Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Posted on februāris 13, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pagājušā gada ceturtajā ceturksnī iekšzemes kopprodukta apjoms ir palielinājies par 5,1%, salīdzinot ar 2011.gada ceturto ceturksni, liecina Centrālās statistikas pārvaldes ātrais novērtējums. IKP ietekmēja apjomu kāpums tirdzniecībā par 11% un apstrādes rūpniecībā – par 6%. Par 5% vairāk tika iekasēti produktu nodokļi.

Vairs nav šaubu, ka Latvija izpildīs gada vidējās inflācijas Māstrihtas kritēriju, uzskata Finanšu ministrija. Gada vidējā inflācija Latvijā 2013.gada janvārī bija 2%, un atbilstoši FM prognozēm uz novērtējuma brīdi tā samazināsies līdz aptuveni 1,6%. Janvārī salīdzinājumā ar decembri cenas pat samazinājās par 0,2%.

Valdība otrdien no amata atbrīvoja Sociālās integrācijas valsts aģentūras direktori Regīnu Simsoni (ZZS). Labklājības ministrija pārbaudē secinājusi, ka Simsone ar nodomu izdarījusi sešus būtiskus tiesību normu pārkāpumus, ar ko valsts interesēm nodarīts būtisks kaitējums. Smagākais no pārkāpumiem ir dienesta dokumentu viltošana ar atpakaļejošu datumu.

Valdība otrdien atbalstīja divu Latvijas karavīru dalību Eiropas Savienības militārajā misijā, lai palīdzētu Mali bruņoto spēku mācīšanā. Galavārds par karavīru sūtīšanu uz Mali būs jāsaka Saeimai.

2013.gada janvāra beigās reģistrētā bezdarba līmenis valstī palielinājies līdz 10,9%. Mēnesi iepriekš tas bija 10,5%. Nodarbinātības valsts aģentūra šo palielinājumu skaidro ar sezonālo darbu un izmaiņām likumdošanā, kas paredz, ka no šāgada bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilgums visiem bezdarbniekiem ir deviņi mēneši.

Amatpersonām būs jādeklarē arī to īpašumā esošas dārglietas un antīki priekšmeti, ja to vērtība pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas jeb 4000 latu, paredz valdības otrdien akceptētais likumprojekts. Deklarācijā būs jānorāda arī informācija par to, ka amatpersona ir patiesais labuma guvējs no citai personai piederošām vai pārvaldīšanā nodotām kapitāla daļām, akcijām un finanšu instrumentiem neatkarīgi no gūtā labuma, īpašuma vai darījuma apmēra.

Otrdien valdība nolēma par nedēļu atlikt lemšanu par vilcienu iepirkuma projekta turpināšanu vai finansējuma pārdali citiem projektiem. A/s Pasažieru vilciens turpina mediācijas sarunas ar Spānijas uzņēmumu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles par abu pušu noslēgtā līguma izmaiņām, kas atbilstu iepirkuma nolikumam.

Saslimstība ar gripu pagājušās nedēļas laikā palielinājusies vidēji par 2,5% un sasniegusi 438,9 gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju. Tas ir lielākais saslimstības līmenis kopš epidēmijas sākuma un augstāks nekā pagājušajā sezonā.

Rīdziniekiem no 1.februāra siltums būs lētāks par 4,4%, salīdzinot ar janvāri. Pateicoties samazinātajai dabasgāzes tirdzniecības cenai februārī un prognozēm nākamajiem diviem mēnešiem, siltuma cena kļūšot zemāka arī martā un aprīlī.

Ričarda III atgriešanās

Posted on februāris 13, 2013 by - Pasaulē

Sena Anglijas karaļa pīšļu atrašanu daži britu vēsturnieki sauc par vienu no nozīmīgākajiem atradumiem arheoloģijas vēsturē

Visticamāk, mūki viņu apglabāja steigā. Kailu, bez līķauta, bez aristokrāta gredzeniem, bez rotaslietām un jebkādām citām personīgām mantām. Ar sasietām rokām. Kaps bija sekls un acīmredzami par īsu – nelaiķa galva atradās slīpi, it kā uz aizlauzta kakla.

Tā viņš tur gulēja vairāk nekā 500 gadu. Nezināms un aizmirsts. 

Aizpagājušajā gadsimtā tikai pāris centimetru attālumā no galvaskausa tika iebūvēti sabiedriskās tualetes pamati. Tagad tur plešas autostāvvieta.

Tomēr Anglijas karaļa Ričarda III kapavietas izgaišana jau ilgāku laiku nedeva mieru vēstures entuziastiem un dažiem pētniekiem, kas pērn nolēma ķerties pie vecas viduslaiku baznīcas meklēšanas, cerot atrast arī kādreizējā valdnieka pīšļus.

Pērn vasarā viņiem palaimējās – Anglijas vidienes pilsētas Lesteras centrā, kur tagad slejas pirms nepilniem simt gadiem uzceltā katedrāle, arheologiem vispirms izdevās atrast kādreizējā Grejfraiersas franciskāņu klostera pamatus, bet 24.augustā viņi atraka arī kaujā kritušā vīrieša skeletu.

Pagājušās nedēļas sākumā Lesteras Universitātes ekspertu komanda beidzot varēja apstiprināt, ka tie tik tiešām ir bijušā karaļa pīšļi – paļaujoties uz DNS analīzēm, nelaiķa personība esot pierādīta «bez vismazākajām šaubām». Šis atklājums apstiprinājis nostāstus, ka Ričards III tikt tiešām gāja bojā kaujas laikā 1485.gada 22.augustā un ka pretinieki pēc monarha nogalināšanas ir ņirgājušies par viņa līķi.

«Man ir sajūta, ka viņš vēlējās, lai mēs viņu atrastu un spētu izstāstīt patiesību par to, kāds cilvēks viņš ir bijis,» saka rakstniece Filipa Langlija. 50 gadus vecā sieviete pēdējā laikā vairāk pazīstama kā ļoti dedzīga Ričarda III vārdā nosauktās biedrības aktīviste. Viņu mērķis ir reabilitēt senā valdnieka godu, jo pārāk ilgi viņš «ticis raksturots kā ārkārtīgi ļauns cilvēks». «Tagad mēs viņu varēsim pārapglabāt ar cieņu, kādu ir pelnījis ikviens karalis.» Viņasprāt, esot jāatceras ne tikai Ričarda III negantais raksturs, bet arī labie darbi, piemēram, Pieprasījumu tiesas izveide, kurā ar sūdzībām varēja vērsties trūcīgi cilvēki, kas nevarēja atļauties advokātus. Vēl viņš ieviesa drošības naudas principu, kas noziegumos apsūdzētos pasargāja no ieslodzījuma, kamēr tiesa izskata visus pierādījumus un pieņem spriedumu. Ričards III atcēla vairākus iespieddarbu aizliegumus.

Pēc veciem latīņu rakstiem

Biedrība uzskata, ka kaujā kritušā valdnieka slavu pārlieku aptraipījuši konkurējoši un ļaunatminīgi monarhi, kas nāca pie varas pēc Ričarda III nāves. Daudzās vēstures hronikās, romānos un britu filmās viņš ir atainots līdzīgi tam, kā viņu savā lugā ap 1592.gadu aprakstīja Viljams Šekspīrs – ļauns kuprainis, kas, tiecoties pēc varas, nonāvēja divus likumīgos troņmantniekus, sava brāļa dēlus. Abi jaunekļi tika ieslodzīti Londonas Tauera cietumā, no kura vairs nekad neatgriezās.

Lesteras Universitātes zinātnieki norāda, ka Filipa Langlija bija galvenā pīšļu meklēšanas kūrētāja – lai īstenotu arheoloģisko projektu, sievietei izdevās ziedojumos savākt 250 tūkstošus ASV dolāru, lielākoties no amerikāņiem, kas nealkst publicitātes.

Pētnieki vadījās pēc viduslaiku vēsturnieka Džonsa Rouza hronikas latīņu valodā, kurā viņš dažus gadus pēc Ričarda III bojāejas rakstīja, ka karalis tika apbedīts klostera baznīcas prezbitērijā jeb paaugstinātajā altāra daļā ar bīskapa krēslu un pārējo garīdznieku sēdekļiem malās.

Pēc citām liecībām, karaļa līķi pūlis esot iemetis Souras upē, aptuveni jūdzes attālumā no klostera.  

Projekta galvenais zinātniskais koordinators bija Ričards Teilors no Lesteras Universitātes. Viņa pārziņā bija arī galvenā pavediena atšķetināšana – no pīšļiem paņemtie DNS paraugi tika salīdzināti ar divu mūsdienās dzīvojošu Ričarda pēcteču ģenētisko kodu. Britu vēsturnieks un demogrāfs Kevins Šūrers bija izskaitļojis, ka Londonā dzīvo 55 gadus vecais Maikls Ibsens, kas dzimis Kanādā. Viņš ir Ričarda III vecākās māsas – Jorkas hercogienes Annas – pēcnācējs 17.paaudzē. Otra persona, kas piekrita DNS analīzēm, vēlas palikt anonīma.

Uzvaras deja laboratorijā

Paraugi tika salīdzināti divās laboratorijās Anglijā un vienā laboratorijā Francijā, un visi rezultāti bija identiski: sakrita tā dēvētais mitohondriālais DNS jeb ģenētiskais elements, kas tiek mantots pa mātes līniju. Konkrētais mitohondriālais DNS esot sastopams tikai 1-2% angļu, un tas ļāvis pētniekiem bez jebkādām šaubām secināt, ka retā sakritība patiesībā ir vēsturisks atklājums. «Mēs esam pilnīgi pārliecināti par savu atklājumu,» par piecus mēnešus ilgušo darbu kopš pīšļu atrašanas saka zinātnieks Teilors, «tik pārliecināti, cik pārliecināti mēs varam būt par jebko šajā pasaulē.»

Karaļa tāltālais pēcnācējs Ibsens stāsta, ka pēc atklātās sakritības juties «saviļņots, pārsteigts un pavisam dīvaini vienlaikus».

 Zinātnieku komandas galvenā ģenētiķe Turija Kinga, kas pirmā noskaidroja radnieciskās pazīmes, atceras, ka «sākumā iestājās klusums, bet pēc tam mēs laboratorijā nodejojām nelielu uzvaras deju».

Tiesa, pat pirms DNS analīžu rezultātiem pētnieki sliecās domāt, ka ir atraduši tieši karali. Tas bija ap 30 gadus veca vīrieša skelets – Ričards III krita kaujā 32 gadu vecumā. 

Kaulu analīzes liecināja, ka viņa pārtikā bijis daudz proteīna, kas, visticamāk, nāca no gaļas un jūras zivīm un ko 15.gadsimtā varēja atļauties tikai privileģēto šķira. Divas skeleta ribas tika analizētas ar radiooglekļa metodi, lai noteiktu pīšļu aptuveno vecumu. Rezultāts: vīrietis miris kaut kad starp 1455. un 1540.gadu. Papildus tam mirstīgās atliekas norādīja uz vairākiem ievainojumiem, kādi minēti senās vēstures liecībās. Nāves cēlonis nenoliedzami ir bijis smags trieciens pa galvu, kas sadragājis galvaskausu aiz kreisās auss. Visticamāk, tas izdarīts ar āvu – viduslaiku ieroci, kas līdzinās lielam cirvim garā kātā. Galvaskausā redzamas arī zobena pēdas, kas varēja būt tikpat nāvējošs cirtiens. Pētnieki saskaitījuši vēl astoņas citas traumas, kas, iespējams, radītas, piesmejot līķi: dunča dūrieni vaigā, žoklī un pēcpusē. Senās hronikas stāsta, ka nogalināto karali kailu izģērbuši un piesējuši pie zirga Bosvortas kaujā uzvarējušie karavīri, kas cīnījās Henrija Tjūdora pusē. Tieši viņš pēc Ričarda nāves kļuva par Anglijas karali Henriju VII.

Ar valdnieka maiņu beidzās arī tā dēvētais Rožu karš, kas bija 30 gadus ilga cīkstēšanās starp diviem britu karaļnama atzariem – Lankasteru dinastiju un Jorku dinastiju (viņu ģerboņos attiecīgi bija sarkana un balta roze). Tikai divus gadus pie varas bijušais Ričards no Lankasteriem zaudēja Henrijam no Jorkiem.

Taču, iespējams, visuzskatāmākais pierādījums Ričarda pīšļiem ir fakts, ka atrastais vīrietis ir cietis no skoliozes, kas ir iedzimta mugurkaula deformācija. Karaļa augums bija aptuveni 170 centimetri, taču slimības saliektais stāvs un kupris ar aug-stāk paceltu labo plecu viņu vizuāli padarīja vēl mazāku – tieši tā Ričardu III aprakstīja Šekspīrs.

Vēsturnieki jūsmo

Britu arheologu aprindās tagad šo atklājumu dēvē par vienu no nozīmīgākajiem atradumiem arheoloģijas vēsturē, jo beidzot esot atšķetināts gadsimtus sens noslēpums. Lesteras Universitātes arheoloģijas nodaļas profesors gandarīts stāsta, ka viņam esot liels gods un privilēģija atrasties «visas šīs fenomenālās globālās intereses epicentrā». «Reti kad akadēmiskas izpētes rezultāti tiek gaidīti ar tādu interesi.» Turklāt to visu var uzskatīt par diezgan laimīgu sagadīšanos, jo «mirstīgās atliekas bija diezgan neaizsargātas, tās atradās zem salīdzinoši mūsdienīgiem gruvešiem». Ar to izskaidrojams arī fakts, ka skeletam nav pēdu – tās, visticamāk, nozudušas kādu celtniecības darbu laikā.

Ričarda III vārdā nosauktās biedrības aktīvisti uzstāj, ka karalis būtu jāpārapbedī līdzās citiem britu monarhiem Vestminsteras abatijā Londonā. Tomēr Lesteras pilsētas amatpersonas dod priekšroku kapavietai vietējā anglikāņu katedrālē, burtiski 200 metru attālumā no vietas, kur pīšļi bija gulējuši līdzšinējos 500 gadus. Tas varētu notikt nākamgad.

Līdz tam skelets glabāsies universitātes bibliotēkas palīgtelpās. Dienā, kad zinātnieki paziņoja par savu atklājumu, telpā tika ielaisti vairāki žurnālisti. Reportieru drūzmēšanos pie stikla vitrīnas, kurā skelets bija izlikts uz melna samta, pašcienīgi uzraudzīja divi priesteri – jebkuru skaļāku sarunu viņi nekavējoties nokušināja, norādot, ka karalis esot pelnījis lielāku pietāti.

Politbiznesa haizivs uz āķa

Posted on februāris 13, 2013 by - Tēma

Ar vienu ekspremjeru viņam bijis kopējs bizness, ar citu vieno hokeja kaislības, bet pašreizējam premjeram viņš reiz piedraudēja ar tiesu darbiem, kad valdības sēdē netika pie vārda. Jānis Sprinovskis ir viens no lielākajiem spēlētājiem subsidētās enerģijas biznesā, ko politiskā elite ir «piebarojusi» 20 gadus. Tagad treknā zivs ir uzķērusies uz KNAB āķa, mēģinot norīt kārtējo daudzmiljonu kumosu Daugavpilī

Smagnējās koka durvis Rīgā, Elizabetes ielā 2a-1, ir slēgtas. Uz tām nav nekādu norāžu, logu žalūzijas cieši aizvērtas. Pēc zvana tomēr tās atver jauns, gara auguma vīrietis. Jā, jā, te atrodas firmas Batergo un Sprino. Atsaucība pazūd, tiklīdz viņš uzzina, ka runā ar mediju pārstāvi – durvis deguna priekšā aizcērtas.

Aiz šīm durvīm neizzinātas paliek atbildes, kā divas tik sīkas firmas pēdējos divos gados Daugavpils pašvaldībā ir spējušas dabūt daudzmiljonu līgumus. Akumulatoru ražošanai izveidotā firma Batergo, kura vienīgos ienākumus – 134 tūkstošus latu – 2011.gadā guva no vides ministrijas «jauna tipa, augstas energoietilpības elektromobiļu akumulatoru izstrādes» projekta, pēc gada Daugavpilī noslēdza siltumenerģijas piegādes līgumu par 6,2 miljoniem latu. Spriežot pēc gada pārskata, nekādu saimniecisko darbību neveikusī Sprino 2011.gadā Daugavpilī dabūja 9,5 miljonu latu siltuma piegādes līgumu.

Neticamās veiksmes izskaidrojums, visticamāk, ir aizdomās par kukuļdošanu 1.februārī aizturētais šo firmu īpašnieks Jānis Sprinovskis. Lai arī sabiedrībā viņš nav plaši pazīstams, droši var apgalvot, ka KNAB ir noķēris «lielu zivi» – enerģētikas biznesa spēlētāju ar plašiem sakariem politikas aprindās. Viņa darbības lauks ir subsidētās enerģijas ražošana, kas, pateicoties pašu politiķu biznesa interesēm, kopš 90.gadiem Latvijā ir saņēmusi dāsnu atbalstu, un Sprinovskis ir spilgts šā politbiznesa piemērs.

Kad šim rakstam lūdzu raksturot Sprinovski, divas biežākās sarunbiedru reakcijas bija bikls klusums vai daudznozīmīgs «O-o-o!». Atklātai sarunai nebija gatavs teju neviens. Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Paulis Barons viņa lomu raksturo, izstāstot epizodi no kādas sanāksmes, kurā nenoturējies Sprinovskim veltīt šādus ironiskus vārdus: «Neviens jums to nav sacījis un neteiks – jūs esat godavīrs».

Silda visu Daugavpili 

Piesauktie siltuma piegādes līgumi nav vienīgais Sprinovska bizness Daugavpilī. Pelnīt ar enerģijas ražošanu Latvijas otrajā lielākajā pilsētā viņš mēģināja jau sen. Mediju arhīvos var atrast ziņas, ka jau 2002.gadā viņa līdzdibināta firma Energo-Din ar Daugavpils siltumtīkliem noslēgusi līgumu par koģenerācijas staciju būvi un siltuma piegādi uz 20 gadiem. Pilsētas vadība vēlāk šo līgumu atzina par neīstenojamu, tomēr gāzes koģenerācijas staciju Daugavpilī vēlāk – 2009.gadā – uzbūvēja cita viņa firma BK Enerģija un šajā pašā gadā ieguva tiesības būvēt arī šķeldas katlumāju Križu mikrorajonā. Koģenerācijas stacijas ražo ne tikai siltumu, bet arī elektrību, ko pārdod obligātajā iepirkumā par paaugstinātu cenu, ko gala rezultātā sedz patērētāji. Pērn BK Enerģija, kurai pieder arī vēja ģenerators Liepājā, bija viens no lielākajiem valsts atbalsta saņēmējiem – obligātajā iepirkumā tā pārdevusi elektroenerģiju par 2,9 miljoniem latu.

Tiesa, publiskajos reģistros nav iespējams izsekot, kam BK Enerģija pieder pašlaik – 2011.gadā par tās vienīgo īpašnieku kļūst Energo Uno, kuras izcelsme paslēpta Kipras ārzonas firmā Manrisa Enterprises. Tie paši īpašnieki tagad ir vēl vienai agrāk ar Sprinovska vārdu saistītai firmai Energy&Communication (viņš vadījis tās padomi) – arī šī firma Daugavpilī ir uzbūvējusi gāzes koģenerācijas staciju un ir liels atbalsta saņēmējs. Pērn tā obligātajā iepirkumā pārdevusi elektrību par 2,8 miljoniem latu. Energo Uno pastarpināti caur SIA Bioeninvest pieder arī biomasas koģenerācijas stacija Gulbenē. Jāuzsver, ka enerģijas ražošana koģenerācijā nav brīvs bizness – tai ir jāsaņem Ekonomikas ministrijas atļauja un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas licence.

Sprinovska bizness Daugavpilī ir saņēmis arī finansiālu valsts atbalstu. Šķeldas katlumājas būvniecībai firmai Sprino pagājušā gada nogalē no ES fondiem piešķirti 2,3 miljoni latu.

Tieši Daugavpils arī izrādījusies liktenīga enerģētikas biznesa haizivij un viņa sadarbības partneriem, kurus KNAB saņēma ciet 1.februārī pēc 120 tūkstošu eiro kukuļa nodošanas.

Apcietināti ir trīs – Sprinovskis, viņa biznesu pārvaldītājs Gints Sorokins un Daugavpils vicemērs Vjačeslavs Širjakovs (Saskaņas centrs), kas atbild par pilsētas komunālo saimniecību. Pēc aizturēšanas atbrīvots Daugavpils siltumtīklu vadītājs Māris Laudiņš.

Lai gan oficiāli tas nav apstiprināts, Daugavpilī reti kurš šaubās, ka vēl divi uzņēmēji, kuri kā starpnieki iesaistīti šajā kukuļdošanas lietā, ir pilsētā labi zināmie Antons Oglodkovs un Sergejs Karnauhovs. Viņu redzamākais bizness pašlaik saistīts ar Daugavpils specializētā autotransporta uzņēmumu jeb SpecATU un atkritumu apsaimniekošanu pilsētā, bet pirms 20 gadiem abu vārdi bija lasāmi arī zem bēdīgi slavenās uzņēmēju vēstules, kurā Valsts prezidentam un citām amatpersonām tika lūgts atbrīvot no aresta par reketa karali dēvēto Ivanu Haritonovu.

Pilsētā atklāti runā par uzņēmēju lielo ietekmi pašvaldībā. «Ja gribi vinnēt Daugavpilī kādā iepirkuma konkursā, sākumā ir jārunā ar Oglodkovu,» saka Daugavpils domes opozīcijas deputāts Pēteris Dzalbe. Savukārt 2011.gadā no amata gāztais mērs Jānis Lāčplēsis ir pārliecināts, ka posteni zaudējis, jo sācis traucēt abu plāniem: «Tāds domes lēmums, kas būtu pretējs viņu interesēm, nevar tikt pieņemts.»

Daži Daugavpils politiskās virtuves pārzinātāji uzskata, ka arī vicemērs Širjakovs pie amata domē ticis, pateicoties Ogladkova lobēšanai. Širjakovs pirmo reizi pašvaldību vēlēšanās startēja 2009.gadā un, nebūdams Saskaņas centra biedrs, no ceturtās vietas sarakstā uzlēca domē ievēlēto saskaņiešu galvgalī, bet pēc kārtējā domes «apvērsuma» kļuva par vicemēru. Tieši Širjakova pārraudzībā bija pilsētas komunālā saimniecība, arī Daugavpils siltumtīkli, par kuru «slēpto privatizāciju» tagad runā domes opozīcija un ar ko, visticamāk, saistīts kukulis.

Lietas centrā ir līgums par siltumenerģijas pirkšanu Daugavpilī, kas noslēgts pērn oktobrī. Proti, Sprinovskim piederošais un Sorokina pārvaldītais uzņēmums Batergo ir apņēmies piegādāt enerģiju uzkarsēta ūdens veidā Daugavpils siltumtīkliem. Līguma teksts un neoficiāla informācija par lietu ļauj izvirzīt versiju: KNAB aizdomīgi šķituši punkti, kas paredz, ka vecās pilsētas siltumtrases tiek demontētas, savukārt jaunās trases būs jau Batergo, nevis pašvaldības īpašums. Daugavpils siltumtīklu juriste un iepirkuma komisijas vadītāja Vineta Kušnere stāsta, ka līguma projektu esot rakstījuši «juristi no Rīgas».

Vicemērs Širjakovs oficiāli apgalvo, ka investora piesaiste pilsētai izdevīga, jo pēc pieciem gadiem, kad līguma darbība beigsies, jaunās iekārtas un siltumtīkli palikšot pašvaldības uzņēmumam, taču līgumā ir lasāms kas cits: puses tikai «var risināt jautājumu par uzstādīto iekārtu un būvju atpirkšanu». Turklāt Daugavpils siltumtīkli uzņemas saistības līdz pat 2040.gadam ik pēc pieciem gadiem rīkot procedūru par siltuma iepirkšanu 40 megavatu apjomā, kas jāsaražo ar iekārtām, kādas būs tieši Batergo rīcībā.

Pagātnē saites ar Šķēli

Taču atgriezīsimies pie lietas ietekmīgākā personāža – Sprinovska. Darījumu pasaulē viņa vārds visbiežāk raisa asociācijas ar bijušā premjera un Tautas partijas līdera Andra Šķēles ietekmi, tomēr Šķēle nav vienīgais politiķis, kas Sprinovskim izrādījis labvēlību.

Uz publiskās skatuves Sprinovskis parādījās 90.gadu otrajā pusē ar tobrīd viņam piederošo firmu Windau, kas Latvijas pašvaldībās jau tolaik gribēja būvēt koģenerācijas stacijas un elektroenerģiju pārdot par dubulto tarifu, kā to ļāva likums. Aptvēris, ka dubultais tarifs ir nesamērīgi liels atbalsts, parlaments likumu 1997.gadā steidza labot un tarifu samazināt, taču saglabāja vienu izņēmumu – Windau. Likuma grozījumi formāli neattiecās uz uzņēmumiem, kas līdz noteiktam datumam bija noslēguši līgumu par elektrības iepirkšanu ar Latvenergo, un Windau bija vienīgais šāds uzņēmums. 

Mediju arhīvos kā attiecīgo grozījumu iniciatori parādās deputāti Ģirts Kristovskis (toreiz Latvijas ceļš, vēlāk Vienotība) un Atis Sausnītis (Saimnieks). «Pēc Sprinovska iniciatīvas Kristovskis toreiz rosināja Latvijas ceļa valdi izskatīt manu izslēgšanu no partijas, un valde priekšlikumu neatbalstīja tikai par mata tiesu,» atceras toreizējā premjera Guntara Krasta enerģētikas padomnieks Juris Ozoliņš, kurš brīdināja, ka dubultais tarifs var izraisīt būtisku elektrības cenu kāpumu. Kristovskis Ir sacīja, ka pazīstot Sprinovski kopš bērnības, un plašākā sarunā neielaidās.

Kad Latvenergo tomēr atteicās iepirkt elektrību par dubulto tarifu, Windau 1999.gadā vēlreiz saņēma varas pretimnākšanu. Tobrīd tam jau bija ārvalstu līdzīpašnieki, un Šķēles valdība ar īpašu lēmumu uzdeva Latvenergo izņēmuma kārtā noslēgt līgumu par elektrības iepirkšanu par dubultu cenu no Windau Bauskas koģenerācijas stacijas, ko pamatoja ar ārvalstu investīciju aizsardzību. Satversmes tiesa šo valdības lēmumu vēlāk atzina par prettiesisku. Tomēr Windau savu panāca – Stokholmas šķīrējtiesa 2003.gadā no Latvijas valsts piedzina 1,6 miljonu latu kompensāciju un pienākumu vairākus gadus elektrību iepirkt par dubulto tarifu. Tobrīd uzņēmums jau pilnībā piederēja zviedru Nykomb Synergetics Technology Holding. «Man toreiz palika iespaids, ka Sprinovskis ir ļoti vājš menedžeris, jo ar visu dubulto tarifu Windau nespēja laikā uzbūvēt savas koģenerācijas stacijas,» izteicās kāds cits enerģētikas nozares uzņēmējs.

Sprinovski ar Šķēli saista arī darbība vienā uzņēmumā. Sprinovskis ar biznesa partneriem sāka attīstīt Grobiņas vēja parku, kas ir Latvijā lielākais vēja enerģijas ražotājs un kuru pēc vairākkārtējas īpašnieku maiņas 2007.gadā nopirka Šķēles ģimenes uzņēmums INPO 5. Pēc Dienas ziņām, licences šim vēja parkam, kas arī tobrīd deva tiesības elektrību pārdot par dubultu cenu, izsniedza premjerministrs Šķēle laikā, kad vienlaikus pildīja ekonomikas ministra pienākumus.

Epizode no tā sauktā digitālās televīzijas kriminālprocesa vedina uz aizdomām, ka vēl pirms 2007.gada Sprinovskis ar Šķēli kādu laiku, iespējams, bijuši partneri uzņēmumā Rets investīcijas, kuram agrāk piederēja vēja parks. Laikā, kad Sprinovskis bija Rets investīcijas līdzīpašnieks, kontrolpakete tajā piederēja Gērnsijas ārzonas firmai Hollyoak Holdings. Šī firma lielu naudu bija aizdevusi digitālās TV projekta īstenošanai, tāpēc Sprinovskim bija jāliecina tiesā. Savās liecībās viņš apgalvoja, ka nezina, kam pieder Hollyoak Holdings, kura vēja parkā bijusi gatava ieguldīt 22 miljonus dolāru. Darījumus Gērnsijas firmas vārdā kārtojis advokāts Jānis Loze un Šķēles finansists Harijs Krongorns, kurš saskaņā ar kriminālprocesa materiāliem tieši tikpat lielu summu, kādu saņēmis no Šķēles, ir pārskaitījis tālāk vēja parka direktoram un vēl vienam līdzīpašniekam Valdim Rupmejam. Šķēle ir noliedzis, ka vēl pirms 2007.gada bijis iesaistīts vēja enerģijas biznesā un savu līdzdalību digitālās televīzijas projektā, lai arī vēl viens šajā lietā apsūdzētais viņa līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks ir liecinājis pretējo.

Grobiņas vēja parki pērn ir nesuši 2,9 miljonu latu ienākumus, bet to sākotnējais attīstītājs Sprinovskis ir meties citā lielā vēja projektā. Viņa firma Rapsoil pēdējos gados kārto papīrus, lai Liepājā būvētu vēl divus vērienīgus vēja parkus, kas pretēji domes vadības pretimnākšanai izraisīja dažādu sabiedrības grupu iebildumus. Tomēr šajā vasarā bija paredzēts sākt būvniecību.

Dubultā tarifa krusttēvs

Sprinovski izsenis dēvē par elektrības dubultā tarifa krusttēvu, un ar viņa ietekmi saista arī skandālu atjaunojamās enerģijas laukā, kas pirms dažiem gadiem plaši izskanēja medijos. 2008.gadā Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība pēdējā sēdē pieņēma noteikumus, kas būtiski palielināja no atjaunojamiem resursiem saražotas enerģijas iepirkuma cenu. Vienlaikus pēkšņi tika atcelts iepriekš Ekonomikas ministrijas izsludināts konkurss, kurā valsts solīja iepirkt noteiktu daudzumu «zaļās» enerģijas par krietni zemāku cenu. Valda Dombrovska valdība ķērās pie lēmuma pārskatīšanas un iepirkuma cenu daļēji samazināja. «Sprinovskis neslēpti draudēja, ka mani politiski iznīcinās,» atceras toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība). Sprinovskis savas intereses mēģināja aizstāvēt arī valdības sēdē un, «kad premjers viņam vārdu liedza, piedraudēja Ministru kabineta locekļiem ar tiesas darbiem», tolaik ziņoja Nekā personīga. «Viņš izturējās vīzdegunīgi,» raksturo Kampars. «Tomēr bija skaidrs, ka savā jomā viņš ir kompetents.» Uzņēmējs mēģinājis pārliecināt, ka, izņemot Šķēlem pārdoto vēja parku, citas saites viņus nesaista, un par tobrīd valdībā esošās TP līderi izteicies diezgan «rupji». 

Leģendas vēsta, ka Sprinovskis ministrijas ierēdņiem atklāti diktējis enerģētikas noteikumus. Kad sazvanu ilggadējo valsts sekretāru, Godmaņa valdības ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu (TB/LNNK) un Enerģētikas departamenta vadītāju Uģi Sarmu, abu sarunas entuziasms noplok momentā, kad pajautāju par Sprinovski. «Ļoti daudzus uzklausījām,» Gerhards nevēlas izcelt Sprinovska lomu. Paulis Barons no Vēja enerģijas asociācijas atzīst, ka par Sprinovska aktivitātēm viņiem nereti bijušas domstarpības: «Nav gaiša personība.»

Dzīvo Austrijā

Sprinovskis ir izmēģinājis spēkus arī mazo HES biznesā. Viņam savulaik piederēja daļas Cirīšu HES, kuras vēlāk nopirka Aigara Kalvīša dzīvesbiedre un biznesa partneri. «Viņam tas bija par sīku,» paskaidro Kalvītis. (Pērn šī elektrostacija obligātajā iepirkumā pārdeva elektrību par 440 tūkstošiem latu.) Ekspremjers pazīst Sprinovski sen, taču «pa hokeja līniju» – abu dēli kopā spēlējuši, vēlāk tēvi dibinājuši hokeja skolu. Citu darījumu attiecību abiem neesot, Sprinovskim esot «nopietnāki biznesa partneri». Paziņu Kalvītis sauc par «normālu čali», kaut viņam bijušas manāmas «afēristiskas tendences».

Enerģētikas nozares uzņēmēji sarunās augstu novērtē Sprinovska spēju īstenot lielus projektus, kas viņam ļāvuši tikt pie turības, tomēr viņa vārds parasti arī saistās ar necaurskatāmiem darījumiem un shēmām. «Pa naža asmeni staigāja,» raksturoja paziņa, kurš Sprinovski uzskata par neprognozējamu. Žurnālistiem, kas ar viņu komunicējuši, Sprinovskis atstājis vulgāra cilvēka iespaidu.

Pēdējos gados Sprinovskis pārsvarā dzīvojis Austrijā, kur dēls spēlē hokeju. No Lursoft datiem izriet, ka viņa īstenotajiem lielajiem projektiem tagad ir citi īpašnieki, bet pašam pieder tikai virkne sīkfirmu. Kaut paziņām stāstījis, ka Latvijā viņam «viss apnicis», raksta sākumā minēto firmu līgumi liecina, ka uzņēmējs dzimtenē tomēr ķēries pie jauniem izaicinājumiem. Gandrīz visu Sprinovska firmu publiskā seja un vienīgais valdes loceklis ir Gints Sorokins, kurš tika arestēts kopā ar uzņēmumu saimnieku. Jaun-s, laipns cilvēks, kurš nosvērti cenšas atbildēt uz ieinteresēto pušu jautājumiem – tādu iespaidu pirms pāris gadiem Sorokins atstāja Rapsoil vēja parku sabiedriskajā apspriešanā Liepājā.

Enerģētikas «haizivs» ģimenei Gulbenes pusē pieder Augulienas muiža, kuras palīg-ēku pārbūvei savulaik izmantota ES fondu nauda. Tomēr publikai muižas ēkas ir slēgtas, tajās atrodas privāti apartamenti, apliecināja muižas pārvaldnieks Andris Šteinbergs. «Neviens nebrauca,» projektētā viesu nama neesamību pamatoja Šteinbergs. Toties, būdams nemierā ar lauku ceļu stāvokli, Sprinovskis muižas priekšā par savu naudu noasfaltēja kilometru ceļa. «Tas ir stulbums, ka mums tas jādara,» vietējā avīzē Dzirkstele komentēja īpašnieks. Savukārt Rīgā Sprinovskim savulaik piederēja dārgākā pārdošanai izliktā dzīvokļa slava – klusā centra mājokļa cena bija 4,7 miljoni eiro.

Jāņa Sprinovska bizness

SIA Batergo — 100% īpašnieks
Valdes loceklis – Gints Sorokins. 2011.gadā vienīgie ieņēmumi – 134 tūkstoši latu no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas finansēta akumulatoru izstrādes projekta. 2012.gadā Daugavpilī iegūst siltumenerģijas piegādes līgumu par 6,2 miljoniem latu.

SIA Sprino — 100% īpašnieks
Valdes loceklis – Gints Sorokins. 2011.gada apgrozījums – 71 tūkstotis latu. 2011.gadā Daugavpilī iegūst siltuma piegādes līgumu par 9,5 miljoniem latu.

Energo-Din — 49% īpašnieks
2011.gada apgrozījums – 0 latu. 2002.gadā ieguvis līgumu ar Daugavpils siltumtīkliem par koģenerācijas staciju būvi un siltuma piegādi uz 20 gadiem; pašvaldība līgumu vēlāk atzīst par neīstenojamu.

SIA Rapsoli — 100% īpašnieks
Valdes loceklis – Gints Sorokins. 2011.gada apgrozījums – 410 latu. Grasās attīstīt vērienīgus vēja parkus Liepājā.

AS SWIP — 40% īpašnieks
Valdes loceklis – Gints Sorokins. 2011.gada apgrozījums – 0 latu.

SIA DAV1 — 100% īpašnieks un valdes loceklis
2011.gada apgrozījums –  35 tūkstoši latu.

SIA NTP — 50% īpašnieks
Valdes loceklis – Gints Sorokins. 2011.gada apgrozījums – 31 tūkstotis latu.

SIA Augulienas dizains — 100% īpašnieks
Valdes loceklis – Gints Sorokins. 2011.gada apgrozījums – 14 tūkstoši latu.

Sprinovska agrākie lielie projekti

BK Enerģija -pieder gāzes koģenerācijas stacija Daugavpilī un vēja stacija Liepājā. 2012.gadā obligātajā iepirkumā pārdeva enerģiju par 2,9 miljoniem latu. Uzņēmums pirms diviem gadiem mainījis īpašnieku un tagad pastarpināti pieder Kipras ārzonas firmai Manrisa Enterprises.

Vēja parki Grobiņā – 2012.gadā obligātajā iepirkumā pārdota enerģija par 2,9 miljoniem latu. Bizness tagad pieder Andra Šķēles ģimenei un biznesa partneriem.

Windau – pieder gāzes koģenerācijas stacija Bauskā. 2012.gadā obligātajā iepirkumā pārdeva enerģiju par 2 miljoniem latu. Uzņēmums tagad pieder zviedru Nykomb Synergetics Technology Holding.

Energy&Communication – pieder gāzes koģenerācijas stacija Daugavpilī, kas 2012.gadā obligātajā iepirkumā pārdeva elektrību par 2,8 miljoniem latu. Arī šis uzņēmums tagad pastarpināti pieder Kipras Manrisa Enterprises.

1,7 miljardi līdz finišam

Posted on februāris 13, 2013 by - Analīze

NULL

Šogad jānoslēdz visi līgumi par ES finansējumu, lai no jau piešķirtās fondu naudas nezaudētu ne latu

Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji nule aizvadījuši cīņu par bloka 2014.-2020.gada budžetu, un turpinās karstas debates par to, vai Latvija tajā panākusi maksimāli iespējamo. Tikmēr vērts rūpīgi apskatīties, kā veicies ar jau iegūtās fondu naudas tērēšanu, jo mums pašlaik vēl atlikuši neizlietoti līdzekļi no tagadējās septiņgades budžeta.

Latvijai pašreizējā plānošanas periodā kopumā pieejami 3,46 miljardi latu no trim ES fondiem – Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda. Pagaidām finansējuma saņēmējiem izmaksāti 1,79 miljardi jeb tikai puse no kopējā piešķīruma. Fondu apguves process gada izskaņā vēl nebeigsies, taču neizdarības gadījumā, ja visus līdzekļus nepagūst izmantot laikus, tos var arī zaudēt. Proti, līdz šāgada 31.decembrim jāpaspēj noslēgt visus līgumus par projektu īstenošanu. Pašus projektus drīkstēs turpināt arī pēc tam. Finanšu ministrijā norāda, ka visiem maksājumiem finansējuma saņēmējiem jābūt veiktiem līdz 2015.gada beigām.

Tātad, ja viss ritēs gludi, dažos tuvākajos gados Latvijas ekonomikā tiks ieguldīti vēl 1,67 miljardi latu jau piešķirtās ES fondu naudas. Līdz pērnā gada beigām līgumi vēl nebija noslēgti par 471 miljonu latu. Pārējā summa attiecas uz projektiem, par ko līgumi jau noslēgti, un tajos situācija ir atšķirīga – kādā darbi vēl nav sākti, citā var būt jau paveikti un tiek kārtota dokumentācija naudas atmaksai, kas parasti notiek ar dažu mēnešu nobīdi. Šādā griezumā – vai attiecīgā projektā reālais ieguldījums jau ir paveikts vai vēl tiek plānots – datus valstī neapkopo.

Lauvastiesa transportam

No vēl neiztērētās naudas apjomīgākie projekti ir saistīti ar transportu. Starp vairākiem desmitiem ES fondu pasākumu tikai seši ir tādi, kur neizmaksātā summa pārsniedz 100 miljonus latu, un trīs no tiem ir transporta jomā. Vislielākie ieguldījumi, ap 300 miljoniem, gaidāmi liela mēroga transporta infrastruktūrā. Tas ietver Eiropas transporta tīkla autoceļu un dzelzceļa posmu uzlabojumus, lielo ostu un lidostu infrastruktūras attīstību (ap 40 miljoniem Lidostai Rīga, pa dažiem miljoniem Liepājas un Ventspils lidostām). Vēl 140 miljoni latu paredzēti valsts autoceļu maršrutu sakārtošanai, satiksmes drošības uzlabojumiem, publiskajam transportam. Pagaidām neskarti stāv arī 100 miljoni latu, kas bija paredzēti Pasažieru vilciena jauno vagonu iepirkumam.

Samērā lielas neizmaksātas summas ir arī vides infrastruktūras jomā – kopā ap 140 miljoniem latu ūdenssaimniecības projektiem, atkritumu apsaimniekošanas sistēmām un izgāztuvēm, Natura 2000 teritorijām.

Citi lieli ieguldījumi bez infrastruktūras projektiem gaidāmi arī inovāciju un pētniecības jomā. 110 miljoni latu vēl neizmaksātās inovāciju naudas paredzēti zinātnes komercializācijai un tehnoloģiju pārnesei, jaunu produktu izstrādei un augstas pievienotās vērtības investīcijām. Vēl tikpat naudas tiks ieguldīts zinātnes un pētniecības atbalstā, kur ir vairāk nekā simt projektu.

Nav pārsteidzoši, ka lielākās neiztērētās summas paredzētas infrastruktūras uzlabojumiem – uz šo jomu kopumā attiecināti 70% no visiem ES fondu līdzekļiem pašreizējā plānošanas periodā. Turklāt šajā programmā pagaidām izmaksāta knapi puse no pieejamās naudas. Divās pārējās fondu programmās, kas vērstas uz cilvēkresursiem un uzņēmējdarbību, ir izmaksāti attiecīgi 71% un 52% no visiem pieejamajiem līdzekļiem.

«Ja sadalījums starp jau izmaksātajām un neizmaksātajām naudām kaut aptuveni atspoguļo ar fondu apguvi saistīto darbu apjomu dabā, tad tā ir laba ziņa – trīs gados acīmredzot apgūšana turpināsies intensīvi, un vismaz šogad papildu stimuls ekonomikai tiešām noderēs,» uzskata DNB bankas makroekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Viņš skaidro, ka tie faktori, kas spēcīgi virzīja ekonomikas atgūšanos 2010.-2012.gadā, šogad varētu būt vājāki, tāpēc ekonomikas izaugsme var bremzēties. Savukārt 1,67 miljardi fondu naudas Latvijas ekonomikai ir nozīmīgs apjoms.

Vienlaikus Strautiņš norāda, ka ekonomikai pašlaik visvairāk derētu citāds fondu līdzekļu sadalījums, nekā ir saplānots. Viņš vairāk naudas novirzītu autoceļiem, kas «būs Latvijai ļoti, ļoti liela problēma vēl vismaz 10 gadus». Strautiņš gan atzīst, ka infrastruktūras darbos, piemēram, autoceļu būvē «vienmēr ir korupcijas risks un ir praktiski garantēts, ka kaut kāds procentiņš tiks nozagts», tomēr rezultāts ir taustāms un izmaksas var salīdzināt starp dažādām valstīm, savukārt cilvēkresursu jomā varbūt nevar neko nozagt, taču «var lielāko daļu izšķiest». Kā neefektīvi tērētu līdzekļu piemēru Strautiņš min bijušās bezdarbnieku mācības, kad rīkoti nagu kopšanas kursi vietās, kur šādam pakalpojumam nav pieprasījuma.

Trauksmes zvanu skandina ekspremjers un Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Godmanis. Viņaprāt, valdībai fondu apguve steidzami jāuzlabo un «jāforsē», jo 2009.gadā Eiropas Komisija tobrīd neizmantoto fondu naudu esot piesaistījusi ekonomikas glābšanas plānam, tāpēc fondu apguves beigu posmā EK varot pietrūkt naudas, ko atmaksāt dalībvalstīm. Godmanis norāda – «svaigas» naudas papildinājumam vajadzētu dalībvalstu vienbalsīgu lēmumu, kura pieņemšanai viņš īsti netic. «Var iznākt, ka tās ES dalībvalstis, kas paliek pēdējās fondu apgūšanā, var būt spiestas sūdzēt tiesā EK par regulas neizpildi,» skaidro Godmanis. Viņš norāda uz Pasažieru vilciena un vairākiem citiem lieliem projektiem, kuros vērojama «vilcināšanās vai nemākulība, vai pat sliktākas lietas», kas Latvijas situāciju vājina. Eiroparlamenta deputāts uzskata – jādara viss iespējamais fondu apgūšanā līdz gada beigām, jo naudas nesaņemšanas teorētiskais risks vēlāk «var kļūt praktisks».

«Kārtīgi mūs izvālēja»

Posted on februāris 13, 2013 by - Pusdienās

Dinamo Rīga kapteinis Mārtiņš Karsums stāsta, kāpēc neiet Dinamo un kā izdevās gūt vārtus, kas nodrošināja Latvijas izlasei ceļazīmi uz Soču olimpiskajām spēlēm

Ar mazo šampanieti Rīga un sieriņiem Kārums dodos pie Karsuma uz Inbox.lv ledus halli Piņķos, jo papusdienot nesanāks. Tiekamies no rīta, pirms treniņa. Sieriņi Kārums ciemakukulī tāpēc, ka kādā intervijā Mārtiņš stāstīja, ka, spēlējot Amerikā, to pietrūcis. Šampanietis – kā jau uzvarētājam. Karsumam ēst negribas, viņš ieskatās žurnāla Ir rakstā, kur šajā rubrikā pusdienots ar Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Kirovu Lipmanu. «Strauta foreles fileja, Velsas jēra karē. Neko sev…,» viņš nosmejas un piebilst, ka pēc spēles ar Franciju svētdienas vakarā Latvijas izlase atzīmējusi uzvaru ar cienīgām vakariņām. «Un bišķiņ…,» Mārtiņš attēlo glāzes pacilāšanu. «Par uzvaru!»

Atceroties olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra spēles ar Kazahstānu, Lielbritāniju un Franciju, Mārtiņš uzteic izlases kapteini Sandi Ozoliņu, kurš spēlē pret kazahiem pēc otrā perioda, riktīgi sapurinot, spēcinājis komandas garu. «Bez Ozoliņa klātos ļoti grūti,» saka Karsums. To medijiem apliecināja arī Latvijas izlases treneris Teds Nolans.

«Pirmais periods bija galīgi garām.» Vārdos Karsumam grūti izteikt arī to, kas noticis spēlētāju galvās svētdienas vakarā, mačojoties ar Franciju. «Nespējām savākties,» viņš saka. To labi apliecinājis pirmā perioda rezultāts – 0:2 par labu frančiem.

Starplaikā ģērbtuvēs visus pie vietas nolicis gan Nolans, gan Ozoliņš. Nolans, kā jau Nolans, pareizos vārdus atradis bez bļaušanas un lamāšanās, bet Ozoliņš «kārtīgi mūs izvālēja». «Bet tā arī vajadzēja.» Aicināts precizēt, kā tieši tika «izvālēti», Karsums smaida. Klusē. «Teica – vai nu lai rādām raksturu, vai ejam kārties. Jāsāk beidzot spēlēt hokeju. Kaut kas uz to pusi.» Bijuši arī pāris lamuvārdu, bet bijušajam Latvijas izlases trenerim Oļegam Znarokam gan Ozoliņš daiļrunībā līdzi neturot. «Znaroks ir žostkāks (skarbāks – red.). Bet viņš jau nebļauj par neko. Čaļi ieklausās un negrib likt vilties.»

Pirms trešā perioda ar Franciju, kad rezultāts jau bija 1:2, Ozoliņam puišus sapurināt vairs neesot vajadzējis. Komanda bijusi savākta. Karsums vārtus guva trešā perioda 12.sekundē. Fantastiskā veidā – teju vai atmuguriski un vārtu priekšā. Kā komentē Sporta Avīzes hokeja žurnālists Jānis Matulis, vārtus iešķipelēja. «Jā, tā var teikt. Ripa tika iešķipelēta. Bija tā: atdevu Larijam [Lauris Dārziņš] ripu uz zilās līnijas, viņš līda ārā, nometa ripu uz ledus. Man galvenais bija dabūt ripu līdz vārtiem. Nebija daudz, ko domāt: ir – ir, nav – nav. Un bija!»

Matulis pieļauj, ka vārti izdevās tāpēc, ka Mārtiņš un Lauris pazīstami kopš bērnudārza un viens otru jūt burtiski ar muguru. Par to Karsums saka: «Varbūt, pēdējā laikā gan kopā neesam spēlējuši.»

Lai tiktu uz Sočiem, pietika ar uzvaru pamatlaikā. Papildlaikā franči iesita trešos vārtus un spēli uzvarēja. Izskatījās, ka latvieši laimē lido un par spēli piemirsuši. «Situācija bija skaidra. Tiekam uz Sočiem. Tādas emocijas… Laikam nepareizi darījām, ka necīnījāmies līdz galam.» Vaicāts, vai franči bija stiprāki par latviešiem, Karsums cenšas izvairīties. «Teikšu tā: slikti viņi nebija. Pirmajā periodā noteikti bija labāki.» Zinātāji Karsumam teikuši, ka franči spēlē pret kazahiem izskatījušies pārāki, tomēr uzvarēja kazahi.

Pēc spēles ģērbtuvēs spēlētājus sveica Saeimas spīkere, Valsts prezidents un premjers, kurš sacīja, lai turpmāk vairāk domā par skatītājiem, jo spēles izskaņa bijusi pārāk nervus kutinoša. Aicināts restaurēt svētdienas emocijas, premjers žurnālam Ir teica: «Jau pēc Dārziņa vārtiem man bija sajūta, ka būs!»

Premjers par hokeja rezultātiem interesējies arī pēc Eiropas Savienības daudzgadu budžeta sarunām Briselē. Par ko valdības darbā interesējas Karsums? «Jo vairāk politikai sekosi, jo lielākas būs galvassāpes. Esmu pasekojis eiro ieviešanai. Būtu jau forši pašiem savs lats, tomēr jādara tas, ko vajag.»

Sočos eiro nevajadzēs. Vajadzēs veiksmi, jo latviešiem būs jācīnās ar Šveices, Zviedrijas un Čehijas izlasēm. «Šveici vēl varētu vinnēt,» prāto Karsums un uzreiz piebilst, ka nevar dzīvot ar domu – kur nu Čehiju un Zviedriju uzvarēt. Jābrauc ar pārliecību, ka var pieveikt visus.

Svarīgs notikums hokejā būs šāgada maijā, kad Somijā un Zviedrijā notiks pasaules čempionāts. Divos pēdējos Karsums nav piedalījies. «Traumu dēļ. Nevis kā [prese] uztaisa, ka man pret izlasi būtu kādi iebildumi. Šogad ar prieku aizstāvēšu Latvijas godu.»

Karsums gan nav vēl noskaidrojis, kas čempionātā būs pretinieki. «Viegli nebūs. Čempionātos jau sliktu komandu nav,» viņš saka. Latvijai būs jāstājas pretī Somijai, Čehijai, Slovākijai, ASV, Vācijai, Francijai un Austrijai. Mārtiņš cer, ka čempionātā nespēlēs NHL hokejisti, jo viņiem sezona vēl nebūs beigusies. Līdz šim Latvijas augstākais sasniegums pasaules čempionātā ir 7.vieta 2009.gadā, pērn palikām 10.vietā.

Mārtiņš spēlē hokeju no trīs gadu vecuma. «Znaroks mani uzaudzināja.» Arī bijušais Latvijas izlases treneris Oļegs Znaroks nav slēpis, ka šis uzbrucējs ir viens no viņa favorītiem. Pasaules čempionātos junioriem Karsums rādīja klasi un tika pamanīts. No 2003.gada spēlēja Kanādas junioru līgā Monktonas klubā, pēdējā sezonā trenera Teda Nolana vadībā. No 2006.gada Karsums spēlēja AHL līgas klubā Providences Bruins, bet pēc diviem gadiem debitēja NHL Bostonas Bruins. Pēc tam devās spēlēt uz Dinamo, ko dara jau trešo gadu. KHL atšķirībā no NHL ir lielāki laukumi, vairāk vietas darbībai ar ripu, spēle – tehniska, nevis fiziska. 

Karsumu dēvē par ātru un agresīvu spēlētaju. Fiziski spēcīgu. Žurnālists Matulis uzskata, ka Mārtiņš šo trīs gadu laikā pierādījis, ka ir Dinamo līderis. Reti piekāpjas, tāpēc ieguvis iesauku Mežonis. «Mārtiņš ir spēka uzbrucējs, taču arī tehnika nav sveša. Karstgalvīgums, kāds bija pusaudža gados, mazinājies. No izstieptas dūres viņš nevairās un var sākt arī kautiņu,» saka Matulis.

Dinamo Rīga ir vienā no pēdējām vietām KHL. Tik švaki komandai nav gājis nekad. «Nav tas normāli, protams,» vērtē kapteinis. Iemesls – sezonas sākumā pirmās spēles zaudējuši. «Morāli vairs nevarējām savākties. Pēc zaudētām spēlēm trūkst emociju, un nav kur tās dabūt. Šogad tikai vienreiz ir vinnētas divas spēles pēc kārtas.» Arī Arēna Rīga kļuvusi klusāka. «Paldies tiem pašiem četriem tūkstošiem līdzjutēju, kuri mūs atbalsta. Viņi ir septītais laukuma spēlētājs.» Jā, hokejisti jūtot atšķirību, vai arēnā ir 4000, vai 4100 skatītāju.

Uz norādi, ka Karsums tomēr izskatās mundrs un optimistisks, viņš atbild: «Atnāku uz treniņu ar domu, ka būs labāk. Uz spēli tāpat. Bet visu laiku kaut kā pietrūkst.»

Kā tieši pietrūkst, nevar noformulēt. NHL kluba Senators hokejists Kaspars Daugaviņš, kurš sezonas lokauta laikā spēlēja Dinamo sastāvā, intervijā Sporta Avīzei stāstīja, ka komandā ir slikts mikroklimats. Karsums interviju lasījis nav un izteikumu komentē šādi: «Kad zaudē, vienmēr kaut kur jāmeklē vaina. Ja vinnē, tad viss kārtībā.» 

Iemeslu, kāpēc Dinamo neiet, esot daudz. Pērnā gada nogalē atlaida treneri Peku Rautakallio. Somam bija vēlme ieviest amerikāņu stila hokeju. «Kam patika, kam ne, bet man patika.» Tagad Dinamo trenē Artis Ābols.

Vēl gadu Karsumam ir līgums ar Dinamo. Vaicāts, vai nevēlas spēlēt citur, viņš saka: «Man tepat labi – savi skatītāji, ģimene, meita.» 

Ja būtu vairāk laika, viņš apmeklētu teāt-ri, koncertus. «Kauns teikt, bet uz teātri esmu bijis tik, cik uz rokas pirkstiem saskaitīt.» Pēdējoreiz – šogad. «Bija forši.» Uz kādu izrādi – neatceras. Mirkli padomājis, atceras gan. Uz Marlēnu Dailē, ar Raimondu Paulu pie klavierēm.

Ēdienkarte

Sieriņi Kārums
Īru baltās šokolādes dzēriens
Šampanietis Rīga

Ir jautā

Posted on februāris 13, 2013 by - Viedoklis

Ko gaidāt no jaunā pāvesta, kādi būs viņa svarīgākie uzdevumi?


Anna Rancāne, katoliete:

Ceru, ka jaunais pāvests turpinās sākto ekumēnisma un reliģiju dialoga ceļu, būs miera un mīlestības nesējs pasaulē. Viņam jāturpina Jāņa Pāvila II drosmīgi sāktā baznīcas kļūdu atzīšana. Tas vairotu cieņu pret katoļu baznīcu, apvienotu visus kristiešus, arī tos, kuri kādu iemeslu dēļ jūtas šķirti un atstumti.

Aigars Jurčs, katoļu misionārs:

Ir svarīgi, lai jaunais pāvests vairāk atbalsta jauniešu iesaisti baznīcas dzīvē. Manuprāt, baznīcai ir jābūt atklātai visiem un tendētai uz tiem ticīgajiem, kas ikdienā nav iesaistīti baznīcas dzīvē. Būtu arī svarīgi turpināt un attīstīt Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI sākto ekumēnismu.

Ilmārs Tolstovs, priesteris:

Katoļu baznīcā pāvests savu kalpojumu veic koleģiāli ar visiem pasaules bīskapiem un arī saistībā ar baznīcas 2000 gadu tradīciju. Domāju, ka arī jaunais pāvests, tāpat kā visi iepriekšējie, turpinās pildīt Kristus doto uzdevumu: «Gani manas avis.» To gribu novēlēt un to arī ceru sagaidīt.

Romantika pret loģiku

Posted on februāris 13, 2013 by - Viedoklis

Visu mīlētāju diena pašā gripas sezonas plaukumā. Nopietni?

Diena, kad kinoteātros parādās Brūsa Vilisa jaunākie Rieksti un ir pēdējais mirklis novākt Ziemassvētku rotājumus. Eglītes un eņģeļi pilsētu sāk rotāt jau agrā novembrī, bet ar Valentīndienu ir tomēr labāk – manekenes veikalu skatlogos šaušalīgus caurspīdīgas apakšveļas gabalus apvelk neilgi pirms dienas, kad sīkais pintiķis Amors, sekojot Robina Huda labākajām tradīcijām, cauršauj tūkstošiem siržu.

Citiem dzīvniekiem viss ir vienkārši – lai sāktu pārošanos ar mātīti, tēviņam jāsadod pa galvu visiem saviem konkurentiem, un lieta darīta. Labi, vienreiz redzēju filmu, kurā roņu mātīte kādam uzmācīgam tipam, ar kuru viņai galīgi nesaskanēja, nokoda pusi deguna, bet tas tā…

Homo sapiens indivīdiem visa tā padarīšana ir daudz sarežģītāka, bet dzīvi atvieglo Valentīndiena – ja džeks uzaicina meiteni iedzert kagoru par trīs latiem 6.aprīlī, 19.jūlijā, 23.novembrī vai kādā tikpat neizteiksmīgā datumā, nav īsti skaidrs, kāpēc un ko viņam vajag. Bet, ja tāda pati plītēšana notiek 14.februārī, tas skaidri norāda uz iestrādēm. Un, ja vakara gaitā tiek pasniegta arī Rafaello konču kaste, nav šaubu – tā ir nopietna cīņa par sugas saglabāšanu. Ir taču nenormāli forši, ka ir viena diena gadā, kad nav lieki jāprātuļo, kā saprast šito un kāpēc viņš uz mani tā paskatījās.

Domāju, ka sevišķi nevienu nešokēšu, ja atzīšos, ka skolas laikā Valentīndiena man bija gana nozīmīga – tā bija viena no retajām dienām, kad citiem neprasīju, kāds šodien datums. Ne jau man kāds klēpjiem nesa Saktas puķu tirdziņā pirktas rozes, arī ar picu sirsniņas formā neviens necienāja, bet piedāvāt man saldu vīnu būtu bijis noziegums.

Skolas Valentīndienas pasts – tā ir dzīve! Septītajā klasē saņēmu, šķiet, vienīgo mīlestības vēstuli, kurā džeks ne tikai aprakstīja manu neticamo daili, bet arī vēstīja: «Ja ir kāds zēns, kas Tev patīk, tad viņš ir smukāks par mani, ja nav, tad nav smukāks.» Viss! Ar to romantika manā dzīvē izbeidzās vai vismaz kļuva nenozīmīgāka par loģiku. Ļoti ilgi domāju par to «ja nav, tad nav smukāks» un nekādi nevarēju saprast, kā cilvēku, kurš nemaz nepastāv, var ar kādu salīdzināt. Tāpat es skatos «jūtūbē», kā Laionels Ričijs dzied Hello, is it me you’re looking for? (Aļo, vai Tu lūkojies pēc manis?), un nevis aizsvīdušā loga rūtī ar pirkstu zīmēju sirsniņas, bet prātoju ne tikai par viņa stulbo džemperi, bet par to, kā viņš izlēmis palikt pie tieši šāda teksta, ņemot vērā, ka videoklipā viņa iecerētā ir akla meitene.

14.februāris – kurš vispār izdomāja, ka tad jāsvin Valentīndiena? Es ierosinu to pārcelt uz kādu vasaras mēnesi (vislabāk uz augustu, jo tad nav Jāņu vai Positivus festivāla) vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, visu mīlētāju diena sakrīt ar gripas sezonas kulmināciju. Ja salīdzina ar dienvidu tautām, latvieši cits citu bučo ļoti maz. Un pareizi dara – februārī vispār nevajadzētu pārāk daudz knakstīties apkārt. Valentīndiena 14.augustā šo efektu varētu samazināt.

Otrkārt, silta vasaras nakts paver daudz plašākas izklaides iespējas – trīcošām rokām vēl kaut kādu saulrietu varētu noskatīties arī februārī, bet peldēšanās pa pliko vai gulēšana pļavā varētu beigties vai nu Gaiļezera pulmonoloģijas nodaļā vai Strenču Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Toties, ja var salasīt aprasojušas pļavas puķes, pastāstīt kaut kādu klasiku par zvaigznēm un piedāvāt žaketi, tad arī cienasta forma un pat garša nav svarīga – to tāpat neviens neatcerēsies.

Budžeta gaudas

Posted on februāris 13, 2013 by - Komentārs

Vairāk nekā pusei ES valstu atbalsts lauksaimniecībai saruks, Latvijai dubultosies

Kā suitu sievu gari vilktais «ēēēēēēē» caur visām diskusijām par Eiropas Savienības budžetu skaļi skan daudzu tā saukto «viedokļu līderu» – visskaļāk vaimanājošo politiķu un žurnālistu – gaudas, ka Eiropa mūs nemīl, Eiropa mūs nesaprot, Eiropa mums pāri dara. Ēēēēēēē.

Pagājušajā nedēļā Briselē ES valstu vadītāji vienojās par budžeta ietvaru no 2014. līdz 2020.gadam. Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē šis septiņu gadu budžeta ietvars būs mazāks nekā iepriekšējais – par kādiem 3%. Turklāt tas būs ievērojami mazāks nekā Eiropas Komisijas sākotnējais 2011.gadā izstrādātais priekšlikums, kurā kopējie izdevumi sasniegtu 1,033 triljonus eiro. Piektdienas vienošanās šo summu samazināja līdz 960 miljardiem.

Lielbritānija un arī citas valstis, kuras vairāk iemaksā ES budžetā, nekā no tā saņem, izdarīja lielu spiedienu, lai samazinātu ES izdevumus, un, griežot visiem proporcionāli, Latvijai būtu vēl mazāk naudas, nekā bija paredzēts ne visai labvēlīgajā Eiropas Komisijas priekšlikumā. Taču Latvija visās galvenajās pozīcijās ir saņēmusi vairāk naudas nekā Komisijas sākotnējā piedāvājumā, kopumā (faktiskajās cenās) par 823 miljoniem eiro vairāk. Šausmīga netaisnība, ēēēēēēē!

Pēc naudas daudzuma uz vienu cilvēku, kuru Latvija saņems šajā budžetā, mēs atrodamies 3.vietā Eiropas Savienībā, nedaudz atpaliekot no Lietuvas un Igaunijas, un saņemam aptuveni divas reizes vairāk nekā par mums nabadzīgākā Bulgārija vai Rumānija. Kur tie eirokrāti skatās, ēēēēēēē!

Jaunajā budžetā kohēzijas maksājumiem, kuri finansē infrastruktūras attīstību, uzlikti «griesti», lai katrai valstij tie nepārsniegtu 2,35% no iekšzemes kopprodukta, taču Latvijai (kā arī Igaunijai un Lietuvai) izņēmuma kārtā šie griesti noteikti augstāki – 2,59% no IKP. Tas ļaus saņemt proporcionāli vairāk naudas, nekā saņems citas ES valstis. Atkal mums dara pāri, ēēēēēēē!

Atbalsts lauksaimniecībai jaunajā budžetā nozīmīgi samazināts. Tā īpatsvars kritīsies no 42% līdz 38% no budžeta, un vairāk nekā pusei ES valstu būs mazāk naudas lauksaimniecībai. Savukārt Latvijai septiņos gados tiešmaksājumos izmaksās divas reizes vairāk naudas. Nauda par hektāru pieaugs no 35% līdz 80% no ES vidējās summas, un mēs vairs nebūsim vientuļie platībmaksājumu pastarīši. Laiks ķerties pie mēslu dakšām, ēēēēēēē!

Bet tas vēl nav viss. Ar transportu un tranzītu saistītajās aprindās pēdējos gados notikušas garas diskusijas par mūsu prioritātēm dzelzceļa attīstības jomā. Daudzi ar vāji slēptu skepsi skatījušies uz Rail Baltica projektu, kas izveidotu ātrgaitas vilciena satiksmi no Tallinas cauri Rīgai uz Rietumeiropu, baidīdamies, ka apjomīgais projekts varētu atņemt naudu esošās Rietumu-Austrumu dzelzceļa maģistrāles modernizācijai. Nule pieņemtais budžets abus šos projektus lielā mērā izceļ no Latvijas kohēzijas «nacionālās aplok-snes» un ieliek speciālajā Savienojot Eiropu budžetā, no kura Latvija varētu pretendēt uz vairāk nekā 670 miljoniem eiro. Tiesa, uz šo naudu pretendēs arī citi, un, lai finansētu šos dzelzceļa projektus, ir jāsagatavo spēcīgi pieteikumi. Tomēr, pateicoties šādai naudas sadalei, Latvijai nebūs obligāti jāizvēlas ne starp dzelzceļiem un asfaltētiem ceļiem, nedz arī starp Rail Baltica celtniecību un citu sliežu ceļu uzlabošanu. Nu, kā tā var, ēēēēēēē!

Un vēl. Bez garantētajām valstij iezīmētajām summām Latvija var arī iegūt finansējumu no citām programmām – policijai (50 miljoni), zinātnei un pētniecībai, studentu apmaiņai, jauniešu bezdarba mazināšanai (89 miljoni), mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Pēc Ārlietu ministrijas aplēsēm, kopumā šādas papildu finansējuma iespējas varētu sasniegt vēl veselu miljardu eiro. Bet vai tad tā ir nauda, ēēēēēēē!

Vai Latvija varēja dabūt labāku piedāvājumu? Protams. Ņemot vērā mūsu unikālos apstākļus, ES vadītāji varēja vienoties pilnīgi visus budžetā paredzētos 900 un cik tur miljardus atdot Latvijai. Tā ir mūsu valdības totāla izgāšanās, ka tā nav dabūjusi vismaz pusi no šīs naudas, ēēēēēēē!

Tā nu mēs te sēžam un jūtamies nelaimīgi, ka citas Eiropas valstis ir gatavas mums septiņu gadu laikā iedot par 5,5-6,5 miljardiem eiro vairāk, nekā paši iemaksāsim ES kopējā budžetā. Tas no viņu puses ir tik briesmīgi negodīgi, ka gandrīz vai jāstājas no tās savienības ārā, ēēēēēēē! Nav jau atšķirības – ES vai PSRS, tikai padomju laikos mēs uz Maskavu pārskaitījām vairāk, nekā saņēmām. Tad gan bija labi, ēēēēēēē!

Šī vaimanāšana būtu amizanta, ja nebūtu tik nožēlojama. Daudzi tagad runā, ka viņi būtu varējuši Latvija iegūt vēl miljonu miljonus. Varbūt kādreiz kādam no viņiem būs iespēja to arī pierādīt. Taču patlaban ir skaidrs, ka būtiski lielāku naudu Latvija nebūtu varējusi dabūt, un kopumā, ņemot vērā spiedienu budžetu samazināt, Latvijas panāktais rezultāts nav slikts. Ja vēl Eiropas Parlaments šo budžetu akceptēs, valsts attīstībai būs pieejama ievērojama summa.

Īstais jautājums, par kuru jāsāk domāt jau tagad, – vai pratīsim šo mums uzdāvināto naudu lietderīgi izmantot?

Komentārs 140 zīmēs

Pat bez gāzētājiem ekonomika turpina rullēt. 2012.gada pēdējā ceturksnī IKP pieauga par 5,1%, manāmi pārsniedzot prognozes.

Soču spriedze. Pat Latvijas hokeja izlase nespēj kutināt sporta fanu nervus tā, kā Krievija, kas būtiski kavē nākamā gada olimpiādes sagatavošanas darbus.

Kaimiņzemē problēmas ar investoriem no Krievijas. 2011.gadā bankrotēja Vladimira Antonova Snoras, tagad apturēta darbība Vladimira Romanova Ūkio Bankas.