Pasaule ir tik paredzama… Pie Brīvības pieminekļa 16.martā rīkles un rokas izlocījuši ļaudis, kas uz leģionāru vēsturiskās drāmas rēķina šodien taisa politiku un cīnās par ietekmi. Kā jau vēlēšanu gaidās piedien, bliež augstos toņos. Propagandas sirēnu decibeli apklusina saprāta kluso balsi – dusmās kādam aptaurētajam sāk rādīties cūkas policistu vietā, citam aust jauna valdība.
Izslēdzu ziņu lenti, eju uz teātri. Tur Mihails Gruzdovs leģionāru un antifašistu politisko drāmu ir pārvērtis mākslā, lai politiskajos dzīvniekos atmodinātu cilvēkus. Vai karš ir beidzies, – Gruzdovs jautā Piemiņas dienas iestudējumā. Atbildei atskan šāviens. Tā ir pašnāvība. Uz skatuves, protams. Pēc izrādes ejot gar Brīvības pieminekli, uzvēdī mirušo ziedu smarža. Ieelpoju dzestro gaisu, pametu skatienu uz pilsētas ugunīm – jā, karš ir beidzies. Tikai no mēteļa kabatas turpina šaut, tur internetam pašnāvnieciski pieslēgusies mana mobilā ierīce.
Un tomēr pasaule ir neparedzama… Latvietis Ernests Gulbis īsā laika sprīdī no 109.vietas pasaules tenisa rangā uzlēcis uz 55.pozīciju, izcīnot fantastisku 13 uzvaru sēriju. 24 gados sapratis, kāds ir viņa dzīves mērķis. Priecīgs, jo citi to neapjēdzot visa mūža laikā. Gulbis pirms dažiem gadiem jau gandrīz tika elites divdesmitniekā, taču paklupa gluži kā uz kurpju šņorēm, kuras slinkums kārtīgi aizšņorēt. Tagad sapratis – ir labāks par citiem, kas viņam priekšā, atliek tikai pierādīt to vispirms jau pašam sev. Ernest, lai izdodas!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.