Pārticība
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Valdību apmaksāti okšķeri
Sīkajā Vidusjūras salā Maltā divi itāliešu hakeri ķer blusas – ne jau īstus kukaiņus, kādu klinšainajā vidē ir pārpārēm, bet gan neviena neatklātas kļūmes datorprogrammās. Valstu valdības maksā simtiem tūkstošu dolāru, lai tikai pirmās uzzinātu par drošības «caurumiem» un izmantotu tos.
Hakeri – 32 gadus vecais Luidži Auriema un 28 gadus vecais Donate Ferante – pārdod informāciju par šādām programmu vājajām vietām valstīm, kuras vēlas ielauzties citu valstu datorsistēmās. Abi neatklāj savas kompānijas ReVuln klientus, taču zināms, ka viņiem līdzīgu pakalpojumu lielāko pircēju vidū ir gan tādas institūcijas kā ASV Nacionālā drošības aģentūra, kas stiprina aizvien augošo ASV kiberieroču arsenālu, gan arī amerikāņu ienaidnieki – Irānas Revolucionārā gvarde.
Nulles dienas
Visur pasaulē, sākot no Dienvidāfrikas Republikas un beidzot ar Dienvidkoreju, zeļ bizness, ko hakeri dēvē par nulles dienām. Runa ir par ražotāju vēl neatklātām un neizlabotām koda kļūdām Microsoft Windows un līdzīgās programmās, kas dod iespēju netraucēti iekļūt jebkura uzņēmuma, iestādes vai privātmājas datorā, kurā šī programma ir instalēta.
Vēl pirms dažiem gadiem Auriema un Ferante šīs atklātās programmatūras kļūdas būtu pārdevuši izstrādātājiem, piemēram, Microsoft un Apple, kas nekavējoties censtos novērst nepilnības. Pagājušajā mēnesī Microsoft krasi paaugstināja atlīdzību par informāciju, kas palīdzēs izlabot drošības «caurumus» viņu sistēmās. Tagad par noderīgām ziņām var saņemt līdz pat 150 tūkstošiem ASV dolāru.
Taču dāsnos IT kompāniju piedāvājumus ar vēl ātrāk augošām summām pārtrumpo valstis, kuras vēlas šīs nepilnības nevis izlabot, bet gan izmantot savā labā. Pircējus iedvesmo panākumi, kādus pirms trīs gadiem guva ASV un Izraēla, uzbrūkot Irānas kodoldegvielas bagātināšanas programmai ar datorvīrusu, kas kļuva pazīstams kā Stuxnet.
«Nulles dienu» rūpals ir ieguvis savu vārdu no tā, ka pēc ikviena drošības cauruma uziešanas datorsistēmu lietotājiem vairs nav rezervē nevienas dienas, lai izlabotu kļūmi, pirms hakeriem vai valdībām būs iespēja uzbrukt sistēmām, izmantojot šo neaizsargātību. Izstrādātājiem nezināmos sistēmu «caurumus» un to izmantotājus var salīdzināt ar zagļiem, kuri pēc mēnešiem ilgas mēģināšanas ir atraduši iepriekš nezināmu ceļu, kā iekļūt svešā mājā, neiedarbinot signalizāciju.
«Valdības tagad saka: lai labāk pasargātu mūsu valsti, mums jāatrod citu valstu vājās vietas,» skaidro bijušais Baltā nama kiberdrošības koordinators Hovards Šmits. «Taču problēma ir tajā, ka šāda pavērsiena dēļ mēs visi jūtamies mazāk droši.»
«Nulles dienu» blusas var būt ļoti dažādas. Pat tik vienkāršas kā tīmekļa konts, kas it kā prasa ievadīt paroli, taču patiesībā sistēmā var iekļūt, neko neierakstot, bet vienkārši nospiežot taustiņu «Enter». Antivīrusu ražotāja Symantec dati rāda, ka vidusmēra kiberuzbrukums ilgst gandrīz gadu, precīzāk – 312 dienas, pirms tīkla administratori to pamana. Līdz tam brīdim sistēmu pēc saviem ieskatiem var izmantot gan noziedznieki, gan valdības, spiegojot, zogot informāciju vai uzbrūkot saviem mērķiem.
Zelta ādere
Pirms desmit gadiem hakeri būtu nodevuši ziņas par drošības caurumiem Microsoft un Google par brīvu, pretī saņemot firmas krekliņu vai atzinību to mājaslapā. Arī šodien tā dēvētie patriotiskie hakeri Ķīnā regulāri nodod informāciju valdībai bez maksas.
Taču globāli informācija par datorprogrammu vājajām vietām ir pārvērtusies īstā zelta āderē. Bijušā Nacionālās drošības aģentūras konsultanta Edvarda Snoudena nopludinātā slepenā informācija ļauj secināt, ka ASV ir vienas no datorsistēmu kļūdu pircējām. Taču ne vienīgās.
Izraēla, Lielbritānija, Krievija, Indija un Brazīlija ir vienas no lielākajām maksātājām. Tirgū ir arī Ziemeļkoreja, Tuvo Austrumu izlūkdienesti, informāciju pērk pat Klusā okeā-na reģiona valstis, piemēram, Malaizija un Singapūra, vēsta Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs Vašingtonā.
Pircējus ar pārdevējiem saved vairāki desmiti starpnieku ar plašiem kontaktiem, kuri uzrauga informācijas plūsmu par drošības caurumiem un ir ar mieru padalīties apmaiņā pret 15% komisijas maksu. Daži hakeri saņem dāsnas prēmijas par katru mēnesi, kurā viņa atklātais caurums paliek nezināms pārējai pasaulei.
Daži individuālie brokeri, piemēram, kāds Bangkokā dzīvojošais, kas pazīstams ar Twitter vārdu The Grugq, ir plaši pazīstami. Taču pēc tam, kad Grugq pērn sniedza interviju Forbes, viņa bizness šīs publicitātes dēļ saņēma sāpīgu cirtienu, apgalvo viņam tuvs cilvēks. Jo pircēji pieprasa konfidencialitāti.
Brokera pieejai nav jābūt izsmalcinātai. «Steidzami nepieciešama koda kļūda,» vēsta e-pasta nosaukums, kuru bijušajam Microsoft un Google drošības inženierim Billijam Riosam pērn nosūtīja kāds starpnieks. Rioss tagad ir jaunas kompānijas Cylance direktors.
«Dārgie draugi,» tā sākas vēstule, «vai jums ir kāds izmantojams drošības caurums Windows 7, Mac operētājsistēmām tādām aplikācijām kā interneta pārlūkprogrammas, Office, Adobe, SWF. Ja ir, cena nebūs jautājums.»
Jauniem uzņēmumiem, kuri alkst izpiest no tirgus pieredzējušākus militāros līgumniekus, iespēja pārdot datorsistēmu vājās vietas kļūst par ienesīgu biznesu. Tādi uzņēmumi kā Vupen Francijas pilsētā Monpeljē, Netragard in Action no Masačūsetsas štata ASV, Exodus Intelligence Teksasas galvaspilsētā Ostinā un Maltas firma ReVuln neslēpti reklamē, ka viņi pārdod zināšanas par drošības caurumiem kiberspiegošanas un dažos gadījumos pat kiberieroču vajadzībām.
Neviena no šīm kompānijām neatklāj savu klientu vārdus. Tomēr Netragard dibinātājs Adriels Desautelss uzsver – viņa klienti ir tikai no ASV. Netragard drošības caurumu meklēšanas programma pēdējos trīs gados divkāršojusies. Tagad par vienu atrasto kļūmi var saņemt no 35 līdz pat 160 tūkstošiem ASV dolāru.
Vupen dibinātājs Čaoki Bekrars stāsta, ka viņa kompānija neapkalpo valstis, kurām «Eiropas Savienība, ASV vai ANO noteikušas embargo». Viņš piebilst, ka ieņēmumi ik gadu dubultojas, jo pieprasījums aug. Vupen saviem klientiem piemēro 100 tūkstošu dolāru gada abonēšanas maksu, dodot piekļuvi kļūdu katalogam, un izraksta rēķinu par katru konkrēto pasūtījumu. Cena atkarīga no uzdevuma sarežģītības pakāpes un operētājsistēmas izplatības.
ReVuln specializējas vājo vietu meklēšanā rūpnieciskajās kontroles sistēmās, caur kurām var pieslēgties ūdens attīrīšanas iekārtām, naftas un gāzes vadiem un spēkstacijām. Protams, galvenais izpētes objekts ir iespējas traucēt šo iestāžu darbu.
Daudzas tehnoloģiju kompānijas sākušas «blusu bonusu» programmas, kurās tās maksā hakeriem, lai tie noskaidro vājās vietas viņu programmās un paziņo par tām, nevis slēpj šo informāciju un izmanto savās interesēs vai, vēl sliktāk, pārdod melnajā tirgū. Pirms gandrīz desmit gadiem Mozilla Foundation aizsāka vienu no pirmajām šādām programmām, maksājot par atrastajiem trūkumiem Firefox pārlūkprogrammā. Kopš tā laika Google, Facebook un PayPal ir gājuši viņu pēdās.
Hakeru arodbiedrība?
2010.gadā Google atvēlēja hakeriem vidēji 3133,70 dolārus – šis skaitlis hakeru koda valodā apzīmē «eliti» – par kļūmju uziešanu Chrome pārlūkā. Pagājušajā mēnesī Google palielināja balvu līdz 20 000 dolāru par nepilnību uziešanu plaši lietotos produktos. Facebook sāka līdzīgu programmu 2011.gadā un kopš tā laika jau izmaksājusi kopumā ap miljonu dolāru. Maksājumu vidū ir arī 2500 dolāru 13 gadus vecam tīnim, bet lielākā summa par vienu kļūdu bijusi 20 tūkstoši dolāru.
«Programma iznīcina hakeru vēmi pietaupīt viņu atklātās «blusas», jo tās jau dienas laikā var kļūt nevērtīgas,» saka Facebook galvenais drošībnieks Džo Salivans. Tai arī bija negaidīts efekts – ētiskie hakeri ziņoja par tiem, kuri grib izmantot drošības caurumus nelegālām darbībām. «Esam piedzīvojuši, ka ļaundari dabū dunci mugurā – hakeri izķer blusas, ko citi ir plānojuši izmantot ļaunprātīgi.»
Microsoft, kas ilgi atturējās no šādas bonusu programmas, nule apmeta kažoku uz otru pusi, pirms mēneša paziņojot, ka maksās par katru atrastu nepilnību līdz pat 150 tūkstošiem dolāru, ja vien atradējs parādīs arī veidu, kā to novērst.
Apple tādas programmas joprojām nav, lai gan tieši šīs firmas programmatūras vājie punkti ir īpaši iekārojami. Kāds Apple iOS operētājsistēmas «nulles dienu» atklājums tika pārdots par pusmiljonu dolāru, apliecina divi par darījumu informēti cilvēki.
Tomēr ASV Pilsonisko brīvību savienības politikas analītiķis Kristofers Sogoijans uzsver, ka uzņēmumu maksātās atlīdzības «nobāl salīdzinājumā ar summām, ko maksā valdības». «Militārās institūcijas,» viņš saka, «ir radījušas Frankenšteinu, piebarojot tirgu.»
Lielā mērā vaina gulstas uz ASV. Kad tās un Izraēla izmantoja virkni nepilnību, ieskaitot vienu no Windows fontu programmām, lai palaistu datortārpu, kas vēlāk ieguva Stuxnet vārdu un uz laiku sagrāva Irānas spējas bagātināt urānu, tās parādīja pasaulei kiberieroču patiesās iespējas. Tas kļuva par kiberbruņošanās sacensības katalizatoru.
Kad Stuxnet kods 2010.gada vasarā noplūda no kodolbagātināšanas stacijas Irānā, drošības caurumiem pēkšņi bija radusies jauna vērtība. Sekojošie atklājumi par valstu sponsorētajiem datorvīrusiem Flame un Duqu, kas izmantoja nepilnības programmās, lai spiegotu datorus Irānā, tikai vairoja interesi.
«Godīgi sakot, neviens nenojauta, kurp šis ceļš vedīs,» saka kāda persona, kas bija iesaistīta agrīnajā amerikāņu un izraēliešu stratēģijas izstrādē, «un arī šodien neviens nevar būt drošs, ar ko tas viss beigsies.»
Jau 2007.gadā bijušais Nacionālās drošības aģentūras darbinieks Čārlijs Millers tālredzīgā dokumentā aprakstīja ienesīgas alternatīvas hakeriem, kuri tolaik par brīvu nodeva savas zināšanas par drošības caurumiem izgatavotājam vai par pāris tūkstošiem dolāru pārdeva tādām programmām kā Tipping Point Zero Day Initiative, ko tagad vada Hewlett-Packard un kas tika izmantota drošības pētījumu uzlabošanai.
Viņš aprakstīja, kā viena no ASV valdības aģentūrām piedāvājusi viņam 10 tūkstošus dolāru par Linux operētājsistēmas vājās vietas atrašanu. Kādai citai aģentūrai viņš paprasīja 80 tūkstošus, un tā piekrita «pārāk ātri», liekot Milleram secināt, ka viņš prasījis pārāk mazu summu. Tā kā drošības caurums tomēr nedarbojās ar visām Linux operētājsistēmas versijām, Čārlijam samaksāja 50 tūkstošus. Taču galvenā atziņa viņam un citiem hakeriem bija skaidra – pārdodot datorsistēmu kļūdas, var nopelnīt nopietnu naudu.
Hakeri sāka sūtīt nepārprotamus signālus, ka par brīvu blusas vairs nemeklēs. Tādi apsviedīgi puiši kā Auriema, kas agrāk vienkārši atdeva informāciju programmatūras ražotājiem un antivīrusu izgatavotājiem, tagad runā kā arodbiedrības pārstāvji un piesaka savas tiesības.
Eksperti saka – līdz šim tikpat kā nav bijis mēģinājumu regulēt šo tirgu, kurā valdības iestādes ir lielākie dalībnieki. «Ja jūs mēģināsit sašaurināt klientu loku, pastāv iespēja, ka jūs vispār izspiedīs no tirgus,» pieļauj Šmits. «Ja hakeris atnāk pie tevis ar blusu, kas var ietekmēt miljoniem ierīču, un saka – tu vari būt vienīgais, kurš par to uzzinās, ja samaksāsi man -, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš būs gatavs maksāt.» «Diemžēl,» viņš piebilst, «netrūkst cilvēku, kas kibertelpā ir gatavi ielaisties ar pašu nelabo.»
Reformisti pārlej asinis
Pirms diviem gadiem prezidents Valdis Zatlers ar rūdīta ārsta tvērienu parakstīja Saeimai «asinspārliešanu». Tagad viņa veidotajā Reformu partijā pašā vajag svaigas asinis. Vai jaunais līderis Edmunds Demiters – agrāk milicis un biznesmenis – spēs reanimēt vēlētāju atbalstu zaudējušo partiju, vai arī tā nākamgad kļūs par izejmateriālu, no kura sastiķēt jaunu platformu veco oligarhu kārtējam uznācienam politikā?
Garš, četriem, pieciem cilvēkiem sagatavots prezidija galds uz Lielās ģildes koncertzāles skatuves. Balts galdauts, dekoratīvs puķu pušķis un malā Valdis Zalters. Viens pats. Neskatoties uz nogurumu un slimību, kas uz vakarpusi skatuves prožektoros arvien vairāk izgaismojas, viņš vienatnē vairāk nekā deviņas stundas sestdien vada Reformu partijas (RP) kongresu. Mikrofonu neizlaiž no rokām līdz pat kongresa beigām, labu laiku pēc tam, kad partijai jau ievēlēts jauns priekšsēdētājs – Saeimas deputāts Edmunds Demiters. Šis ir pēdējais kongress, uz kuru RP dibinātājs Zatlers nācis kā priekšsēdētājs. Un pirmais jaunajam līderim – spirta biznesa miljonāram bez lielas politiskās pieredzes, toties ar pieredzi privatizācijā, ko 90.gadu beigās «diriģēja» Andris Šķēle.
Strauji rūkošie reitingi, neveiksmīgais starts pašvaldību vēlēšanās, pašu iekšējās problēmas, kā arī partneru nemitīgie mēģinājumi sašķelt un iznīcināt Reformu partiju kā iepriekšējās Saeimas gāzējus jau ilgāku laiku politisko kuluāru azartiskākajiem iemītniekiem liek sacensties prognozēs, cik ilgi vēl RP pastāvēs. Līdzšinējais Saeimas frakcijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis intervijā pēc pašvaldību vēlēšanām situāciju partijā man raksturoja ar epizodi no Zvaigžņu kariem – par nāves draudiem norūpējies māceklis vaicā vecajam džedajam Jodam, ko darīt ārkārtas apstākļos, bet skolotājs atbild: «Neuztraucies, nogaidīsim, gan ieraudzīsim iespēju.»
Džedaji nogaida
Jaunas iespējas partijas biedru vidū saistījās ar pārmaiņām vadībā. Kaut formāli partijai ir rīcībspējīga valde, starp viņiem neatradās neviens, kas gribētu un varētu uzņemties partijas vadības grožus. Kamēr eksprezidents veselības stāvokļa dēļ partijai var atlicināt arvien mazāk laika, partijas funkcionēšanu nodrošina nevis valde, bet tā sauktais partijas «kodols», ko galvenokārt veido Zatlera bijušie komandas biedri Valsts prezidenta kancelejā.
Kad šāgada sākumā tika atmestas cerības par Zatlera veselības stāvokļa uzlabošanos tādā mērā, lai viņš turpinātu reāli vadīt partiju, reformisti ieslīga jauna līdera meklējumos. Pāris mēnešus pēc neveiksmīgām sarunām ar bijušo Vairas Vīķes-Freibergas prezidenta kancelejas vadītāju Mārtiņu Bondaru Zatlers nosauca savu pēcteci – Vjačeslavu Dombrovski, kas arī piekrita uzņemties šos pienākumus. Šis gan nebija vienīgais amats, kam Dombrovskis piekrita – pēc Roberta Ķīla demisijas viņš kļuvis par izglītības ministru. «Katram cilvēkam, kurš grib efektīvi strādāt, ir jāsaprot – kaut arī viņš, kā jebkurš no mums, uzskata, ka ir visspējīgākais un visu var pats izdarīt, pienāk brīdis, kad vajag reāli paskatīties uz to, kura šobrīd ir reālākā kandidatūra,» Dombrovskis skaidro, kāpēc dienu pirms kongresa nolēmis atteikties no Zatlera dotā uzticības mandāta un atsaucis savu kandidatūru RP priekšsēdētāja vēlēšanās par labu Demiteram. Apziņa, ka netiks galā ar visu «pamazām evolucionējusi» tieši pēdējās nedēļas laikā, saka Dombrovskis. Šajā laikā partija intensīvi gatavojās kongresam.
Kaut gan četru kandidātu – Dombrovska, Demitera, Saeimas deputāta Romualda Ražuka un Liepājas uzņēmēja Jāņa Vilnīša – virzīšana priekšsēdētāja amatam radīja iespaidu par sašķeltību dažādās interešu grupiņās, iekšējie procesi vedina domāt par labi organizētu darbu, lai RP priekšsēdētāja amatā nonāktu politikā līdz šim mazpazīstamais Demiters.
Strauja karjera
Talsnieku Edmundu Demiteru partijas līdera amatam izvirzīja Zemgales nodaļa. Reģionu līderi detalizētos skaidrojumos par savu izvirzīšanu un mērķiem ieslīgt nevēlas. «Neviens tāpat nesapratīs,» pāris dienas pirms kongresa man saka Demiters, aicinot neiedziļināties nesvarīgās niansēs. Tomēr šīm niansēm vēlāk izrādās būtiska loma, jo gan rīdzinieku virzītais Dombrovskis, gan kurzemnieku virzītais Vilnītis pirms balsojuma atsauca savu kandidatūru. «Politika ir kompromisu māksla,» saka Vilnītis, atturoties no sīkākiem komentāriem par līdera vēlēšanām. Kongresā delegātiem bija izvēle starp diviem kandidātiem – Demiteru un Ražuku. Kaut Ražuks kā pieredzējis politiķis uzstājās ar daudz spēcīgāku uzrunu biedriem, solot Reformu partijai bēru vietā kāzas, kongress kā labi organizēts mehānisms ar 92 balsīm no klātesošajiem 147 delegātiem nobalsoja par mazāk pieredzējušo un salīdzinoši ne tik labo oratoru Demiteru.
Līdz ar nagiem Saeimā no Kurzemes vēlēšanu apgabala ievēlētais Demiters pēdējā pusgada laikā piedzīvojis galvu reibinošu karjeru partijā. Viņš sarakstā kandidēja ar 3.numuru un saņēma tādu pašu balsu skaitu kā Loreta Skaburska, kas sarakstā bija ar 16.numuru. Saeimā iekļuva Demiters, jo partijas listē bija ierindots augstāk.
Partijai pievienojies jau pēc nodibināšanas, to darīt esot pārliecinājis bijušais LPP/LC biedrs Vilnītis, kas ļoti aktīvi iesaistījās Reformu partijas veidošanā. Abi iepazinušies kādā tikšanās reizē, kad Zatlers ar komandu viesojies Talsos.
Saeimā Demiters sevi parādījis kā cilvēku, kas spēj labi saprasties ar visiem. «Ieturēts, korekts cilvēks, ļoti uzmanīgs pret kolēģiem,» saka Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, norādot gan, ka labi nepazīstot viņu. «Ļoti patīkams cilvēks,» saka no RP aizgājušo deputātu grupas pārstāvis Klāvs Olšteins. «Esošā sistēma un vadība bija sevi izsmēlusi, šajā gadījumā izvēlējās Demiteru. Ja mēs paskatāmies uz valdes sastāvu, [Zatlera] «kodols» ir palicis mazākumā, kas liecina par to, ka cilvēkiem tas viss bija apnicis.»
Kā bijušais milicis Demiters izrādījis lielāku interesi par iekšlietām – bija Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, tagad Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts. Komisijas vadītājs Ainārs Latkovskis (Vienotība) viņu slavē kā patīkamu koalīcijas partneri. «Ar viņu ir viegli. Ja viņš pārstāv koalīciju, tad tu zini, ka koalīcija būs pārstāvēta. Ja Iekšlietu ministriju – tad kaut vai asinis no deguna līs, bet ministrijas intereses būs aizstāvētas.» Arī partijas biedrs iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis stāsta, ka viņam uzticoties. Kāds cits deputāts, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu, gan atsauca atmiņā Demitera aktivitātes pirms iesaistīšanās politikā, vadot Alkohola ražotāju un tirgotāju asociāciju. Viņš esot ļoti aktīvi lobējis uzņēmēju intereses, bijis biežs viesis Saeimas komisijās. «Par alkohola ražotājiem stāvēja un krita, bija gatavs izmantot visas iespējas. Paši varat iedomāties, kādas,» sarunbiedrs aprobežojas tikai ar mājieniem.
Šāgada sākumā, kad Zatlers slimības dēļ oficiāli atteicās no frakcijas vadītāja pienākumiem un ar jaunu sparu bija uzvirmojušas baumas par nākamo frakcijas šķelšanos, vadītāja vietnieka amatā tika apstiprināts Demiters. Viņa pluss – spēja saprasties ar dažādiem cilvēkiem, visu krāšņo RP deputātu spektru no «jaunajiem, gudrajiem, skaistajiem» līdz stingri konservatīvajiem partijas biedriem. No viņa tika gaidīta frakcijas saliedēšana, ko vismaz līdz šim arī izdevies īstenot. To, ka frakcijas intereses viņam ir pirmajā vietā, Demiters parāda arī pirms kongresa, pārtraukdams mūsu interviju, lai dotos uz frakciju ēst saldējumu kādas RP deputātes dzimšanas dienas svinībās.
Kad maijā darbu valdībā sāka frakcijas vadītājs Dombrovskis, Demiters ieņēma viņa vietu, bet pēc vēl diviem mēnešiem ir kļuvis par partijas līderi. RP darbojas arī viens no trijiem Demitera dēliem – students Einārs.
Alkohols un asinis
Pirms iesaistīšanās politikā, uz ko, pēc paša teiktā, mudinājis lielais ēnu ekonomikas īpatsvars, Demiters teju visus gadus kopš neatkarības atjaunošanas strādājis dažādos ar alkoholisko dzērienu ražošanu un tirdzniecību saistītos uzņēmumos, bijis arī to līdzīpašnieks. Demitera biznesa partneris kopš 80.gadu nogales bija uzņēmējs Dainis Peimanis, kuru 2000.gada 15.decembra rītā netālu no mājām Talsu rajonā aukstasinīgi nošāva. Slepkavības pasūtītāji tā arī nav atklāti, bet izpildītājs vēlāk pats tika atrasts nošauts. Tobrīd Peimanis vadīja uzņēmumu Jaunpagasts plus, kuram valsts bija piešķīrusi galvojumu nepilnu deviņu miljonu latu apmērā jaunas bioetanola ražotnes izveidei. Iepriekš Peimanis vairākus gadus vadīja uzņēmumu Latvijas balzams – periodā, kad notika tā privatizācija.
Uzņēmumu reģistra dati liecina, ka Demiters un Peimanis vienā laikā bijuši amatpersonas uzņēmumā Jaunalko, kam jau pēc Peimaņa slepkavības tika pievienota reorganizētā kompānija Jaunpagasts. Pēc dažiem gadiem Demiters kļuva par šā uzņēmuma valdes priekšsēdētāju, vēlāk arī par kapitāldaļu īpašnieku, bet pērn viņš visas sev piederošās daļas par 1,3 miljoniem latu pārdevis. Pircējs – alkoholisko dzērienu ražotājs no Somijas Altia – šogad paziņoja par lēmumu jauniegādāto Jaunalko ražotni Latvijā slēgt, veidojot plašāku rūpnīcu Igaunijā.
Pēc Peimaņa slepkavības Demiteram uz pusēm kopā ar nogalinātā uzņēmēja dzīvesbiedri Sandru ilgus gadus piederēja kapitāldaļas uzņēmumā Vīzija DP, kas likvidēts šāgada janvārī.
Kamēr Peimanis 90.gadu otrajā pusē vadīja Latvijas balzamu, Demiters tajā bija valdes loceklis un juridiskās daļas vadītājs. Tieši tolaik noritēja uzņēmuma privatizācijas process, kura rezultātā Latvijas balzams nonāca Andrim Šķēlem slēpti piederošās Ave Lat grupas sastāvā. Vēlāk Šķēle šo īpašumu legalizēja un, lai turpinātu politisko darbību pēc Tautas partijas izveides, nodeva trastā ārzonas kompānijai, pretī saņemot slaveno 29 miljonus ASV dolāru vērto vekseli.
«Pavisam droši jums pateikšu – es neesmu oligarhijas pārstāvis jeb tuvu stāvošs cilvēks šai videi,» uzsver Demiters. Jautājumu par kontaktiem ar Šķēli viņš uztver ar manāmu nepatiku. Kad pēdējo reizi tikušies? Izrādās, pavisam nesen – pirms dažām nedēļām Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova rezidencē Jūrmalā, lepnajā pieņemšanā par godu Krievijas dienai. Uz to bija ieradies arī Zatlers. Tikšanās laikā Demiters ar Šķēli tikai sasveicinājušies, par Reformu partiju neesot runājuši, stāsta politiķis. Savukārt Šķēles viedokli par Demiteru neizdevās noskaidrot – ekspolitiķis telefonsarunā īsi pavēstīja, ka pašlaik nav publiska persona un nevēlas atbildēt ne uz kādiem jautājumiem.
Demiters uzsver, ka lēmumus pieņem pats un pēc kāda laika visiem būšot iespēja pārliecināties par šo vārdu patiesumu. Par to, kā notikusi Latvijas balzama privatizācija, jaunais RP priekšsēdētājs runā ļoti uzmanīgi. Vai zinājis, kas patiesībā privatizējis uzņēmuma kontrolpaketi? «Bija tikai runas.» Vai Šķēle izmantojis varas resursus uzņēmuma privatizācijā? Uz šo jautājumu Demiters nevēlas atbildēt. «Tas ir subjektīvs viedoklis, ņemot vērā, ka man nav informācijas, kādi resursi tika vai netika izmantoti privatizācijas laikā.» Vai līdz ar jauno priekšsēdētāju partija atteikusies arī no karoga cīņai pret oligarhiem, kas bija viens no galvenajiem mērķiem partijas izveidošanai? Skaidru atbildi nesaņemu: «Es kā Reformu partijas vadītājs, protams, uzmanīgi runāšu par jebkuru tēmu, ņemot vērā, cik sarežģīta ir partijas situācija šobrīd.»
Šlesers gatavs palīdzēt
Tikpat liela nozīme, cik partijas priekšsēdētāja vēlēšanām, bija arī Reformu partijas kongresa lēmumam par jaunās valdes sastāvu, kurai pilnvaras dotas darbam uz diviem gadiem. Neskaitot reģionu virzītos kandidātus, darbam valdē kopumā bija izvirzīti 30 cilvēki, kas pārstāv visdažādākos partijas iekšējos atzarus, to skaitā arī Zatlera domubiedru «kodolu». Jaunajā valdē tika ievēlēti seši no iepriekšējās valdes – Zatlers, Sandra Sondore Kukule, Edgars Rinkēvičs, Rihards Kozlovskis, Jānis Ozoliņš un Sarma Freiberga, klāt nāca četri jauni pārstāvji – Kokneses novada mērs Dainis Vingris, no Kurzemes ievēlētā Saeimas deputāte Inita Bišofa, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Vilnis Ķirsis un izglītības ministrs Dombrovskis.
Kaut kongresā Ražuks zaudēja priekšsēdētāja vēlēšanās, valdē ir iekļauti visi tie cilvēki, kurus vēl pirms kongresa viņš minēja kā vēlamus pārmaiņu virzītājus. «Vilnītis, Ozoliņš, Ķirsis, Bišofa – tie ir cilvēki, kam jānāk bagātināt partijas intelektuālo potenciālu,» pāris dienas pirms balsojuma man sacīja Ražuks, atzīstot, ka ar līdzšinējo vadību neesot īsti apmierināts. «Es jutos neuzklausīts. Tomēr mana pieredze ir diezgan liela. Protams, es to piedevu, jo cilvēki nemācās no svešām kļūdām, mācās no savām, bet nu vairāk mēs to nevaram atļauties.»
Jaunajai valdei būs jāpieņem lēmums par to, kādu ceļu partija izvēlēsies pirms Saeimas vēlēšanām nākamā gada rudenī. Jaunais līderis Demiters organizācijas nākotni saista ar labējo spēku konsolidāciju.
«Vienotībai, Reģionu aliansei un RP jāiet vienā sarakstā. Pie šāda modeļa noteikti ir jāstrādā, tas ir mērķis, kas līdz 2014.gada oktobrim sasniedzams,» uzskata Demiters. Reģionu partijas viņš min kā pirmo sadarbības partneri. Kad atgādinu, ka Reģionu alianses un tās sadarbības partneru pagātnē ir saiknes ar tā dēvētajām vecajām oligarhu partijām, Demiters atbild: «Vai tāpēc, ka Tautas partijas vadītājs bija Šķēle, kura darbība lielākajai daļai iedzīvotāju nebija pieņemama, mēs visus cilvēkus, kas pārsvarā bija ļoti spēcīgas personības reģionos, tagad noslaukām no galda virsmas un sakām – jūs joprojām mūsu tiesiskajai kristāldzidrajai politikai nederat, jo jūs kādreiz esat bijuši Tautas partijā? Nu, tas man nav pieņemami.»
Reģionu alianses politiķi pēc veiksmīgā starta pašvaldību vēlēšanās vada 13 pašvaldības. Reformu partijas kongresu apmeklēja arī alianses pārstāvji – Jelgavas domnieks Dainis Liepiņš, kas savulaik darbojās Andra Šķēles un Aināra Šlesera veidotajā apvienībā Par labu Latviju, un Reģionu alianses priekšsēdētājs, Babītes novada mērs Andrejs Ence, kurš lielajā politikā līdz šim nav iesaistījies, vada pašvaldību kopš 1991.gada un pirms vēlēšanām šovasar izteicās, ka vēlas to darīt līdz pat pensijai.
Ence stāsta, ka uz RP kongresu uzaicināti kā viesi, pagaidām esot pāragri runāt par sadarbību – vispirms reģionālajām partijām jāvienojas savā starpā. Pašlaik vienošanās esot panākta tikai ar Vidzemes partiju, ko vada bijušais TP politiķis Vents Armands Krauklis. Ar pārējiem, to skaitā Jēkabpils mēra, bijušā LPP/LC politiķa Leo-nīda Salceviča vadīto Jēkabpils reģionālo partiju sarunas turpinoties.
Dzīvu interesi par politikas procesiem nav zaudējis arī bijušais LPP/LC un PLL līderis Ainārs Šlesers, kurš nesen skaļi pavēstīja par gatavību atgriezties politikā. Sarunā ar Ir Šlesers saka – patlaban esot pāragri runāt, taču reģionālo partiju konsolidācija esot pareizais ceļš. «Ir jāapvieno visas partijas, kuras ir reģionos, un tad viņiem ir papildus jāpiesaista spēcīgi līderi, kuriem ir politiskā pieredze.» Vai viņš pats varētu būt tāds līderis? «Man pašreiz nav atbildes uz šo jautājumu, bet iespēju, ka es viņiem varētu palīdzēt apvienot spēkus kaut kādā formā, es neizslēdzu.» Ence un Vilnītis gan žurnālam Ir skeptiski izteicās par Šlesera atgriešanos Reģionu alianses un Reformu partijas saraksta priekšgalā. «Divreiz vienā upē neiebridīsi. Gan Repše, gan Šlesers jau ir politikā bijuši un ne jau ar to labāko vārdu,» sacīja Ence.
Atsevišķi par reģionu līderiem cīnās arī Vienotība, kas izrāda interesi arī par redzamākajiem RP politiķiem. Vairāki no viņiem RP kraha gadījumā Vienotību min kā vienu no ideoloģiski vistuvākajiem spēkiem, taču «tikai par pogu spiedēju Saeimā» nevienam nav intereses kļūt. «Mēs nevaram izslēgt tādu scenāriju, ka, piemēram, pēc pusgada vai vairāk RP neizdosies atgūt vēlētāju atbalstu un jautājums būs, vai ir vērts atsevišķi iet uz Saeimas vēlēšanām ar to pašu 2 vai 1% reitingu,» saka Vjačeslavs Dombrovskis.
Viņaprāt, šādā gadījumā, «visticamāk, ir divas galvenās alternatīvas – vai nu Vienotība vai [Einara Repšes veidotā] Attīstība, katrai ir savi par un pret, neviena nav ideāla, lai es pateiktu viennozīmīgi». Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš joprojām nav iestājies RP, uzsver, ka pašlaik par kandidēšanu nākamajās vēlēšanās nedomā.
Par šo jautājumu atturas izpausties arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, savukārt iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis pagaidām tikai atzīst – turpmāk politikā vēlētos palikt. Runājot ar pārējiem RP redzamākajiem politiķiem, rodas iespaids, ka «āķis lūpā» darbībai politikā ir, taču turpmākie lēmumi būs atkarīgi no tā, kādu ceļu ies pati RP un kāds būs politisko konkurentu piedāvājums.
Aktīvu gatavošanos nākamajām vēlēšanām ir sākusi arī Einara Repšes jaunā partija Latvijas attīstībai, kuru vairāki RP kongresa delegāti, to skaitā Zatlers nodevēja par «PLL numur divi». Šim jaunveidotajam politiskajam spēkam pieslējies arī Demitera kādreizējais biznesa partneris – Jaunpagasts plus vadītājs Donāts Vaitaitis. Arī jaunajā RP valdē ir cilvēki, kas partijas nākotni neizslēdz tieši sadarbībā ar šo politisko spēku. «Jārunā,» saka RP valdes loceklis Jānis Ozoliņš, uzsverot, ka sarunas ir divpusējs process.
Par Reformu partijas dibinātāju Zatleru partijas jaunajā valdē balsoja 100 no 147 kongresa delegātiem. Jaunais partijas priekšsēdis, pēc Zatlera domām, atbilstot visiem kritērijiem, lai veiksmīgi vadītu partiju. Arī bažu par partijas kursa mainīšanos līdz ar jauno līderi un valdes sastāvu neesot. «Mans uzdevums nākamajā valdē būs šī ierauga, tās idejas [uzturēšana], kas nepieļaus nekādas piekāpšanās. Mums nav vajadzīga vēl viena sponsoru balstīta partija, mums ir vajadzīga ideju partija,» saka Zatlers. Viņš atbalsta politisko konsolidāciju, taču pašlaik neredz atbilstošu partneri. Pārējo valdes locekļu teiktais gan vedina domāt, ka biedri partijas nākotni visai cieši saista ar sadarbību ar citiem politiskajiem spēkiem, pretējā gadījumā Reformu partijas dienas ir skaitītas.
Nenosargāta, bet atjaunojama
Ugunsgrēka patiesie postījumi Rīgas pilī vēl turpina atklāties, bet nelaimes cēloni joprojām sedz baumu migla
Balta plēve ierasto, sarkano dakstiņu vietā – tāds garāmgājēja skatienam mēnesi pēc postošās ugunsnelaimes paveras Rīgas pils jumts. Valsts policija joprojām turpina izmeklēšanu, un ugunsgrēka cēlonis nav noteikts, taču aptuvenie zaudējumi ir apzināti, un tie nav mazi. Pats galvenais – iznīcināta ievērojama senās celtnes daļa, kas nozīmīgi ietekmē pils autentiskumu. Papluinīti pils muzeju krājumi, taču kopējā postījumu summa vēl nav izkalkulēta. Muzejnieki mierina, ka visi postījumi ir labojami. Tikmēr būvnieki pilī turpina remontdarbus un noraida baumas, ka ugunsnelaime izcēlusies tieši būvdarbu dēļ.
Neatgriezeniski zaudētais
«Pilij zaudējumi ir apjomīgi – iznīcināta ievērojama oriģinālās substances daļa, kas ietekmē pils autentiskumu. Visu var atjaunot, bet tas vairs nebūs oriģināls,» konstatē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis. Inspekcija novērtējusi 20.jūnijā notikušā ugunsgrēka sekas, konstatējusi kultūrvēsturisko vērtību zaudējumus un ziņojumā sniedz ieteikumus turpmākai rīcībai. Apsekojumi liecina, ka pilij nodarītais kaitējums atklājas pamazām, jo tikai ar laiku parādās ūdens postījumi, kas pirmajās dienās pēc ugunsgrēka nešķita tik lieli. Piemēram, tūlīt pēc ugunsgrēka apskatot 1938.gadā būvēto arhitekta Eižena Laubes konstruēto Svētku zāli, šķita, ka salīdzinoši ar citām telpām tur viss kārtībā, taču tikai ar laiku redzams, ka mitrums šajā zālē ir nodarījis zaudējumus gleznojumiem un būs nepieciešams diezgan sarežģīts process, lai tos atjaunotu.
Svētku zāles lielākā mākslinieciskā un arhitektoniskā vērtība ir griestu kompozīcija ar ierāmētiem gleznojumiem jeb panno, kuros attēloti valstij un nācijai svarīgi notikumi. No visiem panno visvairāk bojāts ir Ludolfa Liberta 1939.-1940.gadā gleznotais Kurzemes hercogs Jēkabs. Audekls ar gleznojumu ir atdalījies no apmetuma pamatnes un nokritis, taču tas ir saglābts un patlaban atrodas drošībā, teikts VKPAI ziņojumā. Svētku zālē ir nogruvusi aptuveni sestā daļa griestu apdares un dekoratīvo koka konstrukciju, no kurām daļu var atjaunot un pēc restaurācijas atkārtoti montēt pie griestiem, bet daļai būs nepieciešams izgatavot kopijas. Zāles koka paneļi ar ozolkoka finierējumu un griestu lustras remonta laikā bija demontētas, tāpēc saglabājušās neskartas. Kopumā Svētku zāles griestus no pilnīgas iebrukšanas nosargāja metāla pārseguma konstrukcija.
Taču gluži pretēji izvērsies 1860.-1862.gadā Vidzemes guberņas arhitekta Paula Hardenaka veidotās Baltās zāles liktenis, jo tās griesti pilnībā iegruvuši. Šis ir pats lielākais zaudējums. Neliels apdares fragments vienā stūrī tomēr saglabājies. Būvnieki uzreiz pēc ugunsgrēka mierināja, ka pēc tā var atjaunot pārējos griestus un, iespējams, saglabājušos daļu pat no jauna ievietot tajos, tomēr Dambis tagad saka – fragments ir ļoti sliktā stāvoklī: «Kad konstrukcijas un ģipša apdares elementi izžūs, redzēsim, vai daļas nepārvērtīsies par pulveri.» Dambis norāda, ka griestu vērtība atšķiras, ja pēc zaudējuma tos rada kā jaunu kopiju, vai arī visās iespējamajās vietās atliek oriģinālos fragmentus. «Var Pierīgā uzbūvēt vēl vienu tādu pašu Rīgas pili no mūsdienu materiāliem, bet tas jau nebūs oriģināls, līdz ar to tam nav tās vērtības.»
Vēl rēķina
Līdzīgi kā Svētku zālē, arī Sūtņu zālei tikai ar laiku parādās patiesie zaudējumi. Šī Anša Cīruļa veidotā zāle ir viens no izcilākajiem latviešu nacionālā romantisma interjeriem, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Ūdens iedarbības rezultātā varētu būt gaidāma krāsu atslāņošanās. Pagaidām visvairāk apdraudēti ir zāles griesti, kuros radušies neregulāras formas, dažādu lielumu mitruma satumsumi un notecējumi. «Ūdens, sūcoties cauri konstrukcijai, paņem līdzi piesārņojumus, un tas sāk parādīties gleznojumu daļā, līdz ar to tur droši vien būs sarežģīts restaurācijas process,» lēš Dambis. Viņaprāt, kopējā aina par patiesajiem zaudējumiem būs redzama tikai pēc kāda mēneša. Griestus no iespējamā iebrukuma mitruma ietekmē pasargā dzelzsbetona pārsegums, taču Sūtņu zāles gadījumā ir svarīgi, kas ilgajā žūšanas procesā notiek ar krāsu slāni.
Prezidenta daļas nākotne pilij ir puslīdz skaidra – remontdarbi 80% apjomā no plānotā turpinās arī pēc ugunsgrēka, bet trīs pilī mītošo muzeju liktenis ir neskaidrs joprojām. To, vai Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Rakstniecības un mūzikas muzejs un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs paliks Rīgas pilī, uzzināsim tikai, iespējams, nākamnedēļ, kad tiks pabeigta ēkas apsekošana un konstatēts, vai telpās drīkst glabāties krājumi.
Pagaidām muzeji ir aptuveni aplēsuši savus zaudējumus – Rakstniecības un mūzikas muzejā ūdens skarti aptuveni 20 000 fotonegatīvu vienību, kas tagad atrodas saldētavā (lai nodrošinātos pret to salipšanu) un tiks apstrādāti, tiklīdz muzejs atgriezīsies puslīdz normālās darba sliedēs, stāsta krājuma glabātāja Anna Egliena. Nacionālais vēstures muzejs ir aplēsis zaudējumus, nodevis tos Kultūras ministrijai, kas drīzumā publiskošot kopējos datus. Muzeji cītīgi vēdina telpas un dezinficē tās ar bakterioloģiskajām lampām, un Egliena stāsta, ka tā vismaz Rakstniecības muzejs savas telpas ir pasargājis no pelējuma. Vēstures muzeja telpas, it īpaši tās, kurās bija 100 Latvijas dārgumu ekspozīcija, tika pamatīgi salietas, tāpēc visi šīs izstādes eksponāti nodoti restaurācijā. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte saka – pašu restauratori ir pietiekami kvalificēti, lai atjaunotu bojātos eksponātus.
Fleksis un citas versijas
Mēnesi pēc ugunsgrēka tā arī nav skaidrības, kas īsti izraisīja milzīgo nelaimi. Publiskajā telpā klejo vairākas versijas, piemēram, nenodzēsti izsmēķi vai dzirkstele no tā dēvētā flekša, metāla zāģa. Tomēr pils atjaunotāja, būvsabiedrības SBRE (ko veido būvfirmas Skonto būve un RE&RE) projektu vadītājs I-vars Rība kategoriski noraida iespējamo būvnieku vainu. Liktenīgajā ceturtdienā pils augšējā stāvā un bēniņos cilvēki strādājuši, taču neesot izmantojuši instrumentus, kas varētu radīt ugunsbīstamību. «No pils dārza puses Austrumu piebūvē jumta segumu demontēja divi cilvēki, viens bēniņos demontēja ventilācijas vadu izolāciju, un vēl viens apmetējs strādāja pie skursteņa,» stāsta Rība. Kā darbarīkus izmantojuši lauzni, skrūvgriezi, āmuru. Fleksi ne. Pārējie celtnieki strādājuši krietni zemāk – stiprinājuši pils pamatus, strādājuši pie fasādēm un hidroizolācijas.
«Mums ir griešanas instruments, kas neveido dzirksteles. Ar tādu vienīgo atļauts strādāt, bet to pēdējoreiz izmantoja martā,» apgalvo Rība. Viņš pieturas pie versijas, ka ugunsgrēks sācies konventa jeb pils vecajā daļā, kur celtnieki nemaz netiek iekšā. Bēniņi gan esot viscaur izstaigājami un teorētiski tur tiekot jebkurš, saka Rība. Tomēr Meinarte apgalvo – no muzeju daļas bēniņos nevar iekļūt, jo durvis ir slēgtas.
Zinātāji saka – ja strādā ar fleksi, nokritušās dzirksteles var uzliesmot pat pēc trim, četrām stundām. Tomēr Rība teic – pat ja pieļautu iespējamu būvnieku kļūdu, pilij būtu vajadzējis uzliesmot agrāk, jo celtnieki objektu atstājuši jau pulksten 16.30, kad pils apsardzi pārņēmusi Militārā policija. Kas noticis tās uzraudzības laikā, nav zināms, jo Militārā policija izmeklēšanas laikā nekomentē liktenīgā vakara notikumus un atsaka interviju Ir.
Dambis uzskata, ka patlaban pats svarīgākais ir ne tikai atjaunot pili, bet visām iesaistītajām institūcijām sēsties pie viena galda, analizēt notikušo un izstrādāt rīcības plānu, kā turpmāk saimniekot kultūrvēsturiskos pieminekļos, jo «traģiski būtu, ja ugunsgrēks pilī mums nedos impulsu, lai izdarītu secinājumus un uzlabotu sistēmu».
Nākamajā septembrī
Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks atklāj, ka jaunā Gaismaspils apmeklētājiem pilnībā būs atvērta no 2014.gada rudens
Plāns pusdienot ar Vilka kungu kādā no jaunās bibliotēkas augšstāvu lasītavām, līdzi ņemot termosu ar kafiju, smalkmaizītes un drānu, ko apsēžoties varētu uzsegt smaržīgajai koka grīdai kā zaļai zālītei piknika pļavā, izgāžas. «Nezinu, ko par to teiks celtnieki, ka mēs tur ar kafiju… Tas varētu būt sarežģīti,» bibliotēkas direktors noraizējies saka. Un tūdaļ atrod alternatīvu: «Krodziņā Muklājs Baznīcas ielā.» Tur viņš pusdieno katru nedēļu. «Vaidziņi, protams, ir ļoti gardi, bet šoreiz gribas ko vieglāku,» apsēdies Rīgas gardēžu iecienītajā ēstuvē, viņš atbild laipnajam bārmenim, kad tas steidz piedāvāt vienu no bibliotēkas direktora acīmredzot iecienītākajām pusdienu versijām. Agrāk Vilks pat rakstīja gardēža sleju avīzē Diena – par kuskusu viņš priecājās jau 2007.gadā, kad to savā pusdienu ēdienkartē vēl nebija ieviesis katrs otrais Rīgas hipsteris.
Ir sutīga pēcpusdiena, gaišajā kreklā un žaketē, diplomātu pie sāna, Vilks izskatās nostrādājies, bet apmierināts. Viņš mazliet jāpierunā uz glāzi baltvīna pie pusdienām. Esam izvēlējušies pastu ar gailenēm. «Neizbēgami vispirms būs ēkas atvēršana, kamēr bibliotēka vēl tikai sāks savu ievākšanos,» direktors stāsta. Kad tā tiks pabeigta, visi krājumi pārcelti, notiks bibliotēkas otrā atvēršana. Taču vispirms būs 18.janvāris. Akcija Grāmatu draugu ķēde, kuras laikā grāmatas pēc «padod tālāk!» principa pārceļos no vecās bibliotēkas ēkas Barona ielā uz jauno Daugavmalā. Akcijai pieteikušies jau 1900 cilvēku, to vidū arī Latvijas olimpieši. Grāmatmīļu dzīsla locīsies caur Vērmanes dārzu un Vecrīgu pāri Akmens tiltam līdz Gaismaspilij. Vilks mierina – nav jāuztraucas, ka grāmatas sasnigs, tās būs speciāli iepakotas. Retumi, piemēram, 1689.gada Ernsta Glika Bībeles eksemplāri, kas atrodas Nacionālās bibliotēkas glabātavā, grāmatu draugu ķēdē nenonāks. Nākamā gada 18.janvārī ikvienam cilvēkam būs iespēja arī izstaigāt jauno bibliotēku. «Vēl nebūs bibliotēkas krājumu, ko baudīt. Varēs baudīt interjeru,» direktors precizē.
Vilks stāsta, ka viņu fascinē gaišums, kāds ir jaunajā ēkā. Plašums. Smaržojot koka grīdas. Līdztekus liftu rindai «ārkārtīgi skaistas kāpnes no slavenās Kanādas kļavas». Slavenās tāpēc, ka tieši šī kvalitatīvā un dārgā, no ārzemēm vestā materiāla izvēle sabiedrībā izraisīja viedokļu sadursmi. Ēkas arhitekts Gunārs Birkerts bija sašutis, kā šāda līmeņa konflikti vispār var izcelties. Bibliotēkas direktors stāsta, ka tieši šis materiāls – Kanādas kļava – piešķir grandiozajai ēkai siltuma sajūtu. Vismaz reizi gadā būs jāmazgā vertikālie milzu logi – mistiskais, dažnedažādos pelēkos toņos zaigojošais skaistums ir visbiežāk aprunātais sabiedriskajā transportā, kas slīd garām jaunajai bibliotēkai. Stikla kalnu gan nievā, gan sajūsminās par to. Bibliotēkas logu mazgāšana reizi gadā izmaksās 50-70 santīmus par kvadrātmetru.
Kādus piedāvājumus, ja neskaita galveno – grāmatas, Nacionālā bibliotēka jaunajā ēkā plāno? Telpas konferencēm, semināriem, grāmatu atvēršanai. Telpas ar labu akustiku kamermūzikas atskaņošanai. Telpas izstādēm. Telpas ar 35 mm klasisko kinoprojektoru, kā arī digitālām tehnoloģijām – 380-420 skatītājiem būs iespēja vērot labu kino. Ēkā atradīsies kafejnīca, restorāns, kur pa dienu varēs pusdienot par demokrātisku cenu, bet vakarā skaisti pasēdēt pie smalkāka ēdiena. «National smart. Latviska virtuve, bet ar modernu konceptu,» Vilks stāsta. Viņš izpētījis Dānijas Melno dimantu – Kopenhāgenas karalisko bibliotēku, vakaros ēstuve tās telpās pārvēršas par gardēžu restorānu.
Pirmo kultūras notikumu jaunā bibliotēka piedzīvos jau 2014.gada 16.janvārī, kad tās telpās atklās izstādi No Johansona līdz Johansonam. Tajā piedalīsies septiņi Latvijas mākslinieki, kas pārstāv dažādas paaudzes un katrs savā laikā bijis spilgts novators. Šī izstāde notiks Rīga 2014 programmas ietvaros. Pavasarī sekos divas grandiozas vēsturiski unikālu grāmatu izstādes.
Līdz 2014.gada augusta beigām bibliotēka pārcelsies pilnībā. «Septembra sākumā gribam atvērt pilnībā strādājošu bibliotēku,» Vilks atklāj. Viņš vēlas, lai mācību gadu skolēni, studenti un pedagogi var sākt, lasot un pasūtot grāmatas jaunajās telpās.
Patlaban Nacionālā bibliotēka ir atvērta pa astoņām stundām piecas dienas nedēļā. Jaunajā ēkā tā strādās 72 stundas nedēļā. Būs arī diennakts zona. «Esam izpētījuši, kā pasaulē strādā nakts bibliotēkas. Ir nepieciešama lielāka drošība, bet nav nekas tik traks.»
Visas lasītāju zāles no pirmā līdz astotajam stāvam būs ar skatu uz Vecrīgu. Ar katru stāvu lasītavas kļūst mazākas, to nosaka ēkas arhitektūra. No ceturtā stāva sākas speciālie krājumi, piemēram, mūzikas, mākslas. «Piektajā stāvā – retās grāmatas, rokraksti, letonika. Šī lasītava būs ievērojami mazāka nekā pirmajā stāvā, kas domāta plašam lokam,» Vilks atklāj. Bērniem atvēlēts septītais stāvs, sava valstība, kur drīkstēs trokšņot. Bērnus Nacionālā bibliotēka ar prieku grib redzēt, viņiem būs pielāgoti galdi, datori. Uzmanība būs vērsta uz to, lai bērni šeit var satikt rakstniekus, grāmatu māksliniekus, izdevējus. «Mēs glabājam bērnu literatūru no 18.gadsimta. Nav nevienas citas bibliotēkas Latvijā, kas varētu piedāvāt iepazīties ar pašiem bērnu grāmatu pirmsākumiem,» stāsta Vilks.
Ārkārtīgi interesanti, taču apvienot visu minēto būs liels izaicinājums – prāto Vilks. Daudz uzmanības tiek veltīts arī ēkas tehniskajam nodrošinājumam. Nesenā ugunsnelaime Rīgas pilī nervus uzvilkusi kā grāmatu vāciņus. «Uzskatu, ka jaunā bibliotēka labi atbilst visām drošības prasībām,» bibliotēkas direktors saka. Viņš atceras, kāda sajūta bijusi, pirms desmit gadiem skatoties Frīdriha Šillera rokrakstu apdeguļus hercogienes Annas Amālijas bibliotēkā Vācijā. Briesmīgi. «Pirmais, kas man ienāca prātā, uzzinot par Rīgas pils degšanu, – fleksis. Metāla zāģēšanas darbi šādos gadījumos ir visbīstamākie, [dzirkstele] ieskrien mazās spraudziņās un lēnām gruzd,» Vilks min. Otra bīstamība ir ūdens, jo jaunā bibliotēkas ēka atrodas Daugavmalā. Vilks konsultējies ar ekspertiem un noskaidrojis, ka nav iespējams ūdens līmenim celties tādā mērā, lai tas apdraudētu Gaismaspils krājumus.
Bibliotēkas direktors aizvien lepojas ar saviem darbiniekiem. «Pat apbrīnoju! Krīzes laikā cietām kā visi, bet kolēģi atkal un atkal ir gatavi darīt visu labāko, kas nepieciešams. No otras puses, man liekas, ka mūsu darbs ir ļoti interesants. No malas to varbūt nevar tā iedomāties.»
Vai bibliotēkas direktoram nebūtu gribējies jaunajā ēkā ievākties un atvērt lasītājiem jau šāgada 18.novembrī, kā reiz bija plānots? Būvdarbi, par spīti līgumsodiem, ievelkas. «Man daudz svarīgāk, lai galarezultāts ir labs,» Vilks vaļsirdīgi atzīstas. «Tik ilgi esam gaidījuši, ka viens pusgads vairs neizšķir tik daudz. Galvenais, lai nesākas problēmas jau dienu pēc atvēršanas – kaut kas tek, lūst.» Būvniekiem jābeidz darbs 20.decembrī – tas ir fiksēts datums. Pēc Vilka domām, arī būvniecības sēta jānovāc tieši šajā datumā. Tātad neilgi pirms Ziemassvētkiem cilvēku skatienam pavērsies jaunā Gaismaspils pilnā krāšņumā. Savukārt jau 18.novembrī jaunajā ēkā sabiedrībai tiks prezentēta Nacionālās bibliotēkas darbības jaunā stratēģija. Viens no populārākajiem Nacionālās bibliotēkas jaunajiem projektiem ir Zudusī Latvija – digitalizēti zīmējumi, atklātnes un fotogrāfijas no 19.gadsimta līdz mūsdienām. Un digitālā Latvijas avīžu un žurnālu datubāze Periodika.lv. «Svētīgs darbs. Daudzi no materiāliem nodzeltējuši, tie jāatjauno ar roku pirms ievietošanas datubāzē,» Viks skaidro.
Bibliotēkas direktors tikai pirms dažām nedēļām attapies, ka arī pašam būs jāpārvācas. Nu viņam ir prāva Līgatnes papīrfabrikas kaste, ko pamazām kārto. Prāvas grāmatu un papīru kaudzes – kārtība ir sarežģīta kā Umberto Eko romānos, bet pats tajā orientējas labi.
Ēdienkarte
Pasta ar gailenēm saldkrējuma mērcē
Glāze baltvīna
Ir jautā
Kam jāatbild par kratīšanu žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, ko ECT atzinusi par pārkāpumu?
Ilze Nagla, bijusī žurnāliste, kratīšana notika 2010.gadā saistībā ar Neo lietu:
Es neveļu vainu uz konkrētiem cilvēkiem. Domāju, ka atbildība jāuzņemas valstij. Jautājums – vai valsts rūpējas, lai tās izmeklētāji, tiesneši ir pietiekami kompetenti un zinoši, lai varētu ievērot visas likuma normas? ECT atzinusi, ka ne jau likums bijis nepilnīgs, bet gan ka tas nav ievērots.
Jānis Bordāns, tieslietu ministrs:
Domāju, ka policijas vadībai un tiesām šis lēmums turpmāk būs jāņem vērā. Ekonomikas policijas vadībai būtu jāpārdomā, vai līdzekļi, ar kādiem mēģināja iegūt pierādījumus, bija adekvāti. Apgalvot, ka viņi ir aizskāruši vārda brīvību, es pašlaik atturētos.
Mārtiņš Mits, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors:
Atbildīga ir valsts. Lēmums kalpo par atgādinājumu, ka demokrātiskā valstī bez izmeklēšanas interesēm jāņem vērā arī sabiedrības intereses. Nespēja sabalansēt vienlīdz svarīgos principus izpaužas izmeklēšanā un tiesu sistēmā, tiesnesim akceptējot šādas izmeklēšanas darbības.
Good politics, bad policy*
Izglītībā ar labiem nodomiem bruģējam ceļu… uz atkal labiem nodomiem
Beigt skolu 18 vai 19 gadu vecumā? Mācīties 11 vai 12 gadus? Sākt mācības no sešu vai septiņu gadu vecuma? Šī diskusija, kas patlaban noris publiskajā telpā, varbūt kādam ir politiski izdevīga, jo šādas izmaiņas iespējams uzskatāmi demonstrēt, taču tas primāri nav jautājums par izglītības kvalitāti vai skolu absolventu konkurētspēju.
Sešgadnieku nevarot laist uz skolu, jo tā mēs «laupām viņam saulaino bērnību», deviņpadsmitgadīgais velti «deldē skolas solu», jo kavējam viņu dzīvot īstu dzīvi. Daudz nopietnāks ir jautājums, vai šādā skolā vērts laiku tērēt tiem 7-18 gadus vecajiem nabadziņiem, kam tur būs jāiet šā vai tā.
No sabiedrības pašlaik ļoti vajadzīgs jauns un skaidrs pasūtījums jēgpilnām mācībām, kas izteikts nevis mācību ilgumā vai lappušu skaitā izglītības standarta dokumentos, bet konkrētā un visiem saprotamā redzējumā par nozīmīgām prasmēm un izglītības pieredzi, ko skolēns ir ieguvis, beidzot skolu. Ja nesāksim runāt par būtisko, nevis viegli saskaitāmo, tad tā arī staigāsim cits citam garām, domājot vienu, darot citu un iegūstot vēl ko citu.
Reālu ietekmi uz skolu varam radīt, kļūstot redzīgāki un atbildīgāki. Vēl ir vairāk nekā mēnesis laika pārdomāt jautājumus pirmajām vecāku sapulcēm, lai piešķirtu lielāku vērību tam, ko bērni mācīsies, un mazāk kārtējām diskusijām par skolas ēdināšanas uzņēmuma maiņu vai uzkodu izvēli izlaiduma svinībām. Pārlasiet savu bērnu patstāvīgos darbus, referātus, projektus – vai tie būtu interesanti vai noderīgi kaut vienam lasītājam bez skolotāja? Vai, veicot šo darbu, bērniem ir bijis jāpadomā, vai arī tas ir tikai citu uzrakstītās informācijas apkopojums? Uzdodiet sev jautājumu – kādas zināšanas, prasmes un attieksmi šādi uzdevumi attīsta? Kāda ir to pievienotā vērtība kontekstā ar dzīves un darba prasmēm?
Ja vēlamies saņemt labāku pakalpojumu, nav cita ceļa kā uzņemties atbildību par skaidra pasūtījuma formulēšanu un līdzdalību mērķu sasniegšanā. Ja turpināsim formāli prasīt formālus risinājumus, tad tādus arī saņemsim. Tā ir vieglāk gan ierēdņiem, gan skolotājiem. Vieni var paaugstināt savu kapacitāti, otri – taisnoties par nekompetentu nozares vadību.
Aizliegt skolotājiem izmantot darba burtnīcas, ieviest vienu obligāto mācību grāmatu katrā priekšmetā, mācīt visiem bērniem programmēšanu no pirmās klases, noteikt obligāto vidusskolas beigšanas eksāmenu fizikā, likt visiem dziedāt korī, ieviest veselības mācību vai ekonomiku kā atsevišķu mācību priekšmetu – tās ir viegli saskaitāmas, pārbaudāmas izmaiņas. Neatbildēts paliek jautājums, vai tās pēc būtības mainīs skolēna izglītības pieredzi un vai administratīvi ieviestie jauninājumi sasniegs iecerētos mērķus.
Mēs nedrīkstam eksperimentēt ar bērniem un viņu nākotni – tas ir arguments, ko bieži nākas dzirdēt izglītības reformu kontekstā. Nevar nepiekrist, tikai šoreiz citā izpratnē. Mums tiešām jāizbeidz eksperiments ar bērniem, gaidot, cik ilgi vēl izvilksim, turpinot pārkrāmēt tos pašus vēžus citās kulītēs, pēc būtības nemainot bērnu izglītības pieredzi, nepiedāvājot rīkus, kas patiešām sagatavos viņus drošai nākotnei. Saskaņā ar McKinsey pētījumu How the World’s Most Improved School Systems Keep Getting Better Latvija ir viena no 20 pasaules izglītības sistēmām, kas pēdējo 20 gadu laikā piedzīvojušas visstraujāko izaugsmi, attīstoties no «viduvēja» uz «labu» līmeni. «Lieliskas» sistēmas izveidei ir nepieciešama nacionāla vienošanās.
* Laba politika, vāji risinājumi – angļu val.
Satriec karteli
Beidzot atklāta liela mēroga nelikumīga vienošanās par iepirkumu «sakārtošanu»
Bieži izskan aizdomas, ka valsts un valsts uzņēmumu rīkotie iepirkumi ir tikai paskata pēc, ka īstie uzvarētāji ir zināmi jau iepriekš un visa iepirkuma procedūra ir tikai butaforija. Reti dzirdam, ka kāds tiktu pieķerts šādā negodīgā rīcībā.
Tāpēc izbrīnī, cik maz uzmanības pievērsts Konkurences padomes (KP) pirms dažām nedēļām pieņemtajam lēmumam sodīt 26 energobūvniecības uzņēmumus par dalību kartelī. Soda summai vien vajadzētu likt šim gadījumam izcelties ikdienas sīkfaktu gūzmā, jo visiem uzņēmumiem kopā uzdots samaksāt valstij par pārkāpumiem vairāk nekā divus miljonus latu. Tas ir teju desmit reižu vairāk nekā visa KP 2012.gadā uzrēķināto sodu kopsumma – 253 725 lati par 12 konkurences tiesību pārkāpumiem. Kā norāda padome, «procentuāli šīs lietas ietvaros KP piemērojusi iestādes pastāvēšanas laikā bargākos sodus» – līdz pat 7,5% no uzņēmumu iepriekšējā gada apgrozījuma, un starp sodītajiem ir tādas prominences kā Skonto grupas vadītājam Guntim Rāvim pastarpināti piederošais Latvijas Energoceltnieks (LEC), kuram uzrēķināts 309 362 latu sods.
Tas vien padara šo gadījumu zīmīgu, taču vēl saistošāks šķiet fakts, ka beidzot atklāta plaši sazarota nelikumīga vienošanās par iepirkumu «sakārtošanu». KP 177 lappušu lēmumā šīs konkursu dalībnieku savstarpējās vienošanās tiek atklātas kā uz delnas, un ir skaidrs, ka iesaistītie uzņēmēji par šo sistēmu tolaik sevišķi nekautrējās. Elektroceltnieku nozarē roka roku mazgājusi jau kopš 2006.gada, un KP konstatējusi 316 gadījumus, kad konkurence deformēta valsts uzņēmumu Latvenergo un Sadales tīkls iepirkumos, trijos Latvijas dzelzceļa iepirkumos, divos SIA Latrostrans un vienā SIA Binders iepirkumā.
Daži piemēri no KP lēmuma. 2006.gadā Latvenergo rīkoja iepirkumu par neelektrificētas lauku mājas elektroapgādi Ludzas rajonā. No izmeklēšanas laikā iegūtās informācijas redzams, ka SIA RIO izsūtījusi citam konkursa dalībniekam SIA SZMA e-pastu, kurā atrodams teksts: «Pielikumā ir 3 tāmes. Jūsu summa ir Ls 22 745,36 bez PVN. Ar cieņu, SIA RIO sekretāre.» Un, kā par brīnumu, konkursā zemāko cenu piedāvāja SIA RIO, bet SIA SZMA piedāvājums bija precīzi 22 745,36 lati bez PVN.
Citā reizē RIO draudzīgi piekāpjas citam konkurentam. Iepirkumā par tūrisma un atpūtas kompleksu Ludzas rajonā tas saņem e-pastu no SIA Darleks ar piezīmi: «Taamees ir Juusu summa.» Lieki piebilst, ka šajā iepirkumā uzvar tas pats Darleks.
Reizēm uzņēmumi tomēr aizdomājas, kā tas viss varētu izskatīties. 2007.gadā RIO saņem no Daugavpils Energoceltnieka e-pastu ar piezīmi: «Jūsu summa ar PVN 15 552,81. Tāmei, lūdzu, izveidojiet sev raksturīgu izskatu. DEC.» Dažkārt gaidāmais uzvarētājs sevi lieki neapgrūtina, un «neveiksmīgā sāncenša» lomas izpildītājam pašam jāparēķina, kā nodrošināt konkurenta uzvaru: «Pielikumā ir 7 tāmes (RIO variants) par kopsummu 60 559,15 Ls bez PVN. Lūdzam palielināt cenu par 4 tūkstošiem bez PVN un mainīt tāmju izskatu.» Vai arī: «Labdien, M.! Nosūtu savas cenas tāmei. Lūdzu, pieliec klāt 7-8%. Pēteris.» Vai vienkārši: «Šis ir mūsu cipars. Lūdzu uztaisīt lielāku!»
Taču vairākumā gadījumu sistēma ir pati par sevi saprotama, un nekādas piebildes pie gala summas nav nepieciešamas. Kā redzams šajā īsajā apmaiņā par kāda objekta rekonstrukciju Līgatnes novadā 2010.gadā, karteļa dalībnieku starpā valdīja savstarpējas izpratnes un labvēlības gars. «Labdien! Paldies par tāmēm! Es saprotu, ka šeit jau mana summa? Ar cieņu M.,» raksta viens. «Sveiki! Jā, tās ir gatavās tāmes un galīgie cipari, kas jāprintē tik ārā!» mundri atbild otrs.
Tā tas turpinājās piecu gadu garumā, kamēr KNAB Latvenergo kukuļdošanas lietas izmeklēšanā atklāja daļu šīs sarakstes un nodeva to tālāk KP. Padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama lēš, ka kopumā par šiem iepirkumiem varētu būt pārmaksāts starp 10 un 30%. Latvenergo, Sadales tīklu un Latvijas dzelzceļa gadījumā tā ir nauda, kas izpumpēta no valsts uzņēmumiem, tātad no nodokļu maksātāju kabatas par labu dažiem privātuzņēmējiem. Vairāki šie uzņēmumi, to skaitā LEC un Vidzemes energoceltnieks gan noliedz savu vainu un sola pārsūdzēt KP uzlikto sodu, bet bijušais premjers, tagad Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs stāsta, ka tāda karteļa nav bijis tāpēc, ka tāds vienkārši nevar būt: «Latvijā pastāvošā iepirkumu sistēma un uzņēmumu savstarpējās attiecības nepieļauj šāda karteļa izveidošanu.» Energoceltniekiem būs iespēja censties pierādīt savu taisnību tiesā.
Savukārt Konkurences padomē no šāgada sākuma darbojas īpaša karteļu apkarošanas vienība, un tās vadītāja Skaidrīte Ābrama atzinusi, ka līdz šim KP sodu politika ir bijusi pārāk saudzīga. Tāpēc KP vērienīgā energoceltnieku karteļa izmeklēšana un tiem uzliktais lielais sods liek cerēt, ka nākotnē redzēsim aizvien aktīvāku cīņu par godīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu. Jo īsta konkurence ir efektīvākais veids, kā nodrošināt patērētājiem labāko kvalitāti un zemākās cenas.
Komentārs 140 zīmēs
Makam atkal vecais svars. Pēc LB aprēķiniem, gada 1.ceturksnī vidējā darba samaksa pirmo reizi nedaudz pārsniegusi pirmskrīzes līmeni.
Uz kuru pusi attīstīsies? Mārtiņš Bondars bija par lata devalvāciju, Einars Repše pret. Tagad abi kopā reklamē biedrību Latvijas attīstībai.
Pa trepīti uz augšu. Pēc 9.jūlija ES lēmuma oficiāli aicināt Latviju eirozonā aģentūra Fitch atkal paaugstināja mūsu valsts kredītreitingu.
Zilonis un šķēres
Reformu partijas nākotne Latvijas politikā nekļuva skaidrāka arī pēc kongresa
Reformu partijas vētrainā ienākšana politikā pirms diviem gadiem būtiski iespaidoja Latvijas politisko kultūru. Taču partijas kongress pagājušās nedēļas nogalē nebija revolucionāru un reformatoru mītiņš. Tas drīzāk lika domāt par kopumā pragmatiski prātīgu un piesardzīgu cilvēku apspriešanos, ko darīt ar partijas mantojumu, pirms to stājušies sadalīt citi.
Reformu partija ir pašlaik Latvijā otrā ietekmīgākā politiskā partija, kam trešā lielākā frakcija Saeimā un pieci, lielākoties ļoti spējīgi ministri valdībā. Taču sabiedrības atbalsts partijai nepārsniedz statistiskās kļūdas robežas un svārstās ap diviem procentiem. Partijas otrais kongress nepārliecināja par spēju vai pat tikai patiesu vēlmi šīs šķēres pārvarēt. «Partijas nākotne», ko piesauca runātāji, parasti nesniedzās tālāk par Saeimas vēlēšanām nākamgad. Bet «panākumus» partijas ļaudis redz kā iekļūšanu nākamajā Saeimā par spīti nelabvēlīgajām prognozēm.
RP paradoksālās situācijas «šķērēm» – lielai politiskajai ietekmei un zemai popularitātei – ir divi asmeņi. Viens ir «sarkanā līnija» sadarbībai ar oligarhu partijām, kas pēc prezidenta Valda Zatlera rīkojuma par Saeimas atlaišanas ierosināšanu nodrošināja viņa dibinātajai partijai milzīgu sabiedrības atbalstu. Otrs ir «Zatlera tanki» jeb uzstājīgā prasība pēc Saeimas vēlēšanām veidot valdību kopā ar Saskaņas centru, kas pirmītējo sabiedrības atbalstu pilnībā sagrāva.
No visiem partijas biedriem kongresā tikai Saeimas deputāts Valdis Liepiņš atklāti pateica – ja partija turpinās izlikties neredzam šo «ziloni istabā» un to nenosauks vārdā, «mēs Saeimā netiksim». Aplausi zālē liecināja, ka viņš nav vienīgais, kas tā uzskata.
Taču arī deputāts Liepiņš izvirzīja svarīgu, tomēr ne vienīgo un pat ne galveno SC noraidījuma iemeslu – ka sadarbība neesot iespējama, kamēr SC ir atsevišķi Latvijas valstij nedraudzīgi personāži (Cvetkova, Kabanovs, Rubiki). RP turpina izlikties neredzam fundamentālo pretrunu starp savām «sarkanajām līnijām» un «Zatlera tankiem» – ka SC līgumpartneres, Vladimira Putina Vienotās Krievijas īstenotais vertikāli integrētais «zagļu un bandītu kapitālisms» nav alternatīva mūsmāju «oligarhiskajai pārvaldes sistēmai». Partijas līderu runās un kongresa dokumentos uzstājīgi atkārtojas frāzes par «etnisko dalījumu», ko nedrīkstot pieļaut – faktiski SC vadoņu demagoģija, ka viņi neesot valdībā tāpēc, ka ir «krievi».
Kongresā ievēlētais jaunais partijas priekšsēdētājs Edmunds Demiters gan mēģina operēt ar politikas teorijas terminiem – ka SC esot «kreisa partija ar nacionālo iezīmi», bet RP esot «centriski labēja», tāpēc «pārskatāmā nākotnē mums nevar būt nekas kopīgs». Taču viņa paša kļūšana par partijas valdes priekšsēdētāju papludina partijas galveno «sarkano līniju». Lai kādas viņam attiecības ar oligarhiem pašlaik, bijušais alkohola ražošanas uzņēmumu līdzīpašnieks un vadītājs savulaik bijis aktīvs politizētā biznesa procesu dalībnieks.
Arī kongresa kuluāros varēja dzirdēt viedokli, ka pirmītējās «sarkanās līnijas» vairs neesot īpaši aktuālas, jo, redz, pat ZZS jau «mainās». Bet ieceres meklēt sadarbību ar Reģionu aliansi un citiem trekno gadu biznesā rūdīto pagastveču politiskiem veidojumiem, aiz kuriem vīd veco oligarhu ēna, var šo sarkano līniju izplūdināt par mīļu rozā migliņu. Ko citu piedāvās vēlētājiem?
Par RP jauno «sarkano līniju» nepārprotami kļūst «nodokļu sloga samazināšana darbaspēkam», pareizāk, viens šā sloga samazināšanas variants – iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazināšana, ko partija pērn iecīnīja likumā un ko nu gribētu mīkstināt premjerministrs Valdis Dombrovskis un Vienotība, kas dod priekšroku neapliekamā minimuma (NM) paaugstināšanai.
Vienmēr turpināsies diskusijas, kā labāk darīt, lai «iedzīvotāju maciņos paliek vairāk naudas». Starptautiskais Valūtas fonds janvārī, pēc tam arī Eiropas Komisija atzina, ka IIN samazināšana nebūt neesot labākais risinājums, jo pusi no šādā veidā darba ņēmējiem izbrīvētās summas iegūtu piektā daļa vislabāk atalgoto strādājošo, bet mazāk atalgotie 60%, kuriem nodokļu atlaides vajadzīgas visvairāk, savā starpā sadalītu tikai mazāk nekā ceturto daļu no visas nodokļu samazināšanai atvēlētās summas. Latvijā jau pašlaik ir lielākā ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā. RP piedāvājums šo nevienlīdzības plaisu vēl vairāk paplašinātu.
Taču RP acīmredzot turpinās stingri iestāties pret valdības «sociālismu», kā RP līderi dēvē Vienotības uzsvaru uz NM paaugstināšanu. Diemžēl tā būs diskusija nevis par labāko nodokļu politiku, bet gan faktiski par RP vienīgo politisko piedāvājumu, ar ko šī partija cer atšķirties no citām «labējām», ar kurām pošoties konsolidēties.
RP joprojām nav dūšas aizvērt savas vecās «šķēres», toties tā jau ir atvērusi jaunas – mudina visas programmatiski tuvās labējās partijas saliedēties, bet par galveno priekšvēlēšanu trumpi izvēlējusies domstarpības ar lielāko valdības partneri nodokļu politikas jautājumā. Turklāt, kā smejies, šajā cīņā RP var rēķināties ar atbalstu arī no Latvijas «lielburžuāzijas», kā sevi mēdz dēvēt dažs oligarhiskās politikas šeptmanis. Ne gluži pārliecinošākais piedāvājums atsvešinātajiem vēlētājiem. Kongress nemazināja bažas par to, kurš sadalīs RP pašreizējās lielās politiskās ietekmes mantojumu, un neviesa arī paļāvību, ka partijai izdosies vismaz daļu no tā turpināt aprūpēt pašai.
Komentārs 140 zīmēs
Eiropas Cilvēktiesību tiesa: lai kādi iemesli, policijas vēršanās pret žurnālistiem ir apdraudējums vārda brīvībai. Latvija maksās Ilzei Naglai 20 000 eiro.
«Sākam strādāt!» pēc vēlēšanām paziņoja Ušakovs. Un Rīgas dome iepirka trolejbusus par miljonu gabalā, bet nupat palielinājusi izdevumus par vēl 13 miljoniem.
Putina kolekcija: bijušais Vācijas kanclers Šrēders, franču aktieris Depardjē, nu arī bijušais SVF vadītājs Stross-Kāns, kam atradies darbs Rosņeftj kontrolētā bankā.
Ambīciju vēsmiņas
Par agru, bet Latvijas vasarīgajā gaisā jau vēdī nākamā gada rudens – Saeimas vēlēšanu tuvums ir jūtams. Šlesers gatavs atgriezties. Zatlers partijas vadību nodod mazpazīstamam miljonāram, kurš savulaik bijis klāt Šķēles slēpti vadītajā privatizācijas procesā. Repše ar saviem domubiedriem nupat TV ekrānā redzams biežāk nekā vairākums pie varas esošo ministru. Kamēr nodokļu maksātāji vēl gaida ziņu, cik īsti izmaksās savulaik Repšes parakstītās valsts garantijas Liepājas metalurga renovācijai, jaunās partijas veidotāji netaupa naudu, drillējot reklāmas par to, ka valstij jāpalīdz uzņēmīgiem cilvēkiem glābt Latviju.
Šajā žurnāla numurā intervējam patiešām uzņēmīgu cilvēku – Baibu Rubesu, kas pēc vairākiem gadiem ārzemju biznesa spicē ir atgriezusies mājās. Lai gan uz vērtību pārvērtēšanu mudinājis traģisks pavērsiens ģimenē, māsas vīra nāvīga slimība, arī Rubesas domas daudz kavējas pie Latvijas politikas. Jūtams, ka viņai tajā būtu ko piedāvāt, taču ne jauna partija, kā pierasts «revolucionārajiem» latviešiem.
Bet neļausim rudenim atnākt par agru, vēl jābauda vasaras garšas, krāsas un skaņas. To netrūks arī šonedēļ festivālā Positivus, pirms kura esam uz sarunu aicinājuši par «nākamo Prāta vētru» dēvēto grupu The Sound Poets. Viņi prot mirkļa baudīšanu apvienot ar veselīgām ambīcijām, jo mērķē ne tikai uz Vemblija stadiona piepildīšanu kaut kad tālākā nākotnē, bet piestrādā pie latvietības modernizēšanas šeit un tagad. Šonedēļ – Salacgrīvā!
