Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ir jautā

Vai 16.marta nekārtības pie Brīvības pieminekļa ir iemesls iekšlietu ministra demisijai?


Kaspars Zellis,
vēsturnieks:

Vienīgais, kas saistībā ar šo lietu varētu demisionēt, būtu veselības ministrs.

Knuts Skujenieks, dzejnieks:

Viena frakcija grib vairāk varas, tas arī viss. Tam nav jāpakļaujas. Citās zemēs liek puķes pie Nezināmā kareivja kapa. Zem Brīvības pieminekļa neguļ neviens kritis kareivis, tāpēc es dotu priekšroku piemiņas pasākumam Lestenē. Man ir līdzjūtība pret abām karojošajām pusēm, jo tās bija svešas uniformas, sveši karogi.

Andrejs Melnalksnis, Policijas arodbiedrības pārstāvis:

Nekārtības nebija tik nozīmīgas, lai ministram būtu jāatkāpjas. Nopietni jāizmeklē, kāpēc netika novērsta skaļruņu izmantošana, kas var apdraudēt līdzcilvēku emocionālo stāvokli. Tur bija veci cilvēki, bērni, varēja sākties panika. Šādas sirēnas drīkst izmantot tikai ar VUGD priekšnieka atļauju.

Mantraču savaldīšana

Rokot senlietas, melnā tirgus dalībnieki neatgriezeniski noposta vēstures mantojumu 

Cilvēku interese par pagātnes notikumiem laika gaitā nekad nav mazinājusies. Tas jāsaka arī par Latvijas senāko vēsturi, kas pieejama caur lietiskiem avotiem – arheoloģisko izrakumu atklājumiem no senajām dzīvesvietām, kapulaukiem, kulta vietām un citām teritorijām. Daudzas no tām ir saglabājušās līdz mūsdienām bez īpašām ārējām virszemes pazīmēm. Tas ir Latvijas arheoloģiskais mantojums – neatjaunojams pētījumu resurss, vēl pilnībā neapzināts, bet tūkstošiem gadu saglabājies zemē. Tehnoloģiju attīstība paver aizvien pilnīgākas izpētes iespējas, tāpēc ir svarīgi šo vēsturi nosargāt.

Taču arheoloģisko mantojumu nopietni apdraud mantrači. Senlietas ir tikai viens arheoloģiskā pieminekļa struktūras elements – tās izrokot, tiek iznīcināts konteksts, daļa no arheoloģiskās vietas. Dati, ko būtu iespējams iegūt, pētot un fiksējot zemes kārtas to atrašanās secībā, ir zuduši.

Visvairāk Latvijā tiek postīti senkapi, jo tajos ir bagātākais senlietu klāsts – mirušos apbedīja svētku drānās, līdzi kapā dodot skaistākās rotas, darbarīkus, ieročus. Izraktās senlietas tiek tirgotas, nonāk privātkolekcijās. Zūd un izklīst vēsturiski nozīmīgas liecības, šī problēma ir aktuāla visā Eiropā. Ieskatoties interneta vietnēs, kur izsolēs tiek piedāvātas arheoloģiskās senlietas, redzami mantraču un kolekcionāru radītā tirgus apmēri. Izdevīgākas cenas noteikšanai starptautiskajās izsolēs informācija tiek arī sagrozīta – viens no kurioziem, kad seno latgaļu rotaslietas un ieroči piedāvāti kā vikingu senkapos pie Liepājas atrasti priekšmeti. Jebkurā gadījumā tā vairs nav vēstures pētniecība, bet gan ātras peļņas avots.

Latvijā valsts aizsardzībā ir 2492 arheoloģiskie pieminekļi, katru gadu tiek saņemtas ziņas par jaunām senvietām. Diemžēl daudzas no tām jau daļēji izpostītas, vispirms izrokot senlietas un tikai tad ziņojot arheologiem. Piemēram, 12.-15.gadsimta kuršu ugunskapu vietā pie Sembām Ventspils novadā mantrači darbojušies vairākkārt, internetā klīst nostāsti par atrastiem zobeniem, kas pārdoti uz Krieviju. Diennakts apsardzi šādām vietām nodrošināt nav iespējams. To izmantojot, tiek rakts arī valsts aizsargājamos pieminekļos. Postīti Mazpujātu, Piķa purva, Baltiņu u.c. 1.-9.gadsimta uzkalniņu senkapi, kas Latvijā ir rets pieminekļu veids. Pērn sākti vairāk nekā 30 kriminālprocesi par nodarītajiem zaudējumiem.

Lai samazinātu arheoloģiskā mantojuma apdraudējumu, šogad ir mainīts likums «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» – noteikts, ka arheoloģiskajās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (līdz 17.gadsimtam ieskaitot) pieder valstij un tās glabā publiskie muzeji. Valstij piederošās arheoloģiskās senlietas no Latvijas izvest nedrīkstēs. Valsts īpašuma tiesības neattieksies uz tām senlietām, par kurām īpašnieki līdz 30.martam būs rakstveidā paziņojuši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai.

Galvenais likuma izmaiņu nolūks – mazināt motivāciju rakt, tādējādi pasargājot arheoloģiskās vietas no izpostīšanas. Protams, senlietas joprojām tiks atrastas. Ja tās nav saistītas ar nosakāmu arheoloģisku senvietu, tad joprojām varēs piederēt privātpersonām. Galvenais – par šādiem atradumiem paziņot, lai noteiktu atrašanas vietas arheoloģisko nozīmi. Likuma izmaiņas nav brīnumlīdzeklis – vajadzīga visas sabiedrības līdzdarbošanās, lai saglabātu mūsu arheoloģisko mantojumu kā Latvijas nacionālo bagātību.

Finanšu dinamīts

Politiķi uzlika lielāku slogu iedzīvotājiem, lai atvieglotu nastu nerezidentiem

Ārzemnieku nauda vietējās bankās ir kā nitroglicerīns. Mazās devās tas palīdz nomierināt sirdi. Lielos daudzumos un nestabilā vidē tas var iznīcināt banku seifus un likt nodrebēt valdības ēkām. Ar negaidītu blīkšķi agri sestdienas rītā eirozonas krīze sašūpoja vēl vienu valsti, un, pat ja mums palaimēsies un Latviju tieši neskars tālajā Kiprā notiekošais, tā mācības mums ir visai aktuālas.

Kiprieši bija izvēlējušies attīstības ceļu, kuru ik pa brīdim uz ātru peļņu orientēti politiķi ir ieteikuši Latvijai – kļūt par «reģionālo finanšu centru», par ārzonu, kur glabājas vai tiek slēpta no citām valstīm nākusi nauda. Sekojot šim modelim, pēdējos 20 gados Kipra kļuvusi par mīļu vietu Krievijas naudīgajām aprindām, kuras tur glabā savus vairāk vai bieži vien mazāk godīgi nopelnītos līdzekļus.

Šis naudas pieplūdums ir acīmredzami spēcinājis Nikosijas saites ar Maskavu. Kipras bankās noguldītās naudas apjoms bija tik liels, ka pašu valstī to izmantot nevarēja, tāpēc ievērojama daļa tika ieguldīta Grieķijā. Kad 2010.gadā kaimiņvalsts ekonomikā sākās krīze, Kipras banku zaudējumi apdraudēja arī mazās salas finanšu stabilitāti. Jebkura cita ES valsts būtu meklējusi palīdzību Briselē, bet Kipra izvairījās iet šo ceļu un ar to saistīto rietumnieku uzraudzību, bet 2011.gadā saņēma 2,5 miljardu eiro aizdevumu no Krievijas.

Drīz kļuva skaidrs, ka šī summa ir daudz par mazu, un Nikosijai tomēr nācās iesniegt palīdzības lūgumu ES. Taču nepieciešamais naudas daudzums, lai glābtu Kipras budžetu un bankas, – 17 miljardi eiro – ir gandrīz tikpat liels kā valsts iekšzemes kopprodukts. Neviens no potenciālajiem aizdevējiem netic, ka valsts šādu summu varētu jelkad atdot, turklāt Vācijā un citur Eiropā daudziem metas šķērma dūša, iedomājoties, ka viņu nodokļu maksātāju nauda tiks izmantota, lai glābtu naudas atmazgātājus no Krievijas.

Tāpēc ne ES, ne Starptautiskais Valūtas fonds nav gatavi aizdot Kiprai vairāk par 10 miljardiem. Vēl naudu varētu savākt no privatizācijas un uzņēmumu ienākuma nodokļu paaugstināšanas. Taču teju sešus miljardus jāgādā Kiprai pašai, un faktiski tam ir tikai viens reāls avots – banku depozīti. Kipras valdība līdz pēdējam centās izvairīties aiztikt noguldījumus, taču naktī uz sestdienu Eiropas Centrālās bankas pārstāvis pateica Kipras prezidentam Anastasiadam – vai nu apcērpiet depozītus, vai arī mēs pārstāsim izsniegt īstermiņa aizdevumus jūsu bankām. Tas nozīmētu vismaz divu lielāko Kipras banku sabrukumu.

Sapratis, ka nevar izvairīties no noguldītāju naudas piesavināšanās, Anastasiads pieņēma ļoti zīmīgu lēmumu. Viņš noraidīja SVF priekšlikumu visu naudu ņemt no depozītiem, kuru vērtība pārsniedz 100 000 eiro, apliekot tos ar 15,6% nodokli, un paziņoja, ka ne no viena nevar ņemt vairāk par 10%. Tātad būs jāmaksā arī mazākajiem noguldītājiem, kuri līdz šim bija uzskatījuši, ka visu bankā nolikto naudu līdz 100 000 eiro slieksnim pasargā valdības garantijas pat bankas bankrota gadījumā.

Šo Kipras prezidenta ideju aplikt lielos depozītus ar 9,9% un mazos ar 6,75% nodokli ir grūti izskaidrot citādi kā ar vēlmi pasargāt lielos ārzemju noguldītājus un paņemt lielu daļu glābšanas cenas no mazāk turīgo vietējo iedzīvotāju maciņiem.

Apdrošināto depozītu aplikšana ar nodokli ir nopietna politiska kļūda, kuras negatīvās sekas skars gan pašu Kipru, gan ES kopumā. Kā Raimonds Pauls iemācījās no Krājbankas kraha, cilvēkiem ar depozītiem virs 100 000 eiro ir jārēķinās, ka pat bankas noguldījums nav bez riska. Taču cilvēkiem ar mazākiem noguldījumiem būtu tiesības uzskatīt, ka valsts šo naudu pasargās, nevis konfiscēs. Pat ja tas tagad tiks nedaudz modificēts, Kipras prezidenta radītais precedents kļūs par papildu nestabilitātes elementu valstīs, kurās iedzīvotāji sāk šaubīties par finanšu sistēmas maksātspēju. Savukārt pašā Kiprā šokējošais priekšlikums ir strauji mobilizējis pretestību ES glābšanas programmai. Ja tā izgāzīsies, Kiprai var nepalikt citas alternatīvas, kā vien pamest eirozonu, kam būtu neparedzamas sekas gan pašai valstij, gan ES kopumā.

Taču, pat ja izvairīsimies no fundamentāliem satricinājumiem, Kipras mācība par nerezidentu naudas potenciāli postošo ietekmi ir aktuāla arī Latvijai. Kā norāda banku uzraugs FKTK, Latvijai šīs problēmas apmēri nav tik lieli kā Kiprai. Banku aktīvi ir ap 130% no Latvijas IKP, nevis vairāk nekā 700% kā Kiprā, un finanšu sektors kopumā veido daudz mazāku daļu no tautsaimniecības. Tomēr nerezidentu naudas apjoms Latvijas bankās nav mazs – ap 50% no noguldījumiem, un šīs naudas īpašniekiem ir savas intereses. Jau Parex bankrots parādīja, kādas politiskas kaislības var izraisīt vietējās bankās glabātās ārzemju naudas liktenis.

Pat ja paši šajā mācībā negribēsim ieklausīties, Latvijai to atgādinās citi. Jau vienā no pirmajiem komentāriem par Kipru žurnāla The Economist mājaslapā sestdien parādījās piezīme, ka «cilvēki tagad sāk pārdomāt, ko šis darījums nozīmēs mazajai Latvijai, kura arī ir mājvieta lielam daudzumam krievu naudas un kura plāno pievienoties eirozonai 2014.gadā». Jo smagākas būs Kipras sprādziena sekas, jo vairāk cilvēku uzdos sev šo jautājumu.

Komentārs 140 zīmēs

Pilnmēness. VK skrupulozi saskaitījusi pārkāpumus Rīgas brīvostā 41 miljona latu vērtībā, bet Ušakovs aicina ostas darbu nevērtēt pēc «mēness fāzēm».

Vēl viena pārmaiņu pazīme. Agrāk ZZS nebija lielāka bubuļa par Jāni Maizīti, taču pret viņu kā SAB direktoru nobalsoja tikai divi zaļzemnieki.

Atzīmes uzlabojas. Moody’s paaugstinājusi Latvijas kredītreitingu un noteikusi pozitīvu prognozi. Tas palīdzēs lētāk aizņemties un ietaupīt budžeta naudu.

Ielas puiku politika

VL-TB/LNNK lemšanu par valdības nākotni atdevusi Saskaņas centram

Politikā netrūkst negaidītu pavērsienu, taču ne tajā, kuru taisa ik gadu 16.martā pie Brīvības pieminekļa. Promaskavisko un «patriotisko» provokatoru līdz rutīnai noslīpētais saspēles modelis ir garlaicīgi paredzams – viens otru tracina, un abi reaģē jūrascūciņu prognozējamībā. Šo politisko Pavlova refleksu plakātu mums atritina apskatei atkal un atkal. Taču VLTB/LNNK to nupat pacēlusi līdz valdības gāšanas ieganstam.

Drošības policijas atzinumā pirms šāgada notikumiem arī bija secināts, ka leģionāru un «antifašistu» pasākumi pie Brīvības pieminekļa 16.martā vienā laikā pieteikti apzināti. Un tas norādot uz pasākumu organizatoru vēlmi radīt tiešu konfrontāciju.

Arī šīs saspēles intensitāti var paredzēt iepriekš – ja drīz vēlēšanas vai ja gaidāmi Latvijai starptautiski svarīgi lēmumi, trok-snis pilnīgi droši būs lielāks nekā tad, ja tas ir ikdienišķs gads. Tiesa, reti kurš gads ir ikdienišķs.

Šogad papildus svarīgiem starptautiskiem lēmumiem – par Latvijas pievienošanos eirozonai – un drīz gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām bija jāierēķina viena no aktieriem vēlme revidēt valdības sastāvu. VLTB/LNNK ir acīmredzami piekususi no savas mazspējas pašreizējā valdībā, droši vien labprāt tiktu vaļā no saviem ministriem un jau pieteikusi pretenzijas arī uz citām ministrijām.

Ja kaut kas šoreiz izbrīna, tad vienīgi izpildījuma primitīvisms un apstulbinošais neloģiskums. VLTB/LNNK prasa iekšlietu ministra demisiju tāpēc, ka policisti godprātīgi pildīja darba pienākumus un neļāva dažiem Saeimas deputātiem izkauties ar partneriem «antifašistiem», bet ministrs nedeva policijai pavēli pievienoties kaušļiem. 

Savā «atvainošanās» vēstulē Raivis Dzintars nožēlo, «ka ar policistiem bijām dažādās pusēs». «Cūkas!» kārtības sargātājus sestdien klātienē par to daudz atklātāk lamāja NRA komentētāja Elita Veidemane, bet Saeimas deputāts Jānis Dombrava īsteni padomiskā priekšnieka stilā viņiem draudēja: «Atkāpies vai nestrādāsi!»

Protams, priekšnoteikumus konfliktam bija sarūpējusi Saskaņas centra vadītā Rīgas dome, kura bija īpaši pacentusies, lai sadursmes sanāktu pēc iespējas skaļas arī burtiski, atļaudama «antifašistu» aurošanu leģionāru piemiņas pasākuma laikā un vietā. Taču Dzintars vaļsirdīgi stāsta, ka Nacionālā apvienība vēršas pret iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski, nevis pret Rīgas domi, jo apvienībai pašlaik nav pārstāvniecības domes koalīcijā un tā nespējot tur kaut ko ietekmēt.

Kur ir politiskā loģika? «Politiskai loģikai jābūt otršķirīgai,» Dzintars pirmdien pavēstīja LTV Panorāmai. Svarīgāks esot «svētums» un «sirmgalvju gods».

Taču ir pat neērti vispār runāt par politisko loģiku, atbildīgiem lēmumiem un valstisku politiku, kad esam redzējuši, kā lēmumus pieņem VL vadoņi. No visiem publicētajiem 16.marta videoierakstiem iespaidīgākais ir fragments, kurā Dzintars uzreiz pēc mēģinājuma demolēt «antifašistu» instalācijas apspriežas ar cīņubiedriem par turpmāko rīcību. Zibenīgi nospriež, ka prasīšot iekšlietu ministra demisiju. Saeimas deputāts Einārs Cilinskis domīgi bilst – ko tālāk? «Ārpus koalīcijas ejam!» paziņo partijas ārpussaeimas ideologs Jānis Iesalnieks.

Visu Latvijai! tā arī nav kļuvusi par atbildīgu politisku spēku un arvien vislabāk jūtas radikālu ielas margināļu situācijās, kuras pati sev centīgi sagādā. Jo biežāk partijas politiķi piesauc «svētumu», jo sīkumaināki ir viņu motīvi un mērķi. Reizēm ir grūti noticēt VL līderu politiskā naivuma šķīstumam, un gribot negribot jāmin, vai saspēle ar SC nav apzināts «Molotova-Ribentropa pakts» par valdības sadalīšanu ietekmes sfērās, jo tas šķiet pašiem taktiski izdevīgi.

Taču jebkurā gadījumā Nila Ušakova vadītās domes sniegto pakalpojumu pie Brīvības pieminekļa VL ir izmantojusi pilnam, un tagad kārta SC izmantot VL pretpakalpojumu – valdības ministra demisijas pieprasījumu. Un atkal var tikai minēt, vai Dzintars tiešām ir tik naivs, kā izskatās, rakstīdams savā «atvainošanās» vēstulē, ka iekšlietu ministrs palikšot amatā. («Gan jau neuzticības balsojumā Saskaņas centra balsis būs Jūsu pusē.»)

Lemberga «zaļie zemnieki» uzreiz paziņoja, ka demisijas pieprasījumu atbalstīšot. Taču SC politiķi nupat bilst, ka vēl domāšot, kā rīkoties. VL pavērtās rīcības iespējas viņiem ir brīnišķīgi plašas. Var balsot pret demisiju un ļaut vislatviešiem/tēvzemiešiem pašiem tālāk gāzt valdību, klaigājot, ka tā nu kļuvusi pavisam promaskaviska. Bet SC var arī eleganti balsot par ministra demisiju un nogāzt valdību kopā ar VLTB/LNNK.

Valdības nekrīt tāpēc vien, ka policija neļauj Dzintaram un Dombravam kauties pie Brīvības pieminekļa. Valdības krīt tad, kad to veidotāji nolemj, ka vairs negrib turpināt strādāt kopā. Tad ieganstus nav grūti piemeklēt. VLTB/LNNK ir atklāti nostājusies opozīcijā pašas valdībai, taču ieganstu meklējumos laikam gan aizspēlējusies vienu soli par tālu un atdevusi lemšanu par valdības nākotni Saskaņas centram

Tiesa, līdz Saeimas ārkārtas sēdei pirmdien vēl ir laiks, ko Dzintaram klaigāt par «svētumiem», bet rūdītākiem apvienības biedriem tirgoties par sev izdevīgāku risinājumu. Valdības krišana pirms pašvaldību vēlēšanām laikam gan nebūtu labs darījums arī VLTB/LNNK.

Komentārs 140 zīmēs

Repše izstājies no Vienotības. Savulaik Latvijas politikā iejāja baltā zirgā, bet nu uzrunā potenciālos vēlētājus, neskatīdamies viņiem acīs.

Pats vainīgs? Krievijā beidz izmeklēt advokāta Magņitska nāvi cietumā, bet turpina viņu tiesāt par it kā nodokļu nemaksāšanu.

Pavasara nebūšot vismaz līdz Lieldienām, toties pali būšot pamatīgi un ilgi. Kura demisiju lai prasa?

(Ne)paredzami

 

Pasaule ir tik paredzama… Pie Brīvības pieminekļa 16.martā rīkles un rokas izlocījuši ļaudis, kas uz leģionāru vēsturiskās drāmas rēķina šodien taisa politiku un cīnās par ietekmi. Kā jau vēlēšanu gaidās piedien, bliež augstos toņos. Propagandas sirēnu decibeli apklusina saprāta kluso balsi – dusmās kādam aptaurētajam sāk rādīties cūkas policistu vietā, citam aust jauna valdība.

Izslēdzu ziņu lenti, eju uz teātri. Tur Mihails Gruzdovs leģionāru un antifašistu politisko drāmu ir pārvērtis mākslā, lai politiskajos dzīvniekos atmodinātu cilvēkus. Vai karš ir beidzies, – Gruzdovs jautā Piemiņas dienas iestudējumā. Atbildei atskan šāviens. Tā ir pašnāvība. Uz skatuves, protams. Pēc izrādes ejot gar Brīvības pieminekli, uzvēdī mirušo ziedu smarža. Ieelpoju dzestro gaisu, pametu skatienu uz pilsētas ugunīm – jā, karš ir beidzies. Tikai no mēteļa kabatas turpina šaut, tur internetam pašnāvnieciski pieslēgusies mana mobilā ierīce.

Un tomēr pasaule ir neparedzama… Latvietis Ernests Gulbis īsā laika sprīdī no 109.vietas pasaules tenisa rangā uzlēcis uz 55.pozīciju, izcīnot fantastisku 13 uzvaru sēriju. 24 gados sapratis, kāds ir viņa dzīves mērķis. Priecīgs, jo citi to neapjēdzot visa mūža laikā. Gulbis pirms dažiem gadiem jau gandrīz tika elites divdesmitniekā, taču paklupa gluži kā uz kurpju šņorēm, kuras slinkums kārtīgi aizšņorēt. Tagad sapratis – ir labāks par citiem, kas viņam priekšā, atliek tikai pierādīt to vispirms jau pašam sev. Ernest, lai izdodas!

Anekdotes

 

«Dzirdēju, ka esi pašķīries no savas jaunās draudzenes.»
«Jā, viņai ir ļoti nepieklājīgi smiekli.»
«Hmm, nekad tos nebiju dzirdējis.»
«Tas notika, kad pateicu viņai, cik man liela alga.»

«Kāpēc grāmatveži nelasa romānus par mīlestību?»
«Tāpēc, ka tajos cipari ir tikai lappušu numerācijā.»

Zvans ātro kredītu firmai.
«Labdien! Vai jūs izsniedzat aizdevumus arī psihoneiroloģisko dispanseru pacientiem?»
«Jā, par ārprātīgiem procentiem.»

Mersedess maksā 40 000 latu un sver divas tonnas, tātad par katru kilogramu jāmaksā 20 latu.
Sporta velosipēds maksā 1400 latu un sver septiņus kilogramus, tātad par katru kilogramu ir jāmaksā 200 latu.
Secinājums: velosipēdi ir 20 reizes dārgāki par mersedesiem.

«Vai defolts ir tad, kad nav naudas?»
«Nē, defolts ir tad, kad nauda bija, bet beidzās. Kad naudas nav – tā ir ikdiena.»

Kāds vīrietis atnāk pie drauga pēc parāda.
«Atceries, es tev četrus latus aizdevu?»
«Kādus četrus latus!? Nav man trīs latu. Sieva, tev ir divi lati? Atdod viņam vienu latu!»

Saruna uz ielas.
«Varbūt jūs varat man palīdzēt, samainot desmit latus?»
«Diemžēl nevaru, bet paldies par komplimentu.»

Viesnīcā ierodas klients.
«Man, lūdzu, vienvietīgu numuru.»
«Tas maksās simt eiro.»
«Kāpēc tik dārgi?! Jūsu reklāmas bukletā rakstīts, ka 45 un 55 eiro.»
«Jūs nemākat skaitīt? 45 plus 55 ir simts.»

«Es vēlos būt tāds pats kā mans tēvs – sapņoju pelnīt tūkstoš latu mēnesī.»
«Tavs tēvs pelna tūkstoti?»
«Nē, viņš arī sapņo.»

Matemātikas stundā.
«Kārlīt, ja tev ir viens lats un tu palūgsi savai mammai, lai viņa iedod vēl vienu, cik latu tev būs?»
«Viens.»
«Tu galīgi nemaz nemāki rēķināt!»
«Nē, skolotāj, jūs vienkārši nepazīstat manu mammu.»

«Tas ir fantastiski! Jūs ienācāt tirgū nesen, bet jums jau ir miljons! Kā jums tas izdevās?»
«Vienkārši – man pirms tam bija divi miljoni.»

«Ar ko tagad nodarbojies?»
«Rakstu autobiogrāfisku grāmatu.»
«Jau tiki līdz tai vietai, kad es tev aizdevu tūkstoti?»

Šķīrējtiesas tiesnesis stāsta kolēģim:
«Iedomājieties, līdz kādam līmenim ir izplatījusies korupcija! Aizvakar prasības iesniedzēja advokāts man iedeva tūkstoš latu, bet vakar atbildētāja advokāts man iedeva 1200.»
«Ko jūs darījāt?»
«Atdevu viņam divsimt latu atpakaļ, lai varētu vadīt prāvu ar tīru sirdsapziņu.»

Firmā tika pieņemts jauns grāmatvedis. Izrādījās labs speciālists un sāka ātri kāpt pa karjeras kāpnēm. Bija tikai viena dīvainība: katru rītu viņš apsēdās pie sava galda, atslēdza atvilktni, izvilka mazu lādīti, ieskatījās tajā, tad to aizvēra, ielika atpakaļ atvilktnē un aizslēdza.
Gāja gadi… Viņš kļuva par galveno grāmatvedi, bet katru rītu aizvien atkārtojās viens un tas pats – viņš ieskatījās savā noslēpumainajā lādītē.
Pienāca pensija. Nākamajā rītā pēc viņa aiziešanas saintriģētie kolēģi beidzot nolēma noskaidrot lādītes noslēpumu. Atlauza atvilktni un atvēra kastīti. Tajā gulēja neliela papīra strēmele ar vārdiem: «Debets – pa kreisi, kredīts – pa labi.»

Latvijas Bankas mājaslapā internetā ievietoti eiro banknošu paraugi. Turpat var lejupielādēt arī paraugu izdrukai.

«Šķiet, esmu sasniedzis finansiālu stabilitāti.»
«Kā tas izpaužas?»
«Naudas nekad nav bijis, nav un, izskatās, nekad arī nebūs.»

Grāmatvežu Mērfija likums: ja bilance nesakrīt, tas nozīmē, ka aprēķinos ir viena kļūda. Bet, ja bilance sakrīt, tad aprēķinos ir vismaz divas kļūdas.

«Ļaudis, lūdzu, palīdziet! Neesmu ēdis jau trīs dienas. Veikalā nevarēju nopirkt maizi. Vakar nevarēju kioskā nopirkt pīrādziņu. Sabiedriskajā transportā arī neļauj braukt, jo nav biļetes. Lūdzu, palīdziet! Izmainiet simt latu banknoti!»

«Kas jāsaka, kad saņemat algu?»
«Labdien, mana maziņā!»

Kāda kundze zooloģiskajā dārzā ilgi stāv pie strausu aploka. Tad prasa putnu kopējam: «Sakiet, lūdzu, vai šie strausi parasti met spalvas?»
«Parasti nemet, bet var to izdarīt, ja jūs man iedosit desmit latus.»

«Policista kungs! Jūsu acu priekšā tiek spēlēts ar uzpirksteņiem, bet jūs neko nedarāt!»
«Meklējiet muļķi citur! Es vakar liku desmit latu likmi un visu zaudēju.»

Mildiņa atkal atgriezīsies!

Vai saglabāsit piemiņai latus? Monētas vai banknotes? Un vai jau zināt, ko nopirksit par pirmajiem Latvijas eiro? Sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem jautājām, vai viņiem žēl šķirties no nacionālās valūtas lata un kā viņu dzīvi varētu ietekmēt eiro atnākšana


Māra Zālīte, dzejniece un dramaturģe

Es noteikti piemiņai saglabāšu lata monētas. Gluži podiņā naudu nelikšu un zemē nerakšu, bet monētas, kas makā būs, saglabāšu – līdz pat «melnajiem» santīmiem. Par piemiņu gan sev, gan arī lai mazbērniem varētu parādīt, ka pie mums kādreiz bijusi tāda nauda. 

Cilvēcīgi ir žēl, ka lata vairs nebūs, bet, manuprāt, pašreizējās monētas nevar salīdzināt ar pirmskara latu monētām, kas bija kaltas no īsta sudraba. Tās pat, šķiet, ir bijušas atzītas par skaistākajām pasaulē, tāpēc priecājos, ka uz jaunajām eiro monētām atkal būs skaistais tautumeitas attēls. Es tautumeitu mīļi saucu par Mildiņu. Jaunie eiro būs kā lata mantojums no pirmskara laikiem, un tāpēc būs prieks, aizbraucot uz ārzemēm, redzēt mūsu Mildiņu uz monētām.

Man eiro nebūs nekāds brīnums, jo esmu daudz bijusi ārzemēs, un tāpēc, kad parādīsies eiro, nekādus simboliskus pirkumus neveikšu – turpināšu dzīvot tāpat kā līdz šim. Praktiski un no sadzīves viedokļa eiro būs ērtība. Vairs nebūs jāmaina nauda ceļojot, visur būs saprotamas cenas. Bet par ērtībām ir jāmaksā, un šajā gadījumā samaksa būs skumjas par lata zaudēšanu. Praktiskā ziņā cilvēkiem eiro ieviešana nesīs ieguvumus, bet par monetāro politiku un ieguvumiem valstij kopumā es labāk klusēju. Domāju, ka arī daudziem citiem vajadzētu paklusēt, jo šī lieta ir sarežģīta un katrs nevar to tik vienkārši saprast un komentēt.

Alfrēds Rubiks, Eiropas Parlamenta deputāts

Saglabāšu gan lata monētas, gan banknotes – no katras naudaszīmes pa vienai. Pēc katras naudas maiņas par piemiņu vienmēr esmu saglabājis naudaszīmes. Vai saglabāšu 500 latu banknoti? Nē, tik daudz gan ne. Saglabāšu visu līdz 100 latiem.

Es eiro tērēju ikdienā jau vairākus gadus, un manā dzīvē nekas nemainīsies. No valstiskā viedokļa eiro ieviešana ir laba, jo mūsu ekonomika ir sīka un valūta ir maza, to grūti noturēt. Taču būs arī grūti, ņemot vērā pašreizējo nestabilitāti, ko redzējām kaut vai ES budžeta pieņemšanas laikā.

Esmu pārliecināts, ka naudas maiņa būs uzskrūvēta un paaugstināsies cenas. Lai arī Valdis Dombrovskis sola cenu uzraudzību, citu valstu pieredze liecina, ka pāreja izraisa cenu kāpumu. Par to tiek runāts par maz. Kāpums nebūs milzīgs, bet tiem, kam katrs lats ir no svara, starpība būs pamanāma.

Ja man jānosauc ieguvumi, varu minēt braucienus uz ārzemēm – vairs nevajadzēs meklēt naudas maiņas kasi. Bet cilvēki, kas ceļo, nav vairākumā, tāpēc šo ieguvumu nevaru saukt par īpaši būtisku. Vienkāršam lauku cilvēkam no eiro nekādu ieguvumu ikdienā nebūs. Ņemot vērā, ka ir 17 ES valstis, kurās ir eiro monētas ar dažādiem noformējumiem, var gadīties, ka kādā valstī netiek pieņemta eiro sīknauda, pats ar to esmu saskāries. Nepieņem tāpēc, ka nezina un neatpazīst visu valstu eiro monētas.

Baiba Sipeniece-Gavare, ētera personība

Es jau glabāju īpašās lata monētas un noteikti paturēšu arī parastos latus. Uzskatu, ka katras ģimenes arhīvā būtu jāsaglabā lati. Centīšos atstāt pa vienai katra nomināla monētai un arī papīra naudu. Bet ne «lielo» – domāju, ka 100 un 500 latu banknotes nepaturēšu. Sanāks  par dārgu! Izmantošu tehnoloģijas un iespēju saglabāt šīs banknotes elektroniski.

Man ir žēl, ka mūsu lata vairs nebūs. Lats taču ir laba nauda – gan labi makā iederas, gan ir vērtīgāks par dolāriem un eiro. Bet, kad beidzas svētki, tad vienmēr ir žēl. Kad pazudīs lats, arī būs žēl.

Saprotu, ka eiro valstij ir nepieciešams. Parastajiem cilvēkiem tas ikdienā neko nemainīs, bet tiem, kam ir uzņēmumi, kļūs vieglāk, atkritīs daudzas problēmas. Manā ikdienā eiro ienāk reizes desmit katru gadu, kad aizbraucu uz ārzemēm, tajā skaitā uz Igauniju. Tur man galvenokārt ir darīšana ar vienkāršiem cilvēkiem. No sarunām ar viņiem esmu sapratusi, ka cilvēkam, kam nav ne ražotņu, ne uzņēmumu, ir vienalga, vai ir lati, kronas vai eiro. Igauņiem kaut kas kļuva nedaudz dārgāks pēc eiro ieviešanas, bija bišķi jāpārorientējas, saņemot algu eiro. Domāju, arī pie mums būs tāpat, bet kopumā ikdienā īpašas atšķirības nejutīsim. Ja, protams, neesi Lembergs, kuram pilnas istabas ar skaidru naudu latos un kronās un jādomā, kā ar to visu tikt galā.

Žanete Skarule, žurnāliste

Lats latvietim ir mīļa nauda. Mans tēvs agrāk strādāja Latvijas Bankā, un es vienmēr ar interesi sekoju līdzi jauno monētu ieviešanai. Saglabāju arī īpašos latus ar dažādiem zīmējumiem. Mūsu ģimenes kolekcijā ir arī zelta un sudraba lata monētas, tāpēc domāju, ka speciāli monētas vai banknotes neatstāšu.

Mani nesatrauc eiro ieviešana. Domāju, ka tas nekādā veidā neiedragās mūsu latvisko identitāti. Esmu dažkārt aizdomājusies par to, kāda būs sajūta cilvēkiem, kad makos parādīsies jaunā nauda. Manuprāt, tas mums būs īpašs brīdis. Pati nekādus rituālus šajā ziņā neplānoju. Man tas nebūs jaunums un varbūt pat būs ērtāk. Piemēram, nesen, kad pirku aviobiļetes, bija izvēle maksāt zviedru kronās vai eiro. Tad es sapratu, cik ērti tomēr ir skatīties uz cenu eiro un arī maksāt eiro.

Latu nomaiņai pret eiro arī nevajadzētu ieviest nekādas būtiskas izmaiņas. Es pati, lai arī biju maza, atceros laiku, kad mainīja rubļus pret «repsīšiem» un pēc tam pret latiem. Tas nebija nekas traks, neatceros, ka vecāki tajā laikā būtu neapmierināti un nesapratnē par notiekošo. Lielām problēmām nevajadzētu rasties arī tagad. Galvenais, lai netiek sacelta lieka ažiotāža – svarīgi, lai kāds sekotu līdzi, kā norit jaunās naudas ieviešana un neveidotos problēmas ar cenām. Tad viss noritēs mierīgi. Lai mums visiem izdodas veiksmīgi sagaidīt eiro ieviešanu!

Valdis Valters, sporta komentētājs

Droši vien latus sev piemiņai neatstāšu. Neredzu tam īpašu iemeslu un neesmu kolekcionārs. Man arī nav žēl, ka lata vairs nebūs – galu galā, notiek globalizācija un bez eiro ieviešanas nevaram iztikt. Es uzskatu, ka pāreja uz eiro ir pašsaprotams process, kas nekādā veidā neietekmēs latviskumu. Ja jau esam nobalsojuši un iestājušies Eiropas Savienībā, tad pie mums arī eiro ir jābūt, tas jau no sākuma bija zināms. Situāciju var salīdzināt ar Ameriku. Kas būtu tad, ja Amerikā cilvēki norēķinātos 50 dažādās valūtās? Arī šeit, Eiropas Savienībā, jābūt vienotai valūtai, lai varētu normāli pastāvēt.

Tāpat nav vērts biedēt cilvēkus ar cenām, kas it kā paaugstināsies pēc tam, kad būs ieviests eiro. Igaunijas piemērs labi parādīja, ka pāreja uz eiro nav nekas traks un cenas īpaši nekāpj. Varbūt, piemēram, Lielbritānija, kas ir liela ekonomika, bez eiro var iztikt, bet mums šī valūta ir vajadzīga, tas ir skaidrs. Nesaprotu tos, kas kliedz, ka eiro Latvijai ir ļaunums. Ko viņi ar to grib panākt? Ja šeit nebūs eiro, tad ar laiku atkal būs rubļi, nekas cits…

Pāreja uz citu naudu manu ikdienu nemainīs, jo esmu tik daudz pa pasauli braukājis un saskāries ar tik dažādām valūtām, ka šis gadījums nebūs nekas īpašs. Kādu laiku būs jāpārrēķina cenas jaunajā naudā, tas arī viss, kas mainīsies.

Raibais maks

Banknotes visā eirozonā ir vienādas. Tas pats attiecas arī uz eiro monētu priekšpusi, kas norāda vērtību, savukārt aizmugures jeb reversa dizains ir katras individuālas valsts pārziņā. Šī ir neliela izlase, ko katra nācija izvēlējusies

Stārķis būs vērtīgāks

Pēc eiro ieviešanas lats kļūs vērtīgāks. Jau tagad jūtams, ka cilvēki tos sāk atlikt plauktā kā mīļu piemiņu. Kolekcionāri eiro ieviešanu jau gaida

Marcells Naģs ir ungārs un dzīvo Budapeštā. Marcells kolekcionē monētas. Arī latus. «Es tos mīlu!» viņš raksta Skype. No Baltijas monētām tieši lati ungāram šķiet visskaistākie – sakrājis vienlatnieku sēriju. Favorīts – lats ar ezi.

Kolekcionēt monētas Marcells sāka 1985.gadā, kad viņam bija seši gadi. Tēvs strādāja Ungārijas TV, un viņa kolēģi no komandējumiem PSRS atveda pa monētai.

Baltijas valstu naudu Marcells sāka kolekcionēt jau pirms PSRS sabrukuma. Ļoti gaidījis, kad ieraudzīs neatkarīgo valstu jaunās naudas vienības. Kādu dienu krāmu tirgū pie kolekcionāriem ieraudzījis piecu santīmu monētu un nopircis. Pēc pāris gadiem sāka kolekcionēt arī senāku latviešu naudu, pat no 1920.gada – to viegli atrast un tā nemaksā daudz, naudu no Baltijas var nopirkt krāmu tirgos un numismātu veikalos. Tā Marcellam izdevies iegūt 1992.gadā kalto divlatnieku (latus laida apgrozībā 1993.gadā, taču kala un drukāja jau 1992., tāpēc šis gadskaitlis parādas uz pirmajām monētām un naudaszīmēm), savukārt desmit latu banknoti nopircis Romā uz ielas. «Pārdevējs nezināja vērtību un atdeva par piecdesmit centiem.» Marcells ar kolekcionēšanu nav apsēsts. Dara to prieka pēc, nevis investē sliktākām dienām. «Šis hobijs man māca vēsturi, politiku, ģeogrāfiju. Tāpēc to mīlu.»

Par eiro ieviešanu Latvijā viņš priecājas, jo daudzi kolekcionāri eirozonā uzzināšot par Latviju un sākšot kolekcionēt Latvijas eiro monētas. Igauņu eiro Marcella kolekcijā, protams, ir.

Cimze un bobslejs

Līdzīgās domās ir Maruta Brūkle, Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas locekle un monētu daļas vadītāja. «Eiropā cilvēki paskatīsies uz monētas otru pusi un ieinteresēsies, kas tā Latvija tāda. Katra monēta būs stāsts par Latviju,» viņa saka. Šāgada jūlijā Latvijas Bankai kļūs zināms, vai var sākt Eiropai sūtīt eiro grafiskā risinājuma projektus. Tos apskatīs eksperti visās dalībvalstīs, un aptuveni nedēļu Latvija gaidīs viņu komentārus.

Līdz ar eiro nekur nepazudīs jubilejas monētas. Arī caur tām Eiropā varēs demonstrēt nacionālo identitāti. Tās būs ar atšķirīgu nominālu nekā aprozības nauda: piecu vai desmit eiro monētas. Lielākoties eiro jubilejas monētas Eiropā velta personībām, florai, faunai, arhitektūrai, svarīgām jubilejām. Maruta Brūkle stāsta, ka temati būs jāsaskaņo ar Eiropu, lai nepatrāpās kāds simbols, kas citviet varētu aizskart reliģiskās vai nacionālās jūtas. Arī lai nedublētos. Piemēram, daudzās valstīs populārs ir šķēpmetējs. To, protams, uz Latvijas eiro neliks. Taču naudas dizaineriem dažas idejas jau ir: nākamgad jubileja Jānim Cimzem, Jāņa Jaunsudrabiņa Baltajai grāmatai, Ventspils kokgriezējam Nikolasam Sefrenam, tiks atjaunota Lestenes baznīca. Dažas tēmas varētu rasties, Latvijai piedaloties gan UNESCO programmā, gan Eiropas zvaigznē, kas veltīta Eiropas kultūras mantojumam.

Pogu, Čakam veltītu monētu, Laimes, Likteņa, Dzīvības monētas un daudzas citas Latvijas Banka izlaidusi kopš 2007.gada. Kopskaitā 92. Šogad iznāks vēl pēdējās ar lata vārdu: par godu Vāgnera 200 gadu jubilejai, Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejai, Rūdolfa Blaumaņa daiļradei veltītā, Sudraba lasis jeb 20 latu monēta ar lasi, jubilejas monēta ar šūpuļa attēlu. «Tā būs ļoti mīļa. Kāds būs šūpulis? Domāju, pītais,» saka Brūkle.

Vislabāk Latvijā pērkot monētas, kas saistītas ar precībām un bērna piedzimšanu. Vismazāk pieprasītas – ar sporta tēmu. Piemēram, bobsleju. Pēdējā laikā visvairāk pirktā bijusi pieclatnieks ar tautumeitu, kas dizaina ziņā identiska ulmaņlaiku piecu latu monētai. Bankā izpirkta pāris dienās. Tagad kolekcionāru vidē maksā ap 60 latiem. «Nostalģija,» panākumus komentē Brūkle. Arī kantaino monētu par godu RTU jubilejai izpirka ātri. Tās tirāža bijusi 3000, tāda pati kā LU veltītajai monētai. Latvijas tirgū vidējā tirāža ir 5000. «Mums jāraugās, lai monētas neiegultos glabātavās. Var jau nokalt tā, lai visiem pietiek, bet, kad tas izdarīts, vairs nevienam nevajag.» Tā lietuvieši trīskāršojuši tirāžas un uz «monētām sēžot» vēl tagad. Iemesls – sākoties krīzei, cilvēki pēkšņi pastiprināti pirka sudraba un zelta monētas, lietuvieši steidza tās pieražot.

Jau sāk atlikt latus

Pēc eiro ieviešanas allaž ir numismātikas renesanse. Tā Marutai teikts Eiropas Komisijā. Viedoklim pievienojas arī Madis Gerbašev-skis, Rīgas Numismātikas salona vadītājs un kolekcionārs. «Igaunijā pēc eiro ieviešanas kronām bija cenas augšā.» Madis ir pārliecināts, ka arī latu vērtība celsies. Paši pirmie vienlatnieku sērijas eksemplāri jau tagad ir dārgāki: monētu ar stārķi Madis tirgo par 10 latiem, ar skudru – par sešiem. «Pēc eiro ieviešanas skudra noteikti nebūs lētāka. Cik tieši dārgāka – to vēl nevar pateikt.» Piemēram, 1992.gadā kalta nelietota viena lata monēta tagad maksā četrus latus. Banknošu cena parasti ceļoties vēlāk nekā monētām.

Ne jau laiks latus padarīs vērtīgākus – katrai naudai esot stāsts, kāpēc tā maksā tieši tik. Parasti vērtīgāka ir tā nauda, kas iznākusi mazā tirāžā. Visas nelocītās banknotes, kas iespiestas 1992.gadā, tagad maksā vairāk. Piemēram, pieclatnieks 15-20 latus, desmitnieks – ap 15 latiem. Visgrūtāk atrast nelocītu 1992.gadā drukātu 20 latu Z sērijas (aizvietotājsērija) banknoti, kas atkarībā no stāvokļa var maksāt līdz 350 latiem. Ne vienmēr vērtību nosaka laiks un tirāža – 1998.gada simtlatnieks tagad maksā 450 latus, jo šo gadu laikā cēlusies zelta cena. Piemēram, Vācijā vērtīgākas bijušas nevis īpašās jubilejas monētas, bet 30.gadu sudraba ikdienas apgrozības monētas – tām netika pievērsta tik liela vērība, jo tās bija ikdienas nauda. Tās tagad ir retākas, jo lielākā daļa tika atdotas un iznīcinātas. Atšķirībā no jubilejas monētām, kuras cilvēki glabā.

Lats kļūs par suvenīru vai ieguldījumu? Madis atbild – abi varianti. Pareizi ieguldot, būs peļņa. Piemēram, par nominālvērtību noteikti vērts iepirkt vienlatniekus, kurus izlaida pirmos: skudra, stārķis, Sprīdītis, gailītis. To bankā vairs neesot. «Ja var 1992.gada pieclatniekus dabūt par bankas cenu, jāpērk. Bet to jau sen nav tirgū,» Madis smejas. Viņš katru dienu pēta tirgu un zina to. Vairākums kolekcionāru nebūt nav vīrieši. Nesen kāda sieviete nolikusi ap 8000 latu skaidrā naudā, lai tiktu pie latu kolekcijas.

Rīgas Numismātikas salonā jau tagad jūt, ka cilvēki nāk pirkt latu kolekcijas piemiņai. Kā suvenīrus. «Vēlāk atrast būs grūtāk,» Madis piekodina. Latu un santīmu monētas cilvēki vieglu roku atliek pēdējā brīdī, bet divdesmit vai simt latus izņemt no maka un ielikt plauktā tik vienkārši nevar. Tā tomēr vēl ir nauda.

Madis novērojis, ka jauniešiem lata nomaiņa ir samērā vienaldzīga, taču vecāki cilvēki eiro īsti netic, jo ar naudas reformām apmānīti daudz reižu. «Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai latu aizmirstu. Lats tik un tā būs mīļš, lai arī ikdienā lietos eiro,» saka Madis un uzskaita no 1918.gada Latvijā lietotās naudaszīmes: Latvijas rublis, lats, marka, rublis, atjaunotais rublis un lats. «Repšiki» aizmirsušies ātrāk, jo bija īsu laiku. 

«Nekur jau Latvija nepazudīs. Būs savs dizains, būs gadā divas jubilejas monētas,» mierina Madis. Viņš ir arī par apzīmējumu «euro», jo citādi katrā valstī tas būtu jāizrunā atbilstoši. Piemēram, «kā grieķiski ir eiro, kā to izrunāt»? Vēl kāds labums no eiro – Madim atkritīs valūtas maiņas izmaksas, jo retās monētas viņš iepērk par eiro, Latvijā pārdod par latiem.

Kad Latvijā iznāks eiro, Madis būs Latvijas Bankā un iepirksies salona vajadzībām. Eiro iznākšanas dienā Igaunijā viņš jauno naudu iegādājās klientiem – kolekcionāriem Eiropā. «Bankā bija jauka atmosfēra. Lielā zālē akordeonisti spēlēja igauņu nacionālo mūziku un pie vairākiem galdiņiem varēja nopirkt jaunos eiro.»

Ceļojošā Milda

Labi pazīstamais latviešu tautumeitas profils, kurš rotājis Latvijas latus gan pirmās brīvvalsts laikā, gan pēc neatkarības atjaunošanas, līdz ar eiro ieviešanu nekur nezudīs – tieši viņu redzēsim, turot rokās Latvijas kaltās viena un divu eiro monētas

Pavisam drīz – pēc aptuveni trim mēnešiem – kļūs zināms, vai no 2014.gada janvāra Latvijas iedzīvotāju makos skanēs eiro. Pēc galīgā lēmuma saņemšanas no Eiropas institūcijām par Latvijas gatavību ieviest eiro Latvijas Banka dos starta šāvienu Latvijas monētu kalšanai, tādējādi noslēdzot aptuveni 10 gadus ilgu gatavošanos vienotās valūtas ieviešanai. Lai arī sabiedrībā valda negatīvs noskaņojums par eiro ieviešanu, iespējams, to gaišāku darīs fakts, ka latviešiem tik tuvā Milda, attēlota uz eiro monētām, turpmāk ceļos pa visu pasauli.

Latvijas simboli

Eiro banknotes visām ES dalībvalstīm ir vienādas, savukārt eiro monētu reversa dizainu katra valsts var noteikt savu. Tādēļ pirms aptuveni deviņiem gadiem, 2004.gada janvārī, vēl pirms Latvija oficiāli bija uzņemta ES, Latvijas Banka izsludināja tautas ideju konkursu par eiro monētu dizainu. Tajā iedzīvotāji kopumā iesniedza 1088 ierosinājumus. Viens no galvenajiem kritērijiem potenciālajiem eiro monētu sižetiem bija tas, cik bieži katrs no simboliem nosaukts.

«Nekas jauns nebija izdomāts, jo Latvijas iedzīvotāji visvairāk gribēja redzēt uz monētām, pirmkārt, Brīvības pieminekli (nosaukts 370 reizes), otrkārt, tautumeitu jeb tautā sauktu par Mildu (nosaukta 254 reizes). Tālāk nāca ozols, Rīgas panorāma un ģerbonis,» stāsta Latvijas Bankas monētu daļas vadītāja un monētu dizaina komisijas locekle Maruta Brūkle. Par uzvarētāju konkursā atzina jēkabpilietes Ilzes Kalniņas ierosinājumu, saskaņā ar kuru uz divu eiro monētas būtu attēlots tautumeitas profils, uz viena eiro monētas – Brīvības piemineklis, bet eiro centu monētas rotātu Latvijas valsts lielais un mazais ģerbonis. Konkursa žūrija uzskatīja, ka tieši šie trīs sižeti simbolizē Latviju un tās pamatvērtības – tautas tēvzemes mīlestību, ilgas un cīņu par brīvību un lepnumu par savu zemi un cilvēkiem. Tiesa, pēc konsultācijām ar naudas kaltuvēm skiču konkursa eksperti nolēma atteikties no Brīvības pieminekļa izmantošanas eiro monētu dizainā, jo pieminekļa izmēru dēļ to neizdotos attēlot visā godībā. «Tas laukums ir ļoti mazs, un mūsu brīvības dieviete būtu absolūti neatpazīstama,» sacīja Brūkle. Tā nolemts arī uz viena eiro monētas attēlot tautumeitas profilu. 

Latvijas Bankas eksperte atzīst – tautumeita, kas attēlota uz pirmskara Latvijas piecu latu monētas, ir īpašs simbols, gandrīz kā svētums tautai. «Tā ir ļoti vērtīga pārmantojamība, ka mēs nezaudējam šo simbolu. Mums tas bija, tad kādu laiku nebija un tajā pašā laikā katram bija, un tika lielā vērtībā turēts, un tad mēs atkal to atguvām, un tagad mēs turpināsim ar to dzīvot,» sacīja Brūkle. 

Latvijas eiro monētu dizains paliks nemainīgs vismaz 15 gadus. Saskaņā ar Eiropas regulām monētu nacionālo dizainu drīkst mainīt tikai vienu reizi 15 gados, tādējādi veicinot apgrozībā esošo monētu atpazīstamību. Izņēmums gan ir monētas, uz kurām attēlots kādas valsts vadītājs. Tādā gadījumā eiro monētu dizainu drīkst mainīt, mainoties monarham vai arī tam kļūstot vecākam, lai attēlotu izmaiņas monarha izskatā.

Kamanas kaļ vasarā

Latvijas Banka jau veikusi vairākus sagatavošanās darbus eiro ieviešanai. Pērn rudenī izsludinātā konkursā izvēlēta iespējamo Latvijas eiro monētu kaltuve – tā būs Bādenes-Virtembergas Valsts kaltuve Vācijā jeb Štutgartes kaltuve. Iepriekš tā Latvijai kalusi abas 2012.gada īpaša dizaina viena lata monētas ar ezi un Ziemassvētku zvaniņiem, tā kalusi ap 40% no visām Vācijas eiro monētām. Brūkle atklāja, ka pašlaik Štutgartes kaltuvē tiek gatavoti Latvijas eiro monētu paraugi. Kad tie būs apstiprināti, kaltuve veiks testa kalumus. Šādi sagatavošanās darbi nepieciešami, lai pozitīva lēmuma gadījumā par eiro ieviešanu Latvijā nebūtu jākavē ražošanas process. Kopumā Latvijai būs nepieciešami 400 miljoni dažādu nominālu eiro monētu, lai nodrošinātu gan apgrozībā esošo latu monētu nomaiņu, gan rezervi eiro aprites nodrošināšanai šogad un nākamgad. Kalšana izmaksās 7,9 miljonus latu.

Savukārt eiro banknotes visai eirozonai drukā Eiropas Centrālā banka (ECB), un Latvijas vajadzībām atsevišķi tās pašlaik nav plānots drukāt. Saskaņā ar ECB kārtību tās iecerēts aizņemties no kādas centrālās bankas eirosistēmā un turpmākajos gados atdot, kad banknotes plānotā kārtībā tiks drukātas saskaņā ar ECB koordinētiem plāniem. Lai arī par aizņemtajām banknotēm procenti nebūs jāmaksā, kopumā divu gadu laikā banknošu izgatavošanai un piegādei plānots tērēt aptuveni 7,1 miljonu latu.

Latvijas Banka novembrī un decembrī eiro banknotes un monētas piegādās saviem tiešajiem klientiem – komercbankām, savukārt bankas no 10.decembra būs gatavas eiro skaidro naudu sākt piegādāt saviem klientiem – uzņēmumiem un veikaliem. Lai Latvijas iedzīvotāji pirms eiro ieviešanas varētu iepazīties ar eiro monētām, no 10.decembra bankās, pasta nodaļās un Latvijas Bankā varēs iegādāties eiro monētu sākumkomplektus. Tajos būs visu nominālu eiro monētas,  un viens komplekts būs 10 latu jeb 14,23 eiro vērtībā. 

Lati – uz pārstrādi un muzejiem

Pret eiro monētām iemainītos latus sagaidīs mūsdienīgs liktenis – pārstrāde, kas ļaus arī nedaudz nopelnīt. Banknotes plānots sasmalcināt un pārvērst kokvilnas smalkmē, savukārt lata monētas deformēs un pārdos pārkausēšanai. Latvijas Banka cer iegūt ap 2,8 miljoniem latu, ņemot Londonas biržā kotējamo metālu vidējo cenu 2012.gadā un nekotējamo metāllūžņu vērtību.

Tiesa, ne pilnīgi visi vecie lati tiks pārstrādāti. Latvijas Banka nolēmusi parūpēties, lai Latvijas muzejos būtu pieejams pilns lata naudaszīmju un monētu komplekts. Nekādus īpašus suvenīrus no vecajiem latiem nav plānots veidot, taču ikviens Latvijas iedzīvotājs var saglabāt kādu lata monētu vai banknoti piemiņai. Lata jubilejas monētas, kas vēl nebūs izpārdotas, Latvijas Banka turpinās tirgot kā numismātikas priekšmetus.

Katrai eirozonas dalībvalstij ir tiesības vienu reizi gadā izdot īpaša dizaina divu eiro apgrozības monētu, kas veltīta kādam valsts mēroga nozīmīgam pasākumam vai vēstures faktam. Ar šīm monētām var norēķināties jebkurā eirozonas valstī, un tā pēc savas būtības būs kā īpašā dizaina viena lata monētas.