Žurnāla rubrika: Svarīgi

Vienreiz 700 gados

Posted on februāris 13, 2013 by - Komentārs

No nākamā pāvesta diez vai jāgaida revolucionāras pārmaiņas katoļu baznīcā

Pirmdienas vakarā pēc pāvesta Benedikta XVI paziņojama par atkāpšanos no augstā amata Vatikānā negaisa laikā Sv.Pētera baznīcas kupolu ķēris zibens spēriens. Vai tā bija vai nebija zīme, un vai kaut ko arī nozīmēja, taču Romas katoļu baznīcas galvas paziņojumu daudzi raksturoja kā «zibens spērienu no zila gaisa». 

Tas ir svarīgs notikums ne tikai pasaules 1,2 miljardiem katoļticīgo. Pāvesta atkāpšanās nav gluži parasta lieta. Nu var teikt, ka tā notiek vidēji reizi 700 gados. Jo iepriekšējā reize, kad Romas katoļu baznīcas galva no brīvas gribas un sava prāta atstāja amatu, bija 1294.gadā, kad Celestīns V dažus mēnešus pēc ievēlēšanas bija sapratis, ka nespēj pildīt amata pienākumus. (1415. gadā amatu bija spiests atstāt arī pāvests Gregorijs XII, taču tas notika baznīcas iekšpolitisku nesaskaņu rezultātā.)

Dante nosūtīja Celestīnu uz savas Dievišķās komēdijas elles priekškambari. Elle vairs nav populāra vieta, taču arī Benediktam XVI tiek veltīta kritika, ka «izņēmis pāvesta nomaiņas procesu no Dieva rokām un nodevis paša pāvesta rokās», kā to raksturo Itālijas laikraksta Il Foglio galvenais redaktors Džuliano Ferrara, kurš, starp citu, jau pērn prognozēja pāvesta atkāpšanos. (Šo lēmumu pāvests esot pieņēmis pērn martā pēc brauciena uz Kubu un Meksiku, pirmdien atklāja Vatikāna laikraksts L’Osservatore Romano.) Viņš arī norāda, ka šis solis «ir viena no lielākajām baznīcas modernizēšanas reformām».

Arī Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats komentē, ka «dažādas izmaiņas pasaulē notiek, un viss mainās». Skan mazliet paradoksāli no garīdznieka, kurš, tāpat kā Benedikts, vienmēr stingri aizstāvējis katoļu baznīcas kā pārmaiņu pretinieces un «tradicionālo vērtību» karojošas sargātājas lomu. 

Taču, kā parasti pasaulē, reti kas ir tīri melns vai balts. Arī Benedikta XVI mantojums tiek vērtēts, kā mēdz teikt, «neviennozīmīgi». Turklāt viņa pēctecis (kuru, kā min zinātāji, aizejošais pāvests varētu būt jau noskatījis un kura ievēlēšanas procesu varēšot ietekmēt no aizkulisēm) nekādus revolucionārus apvērsumus droši vien tomēr nesāks.

Kaut gan pirms kļūšanas par pāvestu 2005.gadā kardināls Jozefs Racingers bija 25 gadus vadījis Vatikāna ultraortodoksālo Ticības doktrīnas kongregāciju, Inkvizīcijas mantinieci (un ar savu uzticību disciplīnai un tradīcijai bija izpelnījies iesauku «Dieva rotveilers»), viņš izrādījās esam mazāk konservatīvs, nekā daudzi bija bažījušies. Viņa vadībā baznīcas darba kārtības svarīgi punkti bija sieviešu, bērnu un pasaules trūkumcietēju tiesības. Bet 2011.gadā pāvests apstiprināja Pontifikālās padomes dokumentu ar aicinājumu stingrāk regulēt globālo finanšu industriju.

Taču Benedikta XVI laikā katoļu baznīcu turpināja satricināt šokējoši pedofilijas un korupcijas skandāli, kuri aizēnoja baznīcas labos darbus un lika daudziem no tās novērsties, un pāvestam pārmet pārlieku iecietību pret šiem apkaunojošajiem gadījumiem. Toties viņa vadītā baznīca palika cieti neiecietīga pret feminismu un homoseksualitāti, kontracepciju un abortiem, stingri vērsās pret diskusijām par mācītāju celibātu un arī pret sieviešu ordināciju, ko Vatikāns pat nodēvēja par tikpat nopietnu noziegumu kā bērnu seksuālā izmantošana.

Kaut gan slavēts par centieniem panākt reliģiju saprašanos, pāvests Benedikts ir saņēmis arī pārmetumus, ka pamanījies aizvainot gan musulmaņus, gan ebrejus. Pirmos ar atsaucēm uz islāmu kā ļaunu, otros ar ekskomunicētu holokausta noliedzēju atpakaļuzņemšanu baznīcā.

Tradicionālai baznīcai ar 2000 gadu vēsturi piedien būt konservatīvai. Taču arī tā ir gadsimtu gaitā pastāvīgi manījusies līdzi pārmaiņām pasaulē. (Ķecerus vairs tomēr nededzina uz sārtiem, un laicīgo varu ir atdevusi «ķeizaram».) Pāvestu Benedikta XVI un viņa priekšteča un skolotāja Jāņa Pāvila II laikā Romas katoļu baznīcas pretošanās neizbēgamām pārmaiņām pasaulē ir radījusi neapmierinātību arī lielā daļā tās sekotāju. Viņiem pāvesta atkāpšanās, kas pats par sevi ir baznīcai ļoti radikāli jauns solis, varētu šķist cerīga iespēja pārmaiņām.

Tiesa, radikālas vai drīzas pārmaiņas Romas katoļu baznīcā diezin vai notiks. Arī jauna pāvesta ievēlēšana, visticamāk, nebūs tikpat būtiska atkāpšanās no tradīcijas, kāda bija poļa Karola Juzefa Vojtilas ievēlēšana par pāvestu Jāni Pāvilu II 1978.gadā. Kaut gan starp iespējamajiem kandidātiem tiek minēti arī garīdznieki no Latīņamerikas un Āfrikas, ticamāka šķiet atgriešanās pie iepriekšējās 455 gadu tradīcijas, kad šo amatu ieņēma itāļu izcelsmes mācītāji. (Visticamākais kandidāts Vatikāna vērotājiem pašlaik šķiet Andželo Skola, ko Benedikts XVI 2011.gadā iecēla par Milānas arhibīskapu.) 

Tomēr pāvests Benedikts XVI ar savu drosmīgo un atbildīgo lēmumu atzīst un apliecina, ka pasaulīgi apstākļi var ietekmēt un tiem ir jāietekmē pat baznīcas vadītāja rīcība. Pasaules lielākā kristīgā baznīca, protams, mainīsies līdzi laikam, pat ja tās vadītāji šādas pārmaiņas centīsies aizkavēt.

Komentārs 140 zīmēs

Kā neņemt vai kā neiekrist? Rīgas pašvaldība rīkojot mācības darbiniekiem, kā novērst korupcijas riskus.

Mazo ziņu lielās dienas. Eirovīzijai varbūt nebūtu ne vainas, ja vien par to ik dienas nevēstītu LTV galvenais ziņu raidījums Panorāma.

Konstruktīvs totalitārisms. Ziemeļkoreja draud ar jauniem kodolizmēģinājumiem, ja ANO pastiprinās sankcijas pēc otrdien izdarītā.

(Ne)pacietība

Posted on februāris 13, 2013 by - Redaktores sleja

 

Uz tālruņa īsziņām jāatbild nekavējoties, citādi Skype drīz iemirgosies jautājums, vai esi vēl pie dzīvības. Marinēti gurķi un pildītas pankūkas jau gatavi gaida veikalu plauktos – dobes nav jāravē, un olas nav jākuļ. Līdz seriāla intrigas turpinājumam gan varbūt vēl varēs pagaidīt nedēļu, taču nelabprāt. Modernais laiks ir ātrs, nepacietība ir tā pamattonis. No šāda ritma laukā lec stāsti, kuros atrisinājums jāgaida ilgāku laiku.

Piemēram, Anglijas karalis Ričards III aizmirsts nogulēja nezināmā kapā vairāk nekā 500 gadu. Starplaikā viņa galvaskauss knapi izspruka no sadragāšanas, kad tieši blakus pamatus ielika publiskai tualetei, bet dižciltīgā ģindeņa pēdas aizgājušas savos nezināmos ceļos. Tagad, pēc 17 paaudzēm, ar arheoloģijas entuziastu un DNS analīžu palīdzību karalis ir «augšāmcelts» no aizmirstības.

Cits piemērs tepat Latvijā – gadu desmitiem politiskā elite ir piebarojusi subsidētā enerģētikas biznesa zivis, ik pa laikam arī sev kādu kumosu nokampjot uz elektrības maksātāju rēķina. Nupat KNAB paveicies vienā no kukuļiem ieslēpt āķi, uz kura uzķērusies liela šā biznesa haizivs. Protams, turpinājums izmeklēšanā un atrisinājums tiesā nenāks tik ātri kā TV detektīvseriālos. Būs jāgaida. Tomēr ne tik ilgi kā Ričardam III.

Radars pasaulē

Posted on februāris 6, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Krievijai jābūt atklātākai par militārajām mācībām Baltijas reģionā, pagājušonedēļ Viļņā paziņoja NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, runādams par septembrī plānotajām Krievijas un Baltkrievijas militārajām mācībām West 2013 Baltijas valstu pierobežā. Viņš arī apgalvoja, ka NATO militārās mācības Steadfast Jazz, kas aptuveni tajā pašā laikā noritēs Baltijas valstīs un Polijā, nav vērstas pret trešajām valstīm. Tajās praksē tiks pārbaudīts kolektīvās aizsardzības scenārijs un Baltijas valstu aizsardzības plānu efektivitāte.

ASV un Dienvidkoreja brīdina Ziemeļkoreju par «turpmākām sekām», ja tā veiks savu trešo kodolizmēģinājumu. Ziemeļkoreja janvārī paziņoja par plānotu «augsta līmeņa» kodolizmēģinājumu un vairākiem raķešu izmēģinājumiem, kas būšot vērsti pret ASV. Phenjana jau ir veikusi divus kodolizmēģinājumus 2006. un 2009. gadā.

Irānas prezidents Mahmuns Ahmedinedžads otrdien ieradās vizītē Ēģiptē, kļūstot par pirmo Irānas valsts vadītāju, kurš apciemojis Kairu pēc 1979. gada islāma revolūcijas. Kairas un Teherānas diplomātiskās attiecības pārtrūka 1980. gadā, kad Ēģipte parakstīja miera līgumu ar Izraēlu un deva patvērumu pēdējam Irānas karalim Mohammedam Rezam Šaham Pahlavi.

Investoru pārliecība eirozonā pieaugusi jau sesto mēnesi pēc kārtas. Investoru pārliecības indekss eirozonā šā gada februārī palielinājies līdz mīnus 3,9 punktiem, salīdzinot ar mīnus septiņiem punktiem janvārī, liecina tirgus izpētes uzņēmuma Sentix veiktās aptaujas rezultāti.

ASV valdība sākusi civilo tiesas prāvu pret starptautisko reitingu aģentūru Standard & Poor’s saistībā ar hipotēku obligācijām noteiktajiem kredītreitingiem pirms 2008.gada finanšu krīzes. Valdība cenšas noskaidrot, vai aģentūra ir ignorējusi savus standartus, nosakot reitingus ar hipotēkām nodrošinātiem vērtspapīriem. S&P uzsver, ka nav bijusi vienīgā, kas nespēja paredzēt ASV mājokļu tirgus sabrukuma apmēru, kas samazināja hipotēku vērtspapīru vērtību par vairākiem simtiem miljardu dolāru.

Eiropols pirmdien paziņojis, ka atklājis pasaulē lielāko spēļu sarunāšanas skandālu futbola vēsturē. No 2008. līdz 2011.gadam varētu būt manipulēts kopumā ar 380 spēļu rezultātiem, bet aptuveni 300 gadījumos joprojām turpinās izmeklēšana. Manipulēto spēļu skaitā ir gan Čempionu līgas, gan Pasaules kausa kvalifikācijas spēles futbolā, spēļu rezultātu sarunāšanā iesaistīti 425 spēlētāji, tiesneši un ierēdņi no 15 valstīm.

Sīrijas Nacionālās koalīcijas – lielākās opozīcijas grupējumu apvienības – priekšsēdētājs Moazs al Hatibs pirmdien aicināja Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu sākt dialogu un deleģēt savu vietnieku pārtraukt 22 mēnešus ilgo konfliktu, kas laupījis dzīvību jau 60 000 cilvēku. 

Leičesteras autostāvvietā pirms kāda laika atrastās mirstīgās atliekas pieder Anglijas karalim Ričardam III, apstiprinājuši zinātnieki. 500 gadus vecajiem kauliem iegūtais DNS paraugs esot sakritis ar Ričarda III pēcteci 17.paaudzē. Ričards III tika nogalināts 1485.gadā 32 gadu vecumā kaujā pie Bosvortas, bet viņa kapavieta pazuda.

Radars Latvijā

Posted on februāris 6, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pagājušajā nedēļā veiktajām kratīšanām Latgalē tiesa apcietinājusi Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieku Vjačeslavu Širjakovu (SC), kā arī uzņēmējus Jāni Sprinovski un Gintu Sorokinu. Daugavpils vicemēram KNAB inkriminē krāpšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un kukuļņemšanu. Iespējamais noziegums saistīts ar pašvaldības uzņēmumu Daugavpils siltumtīkli.

Ģenerālprokuratūra veic pārbaudi par Pasažieru vilciena bijušās valdes darbību saistībā ar jaunu vilcienu iepirkumu. Iepirkuma konkursu PV izsludināja 2009.gada decembrī. Vilcienu iegādes izmaksas tika plānotas 144 miljonu latu apmērā, bet kopā ar to uzturēšanu nākamos 30 gadus līguma vērtība bija 429,24 miljoni latu. Vēlāk tika konstatēts, ka parakstītais līgums neatbilst sākotnējam iepirkuma nolikumam.

Mazumtirdzniecības apgrozījums Latvijā pagājušā gada decembrī palielinājās par 12,5%, salīdzinot ar iepriekšējā gada decembri. Tas ir straujākais pieaugums Eiropas Savienībā, liecina Eurostat jaunākie dati. Visās ES valstīs mazumtirdzniecības apgrozījums decembrī, salīdzinot ar 2011.gada decembri, samazinājās par 2%, bet eirozonā – par 3,4%.

Studiju programmas Latvijā akreditēs Vācijas Augstākās izglītības akreditācijas aģentūra (ASIIN), kas uzvarējusi Izglītības un zinātnes ministrijas izsludinātajā konkursā par augstskolu akreditācijas institūciju. 1999.gadā dibinātā ASIIN, piedalīdamās aptuveni 3000 studiju programmu akreditācijā 18 valstīs, ir uzkrājusi lielu pieredzi un ieguvusi labu starptautisku reputāciju augstākās izglītības kvalitātes izvērtēšanā. Tā ir iekļauta Eiropas Kvalitātes nodrošināšanas reģistrā.

Valdības koalīcija pirmdien vienojās, ka ministru darbības izvērtējums būs valdības sagatavotais gadskārtējais ziņojums Saeimai un «netiks veidots nekāds ministru tops», paziņoja premjerministrs Valdis Dombrovskis. VL -TB/LNNK pēc satiksmes ministra Aivja Roņa paziņojuma par atkāpšanos bija izteikusi aicinājumu koalīcijas partneriem veikt katra ministra darba novērtējumu. 

Aizvadītās nedēļas laikā gripas intensitāte pieaugusi vidēji par 87% un sasniegusi 428 saslimšanas gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju, liecina Slimību profilakses un kontroles centra monitoringa dati. Visaugstākā saslimstība novērota Daugavpilī – 947 saslimšanas gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, Jēkabpilī – 746, Liepājā – 669, Jelgavā – 611 un Rīgā – 440.

Svētdien darbu sācis apvienotais Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio ziņu portāls, kas pagaidām darbojas adresēs Zinas.ltv.lv un Zinas.latvijasradio.lv. LR un LTV kopējā portāla veidošana ir viens no soļiem uz abu mediju apvienošanu jaunā sabiedriskajā medijā, ko paredz Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izstrādātā mediju stratēģija.

Pagājušajā nedēļā kādā automašīnā netālu no bijušā Grenctāles robežkontroles punkta muitnieki atraduši hašiša kravu 550 000 eiro vērtībā un aizturējuši divus Igaunijas pilsoņus. Tā ir lielākā uz Latvijas robežas aizturētā narkotiku krava šogad.

Centrālā vēlēšanu komisija un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde aicina vēlētājus, kuri pašvaldību vēlēšanās 1.jūnijā gribētu balsot pašvaldībā, kurā dzīvo, bet nav reģistrējuši dzīvesvietu, deklarēt to līdz 3.martam.

Maskavas melnie gulbji

Posted on februāris 6, 2013 by - Pasaulē

Krievijas un pasaules mākslas pasauli ir satriecis uzbrukums Maskavas Lielā teātra baleta mākslinieciskajam vadītājam, ielejot sejā sērskābi. Kamēr ārsti cīnās par viņa redzes saglabāšanu, klīst dažādas baumas: uzbrukuma iemesls varēja būt profesionāla greizsirdība, biļešu rekets vai pat sekss

Vīrietis lūdz, lai viņu piesaka vienkārši kā «Andreju». Tas, protams, nav viņa īstais vārds. Uz interviju kādā Maskavas kafejnīcā viņš ierodas melnā džemperī ar augstu apkakli. Pirms tam bijis policijā sniegt liecības.

Nākamās četras stundas viņš aizgūtnēm stāsta par Lielo teātri. Ir sajūta, ka pārsteidzošais vārdu birums ir kā savdabīga sirds izkratīšana. Viņš stāsta, ka teātrim ziedojis visu savu mūžu. «Tas ir mūsu nacionālais dārgums, bet tagad tā reputācija ir sabojāta.» Viņaprāt, pasaulslavenais teātris ir pārvērties par «bandītu midzeni». 

Teātra aizkulišu dzīvi Andrejs pazīst jau vairākus desmitus gadu. Viņš apgalvo, ka labi zina, kuri cilvēki, piemēram, savās interesēs izmantoja 21 miljardu rubļu (360 miljoni latu) izmaksājušo teātra rekonstrukciju – sešus gadus (no 2005. līdz 2011.gadam) ilgušās pārveides laikā uz dažām izredzēto «dāčām» aizceļoja Staļina laika vāzes un citas no teātra nozagtas vērtības. Viņš zinot, kuri cilvēki nopelna procentus, pārdodot pieprasītākās biļetes melnajā tirgū. Viņš zina, kurš dejotājs ir kāda oligarha pašreizējais mīļpuisītis. Visus šos uzvārdus viņš esot nosaucis policijā.

Andreja stāsts par Lielo teātri lielākoties ir trilleris ar skandāliem, korupciju, seksu un netīriem biznesa darījumiem. Un tās nebūt nav tipiskas intrigas, kādas tiek piedzīvotas arī daudzos citos pasaules opernamos – kuram tiks galvenā loma, kas būs producents, kurš diriģēs pirmizrādi. Teātros vienmēr ir bijušas narcistiskas un maniakāli egoistiskas personības. Taču tas, kas, pēc Andreja novērotā, notiek Maskavas Lielajā teātrī, ir krietni vien ekstrēmāks un šaušalīgāks.

Uzbrukums ar skābi

Teātra iekšējo ķīviņu pēdējā kulminācija ir uzbrukums Sergejam Fiļinam 17.janvārī, kad neilgi pirms pusnakts 42 gadus vecais māk-slinieciskais direktors atgriezās mājās pēc galā izrādes. Viņš jau bija ticis līdz 12 stāvu daudzdzīvokļu namam, kur viņu gaidīja otrā sieva un divi dēli. Tas ir labs un dārgs pilsētas rajons, kurā īrniekiem par katru kvadrātmetru jāmaksā līdz pat 40 dolāriem mēnesī. Nekustamo īpašumu mākleriem patīk piebilst, ka te dzīvo daudzas Lielā teātra zvaigznes.

Tonakt zemi klāja sniegs. Fiļins jau bija gandrīz pie nama ārdurvīm, kad viņu kāds no aizmugures uzrunāja. Fiļins atskatījās un ieraudzīja vīrieti sejas maskā, labā roka viņam bija paslēpta aiz muguras. Mākslinieciskais direktors jau vairākas nedēļas bija dzīvojis bailēs, un šajā mirklī nodomāja, ka svešiniekam rokā ir šaujamais. Pirms tam nezināmas personas vairākas reizes viņam bija draudējušas – par agresīvu anonīmo zvanu lieciniekiem teātrī bija kļuvuši arī vairāki dejotāji. Jau decembra vidū Fiļins lūdza teātra ģenerāldirektoru Anatoliju Iksanovu nodrošināt viņam personīgo apsardzi, taču tas netika izdarīts.

Fiļins pagalmā metās bēgt, tomēr maskētais svešinieks izrādījās ātrāks – upura sejā tika iešļākta aptuveni glāze sērskābes. Palīgā atsteidzās autostāvvietas apsargs un centās nomazgāt skābi ar sniegu. Taču seja, acis un galvas āda jau bija apdegusi.

Slimnīcas preses sekretāre pēc notikušā skaidroja, ka sakropļotās sejas un redzes atjaunošanai būs nepieciešamas vairākas operācijas. Īpaši nopietni cietusi labās acs radzene. Lai maskētu apdegušo galvas ādu, Fiļinam, iespējams, būs jānēsā parūka.

Sērskābes iedarbībā no ādas tiek «izsūkts» ūdens, atstājot sačokurojušos un sarētotus audus. Tā aizmiglo arī radzeni, izēdot tajā caurumus.

Kad dažas dienas pēc uzbrukuma Fiļins palātā piekrita sniegt interviju televīzijai, viņa galva bija pilnībā apsaitēta, atstājot spraugas mutei, degunam un acīm.

Visiem zināms, ka balets ir daile, kurā principā viss balstās uz dejotāju izskatu. Tieši ķermenis ir viņu darbarīks. To labi zināja arī uzbrucējs, kurš acīmredzot nevēlējās nogalināt Fiļinu, bet gan laupīt zēniskās sejas pievilcību, par ko 42 gadus vecais vīrietis savā vecumā aizvien nevarēja sūdzēties.

«Karš par lomām»

Krievijas kultūras ministra vietnieks Andrejs Busigins to nodēvēja par uzbrukumu visai tautai, jo «neko tādu mēs vēl nebijām piedzīvojuši». Arī citas ministrijas amatpersonas piebalso, ka tas bijis uzbrukums ne tikai dižam māksliniekam, bet «visam Lielajam teātrim un Krievijas kultūrai».

Lielais teātris tik tiešām ir nacionāls dārgums. Cara ģimene to uzbūvēja 18.gadsimta beigās, ēka vairākkārt atjaunota pēc postošiem ugunsgrēkiem. Krievijas monarhiem tas bija savdabīgs varenības simbols – Romanovu dinastija skatuves priekškaru izgreznoja ar zeltainu divgalvainu ērgli.

Pēc revolūcijas 1917.gadā lielinieki prestižo namu izmantoja partijas kongresu rīkošanai, pasūtot jaunu priekškaru ar sirpi un āmuru. Baumo, ka padomju diktators Staļins pavēlēja izrakt slepenu tuneli no Kremļa uz teātri, lai skatītāju ložā viņš varētu nonākt bez liekas kavēšanās. Staļinam patika opera un balets.

Mūsdienās Lielais teātris ir mājvieta pasaulē lielākajai un slavenākajai baleta trupai ar 240 dejotājiem. Ikviens no viņiem, tiklīdz ticis pieņemts štatā, principā jau ir ielicis pamatus globālai karjerai.

Tomēr īstā cīņa – tiekšanās pēc slavas – sākas pēc tam. Dejotājiem ir salīdzinoši īss karjeras mūžs, aptuveni 20 gadi. Un šajā procesā tieši baleta radošajam direktoram ir galvenā teikšana, kura no zvaigznēm iemirdzēsies vēl spožāk starp citām izcilībām un kuri dejotāji uzvarēs ne vienmēr glītajā cīņā par iekārotajām lomām.

Fiļins par radošo direktoru kļuva 2011.gada martā, un principā jau toreiz labi apzinājās, kādu gandarījumu un arī kādas problēmas sagādā šis amats. Nav šaubu, ka daļa dejotāju viņu uztvēra kā savu galveno ienaidnieku.

Kad 2009.gadā no amata aizgāja Fiļina priekštecis Aleksejs Ratmanskis, viņš paskaidroja, ka darbam traucējuši paša cilvēki. «Šajā teātrī nav nekādu morāles normu,» viņš saka tagad. «Iekšējā kliķe, biļešu šmugulētāji un pusjukuši pielūdzēji, kas savu elku vārdā ir gatavi uz jebko – Lielais teātris ir vienkārši slims.»

Pēc Ratmanska par baleta menedžeri kļuva Genādijs Jaņins. Viņš vienlaikus vēlējās pildīt arī radošā direktora pienākumus, taču karjeru pārcirta apķengāšanas kampaņa – 2011.gadā kāds nelabvēlis ievietoja internetā un izsūtīja uz 3847 e-pastiem saiti ar nepiedienīgām fotogrāfijām. Tajās it kā bija redzams Jaņins dzimumsakaros ar citiem vīriešiem.

Vakanto radošā direktora posteni ieņēma Fiļins. Viņš ir ambiciozs cilvēks, varbūt pat pārāk ambiciozs. Lielais teātris salīdzinājumā ar citiem pasaules opernamiem ir tradīcijas mīlošs mākslas templis. Tos teātra direktorus, kas neaprobežojas tikai ar Gulbju ezeru un Riekstkodi, bet uzdrošinās iestudēt arī modernas izrādes, parasti kaunina gan publika, gan daudzi kritiķi. Ikviens eksperiments nekavējoties tiek nolamāts kā «rietumnieciskošanās» mēģinājums.  

Tomēr Fiļins centās modernizēt Lielo teāt-ri. 2011.gada novembrī viņš pieņēma darbā pirmo solistu no ārzemēm – amerikāņu dejotāju Deividu Halbergu. Šim gadam viņš ir noslēdzis līgumus ar diviem ārvalstu horeogrāfiem – britu Veinu Makgregoru un Žanu Kristofu Melo no Francijas.

Savukārt 1600 km uz rietumiem no Maskavas strādā Vladimirs Malahovs, kas kļuvis par Berlīnes Valsts baleta radošo direktoru un pirmo solistu. Ar 88 dejotājiem tā ir lielākā baleta trupa Vācijā. Malahovs ir skolojies Lielā teātra skolā un ir tuvs Fiļina draugs. Februārī viņi bija iecerējuši kopā apmeklēt starptautisko dejas festivālu Tanzolymp Berlīnē, lai meklētu jaunos talantus.

Par uzbrukumu savam draugam Maskavā viņš uzzināja jau stundu pēc notikušā. «Vai mēs atkal atgriežamies Mediči laikos, kad cilvēki cits citu vienkārši noindēja?»

Malahovs ir dzirdējis dažādās Krievijā klīstošās baumas. Viņš stāsta, ka ļoti nepatīkams ir biļešu tirdzniecības «netīrais bizness» un arī kopumā dzīve Maskavā viņam vairs nedotu tādu gandarījumu, kādu viņš tagad piedzīvo Berlīnē. «Atrasties Krievijā vienkārši vairs nesagādā nekādu prieku.» Viņaprāt, lielu postu ir nodarījusi nauda – dažiem tās ir par daudz, citiem gluži pretēji – par maz.

Viņš uzskata, ka uzbrucēju diez vai izdosies atrast, taču cer, ka ļaundari sodīs Dievs.

Trīs nozieguma versijas

Par Fiļina lielāko ienaidnieku Lielajā teātrī uzskata Nikolaju Ciskaridzi – 39 gadus veco dejotāju, kas arī vēloties ieņemt radošā direktora amatu. Prese ir ziņojusi, ka Ciskaridze ir apsūdzējis Fiļinu korupcijā un reiz esot izteicies, ka «nošaus visus savus kolēģus ar automātu».

Ciskaridzem ir savi sabiedrotie. Pērn novembrī vairāku aktieru un mākslinieku grupa uzrakstīja atklāto vēstuli Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, lūdzot izdot dekrētu par Ciskaridzes iecelšanu radošā direktora amatā. Tāpēc nav brīnums, ka tagad daudzi par uzbrukuma organizēšanu tur aizdomās Ciskaridzi, lai gan viņš pats jebkādu saistību ar to kategoriski noliedz.

Kopumā par uzbrukumu nostiprinājušās trīs versijas. Pirmā – iekšējā cīņa par varu un konkurence par galvenajām lomām. Otrā – tas ir noziegums uz seksa un mīlestības pamata. Fiļins nav homoseksuāls, taču viņa pievilcīgā āriene esot sagrozījusi galvu gan daudzām sievietēm, gan vīriešiem. Iespējams, šī ir kāda greizsirdības lēkme.

Trešo versiju izstāsta Andrejs. To viņš esot pastāstījis arī policijā. Proti, Lielā teātra aizkulisēs notiek daudzi netīri darījumi. Piemēram, baleta trupas dejotāji dod kukuļus menedžeriem, lai tie dotu iespēju viņiem braukt ienesīgajās viesturnejās ārzemēs. Tāpat viņš esot izskaidrojis policijai, kuras konkrētas personas ir iesaistītas biļešu tirgošanā melnajā tirgū. Principā pašām pieprasītākajām izrādēm ir konkrēta daļa biļešu, kas nemaz nenonāk oficiālajā kasē, bet tiek notirgota sāņus ar iespaidīgu peļņas procentu – 100%.

Andrejs norāda, ka Lielā teātra interneta mājaslapā ir gandrīz neiespējami nopirkt baleta un operas izrāžu biļetes pat trīs mēnešus pirms konkrētā datuma vai arī tūlīt pēc tam, kad sākusies to tirdzniecība. Šīs nobloķētās biļetes slepus tiek pārceltas uz citām interneta tirdzniecības platformām, piemēram, www.zriteli.ru, kur to cena ir divas vai trīs reizes augstāka nekā teātra kasē. Piemēram, pirms pāris nedēļām Lielā teātra virtuālajā kasē it kā bija izpārdotas visas biļetes uz baleta klasiku Spartaks, kas tiks izrādīta 26.aprīlī, tajā paša laikā liels skaits biļešu par krietni augstāku cenu ir pieejams citos interneta kioskos.

«Tur uzdarbojas sava mafija, un neviens neuzdrošinās to apturēt,» saka Andrejs. Katru rītu trīs teātra kases lodziņus ielenc vieni un tie paši cilvēki, kas izpērk atlikušās brīvās biļetes – aptuveni divi lati par stāvvietu un 150 lati par labu sēdvietu, lai pēc tam tās ar krietni uzskrūvētu cenu pārdotu uz ielas tieši pirms izrādes sākuma.

Andrejs nezina, vai arī Fiļinam ir bijusi kāda darīšana ar šo biļešu mafiju – varbūt viņš pats bijis daļa no tās, vai varbūt centies to ierobežot. Taču Andrejs pārliecināti saka: «Es nespēju iedomāties, ka uzbrukumam nav nekāda sakara ar šiem darījumiem.»

Sekss un zvaigznes

Varbūt tie ir tikai pieņēmumi? Iespējams. Tomēr gandrīz ikviens, kas Maskavā piekrīt anonīmi dalīties savos pieņēmumos par sērskābes uzbrukuma motīviem, piemin tieši neglīto biļešu biznesu. 

Vēl Andrejs apgalvo, ka Lielais teātris piedāvā arī seksu. Šos pārmetumus apstiprina arī bijusī prīma Anastasija Voločkova (37), kas nesen sacēla īstu vētru presē un sabiedrībā, internetā publiskojot savus kailfoto. Tagad viņa stāsta, ka bijušo darbavietu uzskata par «lielu priekamāju». Voločkova apgalvo, ka ikviens ielūgums dejotājiem – gan sievietēm, gan vīriešiem – apmeklēt kāda turīga mākslas dievinātāja vai oligarha vakariņas neaprobežojas tikai ar sarunām par mākslu, bet ietver arī intīmus pakalpojumus. «Ikviens, kas atsakās piekrist šādiem spēles noteikumiem, uzreiz var teikt teātrim ardievas. To man joprojām stāsta draudzenes, kas aizvien tur strādā.»

Voločkovai ir nopietnas apsūdzības pret teātra ģenerāldirektoru Anatoliju Iksanovu, kas 2003.gadā lauza viņas darba līgumu. Kamēr tiesa Maskavā izskatīja viņas sūdzību par nepamatotu atlaišanu, Iksanovs uz viņas ģērb-tuvi esot nosūtījis divus vīriešus ar ziediem. «Viens no viņiem no buķetes izvilka nazi,» apgalvo balerīna, «pielika man pie kakla un pieprasīja atsaukt prasību pret Iksanovu.»

Voločkova norāda, ka par šo incidentu viņa stāsta tikai ārzemju medijiem, jo dejotājas kritiskie izteikumi par Lielā teātra vadību pašmāju presē tiekot cenzēti.

Iksanovs ar sava preses sekretāra starpniecību mums atbildēja, ka Voločkovas apsūdzības ir izdomājums.

Tas gan neliedz Voločkovai turpināt: «Es no viņa vairs nebaidos. Ja ar mani notiks kaut kas ļauns, visiem automātiski būs skaidrs, kas pie tā ir vainīgs. Varbūt pat nebūtu par ļaunu, ja Iksanovs pats man piešķirtu miesassargus.»

Lūk, tāda ir daļa no Lielā teātra šodienas: baumas, apsūdzības un aizvainotas dvēseles. Ja ieskatās aizkulisēs, pārņem sajūta, ka slavenajā mākslas namā valda tikai ļaunums un intrigas. Un nevienam nav īstas ticības, ka uzbrukums ar sērskābi tik tiešām tiks atšķetināts.

Sergejs Fiļins

Dzimis 1970.gadā Maskavā
Sācis dejot tautasdejas septiņu gadu vecumā, bet deviņu gadu vecumā uzņemts horeogrāfijas skolā
1988.gadā tika uzņemts Maskavas Lielā teātra trupā un 1990.gadā kļuva par baleta galveno solistu
2001.gadā saņēma Krievijas Tautas mākslinieka titulu
2011.gada martā apstiprināts par baleta māksliniecisko vadītāju

Ātrais slazds

Posted on februāris 6, 2013 by - Tēma

Kurš gan aizņemtos 200 latu, ja pēc gada vajadzēs atdot jau tūkstoti vai pat trīs? Taču latvieši šādu neticamu izvēli izdara arvien biežāk. Kamēr daudzi no krīzes joprojām nav izkārpījušies, ātro kredītu bizness pilnā sparā bauda ekonomikas «uzrāvienu» un pelna miljonus. Par augļošanu jeb pārmērīgi apgrūtinošiem aizdevumiem draud pat cietumsods, tomēr Latvija – pretēji Igaunijai un Lietuvai – nekādi nav ierobežojusi fantastiskos kredītprocentus. Vismaz līdz šim, bet nu vadzis ir pilns

Stindzinoši aukstā janvāra pēcpusdienā savā vienistabas īres dzīvoklī kādā no Rīgas daudzdzīvokļu namiem Lidija (55) dara to, kam ilgu laiku nav pieticis drosmes. Uz kopā salīmētiem rūtiņu lapu palagiem mēģina saskaitīt, cik daudz viņa pēdējos gados aizņēmusies no ātro kredītu firmām.

Lidija ik pa laikam iemet skatienu melnā blociņā, kur sarakstītas kontu paroles dažādām ātro kredītu firmu interneta lapām. To ir daudz. Sākot ar Latvijā lielāko nebanku aizdevēju 4Finance (zīmoli SMScredit un Vivus.lv), tad seko Soho Credit, VIA SMS, CreditOn un Open Credit. 

Kopš 2009.gada ātro kredītu bizness bijis viens no straujāk augošajiem Latvijā. 2011.gadā ātro kredītu kompāniju apgrozījums sasniedza 20 miljonus latu – divreiz vairāk nekā gadu iepriekš. Šie ir Re:Baltica un Lursoft aprēķinu dati. Atšķirībā no bankām, kurām ik mēnesi jāatskaitās banku uzraugam, ātro kredītu firmām šādas stingras kontroles nav. Kad pirms pāris nedēļām ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts paziņoja, ka nebanku aizdevējus kontrolēs stingrāk, pat viņam nebija oficiālu datu.

Ministrs par to ir uztraucies. Nobažījušies ir arī ātro kredītu devēji. Pirms nedēļas viņi steigā apvienojās vienā asociācijā, lai efektīvāk aizstāvētu savas pozīcijas. Ar biznesu viss esot kārtībā, viņi saka. Esot normāli, ka 15 minūšu laikā kredītu ar telefona īsziņu var saņemt 18 gadus vecs jaunietis, dzerot krogā ar draugiem. Ja aizliegšot kredītus izsniegt naktī, kur pensionāri ārkārtas gadījumā dabūs naudu zālēm?

Lidijas gadījums rāda, ka kaut kas ar šo biznesu tomēr nav labi. Jo viņai naudu nedrīksētu aizdot.

«Es negribu zināt,» nervozi saka Lidija, kad esmu saskaitījusi viņas paņemto kredītu kopsummu. Kopš 2009.gada Lidija aizņēmusies 7000 latu, par ko komisijas un pagarināšanas maksās vien atdoti gandrīz 3000 latu.

Ja Lidija tagad izlemtu nokārtot visus ar ātrajiem kredītiem saistītos parādus, viņai būtu jāsamaksā sešām firmām kopā 2130 latu. Tādas naudas Lidijai nav.

Kā līdz šim, atliek kredītus pagarināt un turpināt maksāt. Tas prasa 250 latus mēnesī. Lidijas alga ir 400 latu. Samaksājot aizņēmumus, uz rokas paliek 150. Tie izkūst par īri un komunālajiem maksājumiem. Ēšanai un dzīvošanai nekas nepaliek. Tas nozīmē, ka vajadzēs aizņemties vēl un vēl.

«Ko man darīt?» jautā Lidija un raud. Bez skaņas. Viņa nevēlas, ka rakstu viņas īsto vārdu. Kauns. Radi un paziņas par viņas situāciju nezina, jo Lidija cieš klusēdama. Viņa ir sakritusies pēc nogurdinoša darba naktsmaiņās, plānie mati sasprausti copē. Vannas istabā stāv milzu pudele ar losjonu pret matu izkrišanu, kas sākās neilgi pirms Ziemassvētkiem. «Jums jāizvairās no stresa,» teikusi ārste. «Kā lai to izdara?» atbildēja Lidija.

Naudas trūkums un stress ir viņas pastāvīgie sabiedrotie jau gadiem. Nepraktiska. Viena uzaudzinājusi divus bērnus, kuriem nereti aklā mātes mīlestībā kalpo un joprojām palīdz finansiāli.

Māte cenšas, dēls vairs ne

Pirms gadiem pieciem Lidija no mazpilsētas pārcēlās uz Rīgu, jo dabūja darbu ražošanā. 2009.gada ziemā pirmo reizi paņēma 100 latus no SMScredit, lai samaksātu apkures rēķinu. Pēc gada meita ar vidusskolas izglītību zaudēja darbu bārā. Vajadzēja palīdzēt. Dēls, kuram ir pamatskolas izglītība, pastāvīgu algotu darbu nekad nav strādājis, vajadzēja palīdzēt arī viņam. Lidija aizņēmās vēl no divām citām ātro kredītu firmām. Kopējā summa auga kosmiskā ātrumā. Atklājās, ka arī viņas dēls bezdarbnieks aizņēmies no SMS-credit un summa uzaugusi līdz 700 latiem. Lidija centās daļēji atmaksāt arī šo kredītu un aizņēmās vēl no divām firmām – tipiska kļūda, ko pieļauj vairākums ātro kredītu ņēmēju. Zelta likums: nekad neaizņemies, lai atdotu citu aizņēmumu.

Cik Lidija samaksā firmām procentos par kredīta paņemšanu, viņa nezina. Lidija mājaslapās skatās mēneša maksu par kredīta pagarināšanu. Lai saprastu, cik patiesībā izmaksās kredīts, viņai būtu jāskatās gada procentu likme. Šai likmei obligāti jābūt norādītai līgumā, bet publiskajās ātro kredītu mājaslapās tā nav redzama.

Re:Baltica apzvanīja 35 lielākās ātro kredītu kompānijas, sakot, ka vēlas aizņemties 200 latus. Gada procentu likmes pārsvarā svārstījās no 150 līdz 800%. Rekords pieder firmai Ātrais kredīts, kurā gada procentu likme ir 1552%. Tas nozīmē – aizņemoties 200 latus, pēc gada procentos būtu jāsamaksā 3100 latu. Ātro kredītu firmas iebilst, ka nav pareizi skaitīt procentus gada garumā, jo viņi aizdod uz īsākiem termiņiem. Taču Latvijas eksperti uzskata, ka tieši gada likme precīzāk parāda, cik dārgs ir kredīts. Somijā, kas ir SMS kredītu dzimtene, šīm gada izmaksām jābūt norādītām arī reklāmā.

Pērn vasarā Lidijai dzima ideja: paņemt lielāku aizņēmumu vienā firmā, nomaksāt parādus piecās ātro kredītu firmās un maksāt tikai vienu aizdevumu. Plāns izgāzās, jo firma DSA Invest (zīmols Saules kredīts), kurai viņa prasīja 1000 latu, iedeva tikai 450. Tā viņa dabūja kaklā vēl vienu kredītu, par ko tagad gadu jāmaksā 62 lati mēnesī.

Mūsu tikšanās laikā Lidijai piezvana no DSA Invest, lai atgādinātu, ka viņa nokavējusi janvāra maksājumu.

«Stulbā! Kā es varēju aizmirst,» dusmojas Lidija. Viņa cenšas atmaksāt visus kredītus, lai «nesabojātu savu kredītvēsturi». Taču arvien biežāk griboties visam atmest ar roku. «Man ir līdz kliņķim.» Lidija baidās, ka sliktākajā gadījumā viņai atņems vienīgo īpašumu – pērn aizsaulē aizgājušās mammas māju laukos. Viņas dēls jau atmetis ar roku un pat neplāno atdot savu parādu. Viņam nav īpašumu, ko zaudēt.

Dod tiem, kam nav ko atdot

Cik Latvijā ir tādu cilvēku kā Lidija un viņas dēls, nav zināms. Ātro kredītu firmas stāsta, ka naudu laikus neatdod 8-15% klientu. Biežāk aizņemoties līdz 100 latiem uz 30 dienām. 

Nav arī zināms, cik cilvēku Latvijā paņēmuši kredītu. Ekonomikas ministrija citē portāla Nozare.lv pētījumu, saskaņā ar kuru 22% jeb gandrīz pusmiljons iedzīvotāju ir izmantojuši ātros kredītus, savukārt pusei ir bijušas problēmas ar to atmaksu, liecina Gudriem.lv pētījums. Latvijas lielākās ātro kredītu kompānijas 4Finance pārstāvis Toms Jurjevs domā, ka šis skaitlis ir pārspīlēts un valstī neesot vairāk kā 100 000 ātro kredītu ņēmēju. Cik pašiem ir klientu, viņš neatklāj.

4Finance apvieno divus zīmolus – SMS-credit un Vivus, kam 2011.gadā piederēja 65% šā tirgus. Pie šāda aprēķina šogad janvārī aizstāvētajā maģistra darbā nonākusi Banku augstskolas studente Diāna Neimane. Kompānija ir pārliecinošs līderis, jo nākamais sekotājs VIA SMS kontrolē tikai 8% tirgus.

Pirmie oficiālie dati par ātro kredītu biznesu būs zināmi šogad martā, kad visi licencētie nebanku aizdevēji pirmo reizi būs iesnieguši Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) savu klientu skaitu un aizdotās naudas apjomu. To paredz valdības noteikumi. PTAC lūdza brīvprātīgi iesniegt datus jau līdz februārim, bet daļa firmu, ieskaitot 4Finance to ignorēja. Šī attieksme izraisīja Ekonomikas ministrijas – un aizkulisēs arī komercbanku – dusmas.

Ātro kredītu bizness Latvijā uzplauka, netieši pateicoties komercbankām. Kad bezdarbs 2009.gadā pārsniedza 20%, daļa iedzīvotāju ņēma ātros kredītus, lai atdotu hipotekāros kredītus bankām. Citi – ikdienas tēriņiem un komunālo pakalpojumu samaksai, kam vairs nevarēja dabūt patēriņa kredītus no bankas.

Arī Lidija izšķīrās par labu ātrajam kredītam, jo to dabūt varēja viegli – nosūtot telefona īsziņu. Atšķirībā no komercbankām ātro kredītu firmas nepārbauda, vai cilvēkam ir nauda, lai kredītu atdotu. Tā ir galvenā problēma. Likums prasa firmām pārbaudīt cilvēku maksātspēju, ja aizņēmums ir virs 100 latiem. Taču praktiski tas nav iespējams, jo atšķirībā no bankām ātro kredītu firmām nav redzams, kādi ir cilvēka ienākumi, kurās firmās vēl viņš ir aizņēmies un vai ir parādnieku sarakstos. Lai formāli izpildītu likumu, kredīta ņēmējs pats norāda, cik pelna.

Firmas apgalvo, ka papildus cenšas pārliecināties par klientu maksātspēju, izmantojot dažādas parādu datubāzes. 4Finance stāsta, ka atsakot aptuveni pusei kredītgribētāju. 

«Sabiedrībai, šķiet, radusies sajūta, ka vēlamies izsniegt kredītu visiem. Mūsu mērķis nav izsniegt un tad cīnīties par atgūšanu,» iedzēris malku no Evian ūdens pudeles, stāsta 25 gadus vecais kompānijas pārstāvis Jurjevs. «To varu teikt, liekot roku uz sirds.»

Likumdevēji uzskata, ka ar uzticēšanos ātro kredītu devējiem nepietiek. PTAC pārstāvis Andis Priedītis domā, ka jāpārbauda ne tikai kredītņēmēja parādi, bet arī ienākumi. Tikko vidusskolu beigušam jaunietim parādu, visticamāk, nebūs, bet ir svarīgi pārbaudīt, vai viņam ir nauda kredīta atdošanai.

Paņem, jo tas ir tik viegli

Pirms Latvijā uzplauka ātrie kredīti, Lidija ikdienas rēķinu samaksai regulāri aizņēmās no draugiem un radiem. Vienmēr atdeva. Reizēm pagāja mēneši, bet atdeva. Kopš 2009.gada viņa aizņemas no radiem, lai kārtotu ātro kredītu maksājumus. Radi un draugi paliek tukšā.

ASV domnīca Pew Center, kas māca atbildīgu finanšu plānošanu, izpētījusi: ātro kredītu popularitāti nodrošina tieši to vieglā pieejamība. Amerikas štatos, kur mikrokredīti nav viegli pieejami, tikai pieci cilvēki no 100 izmantotu šo iespēju. Atlikušie 95 meklētu citas iespējas – lielākā daļa samazinātu izdevumus, kavētu ikmēneša maksājumus, aizņemtos no draugiem, vai arī pārdotu kādu sev piederošu  mantu. Pētījums arī rāda, ka 70% ātro kredītu ņēmēju naudu aizņemas ikdienas patēriņam, nevis ārkārtas gadījumiem, kā to nereti uzsver ātro kredītu firmas.

«Ātrie kredīti sāk pieradināt cilvēkus pie bezatbildīgas aizņemšanās,» uzskata Latvijas Komercbanku asociācijas padomnieks Teodors Tverijons. Tas tiek panākts ar masīvām reklāmas un mārketinga kampaņām. 

Reklāmas medijos, internetā un uz tramvaju sāniem aicina paņemt kredītu un bonusā saņemt picu, biļetes uz kino un koncertu. Tavā kontā ieripos 10 latu, ja kredītu paņems arī tavs draugs – vēsta kārtējais mārketinga triks. 

4Finance savu tēlu veido, sponsorējot labdarības un sporta pasākumus un atbalstot inovatīvas biznesa idejas. 2010.gadā 4Finance reklāmai tērēja 1,2 miljonus latu jeb 14% no 8,6 miljonu apgrozījuma, bet 2011.gadā jau 1,8 miljonus jeb 8% no strauji uzaugušā 21,3 miljonu apgrozījuma. Kompānija tobrīd darbojās Latvijā, Lietuvā, Zviedrijā un Somijā. Gada pārskatos nav pieejams reklāmas naudas sadalījums pa valstīm.

2011.gada 4Finance nopelnīja 5,6 miljonus. Labdarībai ziedoja 234 tūkstošus, par ko Latvijā saņēma gandrīz 200 tūkstošus lielu nodokļa atlaidi. Šogad firma Valentīna dienā klientiem rīko koncertu ar Laura Reinika, Raimonda Paula, Intara Busuļa un citu slavenību piedalīšanos. Organizatori plāno, ka varētu ierasties ap 10 000 cilvēku. Lai dabūtu biļetes, jāaizņemas no SMScredit 150 latu.

«Vai tas ir ētiski?» jautāju Jurjevam. «Kā uz to paskatās,» viņš spriež, «cilvēkiem, kam nepatīk mūsu nozare, tāds uzskats var būt.» Viņš koncertu salīdzina ar Swedbank «gudro punktu» programmu, kurā par maksājumiem ar bankas karti var saņemt dāvanas. Taču te ir būtiska atšķirība – Swedbank nemudina aizņemties naudu.

«Es par to uzzināju tikai vēlāk,» maestro Raimonds Pauls stāsta, kādēļ piekritis spēlēt koncertā. Tagad saka – koncertā nepiedalīsies: «Es nekādu līgumu ar viņiem neesmu noslēdzis. Nevēlos tajā visā būt iekšā.»

Dziedātājs Intars Busulis par biļetes iegādes noteikumiem neko nezinot. «Mani aicināja uzspēlēt kopā ar Raimondu Paulu, un kādēļ to nedarīt,» viņš stāsta telefonsarunā. Līdzīgi e-pasta vēstulē atbild Lauris Reiniks: «Nebūtu korekti no manas puses tagad kaut ko analizēt, bet būtu lieliski, ja visi, kas vēlas, varētu nopirkt biļetes un nākt svinēt Valentīna dienu.»

Jauni un veiksmīgi

Jauns, bagāts un laimīgs – tāds siltā vasaras vakarā pie Mustang kabrioleta stūres Facebook fotogrāfijā izskatās Alberts Pole. Foto uzņemts pērn septembrī Lasvegasā. Pievilcīgais, 27 gadus vecais vīrietis to var atļauties, jo ir viens no 2008.gadā dibinātās holdinga kompānijas 4Finance vadītājiem. No sākotnēji divām nelielām firmām (SMScredit un Vivus), ko Pole 2008.gadā dibināja kopā ar trim kursa biedriem, tagad holdings izaudzis par nopietnu tirgus dalībnieku ne tikai Baltijā, bet arī Skandināvijā. Pērn kompānija paplašinājusies arī ASV, Spānijā, Polijā.

No holdinga dibinātāju četrotnes Pole ir komunikablākais, tādēļ vairāk zināms presei. Pārējie trīs – Kristaps Ozols, Māris Keišs un Aigars Kesenfelds – bijuši mazāk redzami. Četrinieks ir draugi jau no elitārās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas laikiem, kur mācījās vienā klasē. Vēlāk iestājās Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA). Vienmēr sēdējuši auditorijas pēdējā solā un no lekcijām ņēmuši to, kas pašiem interesējis. Lieli jokotāji ar ironijas piesitienu, atceras puišu kursa biedrene, kas nevēlas publiskot savu vārdu.

REA prorektore Diāna Pauna uzskata, ka četrotnes veiksmes pamatā ir spēcīgā komanda un «kombinēta interese par finansēm un uzņēmējdarbību». «Viņus interesē nevis sēdēt bankā, bet veidot pašiem savu biznesu.»

Pašlaik 4Finance ir veiksmes stāsts, ko pēta REA tagadējie studenti. Tikmēr kompānija uztur labas attiecības ar alma mater, pērn ziedoja 15 tūkstošus eiro jaunu mācību grāmatu iegādei, ņem praksē studentus un uzstājas lekcijās.

Taču atslēgas figūra četriniekā ir nevis redzamais Pole, bet gan Liepājas uzņēmēja Ivara Kesenfelda dēls Aigars. «Viņš ir četras galvas tiesas pārāks par pārējiem,» stāsta kursa biedrene. Arī Diāna Pauna apstiprinoši māj ar galvu. Savā kursā bijis starp labākajiem. Ar pirmo reizi nokārtojis visus eksāmenus, arī grūtākos, ko daudzi likuši divreiz.

«Gudra, viegla galva, apķērīgs,» atceras Pauna. «Nav nekādu iedomības pazīmju – labestīgs un izpalīdzīgs. Šķiet, viņu līdzsvaroja skriešana un skvoša spēle.» Klusais Aigars ir pilnīgs pretstats arī savam tēvam Ivaram Kesenfeldam, kurš darbojas ar nekustamajiem īpašumiem, iesaistījies kosmētikas firmas Madara biznesā, ir aktīvs TB/LNNK deputāts Liepājas domē un izmanto portālu Irliepaja.lv, lai paustu savu viedokli.

REA prorektore Pauna domā, ka īsto «dzīves smeķi» un azartu 4Finance puiši gūst tieši no ātro kredītu biznesa paplašināšanas. Līdz šim tas noticis mežonīgā tempā. Straujā izaugsme panākta ar apjomīgas naudas masas iepumpēšanu, kuras izcelsme zināma daļēji. Nav zināmi arī holdinga kompānijas patiesie īpašnieki, jo tie slēpjas ārzonu kompānijās. Lursoft gada pārskati rāda, ka 2011.gadā 4Finance bija divi galvenie akcionāri – Maltā reģistrētā Fatcat Investments (Resno runču investīcijas, tulkojot no angļu valodas) un Kipras ārzonas uzņēmums Tirona Limited.

Izpētot Maltas uzņēmumu reģistra datus, parādās, ka Fatcat Investments īpašnieki ir vēl citas astoņas ārzonu firmas. Viena no tām pieder Krievijas hokeja izlases aizsargam Iļjam Ņikuļinam, kurš iegādājies arī dzīvokli Jūrmalā. 

Starp bijušajiem īpašniekiem parādās arī Prosperity Financing Limited, kas Rīgas vicemēram Andrim Amerikam 2011.gadā procentos samaksājusi gandrīz 82 000 latu. Portālam Pietiek.com Ameriks stāstījis, ka tie bijuši procenti par pusmiljonu eiro lielu aizdevumu. 

«Negribu komentēt. Tas ir bizness,» pieklājīgs, bet lakonisks bija Ivars Kesenfelds, atbildot uz jautājumu, vai palīdzēja dēlam ar sēklas naudu biznesa sākšanai. Kompānijas dibināšanas sākumā abi Kesenfeldi bija 4Finance padomē, bet pēdējos gados amatus uzņēmumā neieņem.

Būtisku uzrāvienu 4Finance piedzīvoja 2010.gadā, kad 6,3 miljonus latu uzņēmumam aizdeva ar nerezidentu kapitālu saistītā Trasta komercbanka. Ap to pašu laiku kā stabilitātes garants komandai pievienojies arī Krievijas miljonārs, regulārs Jaunā viļņa apmeklētājs Oļegs Boiko, kuru saista cilvēku vājībās balstīti biznesi. Viņam iepriekš Latvijā piederējušas azartspēļu kompānijas un Baltic Trust Banka. Līdz ar Boiko atnākšanu 4Finance akcionāru vidū parādījās Kiprā reģistrētais ārzonas uzņēmums Tirona Limited.

Pašlaik 4Finance pašu parāds ir būtiski audzis. Jaunākā informācija rāda, ka pērn maijā Trasta komercbanka izsniegusi komercķīlu par 11,3 miljoniem. Tas ir tikpat daudz, cik kompānijas apgrozījums Latvijā 2011.gadā.

Kādus grožus uzlikt?

Lidija ir laimīga. Pēc mūsu kārtējās tikšanās viņai piezvanīts no SMScredit, lai piedāvātu sastādīt parāda atmaksas grafiku. Nebūšot vairs jāmaksā pagarināšanas maksa. Cerības iedvesmota, Lidija vēlas to pašu sarunāt ar pārējām kompānijām. VIA SMS atbild, ka viņai no sākuma jānokavē regulārais maksājums, jānokļūst parādnieku sarakstā un tad sastādīšot atmaksas grafiku.

CreditOn negrib pagarināt atmaksu, jo viņa tikai pērn decembrī paņēmusi 350 latus. Firma iesaka kredītu vairākas reizes pagarināt, un tad varēšot runāt par atmaksas grafika sastādīšanu.

Nebeidzama kredītu pagarināšana un augstas komisijas maksas ir viens no veidiem, kā īstermiņa aizdevēji iedzen cilvēkus parādu slazdā, – tā pērn ASV Kongresam ziņoja Valsts kase, kas kontrolē finanšu tirgu. Uzraugs norādīja, ka izteikts risks nonākt slazdā ir cilvēkiem ar maziem ienākumiem, jo sevišķi ja ir vāja īstermiņa aizdevēju kontrole. Latvijā pašlaik kontrole ir vāja. 

Viens no iemesliem ir līdz šim valdījušais uzskats, ka nebanku aizdevēju kopējais izsniegtais naudas apjoms nav liels. To noraida Banku augstskolas studente Diāna Neimane, kas savā maģistra darbā izpētījusi: komercbanku patēriņa kredīti 2007.-2012.gadā vidēji bija tikai 2-3 reizes lielāki nekā nebanku izsniegto kredītu apjomi. «Tas pierāda, ka pretēji vispārpieņemtajam viedoklim nebanku kredītu iestādēm ir būtiska loma patēriņa kreditēšanas sektorā,» secina Neimane.

Nebanku aizdevēju biznesa sakārtošanai valdība kopš 2011.gada visiem aizdevējiem lika iegādāties 50 000 latu vērtu licenci un palielināt kapitālu līdz 300 tūkstošiem latu. Neimane uzskata, ka labi gribētais solis situāciju tirgū ir pasliktinājis, jo samazinājusies konkurence – no 90 ātro kredītu kompānijām darbu turpina 20. Latvijā noteiktā licences maksa ir 50 reižu lielāka nekā Lielbritānijā un Īrijā. Kaimiņos Lietuvā un Igaunijā licences maksas nav vispār, toties tiek kontrolētas maksimālās gada procentu likmes. Lietuvā tās nedrīkst pārsniegt 200%, Igaunijā – ap 100%

Lielākā pieredze šajā jomā ir Somijai, kur 2005.gadā dzima ideja par ātrā kredīta paņemšanu ar telefona īsziņu. Vērojot neapdomīgo aizņemšanos, Somijā aizliegts ātros kredītus izsniegt naktī, reklāmās jānorāda kopējās kredīta gada izmaksas, un pašlaik tiek domāts par maksimālās gada likmes noteikšanu aptuveni 50% apjomā. Finansisti gan lēš, ka šāda likme būtu pārāk drakoniska un firmām ekonomiski neizdevīga. Nedrīkst ātros kredītus aizliegt pavisam, jo tad cilvēki bez ienākumiem sāks aizņemties no privātpersonām un būs neiespējami šos līgumus izkontrolēt.

Latvijā maksimālās likmes nav ierobežotas. Taču mūsu likumi jau tagad aizliedz augļošanu jeb aizdevumus, kas izsniegti, apzināti izmantojot aizņēmēja smago materiālo stāvokli un kuru nosacījumi ir pārmērīgi apgrūtinoši. Krimināllikumā par šādām darbībām paredzēta pat brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem, piespiedu darbs vai naudassods. Nav gan ziņu par šādiem gadījumiem tiesu praksē.

Re:Baltica aptaujātie eksperti uzskata, ka nebanku aizdevēji jākontrolē stingrāk un tas jādara Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, kas pašlaik uzrauga bankas. Latvijā to dara PTAC, kur šo jomu (ieskaitot banku līgumus) uzrauga seši cilvēki. Lielākoties reaģē uz sūdzībām. Ieteikumu sarakstā ir arī agresīvo reklāmu ierobežošana un, pats galvenais, pārbaudīt, vai cilvēkam ir ienākumi, lai kredītu atdotu. Kā to izdarīt, lems Ekonomikas ministrijas paspārnē izveidotā darba grupa, kas izskatīs jau izstrādātos grozījumus. Tie kopš pērnā gada rudens iestrēguši starp ministriju un valdības māju.

«Pašreizējā uzraudzība ir pietiekama,» saka lielākā ātro kredītu devēja 4Finance pārstāvis Toms Jurjevs. Līdz ar licences maksas ieviešanu nekādas izmaiņas vairs neesot vajadzīgas. Tomēr, redzot sabiedrībā augošo sašutumu, 4Finance ir mainījusi lecīgo nostāju. Pēdējās nedēļās steigā ir izveidota jauna ātro kredītu devēju asociācija, kuras biedriem pieder 80% tirgus. Tās mērķis būs izglītot sabiedrību, «kādēļ vajag ņemt kredītu», stāsta Jurjevs. Aiz stiklotā biroja lielā loga tumsā spīd garām braucošās mašīnas. Jurjevs ir viens no jaunajiem un veiksmīgajiem, kam visa pasaule ir pie kājām.

Tikmēr Lidija savā vienistabas dzīvoklī domā, kā tikt ārā no parādu slazda. Latvijā nav sabiedriskas organizācijas, kur šādās grūtībās nonākuši cilvēki bez maksas var saņemt juridisku palīdzību. Viņa maksā, cik spēj, un cenšas par parādiem nedomāt. Un cer, ka beidzot sāks ataugt izkritušie mati.

Atliktā krīze

Posted on februāris 6, 2013 by - Analīze

Valsts budžeta naudai krīzes gados sarūkot uz pusi, Latvijas zinātni balstīja ES fondi, bet šogad samazinās arī tie

Krīze pārlaista, un Latvijā atsākusies izaugsme – šādi vērtējumi izskan gana bieži, tomēr tie neraksturo situāciju visās sfērās. Latvijas zinātnē strādājošajiem šogad finansējums samazinās. Problēmas, ko krīzes laikā nozare neizjuta, tieši tagad kļūs aktuālas.

No 36,3 miljoniem latu uz 22 miljoniem – tik asu cirtienu 2009.gadā piedzīvoja valsts budžeta līdzekļi zinātnei. Turpmāk finansējums vēl sarucis, un šogad plānots 17,4 miljonu latu apmērā, tātad sasniedzot aptuveni pusi no pirmskrīzes līmeņa. Budžeta līdzekļi summējas no vairākām apakšprogrammām, piemēram, zinātnes bāzes finansējuma, valsts pētījumu programmām un citām, bet visās finansējums sarucis.

Nozare tomēr salīdzinoši klusi pieņēmusi šo naudas zudumu, jo tieši krīzes laikā apgriezienus uzņēma dāsna Eiropas Savienības fondu finansējuma apguve, kas daļēji kompensēja budžeta apcirpšanu. Vēl 2009.gadā zinātnē ieguldīts mazāk par 300 tūkstošiem fondu līdzekļu, bet 2010.gadā jau 13,7 miljoni latu, savukārt pērn līgumos paredzētais finansējums sasniedza pat 70,9 miljonus latu.

Taču nu fondu finansējuma «pīķis» palicis aiz muguras, ieguldījumi saruks līdz 43 miljoniem latu šogad, bet 2014.gadā plānoti tikai 15 miljoni. Šie skaitļi gan parāda naudas plūsmas jau noslēgtajos līgumos – Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vēl grasās sadalīt papildus 43,5 miljonus latu trīs dažādu aktivitāšu nākamajām kārtām. Līdzekļi pilnībā jāizmanto līdz 2015.gada beigām, taču to apguve sāksies tikai šā gada beigās vai nākamgad, un papildu finansējums ir par mazu, lai nozare nejustu būtisku resursu samazinājumu.

Kā maksās algas?

Tieši ar zinātni saistītas piecas Eiropas fondu aktivitātes. Būtiski sarucis finansējums zinātnes infrastruktūrai, taču sāpīgākais varētu būt lielais naudas samazinājums cilvēkresursu piesaistei – šogad tai ieplānota apaļa nulle. No šiem līdzekļiem, kas trīs iepriekšējos gados sasniedza vidēji 13 miljonus latu gadā, daudzi zinātnieki saņēma atalgojumu, bet pērnā gada nogalē visi īstenotie projekti noslēdzās. Šī gan ir viena no trim aktivitātēm, kam būs nākamā kārta, taču tajā vairs nedrīkstēs algot tos pašus cilvēkus. Turklāt otrajā kārtā zinātnieki varēs saņemt 9,8 miljonus – četrreiz mazāk nekā cilvēkresursu piesaistei līdz šim īstenotajos projektos ieguldītie 39,3 miljoni latu.

«Attiecībā uz cilvēkresursiem, protams, tā mums ir liela problēma,» secina Latvijas Universitātes attīstības un plānošanas departamenta direktore Evija Rūsīte. No 35 pabeigtajiem projektiem LU kā vadošais vai sadarbības partneris īstenoja 13 – dažādos periodos un ar dažādu noslodzi tajos nodarbināti 360 zinātniskie darbinieki. LU projektu skaita ziņā bija līdere, vēl vairākas augstskolas īstenoja pa trim vai diviem projektiem, bet trešdaļai naudas saņēmēju bija tikai viens projekts.

Projektu īstenotāji, piesakoties finansējumam, apņēmās pēc projekta beigām noteiktu laiku nodrošināt darbavietu vienam vai vairākiem piesaistītajiem zinātniekiem. Pirmās kārtas ietvaros atbalstu saņēma 1174 cilvēki, un naudas saņēmēji apņēmās darbavietu nodrošināt 415 jaunajiem zinātniekiem. LU solījusi nodrošināt darbavietas 120 pilnu slodžu apjomā. Tomēr Rūsīte ļoti šaubās, vai universitāte no citiem līdzekļiem spēs piesaistītajiem zinātniekiem samaksāt agrākajai līdzvērtīgu algu.

Rēzeknes Augstskola pirmajā kārtā īstenoja vienu projektu, kurā piedalījās 22 darbinieki, un bija apņēmusies saglabāt darbavietu trim cilvēkiem, tomēr saglabājusi visiem četriem, kas pirms projekta nebija augstskolas darbinieki. «Vietu saglabāt jau ir viegli,» zinātņu prorektore Ilga Šuplinska skaidro, ka šīs darbavietas ir ar mazāku slodzi un mazāku atalgojumu. Projekta laikā uz rokas varēja saņemt pat 1200 latu, ja zinātniekam bija doktora grāds, bet tagad «atšķirība, protams, ir taustāma. Reāli taustāma,.» Viens no draudiem – lai spētu segt kredītu maksājumus, zinātnieki dosies darba meklējumos uz ārzemēm. Jau agrāk daļa darbinieku domājuši par Latvijas pamešanu un tieši projekta dēļ nav aizbraukuši. «Skaidrs, ka tas bija stimuls, ka var palikt, var kaut kā izdzīvot.»

Vienu projektu kopā ar sadarbības partneriem īstenoja arī Latvijas Valsts augļkopības institūts, kas tagad pilda apņemšanos par 11 darbavietu nodrošināšanu. Taču algu likmes ir samazinātas vidēji par 12%. Institūta direktore Edīte Kaufmane atklāj, ka Eiropas fondu nauda veidojusi ap 25-30% no institūta kopējā budžeta, savukārt valsts budžeta bāzes finansējums veido tikai 10%. Kaufmane, tāpat kā citi nozares pārstāvji, min dažādas ieceres cita finansējuma piesaistei un uzskaita, kādiem projektiem gatavo pieteikumus, taču viņa atzīst – galvenās bažas pašlaik ir «zaudēt pēdējos gados izveidoto fantastisko zinātnieku kolektīvu».

Vairāki aptaujātie nozares pārstāvji neslēpj – var sanākt arī tā, ka kādā zinātnes institūcijā ir izveidota moderna infrastruktūra un iepirkta jauna aparatūra, bet nav vairs zinātnieku, kas ar to ikdienā strādā, līdzīgi kā iepriekš jau noticis veselības aprūpē.

Budžets vai pašu ieņēmumi

Protams, valsts budžets un Eiropas fondi nav vienīgie naudas avoti, kas pieejami Latvijas zinātniekiem. Finansējums pieejams arī no Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas, Latvijas un Šveices sadarbības programmas, dažādiem starptautiskiem konkursiem un sadarbības ar pašmāju un ārvalstu uzņēmējiem – atkarībā no katras zinātniskās institūcijas konkurētspējas.

Datu par kopējo finansējuma apjomu IZM nav. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pēdējos gados ir sarucis valsts un pieaudzis ārvalstu naudas īpatsvars zinātniski pētnieciskā darba finansējumā.

Gan ministrija, gan nozarē strādājošie citē likumu: valsts budžeta finansējumam zinātniskajai darbībai ik gadu jāpieaug par vismaz 0,15% no IKP, līdz apjoms būs sasniedzis 1% no IKP. Šī prasība netiek pildīta, 2011.gadā finansējums bija 0,23% no IKP – trešais zemākais ES dalībvalstu vidū, kur vidējais rādītājs sasniedza 0,76% no IKP.

IZM valsts sekretāra vietniece Lauma Sīka atklāj, ka ministrija centīsies iegūt budžeta naudas palielinājumu zinātnei, lai līdz 2015.gadam panāktu pašreizējā finansējuma dubultošanos. Tomēr viņa uzsver, ka būtisku izdevumu palielinājumu pētniecībai nevar segt tikai no publiskā finansējuma – starptautiskā pieredze rāda, ka vismaz puse no pētniecības līdzekļiem tiek ģenerēta no uzņēmējdarbības sektora. 

Analizējot pārskatus par 2011.gadu, redzams, ka ir institūti, kam pašu ieņēmumi veido gandrīz pusi no  budžeta – tad arī vidējais atalgojums ir konkurētspējīgs, pat 1200 latu mēnesī, saka Sīka. Tomēr lielākajā daļā institūtu pētījumi komersantu uzdevumā nepārsniedzot 5-7% no iestādes budžeta.

IZM paredzējusi šogad īstenot zinātnisko institūciju starptautisku izvērtēšanu, lai uz tās rezultātiem balstītu ne tikai turpmāko budžeta un Eiropas fondu sadali, bet arī izstrādātu reformu priekšlikumus. Pašlaik strādā darba grupa, lai sagatavotu zinātnes, tehnoloģiju un inovācijas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam, un to jaunā iezīme būšot Latvijas «lietpratīgās specializācijas stratēģija».

Vilcieni atgriežas

Posted on februāris 6, 2013 by - Analīze

Amatpersonas tomēr apņēmības pilnas par ES naudu pirkt vilcienus no spāņu CAF. Vai tā ir maksa par nerosināto eiro referendumu?

Šim vajadzēja būt gadam, kad Latvijā jau kursē jauni pasažieru vilcieni – tikpat moderni kā tie, kas nesen šķērsoja mūsu valsti, lai pārvadātu pasažierus Igaunijā. Tā vietā pie apvāršņa ir parādījies nenotikušā darījuma rēgs – ar pilnu jaudu turpinās sarunas par vilcienu iegādi no spāņu ražotāja CAF, kas pērn neīstenojās, jo mainīto darījuma nosacījumu dēļ nebija iespējams saņemt Eiropas Savienības fondu finansējumu. 

Runa ir par to pašu darījumu, kurš saņēmis daudz kritikas par negodīgo iepirkuma procesu un dārgajām izmaksām (kopumā 400 miljonu eiro, no kurām vienu pusi tērētu vilcienu iegādei un otru pusi to uzturēšanai nākamajos 30 gados). CAF kopā ar vietējo apakšuzņēmēju RVR par konkursa uzvarētājiem tika pasludināti 2011.gadā, kad Satiksmes ministriju vadīja ar Aivara Lemberga ietekmi saistītās ZZS ministrs Uldis Augulis, kura ieceltā Pasažieru vilciena (PV) valde vēl piedevām ar CAF noslēdza konkursa nolikumam neatbilstošu līgumu. Tieši šā iemesla dēļ Eiropas Komisija brīdināja par naudas nepiešķiršanu, bet Satiksmes ministrija valdes rīcību lūdza izvērtēt prokuratūrai, kas šonedēļ paziņoja par pārbaudes sākšanu.

Pusgada garumā pērn notika PV un CAF sarunas par līguma grozīšanu atbilstoši konkursa nolikumam, taču tās bija neveiksmīgas. Oktobrī nomainītā PV valde paziņoja, ka līgums paredzētajā termiņā nav stājies spēkā, jo nav izpildījušies vairāki tam nepieciešamie nosacījumi, no kuriem viens ir nepieejamais ES finansējums. Tikmēr CAF  bija vērsies Stokholmas Tirdzniecības kameras mediācijas institūtā, lai strīdu risinātu mediācijas procesā (tā nav tiesvedība, un, pēc juristu skaidrotā, PV tajā nevar zaudēt).

Lai arī iepriekšējie PV valdes locekļu paziņojumi un valdības konceptuālais lēmums vilcienu iepirkumam neiztērēto naudu pārdalīt citiem projektiem radīja iespaidu, ka attiecības ar CAF ir beigušās un mediācijas process būs formāls, amatpersonu pašreizējie izteikumi liecina par pretējo.

«Uzstādījums [mediācijas sarunām] ir iepirkumu pabeigt, ja tāda iespēja ir, un nopirkt vilcienus par ES līdzekļiem,» saka satiksmes ministrs Aivis Ronis. To pašu apliecina PV valdes priekšsēdētājs Artis Birkmanis.

«Iespēja dabūt ES finansējumu ir galvenais pamats, kāpēc runājam ar CAF. Pirkt vilcienus par ES naudu ir ekonomiski izdevīgākais, uzņēmuma un valsts interesēm visatbilstošākais variants,» paskaidro Birkmanis. Ja šī iespēja tiek palaista garām tagad, tad PV nāktos iegādāties vilcienus jau par saviem līdzekļiem, jo nākamajā ES budžeta periodā nauda tiem nav iezīmēta. 

Sarunu iznākums, tāpat kā agrāk, formāli ir atkarīgs no tā, vai CAF piekritīs līguma grozījumiem, kas atbilstu konkursa nolikumam. Par darījumu informētas personas norāda, ka sāpīgākā piekāpšanās no CAF puses būtu saistīta ar garantiju uzņemšanos nolikumā paredzētajā apjomā. Gan Ronis, gan Birkmanis norāda, ka šoreiz varētu vienoties. «Sarunas pēdējā mēnesī ir daudz konstruktīvākas nekā agrāk,» raksturo Birkmanis. 

Nodomu nopietnību apliecina tas, ka PV pārstāvji janvārī viesojās CAF ražotnē Spānijā un mediācijas process ir pagarināts. Saskaņā ar procedūru tam bija jānoslēdzas janvārī, bet tagad kā beigu datums tiek norādīts 12.februāris.

Partnera maiņa

Atšķirībā no pagājušās vasaras sarunām ir gan viena pārmaiņa – sarunās ir iesaistījies būtisks spēlētājs, proti, Latvijas dzelzceļš (LDz). Kā apstiprināja LDz valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis, pašlaik tiek runāts par to, ka CAF varētu deleģēt vilcienu apkopes un remonta darbus LDz. Agrāk bija paredzēts, ka tos veiks privātuzņēmējs RVR, kam līdzi velkas politiskās saites. 

Tieši vilcienu uzturēšanas izmaksas ir visvairāk apšaubītas, piemēram, šādu saistību uzņemšanos 30 gadus uz priekšu par «nepieņemamu un muļķīgu» nosaucis Valsts prezidents Andris Bērziņš. LDz iesaistīšanās būtu izdevīga abām pusēm. Latvijas amatpersonas varētu sabiedrībai norādīt, ka uzturēšanai paredzētā nauda paliek Latvijā, rada darbavietas un ar nodokļiem papildina budžetu. Atšķirībā no RVR, kuru kontrolē nezināmi Kipras ārzonas firmas īpašnieki, LDz ir valstij piederošs uzņēmums. Savukārt CAF būtu, ar ko dalīt finansiālo atbildību («būtu, no kā paņemt» – tā Magonis), jo atšķirībā no RVR tas ir uzņēmums ar lieliem finanšu resursiem. 

Birkmanis gan sacīja, ka «nekas nav mainījies» attiecībā uz plānu daļu vilcienu ražot RVR, tomēr grūti iedomāties, kā tas praktiski varētu notikt ES naudas izmantošanai atvēlētajā īsajā termiņā, jo RVR pašlaik tehniski nav spējīga tos ražot.

Un kā ar «otkatu»?

Taču, pat ja vilcienu uzturēšanas nauda paliek Latvijā, tas nenozīmē, ka no publiskiem finanšu avotiem par šo pakalpojumu netiks pārmaksāts. Žurnāls Ir jau iepriekš rakstīja, ka laikā, kad PV vadīja ar Aivara Lemberga un Aināra Šlesera interesēm saistīti cilvēki, tika veiktas mērķtiecīgas darbības, lai par uzvarētāju konkursā varētu atzīt CAF un RVR savienību, kas savukārt liek domāt, ka aiz darījuma stāv vēl citi ietekmīgi politbiznesa spēlētāji, kuri varētu nopelnīt savu daļu.

«Ja jums tāda informācija ir, griezieties tiesībsargājošās iestādēs,» Ronis atbild uz jautājumu, kāpēc par katru cenu vajag līgumu, kurš vedina uz aizdomām par tā saukto «otkatu» jeb kukuli. «Katram savs darbs jādara,» uz tiesībsargājošo iestāžu atbildību korupcijas izskaušanā norādīja arī Birkmanis. «Mūsu prioritāte ir jauni vilcieni.»

Progress sarunās ar CAF sakrīt ar laiku, kad PV un LDz valdēs pie amatiem tikuši neatkarīgo deputātu grupas jeb Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra Klāva Olšteina «sešinieka» virzīti cilvēki. Pērnruden PV valdē darbu sāka Egils Zariņš, kurš tagad kopā ar Birkmani pārstāv PV valdi mediācijas sarunās, bet janvārī Satiksmes ministrija paziņoja, ka par LDz viceprezidentu kļūs līdzšinējais Roņa padomnieks un vēl viens mediācijas sarunu dalībnieks Kaspars Ozoliņš, kas parlamenta kuluāros minēts arī kā iespējamais Roņa pēctecis ministra amatā. Olšteins gan noliedza Ozoliņa karjeras pagrieziena saistību ar vilcienu projektu un tā lobēšanu. «No mūsu puses nav nekādas intereses,» viņš sacīja, paužot skepsi, ka sarunas ar CAF vispār būs veiksmīgas.

«Mūs interesē jebkurš jauns bizness,» LDz iesaisti pamatoja Magonis, kurš, tāpat kā pārējie šā valsts uzņēmuma valdes locekļi, ir savulaik «oligarhu» partiju virzīti. Magonis noliedza citu motivāciju un norādīja, ka vienīgos pamudinājumus iesaistīties šajā projektā esot saņēmis no Roņa un CAF.

Un tomēr – pēkšņā ZZS un SC atteikšanās no idejas par eiro referendumu liek uzdot jautājumu, vai tiesiskuma koalīcija tām nav apsolījusi ko vērtīgu un vai tas nav vilcienu iepirkums. Premjerministrs Valdis Dombrovskis (Vienotība) pirmdien žurnālistiem noliedza, ka jebkas ir apsolīts.

Nākamnedēļ valdībā plānots uzklausīt ziņojumu par mediācijas procesu. Tai ir arī pēdējais brīdis izlemt, kam tieši tērēt neizmantoto ES finansējumu, citādi tas aizies garām. «Tas atkarīgs no gala piedāvājuma,» Dombrovskis atbildēja uz jautājumu, vai naudas atdošana darījumam ar CAF ir valdības vadītājam pieņemams risinājums.