No izmisuma līdz pacēlumam. No stagnācijas līdz mobilizācijai. No okupācijas līdz neatkarībai. Tāda bija trešās Atmodas un Latvijas Tautas frontes ceļa emocionālā, augšupvērstā līkne. Tiem, kas to atceras ar aizkustinājumu, tā paliek kā svarīgākais, vispiesātinātākais laiks viņu mūžā. Taču arī tiem, kuri tagad izjūt vilšanos, šīs jūtas padara jo spēcīgākas tālaika saviļņojošās cerības
Vai nav pārāk patētiski? Nē. Pilnīgi vēsi un objektīvi spriežot, Atmoda bija brīnums. Kad Mihails Gorbačovs kļuva par PSRS vadoni 1985.gada martā, Eiropu vēl dalīja šķietami necaursitamais «dzelzs priekškars», PSRS savā varenībā mērojās ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un komunistiskā partija un Valsts drošības komiteja kā Orvela Lielais brālis bija visur. Daudzas valstis neatzina Latvijas iekļaušanu Padomju Savienība, taču neviena nekala plānus, kur nu vēl rīkotos, lai šo okupāciju izbeigtu. Savukārt uz pašu Latviju migrācijas straume nesa aizvien jaunus cilvēkus, latviešu valoda tika izspiesta no sabiedriskās telpas, un latviešus pārņēma aizvien spēcīgākas bailes, ka viņi varētu paši savā zemē palikt mazākumā.
Cik bija to cilvēku, kas tolaik tiešām ticēja, ka tik nelabvēlīgos apstākļos Latvija kādreiz varētu atkal atgūt neatkarību? Ja kāds būtu pareģojis, ka tas notiks dažu gadu laikā milzīgas, nevardarbīgas kustības rezultātā, viņš būtu ticis uzskatīts par bezmaz vai traku.
«Reālistiem» bija skaidrs, ka tas nav iespējams un nenotiks. Īstenie reālisti bija tie, kas noticēja un cīnījās par it kā neiespējamo.
Mēdz teikt, ka lielus notikumus var īsti apjēgt tikai tad, kad pagājis pietiekami ilgs laiks, lai tos kārtīgi apskatītu no attāluma, lai redzētu to kopējo formu un tālākās sekas. Taču dažkārt šķiet, ka ar Atmodu notiek pretējais. Jo vairāk mēs attālināmies no tās vienreizīguma, jo grūtāk ir iejusties un izprast lietas, kuras tobrīd likās tik pašsaprotamas.
Kas bija šī ārēji biedējošā, iekšēji izkurtējusī Padomju Savienība, kuras dzelzsbetona struktūra pāris gadu laikā sabirza pīšļos? No kādām dzīlēm izvirda Atmodas kustība, pulcējot simtiem tūkstošu vietās, kur vēl pirms dažiem gadiem pat saujiņai cilvēku būtu bijis bail sanākt nesankcionētā mītiņā? Kas no tā laika ir palicis mūsos dzīvs, kas guļ zem sastingušu vārdu un ceremoniju piemiņas plāksnēm?
Lai ko sākumā bija plānojuši un cerējuši kontrolēt PSRS orgāni, atbrīvotā tautas griba nepakļāvās viņu vadošajai lomai. Atmoda bija kā varens paisums, kurš nesa visus tajā iesaistītos cilvēkus uz priekšu ar milzīgu vilkmi gandrīz vai neatkarīgi no katra individuālās gribas.
Bet, kad augstākais punkts – neatkarība – bija sasniegts un iestājās bēgums, visi palika kā vientuļi ceļotāji, izskaloti krastā. Nebija vairs kopējā spēka, kopējās izpratnes, kas virzīja uz priekšu. Katram bija jāsāk kūņoties pa savam, cik nu bija spara, veiklības, gribas un prāta. Tas bija ievērojami grūtāk, nekā nesties uz priekšu priecīgā straumē.
Tādi paisumi kā Atmoda ir retums, kurus piedzīvot nav katrai paaudzei lemts. Dzīve tādā pacēlumā nav salīdzināma ar to ikdienu, kurā pārsvarā paiet cilvēku mūžs. Dienas ir piesātinātas ar nozīmību, vienā nedēļā var notikt vairāk svarīga, nekā citkārt notiek vienā gadā. Par visu ir jāzina, visur ir jābūt klāt, un, kad sauc uz mītiņu Daugavas krastmalā, pusmiljons cilvēku atsaucas, ceļas un iet.
Tas laiks ir tik citāds nekā tas, kurā dzīvojam šodien, ka var šķist – mēs no tā nevaram neko iemācīties. Ikdienas darbiņos iegrimuši, varbūt arī negribam piepūlēties tā lielumu apjēgt. Un tā virzāmies aizvien tālāk, kaut ko aizmirstam, kaut ko atceramies, bet nepilnīgi. Necenšamies un tā arī nesaprotam, kas ir tas spēks un kādi ir atbalsta punkti, kuri vēl aizvien meklējami šajā spilgtajā laikā. Tāpēc ir vērts pakavēties pie LTF vēstures ne jau tikai nostalģijas dēļ, bet arī lai gūtu iedvesmu un padomu mūsu šodienas un nākotnes problēmu risināšanai.
Vienoti Latvijai
Kopš neatkarības atgūšanas un līdz ar to Atmodas beigām brīžiem stiprāk, brīžiem vājāk, tomēr vienmēr kaut kur fonā jaušama nožēla, ka «mēs neesam vairs vienoti» kā toreiz. Pareizi saprasta, tālaika vienotība ir vienmēr vēlama, taču, pārprasta vai manipulēta, tā kļūst maldinoša vai pat bīstama.
Protams, visi, kas piepulcējās Latvijas Tautas frontei, bija vienoti savā galvenajā mērķī – nodrošināt Latvijai patstāvību. Taču zem šī kopējā jumta atradās un dažkārt sadzīvoja, bet tikpat bieži nikni strīdējās un cits citu apkaroja visdažādākie politiskie novirzieni un sociālās grupas. Tur bija gan nacionālradikāļi, gan nacionālkomunisti, gan inteliģenti, gan kolhozu priekšsēdētāji. Disidenti neuzticējās partijas biedriem. Pilsoņu kongress apstrīdēja nepieciešamību piedalīties okupācijas varas rīkotajās vēlēšanās. Principi, aprēķins un intrigas sadūrās, kad bija jāizvirza kandidāti uz vēlēšanām, bet LTF 2.kongresa laikā 1989.gadā kustība gandrīz sašķēlās.
Tomēr lielā mērķa vārdā tas nenotika. Lai ar kādām grūtībām, bet vienmēr tika atrasti kompromisi, kas nozīmēja nevis nodot principus, bet gan tos virzīt uz priekšu ar vislielāko iespējamo atbalstu.
No LTF varam arī šodien mācīties, ka vienotība nenozīmē domstarpību un pat konfliktu neesamību vai, pat ļaunāk, mehānisku pakļaušanos vienam no augšas diktētam viedoklim. Ja mērķi ir vienoti, tad ir vērts kārtīgi izstrīdēties, kā tos vislabāk sasniegt.
Galvenais varonis – tauta
Ir simboliski, ka Tautas frontes dibināšanas priekšvakarā notika liels mītiņš Mežaparka estrādē – vietā, kur regulāri sanākam, lai Dziesmusvētkos izjustu to kopību, ko rada dziedāšana korī. Ne velti visaizkustinošākās fotogrāfijas no tiem gadiem rāda cilvēku kopāsanākšanas brīžus – zem karogu jūras Daugavas krastā, sadevušos rokās Baltijas ceļā, skaitot līdzi balsis pie Augstākās Padomes laimīgajā 4.maijā. Tas vilnis, kas nesa šo vēstures procesu uz priekšu, guva savu spēku no šiem daudzajiem kopības brīžiem, un to nebija iespējams novirzīt no sāktā ceļa.
Citas revolūcijas radījušas vadoņus, kuru vārdi turpina ietekmēt cilvēkus vēl ilgi pēc tam, kad viņu uz politiskās skatuves vairs nav. Amerikas politiskā panteona goda vietā vēl aizvien ir revolucionārās armijas virspavēlnieks un pirmais prezidents Vašingtons. Par spīti visām pārmaiņām un pavērsieniem, Sarkanajā laukumā, Krievijas sirdī, vēl aizvien savā mauzolejā guļ boļševiku revolūcijas patvaldnieks Ļeņins. Un Latvijā arī šodien kaislības var izraisīt Kārlis Ulmanis, kurš kā pirmās pagaidu valdības vadītājs neatteicās no neatkarīgās valsts idejas pat visbezcerīgākajos apstākļos 1919.gada pavasarī un gan demokrātiskajā, gan paša radītajā autoritārajā sistēmā vienmēr bija politiskā procesa centrā.
Lai gan vairāki trešās Atmodas laika līderi ir turpinājuši spēlēt nozīmīgu lomu Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, neviens nav varējis vai pat īsti gribējis spēlēt šo citās revolūcijās tik ierasto vadoņa tēlu.
Tas ir dabiski, jo cilvēki meklē šādus vadoņus – šīs stiprās rokas – brīžos, kad viņi ir apjukuši un vēlas, lai kāds viņiem pasaka priekšā, kas un kā būtu jādara. Atmodā tā nebija, jo visi zināja, ko grib. Nebija vajadzīgi vadoņi, bet uzticami priekšstāvji.
Šī pieredze mums māca, cik milzīgs spēks ir cilvēku grupai, kas negaida kāda vadoņa direktīvas, bet kas pārliecības, aizrautības vai interešu dēļ spēj apvienoties kopēju mērķu sasniegšanai. Par laimi, mums vairs nav jāmobilizē pusmiljons cilvēku, lai stāvētu sardzē par valsts pastāvēšanu. Taču vēl daudz ir darāms, lai Latviju padarītu labāku, skaistāku, taisnīgāku un pārtikušāku, un arī šie ideāli ir pelnījuši, lai cilvēki ar savu līdzdalību tos balstītu un virzītu, katrs atbilstoši savām iespējām un varēšanai. Jo pat vislielākajos mītiņos katra indivīda piedalīšanās bija nozīmīga, pat ja viņš bija «tikai» viens no simt tūkstošiem.
Kaut pastalās…
Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet arī tā ir vajadzīga. No ideālu augstumiem neatkarības kustības laikā pēkšņais atkritiens pārmaiņu sajauktās materiālās dzīves ikdienā daudziem bija psiholoģiski sāpīgs. LTF salīdzinoši maz uzmanības pievērsa nopietnas ekonomikas programmas izstrādāšanai, kas būtu padarījusi šo pāreju ja ne vieglāku, tad vismaz ātrāku un mērķtiecīgāku. Savukārt pēcneatkarības valsts vadītāju gandrīz uzsvērtais materiālisms un nacionālo ideālu atstāšana novārtā radīja strauju, dezorientējošu pārrāvumu, kas viegli pārvērtās sarūgtinājumā. Nepatīk jau atkal piesaukt igauņus, tomēr pat LTF tautsaimnieki atzīst – Igaunijas Tautas frontē ekonomiskās domāšanas un plānošanas līmenis bija ievērojami augstāks nekā Latvijā. Tāpēc nedrīkstam aizmirst, ka ideāli nekad nedrīkst būt pilnīgi atrauti no praktiskās dzīves, lai tie vēlāk neradītu vilšanos.
Vēl arī jāatceras, ka pārmaiņu ātrums tolaik un tagad atšķiras par kārtu. Dažkārt pat grūti iedomāties, cik ātri viss toreiz notika un cik strauja bija attīstība pēc ilgstošās stagnācijas. No Gorbačova nākšanas pie varas līdz PSRS pilnīgam sabrukumam pagāja piecarpus gadi. No pirmās publiskās ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa 1987.gadā līdz pilnīgai neatkarībai 1991.gadā pagāja tikai nedaudz vairāk par četriem gadiem – viens Saeimas pilnvaru termiņš. Šķiet, ka šis temps mūsos joprojām ir iekodēts, un bieži vēl aizvien gribam izdarīt vienā dienā to, kas stabilākās, normālākās sabiedrībās (kāda tagad jau lielā mērā esam arī mēs) prasa mēnešus un gadus. Šodien pārmaiņas prasa vairāk laika, un ar to ir jārēķinās.
Tomēr, lai kādi būti ierobežojumi un šķēršļi, nekad nedrīkst aizmirst Atmodas galveno mācību – brīnumi notiek. Mēs to zinām, jo kopā ar Latvijas Tautas fronti esam to piedzīvojuši.
LTF vēsture īsumā
Latvijas Tautas fronte Atmodas laikā kļūst par galveno masu organizāciju, kas cīnās par Latvijas neatkarību.
Līdz dibināšanas kongresam 1988.gada 8.-9.oktobrī atbalsta grupās organizējušies 110 000 biedru. Fronte pauž atbalstu Gorbačova pārbūvei un Latvijas suverenitātei PSRS ietvaros. Par LTF priekšsēdētāju ievēlē Daini Īvānu.
1989.gada 31.maijā LTF valde pieņem aicinājumu visās LTF grupās apspriest jautājumu par Latvijas pilnīgas neatkarības atjaunošanu.
1989.gada 7.-8.oktobrī Tautas frontes 2.kongress pieņem jaunu programmu, kurā par mērķi izvirza Latvijas neatkarību. Radikālais un mērenais spārns konkurē par ietekmi un pretrunu dēļ fronte kongresā gandrīz sašķeļas.
Pēc pārliecinošas uzvaras Augstākās Padomes vēlēšanās LTF pārņem varu, 1990.gada 7.maijā Ivars Godmanis kļūst par Ministru Padomes priekšsēdētāju.
Pēc padomju armijas vardarbības Viļņā 1991.gada 13.janvārī LTF vadītājs Dainis Īvāns aicina iedzīvotājus uz barikādēm, lai nosargātu Latvijas neatkarību.
1991.gada 3.martā LTF organizē iedzīvotāju aptauju, kurā 73,8% balsotāju atkārtoti apstiprina atbalstu Latvijas neatkarībai.
Pilnīgu valsts neatkarību LTF kontrolētais parlaments pasludina 1991.gada 21.augustā – neilgi pirms apvērsuma izgāšanās, ko reakcionārie komunisti Maskavā sarīko PSRS saglābšanai.
Pirmajās brīvajās vēlēšanās pēc Satversmes atjaunošanas – 5.Saeimas vēlēšanās 1993.gadā – LTF saraksts ar valdības vadītāju Ivaru Godmani priekšgalā iegūst tikai 2,6% balsu un neiekļūst Saeimā. Veidojas daudzpartiju sistēma, un frontes kā Atmodas masu organizācijas misija ir noslēgusies.
1999.gadā LTF 9.kongress pieņem lēmumu par organizācijas pašlikvidēšanos. No LTF sākuma, kad tā apvienoja ap 250 000 biedru, palikuši vien 2500.
