviem parādiem. Kā gan citādi Vecais kontinents spēs konkurēt ar uzplaukstošajām Āzijas ekonomikām?

Kopš stāšanās kancleres amatā Merkele Ķīnā ir ciemojusies sešas reizes. Vienīgā valsts ārpus Eiropas, kur viņa bijusi vēl biežāk, ir ASV. Viņa apbrīno, kā Ķīna trīs desmitgažu laikā ir kļuvusi par otro ekonomiski ietekmīgāko valsti pasaulē. Viņa gan arī apzinās, ka līdz ar to notikusi globālās ietekmes pārbīde un šajā kontekstā Eiropa diezcik labi neizskatās.

Merkeles komandā strādājošie zina, kuri ir trīs kancleres mīļākie fakti: eiropieši veido tikai 7% no visiem pasaules iedzīvotājiem, Eiropas kopprodukts veido 25% no visas pasaules ekonomikas, un eiropieši tērē pusi no globālajiem izdevumiem, kas atvēlēti sociāliem mērķiem. Nav jābūt ekonomikas profesoram, lai saprastu, ka Eiropai tā ir liela problēma. Tāpēc ir svarīgi panākt, lai Eiropa nepiedzīvotu, kā reizēm saka kanclere, «ļaunāko scenāriju», proti, Eiropas pārvēršanos par Disnejlendu ķīniešu tūristiem, kas ierodas papriecāties par Vecā kontinenta aizgājušo godību. 

Savus braucienus uz Ķīnu viņa uzskata par ļoti pamācošiem. Pirms trim tūkstošgadēm ķīniešu civilizācija tika uzskatīta par visattīstītāko pasaulē. Sliktu politisko lēmumu rezultātā Ķīna zaudēja šo troni un kļuva mazsvarīga. Tagad atkal atguvusies.

Merkele raizējas, ka Eiropa pašlaik ir līdzīgās krustcelēs. Pēdējos gados piedzīvotā finanšu krīze labi pierādījusi, ka Rietumu brīvības modelis nemaz nav tik stabils, kā likās pirms tam. Šādu pārliecību nostiprinājušas viņas sarunas ar citu pasaules reģionu līderiem, kuri uz Veco kontinentu noskatās ar līdzjūtību.

Ko darīt lietas labā? Merkele izvēlējusies pedagoģiskā imperiālisma politiku. Viņa sludina fiskālo disciplīnu, strukturālas reformas un banku uzraudzību.

Interesanti, ka paši vācieši ar šādu uzkrītošu diktātu diez vai samierinātos. Vismaz nevienam no viņas priekšgājējiem tas nebija darba kārtībā. Taču ir viena būtiska atšķirība – Merkelei patīk rīkoties klusi un neuzbāzīgi. Viņa nav tik skaļa kā Šrēders, nav tik pompoza kā Kols. Tas palīdz izvairīties no pretestības.

Tādu pašu taktiku viņa izvēlas ārpolitikā. Ar zīmēšanos un pirksta kratīšanu neko daudz panākt nevar, šovasar esot skaidrojusi Merkele.

Nesen viņa nākusi pie vēl kādas apskaidrības – kanclere piekritusi 60.gadu Rietumvācijas kanclera Ludviga Erharda teicienam, ka 50% no ekonomiskās veiksmes ir psiholoģijā. Tāpēc turpmāk viņa par Grieķiju publiski teikšot tikai pozitīvas lietas. Pārējos 50%, viņa paskaidroja, veido prātīgi lēmumi.

Tā, ka aizraujas elpa!

Viņi ir atzīti un ietekmīgi savā zinātnes nozarē pasaulē, bet mēs par to nezinām gandrīz neko. Ko pēta pašlaik izcilākie un starptautiski visvairāk citētie Latvijas zinātnieki?

Kopš ministrs Roberts Ķīlis mēģina reformēt augstāko izglītību, daudzi būs dzirdējuši, ka neviena Latvijas augstskola neparādās pasaules labāko universitāšu reitingos un Latvijas zinātniekiem ir maz starptautiski atzītu publikāciju.

Taču Latvijā ir zinātnes izcilnieki, kuri strādā ar panākumiem un ir starptautiski konkurētspējīgi. Apliecinājums zinātnieka darba kvalitātei un ietekmei uz pasaules zinātnes domu ir publikāciju citēšana citu pētnieku darbos. Tāpēc starptautiski atzīto publikāciju krātuvē Web of Science atlasījām tos Latvijas autorus, kuru darbi kopš 2007.gada kopumā ir citēti vairāk nekā 10 reizes un vismaz viena publikācija citēta vairāk nekā 10 reizes. Ņēmām vērā publikācijas, kurā konkrētais zinātnieks ir pirmais autors. Pēdējos piecus gadus izvēlējāmies, lai atlasītu Latvijas zinātniekus, kuru pašreizējais darbs ir aktuāls, atzīts un izmantots.

Zinātniekus palīdzēja atlasīt Džordžijas Tehnoloģiju institūta zinātnes un tehnoloģiju politikas doktora kandidāti Agrita Kiopa un Kaspars Bērziņš, kuri pētījuši Baltijas valstu integrāciju pasaules zinātnes telpā. Gan pētījums, gan šis zinātnieku saraksts apliecina – spēcīgākās Latvijā ir dabaszinātnes, it īpaši fizika, materiālzinātnes, datorzinātnes, vides un tehnoloģiju zinātnes, kā arī klīniskā un biomedicīna.

Lai arī publikāciju skaits uz vienu zinātnieku Latvijā ir zemāks nekā kaimiņvalstīs un līdz ar to viņi mazāk piedalās pasaules zinātnes apritē, atsevišķās nozarēs Latvijas pētnieku ietekme uz zinātnes domu ir salīdzinoši liela. Piemēram, 2004.gadā mūsu datorzinātņu un biomedicīnas pētnieku citējamība bija augstāka nekā vidēji pasaulē šajās nozarēs.

Šie desmit savā ziņā izcilākie zinātnieki pārstāv ne tikai dažādas pētījumu jomas un paaudzes, arī viņu darba apstākļi un domas par zinātnes konkurētspēju Latvijā ļoti atšķiras. Vieni strādā pasaules līmeņa laboratorijās, citi no būtiskākā modernizācijas avota – ES fondiem – nav dabūjuši ne graša. Vieni Latvijas zinātnieku spējas vērtē augstu, otri – plaisu starp zinātnes līmeni Latvijā un tepat Igaunijā uzskata par šokējoši dziļu. Bet lai runā viņi paši!

(Secība izvēlēta pēc publikāciju skaita, taču desmitnieka atlases kritēriji ir daudz komplicētāki un paskaidroti raksta ievadā.)

1. Andrejs Ērglis, Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, LU Kardioloģijas zinātniskā institūta vadītājs, profesors

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Pētniecība saistīta ar dzīvības zinātnēm un reģeneratīvās medicīnas tehnoloģijām, galveno uzmanību pievēršot sirds asinsvadu veselībai un cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanai. Pētniecība palīdz saprast sistēmas. Neviena sistēma nav tik sarežģīta un tajā pašā laikā tik loģiska kā bioloģiskās sistēmas. Ja mēs tajās vairāk ieskatītos, varētu uzlabot pašorganizēšanās spējas.

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Mani nekur citur neņēma. Tā kā mana stihija ir režija, tad… zinātne savā ziņā ir ļoti līdzīga. Ja nopietni – esmu uzaudzis zinātnieku ģimenē, un zinātne jau pašā saknē ir interesanta – tā ir interese par dzīvi un attīstību. Zinātne savās izpausmēs rada negaidītus pavērsienus, un arī negatīvs rezultāts ir rezultāts. Un vēl zinātne piesaista interesantu sabiedrību.

Lielākais sasniegums un gandarījums. Lielāko gandarījumu sagādā fakts, ka manis pārstāvētajā jomā mazā Latvija tiek ņemta vērā pasaulē, un šim apgalvojumam ir reāls segums ar zinātniskām publikācijām. Gandarījums ir tas, ka zinātnē iesaistās ļoti daudz jaunu talantīgu cilvēku, kuriem patīk strādāt.

Kā vērtējat apstākļus, kuros jūs strādājat? Latvijas laime ir tā, ka esam maza valsts, mēs cits citu pazīstam, un mums ir viegli satikties – gēnu pētniekiem ar klīnicistiem, fiziķiem ar biologiem, matemātiķiem ar statistiķiem un otrādi. Svarīgi atrasties pasaules zinātnes tīklā. Ja var dzīvot zaļā valstī un sadarboties ar Tokijas, Ņujorkas vai Buenosairesas zinātniekiem, ko vēl var vēlēties?

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Latvijas zinātnieku veikums ir konkurētspējīgs pasaulē, tomēr zinātnei nepieciešams noteikts un pēctecīgs finansējums. Pašlaik Latvijas zinātnes attīstībai aktuāls ir Baltijas Inovatīvo pētījumu un tehnoloģiju platformas jeb BIRTI projekts, kas paver iespējas attīstīties biomedicīnai, iegultām tehnoloģijām, kosmiskiem pētījumiem, materiālzinātnēm un citiem zinātņu virzieniem.

Publikāciju skaits 77 
Cik reižu citētas 543
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 536

2. Ruvins Ferbers, fizikas doktors, LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors, Lāzeru centra vadītājs

Ko jūs pētāt, un kāda tam jēga? Mēs pētām atomus, molekulas un to mijiedarbību ar gaismu. Pašlaik varam pētīt molekulas spektrus ar vislabākajiem instrumentiem, kādi pasaulē ir. Tas palīdz izpratnei par pasauli, jo mēs visi sastāvam no atomiem un molekulām un to mijiedarbību rezultātā veidojas sistēmas, to skaitā vielas, materiāli, atmosfēra. Mūs interesē fundamentālas lietas, tā nekādā gadījumā nav pielietojamā zinātne, kaut, protams, pētījumi ir ar topošo praktisko nozīmi.

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Ja sanāk labs eksperiments, ko var skaisti izskaidrot, tad ir patiess gandarījums. Nomedīt šo rezultātu ir liels azarts. Ir patīkami arī strādāt ar studentiem un redzēt, cik viņi ir forši un spējīgi un ka arī viņiem actiņas spīd.

Lielākais sasniegums un gandarījums. Darbs notiek komandā, par lielāko sasniegumu uzskatu mūsu laboratorijas kopējo līmeni. Mēs sistemātiski varējām izpētīt to, kas citiem neizdevās, mums ir vairākas pētījumu sērijas, ar kurām patiešām varam lepoties. Mēs esam varējuši iegūt informāciju par sārmu metālu divatomu molekulu struktūru, nevienam tas nepadevās tādā līmenī un ar tādu precizitāti.

Kā vērtējat apstākļus, kādos strādājat? Esam ļoti lepni par Lāzeru centru. Kad pie mums atbrauc pazīstami zinātnieki no prestižām laboratorijām, viņi saka – tas atbilst pasaules labākajam līmenim. Neesam apmierināti vienīgi ar to, ka neesam stabili nodrošināti uz priekšu. Pašlaik aktīvi izmantojam Eiropas finansētos projektus, bet tie ir terminēti – nezinām, kas būs 2014.gadā.

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Ir ar ko lepoties. Vai zinātne kā sistēma caurmērā varētu būt labāka? Noteikti jā, un tas nav saistīts tikai ar finansēm. Mēs visi labi zinām – ja kādā uzņēmumā pēkšņi divreiz palielina algu, tad tas nesāks strādāt divreiz labāk. Ir teorijas, ka darbinieki vispār nesāks strādāt labāk, strādās tāpat, jo domās, ka viņiem tas pienākas. Jautājums ir par sistēmu – kā tajā vērtēt rezultātus, kā stimulēt tos virzienus, kas ir spēcīgāki.

Publikāciju skaits 53
Cik reižu citētas 254
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 186

3. Indriķis Krams, bioloģijas doktors, Daugavpils Universitātes pētnieks un Tartu Universitātes viesprofesors

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Vairāk nekā 90% dzīvo radību uz Zemes ir parazīti un patogēni, kas liecina, ka parazītisms ir «ienesīgs» dzīvesveids. Mani pētījumi ir saistīti gan tieši ar parazītu un to saimnieku attiecībām, gan ar sabiedriskās uzvedības rašanos, evolūciju un funkcijām. Dzīvo organismu attiecības ir tik dinamiskas, ka zinātnieku mēģinājumi tās «sakārtot» reti vainagojas ar panākumiem. Ceru, mani pētījumi kaut nedaudz paver lodziņu, pa kuru paskatāmies viens uz otru un dzīvo dabu ap mums.

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Zinātnē notiek atklājumi, no kuru mēroga aizraujas elpa – ir fantastiski redzēt ģeniālu cilvēku darba procesu un rezultātus. Domāšanu par zinātniskām problēmām neierobežo ne fiziskie apstākļi, ne finanses – zinātnieka galvenais instruments ir galva!

Lielākais panākums un gandarījums. Zinātnieka darbu ir viegli izvērtēt. Jāpublicē darbs un tad jācer, ka citi zinātnieki to pamanīs un citēs – būs ietekmēta zinātniskās domas virzība, nevis saražota makulatūra. Ceru, ka esmu kaut nedaudz ietekmējis kooperatīvās uzvedības teorijas virzību. Nenoliedzami, ir patīkami būt ielūgtam uzstāties tādā zinātnes mekā kā Oksforda.

Kā vērtējat apstākļus, kuros strādājat? Latvijā nav īpaši veicies, jo mana laboratorija pat no lielajām ES kohēzijas naudām nav saņēmusi ne lata, un šāda attieksme to sen būtu sagrāvusi, ja mēs nebūtu saņēmuši kolosālu atbalstu no Somijas un Igaunijas universitātēm.

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Atgriežoties no darba Tartu Universitātē, ikreiz jāpārvar šoks par plaisu, kas strauji plešas starp Latvijas un Igaunijas augstākās izglītības un zinātnes sistēmām. Ja pasniedzējs nav zinātnieks, ko tad viņš var pastāstīt studentiem? Valstij beidzot jāpainteresējas par zinātnes kvalitāti Latvijā. Problēma nav nepietiekamie līdzekļi, bet to dīvainais izmantošanas veids, kura analogus esmu redzējis tikai autoritārās valstīs.

Publikāciju skaits 47
Cik reižu citētas 454
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 330

4. Jānis Andersons, inženierzinātņu doktors, LU Polimēru mehānikas institūta vadošais pētnieks

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Draugiem saku, ka mana specializācija ir nogurums un sabrukums, bet oficiāli tā ir cietvielu sabrukšanas mehānika. Mēs eksperimentos mērām un modelējam, cik stiprs materiāls, kā pretojas plaisām. Piemēram, pašlaik vadu ES fonda finansētu projektu, kur mēs kopā ar Koksnes ķīmijas institūtu gribam izstrādāt cietu putuplastu, kas daļēji būtu izgatavots no atjaunojamiem resursiem, konkrēti – no  rapšu eļļas iegūtiem polimēriem.

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Nav rutīnas. Mehānikas problēmas dažādiem materiāliem ir citādi risināmas. Mums ir bijuši projekti, kur mērām noguruma īpašības gan vēja rotora stiklaplasta spārniem, gan plaisu pretestību lokaniem displejiem – bijām partneri Philips koordinētā projektā, kur trīsarpus gados izdevās uztaisīt lokana displeja prototipu. Izstrādājām jaunu metodi, kā noteikt atslāņošanās jeb adhēzijas stiprību starp displeja pārklājumu, kas to aizsargā no atmosfēras iedarbības.

Lielākais sasniegums un gandarījums.  Ceru, ka lielākais sasniegums vēl priekšā, jo citādi būtu stulbi – ko tad darīšu atlikušo mūžu? Bet ir gandarījums, kad izdodas saprast, kā lietas notiek.

Kā vērtējat darba apstākļus? Garīgā nozīmē institūtā ir laba aura, gadījuma ļaudis te nestrādā. Ar ES fondu palīdzību mums izdevies iegādāties normālas iekārtas. Bet ēka nav remontēta kopš padomju laikiem, un ne tāpēc, ka mums patiktu nobrucis apmetums. Finansējums ir ļoti sāpīga tēma, bāzes finansējums institūtam ir aptuveni ceturtā daļa no normatīvos paredzētā. Krīze tā kā beigusies, bet mūs vēl pabadina.

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Tas vēl arvien ir visnotaļ konkurētspējīgs. Mēs starptautiski publicējamies, un ir standarta procedūra, ka to recenzē citi zinātnieki, tātad tas jau ir viens atlases līmenis, nākamais ir citējamība, un ar to ir visai normāli. Nedaudz sliktāk ir ar patentiem, to ieviešanu un produktu izstrādi, bet tas atkarīgs ne tikai no zinātnieku konkurētspējas, bet arī no valsts atbalsta produkta izstrādei un ražotāju intereses.

Publikāciju skaits 46
Cik reižu citētas 172
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 109

5. Jekaterina Ērenpreisa, medicīnas doktore, Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Pētu vēža šūnu ļaunumu – tās īpašības, kas ļauj tam plosīties slimnieka organismā un slimībai atgriezties arī pēc it kā veiksmīgas ārstēšanas. Viltības, ko izmanto vēža šūna, jāmeklē tālajā organismu evolūcijā. Apvērsums vēža bioloģijā vēl stāv priekšā.

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Izaicinājums prātam un kaisle. Gribas uzrakt īstenību, kas nav zināma.

Lielākais sasniegums un gandarījums. Katra diena sagādā gandarījumu. Tu pamosties ar kādu jaunu domu (jo process galvā nekad neapstājas), apsēdies pie datora un nemani, kā paskrien stundas. Šie svētki ir vienmēr līdzās. Bet vislielāko gandarījumu sagādā darbs pie mikroskopa – šūnas ir fantastiski skaistas. Par lielāko sasniegumu uzskatu to, ka savā vēža problēmas risināšanā esmu ieinteresējusi cilvēkus dažādās pasaules malās.

Kā vērtējat apstākļus, kuros strādājat? Apstākļi pašlaik ir diezgan labi, finansējums pieklājīgs. Slikti, ka nezinām, vai finansējums neaprausies pēc gada vai diviem.

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Visumā nav augsts. Vajag izskaust korupciju un savējo būšanu izglītībā un zinātnē.

Publikāciju skaits 16
Cik reižu citētas 137
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 112

6. Aleksandrs Kaļinko, fizikas doktors, LU Cietvielu fizikas institūta EXAFS spektroskopijas laboratorijas pētnieks

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Laboratorijā ar rentgenstaru absorbcijas spektroskopiju pētām cietu vielu atomāro struktūru. Izmantojot šo metodi, var noteikt lokālo struktūru ap atomu – kādi ir attālumi līdz kaimiņatomiem, cik to ir, kā tie kustas. Piemēram, paaugstinoties temperatūrai, viela parasti izplešas, bet ir tādas, kas saraujas, un mēs pētījām šo efektu. Citā projektā pētījām tā saukto rezistīvo atmiņu – varējām parādīt, kādas strukturālas izmaiņas notiek materiālā tajos apgabalos, kur, pieliekot spriegumu, mainās pretestība. 

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Kaut ko atklāt ir ļoti aizraujoši, jo sevišķi kad projekts ir bijis sarežģīts un ilgs.

Lielākais sasniegums un gandarījums. Esmu ceļa sākumā, un pagaidām tas ir bijis mans doktora darbs šogad. Man patīk, ka rakstus, ko publicējām zinātniskos žurnālos, citi zinātnieki lasīja un uz tiem atsaucās. 

Kā vērtējat apstākļus, kuros strādājat? Institūtā gatavojam un raksturojam paraugus, bet eksperimentus pārsvarā veicam lielos Eiropas sinhrotronu centros – Hamburgā, Parīzē, Grenoblē. Par ES naudu arī institūtā ir iegādātas jaunas iekārtas, bet principā zinātnē nav stabilitātes. Kamēr gatavoju doktora darbu, man bija laba ES stipendija. Kā to pabeidzu, tā finansējuma nav. Ir jāmeklē projekti, bet, tikko pabeidzot doktorantūru, ar savu projektu uzvarēt ir gandrīz neiespējami pat Latvijā, nerunājot par Eiropu. Pēc trīs nedēļām došos pastrādāt SOLEIL franču nacionālajā sinhrotronu centrā, un laiks rādīs, kā būs tālāk. 

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Kopējo līmeni nemācēšu novērtēt, bet ir ļoti spēcīgas un pasaules mērogā atpazīstamas zinātnieku grupas – gan mūsu institūtā, gan citur, piemēram, zinātnieki, kas LU nodarbojas ar kvantu skaitļošanu un kvantu datoriem.

Publikāciju skaits 14 
Cik reižu citētas 56
Citētas citu autoru publikācijās 47

7. Una Riekstiņa, bioloģijas doktore, LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Pētu cilmes šūnas, kas atrodas pieauguša cilvēka ķermenī un atjauno to visas dzīves laikā. Gribu noskaidrot, kā ādas dziļākā slānī esošās dermas cilmes šūnas veicina nervu šķiedru atjaunošanu pēc bojājumiem, kas radušies iekaisuma procesā vai traumējot ādu. Zināšanas par cilmes šūnām palīdz izprast ķermeņa novecošanos, kas sākas ar cilmes šūnu dalīšanās apstāšanos, pēc tam seko orgānu novecošanās un to darbības traucējumi. 

Kāpēc ir interesanti nodarboties ar zinātni? Studiju gados mani fascinēja radošā brīvība Molekulārās bioloģijas institūta gēnu inženierijas laboratorijā. Zinātnē svarīgas ir mācekļa un meistara attiecības, pieredzes nodošana. Kā reiz mūki ceļoja uz klosteru grāmatu krātuvēm, tā šodien varu doties uz jebkuru pasaules universitāti pieredzes apmaiņā. Zinātne man atvēra durvis uz (p)ārējo pasauli. Interesanti ir noskaidrot ar aci neredzamos procesus un atrast likumsakarības, kā tas ietekmē redzamo pasauli. Piemēram, kā tikai mikroskopā saskatāmās cilmes šūnas ietekmē maņas, izskatu, veselību.

Lielākais sasniegums un gandarījums. Gandarījumu sagādā katrs pētījums, kurā  izdodas noskaidrot kādu faktu. Piemēram, mēs atklājām, ka pieauguša cilvēka cilmes šūnas nezaudē savas atjaunošanās spējas dzīves laikā, jo tām ir līdzīgas īpašības kā embrija cilmes šūnām. Pēdējais atklājums ir spektroskopijas metodes izveide, ar kuru nākotnē, uzspīdinot šūnām infrasarkano starojumu, varēs spriest par to piemērojamību šūnu terapijai.

Kā vērtējat apstākļus, kuros jūs strādājat? Apstākļi ir tik labi, kā nekad atjaunotās Latvijas laikā, tomēr nepietiekami ilgtspējīgai zinātnes attīstībai. Trūkst zinātnes menedžmenta – pašlaik man kā biologam, rakstot projektus, jāprot pašai izrēķināt projekta ekonomisko atdevi pēc 20 gadiem un izveidot iepirkumu specifikācijas.

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Ir atsevišķas augsta līmeņa saliņas – vairāki institūti ar labu infrastruktūru un menedžmentu. Tiem arī veicas starptautisko projektu piesaistē. 

Publikāciju skaits 10
Cik reižu citētas 78
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 74

8. Tālis Juhna, inženierzinātņu doktors, RTU profesors un zinātņu prorektors

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Kas notiek ar baktērijām, tajā skaitā ar slimības izraisošām (patogēnās), dzeramā ūdens apgādes sadales sistēmās. Kā var ierobežot to vairošanos un izdzīvošanu, tā paaugstinot dzeramā ūdens drošumu. Izmantojot molekulārās metodes, esmu pierādījis, ka zarnu nūjiņu baktērijas uzkrājas baktēriju kolonijās – bioplēvēs – uz ūdensvada cauruļu sieniņām un pāriet nekultivējamā formā. Tādēļ barotnēs tās netiek konstatētas, taču ūdens tik un tā var būt piesārņots. Pētījumi parādījuši, ka jāpāriet uz modernākām ūdens kvalitātes monitoringa un kontroles metodēm.

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Tu atklāj jaunas likumsakarības un iegūsti jaunu izpratni par apkārtējiem procesiem. Tas paplašina redzesloku. Radošs darbs starptautiskā vidē.

Lielākais sasniegums un gandarījums. Jauna pētniecības virziena attīstīšana Latvijā.

Kā vērtējat apstākļus, kuros jūs strādājat? Esmu izveidojis un ar aparatūru aprīkojis jaunu zinātnisko laboratoriju, nokomplektējis motivētu pētnieku grupu. Aktīva dalība starptautiskos projektos līdz šim ir nodrošinājusi piemērotus apstākļus pētniecībai.

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Neviendabīgs. Dažos virzienos ir pasaules līmeņa zinātniskie pētījumi un sasniegumi, citos nepieciešama paaudžu maiņa. Vajadzētu radīt vairāk nacionālo finansējuma avotu, uz kuriem zinātnieki, it īpaši jaunie, varētu konkurēt. Jāturpina Latvijas zinātnes internacionalizēšana.

Publikāciju skaits 7
Cik reižu citētas 49
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 47

9. Gunārs Lācis, bioloģijas doktors, Latvijas Valsts augļkopības institūta vadošais pētnieks

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Pētām augu pazīmes un meklējam gēnus, kas tās nosaka, skaidrojam procesus, kas notiek augos, kā tie reaģē uz dažādiem vides un cilvēka izraisītiem apstākļiem. Pētījumos iegūtās zināšanas izmanto, lai palīdzētu selekcionāriem veidot jaunas, labākas šķirnes. 

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Zinātne ir radoša nodarbe, tāpēc tā dod zināmu rīcības un domas brīvību. 

Lielākais sasniegums un gandarījums. Man ir bijusi tā laimīgā vēsturiskā iespēja būt klāt un aktīvi līdzdarboties jauna pētījumu virziena – molekulārās bioloģijas augļaugu izpētē – ienākšanai Latvijā. Tāpēc īpašu gandarījumu sagādā tas, ka 16 gadu laikā kādreiz «augstās un neaizsniedzamās zinātnes» metodes ir nonākušas līdz ikdienas darbam selekcijā un ka starptautiski varam būt vienā līmenī ar valstīm, kurās šī attīstība sākās agrāk un ieguldītie resursi ir nesalīdzināmi lielāki. 

Kā vērtējat apstākļus, kuros strādājat? Pateicoties nesavtīgam, es pat teiktu varonīgam zinātnieku darbam, institūtā ir radīta laba materiālā bāze un vide pētījumu veikšanai. 

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā?  Latvijas zinātnieki jau tagad ir konkurētspējīgi pasaulē, vismaz dabaszinātnēs noteikti. Tāpēc lielākā problēma starptautiskās konkurētspējas uzturēšanai ir resursu pieejamības nevienlīdzība starp Latvijas un citu valstu zinātniekiem un ierobežotās ilgtermiņa attīstības iespējas.

Publikāciju skaits 6
Cik reižu citētas 27
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 23

10. Guna Bagrade, bioloģijas doktore, Latvijas Dabas muzeja direktores vietniece un mežzinātnes institūta Silava pētniece

Ko pētāt, un kāda tam jēga? Mana interese ir parazītiskie tārpi (helminti) plēsīgajos savvaļas dzīvniekos – lūšos, vilkos, lapsās un jenotsuņos. Pētu parazītisko tārpu sugu sastopamības biežumu, skaitu dzīvniekā un galvenos izplatības ceļus. Šādi var iegūt informāciju par vienu no būtiskajām populāciju raksturojošajām iezīmēm – dzīvnieku veselības stāvokli, datus var izmantot arī interpretācijai par dzīvnieku barošanās paradumiem un dzīves nišu pārklāšanos ar citiem plēsējiem. Dzīvnieku helmintofauna sniedz arī informāciju par potenciāliem riskiem dzīvo organismu, to skaitā cilvēka veselībai. 

Kāpēc nodarboties ar zinātni ir interesanti? Līdztekus zināšanu uzkrāšanai tas ir izaicinājums un, protams, atklājuma sajūsma. Patīkama ir apziņa, ka iegūtie rezultāti ir vērtīgi, jo nozīmīgāk, ja šiem rezultātiem ir teorētisks un praktisks pielietojums.

Lielākais sasniegums un gandarījums. Vislielāko gandarījumu sagādā iespēja strādāt lieliskajā Silavas pētnieku grupā un pētījuma laikā izstrādātais disertācijas darbs par Latvijas kaķu un suņu dzimtas savvaļas sugu helmintofaunu. Augstu vērtēju laika gaitā izveidoto sadarbību ar pētniekiem un zinātniskajām institūcijām ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

Kā vērtējat apstākļus, kuros jūs strādājat? Ar finansējumu laikam vienmēr ir tā, ka gribas vairāk. Gan muzejā, gan Silavā pētniecības vide tiek uzlabota, piesaistot papildu finansējumu no ārvalstīm un dažādiem fondiem. 

Kā vērtējat zinātnes līmeni Latvijā? Latvijā ir daudz labu piemēru gan institūciju, gan personību līmenī, kas parāda, ka arī mūsu valstī zinātne notiek augstā līmenī. Būtu svarīgi valstiskā līmenī noteikt zinātnes prioritātes un finansiālo atbalstu, kā arī definēt kvalitātes kritērijus.

Publikāciju skaits 2
Cik reižu citētas 24
Cik reižu citētas citu autoru publikācijās 24

Latvijas zinātnes līderi

Studiju virzieni, kuros ir visvairāk publikāciju (2000-2012)

Fizika, materiālzinātne, matemātika 3012
Veselības aprūpe 1797
Ķīmija, biotehnoloģija 1614
Datorzinātne, elektronika,telekomunikācijas 913
Mehānika, mašīnzinības,siltumenerģētika 824
Dzīvās dabas zinātnes 680
Enerģētika, elektrotehnoloģijas 661
Vides aizsardzība 392
Izglītība, pedagoģija, sports 338
Vadība, nekustamo īpašumu pārvaldība 318

Sapņoja un izdarīja!

Viņi izlēma, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to bez mitas veltītu pienākumiem un sevis apliecināšanai. Andris Ozoliņš (50) septembrī atstāja DNB bankas prezidenta amatu un devās 800 km svētceļojumā, bet Rimi mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Eniņa (35) sāka ceļojumu apkārt pasaulei

Celties katru rītu ap septiņiem, pārrasties mājās ap desmitiem vakarā, pusdienām atvēlēt 15 minūtes, bieži vien strādāt bez brīvdienām – kā kaut kas tāds ir iespējams? Ceļot? Ceļot ir tikai normāli, saka Zane Eniņa, kura septiņus gadus vadīja mārketinga un sabiedrisko attiecību daļu vienā no populārākajiem lielveikalu tīkliem Latvijā.

Zanei bija viss: lielisks darbs, labi cilvēki apkārt, interesanta un notikumiem bagāta ikdiena. «Nudien negribu žēloties,» viņa saka. Sazināšanās ar Zani notiek ar interneta starpniecību brīdī, kad viņa pēc pusotra mēneša ceļojuma pa ASV ielidojusi Lodonā un tālāk taisās doties uz Kaboverdi. Savu pasaules ceļojumu Zane, aizejot no darba, nolēma sākt tieši ar šo lielvalsti. Kāpēc tā, par to vēlāk! «Man nepatika sajūta, ka dzīvoju pavirši. Apkārt tik daudz notikumu, tik daudz kas jāpaspēj izdarīt… Un, citējot klasiku – lai paliktu iekšā ātrvilcienā, ir ļoti ātri jāskrien. Man bija sajūta, ka atrodos tajā vilcienā un traucos uz priekšu milzu ātrumā, tomēr dzīve ir tā, kas aizzib aiz loga.» Draugi vairākkārt solījuši svētkos atņemt un noslēpt Zanes mobilo telefonu, jo, piemēram, 1.janvāra rītā, kad visi sāk mosties, viņai jābūt atpakaļ Rīgā un jāsniedz kādai televīzijai komentārs, cik tonnu mandarīnu svētkos Latvijā apēsts vai kā veicies ar PVN nomaiņu.  

Kad Zane šoruden kolēģiem, draugiem un ģimenei paziņoja savu lēmumu atstāt amatu Rimi un doties ceļojumā apkārt pasaulei, viņa saņēma kādu no šādām trim reakcijām: «Man pozitīvi skauž!», «Tu esi drosmīga!», «Tu esi traka!» Tomēr pat konservatīvais tēvs esot atzinis, ka šādu skatu dēļ bijis vērts pamest darbu.

Zane neslēpj, ka tas bija smags lēmums. «Ir viegli aiziet no darba, kas riebjas, šķirties no kolēģiem, kas kaitina. Pēc būtības man ļoti patika mans darbs. Man bija fantastisks priekšnieks, darbinieki, vadības komanda un citi kolēģi, lieliski sadarbības partneri. Man viņu visu mazliet pietrūkst, pat dusmīgo klientu,» viņa saka tagad, ziemas viducī atrodoties Kaboverdē – tropiska klimata salā Atlantijas okeānā netālu no Rietumāfrikas. Jau paspējusi izceļot ASV. Par Zanes piedzīvojumiem var lasīt un skatīt bildes viņas blogā Kamzolis.com. Viņas princips ceļojot ir ļauties notikumiem. Nekāda strikta plāna!

Iekuļas kā Paganels

«Es vienmēr esmu gribējusi ceļot – kā to darīja literārie tēli, piemēram, Paganels no Žila Verna grāmatas Kapteiņa Granta bērni vai paši autori – Heijerdāls, Hemingvejs. Protams, man vēl augt un augt līdz viņiem. Lai gan – bieži sajūtu sevī Paganelu, kad atkal iekuļos kādā neordinārā situācijā, no kuras tieku laukā ar traku izmuldēšanos,» Zane stāsta. 

Pasaules ceļojumu prozaisku iemeslu dēļ viņa sāka ar Ameriku: bija pieejamas ļoti lētas aviobiļetes. Aizbrauca bez ilūzijām, pilnīgi gatava, ka šī zeme nepatiks. Taču iemīlējās līdz ausīm. «Runāt par ASV kopumā ir tas pats, kas runāt par Eiropu. Tā ir tik dažāda!» 

Pavaicāta, vai pasaules apceļošanu rūpīgi izplānojusi, Zane attrauc – ir laimīga, ka beidzot var to nedarīt. «Ļaujos nejaušībām un ticu, ka tādā veidā nonāku, kur man jānonāk, un satieku tos, kas jāsatiek.»

Vienā dienā viņa aizgāja no darba un teju nākamajā jau lidoja uz Ameriku! Gatavojoties braucienam, Zane iztaujāja kādu ceļotāju, amerikāņu kundzi, kas savā deviņu mēnešu Eiropas apceļošanas laikā nakšņojusi pie viņas Rīgā. «Prasīju – ko ņemt līdzi un vai ir kas tāds, ko esi paņēmusi līdzi, bet šī lieta izrādās nevajadzīga?» «Jā,» viņa atbildēja, «šķēres un krūšturi.» 50% ieteikumu ņēmu vērā, un šķēres patiešām nav bijušas nepieciešamas. Ceļojuma gaitā būtu bijusi gatava mainīt pāris līdzpaņemtās blūzes pret datorpeli.»

Ceļojot Zanes lielākās raizes ir – kur es gulēšu šonakt? Dažkārt nav ne jausmas. Vai tas uztrauc? «Ne īpaši. Bieži vien es nezinu, kas mani gaida aiz nākamā stūra, nezinu, kur būšu, ko pieredzēšu. Un tas ir pats labākais. Jo neskaitāmas reizes esmu pieredzējusi, ka it kā sākotnēji šķietami šķēršļi vēlāk izrādās nepieciešami, lai aizvestu mani līdz absolūti unikālai pieredzei. Un, lai arī man nav ne jausmas, ko es darīšu rīt vai pēc gada, man ir pārliecība, ka viss būs, kā vajag!» Zane saka.

Sajūtas – pilns spektrs!

Zane neuzskata, ka aiziešana no labi algota darba, lai ceļotu, ir diži traka ideja. Vai tagad, kad pagājuši vairāki mēneši, tā attaisnojusies? «Mani jogas draugi sapratīs: «Waheguru!»,» viņa atbild. Tā viena no nozīmēm ir «brīnišķīgais skolotājs». Viss, kas ar cilvēku notiek, ir tāds. «Jau tas, ko esmu pieredzējusi Amerikas ceļojumā, manī rada sajūtu, ka esmu nodzīvojusi vēl vienu dzīvi. Sajūtas – pilns spektrs! 

Pirms brauciena satiku savu paziņu jauko pavāru Rihardu. Uzzinājis, ko esmu nodomājusi darīt, viņš mani apskāva un teica: redzēsi, tev būs sajūta, ka Dievs tevi paņem savās plaukstās kā laivā – pasargā, šūpo un aiznes, kurp vajag. Ceļojuma laikā man atlika tikai kaut ko iedomāties – visbiežāk man tas tapa iedots pēc pāris minūtēm. Piemēram, vienreiz nodomāju, ka būtu labi ar kādu dalīt taksometra izdevumus. Un pēc brīža pienāk cilvēki, kuriem jābrauc uz to pašu adresi, kur man. Ja dienā bija tikai viens laivas reiss, tad absolūti uz dullo es nonācu pie laivas desmit minūtes pirms atiešanas. Un tā visu laiku.»

Šajos mēnešos Zane pārlaidusi nakti mašīnā, pēc tam sagaidījusi saullēktu Lielajā kanjonā un trīs stundas dzērusi kafiju ar vīru, kas ceļo viens 84 gadu vecumā. Izbraukājusi ar motorolleru Bahamu salu nostūrus, satikusi krokodilus Maiami, pabijusi latvieša celtajā koraļļu pilī, ko apdziedājis Billijs Aidols. Pavadījusi dienu kopā ar cilvēku uz nāves gultas, klātienē apmeklējusi amerikāņu futbola spēli, redzējusi Ņujorku, Losandželosu, Sanfrancisko, Lasvegasu, Čikāgu. Satikusi tik daudzus cilvēkus, kuri pēc kopā pavadītām 24 stundām un dažreiz pat mazāk atvēruši viņai savas sirdis. «Nemaz nerunājot par māju durvīm. Teju visi cilvēki, pie kuriem nakšņoju, pēc dažu stundu iepazīšanās uzticēja man savu māju atslēgas. Mani naktsmītņu izdevumi ASV, pateicoties koučsērfingam (globāls naktsmāju tīkls, kas ceļotājiem dod iespēju nakšņot pie citiem bez maksas, pretī piedāvājot šādu pašu iespēju savās mājās – red.) 47 dienu laikā bija 41 dolārs.»

Kurp tālāk vedīs Zanes pasaules ceļš, šobrīd vēl nezina viņa pati. Taču Zane ar prieku to turpinās arī 2013.gadā. «Es nebūšu tā, kas tagad visiem teiks – metiet pie malas savu līdzšinējo dzīvi un brauciet tālēs zilajās! Situācijas, apstākļi un cilvēki ir dažādi. Katram pašam tas brīdis, kad var lēkt nezināmajā, ir jājūt. Citam tas varbūt nemaz nav vajadzīgs. Tikai nevajag gadiem stāvēt uz kraujas un domāt – lēkt vai ne? Vai nu ej prom, vai lec,» Zane ir pārliecināta.

Senais Eiropas svēto ceļš

Andris Ozoliņš bija nostrādājis bankā 13 gadus intensīvā režīmā, astoņus no tiem – valdes priekšsēdētāja amatā. Viņa pirmā izglītība ir filozofija, pēc tam studējis biznesa vadību. Tā viņš nonāca bankā. Panākumi, laba reputācija – tas viss baņķierim bija. Taču «sākās ar to, ka sapratu – man pašam ar sevi ir garlaicīgi, es meklēju, atskatoties pagātnē, tos brīžus, kas man devuši dzīves ilgstamības sajūtu». Viņš piemin Tomazi di Lampedūzas romāna Gepards galveno varoni – ietekmīgu, bagātu personu, kurš uz nāves gultas atceras tos brīžus, kad jutis, ka dzīvo pa īstam. Saskaitījis – divus, augstākais trīs gadus visas dzīves laikā. Līdzīgu jautājumu sev uzdeva Andris, un tā radās ideja paskatīties uz dzīvi no principiāli cita skatpunkta. Veikt negaidītu pagriezienu. Notika gandrīz kā modernā pasakā: šoruden vienu dienu viņš novilka smalko baņķiera uzvalku, un tā vietā – kalnos kāpēju bikses, jaku un mugursomu. Vēlāk uzaudzēja arī bārdu.

Brīvo gadu Andris dēvē par sabbatical year, ko senos laikos zemnieki izmantojuši, ļaujot laukam katru septīto gadu palikt atmatā. Pēc tam lauks nesa dižākus augļus. Latvijā šāds garais atvaļinājums mazāk izplatīts, bet no norvēģu un vācu kolēģiem Andris par to dzirdējis bieži.

Ideju par Camino de Santiago jeb Svētā Jēkaba ceļu pameta konkurējošās bankas prezidents. Andris atcerējās, ka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pirms vairākiem gadiem redzējis skaistu fotoizstādi par to. Kamino ir gan trešais senākais, gan arī populārākais svētceļojuma ceļš kristīgajā Eiropā. Pirmie divi ved uz Romu un Jeruzalemi. Garākais Kamino ceļš sākas no savas mājas sliekšņa, bet klasiskais jeb franču ceļš, ko gāja Andris, – no Francijas pilsētiņas Senžanpjedeporas uz Santjago de Kompostelu Spānijas ziemeļrietumos. 

Pēc paša vārdiem, Andris meklēja fiziski sportisku, emocionāli psiholoģisku un garīgu piedzīvojumu. «Visas šīs stadijas cilvēks tajā ceļā piedzīvo,» viņš stāsta. Kāds ir tavs plāns, prasījuši kolēģi. «Teicu: pirmo reizi pēc 13 gadiem gribu, lai man nav nekāda plāna. Tāpēc man bija tikai lidmašīnas biļete vienā virzienā.» Tobrīd viņš vēl nezināja, ka 800 km garo Kamino ceļu veiks 33 dienās.

1.septembrī Andris beidza darbu bankā. 5.septembrī izlidoja uz Franciju. Treniņam viņš vairākus mēnešus bija pastaigājies no Murjāņiem līdz Krimuldai, no Vecdaugavas līdz Carnikavai, pa jūrmalas zvejniekciemiem. «Kamēr 22 kilometrus nostaigāju uz Mežaparku un atpakaļ, viss bija labi – jutos noguris, bet ļoti apmierināts ar sevi. Kāpās ar 10 kilogramus smagu mugursomu plecos jau bija pavisam citādi,» ceļotājs stāsta par saviem treniņiem. Pēc Andra domām, Kamino ceļu var veikt ikviens cilvēks, ja vien pareizi aprēķina savus spēkus un nepārspīlē ar mugursomas smagumu. 

Ceļa sākumā katrs Kamino ceļinieks pie mugursomas piekarina baltu gliemežvāku, kas simbolizē visus ceļus, kas satek vienā galamērķī. To darīja arī Andris. 

Pirmā svētā ceļa diena – kāpiens Pirenejos, pārvarot 1300 metru augstuma starpību. Pēc tam 800 metrus lejā. Kopā viņš pirmajā dienā pieveica 27 kilometrus. Nakts tika pavadīta vienkāršā ceļinieku viesnīciņā. Nākamajā rītā jāiet atkal. «Saullēkts, tu lēnām celies Pirenejos,» Andris atceras skaistos skatus. Ceļā viņš satika jauniešus un hipijus. Arī 70 gadus vecas kundzes – viņas Kamino ceļu gāja divus mēnešus. Tie, kuriem spēka mazāk, savu mugursomu var sūtīt ar autoservisu uz nākamo pieturpunktu. Mugursoma nedrīkst būt smagāka par 10 procentiem no ķermeņa svara. Andra soma, izlidojot no Rīgas, bija četrus kilogramus smaga. Vēlāk tā nedaudz uzblīda, jo nācās nopirkt guļammaisu un dvielīti, pretlietus pančo un grāmatu par Kamino ceļu.

«Sākumā ir Pireneji – pāris dienas kalnains un dzīvīgs. Tad ceļa vidusdaļā – plakankalne 930 metru augstumā virs jūras līmeņa. Vienmuļa iešana vairākas dienas, vējš zēģelēja līdz pat 30 metriem sekundē. Kad piektajā dienā turpini šo pašu ceļu, ir tukšums un vientulība, sāc jautāt sev – kāpēc šeit esmu? Ko daru?» Andris stāsta. 33 dienās Andris ceļā satika svētceļniekus no 22 valstīm. Ar pieciem turpina saraksti, tos sauc par Kamino draugiem: japāņu kungu, sievieti no Rietumaustrālijas, sievieti no Ķelnes, somieti un vīrieti no Madrides. «Jau kaļam plānus nākamajiem gājieniem!» Jāpiebilst, ka Kamino ceļu iet ne tikai kristieši. Cilvēku motivācija ir visdažādākā – piedzīvojums, dabas un vēstures izzināšana, sports, citādības meklējumi.

Laimīgs neko nezināt

Ja neskaita vienu gaidītu ziņu no bankas un dažus e-pastus no tuvākajiem (Andrim līdzi bija mobilais telefons), būdams ceļā, viņš nezināja pilnīgi neko, kas notiek pasaulē. «Pat par eiro un dolāra kursu neinteresējos. Atgriežoties mājās, biju ļoti pārsteigts, kā tas mainījies 30-40 dienās. Nekāda The Economist un Financial Times, kas iepriekš bija mana ikdiena!» Nav gribējies informācijas plūsmas, kas «piesārņo iekšējo ēteru».

Santjago de Kompostela – skaistā Galisijas pilsēta ar katedrāli, par kuru leģendas vēsta, ka šajā vietā apglabāts Svētais Jēkabs, ir Kamino ceļa mērķis. Taču Andris stāsta, viņa mērķis bija iet un piedzīvot katru dienu. Redzēt dabu, kalnus. Satikt cilvēkus. Pabūt vienatnē ar sevi daudzas jo daudzas dienas. «Es šo gājienu salīdzināju ar dzīvi. Mēs taču nedzīvojam ar apziņu, ka ejam uz mērķi, kas 70-80 gados tiks sasniegts, vai ne? Mērķis ir katra diena, katrs gads, ko dzīvojam. Un tieši tas ir forši!» 

Bija jāpaiet divām nedēļām, lai iestātos iekšējais miers, rastos pacietība. «Nekad nezini, vai būs kur pārnakšņot. Spānijā nerunā angliski, es nerunāju spāniski. Bet kaut kā viss vienmēr atrisinājās,» stāsta Andris. Nekur nav jāskrien, jo tu jau dzīvo – tāda ir atziņa, kas iegūta Kamino ceļā. «Tūristi ir prasīgi. Svētceļnieki ir pateicīgi,» vēl viena atziņa, kas gūta no citiem ceļiniekiem. Kamino ceļu gadā iziet aptuveni 200 tūkstoši cilvēku, ceturtdaļa no tiem veic visus 800 kilometrus.

No Santjago de Kompostelas uz lidostu Andris nevis brauca, bet gāja kājām. «Cik forši, es domāju!» Arī pēc atgriešanās Rīgā viņš tagad ļoti maz izmanto transportu. 

Priekšā vēl brīvs gandrīz gads! Tieši gadu Andris bija iecerējis atvēlēt atpūtai. Tagad viņš apsver domu apgūt klavierspēli, ko vēlējies jau sen. Daudz vairāk laika atliek draugiem. Viņš daudz lasa, velta laiku mācībām un arī biežāk nekā agrāk iet uz sporta zāli. 

Jokojot saka – pa kuru laiku cilvēki atrod iespēju strādāt? Izrādās, arī nestrādājot algotu darbu, var atrast tik daudz, ko darīt! Viņš intensīvi strādājis pāris gadu desmitus un strādās arī turpmāk, bet pašlaik ir ļoti labi, kā ir. «Gribu izbaudīt šo laiku, kas manā dzīvē ir kā dāvana, bet esmu darbības cilvēks, aktīvs pēc rakstura un noteikti atgriezīšos intensīvā apritē,» baņķieris spriež.

Pašlaik ir laimīgs par brīvības sajūtu, ko ieguvis – iepriekšējā dzīves «formātā» tādas tomēr nebija. Līdzīgu sajūtu Andris atceras no skolas brīvlaika, kad «vasara bija bezgalīga».

Augšāmcēlušies

Staņislavs un Aigars lietoja narkotikas. Nevienam nevajadzīgi viņi gulšņāja kāpņu telpās. Sirdis bija tukšas, izskats – kā bomžiem. Aptuveni gadu abi narkotikas vairs nelieto un palīdz ķepuroties citiem

Ar Aigaru sarunājam tikties kafejnīcā. Kad konkretizēju vietu, viņš smejas: «Zinu! Es taču bijušais narkomāns, visu Vecrīgu pazīstu.» Aigars Rīgā dzīvo sešus gadus, dzimis Rēzeknē. Viņš ir tik dzīvīgs un enerģisks, ka, pat sēžot krēslā, rīvējas un grozās. Latgalietis, platu smaidu un atvērtu sirdi. Pietrūkst tikai akordeona klēpī.

Par to, kā kļuvis par atkarīgo, Aigars stāsta bez iztaujāšanas. «Zinātnieki gan jau teiktu ko citu, bet es uzskatu, ka atkarības man iedzimtas.» Tēvs lietoja alkoholu, reizēm plosts bija nedēļu. Pāri nav darījis, un ģimene bijusi laba. Mīļa māsa, mamma. «Zinu, ka mani mīlēja, bet es nemācēju to izjust. Tāpēc kļuvu par narkomānu.»

Pirmoreiz zāli Aigars pamēģināja, kad mācījās 8.klasē. Skolas diskotēkā, pie tās organizatoriem. Nepatika. Gribējās ko spēcīgāku. Reiva pasākumā Kaunatā dabūja ekstazī tableti, tad efedrīnu. «Kokaīns piepildīja visspēcīgāk. Beidzot jutos labi. Kā varonis.» Aigars iztaisno muguru un uzsit pa krūtīm.

Ar Aigaru sarunāties ir viegli. Viņš ieklausās, piespēlē pretī. Skolā esot bijis tas, kurš spēj sasmīdināt. Trenējies Latvijas vieglatlētikas junioru izlasē. Paticis meitenēm. «Biju jautrs, bet te (Aigars rāda uz sirdi) – tukšums. Nemitīgi vajadzēja, lai man pievērš uzmanību, pamana.»

Kokaīnu un heroīnu Aigars lietoja 15 gadus. Tuvinieki nojauta, ka kaut kas nav labi, taču palīdzēt nevarēja. Aigara meitai tagad ir 10 gadi. Par šķiršanos no sievas viņš runāt nevēlas. Arī par to, kā Rēzeknē nopelnīja naudu kokaīnam. Noliecis galvu, Aigars saka: «Negribu stāstīt. Zagu.» Viņam joprojām ir kriminālsodāmība, izcieš nosacītu sodu. Pašam šķiet, ka tagad ir cits cilvēks. Toreiz zadzis narkotiku ietekmē un daudz arī neatceras.

Rīgā Aigars nonāca pirms sešiem gadiem. Balvu kriminālpolicisti gribēja palīdzēt, sūtīja ārstēties. Izkāpis autoostā, viņš sāka meklēt devu. Nebija grūti, ap tirgu sastapa «savējos». «Narkomāns narkomānu atpazīst. Pievelkas kā magnēts.» To nenosaka ne pēc acu zīlītēm, ne sašļukušās gaitas. Burtiski «saož».

Zaga veikalos

Tā arī Aigars palika Rīgā. Pāris reizes kafejnīcās zadzis naudu, kas atstāta uz galda: nopētījis, kad klienti aiziet un oficiants kavējas, ieskrējis, paķēris – caps! – un ārā. Lielākoties gan Aigars «pelnīja» veikalos. «Stokmanī zagu drēbes. Tas ir vienkārši. Mani nekad nepieķēra. Es pat snikerus iznesu.» Aigars nesaprot, kur viņam bijis prāts to darīt, taču zagšana pāraugusi atkarībā – kleptomānijā. Par šokolādes snikeru zagšanu viņš atzinies policijai, kad pratināts par kādu pavisam citu lietu. Zagtās mantas viņš nesa dīleriem un iemainīja pret devu. Par dažiem dīleru punktiem policija zinājusi un neko nav darījusi.

«Dienā man vajadzēja simt latu. Vislabāk gāja smaržas, jostas, drēbes, dārgais alkohols.» Pārdot varēja gan Latgalītes tirgū, gan trolejbusu stāvvietā pie tirgus. Turpat netālu, Sarkanā Krusta patversmē, bija iemanījies piecas dienas nedēļā nakšņot, atlikušās divas – pa kāpņu telpām. «Biju jau tik tālu, ka zināju: doza var būt nāvējoša. Tolaik tēvam bija vēzis, un viņš gulēja uz gultas. Vienu reizi aizbraucu pie viņa. Pat parunāt nevarēju. Bērēs arī biju salietojies. Tieši tas man vēlāk lika saprast, ka esmu nonācis par tālu, – pat atvadīties no tēva normāli nevarēju.»

Kādu dienu Aigars devās uz Stockmann apskatīt, ko varētu nozagt. Vispirms izstaigāja, tad gāja pie dīlera pavēstīt, kas dabūjams. «Kad gāju ārā, acu priekšā nobloķējās durvis. Apsargi bija mani ievērojuši. Pārmeklēja, bet neko neatrada.» Saprata, ka atšifrēts un turpmāk tur zagt nevarēs. Gāja uz tirgus pusi, iesēdās autobusā uz Ziepniekkalnu. «Izkāpu galapunktā un gāju uz Rimīti zagt. Kādu dārgo alkoholu, piemēram. Tas bija izdevīgi. Rimītī satiku apsargu, bijušo narkomānu. Viņš prasīja, kā iet. Es izskatoties neēdis. Piedāvāja satikties centrā kafejnīcā.» Aigars nebija ēdis piecas diennaktis, jo visa nauda aizgāja narkotikās. Viņš svēra ap 57 kg.

Tajā pašā dienā abi satikās pie stacijas pulksteņa. Apsargs pastāstīja, ka Jēkaba katedrālē dzirdējis par nesen atvērtu rehabilitācijas centru narkomāniem un alkoholiķiem Katoļu ielā. Lai aizejot. «Es to laidu gar ausīm. Domāju, kā no viņa nomanipulēt naudu. Viņš mani atkoda. Padomāju – ai, labi, aizbraukšu uz to Katoļu ielu, varbūt tur kaut ko nofenderēšu.»

Centrā Aigaru uzrunāja misionārs no Izraēlas. Uz nakti ieslēdza istabā. Sākās lomkas: drebuļi, slikta dūša. Tikmēr vairāki misionāri par Aigaru lūdzās. «Atceros to sekundi, kad sapratu: es tā vairs nevaru dzīvot. Kas notiks, ja nomiršu? Man bija liela nožēla par dzīvi. Kad beidzās lomkas, sajutu iekšēju piepildījumu. Mieru.» To sajūtu esot grūti pastāstīt. Siltums, gaišums. «Tas bija te,» Aigars rāda ar roku no galvas līdz sirds apvidum. Viņu pārņēmis miers, iemidzis. Iepriekš uz katoļu baznīcu Rēzeknē gājis, jo bija kristīts, iesvētīts un vecāki gāja. «Daudzi iet uz baznīcu, nezinot, kāpēc iet. Nenoliedz, ka Dievs ir, bet faktiski viņiem ir vienalga, vai ir. Man arī tā bija. Dievu jau sāk meklēt tad, kad grūti. Jēzus Kristus taču nāca pie slimajiem!»

Dievu iepazīt Aigars sāka rehabilitācijas centrā. Vieglāk kļuva pēc pirmās grēksūdzes. Izstāstot grēkus priesterim, viņš spēja tos atzīt. «Bija grūti pateikt: «Dievs, esmu bezspēcīgs.» Bet tā ir, jo ar heroīnu un kokaīnu cīnīties nav iespējams. Es biju vājāks par to. Atdevu Dievam, un viņš palīdzēja.» 

Es tevi mīlu

Narkotikas Aigars nav lietojis gadu un divus mēnešus. Tikpat ilgi viņš dzīvo šķīstu dzīvi. «Man nav sievietes. Tuvs var būt arī bez seksuālām attiecībām. Nav grūti. Tieši otrādi.» 

Tuvība nav vēlama arī tāpēc, ka Aigars ir HIV nēsātājs. «Caur adatu dabūju. Kāds slimais bija dūries, paņēmu to šļirci. Jā, es zinu, kur ir šļirču maiņas punkti, bet tolaik man viss bija vienalga: zagu, gulēju kāpņu telpās.»

Tagad Aigars ir misionārs. Palīdz citiem atkarīgajiem atlabt rehabilitācijas centrā, turpat arī dzīvo. Par misionāru viņš mācījās Ukrainā. Tur viņam bija liels pārbaudījums. Garīgais vadītājs lūdza uzrakstīt īsziņas ar tekstu «es tevi mīlu» mammai un meitai. Aigars saķer galvu un atceras, ka rokas trīcējušas. Grūti! Viņš nekad to nebija teicis saviem tuvajiem. Arī pats neatcerējās, kad pēdējoreiz viņam kāds to teica. «Tikai Betlēmes žēlsirdības mājā uzzināju, ka mani mīl. Arī tādu, kāds esmu. Līdz tam neticēju, ka esmu labs un kādam vajadzīgs arī tāds. Man teica: «Aigar, tu esi labs, bet slikti izdarīji.» Cilvēku vajag atdalīt no grēka. Jo, ja es nesapratīšu, ka esmu labs, nevarēšu sev palīdzēt.» 

Līdz nākamā gada septembrim Aigars kalpos Katoļu ielā. Ko tālāk – nav domājis. «Man ir tik daudz slimību, ka varu nomirt kaut rīt. Nebaidos, jo zinu, ka ir dzīve pēc nāves. Es tam ticu. Tur ir tā dzīves jēga,» Aigars saka spīdošām acīm un aicina ciemos 25.janvārī, kad divas dienas būs vērienīgs kristīgs pasākums ar misionāriem no Ukrainas. 

Betlēmes žēlsirdības māju atvēra pērnā gada augustā. Tā tapa, iesaistoties vairākiem labdariem un Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolai. Sava loma bija arī Zbigņevam Stankēvičam, kurš pirms četriem gadiem kā priesteris kalpoja pie Mātes Terēzes tuvākmīlestības ordeņa žēlsirdības misionārēm un saprata, ka daudzi cilvēki, kam māsas palīdz, iesaistījušies Minesotas programmā. Cenšas izkļūt no atkarības, taču 90% to nespēj. «Man radās pārliecība, ka ir nepieciešams tāds centrs, kurā atkarīgie, izgājuši Minesotas programmu, varētu dzīvot vienu vai divus gadus, mierīgā veidā atgriezties normālā dzīvē un atkal sākt strādāt,» skaidro arhibīskaps. Sastopot šos cilvēkus uz ielas lūdzam naudu, pārņemot žēlums, taču naudas došana nav risinājums. Vajag palīdzēt pēc būtības, respektējot dažādās vajadzības: palīdzot sakārtot gan fizisko, gan garīgo veselību. Un visvairāk – praktisku līdzcilvēku atbalstu.

Palīdzību vajag. Veselības ministrijas dati rāda, ka 2011.gadā valsts aprūpē stacionāri ārstējās 555 cilvēki, un tas ir par 13% vairāk nekā 2010.gadā. Pēc Eiropas Narkotiku un narkotiku atkarību monitoringa centra datiem, 2010.gadā Latvijā bija 10 169 heroīna un citu opiātu lietotāji, amfetamīnu – 6540. Ārstēšanā nonāca 1738 cilvēki. 

Patlaban centrā atlabst 20 cilvēki. Gada laikā dzīvē atgriezušies pieci vīri: viens tagad ir šoferis, viens strādā gaļas kombinātā, viens vairumtirdzniecības bāzē, divi ir misionāri centrā: Aigars un Staņislavs. 

Izlutinātais paipuisītis

Staņislavs uz centru atnāca pirms astoņiem mēnešiem. Aigars viņu atceras kā bēguļotāju: pirmoreiz ieradās un nozaga ģitāru, otrajā reizē izlēca pa logu, un tikai ceturtajā izdevās noturēt.

Stass ir mierīgs runātājs. Viņam ir 28 gadi. «Bērnība man bija brīnišķīga. Vienīgais bērns ģimenē. Bija viss, ko gribēju – velosipēds, spēles. Paipuisītis. Spēlēju flautu,» Stass saldi smaida. Dzīvojis cieņpilnā un inteliģentā ģimenē Rīgas centrā pie Kongresu nama. Visiem ģimenē bijusi augstākā izglītība. Netālu skolas pagalmā spēlējis basketbolu un klausījies reivu, bet «čomi Bastejkalnā – metālu un dzēra alu, mēs ne».

Vecāki izšķīrās, kad Stass gāja 5.klasē. «Ar to arī sākās visas nelaimes.» Viņš ar mammu pārcēlās uz Pļavniekiem, kur vide bija krimināla. Dzīve bez rāmjiem. Pirmoreiz zāli viņš uzpīpēja 16 gadu vecumā: ja jau kopā spēlē basīti, tad kopā arī pīpē! «Nekas patīkams tas nebija, taču dzīvē parādījās jaunas izjūtas. Tobrīd man šķita, ka tā vispār nav narkotika.»

Zāles pīpēšanu Stass ar klasesbiedriem praktizēja pirms stundām. Lai jautrāk. Piektdienās reiva diskotēkās tā jau bija pašsaprotama manta. «Apēda» pa amfetamīnam un atslābinājās. Piektdienā – «tusovka», sestdienā – «afterpārtijs», svētdienā – «othodņaks», pirmdiena – grūta diena, jāuzpīpē. «Narkotikas deva tādas sajūtas, kas nestāv blakus ne seksam, ne atpūtai, ne pastaigai pa mežu, ne slēpošanai.»

Pabeidzis 9.klasi, Stass nomainīja skolu, taču tālāk par 10.klasi netika. Bija sācis lietot regulāri. «Ai, baseinā biju. Vējš sapūta,» Stass meloja vecākiem, kāpēc viņam acis sasārtušas. Viņi turpināja dot naudu mācībām, autokursiem, kas «aizgāja» devā. «Pieaudzis nekļuvu. Nebija iemesla.» Kad pēc trīs gadu lietošanas vecākiem izstāstīja par narkotikām, viņi bija šokā.

Stasam gribējās vēl lielāku «draivu». Šķita – dzīve nenotiek. Pamēģinājis heroīnu, viņš beidzot atslāba. Apjauta, ka ārpus šīs pasaules ir vēl kāds spēks, un centās to izzināt: sāka lasīt grāmatas par Austrumu reliģijām, praktizēt jogu. No rīta cēlās meditēt, tad uz darbu reklāmas pārdošanā, brīvdienās – heroīns. Stass iemācījās kontrolēt ķīmiskos procesus: izvadīt no ķermeņa toksīnus. Stasam bija 21 gads. Dzīve bija izdevusies, bet «te man bija tukšuma sajūta», Stass pieliek roku pie sirds. Viņš sāka interesēties par kabalu, aizbrauca uz Izraēlu. Saprata, ka eksistē arī kas cits bez viņa paša. Ir cilvēki, kas cits citam palīdz. Uz brīdi atvērās acis. Mājās sirds tukšumu viņš atkal kompensēja ar heroīnu. «Pazaudēju kontroli pār sevi, bez narkotikām vairs nevarēju.»

Apzaga mammu

Kādu dienu Stasam nebija naudas devai, tāpēc viņš nozaga mammai veļasmašīnu, pārdeva. Arī savu gultu pārdeva. Mamma vairs nelaida viņu mājā. «Kad atskaidrējos, nesapratu, kāpēc zagu. Vienkārši gribēju. Bet tāda atbilde – «gribu un viss» -, tāda domāšana ir bērnam.»

Viss vērtīgais bija pazaudēts. Ģimene un draugi, no kuriem aizņēmās uz neatdošanu. No svešiem neprasīja. «Kāda meitene, lietotāja, gan tā darīja. Staigājot pa ielām un lūdzot naudu, dienā salasīja ap 80 latu.» Stass turpināja zagt alkoholu, šokolādes un šeptēties pa Ss.lv: savāca uz ielas izmestu sadzīves tehniku, ielika sludinājumu Ss.lv un pārdeva par mazu naudu.

Stasam bija 27 gadi. Dienas deva jau bija uzaugusi līdz diviem gramiem un izmaksāja 120 latus. «Ar prātu gribējās no tā visa prom, bet ķermenis vilka vecajā virzienā.» Šo gadu laikā policija viņu bija pieķērusi deviņas reizes lietojot un viņš to atstrādāja spaidu darbos.

Kādu dienu Stass gāja caur parku Maskačkā. Viņu uzrunāja kāds cilvēks, kurš teicās esot misionārs Jura no Izraēlas. Stass sāka stāstīt, ka bijis Izraēlā. Jura aicināja uz netālo rehabilitācijas centru. Stass tajā palika tikai ceturtajā apmeklējuma reizē, kad viņu ieslēdza istabā. Kad beidzās lomkas, notika kas dīvains. «Tāds kā siltums. Kas notiek? Šamanisms? Pēkšņa piepildījuma sajūta. Agrāk meklēju to siltumu cilvēkos, bet atradu Dievā.» Stass ir pareizticīgais.

Stass jutās pieņemts. Beidzot viņš bija kādam vajadzīgs. Arī tāds. Prasu viņam, kāpēc daži kristīgi cilvēki mēdz pieņemt narkomānus, bet homoseksuālus cilvēkus ne? «Kad tev prasa – kāpēc tas cilvēks tāds un šitāds, es saku: «Jautā Dievam! Viņš taču radīja! Tas pats Dievs, kas radīja tevi! Un teikt – Dievs, tu viņu nepareizu izveidoji – būtu tas pats, kas teikt – tu mani nepareizu izveidoji. Ne mums spriest Dieva vietā.»

Kopš šāgada aprīļa Stass kalpo Betlēmes žēlsirdības mājā. Stass gribētu pabeigt vidusskolu, izveidot ģimeni, iedziedāt albumu, atsākt spēlēt pantomīmā. Nesen no sirds izrunājies ar mammu. Pirms pusgada saticis puišus, ar kuriem lietoja narkotikas, un sapratis, ka pagātne ir kā izžuvusi stepe, nākotne – skaista. «Dzīves jēga ir attīstībā. Un tajā, ka dalies ar citiem.»

Nosargāja

Ja kāds mūs sargāja, tad tajā dienā viņš pamatīgi dabūja strādāt, saka divi Latvijas karavīri, kuri 2009.gadā Kītinga postenī cīnījās vienā no traģiskākajām amerikāņu kaujām Afganistānā. Izpētot šo kauju, amerikāņu žurnālists sarakstīja grāmatu The Outpost, kas šogad Amerikā raisīja plašas diskusijas. Tā ir liecība par karavīru neticamo drosmi un pašaizliedzību, un ASV armijas vadības kļūdainiem lēmumiem

Virsseržants Jānis Laķis (38) ir ar labi nostādītu balsi, tiešs savos izteikumos, acīmredzami stipras dabas cilvēks. Viņš māca karavīrus. Mūsu piecu stundu sarunu laikā NBS Ādažu bāzē nojaušams – pieradis, ka viņam paklausa. Vēl pāris provokatīvu jautājumu, un droši vien arī man būtu jādodas pievilkties pie augstā stieņa. «Atzīstu, ka varu būt ass.» Viņš stāsta, ka Afganistāna bijusi laba pieredze pacietības trenēšanā, jo mācīt citas kultūras un mentalitātes cilvēkus, to skaitā analfabētus, esot bijis izaicinājums. Diezgan ekstraverts un pretimnākošs, labprāt runājas. Kad vēršu uz to uzmanību, saka – ja saruna būtu notikusi pirms diviem gadiem, mēs dzirdētu sausas frāzes, un par pieredzēto viņš daudz nestāstītu. Bijis noslēgtāks. Taču pēdējā laikā vēlme pēc saskarsmes ar cilvēkiem kļuvusi izteiktāka. Laķis ir 2.kājnieku bataljona operacionālās nodaļas vecākais instruktors, piedalījies septiņās misijās: bijušajā Dienvidslāvijā, divas reizes Irākā un trīs reizes Afganistānā.

Seržants Mārtiņš Dāboliņš (30) arī māca karavīrus, bet intervijā runā tik klusi, ka diktofons ar pūlēm ieraksta viņa sacīto. Uz jautājumu, vai kaujas laukā viņu vispār dzird, Mārtiņš teic, ka te jau nav kauja. Jānis iebilst: o, un kā vēl dzird! Introverts, izsver katru pateikto vārdu, un īsā laikā ir skaidrs, ka dabūsim precīzas atbildes uz precīziem jautājumiem.

Ar stangām jāvelk tas, ka viņš pirms dienēšanas Kītinga postenī bijis vēl divos, to skaitā ekstrēmajā Bardžimatalā, kur kādas operācijas laikā divi citi mūsējie tika ievainoti, bet Mārtiņš, riskējot ar dzīvību, izglābis ievainotu amerikāņu biedru. Uz savas muguras iznesis cauri 700 m garai apšaudes zonai. Sarunas laikā viņš ik pa brīdim pārbauda manas zināšanas par kauju Kītinga postenī un ik pa laikam testē, ko esmu sapratusi. 

Mārtiņš ir instruktors sauszemes kājnieku spēku brigādē, piedalījies trīs misijās. Divas Balkānos, trešā – Afganistānā.

Jānis Laķis un Mārtiņš Dāboliņš bija vienīgie latvieši, kas piedalījās vienā no vistraģiskākajām sabiedroto cīņām Afganistānā. 2009.gada 3.oktobrī ASV ārējā kaujas postenī Nūrestānas provincē netālu no Pakistānas robežas, 53 amerikāņu karavīri, kuru vidū bija arī Jānis un Mārtiņš, atvairīja 350-400 Taleban kaujinieku uzbrukumu. 13 stundas garās kaujas laikā bojā gāja astoņi amerikāņu karavīri, 22 tika ievainoti. Iznīcināti ap 150 ienaidnieku.

Amerikāņu žurnālists, ABC News kanāla Baltā nama korespondents Džeiks Tapers ieinteresējās par šo cīņu. Vairāk nekā divus gadus ilgā žurnālista izmeklēšana sekmējās ar grāmatas The Outpost: an Untold Story of American Valor (Ārējais postenis: neizstāstīts stāsts par amerikāņu drošsirdību) sarakstīšanu, kas savukārt 2012.gadā izraisījusi spraigas diskusijas un ASV armijas vadības kritiku.

Tas bija neprāts

Džeiks Tapers grāmatā atskatās uz posteņa vēsturi līdz pat lēmumam to izveidot. Grāmata sākas ar teikumu: «Tas ir neprāts.» Tā nodomā jauns izlūkošanas speciālists, kuram 2006.gadā dots uzdevums sagatavot materiālus par vietu, kur plānots būvēt posteni – netālu no Kāmdīšas pilsētas visbīstamākajā Afganistānas provincē Nūrestānā. «Ser,» viņš saka savam priekšniekam, «postenim šī ir patiešām briesmīga vieta.»

 Koalīcijas spēku rīcībā bija ļoti maz informācijas par šo rajonu, tāpat kā par nūrestāniešiem, kuri tur dzīvoja, un ienaidnieka spēkiem. Detaļa, ko ASV armija zinājusi – daļu no Nūrestānas provinces nemierniekiem vadīja grupējums, ko ASV valdība savulaik atbalstīja karā pret PSRS. Tieši ar mērķi ASV armijai iegūt informāciju par ienaidnieku šajā neizpētītajā rajonā tika nolemts tur izmitināt skaitliski nelielu karaspēka daļu. Viena no versijām pat paredzēja, ka netālajā Urmulas ciematā varētu būt Osamas bin Ladena slēpnis. 

Acīmredzamais neprāts bija veidot nometni ielejā, kuru no visām pusēm ieskauj kalni, un tādējādi tās iemītnieki tiktu pakļauti visaugstākajam riskam. Turklāt vieta bija ļoti tuvu Pakistānas robežai, ko vienkārši un regulāri šķērsoja Taleban kaujinieki. Apkārtne bija pilna ar neskaitāma pārspēka nemierniekiem, kuri izmantotu katru iespēju nogalināt posteņa iemītniekus. Ļoti attālā un grūti sasniedzamā vietā – tikai no gaisa, jo ceļa būve bija aizkavējusies. 

«Ser, tā ir ļoti, ļoti slikta ideja,» vēlreiz teica jaunais izlūkošanas speciālists, «katrs, kuru tur izsēdinās, ies bojā.» Taču viņa priekšnieka uzdevums nebija apstrīdēt no augšas saņemtos uzdevumus. «Viņi šeit grasās veidot posteni. Mums jāatrod helikopteru nolaišanās vieta,» viņš atbildēja.  

Tālāk grāmatas autors turpina iztirzāt nemierīgā posteņa likteni, kurš savu nosaukumu ieguva pēc amerikāņu virsnieka Bendžamina Kītinga nogalināšanas netālu no bāzes. Autors rekonstruē notikumus trīs gadu garumā un apraksta karavīru un viņu komandieru dzīves, karu šajā nostūrī padarot ļoti personisku. 

Notikumu pārstāsti un intervijas ļauj iepazīt karavīrus, viņu raksturus, grūtības skarbajā vidē, saskaroties ar gadsimtiem ilgušajiem konfliktiem starp vietējām ciltīm. Lasītājs uzzina, kā karavīri devās sadraudzēties ar vietējiem iedzīvotājiem – tik atpalikušiem no laika, ka pat nezināja, ka PSRS, pret kuru viņi karoja, vairs neeksistē. Tapera savāktā informācija apstiprina viedokli, ka Kītinga postenis tika pakļauts ārkārtējām briesmām. Autors parāda karavīru pārsteidzošo varonību un spēku, sekojot neapdomīgiem lēmumiem, ko pieņēma viņu komandieri Vašingtonā. 

Amata apraksts 

«Kāpēc karavīrs brauc uz Afganistānu? NATO ir kolektīvā aizsardzība. Ja valsts grib būt NATO, no mums ir jābūt atdevei. Es esmu karavīrs, devis zvērestu un pildu savus pienākumus jebkurā vietā jebkurā mirklī,» saka Jānis. Taču tikpat svarīgs ir vēl kāds arguments. Kad 18 gadu vecumā jaunieši sāk dienēt bruņotajos spēkos, viņi vairākus gadus pavada mācībās un treniņos. Pārbaudīt, kā iemācītais noder un kāda bijusi mācītā jēga, var tikai reālā kaujas laukā. Jānis: «Ja karavīri runā par atkarību no došanās misijās, tas rodas no tā, ka beidzot redzi vērtību tam, ko esi mācījies. Turklāt – kā es Latvijā varētu mācīt citus, ja nebūtu bijis kaujas laukā un pieredzējis to realitāti?»

Ikdiena Kītinga postenī krasi atšķīrās no, piemēram, lielās bāzes Bostikā, kur ir komandas štābs, silts ēdiens, trenažieru zāle, gulta ar matraci un interneta sakari. Dušas, balti podi, uz kuriem tu esi «viens pats ar sevi». «Kītinga postenī gulta bija finiera dēlis, uz kura ir guļammaiss un mīkstais paklājiņš – tā ir visa tava privātā telpa,» stāsta Jānis. Pēc katras gulēšanas jāizkrata apavi, jo zirnekļiem, skorpioniem, čūskām un insektiem patīk siltas, mitras vietas. Daudzo apšaužu dēļ ģenerators bieži nestrādājis, tāpēc traucēti interneta sakari. «Draudi bija ļoti augsti. Pilnu ekipējumu vilku katru reizi, izejot no ēkas, pat ejot uz dušu. Ja mazgājoties kaut kas sāktos, es būtu spējīgs rīkoties.» Ekstrēma bijusi mazajām darīšanām paredzētā telpa: bez jebkāda nožogojuma bāzes vidū ierakta caurule. Varējuši stāvēt un cerēt, ka snaiperis neiešaus. Uzbrukumi bāzei bijuši divas, trīs reizes dienā. 

Laķis un Dāboliņš Kītinga postenī bija operacionālās sadarbības padomnieku grupa, viņu uzdevums – mācīt afgāņu nacionālās armijas (ANA) karavīrus. Jānis: «Viņi visi apgalvo, ka ir labi karotāji. Lielākoties viņu karošanas spēja izpaužas tā: ja viņam ir ierocis, viņš šauj. Mūsu uzdevums bija iemācīt domāt, kad ir jāšauj, pareizi šaut, turēt ieroci un saprast, kā strādāt nevis pa vienam, bet visiem kopā.» Liels izaicinājums ir sadzīvot ar afgāņu mentalitāti un nedisciplinētību. Došanās kopējā uzdevumā kalnos varēja beigties arī ar to, ka afgāņi latviešus pameta – vienkārši apvainojoties un atsakoties pildīt to, ko mēģina ar viņiem sarunāt. Mārtiņš: «Afgāņi ātri apvainojas. Ja publiski kādam pateiktu, ka viņš nemāk šaut, viņš tevi var nogalināt, jo «zaudējis seju» citu karavīru priekšā. Ja redzēju, ka kāds nemāk šaut, piegāju klāt un zem četrām acīm teicu: īstenībā tu šauj super, bet pamēģini vēl šitā. Tu esi labs karavīrs, tikai varbūt turi ieroci mazliet citādi.» Kā analfabētam iemācīt attālumu? «Redzi krūmu? Attālums līdz tam ir 100 m. Tev vajag distanci – pieci krūmi,» Mārtiņš atstāsta tipisku dialogu. Tā ir specifika, kuru daļēji iemācoties Latvijā, bet daļēji – lasot grāmatas par vietējo kultūru.

Taktikai, kā latvieši veidoja attiecības ar afgāņiem, bija vislielākā nozīme. Jo autoritāti var tikai iemantot, to nav iespējams vienpersoniski pasludināt. Lai ar afgāņu komandieriem veidotos labas attiecības, latvieši daudz laika pavadījuši sarunās, dzerot čaju ar viņiem četras reizes dienā. Jānis: «Es rādīju, ka mani interesē viņu valsts un ka neesmu atnācis, lai mācītu, kā pareizi karot. Drīzāk – lai palīdzētu viņiem, kā arī pats mācītos. Tad viņi saprot, ka neko neuzspied. Nākamais solis: atzīt komandieri par autoritāti, cienīt viņu citu karavīru priekšā. Tad viņš sāk tev uzticēties.» Kā īpašs, uzticības pilns rituāls ir kopēja ēšana, kad afgāņu komandieris nosēžas blakus. Viņi ēdot ar rokām un visi no viena šķīvja, taču respektējuši Rietumu kultūras īpatnības un mūsu karavīriem likuši ēdienu katram uz sava šķīvja. Īpašs cieņas apliecinājums esot, kad komandieris noplēš gabaliņu no sava gaļas gabala – tas nozīmē, ka viņš ar tevi dalās labākajā, kas viņam ir. 

Par mata tiesu

Taču Jānim nācās vilties savos mācāmajos. 

Kītinga postenī vienmēr atradās 2-4 karavīri no Latvijas. Pirms 2009.gada 3.oktobra kaujas Jānis tur jau bija pavadījis septiņas nedēļas. Mārtiņš ieradies pirms pāris dienām atvaļinājumā devušos karavīru vietā.

Bija seši no rīta, kad vīri cēlušies un likuši vārīties kafiju. Bija plānota drošības patruļa ar mērķi novērot, vai pretinieks pārvietojas. Pēkšņi no visām pusēm tika atklāta uguns. «No visām ieroču šķirām, smagie un vieglie ieroči. Uguns bija nomācoša, ar mērķi piespiest mūs pie zemes, lai nespētu pārvietoties un veikt pretdarbību. Šo mērķi viņi sasniedza. Profesionāli strādāja pretinieku snaiperi.» 

Iespējams, kāds no postenī strādājošajiem vietējiem varētu būt bijis informators, jo pretinieks precīzi zinājis, kur jāšauj. Sekundi pēc tam, kad mūsējie bija izskrējuši no ēkas, sienā ielidojis RPG (granātas) lādiņš. Mārtiņš: «Sekundes daļa, un vai nu Jānim būtu nonests kājas celis, kas skrienot bija aizmugurē, vai man – priekšā. Mums paveicās.» 

Latvieši redzējuši, ka ANA karavīri, kuriem vajadzēja būt ārējos posteņos, tur nebija. Jānis licis ANA komandierim savākt savus vīrus, kas bija stūros paslēpušies, un doties atpakaļ nostiprināt pozīcijas. Bet komandieris, kurš vienmēr bija runājis bez tulka palīdzības, tagad izlicies, ka pēkšņi nesaprot. «Viņam neinteresēja, kas notiek ar viņa karavīriem. Iespējams, viņš nodomāja, ka mēs vairs neesam tik spēcīgi, jo bija iestājies kritiskais moments. 

Ārējais perimetrs pārrauts, bija pirmie kritušie un ievainotie, antikoalīcijas pārstāvji jau staigāja pa posteni, mums strādāja tikai viens smagais ložmetējs, turklāt munīcija gāja uz beigām. Ja mēs kauju zaudētu, viņam būtu iespēja izdzīvot,» domā Jānis. Desmit ANA karavīri padevušies. Latvieši sapratuši, ka ANA komandieris neko nedarīs, un paši kopā ar amerikāņiem sākuši cīņu. Tad saņemta komanda sākt pretuzbrukumu un atgūt munīcijas noliktavu. «Mēs bijām septiņi cilvēki. Ar kauju to arī izdarījām.»

Tas bijis lūzuma punkts. «Kad sāk pretdarbību, mēs pretiniekam rādām, ka tik vienkārši neko neatdosim. Turklāt tas bija saskaņots ar gaisa spēkiem,» stāsta Jānis. Apache helikopteru vīriem, kas ieradās palīgā, Jānis un Mārtiņš saka lielu paldies. «Viņus dzirdēt un redzēt bija vienreizēja sajūta. Bez tiem vīriem mēs būtu galīgi piespiesti pie zemes.» Latviešiem savukārt pateicīgs ir seržants Ēriks Herders. «Viņi piesedza man atkāpšanās ceļu. Jānis Laķis izglāba man dzīvību,» Herders ir lakonisks. Ieradās papildspēki, kas kaujās nāca lejā no kalna, un pēc spēku nomaiņas tikai vakarā mūsējie varējuši apsēsties drošā vietā un uzpīpēt. Tad gan sācies iekšējs drebulis. 

Kopumā kauja ilga 13 stundas. Tas bija labi sagatavots uzbrukums, atzīst gan abi latvieši, gan amerikāņu ziņu sižetos aptaujātie ASV karavīri. Nākamajā naktī ar helikopteriem visi evakuēti uz galveno bāzi Bostikā, pēc pāris dienām ASV spēki Kītinga posteni iznīcināja. Mazliet vairāk nekā trīs gadus kopš tā izveides. 

Vēlāk ASV armijas veiktā izmeklēšana secināja, ka uzbrukumu veicinājusi virkne neatbilstošu lēmumu, ko pieņēma komandējošais sastāvs. Toties karavīri, kas cīnījās postenī un atvairīja uzbrukumu, to darījuši «ar izcilu drosmi un vīrišķību». 

Četriem ASV armijas virsniekiem, kuri bija atbildīgi par ārējo posteni, tika izteikts brīdinājums vai rājiens. Savukārt par pašu posteņa izveidošanu Pentagona veiktā izmeklēšana secināja, ka ar tik sliktu atrašanās vietu un tik vāju pretnemiernieku stratēģiju postenim tur vispār nevajadzēja būt.

Domā tikai pēc tam

«Tur nebija laika filozofēt. Darbojies, ir prioritāte – tu un tavi biedri plus uzdevumi,» saka Mārtiņš. Vienubrīd, sēžot aizsegā, skaidri varējis redzēt, ka lodes iet krustā – pa viņiem šauts no dažādām pusēm. «Par to, «kā būtu, ja būtu», domā pēc tam. Tikai analizējot secini, ka tur paveicās, jo pieņēmu lēmumu apsēsties. Citur veiksmīgi spēru soli pa kreisi, nevis pa labi.» 

Kas viņus sargāja? Zināšanas, pieredze, veiksme, intuīcija, spēja neapjukt un pieņemt pareizo lēmumu. Mārtiņš: «Iespējams, vēl kaut kas cits, ko mēs nezinām. Ja kāds mūs sargāja, tad tajā dienā viņš pamatīgi dabūja strādāt.» 

Par kauju Kītinga postenī Jānis Laķis un Mārtiņš Dāboliņš saņēma ASV armijas uzslavas medaļu par piedalīšanos tiešā kaujā ar pretinieku ar pievienoto «V» zīmi par varonību. Par kopējo dienestu, vēl pirms Kītinga posteņa, abi saņēmuši Latvijas valsts apbalvojumu – Viestura ordeņa 2.pakāpes sudraba goda zīmi. Pēc kaujas amerikāņi latviešus pieņēmuši kā vēl tuvākus. «Mēs tagad esam ieroču brāļi, un tās saiknes vairs nevar pārraut.» Tagad abi māca NBS karavīrus.

Mēs atvadāmies. Jānis mūs pavada cauri sardzei – lai pārliecinātos, ka ātri un ērti tiekam laukā no Ādažu bāzes, un atvadoties paspiež roku. Mārtiņš uz atvadām uzliek labo roku uz sirds. Pieradums. Tie, kas bijuši Afganistānā, zina, ka tas ir viņu cieņas un draudzības apliecinājums.

Idejas nolaupīts

Kaņepes kultūras centra izveidotājs Dāvis Kaņepe (28) šogad radījis populāru Rīgas pasākumu vietu, uzvarējis tiesā par kārtības traucēšanu un nu ir atvēris kinoteātri

Trīsstāvu koka namā Skolas ielā, kur vairākus gadu desmitus darbojās pašvaldības mūzikas skola, aprīlī sāka saimniekot jaunais kinorežisors ar matu ērkuli un smaidu kā Orlando Blūmam – Dāvis Kaņepe. Vairākus gadus Romā studējis kinorežiju, Dāvis janvārī atgriezās Latvijā, lai veidotu filmas. Par īsfilmu Noklausīšanās viņš šogad izvirzīts kinobalvai Lielais Kristaps kategorijā Labākā debija. Tobrīd Dāvis vēl nezināja, ka šis gads sagriezīs kājām gaisā visus viņa plānus. Deviņu mēnešu laikā viņš Rīgā izveidojis kultūras centru, kurā tūkstošiem cilvēku meklē kvalitatīvu un neparastu atpūtas veidu.

«Atpūta» varbūt nav gluži precīzi sacīts, jo kultūras centrā notiek alternatīvi mūzikas, dejas, teātra, kino, vizuālās mākslas pasākumi, kā arī lekcijas un nodarbības. Nepilna gada laikā 150 dažādu kultūras notikumu. Projekti no deviņām valstīm, to skaitā Brazīlijas, Čīles, Francijas, Lielbritānijas.

Vasarā Kaņepes kultūras nams par troksni pasākumu laikā sāka saņemt sūdzības no apkārtējo māju iedzīvotājiem. Pašvaldības policija šeit ieradās regulāri, sodanaudu summa mērāma vairākos tūkstošos latu, par administratīvajiem pārkāpumiem ierosināti vairāki tiesas procesi. Pirmo no tiem novembrī Dāvis uzvarējis. Un sola par savu taisnību cīnīties arī turpmāk, jo pārmetumus uzskata par nepatiesiem un saņēmis pat draudu zvanus, saskāries ar naudas izspiešanas mēģinājumiem.

Kopš Dāvis šeit saimnieko, nams ieguvis jaunu elpu. Atjaunotas koka grīdas, kāpnes un logu rāmji. Brīnišķīgos toņos krāsotās sienas atgādina Andreja Tarkovska filmas. Visapkārt smaržo pēc sandalkoka. Aiz mazā bāra letes var gadīties redzēt rosāmies mākslas, antropoloģijas, ekonomikas maģistrus – šeit piestrādāt ir vaļasprieks. Jaunatvērtajā kino Bize pa vītņu kāpnēm 2.stāvā rāda labas filmas. Iegriezties šeit ir vērts atmosfēras dēļ vien – atceroties filmu Mulenrūža ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā.

Dāvja sapnis ir dažu gadu laikā izveidot arī filmu studiju, kas darbotos līdzīgi kā itāļu Fabrica, alternatīvs mediju centrs, kas mākslas valodā runā par aktuāliem procesiem pasaulē.

Kad 2010.gadā Dāvis pirmo reizi nokļuva šajā namā festivāla Staro Rīga laikā, viņš tajā iemīlējās. Pēc studijām atgriežoties Rīgā, cita pēc citas dzima idejas, ko šeit darīt. Mājas īpašnieki – studentu korporācija Fraternitas Lettica – piedāvāja īrēt, jo pašiem nebija līdzekļu kapitālajam remontam. Māja bija tā nolaista, ka padomju laika gruži un lūžņi, ko izveda ārā, svēra 80 tonnas. Neviena banka gan neatsaucās uz Dāvja lūgumu izsniegt aizdevumu – viņuprāt, kultūra nav rentabla. Dāvis neslēpj vilšanos: «Toskānā, piemēram, bankas met pakaļ naudu šādiem projektiem, novērtē vēsturiskas mājas autentiskumu.»

Dāvis jau iepriekš bija braukājis pa Latviju, meklējot vietu radošu projektu īstenošanai. «Tas ir absurds, ka Latvijas laukos ir skaistas, senas mājas ar ozolu aleju, vecas muižas, guļbaļķu mājas, kas iet postā, bet tiek celtas jaunas silikāta ķieģeļu mājas. Saka – par gaumi nestrīdas, bet tas ir vienīgais, par ko var strīdēties.» Itālijā viņš redzējis, kā mazos ciematos iekārto mākslas galerijas ar pasaules līmeņa izstādēm.

Uzaudzis mazā Zemgales ciemā Nākotne, Dāvis 15 gadu vecumā nolēma, ka vidusskolā mācīsies Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā. Spējas eksaktajās zinātnēs pavēra ceļu uz biznesu. Taču Rīgā viņš sāka apmeklēt kinofestivālu Arsenāls. Filmas fascinēja. Kad radās iespēja apmaiņas programmā gadu pamācīties Itālijā, sākumā mērķēja uz matemātiku, taču ieinteresējās par dizaina un arhitektūras skolu. Atgriezies Latvijā, 17 gadu vecumā sāka organizēt mūzikas festivālu Rozā peldbaseins Nākotnes ciematā, kur aizvien dzīvo vecāki. Iecerēts tikai skolasbiedriem, festivāls izauga līdz pusotram tūkstotim apmeklētāju. Nu jau bija skaidrs, ka vairāk par matemātiku un ekonomiku Dāvi interesē māksla.

«Matemātika ir mēģinājums sakārtot haosu. Un māksla ir kaut kas līdzīgs – iet iekšā haosā un sakārtot.» Dāvis atzīstas, ka viņu neinteresē komfortablas lietas – tāpēc iemīlēja veco namu, tāpēc ir pārliecināts, ka Latvijā iespējams daudz ko darīt, jo viss nav perfekts.

Kāpēc viņš nepalika Itālijā? «Es ļoti jūtu piederību savai zemei. Šeit varu sevi pierādīt labāk nekā Itālijā, kur ir milzīga konkurence, bezdarbs, birokrātija un savējo bīdīšana caur pazīšanos daudz, daudz vairāk nekā Latvijā.» Kultūras centru veidojot, Dāvim nav vajadzējis izmantot nekādus sakarus vai nelegālus paņēmienus.

Dāvja ideja ir radīt ļoti demokrātisku, multikulturālu centru, kur latvieši var rādīt savu kultūru un iepazīt citas. Kaņepes kultūras centra repertuārs izskatās tā: trešdienās var mācīties tango. Pirmdienās reizi mēnesī ir Bērzu sulas – antropologu lekcijas un diskusijas par aktuālām tēmām. Katru piektdienu, sestdienu skan izmeklēta jaunā elektroniskā mūzika. Pēcpusdienās un vakaros kinoseansi. Regulāri mainās mākslas izstādes, notiek izrādes, koncertē neatkarīgi mūziķi, piemēram, indipopa meiteņu grupa Sus dungo. Reizi mēnesī ir Marrākešas tirdziņš ģimenēm ar bērniem, origami darbnīca. Arī zaļumballes padomā.

Pašlaik Dāvis strādā vidēji 14 stundas diennaktī, arī sestdienās, svētdienās. Gribas iekārtot centru ātrāk, lai var ķerties klāt kino taisīšanai!

Neapklusināts

Deviņus mēnešus pēc uzbrukuma žurnālistam Leonīdam Jākobsonam (42) rēta viņa sejā ir sadzijusi, taču aizvainojuma brūce joprojām ir vaļā

Mani sveicina vīrs neuzkrītošā virsjakā, kuras krāsu decembra zilganās puskrēslas un kafejnīcas dzelteno gaismu krustojums padarījis nenosakāmu. Tikai otrreiz ieskatoties sejā zem kapuces, atpazīstu Leonīdu Jākobsonu. Mēs abi bez iepriekšējas saskaņošanas esam ienākuši tuvējā kafejnīcā, jo norunātā tikšanās vieta ir izrādījusies slēgta. Kopš pēdējo reizi viņu redzēju Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra 20.palātā marta beigās, Leonīds gan nav īpaši mainījies. Izņēmums ir vienīgi rēta pār labo vaigu, kas toreiz bija tikko sašūta un tumša, bet tagad šaurā, garā strīpa ir paslēpusies zem bārdas rugājiem un pamanāma, tikai nekaunīgi blenžot tieši sejā.

«Pirmo laiku nevarēju normāli runāt, zaikalsa (raustīja valodu – red.),» stāsta Leonīds. Viņš ir mierīgs, mazliet pieklusinātā balsī runā ātri un aizrautīgi. Tāpat kā senāk – pirms uzbrukuma. Par saspringumu liecina tikai viegli trīcošās rokas, cilājot tējas tasīti.

Ar Leonīda Jākobsona vārdu šogad saistīti vismaz divi kriminālprocesi. Viens ir par uzbrukumu viņam 29.marta pēcpusdienā paša mājas kāpņutelpā Čaka ielā Rīgā. Šajā lietā Leonīds ir cietušais. Izmeklēšana neesot pavirzījusies, viņš veļ akmeni policijas laukā: «Neredzu, ka kaut kas tiktu darīts.» Rēķinoties ar varas iestāžu gausumu, viņa paziņas pat esot izsludinājuši 5000 latu atlīdzību par informāciju, kas palīdzētu atklāt uzbrucējus, taču arī tas neko neesot līdzējis. «Viņi droši vien ir pametuši valsti,» saka Leonīds.

Viņš joprojām uztur spēkā jau pirmajās stundās pēc uzbrukuma izvirzīto versiju, ka tas, visticamāk, saistīts ar Rīgas mēram Nilam Ušakovam nozagto e-pastu publicēšanu. Pērnā gada nogalē Jākobsona portāls Kompromat.lv sāka publicēt elektronisko saraksti, kas atklāja Ušakova darbības aizkulises – apšaubāmas politiskās cīņas metodes, mediju satura ietekmēšanu, taču mērs sarakstes autentiskumu atzīst tikai daļēji.

«Nešaubos, ka uzbrukums ir saistīts ar Ušakova lietu. Tā bija iebiedēšanas akcija.» Pēc notikušā Leonīds pētījis, ko nozīmē šāds griezums sejā, un pievienojas bijušā kolēģa jau martā izvirzītajai versijai, ka šādi ieslodzīto vidē atzīmējot nodevējus – tos, kuri par daudz runā. «Tā ir tā sauktā kuces zīme. Viņi nodemonstrēja sabiedrībai, ka aizver muti. Mērķis ir panākt klusēšanu – lai arī citiem nenāktu prātā runāt, lai visi to saprastu».

Otrs kriminālprocess ir saistīts ar Ušakovam nozagtajiem e-pastiem – Jākobsons tiek turēts aizdomās par e-pastu nozagšanu. Lieta ierosināta pirms vairāk nekā gada, tās ietvaros Jākobsons pērn pat pāris dienas pavadīja ieslodzījumā. Pierādījumu vākšanas laikā viņam tika konfiscēts dators un datu nesēji, kas joprojām nav atdoti. Šajā lietā Jākobsonam nozīmēta arī tiesu psihiatriskā ekspertīze, kurā viņš atzīts par pieskaitāmu. «Tā ir ņirgāšanās. Likums paredz, ka var veikt šādu ekspertīzi, un tad nu viņi to izmantoja,» saka Jākobsons. Viņš ir pārliecināts – agri vai vēlu policijai nāksies atzīt, ka viņš e-pastus nav zadzis. «Es tos ieguvu no torentiem. Likumīgi saņēmu, un man bija tiesības tos publicēt.»

Policija atteicās komentēt abu lietu izmeklēšanas gaitu: «Diemžēl izmeklēšanas interesēs detalizētāku informāciju policija šobrīd sniegt nevar.»

Kā Jākobsons ticis pāri notikušajam? «Pagāja laiks, un es sapratu – ja gribētu mani nogalināt, sen to būtu izdarījuši,» saka Leonīds. Viņš turpina agrāko – mājaslapa Kompromat.lv joprojām darbojas, tiesa, tajā pašlaik nav manāmi viņa paša raksti, arī par Ušakova e-pastiem raksta cits autors. Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija ne par kādām pārmaiņām neliecina, un arī Leonīds noraida pēc uzbrukuma uzvirmojušos minējumus, ka portālu centies pārdot. Viņš turpinot ar to strādāt, domājot arī par ikmēneša avīzes izdošanu Daugavpilī, kur korupcija, viņaprāt, zeļot vēl vairāk nekā Rīgā. Darbs gan esot apgrūtināts, jo no jauna jāiekaro avotu uzticība, saka Leonīds un uzskaita savus trīs galvenos secinājumus pēc pieredzētā: «Vēl daudz uzmanīgāk sargāt avotus un mājās neko neglabāt, turklāt visu informāciju pavairot un turēt dažādās vietās, otrs – serverus turēt ārvalstīs, trešais – draudzēties ar advokātiem.» 

Jākobsons pēc uzbrukuma esot saņēmis palīdzību visdažādākajos veidos no dažādiem cilvēkiem un organizācijām, tomēr viņš ir pārsteigts par Latvijas žurnālistu attieksmi. «Biju domājis, ka žurnālisti daudz aktīvāk izvaicās par šo lietu. Varēja taču kaut reizi mēnesī prasīt policijai – vai ir rezultāti? Viņi droši vien domā – Leonīds, viņš viens strādā, velns ar viņu, cita nebūs. Bet nē, tas viss var atkārtoties, ja vienu reizi notiek nesodīti!» Kad pieminu viņa slikto reputāciju krievu žurnālistu vidē, Leonīds noliedz, ka būtu tirgojis informāciju, un gari argumentē. «Man ir tik daudz ienaidnieku. Pietiktu ar vismazākajām aizdomām, ka es izspiežu naudu, un viss [no policijas puses] notiktu ļoti ātri.» Sarunas gaitā ir skaidrs, ka no Leonīda var uzzināt tikai to, ko viņš vēlas izstāstīt. Ne vairāk. Ar nemainīgi mierīgu sejas izteiksmi viņš atbild uz visiem jautājumiem, vien kādā brīdī neslēpj aizvainojumu. «Neviens neko nedara, visiem nospļauties. Visas tās runas par reputāciju – nu, kāda tam ir nozīme? Sanāk – ja man ir slikta reputācija, tad drīkst griezt seju, ja laba – nedrīkst? Kas un kādā veidā to mērīs?»

Nelūzīšu! Neceriet!

Pēc raksta par nabadzību Latvijā tā galvenā varone Zane Valdmane (36) saņēma četrus ledusskapja piedāvājumus. Atteicās, jo viņai ir citas prioritātes

Baidos, ka viņa nerunās, tāpēc sūtu īsziņu: «Zane, es Jums piezvanīšu. Ja nevarat runāt, lūdzu, uzklausiet mani. Lūdzu paceliet un tikai uzklausiet.» Ir 18.oktobra pusdienlaiks. No rīta iznācis žurnāls Ir ar Re:Baltica pētījumu par to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju kļūst arvien nabadzīgāki un nodokļu izmaiņas situāciju vēl pasliktina. Raksts sākas ar stāstu par Zani, inteliģentu mammu no Saldus. Krīzes gados viņa iztika ar nepilniem trim latiem dienā, jo viena audzina 14 gadus veco Artūru un pēc meitiņas Mades piedzimšanas nav atradusi darbu.

«Bet es taču nežēlojos! Es nevienam nelūdzu žēlastības,» Zane raud, nespējot turpināt telefonsarunu. Ap pusdienlaiku vien daļa no šā raksta ir publicēta TVNET, dažu stundu laikā savācot simtiem komentāru. 

«Turies Zane, tev ir divi brīnišķīgi bērni, un tu esi lieliska sieviete, kura redz lielo bērnu vērtību,» raksta kāds lasītājs. Cits sabar Zanes aprējējus: «Nav svarīgi, vai tā ir Zane no Saldus, vai Marika no Bauskas, varbūt Zina no Ludzas – stāsti būs līdzīgi, un kaut kā nav redzama gaisma tuneļa galā, bet varbūt ir – vilciens.» Bet Zanei ļoti sāp ļaunie vārdi. Kāds prāto, ka «šai kundzītei» būtu jāuzsūta nodokļu inspektori, cits paziņo, ka tādu «sliņķu» dēļ kā Zane valsts novesta tik tālu. 

«Pēc publikācijas biju iedzīta stūrī,» Zane atceras tagad, satiekoties ar mani Rīgā. «Vīlos, ka cilvēki pret lielām problēmām, kas skar mūs visus, ir nīkulīgi, gļēvi. Mums vajadzēja būt saliedētiem. Iet ielās ar transparentiem, bet tā vietā saņemu 1400 komentāru, kuros izķengāta mana privātā dzīve.»

Zane ir sīka un sīksta, plastiskām kustībām, kas izkoptas, no bērnības nodarbojoties ar daiļslidošanu, un skaisti veidotu lūpu līniju. Savu dzīves uztveri Zane kardināli mainīja pirms desmit gadiem. Tobrīd viņa bērniem mācīja slidošanu un strādāja Saldus radio par korespondenti.

«Man bija sašūpojies līdzsvars dzīvē, bet nekas tāds šausmīgs. Vienkārši biju brīva sieviete, atraktīva, kurai bērns jau pietiekami liels. Līdz vienā brīdī sajutu, ka viss izslīd no rokām,» atceras Zane. Viņa sāka lasīt filozofiskas grāmatas, iecienītākā bija mācītāja Jura Rubeņa domu graudi. Pievienojās Saldus draudzei. Nodarbojās ar jogu. «Gribēju, lai Artūrs zina, ka mamma ir cilvēks, uz kuru vienmēr paļauties. Nebaidīties, lepoties.»

Bērni ir galvenais Zanes dzīvē. Viņa šogad jau otro reizi ievēlēta Saldus 2.vidusskolas vecāku padomē. Dēla vidējā atzīme ir 8,7, un «izskatās, ka šogad varētu būt vēl augstāka». Agrāk, kad Artūrs bija sadarījis blēņas, Zane lika dēlam rakstīt paskaidrojumus: «Ļoti cienījamā mamma, ar šo paskaidroju, ka…»

«Esmu stingra, bet ne despotiska. Reizēm varbūt muļķīga, emocionāla.» Pēc nabadzības raksta publicēšanas šoks bija Artūra dusmas par mammas atklātību. Kāds saiti uz rakstu bija iekopējis Draugiem.lv. «Tagad visi uzzinās…,» Artūrs kliedzis telefona klausulē. Zane tobrīd bija Rīgā. Vēlāk satiekot dēlu, apskāvusi spuraino pusaudzi, un «abi drusku paraudājām».

Lai izlīdzinātu vainas sajūtu, pirmo saziedoto naudu, 80 latus, Zane iztērēja Artūram – nopirka apģērbu. Cilvēku atbalsts bijis liels. Ziedojuši vietējie latvieši, tautieši no Īrijas un Anglijas: «Mēs paši kādreiz bijām tādā pašā bedrē kā tu. Raksti, ja vajag palīdzību!» Daļa uztvēra publikāciju kā savu «sirdsapziņas tīrīšanu». Kāds rakstījis: «Kauns palika. Atvēru skapi, un tur izbirst Gucci un Dolce&Gabbana.» Amerikāņu pasniedzējs no Tallinas uzdāvinājis klēpjdatoru. Piedāvāti arī ledusskapji, bet Zane atteicās – nebūtu naudas elektrībai, un ledusskapja trūkums arī attur no pārmērīgas pārtikas iegādes.

Ieraugot pirmos ziedojumus kontā, Zane sabijusies. Intervijai viņa bija piekritusi idejas vārdā, ko skaidrojusi arī Artūram: «Lai tev un mums visiem būtu labāk.» Tagad viņa daļu no katra ziedojuma atdod cilvēkiem, kam «vajag vēl vairāk nekā man». 

Ziedojumi pašlaik ir Zanes galvenais iztikas avots. Kopš oktobra viņai vairs nav 70 latu ES līdzfinansētās bezdarbnieku mācību stipendijas. Stabilie ienākumi ir 16 latu bērnu nauda. Alimenti par Artūru kārtējo reizi kavējas. Zanei pienāktos GMI pabalsts, ko piešķir trūcīgajiem – 37 lati par bērnu un 40 pašai, bet Zane domā, ka to nedabūs, jo saziedotā nauda tiks uzskatīta par ienākumiem.

«Vakar biju atzīmēties Nodarbinātības aģentūrā, kur jautāja: meklējat darbu? Atbildēju: par kādu darbu jūs runājat? Labi apmaksātu darbu vai par 100 latiem?» Septembrī Saldū uz katru vakanci pretendēja 27 darba meklētāji. Atrast labi algotu darbu Saldū Zane nevar, bet strādāt divos darbos par mazu samaksu, atstājot bērnus vienus, kā ieteikts interneta komentāros, viņa negrib. Zane vēlas būt kopā ar Madi līdz trīs gadu vecumam, lai iemācītu pārliecību: «Ja mēs spētu atrast vērtības pieticīgā dzīvē, nevis drausmīgajās pārmērībās, kas ir Latvijā, kopainā būtu vairāk cieņas citam pret citu.»

Reālāka iespēja šķiet daiļslidošanas un baleta pulciņu atjaunošana, ko Zane vadīja pirms krīzes, – viņu jau sākuši uzmeklēt bijušo audzēkņu vecāki. Kamēr tie ir tikai plāni, Zane izvēlas dzīvot bez ledusskapja, bet būt kopā ar bērniem. Apzinās, ka daļa sabiedrības viņu par to nosodīs, bet «es savu nostāju nemainīšu».