Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kriminālnoziedznieks

Skolotājs Pāvels Jurs, kuram draud cietums par neatļautu grāmatas publicēšanu internetā, atvainojas valstij, ka izņēmis «pamatakmeni» no tās ekonomikas

Ar Liepājas 15.vidusskolas vēstures skolotāju un Liepājas Universitātes doktorantu Pāvelu Juru (27), kurš pagājušajā nedēļā tika atzīts par aizdomās turamo izdevniecības Zvaigzne ABC grāmatas neatļautā publicēšanā internetā, pirmdien pusdienojam vienā no Liepājas jaunākajām kafejnīcām Darbnīca.

«Gribu iziet no šīs situācijas ar mierizlīgumu un ar cieņu. Es nepiekritīšu mierizlīgumam, kas aizskars manu cieņu. Bet ir skaidrs, ka es vairs neiešu uz Zvaigzne ABC veikalu,» drūmi saka Jurs. Pēc satraucošajām ziņām, ka Juram par grāmatas publicēšanu var draudēt pat divu gadu cietumsods, pagājušās nedēļas nogalē viņš ar izdevniecību vienojies par mierizlīguma iespēju.

Strīdus ābols ir skolotāja mājaslapa www.pavelsjurs.lv, ko viņš skolēnu vajadzībām izveidojis pirms diviem gadiem, drīz pēc skolotāja gaitu sākuma. Tajā bez atļaujas publicējis arī ieskenētu Zvaigzne ABC izdoto Valda Klišāna grāmatu Vēsture vidusskolai. Visa grāmata publicēta pa daļām 2011.gadā. Jurs atminas – šāgada sākumā saņemti divi e-pasti no grāmatas autora, lai no mājaslapas tiktu izņemtas konkrētas sadaļas. Viņš tās izņēmis, tomēr kaut kas no grāmatas satura palicis arī mājaslapas apakšsadaļās. «Tas nebija apzināti. Jo – kas ir skolotājs? Viņš ikdienā rukā pilnu slodzi. Es laikam kaut ko nenoskatīju līdz galam,» Jurs skaidro.

«Tagad tā mierīgi visu analizējot – konflikts ir starp izdevniecību un Pāveru Juru. Bet izdevniecība pie manis nebija vērsusies. Rīgā zinātāji man pateica: Zvaigzne ABC ir Zvaigzne ABC ar visām savām ekskluzīvajām iespējām tirgot mācību līdzekļus, un Klišāns pats strādā izdevniecībā. No viņa vēl viens e-pasts netika saņemts par to, ka vēl kaut kas nav kārtībā, bet izdevniecība pie manis oficiāli nevērsās. Toties 9.maijā es uzzināju «ekšenu»,» stāsta Jurs.

Todien, nesot gružu maisiņu uz miskasti, lai pēc tam dotos uz skolu, viņu mājas pagalmā sagaidījuši četri policisti no Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes. Skolotāja pirmā reakcija bijusi šoks. Rādījis, ka viņa gružu maisiņā nav līķa. Policisti ieteikuši nepretoties, citādi vedīšot uz Rīgu. Viss beidzies ar kratīšanu un divu stundu pratināšanu. «Tas bija ļoti nepatīkami. Man tobrīd mājās bija ģimene. Iznāca mana mazā meitiņa. Es teicu: «Iedod onkulim pieci. Viņi domā, ka tētis ir kriminālnoziedznieks, gan jau mēs tiksimies pēc diviem gadiem»,» Jurs ironiski atstāsta piedzīvoto.

Skolotājs turpina analizēt visu pēdējās nedēļās notikušo. Viņaprāt, stāsts ir par izglītības sistēmu. «Nav jābūt pedagoģijas doktorantam, lai saprastu, ka skola pilda ne tikai izglītojošās funkcijas. Tās ir sociālās funkcijas. Bērni tagad atnāk uz skolu paēst pusdienas. Tā ir realitāte. Tagad kratīsim visus pēc kārtas? Varbūt šī bija paraugprāva – paskatieties, pabaidieties.»  

Skolotājs nenoliedz, ka pārkāpis autortiesību likumu, taču jautā – kā paliek ar Satversmi un bezmaksas izglītību, ko patiesībā daudzas ģimenes nevar atļauties. 

Viņš saprot, ka Klišāns varētu justies aizskarts par sava darba publicēšanu, taču līdzīgā situācijā tagad ir arī pats, jo Jura mājaslapa ir bloķēta. Viņš par tās izveidošanu nav saņēmis ne santīma, ieguldījis naudu par uzturēšanu. Tagad skolēniem vairs nav pieejamas skolotāja veidotās prezentācijas, audio un video lekcijas. «Ja cilvēks rada bezmaksas pieejas materiālu Latvijas un pasaules vēstures apguvei, tādējādi stiprinot nacionālo pašapziņu izglītības sistēmā, jūs viņu tagad tiesāsit?» Jurs ir kareivīgi noskaņots.

Skolotājs cer, ka šis atgadījums kalpos par piemēru, ka sistēmā nav kārtības. «Es negribu mētāties ar vārdiem, ka tas ir trieciens demokrātijai, jo viss ir likumīgi. Bet līdzās likumam vienmēr pastāv morāle. Man liekas, ka morāle ir pārkāpta. Es nezinu, kam tas viss bija vajadzīgs, varbūt tāpēc, ka man ir savs viedoklis, kas ne vienmēr ir citiem tīkams.»

Viedoklis Juram ir arī par Latvijas vēstures mācīšanu. Skolotāju tā neapmierina – izdotās jaunās grāmatas esot pilnīgs «copy&paste» no pasaules vēstures grāmatām. «Vai tas nav bizness? Jauna grāmata, skolotāja grāmata, darba burtnīca? Tas ir bizness uz valsts rēķina.»

Jurs savas stundas nebalsta tikai uz vienu mācību līdzekli, bet prezentācijās izmanto vairāk nekā desmit avotus. «Mācīt pēc vienas grāmatas ir sekli – nevajag grāmatas autoram būt par sevi tik augstās domās, tas ir pārspīlēti.» Viņš savas stundas vidusskolā pietuvinājis augstskolas līmenim, ar diskusijām. Hronoloģijas datiem ir domāta mājaslapa, bet stundās «mēs runājam, nevis skolotājs tikai stāsta vai liek atvērt grāmatas un visu pārrakstīt, kas skolās joprojām notiek». «Es tā negribu, nevienā manā kontroldarbā nav jautājumi – kas, kur, kad. Nav svarīgi atcerēties gadskaitļus, svarīgāka ir izpratne,» saka skolotājs. 

Jurs piebilst, ka visā šajā stāstā tomēr nejūtoties kā noziedznieks, arī ne kā Robins Huds. «Es jūtos kā pedagogs, kurš dara savu darbu. Taču esmu pazaudējis vērtības apziņu,» Jurs stāsta, ka pēc notikušā apsver iespēju doties prom no Latvijas. «Kā tagad jūtas mana ģimene? Manai sievai ir reāli bail. Es pats, ejot ārā no mājas, kā idiots skatos riņķī, vai mani nevaktē.»

«Es atvainojos Klišānam, atvainojos publiski valstij, ka esmu izņēmis «pamatakmeni» no valsts ekonomikas,» saka Jurs, tomēr paliekot pie pārliecības, ka darījis labu.

Zvaigzne ABC advokāts Ivo Klotiņš norāda, ka tiek pārrunātas izlīguma detaļas. Gala lēmumu šajā lietā pieņems procesa virzītājs – Valsts policija. Sarunas nobeigumā Jurs caur mobilo tālruni ielūkojas internetā, vai nav kādi jaunumi viņa lietā. Viņam izlīguma nosacījumi vēl nav zināmi.

Ēdienkarte

Aukstā zupa, gaļas salāti
Melna kafija

Studiju izvēle: palikt vai aizbraukt?

 

Pirmoreiz ideja par mācībām ārzemēs man radās pēc 9.klases izlaiduma, kad uzzināju – studijas Dānijā ir bezmaksas. Vēlāk noskaidroju, ka tāda iespēja ir arī Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā.

Sapratu, ka Latvijā studēt nevēlos. Beidzot vidusskolu, uzskatu sevi par pieaugušu cilvēku, kuram ir svarīgi būt finansiāli neatkarīgam. Diemžēl Latvijā vidējā darba alga ir 1,20-1,50 lati stundā, un studijas apvienot ar pilnas slodzes darbu, lai spētu sevi nodrošināt, ir gandrīz neiespējami. Turklāt budžeta vietu skaits ir ļoti ierobežots. Man pirmajā vietā ir izglītība – vēlos tai veltīt tik daudz spēku, cik vien iespējams.

Daudzus studentus Latvijā neapmierina arī mācību saturs, jo galvenais uzsvars ir uz teorētiskajām zināšanām. Turklāt pasniedzēji nestrādā savā jomā jau gadiem, bet studentiem ir vajadzīgas zināšanas par to, kas pašlaik notiek darba tirgū – kādas prasmes nodrošina konkurētspēju.

Sākotnēji mana lielākā motivācija studēt ārzemēs bija bezmaksas mācības. Taču tā ir arī neatsverama pieredze un iespēja iegūt starptautisku augstāko izglītību, kas ļauj strādāt jebkurā pasaules valstī. Studiju sastāvdaļa ir prakse, un šajos uzņēmumos ir iespējas tikt pamanītam un saņemt savu pirmo darba piedāvājumu. Mācoties kopā ar studentiem no daudzām valstīm, varu paplašināt redzesloku, iegūt kontaktus, pilnveidot angļu valodu.

Pērno vasaru pavadīju Norvēģijā, strādājot par aukli. Tā bija vērtīgākā vasara manā mūžā, es iemīlēju šo valsti. Nolēmu veltīt gadu, lai iemācītos norvēģu valodu (ārzemju studentiem tiek piedāvāta mācību programma), tagad vēlos tur studēt.

Manuprāt, Latvijai ir jāmeklē jaunas iespējas, kā piesaistīt jauniešus. Daudzi uzskata, ka pieredze, augstais izglītības līmenis, valodu zināšanas ir tā vērtas, lai pamestu draugus, ģimeni un dotos prom. Nenoliedzami, aizbraucot jābūt gatavam arī grūtībām – jāatrod darbs, dzīvesvieta, apkārt viss ir svešs, tu esi pilnīgi viens. Tomēr galvenais ir saglabāt pozitīvu attieksmi un nenogurstoši strādāt, lai sasniegtu savus mērķus.

Studiju izvēle: palikt vai aizbraukt?

 

Mūsdienu pasaulē jauniešiem piedāvā ārkārtīgi lielas iespējas, it īpaši mācību ziņā. Nav problēmu aizbraukt mācīties uz ārzemēm un tur likt pamatus savai nākotnei. Tomēr es esmu no tiem, kas izvēlējās laist saknes dziļāk tepat Latvijā.

Daudz domāju par braukšanu uz Dāniju vai Nīderlandi, pat dokumentus studijām biju iesniedzis. Tomēr sarunas ar vietējo augstskolu absolventiem lika mainīt domas. Sāku izvērtēt paziņu loku un noderīgus kontaktus, kas man jau ir tepat Latvijā – kā varu tos izmantot savā karjeras izaugsmē un mērķu sasniegšanā. Tas ir svarīgi, ka manā apkārtnē jau ir cilvēki, kas var un ir gatavi man palīdzēt. Aizbraucot uz ārzemēm, būtu jāiegulda daudz darba, lai izveidotu vērtīgu kontaktu loku pilnībā no jauna. Turklāt, ja pēc studijām ārzemēs ir vēlme atgriezties Latvijā, kontakti paliks ārzemēs. Latvijas augstskolās ir pietiekami daudz budžeta vietu, lai labākie studenti varētu izvairīties no galvassāpēm par izmaksām un koncentrētos uz mācībām. 

Manuprāt, ir svarīgi, lai students pilnībā ieguldītu sevi studijās, jo tikai tad ar dziļām zināšanām veidos stiprus pamatus savai nākotnes profesijai. Ārzemēs ir grūtāk – kaut arī mācības ir par brīvu, dzīvošanas izmaksas ir milzīgas, salīdzinot ar Latviju, tāpēc lielākā daļa vecāku nespēj pilnībā nodrošināt bērnus finansiāli un studentiem sanāk daudz strādāt paralēli mācībām. Manuprāt, nav nemaz tik viegli apvienot darbu un mācības tā, lai kāds no tiem neciestu.

Vērojot lielo emigrāciju, rodas arī vēlme pierādīt tiem, kas aizbrauc, ka veiksmīgu karjeru var veidot tepat Latvijā. Cilvēkus pievelk lielās algas ārzemēs, bet es uzskatu – daudz svarīgāk ir būt atzītam un novērtētam sabiedrībā. Tas veido iekšējo apmierinātību ar sevi, jo citu cilvēku cieņa ir nepieciešama katram kā motivācija, bet emigrants reti var palielīties ar sabiedrības atbalstu. Kaut arī esmu izvēlējies turpināt izglītību Latvijā, iespējams, maģistra studijām meklēšu interesantāku variantu ārzemēs. Galvenais ir meklēt un salīdzināt.

Maldi un nabadzība

Turīgākā piektdaļa saņem lielāku daļu sociālā atbalsta naudas nekā nabadzīgākie

Oligarhu valdīšanas laikā valdībai politiku taisīt bija, iespējams, tehniski sarežģīti, toties konceptuāli viegli. Bija jāatrod pareizā shēma, kā iešķiebt naudu pareizajiem cilvēkiem, un ne par ko citu sevišķi galva nebija jālauza.

Tagad brutālā valsts mašinērijas izmantošana dažu vareno labā ir beigusies. Politikas veidošanas lauks ir kļuvis fragmentētāks, iniciatīvas – daudzveidīgākas. Politiķi paši jūt, ka kļuvuši atkarīgāki nevis no dažiem maizes tēviem, bet no vēlētājiem, un tāpēc sabiedrības dienas kārtībā parādās temati, kas nenāk no partiju vides.

Tā pēdējos mēnešos noticis ar jautājumu par nevienlīdzību. Pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica dziļi raktie un efektīvi pasniegtie (tajā skaitā arī žurnālā Ir) pētījumi par nevienlīdzību un zemajām algām šo problēmu izvirzījuši politisko diskusiju priekšplānā.

Nākamais solis būtu ķerties pie šo problēmu racionālas risināšanas. Ar to gan vēl aizvien ir grūtības. No vienas puses, daudzās ministrijās analītiskā kapacitāte atpaliek no vēlamā, un kā gan tas varētu būt citādi, ja no ierēdņiem daudzus gadus nopietnas analīzes netika prasītas? No otras puses, politiķi arī nav pieraduši strādāt ar galvu. Ir daudz vieglāk un emocionāli ērtāk sekot saviem aizspriedumiem vai vienkārši pakļauties plaši izplatītiem mītiem.

Par nelaimi, tādai praksei ir bijusi izšķiroša ietekme uz sociālo politiku, kuras bieži dzirdamie pamatpostulāti skan: pirmkārt, mēs kā valsts vēl esam pārāk nabagi, lai sāktu nodarboties ar labumu pārdali, un, otrkārt, sabiedrības nabadzīgākā daļa ir slinka un labprātāk dzīvo no pabalstiem, nevis strādā.

No šādiem uzstādījumiem izrietošā politika ir skaidra – pēc iespējas maz naudas veltīt nabadzības samazināšanai. Rezultāts arī skaidrs – Latvijai nevienlīdzības rādītāji konsekventi ir starp visaugstākajiem Eiropas Savienībā.

Par laimi, kaut kas sāk mainīties arī politiķu un ministriju attieksmē pret faktiem un pierādījumiem. Jau pagājušajā gadā Labklājības ministrija Pasaules Bankai pasūtīja pētījumu par Latvijas sociālo pabalstu sistēmu, kurš dotu pamatu veidot faktos, nevis aizspriedumos balstītu politiku. 15.maijā PB un ministrija prezentēja pētījuma galvenos rezultātus, un drīz plašākai publikai būs pieejams arī viss pētījums. Jāsaka, tas neko labu neliecina par līdzšinējo sociālo politiku un iedragā aizspriedumus, uz kuriem tā tikusi balstīta.

Pirmkārt, lai arī ir tiesa, ka nabadzīgākas valstis parasti velta mazāk naudas sociālām vajadzībām, pat uz citu mums līdzīgu ES valstu fona Latvija izceļas ar savu skopumu. Latvija ir trešajā vietā no apakšas, ja salīdzinām, cik liela daļa no iekšzemes kopprodukta tiek veltīta sociālajam atbalstam, un šajā rādītājā atpaliekam ne tikai no kaimiņvalsts Lietuvas, bet arī no nabadzīgākajām valstīm – Bulgārijas un Rumānijas. Turklāt salīdzinoši maz šo līdzekļu tiek veltīts tieši nabadzības samazināšanai, bet lielākie izdevumi ir par tādām programmām kā ģimenes valsts pabalsti, kurās nauda tiek dalīta, neskatoties uz saņēmēja ienākumiem vai vajadzībām. Rezultātā sabiedrības bagātākā piektdaļa saņem lielāku daļu no visas sociālajam atbalstam veltītās naudas nekā nabadzīgākā piektdaļa. Tātad nav tā, ka neesam gatavi labumu pārdalei. Tā vienkārši notiek par labu turīgajiem. (Plašāka informācija par pētījuma rezultātiem.)

Otra «vispārzināmā patiesība», kuru pētījuma rezultāti liek pamatīgi apšaubīt, ir apgalvojums, ka Latvijā veidojas no pabalstiem atkarīgo cilvēku slānis, kuri nu tik būtu jādzen uz darbu, atņemot viņiem valsts atbalstu. Ar šādiem argumentiem tika pamatota garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa samazināšana un pilnīga nodošana pašvaldībām šāgada sākumā. Pētījuma autori skaidri norāda, ka šāds solis ir bijis kļūdains. Nav pierādījumu, ka Latvijā būtu plašs no GMI atkarīgu cilvēku slānis – to saņem ierobežots cilvēku skaits un pārsvarā uz īsu laiku. Turklāt pabalsta administrēšanas nodošana pašvaldībām nozīmēs nevienlīdzības pieaugumu, jo trūcīgākās pašvaldības maksās mazāk.

Droši vien kāds apšaubīs gan Pasaules Bankas pētījumā konstatētos faktus, gan secinājumus. Ja tas notiek uz citu, labāku pētījumu pamata, tas būtu tikai apsveicami. Taču nedrīkst vairs būt tā, kā bijis līdz šim, ka diskusijas par tik svarīgiem jautājumiem balstās uz aizspriedumiem, dažiem spilgtiem piemēriem («manā pagastā ir ģimene, kura…») vai arī uz to, ko «visi zina». Jo izrādās, ka tas, ko «visi zina», ne vienmēr tā ir.

Pētījums atklāj daudzus trūkumus Latvijas sociālajā sistēmā, taču Dombrovska valdības attieksme pret tā rezultātiem parādīs ko vairāk nekā tikai tās nostāju nevienlīdzības jautājumā. Šā autoritatīvā pētījuma ietekme ir atkarīga no tā, cik lielā mērā cilvēki, kuri savulaik ienāca Saeimā un valdībā ar mērķi padarīt politiku godīgu, ir gatavi saprast visu, kas izriet no šāda uzstādījuma. Korupcijas apkarošana ir ļoti svarīgs, tomēr tikai pirmais solis šajā programmā. Ja politika nebalstās faktos, arī tad tā nav godīga.

Komentārs 140 zīmēs

Kļūst gaišāks. Pētnieki konstatējuši, ka 2012.gadā ēnu ekonomika samazinājusies līdz 21,1% no IKP. Uzņēmējiem pieaugot bailes no valsts pārbaudēm.

Kaut basām kājām, bet Eirovīzijā. Spara netrūka, tomēr kosmonautiski spīguļojošā Latvija nespēja izkļūt no pusfināla. Šogad modē dabas bērns no Dānijas.

Skriet ir veselīgi. Vaškevičs nav atrodams slimnīcā Vīnē, kurā viņš ārstējoties. Par kukuļdošanu apsūdzētais ar iesauku Sports laikam vēl spēj ņemt kājas pār pleciem.

Prezidents dūņās

Diez vai zviedri «paši vainīgi», ka Krievija simulēja kodoluzbrukumu Stokholmai

Prezidents Andris Bērziņš neuzskata, ka Latvijas jauniešu piedalīšanās militārās nometnēs Krievijā būtu bīstama, pārmet «mums pašiem», ka jauniešiem nav piedāvāta labāka alternatīva, un aicina «iet uz priekšu», nevis meklēt ienaidniekus. 

Satversmes aizsardzības birojs savos pārskatos brīdina par Krievijas jaunajā ārpolitikas doktrīnā likto uzsvaru uz «maigo varu» ietekmes atgūšanai bijušās PSRS teritorijā. Bijušais SAB direktors Jānis Kažociņš bez aplinkiem pateicis kaimiņvalsts ilgtermiņa mērķi: «Krievija mūs atkal grib apvienot ar sevi.» Drošības policija nesen publicētajā gada pārskatā pievērš uzmanību līdz šim mazāk ievērotai šīs «maigās varas» politikas izpausmei Latvijā – jauniešu iesaistīšanai militāri patriotiskās nometnēs Krievijā. 

LTV raidījums De Facto svētdien informēja par vienu šādu jauniešu grupu no Rīgas 34.vidusskolas, kas ar Rīgas domes dibinātā Tūrisma attīstības biroja atbalstu sabijusi nometnē Sojuz (Savienība) Krievijas pilsētas Veļikije Luki pievārtē. Jaunieši apguvuši karošanas un spiegošanas zinības un solījuši uzticību «brāļu tautu savienībai». 

Valsts prezidents un Nacionālās drošības padomes vadītājs Bērziņš pirmdien Latvijas radio Krustpunktā pārmeta Latvijas drošības iestādēm, ka «viņas meklē draudus tur, kur es tos galīgi neredzu», ka «tie cilvēki nesaprot, ko viņi dara», un ka «viņiem jādara savs darbs, nevis jāmeklē ienaidnieki». 

Latvija ir NATO un Eiropas Savienībā, «lai nodrošinātu savu stabilitāti un meklētu savu ceļu uz priekšu, nevis meklētu vainīgos vai ienaidniekus», teica prezidents. Mēs paši «nepietiekami strādājam ar saviem jauniešiem», tāpēc pārmest šādas nometnes apmeklējušajiem kaut ko varētu tikai tad, ja būtu viņiem piedāvājuši «iespējas šeit». Jo citādi, ja jau «visur ir drauds», tad «jāslēdz robežas ciet», un jauniešus nevarot laist «ne tikai uz Krieviju, bet nekur, jo visur ir draudi», prezidents sašuta un ironizēja, ka tad jau nevarēšot braukt arī uz «Odesas dūņām».

Prezidenta teiktajam varētu piekrist daudzi, kuri jūtas emocionāli piekusuši no brīdinājumiem par Krievijas radītiem apdraudējumiem. Taču ironiskā kārtā viņam var aplaudēt arī tie, kuri aiz pārliecības vai darba uzdevumā cenšas iztēlot Latviju par neizdevušos valsti, kura savu mazspēju mēģina aizbildināt ar ļauno ārējo spēku sazvērestībām. Vēl vairāk – viņa teiktais par robežu slēgšanu un vienādiem draudiem visur diemžēl sasaucas ar Krievijai lojālu šejienes politiķu pastāvīgajiem mēģinājumiem likt vienlīdzības zīmi starp Maskavu no vienas un Briseli un Vašingtonu no otras puses.

Vienmēr vietā ir prezidenta Bērziņa vaicājums, vai paši esam darījuši gana daudz, lai Latvija ir pievilcīga valsts visiem tās iedzīvotājiem. Tikai nevajadzētu krist galējībā un vainot sevi arī par Krievijas ārpolitiskajiem mērķiem. Latvija ne tuvu nav vienīgā valsts, kurai nākas izbaudīt Kremļa arvien agresīvāku attieksmi, kas turklāt mēdz izpausties ne tikai kā «maigā vara», bet arī kā ļoti cieti militārā spēka demonstrējumi.

Diez vai, piemēram, zviedri «paši vainīgi», ka 29.martā divi Krievijas stratēģiskie bumbvedēji simulēja kodoluzbrukumu Stokholmai. Arvien turpinās diskusijas, kā varēja notikt, ka Zviedrijas pretgaisa aizsardzības spēki šo bumbvedēju treniņu nogulēja, un daži zviedru politiķi atkal aktualizē jautājumu par valsts pievienošanos NATO

Tāpat būtu muļķīgi sevi šaustīt ar pārmetumiem, ka paši kaut ko esam darījuši aplami, ja jau Krievija un Baltkrievija šoruden ieplānojušas milzīgus militārus manevrus Zapad 2013 pie mūsu robežas. Iepriekšējās mācībās 2009.gadā, kurās piedalījās 13 tūkstoši karavīru, tika imitēta Baltijas valstu iekarošana un preventīvs kodoluzbrukums Polijai. Līdzīgs scenārijs, tikai vērienīgāks, varētu tikt izspēlēts arī šogad. Paši esam vainīgi? Tāpat kā lietuvieši, igauņi un poļi?

Polijai attiecības ar Krieviju pēcpadomju laikā reizēm bijušas pat sliktākas nekā Baltijas valstīm. Pēdējā laikā tās ir uzlabojušās, un Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis februārī intervijā mūsu žurnālam tās raksturoja kā «pragmatiskas», ja arī trauslas. Viņš norādīja uz veiksmīgu sadarbību ar Krieviju gan tirdzniecībā, gan pat «smago jautājumu» risināšanā. Taču Polija sevi nepazemo, izlikdamās piekrītam arī tādai Maskavas rīcībai, kurai nepiekrīt, vai vainodama sevi par Kremļa nedraudzīguma izpausmēm. 

Arī pievienošanos NATO Polija neuzskata par drošības galapunktu un ir ieplānojusi nākamajos desmit gados veikt vērienīgu aizsardzības spēku modernizāciju un lielāko jaunas militārās tehnikas iepirkumu savā vēsturē. Laikam lieki teikt, ka ne jau aiz bažām par lietuviešu iebrukumu.

Latvijas skolēnu gatavošana par Krievijai lojālu nākotnes «varas eliti» ir tikai epizode Krievijas «tautiešu politikas» izpausmju plašajā klāstā, tomēr atgādina, ka «atkal apvienošana ar sevi» ir ilgtermiņam rūpīgi plānota stratēģija, kurā sava vieta gan «maigajai varai», gan rupjam militāram spēkam. 

Sava vieta šajā stratēģijā acīmredzot ir arī «atkal apvienojamo» nogurumam no pastāvīgajām bažām par drošību. Vēlme izlikties neredzam tik neērto acīmredzamo un tā vietā gremdēties «Odesas dūņās» ir psiholoģiski saprotama. Taču pašapmāns un vēlmju domāšana nav laba drošības politika.

Komentārs 140 zīmēs

Ekspertu vērtējums. Ušakovs: KNAB kratīšana satiksmes departamentā ir politisks pasūtījums. Ameriks: departamentā nav notikusi «kukuļošana klasiskā izpratnē». 

Pēdējais termiņš? Liepājas metalurga kreditori nolēmuši, ka akcionāriem līdz 31.maijam vai nu jāiegulda uzņēmumā 30 miljoni, vai nu jāpārdod akcijas. 

Negaiss, krusa, lauzti koki ir nieks, salīdzinot ar cilvēku veikumu. Ugunsdzēsēji informē: kūlas dedzināšanas sezonas bilance – 2312 ugunsgrēki.

Jānosarkst

 

Politikā ir kāds paradokss (vai cēloņsakarība?) – netrūkst lietu, par kurām jāsarkst, taču sarkstošu politiķu gan trūkst. Raudoši gadās, taču tādi, kas uzņemas atbildību par kļūdām un gatavi arī pamest amatu, ir retums. Parasti tieši pretēji – vēlas saņemt otro (trešo, trīsdesmito) iespēju laboties un «kalpot» tālāk. Piemēram, Valsts prezidentam atkal samežģījās mēle, radiointervijā atbildot uz it kā vienkāršu jautājumu – vai nule apmeklētajā Turkmenistānā ir demokrātija? Atbilde, ka cilvēki brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru, ļauj klausītājiem brīvi sarkt runātāja vietā.

Nespēju atsaukt atmiņā arī nosarkušu Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Lai gan aizvadītajos četros gados galvaspilsētā notikušas arī tādas lietas, ka vainīgajiem izsprukt ar nosarkšanu vien neļaus izmeklētāji – viņu pienākums «kaunu» pārkvalificēt kriminālpantos.

Politiku dēvē par neiespējamā mākslu. Vēlētāju loma šajā mākslas žanrā ir turpināt prasīt neiespējamo. Arī sarkstošas amatpersonas jeb vienā vārdā – atbildību.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē


Pasaules ekonomikas atveseļojas,
otrdien paziņoja Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD). Organizācija norāda, ka «izaugsme atgriezusies pie tendences» Ķīnā, bet Amerikas Savienotajās Valstīs OECD vadošais indekss (CLI) turpina norādīt uz ekonomikas izaugsmes stabilizēšanos. Eirozonā CLI liecina par virzību uz izaugsmi.

Prokurore pirmdien tiesā pieprasīja Itālijas bijušajam premjerministram Silvio Berluskoni piespriest sešu gadu cietumsodu apsūdzībās par seksuālām attiecībām ar nepilngadīgu prostitūtu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Pagājušo ceturtdien politiķim izvirzītas apsūdzības arī par senatora piekukuļošanu. Pagājušā gada oktobrī Berluskoni tika notiesāts par krāpšanos ar nodokļiem.

Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei pagājušo ceturtdien Vācijā pasniegta gadskārtējā Kārļa Lielā balva par centieniem vienot Eiropu un veicināt tās ekonomisko stabilitāti. 

Ziemeļkorejā nomainīts bruņoto spēku ministrs Kims Kjoksiks, kas tika uzskatīts par «stingrā kursa» cilvēku. Viņa vietā stājies mazpazīstams ģenerālis. Analītiķi to vērtē kā diktatora Kima Čenuna mēģinājumu nostiprināt kontroli pār armiju. 

Svētdien aizvadītajās Bulgārijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi labēji centriskā partija GERB (Pilsoņi par eiropeisku Bulgārijas attīstību), ko vada bijušais premjerministrs Boiko Borisovs. Taču vēlēšanu iznākums neļauj lolot cerības, ka Bulgārijai tuvākajā laikā varētu izdoties izkļūt no politiskās krīzes. Par GERB nobalsojuši 30,7% vēlētāju, bet otrajā vietā ar 27% balsu ierindojušies opozīcijā esošie sociālisti.

Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM) pirmdien piešķīris Kiprai pirmo maksājumu – divus miljardus eiro – no starptautiskās palīdzības programmas, kuras kopējā vērtība ir 10 miljardi eiro. Nākamais maksājums viena miljarda apmērā valstij varētu tikt piešķirts līdz 30.jūnijam. Eirozonas dalībvalstu finanšu ministri apstiprināja arī starptautiskā aizdevuma nākamā maksājuma piešķiršanu Grieķijai 7,5 miljardu eiro apmērā.

ASV prezidents Baraks Obama un Lielbritānijas premjers Deivids Kemerons pirmdien Vašingtonā vienojās pastiprināt spiedienu pret Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu, lai pieliktu punktu asinsizliešanai. Sīrijas konflikts ilgst jau vairāk nekā divus gadus, un ir izdzēsis vismaz
80 000 cilvēku dzīvības.

Divi miljoni ēģiptiešu parakstījuši petīciju, kurā prasīts gāzt prezidentu Mohamedu Mursi un sarīkot pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas. Kampaņa ar savu petīciju nāca klajā pirms divām nedēļām Kairas Brīvības laukumā. Tās organizētāji uzskata, ka prezidents ir nodevis revolūciju, kuras rezultātā viņš nāca pie varas.

Kannu kinofestivāls trešdien tika atklāts ar filmu Lielais Getsbijs, kuras režisors ir austrālietis Bazs Lūrmens (attēlā ar sievu Katrīnu). Fillma ir amerikāņu rakstnieka Frānsisa Skota Ficdžeralda slavenā romāna jaunākā ekranizācija. Festivālā tiks izrādītas 80 filmas, no kurām 52 iekļautas pasākuma oficiālajā programmā. Cīņā par Zelta palmas zaru piedalīsies 20 kinolentes.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Valsts policija otrdien veikusi 14 kratīšanas kriminālprocesā saistībā ar a/s Liepājas metalurgs vadības iespējamu noziedzīgu rīcību. Kratīšanas ir veiktas uzņēmuma akcionāru un amatpersonu dzīves un darba vietās, arī uzņēmuma pārstāvniecībā Rīgā. Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde izmeklē krimināllietu par piesavināšanos un dienesta pilnvaru pārsniegšanu.

Kopējais rīdzinieku parāds par apkuri ir 13,9 miljoni latu. No tiem 13,2 miljoni latu ir šīs apkures sezonas parāds, bet 0,7 miljoni ir parāds no iepriekšējām. Rīgas siltums cer vasaras sezonā atgūt parādus un sasniegt parādu līmeni, kāds bija pirms apkures sezonas sākšanas.

Starptautiskais Valūtas fonds prognozē Latvijas tautsaimniecības izaugsmi šogad aptuveni 4% apmērā. Latvija no makroekonomiskā viedokļa ir labā stāvoklī, inflācija un tekošā konta deficīts ir zemā līmenī un arī vidējā termiņā saglabāsies tādā līmenī, secinājusi SVF misija (attēlā – tās vadītājs Šehars Aijars). Taču viens no riskiem ir metalurģijas uzņēmuma Liepājas metalurgs finanšu grūtības.

Centrālā vēlēšanu komisija otrdien noraidīja biedrības Par latu, pret eiro ieceri reģistrēt parakstu vākšanai Satversmes grozījumu projektu, kas paredz konstitūcijas 4.pantā noteikt latu kā Latvijas nacionālo naudas vienību. Taču CVK reģistrēja parakstu vākšanai Satversmes grozījumu projektu par tautas tiesībām lemt par būtiskām izmaiņām nosacījumos par dalību ES.

Drošības policija sākusi pārbaudi par Alfrēda Rubika publiskajiem izteikumiem par 1949.gada represijām. Latvijas Sociālistiskās partijas līderis, apvienības Saskaņas centrs priekšsēdētāja Nila Ušakova vietnieks Rubiks 1.maijā LSP rīkotā mītiņa laikā Grīziņkalnā paziņoja, ka «daudzi tika represēti pēc nopelniem», un noliedza arī okupācijas faktu – Latvijas pievienošana PSRS esot bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā.

Apvienība Saskaņas centrs lūdz Valsts prezidentu nodot parlamentam otrreizējai caurlūkošanai Pilsonības likuma grozījumus. Saeima pagājušo ceturtdien trešajā, galīgajā, lasījumā pieņēma Pilsonības likuma grozījumus, kas sakārto arī dubultās pilsonības jautājumu. SC uzskata, kas likums pilsoņus «sašķiro pareizajos un nepareizajos».

Ministru kabineta komiteja pirmdien atbalstīja Latvijas televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu. Juridiskā apvienošana paredzēta līdz 2015.gada 1.janvārim. Papildu finansējums turpmākajiem pieciem gadiem apvienotajam medijam tiek lēsts 29,4 miljonu latu apmērā, no tiem valsts budžetā papildus būtu nepieciešami 17,7 miljoni.

Otrdien pārtraucis raidīt Radio 101, par kura vienīgo īpašnieku kļuvis Krievijas pilsonis Vitālijs Ņikitenko. Radio juridiskās īpašnieces SIA TeleMedia centrs un tās meitasuzņēmumu SIA Radio Trīs un SIA Radio Zemgale kapitāldaļas V. Ņikitenko iegādājies 30.aprīlī notikušajā izsolē.

Muzeju naktī, 18.maijā, galvaspilsētā sabiedriskajam transportam būs papildu reisi, un atsevišķos maršrutos transports kursēs līdz aptuveni pulksten diviem naktī.