Politiķi uzlika lielāku slogu iedzīvotājiem, lai atvieglotu nastu nerezidentiem
Ārzemnieku nauda vietējās bankās ir kā nitroglicerīns. Mazās devās tas palīdz nomierināt sirdi. Lielos daudzumos un nestabilā vidē tas var iznīcināt banku seifus un likt nodrebēt valdības ēkām. Ar negaidītu blīkšķi agri sestdienas rītā eirozonas krīze sašūpoja vēl vienu valsti, un, pat ja mums palaimēsies un Latviju tieši neskars tālajā Kiprā notiekošais, tā mācības mums ir visai aktuālas.
Kiprieši bija izvēlējušies attīstības ceļu, kuru ik pa brīdim uz ātru peļņu orientēti politiķi ir ieteikuši Latvijai – kļūt par «reģionālo finanšu centru», par ārzonu, kur glabājas vai tiek slēpta no citām valstīm nākusi nauda. Sekojot šim modelim, pēdējos 20 gados Kipra kļuvusi par mīļu vietu Krievijas naudīgajām aprindām, kuras tur glabā savus vairāk vai bieži vien mazāk godīgi nopelnītos līdzekļus.
Šis naudas pieplūdums ir acīmredzami spēcinājis Nikosijas saites ar Maskavu. Kipras bankās noguldītās naudas apjoms bija tik liels, ka pašu valstī to izmantot nevarēja, tāpēc ievērojama daļa tika ieguldīta Grieķijā. Kad 2010.gadā kaimiņvalsts ekonomikā sākās krīze, Kipras banku zaudējumi apdraudēja arī mazās salas finanšu stabilitāti. Jebkura cita ES valsts būtu meklējusi palīdzību Briselē, bet Kipra izvairījās iet šo ceļu un ar to saistīto rietumnieku uzraudzību, bet 2011.gadā saņēma 2,5 miljardu eiro aizdevumu no Krievijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.